Literāri radošais žurnāls

Literārā Auss

Janvāris

2025.

Ievadraksts

Sveicināti jaunajā- Zaļās Koka Čūskas gadā!

Čūska- gudrības, viltības, bet arī veselības un dzīvības simbols.

Ar savu gudrību un viltību čūska mīl grāmatas, jaunus atklājumus un gudrību, tādēļ arī šogad tā steidz meklēt rakstīto vārdu, tekstus, kur var atrast ko jaunu, pievienojot savai gudrībai.

Lai šis gads atnes vēl vairāk gudrības, jaunas zināšanas un nezūdošu zinātkāri!

Lai katra lapaspuse ir kā spirdzinošs malks no burvju akas, kura nekad neiztukšojas!

Stipru veselību, možu garu, pietiekami naudu un vēl mazliet varu…

To visu novēl Jūsu Litausis.

Večiņas- ziemeļbriežu izlaupītājas

Jaungada luga

Imalda Vuda

Darbojošās personas:

Večiņas- ziemeļbriežu izlaupītājas- Betuža un Maruža

Vecākā pārdevēja

Jaunākā pārdevēja

Noliktavas pārzinis

Noliktavas pārziņa mazbērni- Raitis un Rūtiņa

1.cēliens

1.aina

Neliela suvenīru veikaliņa telpas. Plauktos dažādi svētku suvenīri.

Divas pārdevējas ver vaļā kastes ar mantām, izņem Ziemassvētku eglīšu rotājumus- eņģelīšus, krāsainas bumbiņas u.c., kārto plauktos. Vecākā no pārdevējām izņem lielu plīšu ziemeļbriedi sarkanā svētku vestē, žuburainiem ragiem.

Vecākā pārdevēja: Skaties, tas ir pats lielākais un skaistākais, kādu esam

(rāda jaunākajai saņēmušas!

pārdevējai)

Jaunākā pārdevēja: Jā, tas gan ir varens ziemeļbriedis! To jāizliek

skatlogā!

Vecākā pārdevēja: Skatlogā nē! Var nākt… ieraudzīt!

(izliek Ziemassvētku

dekorācijas)

Jaunākā pārdevēja: Kas var nākt? Bet viņš ir tik skaists! Viņam ir

vieta skatlogā! Lai taču ierauga!

Vecākā pārdevēja: Vai tu prātīga, to nē! Es zinu, ko runāju- strādāju šeit

jau daudzus gadus, tādēļ arī zinu to, ko

esmu piedzīvojusi. Kā viņas atnāca

un nopirka visu tā, ka mums nepalika vairs nekā, ar

ko tirgoties. Viņas nopirka visus ziemeļbriežus, kas

bija veikalā. (klusākā balsī) Un runā, ka viņas nopirkušas

arī visus ziemeļbriežus pilsētā…

Jaunākā pārdevēja: Kam tas viņām? Kas viņas ir?

Vecākā pārdevēja: Tur jau ir tā lieta, ka neviens to nezina! Viņas tiek

dēvētas par večiņām- ziemeļbriežu izlaupītājām.

Jaunākā pārdevēja: Cik skaisti! Bet varbūt tās ir Jaungada Fejas?

Vecākā pārdevēja: Ciet klusu, viņas jau ir te- pie skatloga!

(izliek skatlogā

izrotātu eglīti, iesaucās)

Jaunākā pārdevēja: Kas? Kur? (groza galvu apkārt)

Veikaliņa skatlogā lūkojās divas večiņas ar ziemeļbriežu ragu matu rotu uz galvas.

Jaunākā pārdevēja steidzās pie letes, paķer no galda ziemeļbriedi, iemet kastē, paliek redzams sarkans deguns, ragi. Ienāk večiņas. Jaunākā pārdevēja raksta, vecākā- kārto skatlogu.

Viena no večiņām: Nu, Betuža, ko tad mēs te pirksim? Te nekā nav!

Betuža: Skaties, Maruža, kas tad tas?

(skatās apkārt,

ierauga ziemeļbriedi)

Maruža: Tas taču ziemeļbriedis!

Betuža: To mēs pirksim! Nosauksim viņu par Stefanu!

Piesteidzās jaunākā pārdevēja.

Jaunākā pārdevēja: Labdien, ko varu piedāvāt?

Maruža: Mēs izvēlējamies pirkt šo!

(rāda uz ziemeļbriedi kastē)

Jaunākā pārdevēja: Atvainojiet, bet šīs Ziemassvētku mantiņas mēs

saņēmam tikai nesen un vēl neesam piereģistrējušas,

tādēļ arī vēl nevaram pārdot!

Maruža: Kā tā- nepārdodat? Visu, kas ir veikalā, var nopirkt, tādi ir

noteikumi!

Pienāk vecākā pārdevēja.

Vecākā pārdevēja: Atvainojiet, mēs ļoti labprāt jums to pārdotu, bet

mums ir sava kārtība! Redziet, mēs tiko saiņojam

vaļā sūtījumu, jāapskata, vai viss kārtībā (ļoti laipni)

Varbūt jūs varētu pienākt vakarā, vai labāk rītdien,

kad visu sakārtosim?

Maruža: Diemžēl, rīt mēs vairs šeit nebūsim!

Betuža: Mēs to gribētu pirkt jau šodien!

Vecākā pārdevēja: Mums ir ļoti skaisti Ziemassvētku suvenīri, kurus

(joprojam laipni) varam jums piedāvāt (rāda)! Vai varbūt krāsainu

lampiņu virteni?

Betuža: Kam mums lampiņas, mums…

Maruža: Nesaki neko! Tās mums noderēs!

(pusbalsī)

Betuža: Nu labi, tad ņemam lampiņas!

Vecākā pārdevēja iesaiņo svētku lampiņu kasti, Maruža samaksā.

Vecākā pārdevēja: Mums ir arī krāsaini papīra lukturīši

Maruža: Jā, jā, tādus mums arī vajaga!

Betuža: Un tomēr ziemeļbriedis….

Vecākā pārdevēja: Piedodiet, mēs nevaram pašlaik jums to pārdot!

Maruža: Kāpēc, es nesaprotu…

Betuža: Jūs negribat mums to pārdot!

No noliktavas iznāk pārzinis, rokā- pildspalva, bloknots.

Pārzinis: Kas šeit notiek? Kas tas par nemieru un troksni?

Jaunākā pārdevēja: Viņas gribēja…

Betuža: Viņas mums negrib pārdot…

Pārzinis: Pagaidiet, pagaidiet! Nerunājat taču visas kopā! Es neko

nesaprotu- ko gribēja pirkt? Kas nepārdod?

Maruža: Viņas negrib pārdot šo ziemeļbriedi! (rāda

uz ziemeļbriedi kastē)

Vecākā pārdevēja: Preces ir tik daudz, ka nepaspējam tās atzīmēt

pēc saraksta, tāpēc nevaram to pārdot! Tāda ir

kārtība preču pieņemšanā.

Pārzinis: Kad visu sakārtosim, protams, būsiet atkal laipni gaidītas!

1.ainas beigas.

1.cēliens

2.aina

Pa veikala durvīm iznāk abas večiņas- Betuža un Maruža.

Maruža: Paklau, Betuža, priekš kam tu tik daudz sapirkies?

Kur mēs to visu liksim?

Betuža: Man pēkšņi iešāvās prātā kāda ļoti interesanta doma,

(dedzīgi) šķiet tev arī patiks.

Maruža: Nu, nu, stāsti!

(ieinteresēti)

Betuža: Pastāstīšu, kad būsim mājās. Tagad labāk pasteigsimies,

vairs nav laika!

Maruža: Stefanu mēs tā arī nedabūjam, varbūt atgriezīsimies un

parunāsim vēlreiz ar noliktavas pārzini?

Pagriežās, sper soli uz veikaliņa kāpnēm, Betuža atvelk viņu aiz rokas

atpakaļ.

Betuža: Ejam, viņš bija ļoti laipns pret mums, bet vairs nav laika!

(nepacietīgi)

Maruža: Ejam!

2.ainas beigas

1.cēliens

3.aina

Pēcpusdiena pirms svētkiem, īsi pirms veikala slēgšanas. Veikals tukšs,

pārzinis viens kārto telpu.

Pārzinis: Viss tikpat kā izpirkts, plaukti kā teikt “izslaucīti”, bet lielo,

dārgo briedi tā arī neviens nenopirka, būs jāliek kastē, lai

nenobružā.

Atverās veikala durvis, ienāk abas večiņas.

Maruža: Skat, Betužiņ, vēl stāv mūsu Stefans! (rāda uz plauktu, kurā

(pret otru) ziemeļbriedis, pieiet pie letes) To mēs pirksim (rāda uz

ziemeļbriedi)! Vai to beidzot pārdod?

Pārzinis: Protams, kādēļ ne! ( pie sevis) Labi, ka tā! Raug, bezmaz

(priecīgi) nebūtu pārdots! Tāda skāde gada beigās plāns nebūtu

izpildīts!

Betuža grib maksāt.

Betuža: Bet tu, Maruža, esi izpirkusi vai visu naudu. Te trūkst, lai

mēs nopirktu!

Pārzinis: Būs Ziemassvētku atlaides.

Betuža: Raug, kur stūrī naudas automāts! Es došu savu bankas karti!

(rāda)

Pieiet pie automāta, mēģina, spiež pogas.

Pienāk Maruža.

Maruža: Nu nerausti! Mierīgāk, citādi sajauksi darbības!

Betuža: Es pati! Es protu! (mēģina) Tas ir slepeni!

(nepacietīgi) (automāts dūc)

Maruža skaita izņemto naudu, lepni pieiet pie pārziņa.

Maruža: Te būs, kā teicat summa! Mēs pērkam briedi!

Pārzinis iesaiņo ziemeļbriedi skaistā dāvanu maisā.

Večiņas sačukstās: Dosim! Dosim!

(savstarpēji)

Betuža: Vai jums ir mazbērni?

Pārzinis: Protams, mazmeitiņa Rūtiņa, kura vēl iet bērnudārzā un

mazdēls Raitis ir skolēns.

Maruža: Dosim trīs! (sniedz pārzinim trīs ielūguma kartes) Ielūdzam uz Ziemassvētku pasākumu rītvakar!

Abas aši nozūd.

Pārzinis apmulsis lasa ielūgumu.

Pārzinis: Vai cik skaisti! To taču gribēja mani mazie, tur nokļūt!

(pārsteigts, priecīgs)

3.ainas beigas

2.cēliens

1.aina

Noliktavas pārziņa māja, vakars, Pārzinis stāsta un rāda ielūgumus bērniem.

Pārzinis: Rūtiņ, Raiti, vai jūs gribēsiet iet uz Ziemassvētku sarīkojumu

kultūras namā jau rīt?

Abi: Protams, protams!

Pārzinis: Nu tad žigli sākam gatavoties rītdienai!

Visi prom.

Tā pati aina, nākošais vakars- Raitis un Rūtiņa pārrunā svētku pasākumu.

Rūtiņa: Kas tās bija par burvju večiņām? Vai Labās Fejas?

Raitis: Ej nu, tādas jau tikai pasakās! Tu vēl tam tici?

Rūtiņa: Jā, ticu! Man ir! (izņem no kabatas šokolādes ziemeļbriedi)

(sabozusies)

Raitis: Dod, apēdīsim!

Rūtiņa: To es taupīšu, jo tā ir mana balva! Visiem bērniem bija

(paslēpj) dāvaniņas. Tu redzēji to lielo ziemeļbriedi? To

sauca Stefans un Labās Fejas uzdāvināja to audzinātājai, lai paliek visiem bērniem par prieku.

1.ainas beigas

2.cēliens

2.aina

Suvenīru veikals, plaukti atkal pilni ar suvenīriem. Pie letes stāv jaunākā

un vecākā pārdevēja.

Jaunākā pārdevēja: Tu dzirdēji par to lielo pasākumu pilsētiņā? Tās

noslēpumainās večiņas esot mūsu lielo ziemeļbriedi

uzdāvinājušas pilsētiņas bērniem, kultūras namā, lai

priecīgi katri svētki un runā, ka bijis izrotāts viss

nams un apkārtne ar brīnešķīgiem ziemeļbriežiem.

Vecākā pārdevēja: Oho! Tās gan dāsnas! Tas bija tik dārgs!

Jaunākā pārdevēja: Te tev nu bija ziemeļbriežu izlaupītājas!

Vecākā pārdevēja: Jā, kā izrādās, tās bijušas labdares, kas mīl

Ziemassvētkus un bērnus. Bet kas viņas bija? No

kurienes?

Jaunākā pārdevēja: Lai tad tas paliek kā svētku brīnums.Es jau teicu,

ka tās būs bijušas pašas Ziemassvētku Fejas.

Lugas beigas.

Alise Duera Millere

Laupītājs un putenis

(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)

5.

Kad viņi no jauna atgriezās bibliotēkā, Cecīlija tur nebija, taču, šķiet, viņas brālim tas rūpēja vismazāk-.atsēdies krēslā, viņš, kā nekas nebūtu atgadījies, no jauna paņēma no grāmatu plaukta grāmatu un sāka to lasīt.

“Ja neiebildīsi, turpināšu lasīt, nemaz tik bieži neiznāk šāda nodarbe!” Makvaijs mierīgi, mazliet augstprātīgi ieteicās.

Džefrijs Holands, ne vārda nebildis, sekoja viņa paraugam, taču domas vēlreiz un vēlreiz atgriezās pie meitenes, kuru viņš šodien bija izglābis no pussagruvušā namiņa un lasīšana ne pa visam nevedās. Viņš sev vaicāja, vai tas, ka viņa spējusi to savaldzināt ne vien ar savu skaistumu, bet pierādījusi savu drosmi un gudrību šīs nepilnās dienas laikā, kurā viņš to pazina, notur viņa domas pie šīs meitenes? Kas gan viņā bija tāds, kas nepiemita citām sievietēm, kuras viņš pazinis?

Būdams bagāts un izskatīgs jauns vīrietis, Džefrijs Holands, savā pieauguša cilvēka mūžā, bija guvis pietiekami labu pieredzi attiecībās ar sievietēm- tas bija apbrīns, īslaicīgas jūtas, vai vienalga vēl kas cits, kas vienmēr beidzās, tā īsti nesācies un viņam ar to arī bija pieticis. Tā vien šķiet, viņš bija baidījies pats no sevis un apzinīgi šīs attiecības veidojis tieši tādas, bet tagad kaut kas viņā bija izmainījies. Arī Cecīlijai, šķiet, bija radušās kaut kādas jūtas pret viņu, to viņš skaidri saprata, būdams divatā ar viņu meža namiņā, turot viņas roku savā.

Izdzirdis soļus koridorā, Holands izsteidzās viņai pretīm, priecīgi satraukts par iespēju ieraudzīt viņu no jauna. Cecīlija bija ģērbusies savā sabuļu ādas kažokā, gatava doties projām.

“Esmu gatava, kur ir mans brālis?”

Kad viņu skatieni sastapās, tie bija kā uguns pret ledu, tik atšķirīgi tie bija. Džefrijs Holanda skatiens, kuru viņš tai veltīja- kvēls un mīlošs, savukārt Cecīlijas sejā nepakustējās ne mazākā dzīvība.

“Un kādēļ tev liekas, ka ļaušu tev tagad aiziet?”

“Tev varbūt šķiet, ka man šeit jāpaliek, bet es esmu nolēmusi aiziet!” Cecīlijas balss skanēja vēsi un nekas neliecināja par jūtām, kuras tā varētu lolot pret viņu.

“Viena tu nevari iet, es labprāt tevi pavadīšu!”

“Un kādēļ gan nevaru?”

Cecīlija pameta skatienu uz viņu, bet Džefs manīja, ka nu tas ir nedaudz atmaidzis.

“Ir jau pārāk vēls, bez tam, kuru katru mirkli no jauna var sākt snigt!”

“Bet tu taču to vēlies? Vēlies, lai es pēc iespējas ātrāk atstāju šo namu!”

“Neko tādu es neesmu teicis!”

“Tu mani ienīsti, redzēju to tavā skatienā!”

“Es neienīstu tevi, tici man!”

“Viss tāpat jau aizgājis pārāk tālu!”

Tajā mirklī Holands grasījās vēl ko iebilst, bet pacēlies skatienu augšup, viņš sastapās ar Billija Makvaija skatienu- tas bija uzvarošs un smīnīgs.

Tas tikai viņam vēl trūka! Tieši Cecīlijas brālis bija lielākais šķērslis starp viņiem! Tā bija tāda kā sava veida nolemtība. Arī to Džefrijs Holands saprata. Cecīlija nedarīs neko bez brāļa klātbūtnes un piekrišanas, ar to viņam bija jāsamierinās.

Tagad Billijs Makvaijs bija jau lejā, piesēdies līdzās māsai uz dīvāna, viņš to saudzīgi apņēma ap pleciem.

“Priecājos, ka jūties labāk, dārgā māsa! Holands man jau izstāstīja par jūsu abu piedzīvojumu šodien, tas ir patiesi šausmīgi!”

Kāda liekulība no Billija Makvaija puses! Holands nodrebinājās nepatikā.

Šādi viltus glaimi un laipnība uzdzina viņam nepatiku.

“Holanda kungs bija īsts džentelmenis!” Cecīlija mierīgi, vēsi atsaucās brāļa sisrsnīgajai uzrunai.

“Darīju visu, kas manos spēkos, lai tava māsa būtu drošībā!” Holands tādā pašā nedaudz pārspīlētas laipnības mainierē uzrunāja Makvaiju.

“Un tu tā sēdēji šeit visu šo nakti?” Cecilija ievaicājās, pievērsusies pret brāli.

“Tieši tā- sēdējam un runājam par dzīvi!” Billijs Makvaijs iepriekšējā manierē turpināja.

Makvajs tagad pievirzijās tuvāk kamīnā liesmojošajam ugunim.

“Kādēļ gan tu pats neatnāci pēc manis, Billij?”

Cecīlija beidzot izteica jautājumu, kurš visu šo laiku bija nodarbinājis viņas prātu.

“To jau es teicu viņam pašam vai tūkstošiem reižu, ka tas ir mans brāļa pienākums- glābt tevi no tās nožēlojamās būdas, bet viņš uzstāja…”

“Viņš tikai vēlējās aiztaupīt tev tās pūles, kuras viņam bija jāpieliek dodoties ceļā putenī, jo ir fiziski labāk sagatavots šādiem pārbaudījumiem, nekā tu!” Cecīlija iebilda.

“Ak tad labāk sagatavots, tu saki!”Bilijs Makvaijs tagad izskatījās tāds, kurš būtu gatavs pārsprāgt aiz dusmām un aizvainojuma, kas viņā virmoja”jā, varbūt viņš ir lielāka auguma, bet tas taču ir zināms, ka ne tik liela auguma cilvēkam, sagatavotība ir labāka, nekā lielajiem” Makvaijs pameta skatienu uz Holandu.

“Tādā gadījumā, kādēļ tad tu nenāci pēc manis?”

Tagad dusmas ieskanējās Cecīlijas balsī.

“Viņš gribēja iet, bet es nelaidu!”

Tagad iejaucās Džefrijs Holands.

“Labi, es jums izstāstīšu, kā viss notika- glābjoties no puteņa, atradu patvērumu šajā mājā. Tā kā tā izrādījās tukša, varēju justies drošībā. Apstaigājis telpas, es nokļuvu bibliotēkas istabā, paņēmu kādu grāmatu un sāku lasīt. Laikam biju aizrāvies, jo iztrūkos no jautājuma, vai man patīkot. tas bija Holands. Pazinu viņu uzreiz, taču sapratu, ka viņš mani neatceras, tādēļ nezaudēju laiku un mēģināju bēgt. Holands mani panāca un vairs nelaida projām no šejienes. Vai ne tā, Holand?”

Džefrijs Holands neuzskatīja par nepieciešamu atbildēt, tādēļ klusēja.

“Apzinos, ka tas bija pamatīgs pārbaudījums gan tev, gan manai māsai, bet esmu pārliecinats, ka mētelis, kas viņai bija mugurā, pildīja savu pienākumu godam. Vai ne?” Makvaijs pagriezās pret Holandu.

“Jā!”

“Patiesībā, es par to nesamaksāju ne nieka, lai gan tas ir vērtīgs mētelis”

“Man šķiet, Billij, Holandes kungam varētu neinteresēt sīkumi par mūsu darījumiem” sarunā iejaucās Cecīlija.

“Domāju, ka tas gan varētu būt interesanti pat vairākiem cilvēkiem”

Džefrijs Holands pameta zīmīgu skatienu uz Billiju Makvaiju.

Piepeši Makvaijs atcerējās, ka laiks Ziemassvētku vakariņām un visi atviegloti par situācijas atrisinājumu piecēlās un no jauna devās uz virtuvi.

Ejot ārā no istabas, Holands satvēra Makvaiju aiz rokas, lai uz brīdi aizturē

tu viņu:

“Tu droši vien tīšuprāt kaitini mani, Makvaij!”

“Nē, drīzāk vēlos tevi uzjautrināt!”

“Nu jāsaka, ka zēna gados tev bija labāka humora izjūta”

Un jau atkal Holands izjuta Billija Makvaija nenovēršamo kontroli par viņu.

6.

Nosēdies uz krēsla virtuves tālākajā stūrī, Makvaijs vēroja Holandu un savu māsu darbojamies, gatavojot svētku mielastu. Cecīlija pierādīja sevi kā lielisku saimnieci, pagatavojot viņiem zupu no konserviem, sālītu lielopu gaļu, kartupeļus, bekonu un kartupeļu salātus, cepumus un šampanieti, un Džefrijs Holands tagad nodomāja, ka patiesi vēlētos viņu par savu sievu un saimnieci savā virtuvē. Pirmītējā nesaprašanās bija izlīdzināta un viņi gatavojās vakariņot, kad piepeši Makijs negaidot izlēca priekšā Holandam, kurš ar verdošu, tiko no uguns noņemtu sautējamo katlu rokā tuvojas galdam.

“Skaties kur ej!” tas viņam uzsauca tādā tonī, ka Makvaijs pārsteigumā atlēca.

“Es tikai baidījos, ka tu varētu applaucēties!” Holands jau samierinošākā tonī paskaidroja, atbildot uz viņa neizpratnes pilno skatienu.

Džefriju Holandu baidīja vienīgi tas, kādu iespaidu tas varētu atstāt uz Cecīliju, taču meitene neizteica ne vārda un sēžot pie kopēja galda, nelielais incidents atkal bija aizmirsts.

Visbeidzot, Billijs Makvaijs piecēlās un pacēla glāzi tostam pret Holandu:

“Nevēlēšu tev priecīgus Ziemassvētkus, Holand, jo to tu varbūt gluži neesi nopelnījis, bet atzīšos- šie ir interesantākie un ievērības cienīgākie Ziemassvētki, kādi man līdz šim bijuši, paldies tev par to! Šos Ziemassvētkus es pieminēšu vēl ilgi, par to tici man!”

Pēc neilga klusuma mirkļa viņš turpināja, uzlicis uz galda naudas gabalu:

“Es labprāt uzdāvinātu tev šo naudu, bet zinu, ka tev tai nav nekāda vērtība, tādēļ dodu tev šo ar laba vēlējumiem Jaunā gadā!”

Holandam par patiesu pārsteigumu, Billijs Makvaijs sniedza viņam nelielu kvadrārveida iesaiņojumu. Tādu labvēlību no Makvaija viņš nudien nebija gaidījis. Nedaudz pārsteigta, taču acīmredzami iepriecināta par šīs visai sarežģītās dienas iznākumu, tagad piecēlās arī Cecīlija.

“Ja reiz sākam ar apdāvināšanos, arī man ir neliela dāvaniņa tev, tā gan nevar salīdzinaties ar Billija dāvanu, taču var izrādīties noderīga”

Tas bija plakans zīmulis ar topāza uzgali.

Holanda skatiens sastapās ar Makvaija acīm, kurās dzirkstīja neslēpts uzjautrinājums. Holands uzreiz noprata, no kurienes šī dāvana nākusi un, pirms pasniegties, lai to saņemtu, viņš mirkli svārstījās. Nopratusi viņa šaubas, acīmredzami aizvainota par viņa attieksmi, Cecīlija piecēlās no galda un pameta viņus. Makvaijs sāka nokopt galdu, tik mierīgi, it kā ne kas no tiko redzētā nebūtu atgadījies. Džefrijs Holands brīdi vēroja viņu, līdz ierunājās:

“Pagaidi! Cik noprotu, tu jau nojauti par manām jūtam pret tavu māsu, tādēļ, manuprāt, tomēr būs labāk, ja pasargāšu viņu jau laikus un tu nonāksi tur, kur ir tava vieta, par visu, ko līdz šim esi padarījis”

“Bet kā… kā tu varētu viņai ko tādu nodarīt, ja patiesi tev ir kādas jūtas pret šo brīnišķigo meiteni?”

“Tas tiktu darīts viņas labā!”

“Viņa mani ļoti mīl!”

“Par to es nešaubos, tomēr tas būtu viņai par labu!”

Makvaijs turpināja nokopt galdu klusējot, šķiet, tagad viņš visu apdomā.

“Iesim tagad uz bibliotēku, tur saruna vedīsies labāk, Cecīlija droši vien ir tur!” Holands pēc brīža ierunājās.

“Baidos, ka viņa varētu būt aizvainota par attieksmi, kādu pirmīt viņai parādīji, kad viņa gribēja pasniegt savu mazo Ziemassvētku dāvanu, jo…”

“Nemaz nesaki, no kurienes viņa to dabūjusi, negribu to dzirdēt, man tāpat jau viss ir skaidrs!” Džefrijs Holands viņu pārtrauca.

Viņi devās uz bibliotēkas istabu, kur Holands piedāvaja Billijam Makvajam kasti ar dažādām pīpēm, kas kaut nedaudz varētu uzlabot šo šķietami nenovēršamo situāciju.

“Pīpe,” domīgi Makvajs domīgi lūkojās kastē ar pīpēm, kuru Džefrijs Holands turēja viņa deguna priekšā “es domāju, ka ņemšu to lielo!” visbeidzot viņš drosmīgi, gandrīz bezkaunīgi paziņoja.

Džefrijs smējās:

“Es domāju, ka tu to nedarīsi viss!” viņš atbildēja. “Labāk būs, ja tu paņemsi šausmīgu mazo, kas nevilks. Tas būs tieši tev pa spēkam!” viņš kaitinājās.

“Nē! Nē, tev man jādod lielā, lai tas izskatās, ka tu man apsolīji to otru, un pēdējā brīdī pārdomāji, un tavai zināšanai, Holand, man tā ir gan pa spēkam!” viņa mazās acis mirdzēja, kad viņš to teica “un vēl- es priecājos, ka tu manīji savas domas saistībā ar manu māsu, tu jau zini, ka viņai ne sevišķi patīk tas, kā tu pret mani izturies!”

Tā šoreiz bija tīra patiesība. Tā nu Holands diezgan negribīgi šķīrās no savas iemīļotākās pīpes. Makvajs izskatījās šķietami apmierināts ar to, kā viss pašlaik norisinājas- afēra noritēja labi, brīdi viņš it kā vilcinājās par tik laba piedāvājuma pieņemšanu, un Džefrijs to uzspieda viņam ar labu žēlastību, pierunājot ņem lielo pīpi..

Cik tālu tas attiecās uz viņa sarunu par meitenes dāvanu, viņš nevēlējās to risināt Makvaja klātbūtnē un nekādi nespēja iedomāties nekādu veidu, kā no viņa atbrīvoties. Viņš bija pārliecināts, ka neraugoties uz nelielo incidentu, arī Cecīlija vēlētos parrunāt dažus vārdus ar viņu divatā. Tā nu viņš neko labāk nespēja izgudrot, kā ierosināt Makvajam nonest māsas mēteli un cepuri no augšstāva, kur viņa tos bija atstājusi.

“Protams, ka es to darīšu!” Billijs iesaucās.

Viņš bija jau pie durvīm, kad Holanda sauciens: “Makvaj!” apstādināja viņu.

“Ļauj man to izdarīt tavas māsa labā!” viņš sacīja.

“Ak, nepavisam! Ļauj man!” Makvajs pieklājīgi atbildēja.

“Negribu neko par to pat dzirdēt!”

“Tu nudien neieredzi mani, Holand! Nebūtu izbrīnīts, ja tu patiesi būtu mani nogalinājis…”

“Nebūtu? Manuprāt, tu būtu man atvainošanos parādā par to visu! Man jāsaka, tu esi īsts neveiksminieks, Makvaj!”

“Es vienreiz tevi brīdināju!”

Viņi abi reizē izgāja no bibliotēkas istabas un uzgāja augšstāvā.

Piepeši Džefrijs apstājās, viņa acis pievērsās klavierēm, kuras tur stāvēja jau kādu laiku neaiztiktas, piepeši viņam bija radusies laba ideja.

“Vai tu proti spēlēt?” viņš pievērsās Makvajam.

Makvaja seja uzreiz kļuva gaišāka.

“Jā!” viņš atbildēja “es to varu, nu, jāsaka, neesmu profesionālis, kā tu

saproti, bet kā amatierim manas prasmes un muzikālā izjūta ir labāka, kā dažam labam…”

“Man ir vienalga kā tu spēlē!” Holands ar vienaldzību balsī atbildēja “vienkārši spēlē un nepārtrauc, līdz es atgriezīšos! Man tikai jādzird, ka tu patiešām esi šeit!”

“Nē, Holand! Es to darīšu, neviens mākslinieks to nedarītu, es neesmu pieskāries instrumentam vairāk nekā gadu!”

“Vari spēlēt, kā vien tev patīk, tie var būt.. pirkstu vingrinājumi, piemēram! “

“Nu,” sacīja Makvajs “pat labākais mūziķis neķertos pie spēlēšanas pēc gada pārtraukuma, bet iedrošinos piebilst, ka esmu pārliecināts- iemaņas man atgriezīsies ātrāk, kā jebkuram citam cilvēkam!”

“Ir tikai viena lieta, ko es no tevis prasu un tā ir- lai tu nepieceltos no šī krēsla, kamēr būsu projām!”

Viņš atvēra klavieres, un Makvajs apsēdās, locot pirkstus turp un atpakaļ, lai atraisītos locītavas. Kādu brīdi viņš sēdēja galvu pieliecis, it kā gaidot, kurš no lielajiem komponistiem grasījās viņu iedvesmot šoreiz. Makvejs ieelpoja, pacēla zodu augstāk un zem viņa pirkstiem sāka skanēt kāds no Šūberta skaņdarbiem. Džefrijs nogaidīja, līdz viņa spēlēšana aiziet līdz noteiktai kulminācijai un tad atgriezās bibliotēkā.

“Vai tas ir Billijs?” Cecīlija ievaicājās, klausoties kā mūzika izskan par māju “ak, viņam tas droši vien ir liels prieks, ka varēja atkal piesēsties pie klavierēm, viņam tik ļoti patīk mūzika!”

“Nu, patiesībā, viņš nemaz nebija tik ļoti ieinteresēts spēlēt kā es, lai viņš tās spēlētu!” Džefrijs palūkojās uz viņas.

Brīdi klusēdams viņs to vēroja, tad izstiepis roku viņai pretīm ierunājās:

“Es tomēr gribu savu Ziemassvētku dāvanu!”

“Bet man nav nekā, ko tev dot!”

“Tev bija…”

“Es mainīju savas domas- negribu tev to vairs dot!”

“ Kāpēc?”

Pirmo reizi viņa paskatījās uz viņu. pievērsusi savas skaistās, zilās acis viņam.

“Vai tad tu domā, ka es to neredzu? Neredzu, ka tev nepatīk mans brālis? Tu atteicies no zīmuļa- atteicies pietiekami skaidri — jo Billijs man to bija iedevis. Es to nepiedāvāšu tev atkal. Es zinu, ka Billijs dažreiz spēj radīt nepareizu iespaidu, bet katrs arī varētu saprast, ka tās ir tikai viņa dažreiz nepielāgotās manieres, kuras to izspēlē.Tikai manis dēļ viņš nezaudē paškontroli, lai nepadarītu šo situāciju vēl sliktāku, uzsākot strīdu ar tevi! Viņam piemīt lieliska kontrole par savā emocijām un, jāsaka, es viņu par to apbrīnoju vēl vairāk ”

“Un vai mana paškontrole tev neko nenozīmē?” viņš jautāja

“Tava paškontrole? Es šeit neredzu nevienu iemeslu to pielietot- tu esi bagāts un laimīgs, un tik nekaunīgs, cik tu izvēlies būt. Es tam neredzu nekādus iemeslus!”

Tajā mirklī, kad Džefrijs Holands pagriezās, lai paskatītos uz viņas, viņš jau bija aizmirsis visu, ko tā tiko bija teikusi.

“Es tevi mīlu!”

Viņas rokas sniedzāsviņam pretīm un viņa nepretojās, kad viņš ieskāva viņu savās rokās.

(turpinājums februāra numurā)

Pagātnes čuksti. Vecās muižas stāsts

Mūsdienu pasaka

Imalda Vuda

“Tas tomēr ir tik garlaicīgi!” Kasandra nopūtās, izslēgusi datoru. Viņas tikko kā atkal bija noskatījušās kārtējo šausmu filmu, ko tagad darīja vai katru vakaru, īsinot laiku, kamēr gaidīja savu draugu kāzu dienu, kuras dēļ bija atbraukušas uz šo nostūri nekurienē, ja tā varētu teikt. Šeit nebija itin nekā, kas varētu šķist interesants tādām divām jaunām sievietēm, it īpaši jau Kasandrai.

“Atceries to veco muižu, kurai braucām garām šurp braucot?” Kasandra ievaicājās pēc klusuma brīža.

Viņas istabas biedrene un draudzene Lizandera atrāvu skatienu no loga, pa kuru šonakt spīdēja iekšā spožs pilnmēness.

“Jā, tā likās sen pamesta un šķita diezgan atbaidoša, ja godīgi!”

“Man gan tā nelikās! Man tā šķita interesanta un pat pievilcīga. Tajā kaut kas bija… Varbūt mēs varētu aiziet apskatīties to tuvāk? Ko tu par to saki, Lizander?”

“Tu gribi iet skatīties to veco māju?”

Kasandra piekrītoši pamāja ar galvu.

“Šonakt?”

“Jā! Kādēļ ne? Paskaties! Ārā ir pilns mēness, piemērots laiks tādiem piedzīvojumiem! Nu, Lizander! Tu taču neļausi man vienai iet uz pamestu māju nakts vidū! Būs interesanti!”

Lizandera piecēlās un, paņēmusi savu mugursomu, ielika tajā biezo jaku un ābolu.

“Mēs esam trakas sievietes! Vai tu to zini, Kasij?”

Kasandra īsi iesmējās.

“Varbūt mēs esam, bet tas būs to vērts!”

Viņa paņēma no sava naktsgaldiņa piezīmju grāmatiņu un ielika to džinsu aizmugures kabatā:

“Ja piepeši ieraugam vai izdzirdam ko tik interesantu, ka ir vērts ko iemūžinat!” viņa paskaidroja.

Ceļš līdz vecajai muižai nebija tāls un drīz vien jau viņas stāvēja pie vīteņaugiem aizaugušās mājas.

Kasandra uzkāpa pa satrunējušajiem pakāpieniem un nospieda durvju rokturi. Tās, protams, bija slēgtas.

“Man ir rezerves plāns!” viņa čukstēja.

Kasandra atvēra savu mugursomu un izņēma no tās raupju virvi, sasēja no tā laso un uzmeta kokā.

“Nezināju, ka tu esi kovboja…” Lizandera neslēpa savu izbrīnu.

“Bērnībā un pusaudzes gados vasaras pavadīju laukos pie onkuļa, viņš tad arī iemācīja mani, kas ir dzīve laukos!”

“Nezināju, ka tev bija onkulis laukos….”

“Tu vēl daudz ko par mani nezini…”

Kasandra piestiprināja virvi pie koka zara un sāka rāpties augšā.

“Seko man!” viņa čukstus uzsauca.

Lizanderai neatlika nekas cits, kā sekot draudzenei.

Kāds no muižas logiem jau sen bija zaudējis savu stikla seju, Kasandra ieķērās pie palodzes un nozuda iekštelpās.

Telpa, kurā viņas nonāca bija gandrīz tumša, vienīgais gaismas avots, kurš kaut nedaudz to apgaismoja bija no loga krītošie mēness stari. Kasandra sameklēja mugursomā kabatas batereju un ieslēdza to, Lizandera sekoja viņas paraugam.

“Oho! Skaties! Tā vien šķiet, te dzīvojuši bagātnieki!” viņa čukstēja.

Lai arī telpas bija skāris gadsimtu nežēlīgais zobs, sienas un griestus vēl joprojām rotāja grezni zīmējumi un grebumi, bet pie griestiem karājās noputējusi kroņlustra. Viņām par izbrīnu, tā bija palikusi tāda, kāda varēja būt, kad šī muiža vēl bija ar savu dvēseli-šeit elpoja pagātne.

“Tie bijuši bagāti muižnieki, vai varbūt kādi citi aristokrāti!” Kasandra nerimās

“ pagaidi! Es dzirdēju soļus!” piepeši viņa satvēra draudzenes roku.

“Domā, kāds vēl bez mums ir šeit? Kā tu domā- dzīvs cilvēks, vai.. spoks?” Lizandera satvēra Kasandras roku ciešāk.

“Nezinu!” viņa paraustīja plecus “bet, visādā ziņā, mums jābūt piesardzīgām!”

Un tad atskanēja tāda ka mūzika. Sākumā tā šķita tāla un neskaidra, bet tad- kļuva arvien skaidrāka un tuvāka.

“Dzirdi?”

Lizandera pamāja.

“Mūzika! Iesim, paskatīsimies, no kurienes tā nāk!” Kasandra mudināja.

Jo vairāk viņas tuvojās telpai, no kuras tā nāca, jo mūzika kļuva skaļāka un tagad bija saklausāmas cilvēku balsis un smiekli. Klusām viņas zagās pa krēslaino, gandrīz tumšo koridoru uz priekšu, šeit pie sienām karājās portreti ar acīmredzot pagājušo laiku šīs muižas ļaudīm. Tad viņas nonāca plašā un greznā balles zālē, kuru spoži izgaismoja grezna kristāla lustra pie griestiem.

Sievietes tumši sarkanās, rozā, gaiši zilās, dzeltenās un spilgti sarkanās kleitās, un vīrieši baltos kreklos un frakās, griezās dejā, mūzikas pavadībā. Mūzika plūda svinīgi un balles viesi, šķiet, izbaudīja šo saviesīgo vakaru ar visu sirdi un dvēseli.

“Tā vien šķiet, viņi mūs neredz!” tā atkal bija Kasandra.

“Jā, tā šķiet!” Lizandera atsaucās, ar skatienu sekodama līdzi dejotājiem,

“Paskaties uz to pāri! Kā viņi skatās viens uz otru!” Kasandra aizrautīgi čukstēja “tūdaļ skaidrs, ka tā bijusi liktenīgā mīlestība! Stipra un nesarticināma, mēs par tādu uzticību mūsdienās varam tikai sapņot. Diezin, kas ar viņiem toreiz notika? Kā beidzās viņu mīlasstāsts?”

Lizandera paraustīja plecus.

“Ja reiz esam šeit neredzamas, varbūt gribi pievienoties dejotājiem?”

Kasandras acis iemirdzējās lustras gaismā.

“Un ja nu viņi mūs pamana?” Lizandera šaubīgii paskatījās uz draudzeni.

“Nāc!”

Kasandra aiz rokas vilka draudzeni uz deju grīdas.

Mūzika tagad bija intensīva un svinīga un viņas iekļuva dejotāju virpulī, brīžiem dejodamas pārī, brīžiem izmēģinot deju soļus no pagājušajiem gadu simteņiem.

“Es vairāk nevaru!” aizelsusies un smiedamās, Lizandera nolēmu padoties.

“Labi, tad dosimies izpētīt pārējās telpas?” Kasandra nebūt vēl nešķita nogurusi.

Lizandera pamāja ar galvu, jo nevarēja vienmēr teikt- nē!

Mēness mestie stari, kuri ieslīpi krita no loga, padarīja spokainu pustumšo koridoru, par kuru viņas gāja. Vecie, sastāvējušies putekļi padarīja gaisu biezu un smagu.

Viņas nogriezās pa kādu koridoru un nonāca cita gaitenī.

“Interesanti, kas, piemēram, ir aiz šīm durvīm…”

Kasandra pastiepa roku un nospieda kādu durvju rokturi.

“Pagaidi…”

Bet durvis jau atvērās un Kasandra iegāja pa tām.

Tā bija istaba ar gultu, plašu logu ar skatu uz pagalmu, par kuru, droši vien, kāda dižciltīga dāma, vērojusi citus muižas iedzīvotājus, vai arī kāda jauna lēdija metusi slepenus skatienus uz savu iemīļoto, kokā grebtu naktsgaldiņu un neliels galda spogulis, kurš balstījās uz izliektu”kājiņu”

“Skaties! Spogulis!” Kasandra pieliecās un ieskatījās vecajā spogulī.

Tagad arī Lizanderas ziņkārība par šīm senajām, interesantajām lietām, kas šeit atradās, ņēma virsroku, sevišķi vecais spogulis… Tas šķita nes sevī ko īpašu un mistisku… Lizandera pienāca pie draudzenes, kura joprojām cītīgi vēroja savu atspulgu vecajā spogulī, un arī tajā ieskatījās. Varbūt tā bija tikai ziņkārība, varbūt cerība ko saskatīt… Kādu brīdi, viņas redzēja tikai savu attēlu, klusēdamas abas skatījās, it kā spētu redzēt tam, cauri, tad…. piepeši viņu atspulgs kļuva miglains un viņām par izbrīnu un nelielu izbīli, Lizandera un Kasandra ieraudzīja kādu citu seju- tā bija tumšmatainas sievietes seja ar tumšām acīm, viņas sejas vaibsti, tie bija dižciltīgi vaibsti, kādi mūsdienās cilvēku sejās vairs nav atrodami.

“Nebaidieties, es esmu Marija, jūs abas mani izsauciet! Šī kādreiz bija mana istaba un spogulis, tagad jau sen šī istaba ir pamesta un aizmirsta…”

“Bet kā…” Lizandera beidzot atguva spēju runāt.

“Šī māja… tā nav parasta, tā nes sev līdzi daudz skumjus likteņus… Tas ir mums uzliktais lāsts, kuru mums jānes…”

“Kas jums to uzlika un kas ir pārējie?” Lizanderu nu bija pārņēmusi ziņkārība.

Vēl nekad viņai nebija nācies sarunāties ar parādību spogulī, kura, bez tam, bija ar mieru dalīties savā liktenī ar svešiniecēm, nodusmojoties par traucējumu.

“Tam vairs nav nekādas nozīmes… mums neviens nevar palīdzēt…”

“Bet varbūt mēs varam tikai uzklausīt…”

“Jūs to patiesi vēlaties?”

Lizandera un Kasandra saskatījās.

“Jā!”

“Tā bija grezna dzīve, kuru mēs dzīvojam, apskaužama dzīve! Mums netrūka nekā- labākie ēdieni, dārgākie dzērieni, rotas, nauda un slava, bet mēs bijām nelaimīgi cilvēki…”

“Kādēļ?” šoreiz tā bija Kasandra.

“Mēs māsas- es-Lēdija Marija un mana māsa- Lēdija Katerina Mēs bijām apzīmogotas ar muižnieka lāstu. Viņš uzlika važas pār mums, vēl dzīvām būdamām, mana nabaga māsa… viņa bija atradusi savu dvēseli, bet muižnieks …”

“Viņš to aizliedza…” Lizandera pārvaicāja, viņu bija pārņēmis žēlums par nabaga sieviešu likteni.

Lēdija Marija pamāja.

“Kas notika?”

“Jūs patiešām vēlaties uzzināt?”

“Jā!”

“Nāciet!”

Viņas atttapās ārpus muižas sienām- vietā, kas varēja būt muižas bijušais dārzs.

Lizandera un Kasandra devās līdzi Marijai. Jo dziļāk dārzā tās iegāja, jo viss ap kļuva noslēpumaināks un brīnumaināks. Mēness raidīja savus starus uz vīteņiem apaugušajām dārza sienām un kolonnām, radot pārdabisku, mistisku noskaņu.

Tālākajā dārza nostūrī, kuru no apkārtējo skatieniem sargāja krūmāji un vīteņaugi, uz akmens paaugstinājuma stāvēja aptuveni metrus divus augsta statuete.

“Dižā Fēniksa Statuete!” Kasandra godbijīgi pačukstēja.

Statuetes brozā, bet varbūt pat zeltā, atlietais veidols arī tumsā laistījās, tā sarkanās rubīna acis, vēl aizvien visuredzošas, meta aizsargājošus un brīdinošus skatienus pāri vientulīgo dārzu.

“Vienotība!”

Tas bija vienīgais vārds, kuru Marija vēl izrunāja, pirms no jauna izzuda Kasandras un Lizanderas skatieniem miglainajā tumsā.

“Ko mēs tagad darīsim?” Lizandera paskatījos uz draudzeni.

Kasandra paraustīja plecus:

“Es nezinu! Diezin ko Marija bija domājusi, pasakot tikai vienu vārdu- “vienotība” un kamdēļ viņa atveda, vai, pareizāk būtu teikt, nogādāja mūs šeit!”

“Diezin kāda tam tam bijusi nozīme šajā mājā?” Lizadera domīgi ierunājās, vēl joprojām skatoties uz dižciltīgo statueti.

Piepeši viņas izdzirdēja atskanam klusus soļus. Tie tuvojās lēni un viegli ar vien tuvāk un tuvāk. Kasandra un Lizandera pārmija skatienus, viņas bija gatavas bēgt…, bet, pirms vēl viņas bija paspējušas pakustēties, viņu priekšā parādījās…. sievietes tēls.

“Ikar? Ikar, vai tas patiešām esi tu?” atskanēja balss.

Sieviete lūkojās visapkārt, kā kaut ko meklēdama.

“Atvainojat! Vai jūs ko meklējat?”

Kasandra iedrošinājās ierunāties pirmā.

Uzrunātā satrūkās par vēl kāda klātbūtni un pārsteigta skatījās uz abām svešiniecēm.

“Es domāju, ka tas ir viņš…. viņš…”

“Viņš?” tagad arī Lizandera pievienojās.

“Mans Ikars… es viņu gaidu… viņam noteikti jāatnāk… viņš atnāks, es zinu!”

Kasandra un Lizandera saskatījās vēlreiz.

“Kas… kas ir Ikars?” Lizandera nedroši, bet zinātkāri ievaicājās.

“Mans iemīļotais, vienīgais, kuru es mīlēju un nekad nepārstāšu mīlēt… tas bija sen… ļoti sen… varbūt deviņpadsmitajā gadsimtā… es vairāk nezinu…laikā, kad cilvēki vēl ticēja patiesai mīlestībai un mītiskajiem spēkiem, kuri tiem palīdz…” viņa sapņaini lūkojās tālumā, gremdēdamās atmiņās “tās bija brīnešķīgas stundas, kuras mēs pavadījam, mūsu mīlestība ar Ikaru šķita tik stipra un bezgalīga..”

“Bet… bet tagad ir jau divdesmit pirmais gadsimts! Kā… kā tas ir iespējams, ka jūs vēl joprojām esat šeit?” Kasandra iesaucās..

“Redziet, patiesībā, es nemaz neesmu šeit, bet es vienmēr šeit staigāšu un gaidīšu viņu!” sievietes balss skanēja sapņaini un it kā no tālienes, lai arī viņa tur stāvēja.

“Tad.. jūs neesat cilvēks? Jūs esat.. spoks? Jūs esat Lēdijas Marijas māsa, par kuru viņa mums stāstīja…”

Sievietes gars pamāja:

“Tieši tā!”

“Runā, ka Lēdija Katerina mirusi neilgi pēc tam, kad viņas mīļotais Ikars vairs neieradās viņu satikšanās vietā- muižas dārzā un vēl līdz šai dienai, viņas gars staigā pa dārzu, to meklējot!” čukstēja balsis visapkārt no dārza tālākajiem nostūriem.

“Lēdija Katerina.. jūs tā esiet?” Lizandera pievērsās sievietes parādībai.

Tā pamāja ar galvu:

“Jā, es esmu Lēdija Katerina!”

“Un ta ir taisnība, ko čukst balsis dārzā?”

“Jā, tā ir taisnība! Mūsu mīlestība ar Ikaru bija tik stipra un patiesa, ka likās-neviens nespēs to sagraut!”

“Bet kas notika? Kādēļ viņš vairāk neatnāca?”

“Tas bija stiprs, bet neparasts mīlasstāsts…” Lēdijas Katerinas tēls nopūtās.

“Leģendas vēsta, ka Lēdijas Katerinas iemīļotais bijis paša Dižā Fēniksa mīļotais dēls Ikars!” balsis atkal ierunājās.

“Paša Dižā Fēniksa dēls?” Kasandra iesaucās.

“Leģenda stāsta, ka tā bijusi sievietes- cilvēka un vīrieša- mītiskas būtnes mīlestība, kura bijusi kvēla kā ugunīgā Ikara acis, taču lāsts, kurš nāca pār viņiem, lēma tiem mūžīgo nesatikšanos. Muižnieks ar nelabā raksturu esot licis Ikaram pierādīt, ka tas patiesi nav cilvēks un tam piemīt pārdabiskas spējas kā Fēniksa dēlam. Viņš esot piestiprinājis Ikaram spārnus un licis, lēcot lejā no kādas augstas kraujas, pacelties spārnos un lidot, ja reiz viņš to varot. Neviens nezina, kas notika tālāk, jo Ikars vairs nekur neesot bijis atrodams. Pašu Fēniksu, kurš steidzies dēlam palīgā, tas esot pārvērtis šajā akmens staujā, kas stāv šeit vēl šo baltu dienu, jo muižnieks esot bijis nelabais. Tas salauza Lēdijas Katerinas sirdi, kura tā arī joprojām meklē Ikara sirdi….” gaiss dārzā šalca.

Meitenes juta, ka auksti drebuļi pārskrien tām pār muguru.

“Jūs varat man palīdzēt!” Lēdijas Katerinas tēls ierunājās no jauna.

“Mēs?” Lizandera un Kasandra reizē iesaucās.

“Kā gan?” Lizandera pārvaicāja.

“Nāciet! Vēlos jums ko parādīt!”

Viņas devās pa krēslaino, dūmakaino dārzu uz priekšu, līdz nonāca pie efejām aizaugušas, vecas arkas, no kuras tālāk dārzā veda kāpnes.

“Te viss ir tik sarežģīti un neparasti!” Lizandera pačukstēja Kasandrai.,

Tā pamāja.

“Šo labirintu šīs muižas īpašnieks lika ierīkot, lai muižas iedzīvotāji tur maldītos un vairs netiktu ārā, tas bija viņa sods par nepaklausību. Saka, ka šeit iesprostotās dvēseles vēl aiz vien maldoties pa labirinta ejām, meklējot izeju, tāpat kā man lemts staigāt pa šo dārzu, gaidot savu Ikaru” Lēdijas Katrinas balss ka skumjš vējš pāršalca dārzu “dvēseles gaida, kad tās tiks atrastas un atbrīvotas. Katrai no tām ir savs dzīvesstāsts, ar kuru dalīties”

Labirints, kurā Lēdija Katerina viņas ieveda bija veidots no augstiem apcirptiem kokiem, kuri pat cauri laikiem nebija zaudējuši savu kuplumu un zaļoksnību un atzarojās bezgalīgās sānu ejās.

“Patiesi iespaidīgi un biedējoši! Bet kā mēs varam palīdzēt?” Lizandera ievaicājas.

“Katrs izstāstītais, atklātībā izskanējušais stāsts tiek atbrīvots, tas iegūst savu balsi un dvēseli no jauna…” Lēdija Katarina atbildēja.

Viņas gāja pa labirintu arvien tālāk, šķita tam nav ne gala, ne malas.

Piepeši viņas saprata, ka atrodas šajā vecajā dārzā, šajā krūmu un efeju labirintā gluži vienas.

“Lēdija Katerina? Lēdija Katerina!” viņas sauca, skatīdamās visapkārt, vai kaut kur neieraudzīs cēlās dāmas tēlu, kura bija viņas šeit atvedusi un tikpat vienkārši pametusi, gluži tāpat, kā to bija darījis Marijas gars.

“Un ko mēs tagad darīsim?” Lizandera ierunājās pirmā.

Kasandra paraustīja plecus.

Tajā mirklī, viņu priekšā parādījās vīrieša tēls, tērpies frakā un baltā kreklā. Viņš dziļi paklanījās abām, sakot:

“Labvakar! Es esmu Florencs, koncertmeistars. Man ir patiess prieks satikt vēl kādu, vai pareizāk sakot, vēl kādus, pēc daudzu gadsimtu vientulības šajā zaļajā gūstā, ja tā varētu teikt!”

“Bet kā jūs šeit nonācat? Ko jūs neizdarījat muižniekam par prātam?” Lizandera ievaicājās “starp citu, es esmu Lizandera un šī ir mana draudzene Kasandra!”

“Priecājos iepazīties! (Florencs vēlreiz paklanījās) Kā es šeit nonācu? Tāpat kā pārējie, kuri klīst šeit jau sen, ļoti, ļoti sen… Redziet… (viņš paskatījās te uz Kasandru, te uz Lizanderu), es biju koncertmeistars, kā jau es teicu, labs koncertmeistars. Visu viesību muzikālie priekšnesumi, kuri tika rīkoti šajā muižā, piederēja man! Es biju tas, kurš rīkoja pasākumus muižā…” viņš pieklusināja balsi, kā stāstot ko slepenu.

“Un? Kas notika?” Kasandra kļuva nepacietīga.

“Tie bija neaizmirstami vakari ar manis komponētu mūziku, krāšņām kleitām un neaizmirstamām emocijām… Mākslas un brīvības vakari. Jā, tā varētu teikt, jo šajos vakaros nebija liegts piedalīties nevienam…”

“Un…” tā atkal bija Kasandra.

“Tas arī ir iemesls, kādēļ vēl joprojām esmu šeit- muižnieks uzskatīja mani par nodevēju, kurš ar savām svinībām veicina attiecības, kuras, viņaprāt, bija nevēlamas”

“Nevēlamas?”

“Muižniekam bija savi nodomi par attiecību veidošanu šajā muižā, bet svinību laikā nevarēja aizliegt tikties nevienam un dejot vienam ar otru, viens otrs pāris tādā veidā ieskatījās viens otrā…

“Un kas gan tur slikts?” Lizandera pārvaicāja.

“Tur jau tā lieta, ka slikti…Muižnieks ienīda jebkuras attiecības, kuras nebija viņa veidotas, lai stiprinātu muižas dižciltīgo dzimtu, un vispār, viņš ienīda jebkuras attiecības… Mēs katrs šeit esam bez vainas vainīgais! Mēs katrs esam nekas muižnieka rokās! Vēl joprojām…”

“Bet ir kāda vara, kura var to lauzt!” Lizandera iesaucās “tagad es sapratu, ko Lēdija Marija bija domājusi, sakot-vienotība. Kopā mēs esam spēks, tas spēks, kurš var salauzt ļaunā muižnieka varu un burvestību!”

Koncertmeistars Florencs neticīgi skatījās gan uz Kasandru, gan uz Lizanderu “Patiešām? Kā jūs domājiet to paveikt?”

“Mēs esam jau citā gadsimtā, tādēļ esam brīvas no burvestības- ārā no tā apļa, mēs varētu sastāties aplī un uzdrošinaties skaļi uzrunāt muižnieka dvēseli!” Kasandra ierosināja.

“Domā mums patiešām izdosies?” Lizandera šaubīgi paskatījās uz Kasandru.

“Mēs varam mēģināt. Neviens vēl nekad nav iedrošinājies nostāties PRET viņu, bet mēs to izdarīsim!”

“Labi! Cerams mums izdosies!”

“Kā muižniekam bija vārdā?” Kasandra vaicāja, kad visas labirintā noklīdušāš dvēseles kopā ar Kasandru un Lizanderu bija sapulcējušās pie Dižā Fēniksa statuetes.

“Ticians Hakslejs” koncertmeistars atbildēja.

“Labi! Es uzņemos to izdarīt!”

Kasandra dziļi ieelpoja un pavērsa skatienu pret naksnīgajām debesīm:

“Tician Hakslij, tu šī muižas valdnieks un tumšā dvēsele, kura turējusi šīs muižas iemītniekus savā ļaunprātīgajā varā daudzus gadu desmitus! Tu ļaunākais no cilvēciskajām radībām! Tava vara biedēja, pakļāva un pazemoja šos ļaudis, bet es nebaidos no tevis, mēs neviens vairs nebaidāmies no tevis! Mēs izsaucam tevi tālajā 21.gadsimtā, lai darītu galu tavām neģēlībām, lai atriebtu visu, ko esi nodarījis! Dzirdi? Parādies! ”

Pāri vecajai muižai nogranda pērkons un atskanēja balss:

“Kas ar mani runā? Kas uzdrošinās tā runāt ar mani? ”

“Es, Kasandra, nebaidos no tevis! Mēs neviens nebaidāmies!”

“’Jā, mēs nebaidāmies!” visi gari kā viens atbalsojās.

“Kā? Kā tas var būt, ka nebaidieties?”

“Tev vairs nav vara ne pār vienu! Tavs ļaunuma spēks ir sagrauts jo ir kas tāds, kas to var sagraut-VIENOTĪBA! Kopā mēs esam spēks, mēs esam mīlestība un labestība, mūzika un prieks. No šī laika mūzika būs vienotības spēks un cilvēku sirdis pukstēs vienoti šīs mūzikas maģijas varā, cilvēki mīlēs, ko tie vēlēsies mīlēt un Dižais Fēniks būs atkal šīs muižas sargs un gars. Dižā Fēniksa vārdā, pasludinu šo muižu par brīvu un Dižā Fēniks varu par atjaunotu! Jūs visi atkal esiet brīvi un laimīgi!”

Kasandra pagriezās pret muižas iemītnieku gariem, kuri vēl aizvien stāvēja ap viņam ar Lizanderu.

Vēlreiz nodranda pērkons, šoreiz tas satricināja vecās muižas sienas, tās krakšķēdamas notrīcēja, vīteņaugi, kuri bija žņauguši māju, pārplīsa, labirints pārvērtās par nelieliem dārza krūmiem. Kasandra atviegloti uzelpoja, viņai bija izdevies!

Tagad, ticis atbrīvots no burvestības, Dižais Fēnikss izplata savus varenos spārnus un ar īstu putna izsaucienu, uzšāvās debesīs. Ugunīgas dzirksteles krita no tā izplestajiem spārniem, bet tai pašā mirklī tās arī apdzisa, nenodarot ne vismazākos postījumus. Viņš atkal bija brīvs, atkal atdzīvināts!

Dārzā atkal skanēja cilvēku smiekli un balsis, gaiss dzirksteļoja ar prieku, mīlestību un brīvības garu. Beidzot! Beidzot visi bija brīvi un drīkstēja būt paši- bez varas, ļaunuma un ierobežojumiem. Lēdija Katerina atkal roku rokā pastaigājās dārzā ar savu iemīļoto Ikaru, no mājas cauri dārzam izskanēja mūzika-tur koncertmeistars Florencs atkal bija piesēdies pie klavierēm, muižas ēka atkal bija gaiša un dzīva.

“Nemaz nedomāju, ka nokļūsim vēlvienās tik lielās svinībās !” Kasandra smējās, skatoties apkārtējo laimīgajās sejās.

“Jā… Es priecājos, ka bijām liecinieces, kā pat visnežēlīgakā un stiprākā vara tiek sagrauta. Skaties, ir jau rīts!” Lizandera iesaucās, skatīdamās, kā nakts pamazām atkāpjas un debesis sāk sārtoties “bet kā mēs tiksim atpakaļ?” Lizandera meta bažīgus skatienus apkārt, pirmās rīta gaismas apņemtajā dārzā.

“Tāpat kā šeit iekļuvam!” Kasandra nekad nezaudēja pārliecību.

“Tu domā…caur spoguli!”

Kasandra pamāja:

“Tu esi, izrādās, atjautīga!”

Viņas devās cauru labirintam, ceļš viņām tagad pašķīrās, jo burvestība nu bija lauzta un drīz vien, viņas atrada izeju līdz vecajai muižai. Tagad nama durvis bija atvērtas, viss vairs neizskatījās tik spokains un biedējošs, kāds tas bija licies naktī. Viņas gāja pa garo koridoru ar portretiem un nonāca Lēdijas Marijas istabā, kurā ziņkārības pēc bija ienākušas pirmo reizi. Spogulis vēl joprojām atradās uz naktsgaldiņa.

“Gatava?” Kasandra jautāja draudzenei.

Lizandera pamāja ar galvu.

“Nu tad turies!”

Viņas abas reizē cieši ieskatījās spogulī…

Kad Lizandera atvēra acis, aiz loga patiešām jau bija uzausis rīts. Viņa atkal bija viesnīcā uz dīvāna, kur viņas abas ar Kasandru iepriekšējā vakarā bija skatījušas kādu kārtējo filmu internetā. Draudzene vēl joprojām aizmigusi gulēja turpat netālu- tas varēja nozīmēt, ka viņas turpat arī aizmigušas un šīs nakts piedzīvojums bijis vien viņas sapnis. Kāds neparasts sapnis! Vecā muiža, kurā, viņas nonāca Lizanderas sapņos, patiesi atradās neilga gājiena attālumā no šīs viesnīcas, tomēr viņam nekad vēl nebija ienācis prātā, ka tā būtu jāapskata tuvāk, ka tajā varētu būt kas neparasts un tik nozīmīgs… Ko gan tas varēja nozīmēt? Ko šis sapnis bija viņai vēstījis? Viņa to noteikti izstāstīs draudzenei, kad viņa pamodīsies!

Beigas.

Edīte Vartona

Vasara

Novele

8.tulkojums

(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)

Haritija bija pazaudējusi laika izjūtu, cik īsti ilgi viņa bijusi projām, bet kad viņa nonāca pie mājas, visi mis Hatčardas un Rojala kunga logi bija jau tumši.

Ejot garām neapgaismotajai Norvēģijas egļu alejai, Haritijai šķita, ka pie dīķa redz divas figūras, bet viņa nebija par to pārliecināta, viņai tas varēja tikai parādīties. Tā nu viņa devās mājās, pie sevis domādama, diezin vai Rojala kungs vēl joprojām varētu sēdēt verandā, taču, patiesībā, viņai pašlaik tas bija gluži vienaldzīgi, domas kavējās pie Lūcija Hārnija tēla, kuru vakarnakt viņa bija redzējusi guļam savā gultā vaļējām acīm, kuras bezmērķigi bija raudzījušas tukšumā, viņa domāja par čemodānu ar drēbēm, kuru bija redzējusi viņa istabā uz grīdas un par to, ka drīz vien viņš aizbrauks, un viņa to nekad vairs neredzēs.

Lievenis bija tukšs, tātad Rojala kungs bija devies gulēt, tikai viņa cepure karājās uz āķa ejā, un virtuves lampa bija atstāta, lai apgaismotu viņai ceļu. Viņa to paņēma un gāja uz augšu.

Nākamās dienas rīts pagāja bez starpgadījumiem. Haritija būtu gribējusi uzzināt, vai Hārnijs jau ir aizgājis, bet Verenas kurlums neļāva viņai kļūt par ziņu avotu un mājā nenāca neviens cits, kas varētu atnest šīs ziņas.

Rojala kungs izgāja agri un neatgriezās, līdz Verena bija uzklājusi galdu pusdienu maltītei. Pārnācis mājās, viņš devās tieši uz virtuvi, kur Haritija jau sēdēja un gaidīja viņu, un kliedza vecajai sievietei:

“Gatavs vakariņām!”

Hārnija šķīvis, kā parasti, atradās ierastajā vietā, bet Rojala kungs nesniedza nekādus paskaidrojumus par viņa prombūtni arī šoreiz un Haritija neko nevaicāja. Iepriekšējās nakts drudžainais uzbudinājums tagad bija norimis un viņa sacīja sev, ka Hārnijs, droši vien, ir aizgājis, vienaldzīgi, gandrīz bezkaunīgi, un ka tagad viņas dzīve atkal beigsies šajā šaurajā sabiedrības lokā, no kura viņam uz brīdi bija izdevies to izraut. Emociju pārņemtai, kādu brīdi viņai prats nesās smieties pašai par sevi, ka nav izmantojusi mākslu, kas būtu varējusi viņu noturēt, bet ko gan tas būtu līdzējis- noturēt viņu ar varu? Nonākt ļaužu valodās?

Viņa sēdēja pie galda, līdz maltīte bija beigusies, lai Rojala kungs nepamana viņas aiziešanu, bet kad viņš beidzot piecēlās, arī Haritija piecēlās, negaidot, kad, kā ierasts, varēs palīdzēt Verenai. Viņa bija jau uz kāpnēm, kuras veda uz augštāvu, lai dotos uz savu istabu, kad izdzirdēja Rojala kunga balsi:

“Haritija! Pagaidi!”

“Man šovakar sāp galva, es iešu gulēt!” viņa pēc iespējas vienaldzīgi atsaucās.

“Es gribētu, lai tu vispirms ienāc pie manis, man tev ir kas sakāms!”

Spriežot pēc toņa, kādā viņš to teica, Haritijai radās nojauta, ka tūdaļ viņa uzzinās to, par ko tik ilgi bija domājusi un sirds viņai salēcās, bet kad viņa pagriezās atpakaļ, lai sekotu Rojala kungam uz viņa istabu, viņa pacentās, lai sejā nebūtu lasāms nekas cits, kā vien vienaldzība.

Kad Haritija ienāca Rojala kunga birojā, kur viņš to sagaidīja, viņa biezās uzacis bija piesarkušas un apakšžoklis nedaudz trīcēja, tādēļ sākumā viņa domāja, ka viņš ir dzēris, bet ieskatoties ciešāk viņa sejā, aptvēra, ka tas bija viņai pašlaik neizprotams emociju uzplūds, kurš viņu novedis šādā stāvoklī un pēkšņi viņa saprata, ka līdz šim nekad nav viņu tā īsti labi pazinusi un sapratusi, lai arī uzaugusi Rojala kunga acu priekšā. Viņus nesaistīja nekas, izņemot parastas ikdienas norises, kā kopīgas ēdienreizes, nesvarīgas sarunas un daži izbraukumi retas reizes, līdz tam vakaram, kad viņš gandrīz pārkāpa to robežu, kura bija novilkta starp viņiem kā šķietamiem ģimenes locekļiem.

Tagad viņš stāvēja tur, ar abām rokām satvēris krēsla atzveltni un skatoties uz viņu ar nopietnu izteiksmi:

“Haritija, šoreiz man jāaprunājas ar tevi, kā ar draugu!” Rojala kungs ierunājās, saņēmis viņas roku savā.

“Kur ir Hārnija kungs? Kāpēc viņš nav atgriezies? Vai tu viņu esi aizsūtījis projām?” viņa to izteica spontāni, pati tā īsti nezinot, kādēļ.

Kad Haritija tika pieminējusi Lūciju Hārniju, Rojala kunga izteiksme strauji mainījās- likās, ka visas asinis atstāj viņa vēnas, un pret viņa bālumu, dziļās līnijas viņa sejā izskatījās melnas.

“Vai tad viņam vakar vakarā nebija laika atbildēt uz šiem jautājumiem? Jūs, šķiet, bijāt kopā pietiekami ilgi!”

Kādu brīdi Haritija palika bez valodas- šī dzēlīgā piezīme šeit gluži nebija vietā, bet tajā mirklī viņā pamodās pašaizsardzības instinkts:

“Kurš saka, ka es biju kopā ar viņu pagājušajā naktī?” viņa tikpat dzēlīgā tonī pārvaicāja.

“Visi tagad tā runā!”

“Tā ir tava vaina! Tu to viņiem esi iestāstījis! Ak, kā es tevi vienmēr esmu ienīdusi!” viņa iesaucās.

“Jā, es zinu!” Rojala kungs atbildēja. Viņa tonis bija lēns un mierīgs “bet tas mums tagad neko daudz nepalīdzēs!”

“Tas man palīdz nedomāt par to, kādus melus tu par mani stāsti!”

“Ja tie ir meli, tie nav mani meli- to es tev zvēru, Haritija! Es nezināju, kur tu esi- vakar vakarā neizgāju ārā no šīs mājas!”

Viņa neatbildēja, un Rojala kungs turpināja:

“Vai tie ir meli, ka esi redzēta iznākam no Mis Hatčardas mājas pusnaktī?”

Viņa iztaisnojās un saņēmusi spēkus atcirta:

“Es neskatījos pulkstenī, lai redzētu, cikos tas bija!”

“Tu pazaudēji meiteni… tu… tu…. Ak, mans Dievs, kāpēc tu man to nepateici?” viņš iesaucās, strauji iesēdies savā krēslā, viņa galva noliecās kā vecam vīram.

” Vai patiešām tu domā, ka es uzņemtos nepatikšanas, lai melotu TEV? Kas tu vispār esi, lai jautātu man, uz kurieni es eju, kad naktī eju ārā?”

Rojala kungs pacēla galvu un paskatījās uz viņu. Viņa seja bija kļuvusi mierīga un gandrīz maiga, kādu viņa to atcerējās dažreiz redzējusi, kad bija vēl maza meitene, pirms Rojala kundze nomira.

“Neturpini to, Haritija, tas nenesīs nekādu labumu nevienam no mums! Tevi redzēja ieejam tajā mājā un tevi redzēja iznākam,.es mēģināju novērst, lai tas nenotiktu, mēģināju aizkavēt, bet redzu, ka man nekas no tā nav izdevies…”

“Tad tu biji tas, kurš lika šķēršļus mūsu attiecībām, kas aizsūtīja viņu projām!” Haritija iesaucās, jūto no jauna dusmu uzplūdus virmojam sevī.

Viņš pārsteigts paskatījās uz viņu:

“Vai.. tad viņš tev to nepateica? Es domāju… viņš saprata…” viņš runāja lēni, ar ieturētām pauzēm starp vārdiem “es viņam neminēju tavu vārdu mūsu sarunā, vienkārši pateicu, ka nevaru vairs atļaut viņam izmantot manu zirgu un, ka gatavošana mums visiem, Verenai kļūst pārāk apgrūtinoša. Es domāju, ka viņš tev ir teicis to pašu.. Jebkurā gadījumā, viņš to uztvēra pietiekami mierīgi, viņš teica, ka viņa darbs šeit ir padarīts un starp mums neizraisījās nekādas vārdu pārmaiņas. Ja viņš tev ir teicis savādāk, tā ir nepatiesība!”

Haritija klausījās aukstās dusmās- tas ko viņš pašlaik stāstīja, runāja viss ciems!

“Es jau teicu, ka viņš man neko neteica, vakar vakarā es ar viņu nerunāju!”

“ Tu ar viņu nerunāji?”

“Nē…. Nav tā, kā tu domā- viņš bija laipns pret mani, viņš bija mans draugs un pēkšņi viņš pārstāja nākt, un es zināju, ka tas esi tu, kas to izdarīji, TU!” tagad visas viņas nesamierināmās atmiņas par pagātni uzliesmoja viņā “tāpēc es devos uz turieni vakar vakarā, lai uzzinātu, ko tu viņam teici, tas arī viss!”

Rojala kungs smagi ievilka elpu:

“Bet ja tas nebija tā, kā es tiku domājis, ko tu darīji visu to laiku, kamēr biji projām no mājām? Haritija, dieva dēļ, pasaki man to, man ir tas jāzina, lai vienreiz beidzās šīs runas!”

“Vai tad tu tiešām nesaproti, ka man ir vienalga, ko kāds saka? Tā ir taisnība, ka es devos uz turieni, lai viņu redzētu un viņš bija savā istabā, un es visu šo laiku stāvēju ārā un vēroju viņu, neiedrošinoties iet iekšā, baidoties, ko viņš par mani domās, ja es ieiešu..”

Viņa juta, kā viņas balss aizlūst, un dziļi ieelpojusi, saņēma pēdējos spēkus.

“Kamēr vien es dzīvošu, es tev nekad nepiedošu!”

Rojala kungs neatbildēja. Viņš sēdēja domās nogrimis, noliektu galvu. viņa vēnainās rokas bija iekrampētas krēsla paročos. Piepeši likā it kā viņš būtu novecojis vienā mirklī.

“Haritija, tu apgalvo, ka tev ir vienalga, bet es var teikt, ka tu esi lepnākā meitene, kuru es pazīstu, un pēdējā, par kuru es vēlos, lai cilvēki par tevi runātu. Tu zini, ka tiec skausta: tu esi saudzīgāka un gudrāka par pārējiem, un ar to pietiek. Tu tikai nekad nebiji devusi viņiem iespēju to izmantot, tagad viņiem tā ir un viņi to izmantos! Es ticu tam, ko tu saki, bet viņi neticēs…. Tā bija Toma Friča kundze, kura esot redzējusi, kā tu ej iekšā… un divi vai trīs no viņiem sagaidīja, kad tu atkal iznāktu ārā…. Tu esi bijusi kopā ar Hārnija kungu katru dienu, kopš viņš šeit ieradās. Es esmu jurists un es zinu, cik smagi ir novērst kādu neslavu…”

Viņš ieturēja pauzi, bet viņa stāvēja tur nekustīgi, nedodot viņam nekādas piekāpšanās vai pat uzmanības pazīmes.

“Viņš ir patīkams sarunu biedrs, ar kuru parunāt, man patika, ka viņš ir šeit. Jaunajiem vīriešiem šeit nav iespēju, bet ir viena lieta, kas ir tikpat veca kā kalni un tik vienkārša kā dienasgaisma- ja viņš patiešām gribētu tevi, viņš to būtu teicis, viņš bija atklāts ar mani…”

Haritija klusēja, viņai šķita, ka nekas nevar būt rūgtāks, kā dzirdēt šādus vārdus no viņa.

Rojala kungs piecēlās no savas vietas.

“Uzklausi mani, Hartij! Jā, reiz, tikai vienu reizi, man bija pārņēmusi apkaunojoša doma, bet tu esi likusi man par to maksāt. Es gandrīz pārkāpu šo robežu, bet vienmēr esmu rīkojies tava labā. Neraugoties uz tavu nicināšanu, es mīlu tevi kā vīrietis mīl kārtīgu sievieti. Esmu daudzus gadus vecāks par tevi, bet man ir galva uz pleciem, ar mani tu jutīsies pasargāta. Es tevi lūdzu, Haritij, dod man vēlvienu iespēju- appreci mani un aizbrauksim no šejienes uz vietu, kur ir vīrieši, darbs un dzīve apkārt.

Haritija nekustējās. Šis piedāvājums nespēja aizkustināt viņas sirdi.

“Haritija, Haritija! Saki, kaut ko!” viņa dzirdēja visus viņa zaudētos gadus un izniekoto kaisli viņa balsī.

“Ak, kāda tam visam jēga! Visādā ziņā- ja arī es aizbraukšu no šejienes, tas nekādā gadījumā nebūs ar tevi!”

“Uzklausi mani, Haritij!”

Rojala kungs aizšķērsoja viņai ceļu, kad Haritija bija gatava atstāt savu sarunas biedru “ja tev šķiet, ka es tevi nesaprotu, tad zini- es pilnībā saprotu, ko tu pašlaik domā. Protams, kam gan tev vajadzīgs tāds dzīves salauzts vīrietis, kā es, tu es jauna un skaista, tu gribi viņu un es tevi par to nevainoju, Haritij! Saki, vai tu gribētu, lai viņš tevi apprec? Jau pēc stundas viņam jābūt šeit, ilgi viņš šeit vairs nepaliks. Hārnijs ir nolīdzis Karika Frīda cilvēkus, lai tie aizved viņu uz Hapburnu, bet, visādā ziņa, es varu likt viņam pārdomāt. Hārnijs ir pakļāvīga rakstura, to es nopratu no mūsu sarunām. Varbūt pēctam tu to nožēlosi, bet es došu tev šādu iespēju. Jāsaka gan, ka jau trīsdesmit gadus neesmu darbojies kā juridiskais pārstāvis”

Haritija klausījās viņā klusēdama- piepeši tas lika viņai atcerēties Liffa Haijata netīros zābakus, kuri bija sabradājuši trauslos, baltos kazeņu ziedus, viņam nākot pāri laukam. Kaut ko tamlīdzīgu viņa pašlaik izjuta- viņā bija uzziedējis kaut kas trausls un pārejošs, kas tika samīdīts.

Rojala kungs vēl joprojām nomākts stāvēja durvīs, viņas klusēšanu viņš pieņēma par atbildi un tas bija tas, no kā viņš visvairāk baidījās.

“Es nevēlos šo iespēju, kuru tu vari man dot, priecājos, ka viņš dodas projām!” Haritija visbeidzot ierunājās.

“Haritija…”

Viņa neatbildēja. Nospiedusi durvju rokturi, Haritija izgāja no istabas.

Viņa dzirdēja, kā viņš atbīda ārdurvju aizvirtni un redzēja, kā viņš noiet pa pakāpieniem. Viņš izgāja pa vārtiem, un viņa figūra, noliekusies un smaga, lēnām attālinājās pa ielu.

Kādu laiku Haritija palika tur, kur viņš to bija atstājis, viņa joprojām trīcēja par pēdējo vārdu pazemojumu, kas viņas ausīs skanēja tik skaļi, ka šķita, tiem ir jāatbalsojas caur ciemu, pasludinot viņu par radību, kas atdod sevi šādiem viltīgiem ieteikumiem. Piepeši Haritijai šķita, it kā viņai šeit kļuvis neglābjami par šauru, it kā griesti un sienas ap viņas sablīvējas ap viņu, neļaujot vairs brīvi ieelpot. Viņai bija nepieciešams izkļūt laukā! Tūdaļ pat! Viņa piegāja pie ārdurvīm, un tajā brīdī, Lūcijs Hārnijs tās atvēra.

Viņš izskatījās nomāktāks, neka parasti, brīdi neviens no viņiem neizteica ne vārda, tad Hārnijs ierunājās pirmais:

“Redzu, tu ej ārā! Vai es drīkstu ienākt?”

Viņas sirds pukstēja tik spēcīgi, ka viņa baidījās runāt, Haritija stāvēja tur, skatoties uz viņu ar asaru izplestām acīm, tad apzinoties, kas šī viņas klusēšanai ir jāpārtrauc, ātri teica:

“Jā! Nāc iekšā!”

Viņa veda Harniju uz ēdamistabu, savu salmu cepuri viņš nolika uz galda un viņi apsēdās galda pretējās pusēs. Tagad, raugoties, kā viņš tur sēž savās vieglajās vasaras drēbēm, glīti sasukātiem matiem, Haritija iztēlojās viņu, kādu viņa to bija redzējusi iepriekšējā naktī, guļot viņa gultā, ar sajauktiem matiem un atpogātu kreklu, kurš bija atsedzis viņa sportisko augumu un, tajā mirklī, Haritijai viņš vēl nekad nebija šķitis tik tāls un svešs, kā iztēlojoties šo vīziju.

“Man ļoti žēl, bet mums jāatvadās, domāju, ka tu jau zini, ka es aizeju…” viņš pēkšņi un neveikli iesāka.

“Es pieņemu, ka tavs darbs ir beidzies ātrāk, kā to biji gaidījis…,” viņa teica.

” Nu, jā..tas ir, nē- ir daudz lietu, ko man būtu gribējies vēl darīt, bet manas brīvdienas ir ierobežotas un tagad, kad Rojala kungam ir vajadzīgs zirgs, ir diezgan grūti atrast iemeslu, lai paliktu ilgāk…”

“Tiesa, šeit nav pārāk daudz pajūgu, ko nomāt…” viņa piekrita un starp viņiem no jauna iestājās klusums.

“Par to, ka šīš dienas ir bijušas tik patīkamas, varu pateikties tev!”viņš turpināja, pietvīkstot.

Nezinot ko atbildēt, Haritija klusēja un viņš turpināja:

“Tu biji tik laipna pret mani un tādēļ es vēlos redzēt tevi laimīgāku… ne tik vientuļu, bet esmu pārliecināts, ka viss vēl izmainīsies tev par labu”

“Ziemeļdormerā lietas nemainās, cilvēki vienkārši pierod pie tām!”

Haritijas atbilde pārsteidza Lūciju Hārniju nesagatavotu, tādēļ brīdi viņš tur tā sēdēja tikai lūkojoties viņā, tad viņa sejā parādījās ierastais smaids, kad tas teica:

“Tā nav taisnība, es tam neticu! Tā nevar būt!”

Smaids, kur parasti bijis viņas gaismas un cerības stars pat tumšākajos brīžos, tagad bija kā naža dūriens caur viņas sirdi, viss viņā sāka trīcēt un, jūtot, ka tuvojas asaras, viņa piecēlās.

“Nu, uz redzēšanos!” viņa teica.

Haritija apzinājās, ka viņš paņem viņas roku, un juta, ka viņa pieskāriens ir nedzīvs.

“Uz redzēšanos!” viņš novērsās un apstājās uz sliekšņa “nodod manas atvadasVerēnai manā vietā!”

Tad viņa dzirdēja ārdurvju aizvēršanu, viņa ātros soļus pa ceļu, viņam aizejot, un to, kā noklikšķ vārtu aizbīdnis.

Nākamajā rītā, Haritija bija nomodā jau agri. Viņa izkāpa no gultas un, piegājusi pie loga, atvēra slēģus, lai palūkotos, kāds laiks šodien laukā- tā bija auksta ziemas rītausma ar sarkanīgiem saules stariem, kuri sveicināja šo dienu zemu virs horizonta. Rāms, parasts ziemas rīts, kādi šeit bija ne mazums un tad Haritija ko ieraudzīja, pareizāk būtu sacīt kādu- ielas otrā pusē stāvēja zēnu, kurš skatījās uz viņu. Tas bija zēns no fermas trīs vai četras jūdzes pa Krestonas ceļu, un viņa brīnījās, ko gan viņš šādā stundā tur dara, un kāpēc viņš tik uzstājīgi skatās viņas logā. Ieraudzījis Haritiju pienākam pie loga un, ka arī viņš ir pamanīts, zēns pārnāca ielas pusē, kurā atradās mistera Rojala māja un bezrūpīgi atspiedās pret vārtiem. Māja vēl grima rīta snaudā un Haritija uzmetusi šalli pār savam naktskreklam, noskrēja lejā, lai paraudzītos, kas zēnam vajadzīgs. Kad viņa nonāca pie vārtiem, zēns jau tāpat bezrūpīgi svilpodams gāja projām pa ceļu, bet vārtu starpstieņos bija iesprausta vēstule. Viņa to izņēma un steidzās atpakaļ uz savu istabu.

Uz aploksnes bija viņas vārds, un iekšpusē lapa, kas izplēsta no piezīmju grāmatiņas, tajā bija teikts:

“ Dārgā Haritija!

Nevarēju aiziet, vēlreiz nesatiekot Tevi! Dažas dienas palikšu pie Krestonas upes, vai Tu nevēlies nonākt lejā un satikt mani? Es tevi gaidīšu līdz vakaram!

Lūcijs Hārnijs”

(turpinājums februāra numurā)

Bronzas kurpes vai pārāk daudz, lai apprecētu

Skotu tautas leģenda

(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)

Dīvainas notikums atgadījās kādam jaunam lauksaimniekam, kura vārds bija Gills Makdonalds tajā vēlīnajā pavasara vakarā, Skotijas pilsētā Inverārā. Vīri no malu malām bija mērojuši ceļu šurp, lai, sapulcējušies pie kamīna, dalītos savos nostāstos. Tur bija zvejnieks no Strārlahanas un gans no Kilmūnas, divi fermeri no tālajiem dienvidiem ap Būtu, lieltirgotājs no Rothesejas un kāds pauninieks, kurš vienmēr atradas ceļā, pārceldamies no vienas vietas uz otru, tādēļ neviens tā īsti arī nezināja, no kurienes šis vīrs īsti nāk. Gaisā vēl jautās ziemas dvaša, tādēļ vīri bija priecīgi pēc garā ceļa pasildīties pie kamīna patīkamā kompānijā. Stundām ilgi viņi varēja klausīties viens otra nostāstos, dalīties atmiņās un izdomāt arvien jaunus piedzīvojumus.Viņi runāja par šo un par to, katram bija savs stāsts par to kā atrast savu laimi, viņi sprieda, kam ir palaimējies, un kam atkal laime ir uzgriezusi muguru, un katram šķita, ka viņš šo lietu zina labāk par citiem, bet tikai tas, ko pastāstīja mazais pauninieks vēlu vakarā pirms viņi devās pie miera, bija vienīgais, ko Gills Makdonalds atcerējās no šīs sanākšanas un uzskatīja par klausīšanās vērtu, jo uz jautājumu, kā viņš rīkotos, lai sasniegtu savu laimi, pauninieks bija teicis, ka tad, ja viņš būtu mazliet lielāks, jaunāks un staltāks vīrs, viņš zinot vietu, kur laime ir iegūstama rokot, vienīgi tam esot vajadzīga spēcīgāka sirds un vairāk piedzīvojumu gara, nekā esot viņam, tāpēc arī neviens līdz šim nav bijis gatavs viņa plānu īstenot.

Kad krūze bija apgājusi pa apli pēdējo reizi, un visi jau taisījās uz gulēšanu tiem paredzētajās guļvietās, Gills Makdonalds saudzīgi aizskāra pauninieka elkoni, un apvaicājas, vai viņš būtu gatavs pagaidīt mirklīti, kad pārējie jau būs aizmiguši, jo viņš gribot viņam ko pavaicāt acis uz aci. Ceļojošais tirgotājs bija gandarīts par šo laipno apiešanos no tik lepna vīra kā Gills Makdonalds puses, un teica, ka viņš tā noteikti darīšot. Un, kad nu visi bija devušies pie miera, Gills Makdonalds pieveda mazo pauninieku pie kamīna, un, vēl reizi piepildot viņa kausu, lūdza to piesēsties, un, pastāstīt, ko viņš tika domājis ar to vietu, kur varot uzrakt savu laimi, ja vien esot droša sirds un brašs un izturīgs gars, lai mēģinātu paveikt šādu varoņdarbu.

“O!” iesaucās mazais pauninieks “nu labi, ja tevi tas tā interesē, tikai tev es atklāšu šo noslēpumu!” pieklusinājis balsi, viņš iesāka savu stāstījumu “ tā vieta, par kuru es domāju, atrodas tālu Kintīras rietumos, dienas attālumā no šejienes, jāšus zirgā. Otrpus ezeram, jājot pāri Tarbertas korei, ir Taihronas pils, kur mīt kāds vecs, ļauns, džentlmenis, par kuru klīst runas, ka tas esot ārkārtīgi bagāts un tās nav tikai baumas- es pats to skaidri zinu, ka viņam ir arī dārzā norakti dārgumi. Vēl tikai mēnesi atpakaļ pats savā acīm redzēju, kā viņš bēra kaudzē dukātus un zelta gabalus, it kā tie būtu kādi kartupeļi. Es jau arī pats būtu vēlējies iegūt kādus no tiem, bet jūs taču redzat, kāds švaks pulveris es esmu, un man bija pārāk bail no vecā kunga, lai ko tādu pasāktu. Taču, nelieciet man pierunāt jūs doties meklēt dārgumus- man būtu žēl, ja jūs iekristu vecā džentlmeņa ķetnās, jo klīst valodas, ka viņš ir ne tikai savtīgs vecs sīkstulis, bet arī spēcīgs burvis, un turklāt vēl ļoti nežēlīgs. Un nu- ar labu nakti!”

Ar šiem vārdiem, pauninieks devās uz savu guļvietu.

Nākamajā rītā, visi iepriekšējās nakts viesi atstāja lauku mājas, pateikušies to saimniekam par laipno uzņemšanu, tie aizgāja katrs savu ceļu. Gillem Makdonaldam tā arī vairs neradās iespēja pajautāt mazajam pauniniekam par pili un dārgumiem, par kuriem viņš tika sapņojis visu nakti, un kurus no rīta pamodies, viņš bija cieši nolēmis izpētīt, taču uzņēmīgais jauneklis velti laiku netērēja un savedis kārtībā fermu, viņš deva norādījumus kalpotājam, kas ir jāizdara viņa prombūtnes laikā, un kas, savukārt, jāizdara atkal tādā gadījumā, ja viņš neatgrieztos atpakaļ vispār, un jau nākamajā rītā apseglojis savu pelēko ķēvi, devās prom pa ceļu, kas veda uz tuvāko pārceltuvi. Laiks kā reizi bija piemērots šādam nolūkam un Gills Makdonalds labā omā ātri vien nokļuva galamērķī.

Tarbertā tieši tobrīd noritēja gadatirgus, ielas bija ļaužu pilnas, krastmalā skanēja mūzika un cilvēki dejoja. Te bija sapulcējušies kopā daudzi cilvēki no kaimiņu zemēm, ar saviem jokdariem, muzikantiem un tiem līdzīgiem ļaudīm, un tieši tie visvairāk piesaistīja pūļa ievērību.

Gillu Makdonaldu sevišķi ieinteresēja kāds maza auguma puisis, viņš varēja pārmest trīs vai četrus kūleņus uz cietas zemes bez apstāšanās – jā, un varēja to darīt gan uz priekšu, gan atpakaļ, par ko skatītāji pēc katras uzstāšanās sameta dzeramnaudu viņa apgāztajā cepurē. Gluži tāpat kā daži citi, arī Gills uzsāka sarunu ar šo vīru.

“Ņem nu par labu! Šiem dažiem vara gabaliem vajadzētu tevi iepriecināt, mazais draugs,” sacīja Gills Makdonalds; “Es nevaru dot tev vairāk, jo mēs abi, kā es to redzu, meklējam savu laimi, tikai katrs savā veidā”

“Kāpēc tā, draugs?” akrobāts atjautāja “kur un kā tu meklē savu laimi?”

“Ar stingru roku un drošu sirdi” Gills Makdonalds viņam atbildēja “es ceru atrast laimi ar rakšanu”

Un viņš devās projām pa ielu, taču veiklais vīrs panāca viņu un aizšķērsoja ceļu:

“Pagaidi!” viņš sauca “kur pēc tavām domām var atrast laimi ar rakšanu?”

Gills Makdonalds nevēlējās, ka kāds viņu izprašņā, un patiesībā bija dusmīgs uz sevi, ka ļāvies pierunāt sevi izstāstīt par savu piedzīvojumu, tomēr viņš nevēlējās arī izrādīties rupjš nabaga mazā sīkaļa priekšā, un tāpēc noteica:

“O, tas nav tālu- pāri kalniem uz rietumiem! Ar labu nakti!”

“Labu nakti!” pundurītis atbildēja un Gills Makdonalds nodomāja, ka tonis, kādā viņš to pasaka, viņam nepavisam nepatika, bet viss ātri vien piemirsās priekos par iebraucamās vietas labo sabiedrību. Tās saimnieks bija viņa sens draugs un Gills Makdonalds šeit palika pa nakti.

Nākamajā rītā viņš bija agri augšā un apsegloja un labi paēdināja savu zirgu, jo viņam stāvēja priekšā tāls ceļš, līdz vakaram viņš cerēja sasniegt Taihronanas pili, lai varētu uzmest skatu nepazīstamajam vecajam vīram, un sameklētu, kur gan slēpjās tās bagātības, par kurām bija stāstījis mazais pauninieks.

Nodevies savām domām par gaidāmajiem piedzīvojumiem, viņš ļāva zirgam iet savu gaitu, nepievēršot ne mazāko vērību apkārt notiekošajam. Te piepeši, turpat blakus atskanēja smalka, čīkstoša balstiņa, kas Makdonaldam izklausījās dīvaini pazīstama. Palūkojies lejup, viņš pārsteigts pamanīja mazu vīriņu, kas soļoja viņam blakus. Tā seja bija gluži līdzīga tā mazā cilvēciņa sejai, kuru viņš bija sastapis gadatirgū iepriekšējā dienā, tomēr viņš varēja arī maldīties, jo gadatirgū sastaptais vīrelis bija ļoti maza auguma un ar kuprainu muguru, kamēr tagadējais- kaut arī nedaudz pamazāks, tomēr kopumā nebūt neatgādināja mazu cilvēku. Ieskatījies ciešāk, Gills Makdonalds tomēr sazīmēja, ka arī šim vīrelim ir tas pats kupris mugurā, tas pats garais sarkanais deguns un tas pats dīvaini šķielējošais skatiens, kā viņa gadatirgus paziņam, un viņa balss arī atgādināja iepriekš dzirdēto, vienīgi šī skanēja skaļāk un stingrāk.

“Kāda jauka satikšanās!” ierunājās mazais cilcēciņš

“Sveiki, sveiki” Gills Makdonalds atbildēja

“Kā es redzu, mēs esam ceļabiedri!”

“Šobrīd, jā!”Gills Makdonalds tikai atbildēja un skubināja savu zirgu turpināt ceļu.

“Mēs drīz vien atkal tiksimies!” mazais vīriņš nokliedza viņam pakaļ, kad Gills Makdonalds bija jau gabalā. Doma vien, ka tāda kroplīga būtne kaut kad atkal varētu viņu noķert izraisīja viņā smieklus, bet kaut kas šajā pundurī viņam nepatika un Makdonalds nejutās īsti labi, kamēr nebija aizjājis kādu jūdzi projām, no vietas, kur bija sastapies ar nepatīkamo būtni un tas bija izzudis no viņa skatiena.

Tuvojās pusdienlaiks un Gills Makdonalds atļāva savai ķēvei brīvi soļot lejup pa ceļu, kurš, dažas jūdzes virzījies augšup pa tīreli, šeit strauji pavērsās lejup, atkal uz jūru pie Ronahanas līča. Liels bija viņa pārsteigums, atkal izdzirdot pazīstamo balsi, kas viņu uzrunāja no grāvja otras puses, un, pirms vēl atguvis savaldību, viņš ieraudzīja neglīto seju, lūkojamies kāda veca vītola aizsegā, kura savītās saknes vijās augšup un lejup starp akmeņiem, gluži kā čūskas:

“Jauka tikšanās!” ieteicās radījums

Šoreiz vīrs, kurš uzrunāja viņu bija gandrīz viņa paša augumā, un Gills Makdonalds nu nekādā ziņā nebija uzskatāms par kādu sīku vīru. Jauneklis nepēja noticēt pats savām acīm- tam vairs nebija nekāda sarkanā deguna, un šķielējošo acu, un līkas kuprainās muguras, bet šī būtne bija sešas pēdas gara, ja ne vairāk. Skatoties uz to, Gills Makdonalds nodomāja, ka tas nekādā gadījumā nevar būt tas pats vīrelis, kuru viņš bija sastapis iepriekš, bet tas, ka tam bija dažas pārdabiskas līdzības ar mazo vīriņu, ko viņš bija sastapis Tarbertā, un atkal šajā rītā, to nu gan viņš sajuta noteikti.

Jūs variet būt droši, ka viņam šī tikšanās sagādāja mazāku prieku kā jebkad- pat viņa paklausīgā vecā ķēve šai brīdī izsoļoja ceļa vidū. Bet Gille Makdonalds nosprieda, ka pieklājība nekad nenāk par ļaunu, un tāpēc pasveicināja viņu tikpat laipni kā iepriekš.

“Mēs, kā es redzu, esam ceļabiedri!” šī būtne sacīja un dusmīgi pašķielēja ar savām nepatīkamajām acīm.

“Šobrīd, jā!” teica Gills Makdonalds “ bet man nu ir jādodas tālāk!”

Un viņš piecirta piešus savam zirgam.

“Mēs atkal satiksimies un droši vien drīz! ” vīrs nosauca

Gills Makdonalds devās tālāk, jau pēc brīža dīvainais satraukums atstāja viņu un nepagāja ne stunda, kad viņš jau dziedāja tikpat dzīvespriecīgi kā iepriekš.

Viņam priekšā bija garš ceļš no Ballohroijas līdz Taijinloanai. Piepeši jātnieks ieraudzīja savā ceļā ko pavisam dīvainu- tieši viņam priekšā atradās kaut kas tāds, kas atgādināja jaunu eglīti.

“Kas par jocīgu lietu!” viņš nodomāja “ka ļaudis ir iestādījuši koku pašā ceļa vidū! Šajā zemes malā, dara patiešām dīvainas lietas!”

Bet, jūs varat iedomāties, kas tas bija par pārsteigumu, kad viņš ieraudzīja, ka šī lieta, kuru Gills Makdonalds bija noturējis par eglīti, kustās tai pašā virzienā, kurā virzījās viņš. Viņš izberzēja acis, jo nodomāja, ka tā ir kāda gaismas un ēnu spēle. Tā nevar būt cilvēciska būtne! Bet tā bija! Un tad šodien redzētās dīvainās lietas no jauna uzplaiksnījās viņa prātā, un viņš izjuta skaidri, ka tas bija atkal kāds cits to nejaukā bara pārstāvis, no kuriem viņš cerēja esam ticis vaļā.

“Vispareizāk būtu, ja es grieztos atpakaļ!” viņš sev teica un jau savilka pavadu uz vienu pusi, kad dīvainais tēls apgriezās riņķī, un, paspēris soli sānis, dziļi palocījās, noņēma savu cepuri, un tajā pašā balsī, ko viņš bija dzirdējis jau iepriekš, teica:

“Laba diena!”

“ Laba diena!” Gills Makdonalds atbildēja trīcošā balsī.

“Mēs esam ceļabiedri, kā es redzu!” parādība teica un viņš pagrieza savas šķielējošās acis un pakratīja savu garo sarkano degunu visai draudīgi.

“Šajā brīdī tā ir!” stomījās Gille Makdonalds “bet, atvainojiet- man nu jādodās tālāk. “un viņš skubināja savu rumaku projām no netīkamā radījuma, jo nu bija tikpat slikti doties atpakaļ, kā uz priekšu.

“Mēs droši vien satiksimies atkal!” garais vīrs nosauca viņam pakaļ, Gillem Makdonaldam aizsteidzoties prom pa taisno ceļu, jo gan vīrs, gan zirgs nu bija pamatīgi sabaidījušies, un vēlējās atrasties pēc iespējas tālāk no nepatīkamā radījuma.

Visu turpmāko ceļu, Gills Makdonalds neaizmirsa šo parādību, vai pareizāk tās teikto, ka viņi atkal satiksies. Katrā ziņā viņu nomāca priekšnojautas, ka vajag atgadīties kaut kam briesmīgam; katrā akmenī viņš saskatīja briesmas, tā itin kā viņam uzglūnētu kāds lēcienam gatavs briesmīgs tēls un tuvojošā tumsa vēl pastiprināja viņa izbailes. Saule bija norietējusi, un pāri ceļam krītošā mēnesgaisma, lika visam izskatīties lielākam un baigākam, nekā tas būtu rādījies dienā. Ceļa malās augošie koki bija ieguvuši fantastiskus apveidus- tie šķita stiepjam savas rokas tieši virs ceļa un ar kārām ķetnām gatavi sagrābt viņu, jebkurā vēja pūtienā viņš atkal un atkal sadzirdēja ķērkstošo, pazīstamo balsi, katrā savas ķēves soļa atbalsī liktenīgu soļu troksni sev aiz muguras.

Pēkšņi viņš nonāca vietā, kur izskatījās, ka ceļam nav turpinājuma – skaties kur gribi – visapkārt tikai klintis un klintis.

“Bet jābūt taču kaut kādai iespējai izkļūt cauri!” viņš nodomāja, “vai arī šis ceļš neved ne uz kurieni?”

Un viņš dzina savu zirgu uz priekšu tumsā. Rāviens uz priekšu! Viņa uzticīgais rumaks uzslējās augstu gaisā, un nometis savu saimnieku, metās skriet atpakaļ pa ceļu, spalgi zviegdams bailēs.

“Laba diena!” kaut kur no augšas viņu uzrunāja Gillem Makdonaldam tik ļoti pazīstamā balss un, guļot sadauzīts uz ceļa, viņš mēness gaismā ieraudzīja milzīgu figūru, kas aizņēma visu eju starp divām stāvajām klintīm, starp kurām ceļš stiepās uz priekšu.

“Laba diena!” balss atkal sacīja “kā es redzu, jums nav priekš manis nekādas pieklājīgas atbildes, kā tas bija agrāk!”

Pārbīlī Gillem Makdonaldam mēle mutē bija sastingusi, tādēļ viņš nespēja atbildēt

“Man šķiet, ka jau teicu, ka mēs droši vien atkal satiksimies, bet prieks par to, kā rādās, ir tikai no manas puses”

“Ar jūsu atļauju..” tverot pēc elpas, Gills Makdonalds piecēlās “ar jūsu atļauju, iešu un palūkoties, vai nevaru atrast savu zirgu!

“Ar manu atļauju jūs neko tādu nedarīsiet vis!” iebilda tēls. “ja reiz esat nogājis tālu ceļu, lai redzētu manu pili, jūs tajā arī atpūtīsieties šo nakti! Nu jā, un arī daudzas turpmākās naktis, reiz jau par to sākām runāt”

“Jūsu pilī?” Gills Makdonalds pārvaicāja “ko jūs ar to domājat?”

“Šeit var izrakt jūsu kāroto zeltu!” sacīja balss “nāciet līdzi, jūs zagli, jūs liekuli un nelietīgais vergs un zinat- es esmu burvis, un Taihronanas Pils ir manas mājas. Tur jūs varēsiet to rakt būdams mans vergs visu savu atlikušo mūžu, un beigās jūs varēsiet izrakt pats sev kapu”

Nabaga Gills Makdonalds nepaspēja iebilst ne vārdiņa, kad divdesmit pēdu garais milzis pacēla viņu no ceļa un, satvēris aiz jostas, aiznesa uz savu pili, kas atradās veselas pāris jūdzes no šīs vietas. Tomēr milzim ar viņa platajiem soļiem šis ceļa gabals tāds nieks vien bija.

Kad viņi sasniedza pils vārtus, milzis nosēdināja Gillu Makdonaldu zemē un, noliecis galvu, noskaitīja savādus vārdus zem arkas. Pēkšņi, viņa acu priekšā, šis vīrs, no divdesmit pēdas gara milža, samazinājās par apmēram kādas septiņas pēdas lielu vīreli. Viņš apgriezās un sev pa priekšu ar rungu iedzina Gilli Makdonaldu pilī.

Gilla Makdonalda skatam pavērās liela zāle ar augstiem melna ozolkoka griestiem. Uz milzīga ozolkoka galda bija saklāts vakariņu galds, atvērtā kamīnā ar lielu liesmu dega priedes kluči, izgaismojot zāli ar nevienmērīgu gaismu. Pustumšajā telpā, kuras vienīgais gaismas avots bija šīs kamīna liesmas, Gills Makdonalds spēja saskatīt, ka vienīgās mēbeles, izņemot galdu un lielu guļvietu stūrī, bija piecas ozolkoka preses, kas bija novietotas gar sienu, visas ar dīvaini izgrebtiem paneļiem un dīvainām ierīcēm, un senlaicīgas enģes un atslēgas no nopulēta misiņa.

“Pasniedz man vakariņas!” milzis pavēlēja “un pasteidzies!”

Gille Makdonalds darīja to bez jebkādiem iebildumiem. Viņš centās savākt kopā visu savu saprašanu, cik nu labi vien viņš to spēja, un pa vidu viņš visādi centās izdabāt, tai pat laikā sevī apcerēdams sava nelaimīgā likteņa untumus, un prātojot, vai neradīsies kāda iespēja izbēgt. Ideja drīz vien ienāca viņa prātā, un, sniedzot milzim vīna kausu, viņš uzrāpās uz krēsla viņam aiz muguras, un pēc brīža jau turēja pokālu milzim virs galvas.

“Ko tu dari? Kāpēc tu tur esi uzrāpies?” sacīja milzis. “Kāds nedarbs liek tev to turēt tādā veidā?”

“O, es jums atvainojos, es patiešām lūdzu piedošanu,” paskaidroja Gille Makdonalds “jūs jau redzat, ka es esmu tik ļoti pieradis …”

“Pieradis pie kā?” asi noprasīja milzis.

“Pasniegt kausu savam saimniekam savās mājās un viņam patīk, ka es to turu pēc iespējas tuvāk pie viņa mutes”

“Bet tas ir smieklīgi, jo tas ir tik augstu!” teica milzis.

“Nemaz arī nē!” paskaidroja Gille Makdonalds; jūs neesat vienīgais milzis karaļvalstī”

“Oh, ah!” milzis izdvesa, juzdamies nedaudz pārsteigts.

Tad, atguvies, viņš teica:

“Viņam, nudien, ir jābūt dīvainai radībai, bet ievēro labi- es šeit nevēlos pieļaut nevienu no taviem muļķīgajiem trikiem, tā kā uzvedies kā nākās!”

“Es jūs ar tiem netraucēšu ļoti ilgi!” Gille atbildēja..

“Ko tu ar to gribi teikt?”

“Tikai to, ka mans saimnieks drīz būs šeit, lai dabūtu mani prom no šejienes!”

“Dabūt tevi projām, kad tu esi manā mājā? Es gan gribētu redzēt kādu, kas spētu to izdarīt!” milzis nošņācās.

“Es to izdarīšu” sacīja Gille Makdonalds “un viņš arī!”

Milzis vienā rāvienā piecēlās kājās un piegāja pie uguns, kur kādu brīdi stāvēja, iegrimis domās. Gille Makdonalds neredzēja nekādu iemeslu, kāpēc viņš nevarētu apēst kādu gabaliņu gaļas pīrāga un uzdzert malciņu vīna, bet viņam neizdevās to izdarīt, jo milzis, apgriezies apkārt, un teica, it kā būtu ticis ar kaut ko skaidrībā:

“Nu labi, bet viņš neatradīs tevi šeit, jo viņš nezina, kur tevi meklēt!”

“Vienu mirklīti, Ser”, sacīja Gille Makdonalds “vai jūs redzējāt manus zābakus? paskataties labi, uz papēžiem- tie ir apsisti ar varu. Visi mana saimnieka kalpotāji, vīrieši, sievietes un liellopi, ir apauti ar tāda veida apaviem, un tāpēc, lai kur arī tie ietu, viņš tos var sameklēt kaut vai līdz pasaules galam”

“Kas tad tavs saimnieks ir par cilvēku?” vaicāja milzis, izliekoties mierīgs.

“O! Es to labprāt paskaidrošu,” teica Gille Makdonalds, izrādot savu drosmi, jo juta, ka milzis to sāk zaudēt “jūs pats to ieraudzīsiet savām acīm, viņš visdrīzāk ieradīsies šeit pirms rītvakara, un ne jau tai labākajā noskaņojumā, acīmredzot”

Tagad milzis kļuva aizvien vairāk nomākts, un teica:

“O! Bez šaubām, man jau tas ir vienalga, atnāks tavs saimnieks vai neatnāks, bet tomēr pastāsti man, vai viņš ir tikpat liels vīrs kā biju es, kad tu satiki mani ceļā? Es neesmu ziņkārīgs, es tikai vienkārši vēlos zināt”

“Vat tas ir tas lielākais, kāds tu vari kļūt?” pavaicāja Gille Makdonalds, nepazaudējot savu modrību.

“Jā!” atbildēja milzis “tā ir, un tas ir vairāk, nekā tu esi paradis redzēt”

Šajā brīdī Gille Makdonalds uzsprāga smieklos.

“Jūs atvainojiet mani,” viņš teica “bet jūs viņa priekšā izskatītos kā bērns, ja tas patiešām ir viss, ko jūs spējat izdarīt”

Šajā brīdī milzis, lielā satraukumā, atkal ar lieliem soļiem piegāja pie uguns, un sabikstīja liesmojošās pagales, apjucis pārbīdot tās no vienas kamīna puses uz otru, lai kaut kā apslēptu bailes, kas nu bija viņu pārņēmušas.

“Es domāju ka vislabāk būs, ja tu tūlīt pat pazudīsi!” viņš teica

“Es būtu priecīgs, ja nekad nebūtu redzējis tavu pretīgo ģīmi!”

“Tas nav sevišķi pieklājīgi,” noteica Gille Makdonalds, “it sevišķi tāpēc, ka jūs bijāt tik ļoti norūpējies par pazīšanos ar mani ceļā uz šejieni.”

“Šo pašu brīdi lasies laukā no pils!” norēca milzis. “Te tev būs gabals naudas, iedzer par to kādu malku uz manu veselību, ja vien tu paliec klusu, un ātrāk taisies projām!”

Gille Makdonalds paņēma dāvanu un taisījās uz durvīm, bet tas izrādījās vienīgi mēģinājums, jo viņš redzēja ka nu jau milzis ir pilnībā pārbiedēts, un nu, pēc visām piedzīvotajām nepatikšanām, viņam vairs nebija nolūka atstāt pili, neiegūstot sev kādus dārgumus, tāpēc, gandrīz jau izgājis no telpas, viņš apgriezās riņķī un sacīja:

“Tas patiešām ir ļoti jauki no jūsu puses, iedot man šo naudas gabalu, un sūtīt mani mājās, tas ir vairāk, nekā es būtu varējis iedomāties, tāpēc es domāju, ka tas būtu vienīgi pieklājīgi no manas puses, paskaidrot jums, ka vienalga, vai nu es palieku, vai arī aizeju, mans saimnieks atnāks šurp man pakaļ, jo reiz viņš ir sācis sekot misiņa papēžu atstātajām pēdām, tad viņš no tām vairs neatstāsies, tāpēc būtu labāk, ja jūs tam būtu gatavi. Kuš! Ieklausieties, vai jūs to nedzirdat?”, vēja brāzmām šalcot gar pils torni; “tas ir viņš, kas saceļ šo troksni! O! Neraizējaties gan tik ļoti. Viņš taču šobrīd vēl ir jūdzēm un jūdzēm tālu no šejienes”

“Nāc šurp un apsēdies!” sacīja milzis “es atlīdzināšu tev par tavu pavadīto laiku, tu tikai man pastāsti, kā es varētu izbēgt no tava saimnieka acīm, jo viņš šķiet esam no diezgan iekarsīgu ļaužu sugas, un es nevēlētos gan ķildoties ar kādu no jūsu draugiem pats savā mājā”

“Labi,” sacīja Gille Makdonalds, “tad jums ir jāpaslēpjās uz to laiku, kamēr viņš atnāk un atkal aiziet. Bet pagaidiet, es neredzu iespēju, kā to varētu izdarīt, jo jūs taču esat tik ļoti liels!”

“Es noslēpšos tajā stūrī aiz durvīm!” sacīja milzis.

“Noslēpsieties stūrī?” iekliedzās Gille Makdonalds “kā jūs to spēsiet, būdams tik liela auguma, patiešām?”

“Kā es varēšu?” rēca milzis. “Es varu darīt tev zināmu, ka šinī mājā priekš manis nepastāv nekādi varēt vai nevarēt!” un viņš aizgāja aizdurvē un pateica kādu ļoti dīvainu vārdu, un mirklī milzis kļuva apmēram piecas pēdas garš, tieši īstais lielums izvēlētajai paslēpšanās vietai.

“O”, teica Gille Makdonalds, “to nu noteikti nevajag darīt, mans saimnieks izmeklēs visu pili. Vissliktākais pie viņa ir tas, ka viņš ir ļoti ziņkārīgs, un noteikti jūs atradīs”

“Lai sapūst tā viņa ziņkārība!” teica milzis “tad varbūt derēs, ka es paslēpšos zem galda” un viņš pabāza galvu zem galda un pateica ļoti, ļoti savādu vārdu, un vienā mirklī viņš kļuva tik mazs, ka spēja stāvus nostāties zem galda.

“Tas jau ir labāk!” sacīja Gille Makdonalds, un aizgāja uz zāles galu “Bet nē- es no šejienes varu jūs viegli ieraudzīt un manam saimniekam ir tik sasodīti asa redze…”

“Sasodīti asa redze! Sērga ir tās viņa acis un tu arī! Es vairāk nesamazināšos ne par collu, lai te izpatiktu kādam!”

“Kuš, kuš!” teica Golle Makdonalds, kamēr spēcīgas vēja brāzmas plosījās apkārt pilij “tur viņš ir, tagad tikai labu jūdzi no šejienes, bet viņš nāk ātri, un oh! Cik auksts ir kļuvis viņa deguns! Tikai izmanto to savā labā! Bet nevainojiet mani, ja viņš apgriezīs tev kaklu!”

Milzis izmetās ārā no galda apakšas un pateica ļoti, ļoti, ļoti savādu vārdu zem ķeblīša, un te nu viņš bija, pilnā augumā, sešas collas garš, sīciņš cilvēciņš, kas šķielēja uz Gilli Makdonaldu no ķeblīša kāju starpas.

“Es patiešām domāju, ka viņš jūs te neieraudzīs” sacīja Gille Makdonalds, “kaut gan, tā kā viņš ir ārkārtīgi ziņkārīgs cilvēks un izspārda visas lietas sev visapkārt, tāpēc pārliecināsimies, vai tā lieta tomēr ir pavisam droša” un, tā sakot, viņš ar kāju iespēra pa ķeblīti. “Nē, tas neiet cauri; kad ķeblītis ir novirzījies, tad es varu jūs saskatīt pavisam skaidri. Vai jūs nevarētu paslēpties zem kaut kā vēl mazāka?”

“Nē, ne jau priekš tevis vai tava neģēlīgā saimnieka!” iespiedzās sīkais vīriņš. “Es negribu, es negribu, es negribu!”

“Tad rēķinieties ar sekām- te viņš ir, durvīs!” jo mežonīga vēja brāzma iegaudojās dūmvadā “Viņa deguns būs tikpat sarkans kā jūsējais, ja viņš turpinās caur to pūst tādā pašā garā!”

Nebilstot ne vārda, vīriņš izrāpoja no galda kājas apakšas, un rāpdamies uz kamīna pusi, izsacīja kādu ļoti, ļoti, ļoti, ļoti savādu vārdu zem kamīna akmens, un mirklī viņš jau atradās tur , tik maziņš, kā melna vabolīte.

“Kur jūs palikāt?” sacīja Gille Makdonalds.

“Zem kamīna akmens,” nočivināja cilvēciņš.

“Ārprāts; es joprojām jūs redzu zem galda kājas,” teica Gille Makdonalds.

“Tu to nevari!” protestēja cilvēciņš “Es esmu zem kamīna akmens!”

“Nemelo man!” sacīja Gille Makdonalds, “vai arī es pastāstīšu savam saimniekam!”

“Tad varbūt tas tevi apmierinās?” spiedza cilvēciņš, un maza, tumši melna vabolīte izrāpoja no kamīna akmeņa apakšas “Vai nu tu mani redzi? Vai tagad tu esi apmierināts?” viņš teica.

“Es esmu pilnībā apmierināts!” attrauca Gille Makdonalds un viņš uzlika savu kāju uz vaboles, un saspieda, saberzēja! Un tur vairāk nebija nekas, kā tikai melns plankums, kas bija samanāms uz grīdas.

“Labi, ar to nu ir galā,” un Gilles Makdonalda atvieglojuma pilnais skatiens pievērsās milža krēslam.

Bet tad- ar rībienu visu piecu presu durvis atsprāga vaļā, un pirms viņš iespēja piebilst – ar jūsu atļauju, vai laipni lūgtu- Gille Makdonalds atjēdzās piecu jaunavu ielenkumā. Tās bija tērptas jūras zaļos tērpos, kuras apkampa viņa kaklu un rokas, skūpstīja, kutināja, un gandrīz vai nožņaudza viņu, visu laiku smejoties un ķiķinot līdzīgi nevaldāmām ārprātīgajām.

“Nu pietiks! pārtrauciet! Atstājieties, jūs trakulīgās skuķes! Prom, es teicu!” dusmās elsoja Gille Makdonalds, cenšoties atbrīvoties; bet, jo vairāk viņš grūda un spēra, jo ciešāk tās apķērās viņam apkārt un apskāva viņu. Ar ko tas viss būtu beidzies, to es nezinu, ja viņš nebūtu, ar mežonīgu spēku, atbrīvojies, un, aizmucis uz telpas stūri, nostājies pie milzīgā galda kājas, aiz kuras tad arī aizslēpās.

“Turaties pa gabalu,” viņš kliedza. “Es pirmajai, kas pietuvosies man pēdas attālumā es došu pamatīgu pliķi, es apsolu, ka es tā izdarīšu!” Un viņš grieza ķeblīti riņķī un riņķī sev priekšā.

Un tur bija piecas jaunavas, kas dejoja, smējās, snaikstījās ar savām rokām pēc viņa, un sperot uz augšu savas kājas neiedomājamā veidā.

“Nāciet ārā no stūra, jūs gļēvais radījums!’ tās kliedza. “Jūs saucat sevi par vīru, un tad nu šādi uzvedaties? Ah! Uh!” Un oh! Kādas tikai grimases viņas neizveidoja, sakot šo “Uh!”

“Es nenākšu ārā un nelikšu nost krēslu!” sacīja Gille Makdonalds, “kamēr jūs neapsolīsiet uzvesties – tas ir noteikti. Kas jūs tādas esat? Sakiet man, dariet to, un ļaujiet man izstāstīt par sevi!”

“Tas ir tā, kā tas ir- jūsu nodarbošanās ir mūsējā” tās sacīja, “un ko arī jūs nenodomātu darīt, tas ir jādara arī mums. Jūs esat apprecējis mūs visas, tāpēc nav jēgas gausties par to, kam jābūt!”

“Tas nevar notikt, jūs taču saprotat,: viņš teica. “Jūs visas, vai tā jūs teicāt? Ko gan tas nozīmē? Un nerunājiet visas vienā laikā,” jo tās uzsāka griezīgi klaigāt un histēriski spiegt visas kopā un bez apstājas.

“Labi!” teica vecākā, “palūkojies šurp! Vai jūs vai mēs te varam kaut kā līdzēt? Mēs esam Loh Linas ķēniņa meitas, un mēs tikām iesprostotas tajos trauku skapīšos uz trīs šausmīgiem gadiem, jo mēs zvērējām, ka neprecēsim milzi un mums ir jāprec jūs, jo mēs esam zvērējušas arī to, ka jebkurš, kas mūs atbrīvos, kļūs mūsu vīrs. Jūs taču nedarīsiet tā, lai mēs izrādītos nepatiesi zvērējušas, vai ne?

“Labi, reiz jau tāda ir tā lieta” sacīja Gille Makdonalds “apsēžaties mierīgi pie šī galda, un mēs nopietni pārrunāsim šo lietu, bet ņemiet vērā, jebkura kļūmīga darbība, un es jebkuru no jums pārsviedīšu pāri galvai”

Tā viņas apsolīja sēdēt mierīgi pie galda, un viņš pienāca un nosēdās galda galā.

Tā viņas darīja gan, bet tomēr viņš, katram gadījumam, atstāja ķeblīti droša tvēriena attālumā. Pēc samērā ilgām diskusijām viņam izdevās paskaidrot, ka tas ir pilnīgi neiespējami- viņam apprecēt tās visas, bet ka viņām jāizvēlās, kura no piecām pārstāvēs pārējās, un tad viņš lūkošot, vai tur kaut kas ir darāms.

Tad tika nolemts, ka ka zaļās jaunavas spēlēs savam vīram, un kura vinnēs, tā tad arī būs sieva. Tā viņas paņēma milža domru no kamīna plaukta, un divas stundas tās spēlēja, bet tur notika tāda krāpšanās, blēdīšanās un izmanīšanās, ka neviena nevinnēja, un neviena nezaudēja. Tad viņas teica, ka tas ir acīm redzami, ka viņam ir jāprec tās visas.

“Nē!” sacīja Gille Makdonalds “tas ir smieklīgi, un, turklāt, ir jau ļoti vēls, un ļoti drīz būs klāt nākamais rīts. Mēģiniet mest kauliņus, un paskatīsimies, varbūt, ka tur kaut kas derīgs sanāks”

Un tā viņas paņēma kauliņus un kastītes no kamīna augšas, un izmeta tos par vīru, bet viņas visas tā blēdījās, mānījās un visādi citādi izdarījās, ka neviena nevinnēja, un neviena nezaudēja. Un tā viņas teica, ka tagad gan viņam ir jāprec tās visas, lai arī ko viņš neteiktu vai nedomātu.

“Nē,” viņš sacīja “es negribu; bet nu sagādājiet man vakariņas, es esmu tik izsalcis un tad es jums pastāstīšu, kā mēs atrisināsim šo lietu”

Tā viņas sagādāja viņa vakariņas, un gaidot apsēdās pie milža galda.

“Tāda būs šī pārbaude!” sacīja Gille Makdonalds, kad viņš bija pabeidzis un nedaudz sakopojis savas domas “rīt es jums vaicāšu, kādā krāsā es vēlos, lai ietērptos mana nākamā līgava, un kura nosauks krāsu pēc manas gaumes, tā būs mana sieva. Jūs nedrīkstat mānīties, vai kaut ko sarunāt! ”

“Ļoti labi!” sacīja zaļās jaunavas, bet jaunākā, kad viņš neredzēja, ielēja viņa krūzītē malku miega zāļu – jā, un arī pierunāja viņam miegu.

“Noteikti tagad viņš mums izstāstīs savas sirds noslēpumus” viņa teica.

Iztukšojis krūzi, Gille Makdonalds aizgāja un apgūlās uguns priekšā milža guļvietā, un zaļās jaunavas, pēc tam, kad bija novēlējušas viņam labu nakti, izlikās, ka dodas uz augšstāvu, bet, līdzko viņš bija aizmidzis, tās iezagās atpakaļ istabā, un noslēpās dažādās istabas vietās, gaidot, kas gan tagad notiks.

Un patiešām, drīz vien zāles sāka iedarboties, un viņš sapņoja par savu fermu un Strašūras kalnājiem, skaļi runājot miega laikā –

“Dzeltena ir kukurūza Ardinglas ielejās;

Un dzeltenas ir ērgļa papardes Ben Imā;

Dzelteni ir manas iemīļotās mati,

Un dzeltena būs viņas krāsa.”

Tad zaļās jaunavas sarosījās un klusītēm smiedamās tās atstāja telpu.

Nākamajā rītā saule spīdēja caur logu un uzmodināja Gilli Makdonaldu, bet tikai pēc tam, kad zaļās jaunavas bija nonākušas lejā un sagatavojušas brokastis, jo viņas bija tik apmierinātas par savu brīvību, savām blēdībām, un saviem plāniem, ka, kamēr saule vēl prātoja, uzlēkt vai neuzlēkt, viņas gan bija augšā, un patiešām, es nedomāju, ka tās bija aizvērušas acis tonakt.

“Uzdodiet savus jautājumus!” sacīja zaļās jaunavas, kad viņas juta, ka viņš ir pamodies.

Un Gille Makdonalds uzstādīja jautājumu par savas līgavas tērpa krāsu katrai pēc kārtas, un tās visas atbildēja:

“Dzeltena”

Tādā veidā Gille Makdonalds tika tā samulsināts, ka nebija nekādas jēgas no viņa teiktā, ka viņas nav uzminējušas pareizi, jo viņš mēģināja tā iebilst.

“Tā nu tas ir,” tās teica; “jūs redzat, ka te nav nekādas izejas; jums ir jāprec mūs visas.”

“Nē, patiešām,” teica Gille Makdonalds, “šādā nopietnā lietā jums ir jādod man vēl kāda iespeja. Es vēl reizi pārbaudīšu jūs, un ja no tā nekas neiznāks, nu labi, tad redzēsim, kā būs”

Tā zaļās jaunavas teica, ka viņām būs vēl viena pārbaude, un tā gan katrā ziņā noteikti būs pēdējā un tās iesmējās visas kopā, jo viņas pilnīgi skaidri jau zināja rezultātu, un viņas raudzījās uz Gilli Makdonaldu kā muļķīti, ko nebūs viegli piemānīt.

“Labi, klausieties,” teica viņš; “to, kura man pateiks, ko Ardminišas menca gribēja uzzināt no Gighas atraitnes, to es arī apprecēšu.”

Tad viņas teica, “Mums ir jāiziet dārzā, un kādu mirkli jāapdomā atbilde,”

“Dariet tā” atbildēja Gille Makdonalds, “un es jums došu piecas stundas pārdomām.”

Un tā viņas izgāja laukā, bet, te tev nu bija, viņš ļoti labi zināja, ka viņas aizgāja uz Lohu, pamēģināt, vai neizdosies no mencas uzzināt, ko gan viņa gribēja uzzināt no šīs atraitnes.

“Nu ir mana iespēja!”noteica Gille Makdonalds un viņš, nezaudējot laiku, devās uz aku dārzā, kur viņš atrada, pavisam droši, dārgumus, par kuriem vecais pauninieks bija viņam stāstījis. Piepildījis savu somu, un nepateicis ne ardievas, ne sveiki, ne uz tikšanos nekam un nevienam, viņš izgāja pa durvīm un uzņēma ceļu mājup.

“O, ja vēl es varētu atrast savu pelēko zirgu, cik tad es būtu priecīgs! Ah, tad es justos drošībā no tām dullajām skuķēm”

Tikko kā šie vārdi bija izskanējuši no viņa mutes, kad, pagriezies līkumā, viņš ieraudzīja savu veco pelēko ķēvi, ganāmies ceļmalā, un uz viņa saucienu tā nāca klusu zviegdama, un nav nemaz zināms, kurš no tiem abiem bija laimīgāks par šo satikšanos.

Viņš uzrāpās zirga mugurā, un viņi auļoja prom uz Tarbertu. Viņa sirds bija tik pat gaiša, cik viņa soma bija pilna; un ķēves galva bija vērsta uz māju pusi, un abi steidzās, tāpēc neprasījās ne pēc pātagas, ne piešiem. Šo vakaru viņš nepārgaidīja Tarbertā, bet par lielu naudu (ko gan viņam tagad nozīmēja nauda?) viņš nolīga pārcēlāju, lai tas uzreiz nogādātu viņu otrā krastā un ap pusnakti viņš bija savā vecajā mājvietā, un ķēve savā mājīgajā stallī.

Nākamajā rītā viņš bija pilnā gatavībā, pilns spara, kopā ar saviem kalpiem, uzlabot savu saimniecību ar savas jauniegūtās bagātības palīdzību, un viņš strādāja, un lika saviem ļaudīm strādāt, kamēr neiespīdējās vakara zvaigzne, un nemirkšķināja saulrieta debesīs pār Ben Deargu.

Tad notika tā, ka viņš devās atpūtā, un nogūlās uz vārtiem lauka galā, un viņam izlikās, ka viņš dzird balsis no ceļa puses, un palūkojies apkārt, tad ko gan viņš citu ieraudzīja apmēram jūdzes attālumā, ja ne piecus zaļā tērptus siluetus, kas nāca uz viņa pusi, dejojot, žestikulējot, un pļāpājot visdīvainākajā veidā! Nebija nekādas vajadzības viņam apsvērt, kas tie tādi varētu būt par ciemiņiem, vai kas tie patiesībā nav un tā, pasaucis savu vecāko un neglītāko algādzi, viņš palūdza to uzvilkt savu apmetni, un nosēsties pie uguns ar putras kausu rokā, it kā viņš ēstu vakariņas. Tad, aizskrējis uz stalli, viņš nogrieza pēdu no savas pelēkās ķēves astes, ko viņš iepina virs algotņa pieres, ļaujot tai nokarēties pelēcīgās sprogās virs viņa deguna.

“Vienalga,” viņš sacīja, kas arī neienāktu mājās, saki, ka tu esi mājas namamāte, un vaicā, kāda ir šo apmeklētāju nodarbošanās. Kas attiecas uz mani, tad es paslēpšos aiz kūdras kaudzes tur pretī un visu novērošu”

Ātrāk nekā es spēju šo uzrakstīt, atskanēja reti klaudzieni durvīs, un, kad algādzis lūdza ienākt, tad piecas zaļas jaunavas iesteidzās istabā.

“Vai namatēvs ir mājās?” vaicāja piecas zaļās jaunavas, visas reizē.

“Nē, bet es esmu namamāte, un sakiet man, kāda ir jūsu nodarbošanās?”

Pēc šīs atbildes jaunavas kādu brīdi stāvēja, apstulbušas no niknuma un pārsteiguma, tad, spalgi kliegdamas, tās savilka uz augšu savus svārkus un pa galvu pa kaklu metās pa ceļu projām no mājām uz ezeru, un vairāk netika redzētas.

Tā nu Gille Makdonalds dzīvoja savu dzīvi labklājībā un pārticībā, un ja viņš vēl nav apprecējies, tad viņš nevar teikt, ka tas tā būtu piedāvājumu trūkuma dēļ, vai ne tā?

Beigas.

Nakts taksometrs

13.nodaļa

Pagātnes labirintos

Imalda Vuda

Inta saprot, ka aizmigt šonakt nespēs- domas šaudās pa galvu, jautājumi un atbildes savienojas kā neitroni savā starpā. Tur no pēcpusdienas palikusi kaste ar mantām no bēniņiem, kuras viņa nesašķirotas bija sametusi un, kuras gaida, kad tās tiks apskatītas. Viņa bija nolēmusi pamazām tos iztīrīt no nederīgajām un sen nelietotajām lietām un atjaunot, dodot iespēju vecajiem bēniņiem beidzot uzelpot. Gandrīz bez skaņas, Inta nokāpj lejas stāvā un izvelk kasti, kuru šo pēcpusdien bija noglabājusi zem galda. Vecas grāmatas- sen aizmirsti stāsti, kurus neviens vairs nav lasījis jau daudzus gadus. Inta apbrīno cilvēkus, kuri spēj uzburt uz papīra izdomātas pasaules, nereālus tēlus un neiespējamas situācijas, “iepūšot” tajos kaut ko no mūsu realitātes dažubrīd tūkštoškārt skatītā un piedzīvotā, apgriežot to par visiem 180 grādiem.

Lūk- “Grāfs Monte Kristo”- stāsts par izdzīvošanu, drosmi, taisnīguma uzvaru un mūžīgu mīlestību, “Saplēstā krūze”- mīlestība un šķiru cīņa, Inta pasmaida- viņas iemīļotā pasaku grāmata arī te, viņa atceras visas tās reizes, kad to lasījusi.. Acis slīd pāri rindām, acu priekšā atdzīvojas notikumi un personas…

“Šo kasti es paturēšu!” viņa nospriež un izņem vēlvienu grāmatu. Uz grīdas izkrīt tāda kā salocīta papīra lapa… Interesanti… Inta to atloca…

“Odziņ!

Piedod, ka nebūšu ar Tevi, kad pamodīsies, bet man bija jānokārto šādas tādas svarīgas lietas. Atgriezīšos iespējams vēlu, bet ja vēlies vari gaidīt mani, mana zemeņodziņa, vai palikt pavisam, lai šī vieta kļūst par mūsu svētnīcu, mūsu mazo Paradīzi. Šī diena aizlidos mīlestības spārniem, kurus Tu man pieaudzēji, domās par Tevi. Tagad Tu esi mana Mūza, mana mīļotā sieviete… jā, sieviete! Tu tagad esi sieviete, kuras dzīvē ienācis vīrietis, kurš Tevi dievina. ….Ilgošos pēc mūsu nākamās tikšanās, Olga, ceru, ka Tu tāpat..

Mīlu

Ints”

Intas acis skrien pāri uzrakstītajām rindām, sirds krūtīs dauzās kā būrī iesprostots putns un elpa aizsitās jau otro reizi šajā dienā. Mīlestības vēstule mātei. Ints? Kas bija Ints, kurš rakstījis viņas mātei? Vai mātei bijis mīļākais, pie kura viņa aizbēga? Vai viņa jau tajā laikā bija šajā pasaulē? Vai māte jau bija precējusies ar viņas tēvu?

Tik daudz jautājumi un neviena atbilde. Inta lasa vēstuli vēlreiz. Viņa zina, ka tas nebija domāts viņai, bet ja reiz viņa to ir atradusi… Inta pāršķirsta cita grāmatas, bet neko citu tā arī neatrod. Ko gan viņa grib uzzināt? Ko īsti viņa meklē? Vai tēvs ko zināja vai nojauta par mātes sakaru? Ints… Ints…. Ints… šis vārds pulsē viņas galvā. Kādēļ? Gandrīz tāds pats, kā viņas!- Inta nosmejas, bet tad kļūst nopietna. Patiesībā, viņa nekad nav tikusi padomājusi, kādēļ viņa ir Inta. Ak, nu vienkārši ir un viss… Kāds gan sakars varētu būt viņas vārdam ar šo…

Inta vēlreiz paņem vēstuli, gads nav datēts. Nu protams, tā taču iespējams steigā rakstīta zīmīte… Izklausās, ka tā tapusi pēc kādas kaislīgas, kopā pavadītas nakts…

“Tagad tu esi sieviete…” Inta lasa vēlreiz. Tagad? Tātad tas bijis mātes pirmais vīrietis! Bet kā tad tēvs? Vai Ints viņu visbeidzot pameta un tad viņa satika tēvu?

Kas bija šis Ints un kur viņš ir pašlaik? Vai viņi atkal ir kopā? Visu savu apzinīgo mūžu viņa zina tikai Arvīdu, savu tēvu. Kādēļ māte pameta savu ģimeni un viņu- savu piecgadīgo bērnu? Pameta vai kāds viņu nolaupīja? Ints? Viņai nav vairs Elvīra ar kuru atklāti varēja parunāt, tēvam vaicāt negribas-un ja nu viņš neko nezina…. Viņas atmiņas par māti ir nedaudz miglainas, bet viņa atceras to bieži skumju…. Kāda nozīme šim vīrietim bija vai ir mātes dzīvē?

Kāds viņš varēja izskatīties? Mātei esot bijuši tikai divdesmit pieci gadi, kad viņa pazuda, tātad Inta piedzima, kad mātei bija divdesmit un tagad būtu .. Inta rēķina savus gadus- viņai ir trīsdesmit, tātad mātei būtu piecdesmit, tāpat kā tēvam.

Inta iztukšo kasti, bet tajā nekā nav.

“Labi, tagad nomierinies, Inta, un ej gulēt! Visbeidzot, pirmkārt, rīts gudrāks par vakaru un, otrkārt, nekā arī vairāk nav!” Inta saka pati sev. Inta atgriežas gultā un piever acis, viss šķiet tik reāls, tepat-

Dzirdot skrapstam atslēgu slēdzenē, Olga izskrien viņu sagaidīt.

“Olga! Tu gaidīji mani!” Ints paceļ viņas no zemes un turot skūpsta “ mana uzticīgā meitene, mana zemenīte!”

Olga nespēj pateikt neko, viņa ir aizkustināta, visu dienu skumusi pēc viņa.

“Piedod, ka tā pametu tevi šorīt, es zinu, tas nebija pareizi, bet…”

Olga neļauj pabeigt, tagad skūpsta viņa.

Skūpsti kļūst nevaldāmi un viņi atkal ļauj vaļu emocijām.

INT! INT!INT!

“Labi, tagad tu esi iegaumējusi, kā mani sauc!.” Ints smaida.

Inta mitrā plauksta maigi atglauž uz viņas sakarsušās sejas sakritušos matus un noguļas līdzās.

“Tagad gan man jāiet, ir jau vēls!”

Olga grib piecelties, bet Ints viņu apskauj un nelaiž:

“Paliec vēl! Vai tevi tur kāds gaida?”

Atspiedies uz rokas spilvenā, Ints skatās lejā uz Olgu.

“Gaida? Man šeit bez tevis neviena nav!”

Tagad pieceļas arī Olga, segu sev virsū sarāvusi.

“Tiešām?”

“Man ir māsa, bet tas ir citā pilsētā, nu tur, kur es dzīvoju…”

“Kuš, tev nav man jātaisnojas! Es taču tikai tāpat!”

Brīdi viņi klusē

“Int!”

“Jā, odziņ!”

“Kā būs tālāk?”

Olgas skatiens ir tikpat bažīgs, kā viņas prāts tobrīd. Viss pašlaik šķiet ideāli- tagad viņi ir kopā, viņa pierādījusi sevi un beidzot piepildījusi savu sapni kļūt pilnīgi pieaugusi, bija jau laiks… bet kā būs turpmāk? Šis jautājums urdījis viņu visu dienu un nu pasprūk.

“Ko tu tagad domā?”

“Kas būs ar mums?”

“Viss būs labi, es taču rakstīju, ka vari palikt, ja vēlies! Kur tu pašlaik mitinies?” Ints vēlreiz noglāsta viņas vaigu, brīdi skatoties, viņas bažu pilnajā sejā.

“Universitātes viesnīcā ar vēl dažām meitenēm…”

“Un tev tur patīk?”

Olga papurina galvu:

“Ne sevišķi, tur ir šaurs un meitenes trokšņainas…”

“Tad paliec! Nāc dzīvot pie manis!” brīdi viņi skatās viens uz otru klusēdami “es mīlu tevi, Olga!”

“Tiešām?”

“Tiešām!”

Viņi skūpstās neatraudamies, tad …

“Int? Apsoli, ka nepametīsi mani, nekad!”

“Nepametīšu nekad! Apsolu!” Ints atbalsojas viņas teiktajam, apstiprinot to ar vēl vienu skūpstu…..

Inta uztrūkstas no miega. Vai tas bija viņas sapnis, vai tāda kā vīzija par māti? Ko tas viss nozīmē? Inta pieceļas gultā sēdus. Pulkstenis rāda ceturto rīta stundu, aiz loga sāk jau sārtoties gaisma un mostas putni.

“Un ja nu ir vēl kas…”

Inta grib izkāpt no gultas, kad Rimants savā pusē nemierīgi sagrozās. Inta atskatās. Viņu attiecības šādā fāzē iegājušas pavisam nesen- vien pāris mēnešus. Kopš Elvīras aiziešanas Inta jutās vientuļa, dzīvojot viena lielajā mājā ar četriem kaķiem, bet Rimants nekad neļāva būt viņai vienai, pārdzīvot, būt neziņā, tas bija tikai dabiski, kā viņi bija kļuvuši tuvi…

“Inta? Viss kārtībā?” Rimants pieceļas pussēdus uz rokas atbalstījies, viņš joprojām ir miegains, bet tagad arī nobažījies.

“Jā, es tikai redzēju sapni…”

“Gribi izstāstīt?”

“Nedomāju… pagaidām ne! Atvaino, ka pamodināju tevi, man patiešām viss kārtībā, guli vien…”

“Piedod, ka satraucu tevi, pasakot, ka Valda ir mana māsa. Zinu, tev varbūt tas ir nepieņemami..”

“Nu nē taču, kas tur tik slikts. Es pašlaik ar citām domām pārņemta, tā nav tava vaina, mīļais! Patiešām! Guli, parunāsim no rīta, labi?”

Rimants no jauna atguļas un arī Inta domā vēl kādu brīdi pagulēt, bet viņas miegs ir zudis- domas par pagātni neliek viņu mierā. Viņa vēlreiz paņem vēstuli mātei, kuru noglabājusi naktsgaldā un lasa. Tas sapnis…

Klusi viņa izslīd no gultas un, uzmetusi pāri naktskreklam rīta kleitu, nokāpj lejas stāvā.

(turpinājums februāra numurā)