Fragments no nodaļas stāstam “ Septiņas svētdienas”
Viņus apžilbināja nezin no kurienes uzradušās policijas automašīnas
bākugunis, taču to spilgtums un vispārējā atmosfēra, kas valdīja
automašīnā, kuru vadīt tovakar bija uzņēmies Čips, jo, būdams bārmenis,
bija skaidrākais no visiem, neļāva nevienam no viņiem uztvert patieso
lietas būtību. Mašīna traucās pa šoseju kā komēta. Martins joprojām bija
aizrāvies, iegrimis Lemzijas dekoltē, Deksters apātiski skatījās pa logu,
nelikdamies ne zinis par Krispijas centieniem ielaist savu roku gar viņa
stilbiem, ik pa brīdim viņš uzmeta kāru, greizsirdīgu skatienu Mainem un
Lemzijai, kuri bija atlaidušies krēslā pusguļus, bet Vanila, nogurusi no
patērētā alkohola un garlaicības, tīri vienkārši bija aizmigusi.
Tikai kad iegaudojās operatīvās automašīnas signalizācija, un ruporā
atskanēja oficiāla balss, lūdzot apstāties, visi sastinga.
“Vēlreiz atkārtoju- pelēkās automašīnas šoferi, nobraukt pa labi un
apstāties! ”
“Menti!” Čips gluži bāls atskatījās uz pārējiem.
“Sūda būšana, nu mēs esam iekšā!” Maine, kurš beidzot bija atrāvies no
Lemzijas, izdvesa “mums nevienam, cik es atceros nav tā… nu, mašīnista…
nu, kā viņu tur…”
Martins centās koncentrēties, bet galvā valdīja pilnīgs tukšums.
“Autovadītāja… tu domā” atskanēja Eila šļupstošā balss.
“Pareizi, tu esi malacis, vecīt!” Maine viņu uzslavēja.
“Ko tagad darīsim?”
Šķiet, Čipu bija pārņēmušas bailes, kurās viņš izlīdīs cauri automašīnas
grīdai un nozudīs zem trotuāra “varbūt laižamies, ko? Ja palaimējas…”
viņš ieminējās.
“Nu, nu, tu tikai neapčurājies aiz bailēm. Mēs tāpat esam aplenkti!”
Martins pazobojās.
“Pelēkās automašīnas šoferi, atkārtoju pēdējo reizi…” vēlreiz atskanēja
policista balss ruporā.
Čips lēnām nobrauca pie trotuāra malas un apstājās.
“Šoferim izkāpt!” atskanēja rīkojums.
“Neko darīt, aste ir sprostā” Čips noņurdēja, lēnām atverot mašīnas durvis
“un tikai tu… tā ir tava vaina, tā ir tava sūdakaste” viņš atskatījās uz
Maini.
“Tā ir jūsu automašīna?” policists viņam stingri noprasīja, kad Čips bija
nostājies aci pret aci ar likumsargu.
“Jā… tas ir, nē… Es šovakar tikai esmu pie ruļļiem” viņš saminstinājās.
“Labi brauc!” ments pazobojās, bet tai pašā mirklī pārgāja atkal oficiālā
tonī “kuram pieder automašīna? ”
“Es tikai…”
“Nu!”
Policists pastūma Čipu tā, ka nu viņš atradās ar rokām pret mašīnas
korpusu.
Čipam sāka trīcēt lūpa.
“Tam…” viņš ar pirkstu norādīja uz mašīnu.
“Un kādēļ tad “tas” pats nebrauca?”
“ Viņš šovakar ir noguris”
“Ak tā! Kā sauc automašīnas īpašnieku?”
“Ma.. Maine”
“Tas, kurš Maine, izkāpt no automašīnas” policists uzsauca.
Lemzija paskatījās uz Martinu un atglaudusi viņa melnos, mežonīgās cirtās
krītošos matus, noskūpstīja viņu:
“Es mīlu tevi, Main, man ir bail, tik ļoti bail!”
“Es tevi arī mīlu, dūdiņ, būšu atpakaļ, cik ātri vien varēšu! Apsolu!”
Viņi atkal sāka skūpstīties.
“Nu, ašāk!” atskanēja no ārpuses.
Martins negribīgi izklumzija savu garo augumu no mašīnas.
“Tu esi Maine?”
Martins pamāja.
“Tad stājies blakus tam otram pie mašīnas”
Policists sagrāba viņu aiz rokas un apstādināja blakus Čipam.
“Mašīna tava?”
Martins slepus ar celi iespēra Čipam tā, ka tas salīka.
Tas maita bija viņu nodevis.
Policists viņus atrāva un uzšāva Martinam pa muguru.
“Mierā! Kāpēc vadīja tas otrs, nevis pats?”
“Mmm…”
“Labi, uzrādīt autovadītāja apliecību” policists pavēlēja.
“Pakaļā! Nu ir pakaļā!” Čips čukstēja Mainem.
“Kas tā tur par apspriešanos? Es palūdzu vadītāju tiesības”
Policista tonis palika nepielūdzams.
“Policista kungs, mēs šovakar tā… brīvi…” Čips nošļupstēja.
“Kā tas nozīmē “brīvi”? Tātad nav autovadītāja apliecība?”
“Nē!” Čips atšļupstēja vairāk aiz bailēm, nekā dzēruma.
“Personu apliecinošus dokumentus!”
Tagad otrs policists pievērsās Martinam.
Martins paraustīja plecus.
“Nav? Pilns vārds uzvārds!”
“Martins. Martins Rembolds”
Policists protakolēja datus un automašīnas nummuru.
“Visiem pārējiem izkāpt no automašīnas, žigli!” viņš pavēlēja.
Krispija ierāvās stūrī, kājas pie sevis pievilkusi, viņa sāka raudāt un,
saritinājusies palika sēžam:
” Es negribu kāpt ārā, te ir silti un droši” viņa ieraudājās.
“Mums jāpamodina Vanila, man šķiet..” Elīzabete nedroši ierunājās.
Lemzija sāka raustīt guļošo Vanesu.
“Van, mosties, Van!”
“Ko?.. kas? Mums jau jāizkāpj?”
“Kaut kas notiek… menti… Es īsti nesaprotu, kas notiek, bet kaut kas ir…”
Elīzabete vervelēja.
Arī Krispija joprojām stūrī ierāvusies, nagus kozdama palika sēžot.
“Visiem izkāpt no mašīnas, nekavējoties! Pa vienam!” policists vēlreiz
atkārtoja.
“Nu, kāp ārā!” policists pavēris mašīnas durvis, ieskatījās salonā, uzrunājot
Elīzabeti.
Kad Elīzabete vēlreiz atskatījās, pirms izrāpties no mašīnas, tagad viņa
redzēja, ka Deksters uz viņas skatās.
“Lemzij!”
Martins iesaucās, ieraudzījis draudzeni izkāpjam no mašīnas un gribēja
panākt pretīm, bet policists viņu apturēja.
“Mierā!” policists viņam uzsauca “personu apliecinošu dokumentu” viņš
pievērsās Lemzijai.
“Nā-ā-v!”
“Tā ir Lemzija, mana draudzene!” Martins atkal iejaucās.
“Klusu, es tev neprasu” policists uzsauca “pilns vārds, uzvārds”
Elīzabete papurināja galvu.
“Nekā nesauc?”
“Nē!”
Viņa tagad nebija tālu no raudāšanas.
“Labi, es jautāju vēlreiz- kā- tevi- sauc?” policists bija savaldīgs, bet jau
sadusmots.
“Elīzabete”
“Labi, Elīzabete un kā tev uzvārds?”
“Beta”
“Tas ir saīsinājums no Elīzabete, bet kā tev uzvārds?”
“Tas ir mans uzvārds!”
“Labi, labi! Nekliedz, To mēs noskaidrosim!”
Pa to laiku otrs policists bija “izvilcis” no mašīnas Vanesu un, raudošu un
spārdošos, veda šurp.
“Es negribu, negribu! Kur jūs mani tagad velkat? Es gribu atpakaļ, es gribu
mājās, es nogurusi priecājoties šovakar!”
“Šovakar tu patiešām esi pietiekami priecājusies, tagad nāksies atbildēt uz
dažiem jautājumiem”
“Negribu!”
“Atradu mašīnā tādu, bet viņa negrib runāt” tas uzrunāja policistu, kurš
runāja ar Elīzabeti, pastumjot Vanesu blakus Lemzijai.
Pēc brīža viņš atgriezās, vedot pārējos- Deku, Delu un Eilu.
“Un ko tad jūs tā priecājieties šovakar, ko?” policists, kurš bija palicis pie
kompānijas, neslēpa ironiju.
“Dzimšanas dienu svinējam!” Čips caur zobiem novilka.
“Skaidrs! Šo nakti jums visiem būs jāpavada izolātorā, kamēr
noskaidrosim jūsu īstās personības un apstākļus” policists strupi noteica.
“Ko? Nekur es ar jums nebraukšu!’” Vanesa atkal iekliedzās.
“Brauksi gan, kur gan tu citur paliksi!”
“Par ko?” tagad kliedza arī Eils, jeb Elvis.
“Par sliktu uzvedību”
“Mēs esam labas meitenes un zēni! Laidiet mūs!” Krispija, kura līdz šim
bija klusējusi, tagad žēli novilka, cenšoties iežēlināt policistus.
“To mēs noskaidrosim iecirknī! Ejam!”
Beigas.