Sen, sen atpakaļ- laikā, kad uz zemes vēl dzīvoja tikai daži cilvēki, ziemeļos mitinājās kāda zvejnieku cilts.
Ar zvejošanu tie nodarbojās tikai vasarās, jo šī zvejnieku cilts mitinājās augstu kalnos, vietās, kur ziemā neviens nevarēja uzturēties stiprā aukstuma dēļ, kas šeit valdīja.
Šīs Ledus zemes ķēniņu indiāņi sauca par Ka-bib-on-okka — tas mūsu (indiāņu) valodā nozīmē Ziemeļu vējš.
Lai gan Ledus zeme, kurā valdīja šis nežēlīgais valdnieks, stiepās pāri pasaules virsotnei tūkstošiem un tūkstošiem jūdžu, Ka-bib-on-okka nebija ar to vēl apmierināts.
It visūr, kur tas gāja pāri, Ka-bib-on-okkkam bija jāuzpūš sava ledus elpa, pārvēršot visu sastingumā un, ja vien viņš būtu varējis iet savu ceļu, kur tam tīk, uz pasaules nekur vairs nebūtu ne koku, ne zaļa zāle; tas viss būtu bijis balts cauru gadu, visas upes aizsalušas un viss klāts ar sniegu un ledu, taču, par laimi, viņa varai bija robežas.
Spēcīgs un sīvs, kāds tas bija, viņš bija gluži pretējs savam brālim-Sha-won-dasee, Dienvidu vējam, kura mājas bija patīkamajā Saules un Ziedu zemē.
Tur, kur Sha-won-dasee dzīvoja, vienmēr bija vasara.
Kad viņš uzpūta savu silto elpu, uz zemes vai mežā parādījās vijolītes, dzeltenajā prērijā ziedēja savvaļas rozes. Tas lika augt melonēm un purpura vīnogām, nogatavināja kukurūzu laukos, ietērpa mežus zaļā krāsā un padarīja zemi priecīgu un skaistu.
Tad, kad vasaras dienas ziemeļos kļuva īsākas, Sha-won-dasee uzkāpa kalna virsotnē, piepildīja savu lielo pīpi un sēdēja tur, sapņojot un smēķējot.
Stundu pēc stundas viņš sēdēja un smēķēja, un dūmi, kas pacēlās tvaiku veidā, piepildīja gaisu ar mīkstu dūmaku, līdz kalni un ezeri šķita kā sapņu zemes kalni un ezeri.
Ne vēja elpa, ne mākonis debesīs- tikai liels miers un klusums pāri visam.
Nekur citur pasaulē nebija nekā tik brīnišķīga. Tā bija indiāņu vasara. Indiāņu zvejnieki tad uzstādīja savus tīklus ziemeļos un steidza strādāt, zinot, ka ir pienācis laiks, jo kad Dienvidu Vējš aizmigs, niknais, vecais Ka-bib-on-okka atkal nolaidīsies uz zemes un padzīs viņus.
Tā arī notika- kādu rītu plāna ledus kārtiņa pārklāja ūdeni, kur zvejnieki izvilka savus tīklus, un uz viņu būdiņu mizas jumtiem saulē mirdzēja stiprs sals.
Tas bija pietiekams brīdinājums.
Ledus kļuva biezāks, sniegs krita lielās, pūkainās pārslās, koijots, prērijas vilks, no jauna ietērpās savā pinkainajā, baltajā ziemas kažokā.
Jau iztālēm viņi varēja dzirdēt niknā Ziemeļvēja mutuļošanu un vaidēšanu.
“Ka-bib-on-okka nāk!” iesaucās zvejnieki “Ka-bib-on-okka drīz būs šeit! Ir pienācis laiks mums doties!”
Bet Shin-ge-bis, viens no zvejniekiem, tikai smējās.
Shin-ge-bis vienmēr smējās.
Viņš smējās, kad noķēra lielu zivi, un viņš smējās arī tad, kad vispār nevienu nenoķēra.
Nekas nevarēja apslāpēt viņa garu.
“Zveja joprojām ir laba,” viņš teica saviem biedriem “es varu izgriezt caurumu ledū un zvejot ar auklu, nevis tīklu. Kas gan man daļas par veco Ka-bib-on-okku!”
Zvejnieki ar izbrīnu skatījās uz viņu, lai arī visi zināja, ka tā bija taisnība un, ka Shin-ge-bis piemita pat burvju spējas pārvērsties par pīli.
Viņi bija redzējuši, kā viņš to dara un tāpēc sāka saukt Shin-ge-bis par nirēju.
Bet kā tas ļautu viņam pārvarēt briesmīgā Ziemeļu vēja dusmas?
“Būs tomēr labāk, ja tu nāksi kopā ar mums,” zvejnieki izbijušies no Ziemeļvēja dusmām, centās pierunāt Shin-ge-bis doties projām no šīs vietas “Ka-bib-on-okka ir daudz spēcīgāks par tevi. Pat meža lielākie koki liecas viņa dusmu priekšā, ātrākā upe, sastingst no viņa pieskāriena”
Bet Shin-ge-bis tikai smējās skaļāk.
“Mans kažoks, ko man aizdeva brālis Bebrs un mani dūraiņi, kas aizgūti no māsīcas Muskratas, mani pasargās dienas laikā” viņš teica “un manā vigvamā ir kaudze lielu baļķu. Lai Ka-bib-on-okka nāk iekšā pie manas uguns, ja vien viņš uzdrošinās!”
Tā nu zvejnieki bēdīgi devās projām, ar smagu sirdi atstājot Shin-ge-bis aci pret aci ar neganto Ka-bib-on-okki.
Domās tie jau atvadījās no sava drauga, jo tie mīlēja Shin-ge-bis un necerēja viņu vairs redzēt.
Kad pārējie zvejnieki bija aizgājuši, Shin-ge-bis ķērās pie darba. Zivis viņš prata noķert ālinģos, kurus viņš izveidoja ledū, tādēļ indiānis nolēma šādā veidā iegūt sev ēdamo.
Viņš pārliecinājās, ka viņam ir daudz sausas mizas, zari un priežu skujas, lai uzkurtu no tiem ugunkuru, kad vakarā atgriezīsies savā vigvamā.
Kad viss bija sakārtots, Shin-ge-bis devās ceļā.
Ūdens bija diezgan dziļš, bet sasalis tik pamatīgi, ka pat saule to neizkausēja, un tādēļ viņš varēja droši staigāt pa tā virsmu, neiegrimstot.
Tā nu Shin-ge-bis sazvejoja sev labi daudz zivis vakariņām un devās mājup, velkot aiz sevis garu rindu ar noķertajām zivīm, dziedādams dziesmu, ko pats bija sacerējis:
“Ka-bib-on-okka, vecais vīrs,
Nāc un biedē mani drīz.
Liels un baiss, lai gan tu esi,
Tomēr mirstīgs tā kā es!”
Tā Ka-bib-on-okka viņu atrada, vēlu pēcpusdienā brienot pa sniegu.
“Wh-oo, wh-oo!” iesaucās Ziemeļu vējš ” kāds nekaunīgs, divkājains radījums ir tas, kurš uzdrošinās šeit uzkavēties vēl ilgi pēc tam, kad savvaļas zosis un gārņi ir aizlaidušies uz dienvidiem! Pagaidi, drīz mēs redzēsim, kurš ir saimnieks Ledus zemē! Šonakt es došos uz viņa vigvamu, izdzēsīšu viņa uguni un izkaisīšu pelnus visapkārt. Wh-oo, wh-oo!”
Pienāca nakts. Shin-ge-bis sēdēja savā vigvamā pie ugunskura. Un kādas ugunskura! Tas bija tik liels, ka pietiktu veselam mēnesim. Tā indiāņi, kuriem nebija pulksteņa, skaitīja laiku- nedēļu vai mēnešu vietā viņi teiktu “mēness” — laika posms no viena jauna mēness līdz otram.
Shin-ge-bis bija pagatavojis zivi, smalku, svaigu zivi, kas noķerta tajā pašā dienā. Cepta oglēs, tā bija maigs un sātīgs ēdiens, un pavakariņojis, Shin-ge-bis apmierināts priekā berzēja rokas.
Dienā viņš bija nogājis daudzas jūdzes, tāpēc bija patīkami sēdēt pie gruzdošās uguns un mieloties ar paša gatavotajām vakariņām.
Cik muļķīgi, viņš domāja, viņa biedri bija atstājuši vietu, kur zivju bija tik daudz, jau agri ziemas sākumā.
“Viņi domā, ka Ka-bib-on-okka ir sava veida burvis” viņš pie sevis runāja ” un, ka neviens nevar tam pretoties, bet man gan šķiet, ka viņš ir vīrietis, tāpat kā es. Tā ir taisnība, ka es nevaru izturēt aukstumu, kā viņš to var, bet arī viņš nevar izturēt karstumu, kā es”
Šī doma viņu uzjautrināja tā, ka viņš sāka smieties un no jauna dziedāt:
“Ka-bib-on-okka, sala dari,
Mēģini sasaldēt mani, ja vari.
Lai gan tu pūti, kamēr pārņem gurdums,
Esmu te drošībā es pie šī uguns!”
Pēc paēstajām vakariņām un pārliecībā, ka spēj pieveikt Ziemeļvēju, Shin-ge- bis bija tik labā garastāvoklī, ka tik tikko pamanīja pēkšņu trokšņošanu aiz sava vigvama stiprajām sienām.
Sniegs, kuru Ka-bib-on-okkka bija bēris uz Shin-ge-bis vigvama bez žēlastības, lai tas ar savu svaru ielauztu tā jumtu un sienas, nosaldējot nabaga indiāni, gluži otrādi, nu sagūla uz tā apmetnes biezā kārtā un nelaida klāt aukstumu, kuru Ka-bib-on-okka vēl arvien nikni pūta uz Shin-ge-bis vigvama.
Kad Ka-bib-on-okka drīz atklāja savu kļūdu, tas viņu padarīja niknu. Viņš gaudoja pa dūmvadu, un viņa balss bija tik mežonīga un briesmīga, ka tā varēja nobiedēt parastu cilvēku, bet Shin-ge-bis tikai smējās.
Šajā lielajā klusumā, kas valdīja visapkārt, bija gandrīz patīkami sajust vēl kādu dzīvību.
” Ho, ho!” Shin-ge-bis iesaucās, labi zinādams, ka tas ir Ka-bib-on-okka, kas tur trokšņo ārpusē “kā tev tur klājas, Ka-bib-on-okka? Piesargies, ja tu nebūsi uzmanīgs, tu pārplēsīsi vaigus tā pūšot!”
Ka-bib-on-okku pārņēma dusmas par tādu izrunāšanos un tas sāka pūst vēl negantāk- tā, ka bifeļu ādas aizkars, kurš aizsedza durvju aili, plīvoja un grabēja un, ja vien tas nebūtu bijis tik biezs, būtu norauts.
“Nāc tik iekšā, Ka-bib-on-okka!” jautri sauca Shin-ge-bis ” nāc iekšā un sasildīties,ārā nežēlīgi auksts šovakar!”
Ka-bib-on-okka nu metās pret priekškaru, un, salaužot vienu no tā sastiprinājuma siksnām, devās iekšā.
Ak, cik ledaina bija tā elpa!— tik ledaina, ka tā piepildīja karsto vigvamu kā migla, taču Shin-ge-bis izlikās to nemanām.
Joprojām dziedādams, viņš piecēlās kājās un iemeta ugunkurā vēl vienu baļķi.
Resnais priedes baļķis iedegās spožās liesmās un nu vigvamā kļuva tik karsti, ka pats Shin-ge-bis nezināja, kur tverties.
Slepus viņš vēroja Ka-bib- on-okku un tas, ko viņš redzēja, lika Shin-ge-bis atkal smieties- sviedri Ka-bib-on-okam lija pāri aukstumā sasarkušajai sejai un lāstekas no matiem pazuda, kā nebijušas.
Niknais, vecais Ziemeļu vējš sāka kust kā bērnu darināts sniegavīrs marta siltajā saulē. Viņa deguns un ausis kļuva mazākas, viņa ķermenis sāka sarukt.
Ja viņš paliktu vigvamā vēl ilgāk, Ledus zemes karalis būtu pārvērties par parastu peļķi.
“Nāc, nāc pie uguns!” nežēlīgi sauca Shin-ge-bis ” nāc tuvāk un sasildies!”
Bet Ziemeļu vējš izbrāzās ārā pa durvīm pat ātrāk, nekā tas bija šeit ienācis.
Aukstais gaiss viņu atdzīvināja un visas viņa dusmas atgriezās. Nespējis sasaldēt Shin-ge-bis, tas nu izgāza savu niknumu uz visu, kas tam gadījās ceļā- koku trauslie zari ieliecās, kad tas ar visu savu spēku pūta uz tiem, lapsa, kura bija iznākusi medībās, steidzās uz savu alu un klīstošais koijots meklēja pirmo patvērumu, kur varētu paslēpties.
Taču ar to Ka-bib-on-okkam vēl nebija gana, lai parādītu savu varenību.
Tas bija nolēmis pieveikt Shin-ge-bis un neatkāpsies, pirms nebūs panācis savu, tādēļ Ziemeļu Vējš vēlreiz devās uz Shin-ge-bis vigvamu un kliedza pa dūmvadu:
“Nāc ārā!” viņš aicināja “nāc ārā, ja uzdrīksties, un cīnies ar mani šeit- sniegā. Drīz redzēsim, kurš tad ir saimnieks!”
Shin-ge-bis pārdomāja šo uzaicinājumu.
“Uguns noteikti viņu ir vājinājusi” viņš sacīja, sevi drošinot ” es ticu, ka varu viņu pārspēt. Tad viņš mani vairs nekaitinās, un es varēšu palikt šeit tik ilgi, cik vien vēlos”
Shin-ge-bis izsteidzās no vigvama, kur Ka-bib-on-okka viņu jau sagaidīja.
“Nu, esi gatavs?” Ka-bib-on-okka izaicinoši viņam noprasīja.
“Jā, esmu!” indiānis tam tāpat attrauca.
Ka-bib-on-okka metās uz priekšu un uzklupa Shin-ge-bis.
Viņi pieķērās viens otram un nu tik sākas cīniņš uz dzīvību un nāvi. Tā viņi tur mērojās spēkiem kurš stiprāks- indiāņu zvejnieks Shin-ge-bis, vai Ziemeļu vējš Ka-bib-on-okka.
Vienu brīdi Shin-ge-bis likās, ka tūlīt, tūlīt vecajam negantniekam vairs nepietiks spēka un tas beidzot padosies, taču, tai pašā mirklī, Ka-bib-on-okka ar savu ledaino elpu bija viņu sastindzinājis un cīniņš sākas no jauna.
Viņi lauzās un griezās, un, skatoties no malas, tā varēja rādīties, kā tāda savāda deja. Visbeidzot tie abi nolikās sniegā gareniski un turpināja tā griezties un velties.
Tā viņi cīnījās visu nakti un pat lapsa, iznākusi no savas alas, vēroja cīkstoņus.
Iesākumā viņu spēki bija vienlīdzīgi un, reizi pa reizei, kāds no viņiem ņēma pārspēku, bet tad, kādā brīdī, kad Shin-ge-bis jau šķita, ka viss ir pagalam, viņš juta, ka Ziemeļu vējš kļūst arvien vājāks un vājāks.
Viņa ledainā elpa vairs līdzinājās tikai vājai nopūtai.
Tikai saulei austot, cīkstoņi stāvēja viens otram līdzās kā vienlīdzīgi un, elsojot, aplūkoja savu pretinieku.
Shin-ge-bis bija uzveicis Ka-bib-on-okki. Ar izmisīgu vaidu tas pagriezās un devās projām.
Tālu, tālu uz ziemeļiem dusmās tas vēl spēra un Shin-ge-bis smiekli sekoja viņam.
Jautrība un drosme bija pārvarējusi pat Ziemeļu vēju.