Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Jūnijs
2025.
Ievadraksts
Nu ko- brienot cauri aukstam pavasarim un lietainam vasaras sākumam, esam atkal nonākuši vasaras fantāzijas pļavā, kur kopā ar jāņuzālēm un vasaras ziediem uzziedējušas arī pasakas, sastopami stāstu varoņi un visnegadītākās situācijas. Vai esiet gatavi arī šo mēnesi tos visus sastapt un kopā ar viņiem mesties visnegaidītākajos piedzīvojumos? Ja jā, tad visus, kas dosies līdzi Litausim, sagaida ne vien Līgo nakts brīnums, bet arī ceļojums par džungļiem, jaunas atklāsmes un negaidīti secinājumi. Nu tad uz priekšu! Lai izdodas un labi pavadīts laiks!
Priecīgu vasaru un tiksimies atkal nākamajā mēnesī
jūsu Litausis
Smaragda gaiss
Mūsdienu pasaka
2.daļa
Imalda Vuda
Viņš nonāca zaļā, dūmakainā telpā ar smagu un neparastu auru. Enerģija, kura šeit virmoja gaisā bija tik smaga un koncentrēta, ka tā gandrīz neļāva brīvi elpot. Tā, it kā gaisā būtu koncentrējušās smagas gāzes, kuras pamazām apņēma to, kurš bija šeit iedošinājies ienākt un ieplūda tajā, lai klusi un nenovēršami iesūktu tā dvēseli sevī.
Jau viegli saindēts no zaļās gāzes izgarojumiem, bet apņēmības pilns noskaidrot, no kurienes tas izplūst, Cilvēks devās dziļāk telpā. Dejojošu putekļu virpulī viņam pretīm, cauri izlauzās gaisma, kas nāca no altāra istabas tālākā gala, vecie grīdas dēļi čīkstēja tam zem kājām, viņam lēnām virzoties uz priekšu. Gaiss ap viņu arvien sabiezēja un zaļums kļuva vēl intensīvāks, dzestrs čuksts pāršalca viņa ausis- nevis vējš, bet brīdinājums par to, kas norisinājies šajās sienās. Viņa acis, zaļajā pustumsā, apstājās pie kā pārsteidzoša un negaidīta- pāri akmens grīdai gulēja… skelets un uz tā- līdz mūsdienām perfekti saglabājies smaragda kolibrs. Šis putns bija nedabiskā dārgakmens mirdzuma atbalss. Tas varēja būt dažus simtus, varbūt pāris tūkstošus gadus vecs, tikpat vecs, cik bija šis templis, bet tas vēl joprojām bija dzīvs un tā neatvairāmā enerģija, ko tas izstaroja, nesa sev līdzi pagātnes garu. Smaragda putns bija uzlādēts ar ļaunprātību un gandrīz varēja dzirdēt čukstošu dziedāšanu, kas rezonēja ar smaragda ritmisko spīdumu. Tā bija mulsinoša mīkla, kluss stāsts, kas nu iegravēts akmens grīdā un fantastiskā putna zaigojošajās spalvās….
Piepeši zaļā gaisma ap skeleteu sāka itkā vārīties un, Kaelena (kas bija Cilvēka vārds) acu priekšā, zaļais smaragda veidols ar zobenu rokā, pamazām atguva cilvēka apveidus. Tagad tas atklājās visā augumā ka bruņās tērpts sens karotājs. Zaļais, nedabiskais mirdzums pamazam izzuda un izbiedētā Kaelena acu priekšā, karotājs lēnām pieslējās kājās, kā no miega tikko pamodies.
“Es esmu bruņinieks Aleriks!” tas ierunājās “esmu daudz redzējis, bet vēl vairāk piedzīvojis, savas dzīves laikā esmu izcīnījis neskaitāmas cīņas un neskaitāmas reizes pārdzimis, lai turpinātu!”
“Priecājos iepazīties, Alerik! Mans vārds ir Kaelens! Es esmu ceļotājs. Bet kā tas iespējams, ka tu atkal atdzīvojies pēc visiem šiem gadsimtiem?” Kaelens aizbiedēts viņam jautāja.
“Es nezinu, bet esmu pateicīgs tev, ka man tas izdevās!” bruņinieks atbildēja.
“Man?”
“Tu mani izglābi! Ko tu vēlies par to saņemt pretīm?”
Kaelens mirkli apmulsa, tad, padomājis, atbildēja:
“Es vēlētos iegūt atbildes par šo mistisko vietu!”
Senais bruņinieks sāka smieties, viņa smiekli bija dziļi, bet sirsnīgi:
“Kamdēļ? Kam tev tas nepieciešams?”
Kelens izstāstīja, kā nolaidies zemūdenē un pārmeklējis veco kuģa vraku un kā uzgājis karti ar džungļu plānu un templi. Aleriks vērīgi viņā klausījās, tad teica:
“Labi, Kaelen, es būšu tavs ceļabiedrs cauri šiem biezokņiem, bet tas var būt grūts un neparedzams ceļojums!”
“Es esmu gatavs!”
“Nu, ko, tad ejam!”
Viņiem iznākot no vecā tempļa, džungļa dzīvnieki saskrēja tuvāk, lai redzētu, kas notiek. Simtiem gadu šeit nebija atbalsojušies cilvēku soļi un skanējušas cilvēku balsis.
“Tas ir tas pats cilvēks, kurš drosmīgi devās iekšā Smaragda Templī!” -“Kā viņam ir izdevies izkļūt ārā no tempļa dzīvam!”
Tie atkal bija tie paši pērtiķi, kuri bija sarunājušies, Kaelenam ejot uz templi.
“Smaragda gaiss, smaragda gaiss! Tas nogalina to, kurš to ieelpo! Jāā!! Kā gan viņam izdevies no turienes izkļūt? Un paskat` tas taču bruņinieks Aleriks! Viņš bija miris jau neatmināmu laiku! Tas nevar būt, ka tas patiešām ir viņš! ” ķērca kāds tukāns palmas zarā.
Trūdošās zemes un augu smagnējais aromāts sajaucās ar tūkstošiem neredzamu ziedu smaržu, kad viņi lauzās cauri džungļu necaurejamajiem liānu, krūmāju un zāles, kura sniedzās pusē viņu augumu, labirintiem, saules stari lauzās cauri mežonīgajam zaļumam, to nomainīja zilganas vasara ēnas un tad atkal uznāca karsta svelme. Viņi gāja ilgi un šajā laikā, viņiem nācās saskarties gan ar karstumu un nepārtrauktu kukaiņu uzbrukumu, gan lietusgāzēm. Tas kavēja virzīšanos uz priekšu, taču soli pa solim, viņi iekaroja zaļos biezokņus. Viņi iepazina putnu un dzīvnieku balsis, savvaļo dabas skaistumu un noslēpumainību un šķita, tā arī ir šo džungļu sirds.
“Es vēlos tev ko atklāt!” Aleriks kādu dienu teica “tas ko tu redzi šeit visapkārt, vēl nav viss,tās visas ir tikai sīkas dzīvības izpausmes, kuras mēs šeit sastopam. Ir kas tāds, kas to visu uztur dzīvu, kas valda par šo pasauli… ”
“Un kas tas ir?”
Kaelens juta, kā pieaug viņa interese, tūlīt, tūlīt viņš uzzinās Struremas noslēpumus.
“Esmu dzirdējis, ka pašā džungļu dziļumā atrodama… Džungļu Sirds, bet ceļš uz turieni ir ļoti grūts un bīstams…”
“Vai tu esi to redzējis?”
“Nē!” Aleriks papurināja galvu “daudzi ir to vēlējušies atrast, bet nevienam vēl tas nav izdevies. Kādēļ tev liekas, ka mums tas varētu izdoties? ”
“Es vēlos izmēģināt spēkus!”
“Tu esi neparasti drosmīgs, Kaelen!Vai tev nav žēl savas dzīvības?”
“Mums to jāatrod! Skaties, man ir karte! Tā mūs vadīs!” Kaelens nezaudēja drosmi, lai arī nebija par sevi pārliecināts.
“Labi!”
Viņi devās uz priekšu, Aleriks ar savu zobenu atbrīvoja ceļu no liānām un zāles un viņi devās džungļu dziļumā soli pa solim, kad negaidīti vairākas ļoti precīzi un mērķtiecīgi raidītas bultas pārlidoja pāri viņu galvām.
“Kas tas bija?” Kaelens pieklusinātā balsī vaicāja savam ceļabiedram.
“Es īsti nezinu, bet izskatās, ka kāds vai kādi, mēģina likt šķēršļus mūsu ceļā, vai pat nogalināt!” Aleriks tāpat viņam atbildēja.
“Tas nozīmē, ka mēs šeit neesam vieni!”
Alariks palocīja galvu:
“Un neesam vienīgie, kuri pretendē uz Džungļu Sirdi! Tie varētu būt vietējie iezemieši, kuri apsargā Džungļu Sirdi kā savu īpašumu. Mums jābūt piesardzīgiem un tālāk jāvirzās lēnām!”
Piesardzīgi, soli pa solim, viņi sāka iet uz priekšu. Vēl pāris bultas aizlidoja viņu virzienā un tad vēlviena…
“Kāds mēģina mūs nogalināt!” Alariks noteica, veikli pieliecies, lai izvairītos no bultām (jo tagad viņš atkal bija cilvēks).
“Mums kaut kur jānoslēpjas, lai viņi nevar mūs atrast!” tas bija Kaelens
Viņi bija visur, tie bija cilvēkiem līdzīgi radījumi (bet varbūt patiesi cilvēki) tumšu brūni zaļganu ādu, tērpušies tikai drēbju skrandās ap guriem, izveicīgi, spēcīgi un muskuļoti un acīmredzami agresīvi. Uzbrucēji sarunājās svešā valodā, tā ka viņu īstie nodomi nebija saprotami. Alariks, būdams bijušais bruņinieks, drosmīgi mēģināja uzsākt ar tiem sarunu, taču svešie, tāpat kā Alariks un Kaelens nesaprata valodu, kādā uzbrucēji sarunājas, nesaprata arī viņu. Bet varbūt viņi nemaz nevēlējās saprast? Svešie veikli aplenca Kaelenu un Aleriku, pilnībā aizšķērsojot viņu ceļu. Tāpat svešā valodā tie kaut ko uzsauca, taču ceļotāji nesaprata vārdu nozīmi, viņi tikai aptvēra, ka tagad tie ir sagūstīti. Svešie radījumi staigāja viņiem apkārt aizdomīgi pētīdami tos, tā tas turpinājās labu laiku….
“Tā vien šķiet, esam iekrituši slazdos!” Aleriks pusbalsī ierunājās, lai pārtrauktu biedējošo klusumu. Klusums un mežonīgo, svešo džungļu radījumu pētošie skatieni lika aukstiem drebuļiem pārskriet viņam par muguru. Svešinieku neparastā izturēšanās un valodas barjera, lika domāt, ka viņi ir šo džungļu patiesie saimnieki un tā vien izskatījās, ka tie nolēmuši aizsargāt savu teritoriju ar jebkuriem līdzekļiem, tikai ar kādiem, Alerikam pašlaik nebija skaidrs un tas viņu biedēja.
Kaelens saglabāja klusumu un tas situāciju padarīja vēl nomācošāku. Ko viņš domāja? Kas viņam bija padomā? Vai arī viņš baidījās no svešiniekiem…
(turpinājums jūlija numurā)
Dekadences druīds
Psiholoģiska drāma
Imalda Vuda
3.daļa
Ar mani vēl kaut ko runāja, bet tobrīd man tas likās tikai vārdu savirknējums. Varbūt, vienkārši jutos pārāk vārgs, lai uztvertu sacītā būtību, bet varbūt nesapratu valodu, kādā svešais runāja. Tad es sajutu pie savām lūpām ūdeni.
“Dzer!” es dzirdēju viņu sakām.
Noriju malku, bet mana rīkle bija kā izdegusi no sausuma, tādēļ tikpat kā nevarēju neko iedzert un sāku klepot.
“Kā tevi saukt?”
Es pacēlu acis- tagad redzēju, ka svešiniekam ir tumša āda un tumšas acis, mati bija nodzīti un viņa seju izķēmoja dažas rētas, viena no tām stiepās pāri viņa galvai. Viņam bija nepareiza angliska izruna, acīmredzot, viņš varēja būt kaut kur no Ņūmeksikas, kura atradās 342 jūdzes no Arizonas un tas bija ievērojams attālums no šīs tukšnešainās nekurienes. Nezināju, vai tas bija liktenis, vai apstākļu sakritība, kad svešinieks bija mani šeit atradis, un ko viņš šeit darīja, bet tobrīd biju pateicīgs visiem svētajiem par viņa esamību. Iespējams, bija vajadzīgas vēl tikai dažas stundas, vai pat mazāk, lai mans ķermenis pilnībā izžūtu un es šeit būtu pārvērties par kaut ko līdzīgu žāvētai datelei. Tagad, pēc vienpadsmit gadiem, to stāstot, manī jau ir radusies zināma deva paškritikas un ironijas par visiem tiem notikumiem, kurus piedzīvoju šo gadu laikā, būdams bēgļa gaitās, bet, jāatzīst, tolaik pārdzīvoju grūtāko laiku savā mūžā. Šajos gados, es ne vien no jauna deviņpadsmit gadīga puiša kļuvu par pieredzes un piedzīvojumu bagātu (ja tā var apzīmēt visu to, kas ar mani atgadījās) vīrieti, bet arī par tēvu trīs bērniem no dažādām sievietēm. Lielu daļu no notikušā vienkārši varētu nosaukt par dzīves rotaļa ar mani, apstākļu sakritību, izeju no bezizejas un vēl daudz kā citādi, bet galu galā, esmu pateicīgs, ka vēl aizvien, pēc visiem šiem pārbaudījumu gadiem, esmu sveiks un vesels un liktenis, kurš bija mani izvedis tam visam cauri, dāvājis man dēlu un divas meitas.
“Noels…”
“ Saimons! Un tagad izstāsti, kovboj, tā tu šeit nokļuvi!” viņš zobgalīgi paskatījās uz mani, balti, veselīgi zobi atiezās smaidā.
“Es… !” tas bija pirmais, kas man tobrīd iešāvās prātā.
“…? Naah! Tu pēc tāda viss neizskaties! Es pazīstu cilvēkus un lietas tā ka nemuldi!
“Nu! Saki!” viņš man uzsauca, sajutu ko aukstu sev pie sāniem, tas bija neliels saliekamais nazis.
“Bet es esmu!”
Saimons piesprauda nazi atpakaļ pie jostas:
“Labi, labi, es tev ticu! Jāsaka, tu esi otrs labākais melis aiz manis un laikam tas man tevī patīk!”
Saimons iesprauda nazi atpakaļ aiz bikšu jostas.
“Tu to bieži lieto?” iejautājos, skatīdamies uz nazi.
“ Tātad tu saki, ka tev nav kur iet?” viņš atbildēja ar pretjautājumu.
Turpmāk pavadot laiku kopā ar viņu, drīz vien iemācījos, ka Saimons patiesi izveicīgi prot izvairīties no lietu saukšanas īstajos vārdos un jebkuru paskaidrojumu sniegšanas, un tas viņu padarīja nepieejamu. Saimons tā arī man palika neizprotama personība. Dažreiz slepenībā viņu novēroju, cerībā labāk viņu iepazīt, taču, pat būdams vienatnē viņš neatklājās līdz galam.
Vēlākajos gados, atceroties mūsu satikšanos un visu, kas bija norisinājies, kamēr dzīvoju vecajā mājā kopā ar Saimonu, domāju, kāda patiesība un kādi noslēpumi slēpās aiz šī cilvēka šķietami uzliktās maskas. Vai arī tā bija viņa patiesā seja? Kas bija viņa pagātnes ēnas, kuras viņš nesa sev līdzi?
Pamāju ar galvu, cerībā, ka būšu spējis viņu pārliecināt.
“Labi!” Saimons nopūtās “savākšu tevi, kamēr atkopies, bet ja tu patiesi būsi melojis…Tev palaimējās, ka braucu šeit garām… Nu…”
Lēnām piecēlos un uzsēdos motocikleta aizmugurē. Man nebija ne jausmas, cik ilgi braucam, tagad spriežu, ka tās varēja būt dažas stundas, līdz piebraucam pie kādas pamestas mājas. Tā bija pamesta jau sen un no tās agrākās būtības, kura apzīmējama kā māja, bija palicis gandrīz tikai karkass. Varbūt agrāk šeit bijusi pilsēta ar mājām, veikaliem un šerifa kantori, tad tagad no tā visa palikušas iespējams divas vai trīs pamestas mājas vairāku kilomteru attēlumā viena no otras. Tā bija pamestākā vieta pasaulē, kādu es tolaik tiku redzējis savā mūžā.
“Šeit es mitinos!” Saimons īsi noteica, pirms nokāpa no motocikleta un devās uz graustu. Sekoju viņam, domādams, kā gan tādā iespējams dzīvot un kādēļ viņš par savu mājvietu izvēlējies tieši šo vietu, nevis dzīvi kopā ar cilvēkiem. Mēģinju viņam to vaicāt, bet atkal skaidru atbildi nesaņēmu.
Tā bija telpa, kurā vairāk kā viena gulta nekā nebija. Saimona atbalstīts tiku līdz tai un tūlīt arī aizmigu. Tobrīd manas domas pārgurušajā prātā vēl neaizsniedzās tik tālu, lai saprastu, ka tā ir mūsu vienīgā guļvieta un kādu laiku man nāksies dalīt gultu ar otru vīrieti. Tobrīd man nebija cita izeja- ja gribēju šeit palikt, man bija jāpieņem Saimona klātbūtne. Saimonam piemita spēcīga enerģija un ar šo enerģiju viņš turēja mani savā pakļautībā, viņš gribēja mani aizvest pa savu ceļu, gribēja, lai es visu daru kopā ar viņu un es pakļāvos. Drīz vien, es biju kļuvis par viņa ēnu un tas bija mans balsts, kurš gandrīz mani nogremdēja.
Kad pamodos, Saimons bija pagatavojis mums pusdienās sauso zupu ar maizi.
“Kādēļ tu glābi mani?” iejautājos, kad kādu laiku bijām ēduši klusēdami.
Saimons paraustīja plecus.
Nebiju ēdis jau labu laiku, tādēļ steidzos piepildīt vēderu un mēs turpinājam ēst klusējot. Saimons pabeidza un, izņēmis no iepakojuma cigareti, aizdedzināja, tad pasniedza cigarešu paku uz manu pusi, kas varēja nozīmēt draudzīgu žestu.
“Es parasti tā daru!”
Nevēlēdamies piedāvājumu noraidīt un baidoties sadusmot Saimonu, paņēmu piedāvāto cigareti. Izjutu tādu kā zināmu bijību, vai varbūt pat slēptas bailes pret viņu. Ja pat atgadījums ar to nazi varbūt nebija domāts nopietni, kaut kas viņā lika man būt piesardzīgam, bez tam, nevarēju arī teikt, ka iepriekš nekad neesmu mēģinājis cigareti, tas man liktu izskatīties viņa acīs pēc nožēlojama puišeļa, bet Saimons, jaun no pirmā brīža, kļuva mana autoritāte. Saimons piešķīla uguni, atkal iestājās klusums. Brīdi mierīgi smēķējis, viņš piepeši pārrāva kreklu pāri galvai un nometa to turpat blakus uz grīdas. Tagad pamanīju, ka Saimona kaklu un daļu krūtis rotāja uztetovēts jaguārs lēcienā.
“Tev ir interesants tetovējums!”ieteicos, vēl joprojām ēzdams.
Saimons pārlaida roku noskūtajai galvai un piecēlies izstaipījās:
“Tagad nāc, iesim!”
“Uz kurieni?”
“Vai tu esi kādreiz paņēmis to, kas patīk? Nu tā vienkārši…”
“Nē, nav nācies!”
“Tad nāc! Es tev ko parādīšu!”
Saimons iemācīja mani zagt. Katru rītu mēs ar viņa motocikletu braucam uz tuvāko tirgu, kur sagādājam sev pārtiku un dažas nepieciešamās mantas. Nauda mums nebija un mantu iegūšana tādā veidā, vēlāk man par nožēlu, toreiz kļuva par pašsaaprotamu lietu. Tagad es sapratu, kādā ceļā nācis viss, kas viņam piederēja un kā tika sagādātas mūsu pusdienas. Jāsaka, ka Saimons bija izveicīgs un slīpēts zaglis, profesionalitāte, ar kādu viņš to darīja, izraisīja manī zināmu apbrīnu un es sāku domāt, ka šīs iemaņas bija gadu gaitā izstrādātas un iestudētas kustības un prāta veiklība.
Viss gāja gludi un mēs varējam eksistēt neviena nepamanīti varbūt mēnesi vai vairāk, bet tad- kādu reizi mēs gandrīz tikām pieķerti. Tolaik mēs jau bijām ļoti tuvi un es biju pārliecināts, ka Saimons visu izdarīs perfecti kā vienmēr. Tirgus bija pilns ar apmeklētājiem tā ka mēs viegli varējam iejukt pūlī un to izdarīt atkal un atkal, tagad balies manī sāka jau izzust un, Saimona iedrošināts, es iemanījos šo to paņemt un tad mēs steigšus uzsēdamies uz Saimona motocikleta, lai atgrieztos mājiņā, kurā tagad mitinājamies. Saimons bija kļuvis tik pašpārliecināts un drošs, ka nebaidījās paķert kaut ko no letes vai plaukta visiem redzot. Katru reizi mums izdevās aizbēgt, neiekļūstot draudos tikt aizturētiem, bet todien Saimons gribēja man parādīt, ka viņš nebaidās paņemt ne vien maizi un augļus, bet arī no akmeņiem rokassprādzi.
“To mēs pārdosim un dabūsim labu piķi, brāl!” viņš man teica.
Tomēr viņš nebija rēķinājies, ka rotaslietu tirgotājs būs tik acīgs un viņam nepaslīdēs garām mirklis, kad Saimons, jeb Sems, kā tagad es viņu saucu, paķēra no letes iekāroto rokassprādzi.
“Ei, tu! Tūlīt atliec to vietā, vai es saukšu apsargus!”
Sems pagrāba rokassprādzi un mēs metamies bēgt, bet tirgotājs bija arī izveicīgs-viņš dzinās mums pakaļ cauri tirgum, kad piesteidzās arī apsargi. Man izdevās, aizbēgt, uzlēcu uz Saimona motocikleta un kaut kā atbraucu mājās. Nezinu, kā biju ticis sveiks un vesels, jo iepriekš nebiju to darījis, bet biju ticis sveikā veselu ādu.
Saimons atgriezās vēlu vakarā, viņš bija pārguris un piekauts un dusmīgs kā elle.
“Tu, suns, tu atstāji mani apsarga nagos un pats aizbēgi drošībā, nozogot manu motocikletu!”
Tagad viņš izrāva to pašu nazīti, ar kuru bija baidījis mani iepazīšanās dienā un metās man virsū.Tajā brīdī, bēgot no tirgus, patiešām, nebiju par viņu padomājis, bet tagad to nožēloju, jo nebiju gribējis pamest draugu nelaimē, glābjot savu ādu.
“Piedod, lūdzu piedod! Es patiešām tā negribēju, es tikai…”
“Tu tikai veikli izvairījies no nepatikšanām?” viņš ļauni zobojās, vēl joprojām tuvojoties man.
“Tu zini, ka tu man daudz nozīmē par šo laiku, esmu tev pateicīgs, ka izglābi mani…” “Sentiments….” Saimons savaikstī, jies novērsās tā, it kā es turētu viņam pie deguna ko smirdošu “man riebjās sentiments, tas smird..Lai ko tu tagad arī neteiktu, viņštev vairs neizsprukt- tagad es patiešām tevi piebeigšu!”
“Es tiešām negribēju tevi pamest tur…”
Saimons vairāk neklausījās-kaut kas nevaldāms bija viņu pārņēmis, un es sapratu, ka viņš nejokojas. Un tad es atkal izdarīju, ko tādu, ko biju jau vienreiz darījis-es bēgu.
Metos ārā no mājiņas un skrēju pāri klajumam, līdz nonācu pie šosejas. Man palaimējās, ka tobrīd garām brauca tukšs baļķu vedējs. Bija jau vēls vakars un viņš, acīmredzot, bija savu darbu pabeidzis. Man tajā brīdī bija pilnīgi vienaldzīgi, kur es nokļūšu, tādēļ pieskrēju un, pieķēries ar rokām piekabei, uzlēcu uz tās un pieplaku tā, lai šoferis mani nepamanītu atpakaļskata spogulī. Vējš svilpoja man gar ausīm un gar acīm zibēja melni koku silueti, bet es ļāvos tam visam, nedomājot, kas mani sagaida turpmāk.
Kā jau biju domājis, automašīna piestāja lielā bāzē, kur citi baļķu vedēji bija jau sapulcējušies smēķējot un tērzējot. Šoferis izkāpa no kabīnes, lai tiem pievienotos, drīz vien tie bija tik aizrāvušies sarunā, ka biju pilnīgi drošs, ka neviens manu eksistenci šeit neievēros. Nolēcu no plates un lēnām sāku virzīties tumsā.
(turpinājums jūlija numurā)
Edīte Vartona
Vasara
Novele
12.turpinājums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Kādu pēcpusdienu augusta beigās, bariņš meiteņu sēdēja miss Hatčardas istabā, krāsainu karodziņu, spilgti sarkana, zila un balta, no papīra izgatavota, muslīna un gaismas laternu ielenkumā, gatavojoties Nortdormas Vecās Mājas Nedēļai.
Sagatavošanās darbi bija sākušies pavisam nesen, jo nebija daudz entuziastu, kuri būtu vēlējušies piedalīties šajā pasākumā un tie, kuri to vēlējās, neapšaubāmi, tūdaļ bija izcēlušies ar savu uzskatu izklāstīšanu un piemēra rādīšanu pārējiem, tādejādi izraisot ilgas un kaislīgas diskusijas, kādēļ bija iznākusi neliela aizkavēšanās. Tagad miss Hatčardas viesistabā pulcējās pārstāvji no Hepburnas, Nātrtonas, Springfīldas un vēl tālākām pilsētām, un miss Hatčarda ienāca istabā, balstīdamās uz kruķiem, lai iepazīstinātu tos ar meiteņu grupu, kura veica sagatavošanās darbus.
“Visi vecie vārdi … Tās pašas personas, kuras visi jau zina- Targati … Sollas… Freiji: šī ir Orma Freijas jaunkundze, kas šuj zvaigžņu rotājumus! Un tā ir Allija Havesas jaunkundze, mūsu talantīgākā šuvēja un Haritija Rojalas jaunkundze, kura darina mums mūžzaļās vītnes…. Man patīk ideja, ka viss ir izgatavots pašu rokām, vai jums tā nešķiet?” viņa aizrautīgi piebilda “ mums nav nācies piesaistīt šiem sagatavošanās darbiem nevienu nepazīstamu, kurš nebūtu šejienietis, tikai visi savējie! Mans jaunais brālēns Lūcijs Hārnijs, arhitekts, jūs jau zinat, ka viņš šeit gatavo grāmatu par koloniālajām mājām, jums ir noteikti jānāk un jāapskata viņa skice skatuvei, kuru mēs uzstādīsim rātsnamā!”
Lūcija Hārnija atkalparādīšanās ciematā faktiski arī bija viens no Vecās Mājas Nedēļas rīkošanas ierosmēm. Dažas nedēļas viņš netika redzēts Ziemeļdormerā un paklīda valodas, ka viņš aizgājis no šīs apkārtne uz visiem laikiem, bet līdz ar mis Hatčardas atgriešanos, arī viņš atgriezās savā istabā viņas mājā, kur tika dzīvojis, un nu palīdzēja ar gatavošanos svētkiem. Bez tam, viņš to darīja ar tādu entuziasmu un humora izjūtu, un bija tā aizrāvies ar savu skiču veidošanu, ka aizrāva ar to visu ciematu.
“Lūcijam ir tāda pagātnes sajūta, ka viņš mūsos visos ir pamodinājis mūsu privilēģijas!” Hatčarda kundze teica, kavējoties pie pēdējā vārda, kas viņai bija iemīļotākais. Un, pirms viņa veda savus apmeklētājus atpakaļ uz viesistabu, viņa vai simto reizi atkārtoja, ka viņa domā, ka mazā Ziemeļdormeram ir ļoti drosmīga sākt darbu pie savas mājas nedēļas izveides, kamēr daudzas lielākas vietas par to vēl nav sākušas pat domāt, piebilstot, ka tā jau tas ir jo, galu galā, asociācijas jau rentējas vairāk nekā populācija, un, protams, katrs ziemeļdormerietis ir pilns ar asociācijām- vēsturiskajām, literārajām un baznīcas … viņš zina par veco komūnijas dievkalpojumu, kas nācis no Anglijas 1769. gadā un šajā turīgajā, materiālistiskajā laikmetā ir tik svarīgi rādīt piemēru, kā atgriezties pie vecajiem ideāliem, ģimenes un lauku sētas utt. Ar šo izteikto rezumējumu, viņa izgāja no istabas, atstājot meitenes pie iesāktā darba.
Savu darbu pie vītnes izgatavošas, kuru viņa darināja no suņuburkšķiem, Haritija pabeidza tieši dienu pirms svinībām. Kad miss Hatčarda bija aicinājusi viņu pievienoties svētku sagatavošanās darbiem, pirmām kārtām, Haritija bija no tā atteikusies, negribēdama nekur iesaistīties, bet pēc miss Hatčardas brīdinājuma, ka viņas neparādīšanās varētu radīt liekas aizdomas par ko netīru un aizdomīgu, viņa bija negribīgi pievienojusies pārējām strādniecēm.
Meitenes, kuras sākumā bija kautrīgas un apmulsušas, neizpratnē par plānotā pasākuma nozīmi, drīz vien sāka interesēties par sava uzdevuma detaļām un sajūsminātas par saņemto uzdevumu, aizrāvās ar jauno pienākumu. Viņas bija tik aizņemtas ar šūšanu, līmēšanu, drapēšanu un pārējiem sagatavošanās darbiem, ka šujmašīnu klaboņā un viņu pļāpāšanā, Haritijas klusēšana un atturība palika nepamanīta. Hārnijs bija viņu pierunājis atgriezties sarkanajā mājā, uzskatot, ka citas iespējas nav, jo jebkurš bēgšanas mēģinājums būtu atzīšana, veca, perversa vīra spēka atzīšana. Tā tas droši vien arī tiktu interpretēts, ja ziņas par Nātrtonā notikušo nonāktu līdz Ziemeļdormerai. Bet tā kā viņa drīz vien bija atgriezusies, valodas noklusa un notikušais tika uzskatīts kā veca, piedzēruša vīra dusmu uzliesmojumu necienīgā kompānijā.
Tā nu kopš tā vakara, Haritija bija nonākusi gandrīz pilnīgā Hārnija ietekmē, lai arī bija brīži, kad, protams, viņa zināja-pārspēks ir viņas pusē. Tagad klausoties, kā miss Hatčarda bija runājusi par Hārniju- tā, it kā zinātu par viņu ko tādu, ko Haritija vēl nezināja, viņa jutās sagrauta. Tikai viņa patiesi pazina Lūcju Hārniju, zināja par viņu visu un kamēr neviens nebija šo viņas noslēpumu atklājis, viņa jutās pilnīgā drošībā. Gatavošanās notika Hārnija istabā un viņa no jauna savā acu priekšā redzēja to vīziju, kuru bija tika redzējusi tajā naktī, kad novēroja Hārniju šajā pašā istabā. Galds, pie kura tagad sēdēja meitenes, bija tas pats, pie kura viņš bija sēdējis tonakt un krēsls nolikts pie gultas, kurā viņa bija redzējusi to guļam. Un dažbrīd, kad neviens neredzēja, viņa noliecās, lai it kā ko paņemtu, un tad izmantoja situāciju, lai slepeni uzliktu galvu uz spilvena, uz kuru guļ Hārnjs.
Līdz ar saulrietu, viņas savu darbu bija pabeigušas, rīt atlika vēl piestiprināt vītnes un drapērijas. Pirmajiem viesien bija jāiebrauc no Hepburnas uz pusdienu banketu miss Hatčardas teltī, neilgi pirms cermonijas sākšanās.
Miss Hatčarda, bāla no noguruma un uztraukuma, stāvēja uz lieveņa, atbalstījusies uz kruķiem un pateicās savām jaunajām palīdzēm, atvadoties līdz rītdienai.
Haritija bija pamanījusies izlavīties viena no pirmajām, lai nozustu neviena nepamanīta, bet kad viņa jau bija nonākusi pie vārtiem, viņa dzirdēja Aliju Havesu saucam nopakaļ:
“Nepaliksi izmēģināt savu jauno kleitu? Gribēju pārliecināties, ka piedurknes ir vajadzīgajā garumā!”
“Ak, tas ir patiešām jauki no tevas puses!” Haritija noteica un tūdaļ steidzās projām, pat neklausoties Alijas protestos. Protams, viņa būtu gribējusi lai kleita pieguļ tā kā nākas, bet viņai tīri vienkārši nebija vairāk laika. Viņa izstūma velosipēdu no mājas aizmugures un, vadot to uz ielu, uzlēca uz tā, un nogriezās uz Krestonas ceļu. Pēc divdesmit minūšu brauciena, viņa nogriezās pa meža ceļu, kur tajā bēgšanas dienā Hārnijs bija viņu panācis un vēl pēc dažām minūtēm, piebrauca pie pamestās mājas vārtiem.
Saulrieta gaismā, vecā, laika skartā māja tovakar izskatījās trauslāka kā jebkad iepriekš, kad Haritija tai tuvojās, stumdama sev līdzi velosipēdu. Haritija atvēra raupjas dēļu durvis, kuras veda uz virtuvi un nonācaa vienkāršā telpā, kura atgādināja apmetni- pie loga atradās galds, kurš, tāpat ka durvis, bija izgatavots no dēļiem, uz kura atradās māla vāze ar dažiem savvaļas astriem, turpat netālu divi audekla krēsli un stūri-matracis, pārklāts ar meksikāņu stila segu. Viņai patika šeit ierasties pirmāk, vēl pirms Hārnija, lai klusā vienatnē izbaudītu šo viņu slepenā prieka saldumu, visu, kas tagad bija tikai viņu- ābeļu mestās ēnas zālē, vecos valriekstu kokus, kuru zari sniedzās pāri ceļam, pļavas, kas pēcpusdienas gaismā sliecās uz rietumiem, visu to, pirms viņa skūpsts to visu izdzēsa. Haritija nolika velosipēdu un uzkāpusi augšup pa nogāzi, apsēdās uz klints zem vecas ābeles. Šeit bija viņas patiesā dzīve, šeit viņa patiesi elpoja, patiesi dzīvoja un viss pārējais, kas nebija saistīts ar šajā mierīgajā vietā pavadītajām stundām, Haritijai tagad vairs izlikās tikpat nenozīmīgs kā atmiņas par nosapņoto. Vienīgā realitāte, kuru viņa apzinājās ar visu savu būtību, ar sirdi, dvēseli un prātu, bija šī viņas jaunā “es” brīnišķīgā izvēršanās, viņas izraušanās. Visu savu dzīvi līdz šim, viņa bija nodzīvojusi starp cilvēkiem, kuru jūtas, šķiet, bija jau ierūsējušas, jo tās netika lietotas, tādēļ arī viņa vienmēr bija domājusi par mīlestību kā par kaut ko muulsinošu un slepenu, bet tagad Hārnijs bija to padarījis par kaut ko tikpat gaišu un atvērtu, kā tas vasaras gaiss, kuru viņa ieelpoja šeit sēžot.
Tajā dienā, kad Haritija bija parādījusi viņam ceļu uz pamesto māju, viņš bija sasaiņojis savas mantas un atstājis Krestonas upi, bet jau pirmajā stacijā viņš bija iekāpis vilcienā un uzkāpis kalnos. Divas karstas augusta nedēļas, kuras bija pagājušas pilnībā bez lietus, viņš bija iemitinājies pamestajā mājā, ņemot olas un pienu no vientuļas saimniecības ielejā, kur viņu neviens nepazina, un gatavojis ēdienu uz spirta lampas. Katru rītu viņš cēlās līdz ar sauli un pavadīja ilgas stundas, guļot smaržīgajā, ar suņuburkšķiem aizaugušajā mežā virs mājas vai klejojot pa Ērgļu grēdām, augstu virs miglainām zilajām ielejām, kas savienoja austrumus un rietumus starp bezgalīgajiem kalniem. Un pēcpusdienā pie viņa ieradās Haritija.
Ar daļu no saviem ietaupījumiem viņa mēnesi bija noīrējusi velosipēdu, un katru dienu pēc pusdienām, tiklīdz Rojala kungs devās uz savu biroju, viņa uzkāpa uz velosipēda un traucās pa Krestonas ceļu, uz viņu satikšanās vietu. Viņa, protams, lieliski apzinājās, ka Rojala kungs, tāpat kā pārējie šeit-Ziemeļdormerā- zina, ka viņa to izmanto, bet Haritijai tas vairs bija vienaldzīgi. Protams, ja viņš būtu sācis to izjautāt, viņa būtu izstāstījusi taisnību, taču kopš tās nakts Nātrtonas ostā, viņi nebija sarunājušies. Viņš bija atgriezies Ziemeļdormerā tikai trešajā dienā pēc šīs tikšanās, ierodoties tieši tad, kad Haritija un Verena vakariņoja. Viņš bija izvilcis savu krēslu, paņēmis salveti no atvilktnes un apsēdies pie galda kopā ar viņām, lai pavakariņotu tā, it kā nekas no tā, kas bija norisinājies šajās dienās, tīri vienkārši nebūtu bijis un tas bija licies tik dabīgi. Viņam ienākot, Haritija nebija pacēlusi acis, lai sasveicinātos ar ienācēju, ko vaicātu, vai ļautu viņam ko pateikt un tāpat atstājusi galdu, kamēr viņš vēl ēda. Kopš atgriešanās, viņam bija izveidojies dīvains paradums skaļi sarunāties ar Verēnu, kad Haritija bija savā istabā un varēja to dzirdt, bet citādi viņu attiecības nemainījās un neuzlabojās. Haritija centās par to nedomāt, gaidot tur Hārniju, tomēr tas palika kā drūms fons viņas prātā arī tajās dažās zelta stundās, kuras viņi šeit pavadīja kopā. Kopā ar Hārniju viņa spēja aizmirst itin visu uz pasaules, viņš to bija aizvedis projām uz jaunu pasauli, kur viņa burtiskai kļuva nereredzama pārējiem. Tā viņai sēžot, saule aiz drūmā kalna bija jau norietējusi, no ganībām, augšup pa nogāzi atskanēja govju zvanu skaņas un no saimniecības ēkām vakarīgajās debesīs augšup pacēlās dūmu mutuļi. Vēl dažus mirkļus rietošās saules gaismā iezīmējās lauki un meži un tad krēsla visu izdzēsa. Skatoties, kā krēsla aprij aizejošajās dienas spožumu, Haritijas sirds sarāvās, domājot, ka varbūt kādu dienu viņa te tā sēdēs un nesagaidīs savu mīļoto…
Atskanēja Hārnija velosipēda zvans un Haritija steidzās uz vārtiem.
Viņi gāja atpakaļ cauri garajai zālei un atvēra durvis aiz mājas. Istaba sākumā šķita diezgan tumša, un viņiem bija jāiet roku rokā. Caur loga rāmi debesis izskatījās gaišas kontrastā, un virs melnās astru masas māla vāzē, mirdzēja viena balta zvaigzne.
“Pēdējā brīdī daudz darāmā un man bija jābrauc uz Krestonu, lai satiktos ar kādu, kurš ir ieradies palikt pie manas māsīcas uz pasākumu!” Hārnijs skaidroja, kad viņi rokās sadevušies apsēdās uz improvizētā dīvāna, viņš ieskāva viņu savās rokās un skūpstīja viņu matos un uz lūpām. Viņa gandrīz nedzirdēja neko no viņa attaisnojumiem par kavēšanos. Viņa prombūtnes laikā Haritiju bija mocījušas tūkstoš šaubu, bet, tiklīdz viņš atkal bija kopā ar viņu, viņa pārstāja domāt, no kurienes viņš bija nācis, kas viņu aizkavēja, kas viņu bija atturējis no viņas. Šķita, ka vietām, kurās viņš bijis, un cilvēkiem, ar kuriem viņš bijis, jāpārstāj pastāvēt, kad viņš tās atstāja, tāpat kā viņas pašas dzīve bija apturēta viņa prombūtnes laikā. Viņa pieskārieni aizslaucīja visas viņas tumšās šaubas, kas bija viņu nomākušas, līdz ar tumsas iestāšanos, un nu viņa uzplauka kā ziedi saulē.
Hārnijs turpināja runāt ar viņu skaļi un priecīgi, izsakot savu nožēlu par kavēšanos un labprāt atdarinot miss Hatčardas labsirdīgo satraukumu.
“..un viņa steidzās prom no Milisas, lai lūgtu Roila kungu rīt runāt rātsnamā!” viņš satraukti stāstīja. Kad Haritija joprojām klusēja, viņš piebilda: “galu galā, varbūt tas ir tikai uz labu. Neviens cits to nebūtu varējis izdarīt”
Haritija neatbildēja, viņai bija vienalga, kāda loma viņas aizbildnim bija rītdienas ceremonijā. Viņš bija kļuvis viņai tīri vienkārši neeksistējošs, tagad viņa to pat vairs neienīda.
“Rīt es tevi redzēšu tikai no tālienes” Hārnijs turpināja. “Bet vakarā Rātsnamā būs dejas. Vai tu justos labāk, ja es apsolītos nedejot ar kādu citu meiteni?”
Kāda cita meitene? Vai viņam bija kāda cita? Šajā laikā, kopš viņi satikās pamestajā meža namiņā, viņi bija tik norobežojušies no apkārtējās pasaules, ka viņa bija pat aizmirsusi par tādiem draudiem. Tagad viņas sirds izbiedēta salēcās:
“Jā, apsoli man to!”
Hārnijs smējās par viņas piepešo izbīli un maigi ieskāva savās rokās:
“Pat ja es to nekad nedarītu? “
Viņš atglauda matus no viņas pieres un, saņēmis Haritijas galvu savās rokās, piespieda savu galvu viņējai tā, ka tā aizsedza viņas skatienam naksnīgās debesis ar baltajām zvaigzēm tajā.
Mēness, pilns un ugunīgs pacēlās virs viņu galvām, kad mīlētāji plecu pie pleca devās atpakaļ uz pilsētu pa tumšo meža ceļu. Pelēcīgās kalnu grēdas tagad izskatījās melnas un milzīgas, mēness apgaismoja debesis ar tādu spozmi, ka zvaignes bija kļuvušas tik gaišas kā viņu atspulgs ūdenī.
Pusjūdzi no Ziemeļdormeras, Hārnijs beidzot nolēca no velosipēda un ieskāva Haritiju rokās atvadu skūpstam.
Tovakar Haritija bija aizkavējusies un atgriezās mājās vēlāk nekā parasti, tādēļ viņa nevis brauca uz bibliotēku, lai atstātu tur velosipēdu, kā parasti, bet tūdaļ atgriezās mājās un, iestūmusi velosipēdu šķūnītī aiz mājas, devās uz virtuvi.
Verena kā vienmēr, sēdēja savā vietā un, Haritijai ienākot, viņa, tikai brīdi veltīja viņai maigu, bet neizdibināmu skatienu, tad piecēlās un, paņēmusi šķīvi un glāzi ar pienu, tāpat klusējot nolika tos Haritijai priekšā uz galda.
Haritija apsēdās un ķērās pie sava pīrāga un piena glāzes, tagad pēc mežā pavadītās dienas, viņa piepeši sajuta izsalkumu. Viņas seja joprojām dega un acis žilbināja virtuves lampas spožums. Pēc reibinošās brīvības sajūtas, kuru viņa šodien bija izbaudījusi, tagad viņa jutās kā nakts putns, kas pēkšņi noķerts un ievietots būrī. Domās viņa joprojām bija mežā kopā ar Hārniju.
“Viņš nav atgriezies kopš vakariņām!” Verena beidzot pārtrauca klusumu.
Haritija neatbildēja, viņa mazgāja šķīvi un glāzi un devās augšā. Kad Haritija atvēra durvis uz istabu, brīdi viņa palika sastingusi izbrīnā- viņa skaidri atcerējās, ka aizvērusi slēģus, lai neļautu pēcpusdienas karstumam iekļūt istabā, tagad tie bija daļēji atvērti un pa brīvo loga daļu istabā iespīdēja mēness, tā stari krita viņas gultā, uz kuras gulēja kleita, kura darināta no Ķīnas zīda, mēness gaismā, tā laistījās neapstrādātā baltumā. Iespējams, Haritija bija iztērējusi vairāk naudas, lai to iegādātos, nekā patiesībā būtu varējusi atļauties, bet viņa gribēja parādīt visai Ziemeļdormērai rītdienas pasākumā, ka ar to viņa ir Hārnija cienīga. Virs kleitas, kas salocīta gulēja uz spilvena, bija balts plīvurs, ko jaunās sievietes nēsāja zem astru vainaga, un blakus plīvuram pāris baltas satīna kurpes, ko Alija bija izgatavojusi no vecas ceļasomas, kurā viņa glabāja noslēpumainus dārgumus.
Haritija stāvēja un skatījās uz visu šo baltumu un tas viņai atgādināja vīziju, kas pie viņas bija atnākusi tajā naktī pēc pirmās tikšanās ar Hārniju. Tagad viņai vairs nebija šādu vīziju… daudz lielākas un nozīmīgākas vīzijas bija tās aizplīvurojušas, bet, viņasprāt, tas bija muļķīgi no Allijas- izlikt visas šīs baltās lietas uz viņas gultas, tieši tāpat, kā Hatijas Targats kāzu kleita bija izlikta kaimiņu acīm pirms viņas kāzām ar Tomu Frīdu.
Haritija paņēma satīna kurpes un ar interesi tās apgrozīja rokās- ja dienā tās būtu izskatījušās tikpat baltas kā kleita, tagad, mēness gaismā, tās bija ieguvušas ziloņkaula nokrāsu. Viņa apsēdās uz grīdas, lai tās piemērotu un, kā izrādījās, tās piegūla viņas kājām vienkārši lieliski. Viņa nekad iepriekš nebija redzējusi šādas kurpes, pat Nātrtonas veikalu skatlogos… Nekad, izņemot… jā, reiz viņa bija pamanījusi tādas pašas Annabellai Balčai.
Haritija piepeši piesarka no šīs domas. Viņa zināja, ka Allija dažreiz mēdza šo un to Balčas jaunkundzei sašūt, kad šī, viņasprāt, cēlā un neaizsniedzamā personība ieradās šeit Ziemeļdormerā un arī to, ka viņa pieņēma no cilvēkiem, kuriem viņa šuva, to nevajadzīgās lietas, tātad, nevarēja būt šaubas, ka arī šīs kurpes patiešām ir no pašas Annabellas Balčas.
Viņas domu lidojumu pārtrauca trīskāršs velosipēda zvans zem loga. Tas bija Hārnija slepenais signāls, kad viņš devās atpakaļceļā uz mājām. Vēl aizvien ar augstpapēžu kurpēm kājās, viņa pieskrēja pie loga, atvēra slēģus un izliecās ārā. Viņš pamāja un pabrauca garām, viņa melnajai ēnai priecīgi dejojot viņam priekšā pa tukšo, mēness apgaismoto ceļu un viņa izliekusies vēroja viņu, līdz viņš pazuda zem Hatčardu eglēm.
(turpinājums jūlija numurā)
Vārds, ko grūti izrunāt
Ļoti reti, neizpētīti cilvēku personvārdi pasaulē
Sagatavojusi Imalda Vuda
- ARCIS- Arcis vai Larcis ir upe Francijas dienvidrietumos. Arciš ir baltkrievu tautības personvārds, kas ir demunitīvs (pamazināmā forma) no vīriešu personvārda Arsienij- grieķu valodā nozīmē “vīrišķīgs”. Svētais Arsenijs bija 5. gadsimta diakons, kurš bija Romas imperatora Teodosija divu dēlu pasniedzējs. Abi dēli, Arkādijs un Honorijs, pēc tēva nāves sadalīja impēriju austrumu un rietumu pusēs.
- ARE- vīriešu dzimtes seno norvēģu vārds ar nozīmi “ērglis” ( arī islandiešu un somu), šis personvārds raksturīgs arī Albānijai, kur tas ir abu dzimumu pārstavju personvārds. Izplatīts Indijā, Bangladešā un Indonēzijā.
- ARFENIKA- tas ir pasaulē ļoti reti sastopams sieviešu personvārds. Tas raksturīgs Rietumu Āzijai (sevišķi Gruzijai)
- ARINGS- pasaulē ļoti reti sastopams personvārds, parasti Subsahāras Āfrikā, īpaši Nigērijā (reti sastopams).
- ARJE- reti sastopams dzimumneintrāls personvārds. Izraēlā diezgan reti sastopams vīriešu personvārds, Filipīnās- rets vīriešu, bet Indijā- ļoti rets sieviešu personvārds.
- ARJULA- ļoti reti sastopams dzimumneintrāls vārds, kurš raksturīgs Dienvidāzijai (Indijai). Biežāk Arjula ir uzvārds.
- AARNIKA- ārkārtīgi rets sieviešu personvārds Indijā.
- ARZELS- reti sastopams zēna personvārds Kongo un Filipīnās reti sastopams abu dzimumu personvards. Biežāk sastopams kā uzvārds. Arī bretoniešu (ķeltu) variants no personvārda Arzhel, kas, savukārt, ir forma no bretoniešu vārda Armel- tā ir bretonu un franču valodas forma agrākajam velsiešu nosaukumam Arthmail- Arth- lācis, Mael- princis, priekšnieks. 6.gs. Velsas svētā vārds, kurš Bretaņā nodibināja abataijas.
- AVO- vārds sastopams Libānā kā diezgan rets personvārds, Madagaskarā kā rets abu dzimumu personvārds un Igaunijā kā rets vīriešu personvārds. Visvairāk Madagaskārā, Libānā un Indijā.
(turpinājums jūlija numurā)
Izmantotā literatūra:
Nakts taksometrs
16.turpinājums
Atklāsme
Imalda Vuda
Intas sirds dauzās ar uztraukumu un nepacietīgām gaidām, kad viņa apsēžas uz gultas un no jauna atšķir mātes dienasgrāmatu, viņai joprojam liekas, ka viņa ielaužas citā pasaulē, bet interese ir tik liela un neviltota, ka viņa tīri vienkārši nevar atturēties, neizlasījusi vēl kādu lapas pusi no mātes ierakstiem. Viņa vēl aizvien meklē atbildes…
“1991.gada 30.septembrī
Es nesu zem sirds jaunu dzīvību- es gaidu Inta bērnu….Tagad es to zinu skaidri. Nezinu, ko par to domāt, jo domāt pašlaik ir pārāk smagi, pat par bērnu. Ko gan es tagad iesākšu? Es esmu viena ar bērnu, kuru man būs jālaiž pasaule un jāaudzina. Ints, mans mīļotais, mans dievinātais Ints, vairs nav kopā ar mani, viņš neredzēs savu bērnu nākam pasaulē, neredzēs viņu augam, iemācoties runāt un staigāt.. Mana sirds ir tik smaga. Es nevaru atgriezties Koledžā, kur tiktu ierauta intrigu virpulī, es likam nomirtu, ja kāds uzzinātu, ka gaidu docenta bērnu … pēctam, kad nu zinu- viņam bija SIEVA! Ints nekad netika man to atklājis, kopš sākam satikties un dzīvot viņa darbnīcas dzīvoklī. Tā bija maza nodevība no viņa puses, bet es to viņam piedodu, jo vienīgais, ko es vēlētos, būtu, lai viņš būtu ar mani un mūsu bērnu. Es nespēju par to domāt… Tas ir vienīgais, ko pašlaik varu pateikt.. Tā bija šausmīgākā diena manā mūžā, kad uzzināju, ka Ints ir gājis bojā. Pasaule sagruva ap mani, es sagruvu, viss sagruva, palika tika atmiņas un… mazulis… ”
Inta aizver dienasgrāmatu un piespiež to cieši pie sevi, tā, it kā ar to spētu sūtīt mātei savas rūpes un līdzjūtību. Inta māti tā pavisam īsti nemaz nepazina, bet kaut kādas nedaudz miglainas, bet siltas bērnības atmiņas liek viņai justies mātei tuvai. Viņa atceras māti bieži nopietnu un skumju. Tolaik viņa nesaprata, kādēļ tas tā, bet tagad, lasot viņas ierakstus dienasgrāmatā, Inta sāk saprast, kādēļ māte bieži bija noslēgusies sevī un izskatījās bēdīga. Nabaga māte! Viņa nesa savā sirdī zaudējuma smagumu un zem sirds mazuli, par kuru nu bija jāuzņemas rūpes un atbildību…Doma par bērnu, liek Intai nedaudz samulst- tātad mātei bija bērns ar šo Intu… Vai viņai bija vēlviens bērns? Vai Intai kaut kur ir pusbrālis vai pusmāsa, kuru viņa nepazīst? Un kā tad ar tēvu un viņas? Viņa ir dzimusi 1992.gada 16.jūnijā, rīt viņai paliek jau trīsdesmit trīs gadi. Viņi ar Rimantu ir nolēmuši sarīkot mazu ballīti, tikai viņi divi.
Inta rēķina- ja māte uzzināja, ka gaida bērnu septembrī, tam vajadzēja nākt pasaulē…jūnijā, tāpat, kā ir dzimusi viņa.. Intai uz brīdi aizraujas elpa. Viņa? Vai.. tā ir viņa? Viņa ir Olgas un Inta bērns? Bet viņas tēvs ir Arvīds! Inta tagad ir tik apmulsusi, ka viņai reibst galva. Viņa varētu būt Mākslas koledžas docenta Inta Landmaņa meita…
——————————————————————————————————-
Olga tiek tualetē un pārkrīt pāri izlietnei, visas šodien apēstās pusdienas aizskalojas kanalizācijā.
“Olga? Ar tevi viss kārtībā? Olga!” viņa dzird Renātes balsi ārpusē “Olga? Kas tev notika?”
Olga pašlaik jūtas tā, it kā pasaule sagrūtu pār viņas galvu, it kā dažu minūšu laikā viņai cauri būtu izdrāzies meteorīts. Nē, tā nevar būt patiesība! Viņa pilnīgi noteikti ir ko pārpratusi, pārklausījusies. Ints NAV MIRIS!NĒ!NĒ! NĒ!
“Olga? Vai es drīkstu ienākt? Lūdzu!”
“Man viss ir kārtībā! Ej projām!” Olga atkliedz.
Viņa negrib redzēt un ienīst visus, visus! Renāti par to, ko viņa tikko kā pateica, šo vietu, Intu, par to, ka viņš ir miris, dekāni Landmani, kura vienmēr ir bijusi tik sasodīti laipna, bet bija sieva vīrietim, kuš bija viņas dievība, kurš bija viņas pirmais un vienīgais, tā viņai pašaik šķiet, un pati sevi. Viņa nekad vairs nevienu nemīlēs! Nekad!
Vēl kādu brīdi viņa jūt Renātes klātbūtni aiz durvīm, tad viss noklust. Tagad Olga var ļaut sev vaļu- viņa raud un kliedz, neliekoties ne zinis, ko domā pārējie aiz durvīm. Viņa nezina, cik ilgs laiks ir pagājis, bet kādā brīdī viņa ir zaudējusi spēkus un atslīgst sēžus pret izlietni. Acu priekšā viss ir izplūdis un tāls, viņa ir auksta, nejūtīga, un nezina, vai joprojām ir dzīva. Viņa attopas, kad kāds rausta durvju kliņķi. Vai patiešām Renāte neliksies mierā?
“Ej projām!” viņa izdveš, bet balss neskan.
Brīdi iestājas klusums, tad kāds nospiež rokturi atkal:
“Vai šeit kāds ir?”
Tā nav Renātes balss. Nu kādēļ viņu neliek mierā? Olga atrauj durvis un pašaujas garām meitenei, kura acīmredzot stāvējusi tur jau labu laiku un, iespējams, visu dzirdējusi. Viņai jātiek projām no šejienes, projām no visiem. Olga skrien, neredzēdama neko sev apkārt, skrien kā bērnībā. Viņa nevar atgriezties Universitātē, kur Renāte Jaunauziņa izspiegos katru sīkumu no viņas nelaimes, nevar palikt šajā pilsētā!
Tajā vakarā Olga atgriežas darbnīcas dzīvoklī, lai savāktu savas mantas un pamestu šo vietu uz visiem laikiem. Pēcpusdien uzzinātais ir satriecis viņu, sarāvis gabalu gabalos viņas tiko iegūto pašapziņu un neatkarības triumfu. Tagad viņa ir pieaugusi sieviete ar noslēpumu, kuru zina tikai viņa. Un pēkšņi… Arī karstums kļuvis neizturams. Šoreiz kāpiens izliekas ilgs un grūts, un Olgai nākas divas reizes apstāties, lai atvilktu elpu.
Pirmo reizi kāpjot pa šīm kāpnēm, viņu bija mocījušas bailes no nezināmā, tagad- grūtsirdība par zaudēto mīļoto vīrieti un neizprotams nogurums.
“Ak, dievs! Kas ar mani notiek? Es taču spēju pieveikt šīs trepes skriešus, lai nokļūtu Inta apskāvienos! Šīs dienas laikā es esmu novecojusi!” viņa pie sevis nodomā.
Olga atslēdz durvis un iededz gaismu. Mājās! Šīs viņa sauca par savām mājām. Cik romantiski! Pretī uzvēdī labi pazīstamais krāsas smārds, ar kuru piesūkušās visas sienas un grīdas, ik mazākā šķirbiņa šajās telpās. Tā vien šķita, ka tūdaļ pretī iznāks Ints, viņa skaistajā sejā rotāsies apburošs smaids, zilajās acīs- koķetas dzirksteles. Viņš apskaus Olgu un viņi atkal skūpstīsies, turpat pret durvīm atbalstījušies, tad Ints pacels viņu uz rokām un aiznesīs uz gultu… Tā nekad vairs nebūs! Omulīgajā atmosfērā ielaužas salts caurvējš. Olga noslidina no pleca somiņu un nevērīgi noliek to uz galdiņa. Lēnām, apkārt skatīdamās, kā pirmoreiz, kad Ints bija atvedis viņu šurp, Olga dodas iekšā. Spiedīgums ielauzies arī šeit, caur jumta logu, arī te vairs nav glābiņa. Atskan pirmie pērkoņa dārdieni. Beidzot! Tagad zeme un cilvēki saņems kādu veldzi. Tūlīt arī jumta slīpo logu sāk kapāt lietus lāses. Olga apsēžas krēslā un klausās lietus grabēšanā pret stiklu, viņai nav spēka ko uzsākt un nekur jau arī nav jāsteidzas- viņa tāpat vairs nekur netika. Izklausās, ka lietus un negaiss varētu turpināties visu nakti. Tad viņa pārlaidīs nakti šeit, vēl pēdējo nakti.
Ak cik daudzas romantisku nakšu viņa šeit pavadījusi! Ai, Int! Sirds Olgai saraujas sadegušā oglē un pakrūtē no jauna iemetas spiedīgs nelabums. Olga steigšus dodas uz vannas istabu. Tagad negaiss jau pieņēmies spēkā- bez mitas dzirdama lietus grabēšana un pērkoņa dārdi. Ko viņa tādu šorīt bija apēdusi? Olga atceras, ka steigā izdzērusi krūzīti melnas kafijas un apēdusi sviestmaizi ar… tagad viņa vairs nespēja atcerēties ar ko, jo domas par ēšanu izraisa nelabumu. Olga iziet virtuvē, lai paraudzītos, vai Inta krājumos nav kaut kas pret kuņģa darbības traucējumiem, kāda aktīvā ogle vai kaut kas… Viņa izvelk no skapīša pudeles korķa atgriezni, pāris korķus no šampanieša pudelēm, dažas krūzītes, …
Otrā skapītī glabājas knaibles ogļu satveršanai, otas, līme
Izskatās, ka Ints zāles nav lietojis. Protams, viņš bija spēcīgs un veselīgs vīrietis, īsts Apolons un
Vai tā bija taisnība, ko Renāte Jaunauziņa šopēcpusdien teica, ka ap viņu meitenes lipušas kā mušas ap mušpapīru un Ints nav noraidījis šos uzmanības pierādījumus? Tātad, varbūt viņa nebija vienīgā ar kuru viņš šeit… VIŅAM BIJA SIEVA! SIEVA!
Olga noskurinās, aizdzenot nepatīkamās, greizsirdīgās domas. Viņa jutas kā izvilkta caur gaļas mašīnu. Kaut kas piepeši viņā ir zudis, it kā viņa atrastos telpā bez sienām, ārā naktī šajā pērkona negaisā. Ar mokām nokļuvusi atpakaļ lielajā istabā, kā viņa to sauca, Olga sabrūk krēslā. Viņa nespēj ieiet guļamistabā. Viņu guļamistabā. Viss pārāk atgādināja viņu laimīgās naktis, viņu sarunas, skūpstus…
Olga ieritinās krēslā un bezjūtīgi klausās, kā ārā plosās negaiss. Viņa vairs neko nedomā, neko nejūt. Aizmigt un palikt šeit- to viņa vēlas.
Olga pamostas pavisam naktī. Kāds ir uzdedzis naktslampu. Ārā joprojām ārdās negaiss. Viņa vairs nav viena.
“Int, tu atnāci!”
Viņa pieceļas un nonāk Inta rokās. Rokās, kuras prata tik pareizi turēja otu, rokas, kuras prasmīgi sajauca krāsas, rokas, kuras prata glāstīt un mīlēt.
“Int, man šķiet, es gaidu bērnu! Mums būs bērniņš! Int!”
Olga uztrūkstas. Aiz loga sārtojas rīts, negaiss ir pārgājis. Bērns. Viņa gaida Inta bērnu! Šī atziņa ķer Olgu kā vakarnakts zibens negaisa laikā. Brīdi tas liek pasmaidīt- Ints bija atstājis viņai kaut ko no sevis, lai viņa nepaliek viena šai pasaulē. Viņu bērns, viņu mīlestības apliecinājums. Taču tūdaļ pat Olgu pārņēma izmisums. Ints biju viņu atstājis, dāvājot bērnu, kuru nu viņai būs jāizaudzina vienai. Tiko pati būdama vēl teju bērns, viņa no bērnu audzināšanas vēl neko nezināja. Tā bija liela atbildība, kura nu viņu gaidīja. Kas notiks akadēmijā? Kādas runas paklīdīs, ja nāks gaismā patiesība? Studente Olga … gaida docenta, DEKĀNES LILIANAS … VĪRA, Inta … bērnu! Kādas šausmas! Olga ieraudājās. Ko teiks Elvīra? Māsa viņu zināja kā jaunu, naivu meiteni, nu šī meitene bija sieviete, kura gaidīja bērnu no sava pasniedzēja. Piepeši Olga atcerējās, ka Ints aizbraucot bija solījies viņu apprecēt, kad atgriezīsies. Vai tie bija tikai vārdi, jeb vārdi, kuri nākuši no sirds mīlestībā? Ints viņu mīlēja, pilnīgi skaidrs, ka mīlēja. Šī doma atkal lika viņai pasmaidīt. Olga pati vairs nesaprata, kā justies. Acu priekšā mainījās domu un atmiņu mozaīkas. Viņai jātiek projām no šejienes, šeit viņai vairs nekas nepiederēja un nesaistīja, tikai haotiskas atmiņas un neziņa par nākotni. Protams, viņa varēja šeit palikt, cik igi vēlējās, neviens tāpat nezināja par viņas eksistenci, bet ja nu uzrodas saimnieks? Lieka skaidrošanās viņai pašlaik nemaz nav vajadzīga. No Inta stāstītā viņa saprata, ka viņu sauc Egons Flints un viņam pieder šī bēniņu telpa, kuru Ints īrēja kā darbnīcu. Vairāk neko viņa par šo cilvēku nav dzirdējusi.
Olga sāk vākt kopā sev piederošās mantas. To ir pavisam nedaudz, tādēļ darbs veicās raiti un jau pēc pusstundas, viņa ir gatava pamest vietu, kur vēl nesen bijusi tik laimīga, Kā pēdējo Olga noņem no molberta gandrīz pabeigtu viņas portretu un ieliek līdzņemšanai. Tam bijusi liktenīga nozīme viņas dzīvē- tieši todien, kad tas jau bija gandrīz gatavs, viņas dzīve kļuva pavisam citāda, viņa kļuva citāda. Tas bija sākums kaislīgam, aizraujošam, bet, diemžēl, nelaimīgam mīlasstāstam. Olga vēlreiz atskatās, domās atvadīdamās no vietas, kuru paguvusi jau nedaudz iemīļot. Aizverot aiz sevis durvis un tās aizslēdzot, Olga sajūt sevī vienīgi tukšumu. Vairāk neko, Viņa lēnam nokāpj pa stāvajām kāpnēm. Tā, viss! Šeit viņa vairs neatgriezīsies! Kā ar atslēgām? Kam lai viņa tās atstāj? Īpašnieka tālruni viņa nezina un nevēlās lieku atpazīstamību. Nav neviena, kam to uzticēt. Brīdi padomājusi, Olga iemet atslēgu kopā ar pasta atslēdziņu pastkastē. Gan īpašnieks zinās, ko darīt. Tagad viņa ir brīva. Bet ko tālāk?
“Nu ko tu visu laiku vari burties tajā grāmata? Kas gan tur tāds rakstīts, ka tu to neizlaid no rokām ne mirkli?”
Rimanta balss izrauj viņas no domām.
“Rimant! Tu mani nobiedēji, mīļais!”
“Piedod, es tā nemaz negribēju,bet man šķiet, mums būtu jāgatavojās rītdienai. Rīt te būs kāda svarīga persona, kurai būs nepieciešama visa uzmanība!”
“Tiešām? Un kura tā būs?” Inta tēlo izbrīnīto.
“ Nāc!”
Rimants paņem viņas roku un viņi iet uz lejas stāvu.
(turpinājums jūlija numurā)