Literāri radošais žurnāls
LITERĀRĀ AUSS
Oktobris
2024.
IEVADRAKSTS
Oktobris– krāsainu lapu karnevāls, mēnesis, kurā rudens mākslinieks uzsācis savu mīlestības darbu pret Dabu- izgreznot to, pirms viss atkal kļūst rāms un sastindzis, lai tā godam, skaista un cēla, var doties pretīm ziemai. Tas paņem pie rokas Litausi un ved to cauri lapkritim, krāsainu lapu paklājs čaukst tiem zem kājām. Tā ejot, Litausis vienu pēc otras atver sava jaunā žurnāla lapas un noklāj tās mums priekšā. Kopā tie svin rudens svētkus un atskatās vēl atpakaļ vasarā, kopā priecājas un bēdājas, bet, vakara krēslai nolaižoties, tie sastopas arī ar dažu labu radību no citas sfēras, kura izbauda rudenīgo tumsu, jo tuvojas taču Visu Svēto diena, jeb Hallovīns. Bet Litausis nebaidās- tas draudzējas arī ar spocīgām un ne tik labām radībām, jo arī tie iederas viņa literārajā sižetā. Litausis aicina arī savus mīļos lasītājus izbaudīt to visu kopā ar viņu un, nebaidoties, doties piedzīvojumu tumsībā.
Priecīgu Hallovīnu!
Jūsu Litausis
Rudens burvis
Oktobris
Bezrūpīgi uzvilcis bereti pār garajiem, rudajiem matiem, krāsu paleti un otu rokās, Oktobris stāvēja rudenīgajā pakalnā, vērtējoši pārlaizdams skatienu pāri laukiem. Vēl bērzam vienu zaru derētu piekrāsot košāk dzeltenu, bet mazos krūmiņus ietērpt oranžā rotā. Raug’, kļava vēl gluži zaļā kleitā un tai nu gan derētu daža laba sārta piespraude! Pārbridis pļavai, kas vēl grima zilganā rīta dūmakā, Oktobris iesoļoja tuvējā dārzā un pārsteigts ieraudzīja, ka šeit naktī jau viesojusies viņa kaimiņiene Salna. Skaistās Dālijas un Asteres gulēja zemē melnas. Oktobris pieliecās, lai paceltu skaisto ziedu nopļautās galviņas, bet tās gurdi noslīga sastingušajā zālē. Agri gan negantniece šogad te plosījusies! Tas viņa romantiskajai sirdij šorīt darīja sāpes, un Oktobris, pacēlis sapņainās acis pretī rīta saulei, aizslīdēja, lai apmestu garo, dzelteno šalli tuvējam bērzam. Tā ir jau labāk! Viņš bija apmierināts ar savu padarīto, jo jaukākā mūzika viņa ausīm bija vārdi:
”Cik skaists oktobris!”
Noguris viņš pieslējās sētas žogam un, pelēkajai vakara krēslai tuvojoties, ieklausījās lietus čabināšanā lapās.
“Ak, jau rītdien” , viņš sapņoja sevī “ es atkal nokrāsošu krāšņāk mežus un laukus, bet ziedi vēl rūgteni un tīkami lai smaržo līdz brāļa Novembra atnākšanai.”
/No cikla “Gadalaiku Miniatūras”/
Edīte Vartona
Vasara
Novele
5.turpinājums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Tāds jūnijs, kā tajā gadā, šajā pusē vēl nebija pieredzēts. Parasti ziemas šeit atnāca ar ievērojamu salu un vasaras ar tikpat ievērojamu karstumu, bet togad daba ievēroja mērenību- katru rītu no kalniem nepārtraukti pūta patīkama brīze, bet pusdienlaikā debesīs veidojās lieli, balti mākoņi, kas meta vēsu ēnu pāri laukiem un mežiem, pirms saulrieta mākoņi atkal izšķīda un rietošās saules gaisma ielija ar neparastu spožumu.
Haritija Rojala izbaudīja šo vasaru ar visu savu jaunības dvēseli, ar visu savu būtību kā bezdelīga, skrienot augstu debesīs. Tajā pēcpusdienā viņa gulēja uz saules apspīdētas kores, seju piespiedusi smaržīgajai zālei, kas izstaroja vasaru. Tā gulēdama, viņa varēja vērot kazenes zaru ar trauslajiem, baltajiem ziediem un zili zaļajām lapām, kuras tiecās spoži zilajās debesīs bez neviena mākoņa. Turpat netālu blakus no zāles spraucās sulīgi zaļš papardes cers, uz kura kā dzeltens saules stars nolaidies tauriņš. Visapkārt cauri bezgalīgajam mieram bija jūtama dzīvības rosīgā enerģija, kura tobrīd apņēma arī šeit guļošo meiteni. Viņa juta ap sevi dižskabāržu kluso augšanu un čiekuru briešanu uz egļu zariem, neskaitāmu smalkpaparžu spēku zem akmens nogāzes un dzeltano īrisu jūras skaistumu pļavā un ganībās viņā pusē. Viss šis zāles sulīgums un priežu sulas rūgtums dominēja pār timiāna pikantumu un paparžu izsmalcināto aromātu. Tas viss sajaucies ar zemes valgo smaržu, kas bija kā saules sasildīta elpa. Tas bija brīnešķigi rāms miers, kuru viņa tobrīd baudīja.
Tā viņa bija te gulējusi jau labu laiku uz saules sasildītās nogāzes, visu to vērojot un iesūcot sevī, kad viņa pamanīja vīrieša kājas, dubļu sabristos zābakos, kuras tuvojās.
“Lūdzu, nevajaga!” viņa pastiepa roku, lai novērstu kaut ko, viņasprāt nenovēršamu tobrīd.
“Kādēļ ne?” aizsmakusi balss vaicāja viņai virs galvas.
“Neminiet uz tiem kazenāju ziediem!” Haritija asi atcirta, tagad nostājusies uz ceļiem,
Kājas apstājās un neveikli pārkāpa trauslajam zaram. Pacēlusi acis, Haritija ieraudzīja neveiklā vīrieša apmulsušo seju ar plānu, saulē apdegušu bārdu, ģērbušos noskrandušā kreklā, skatāmies uz viņu.
“Tu nekad neko neredzi, Lif Haijat!” viņa tam tagad uzbruka.
Viņš skatījās uz Haritiju ar sejas izteiksmi, kura būtu varējusi nokaitināt ne tikai viņu, bet arī veselu lapseņu spietu.
“Es redzu tevi un ar to pietiek!” viņš smīnot noteica.
Haritija tagad noliecās, lai uzlasītu tās lapas, kuras viņa kājas bija jau paspējušas samīdīt
“Es nācu lejā uz…”
“Uz kurieni tu nāci?”
Viņš stāvēja tur, mīņādamies no vienas kājas uz otru:
“Biju nocirst kokus Danam Targatam!”
Haritija ieņēma pirmītējo pozu uz ceļiem, vēl joprojām skatoties uz viņu.
“Ak tā?”
Viņa ne mazākajā mērā nebaidījās no Lifa Haijata, lai gan viņš nāca no Kalna- vietas kur viņi abi bija izauguši,bet kurā Haritija ne vismazākajā mērā nevēlējās atgriezties!
Viņa arī zināja, ka tas viņai nedarīs neko sliktu, to viņš bija apsolījies vēl tad, kad viņi auga kopā Kalnā. Un lai arī atmiņas par šo vietu nebūt nesildīja viņas sirdi un viņa nevēlējās, lai kāds redz viņu runājam ar personu no turienes, šodien satikšanās ar Lifu Haijatu nelikās nemaz tik slikta. Skatoties uz viņa vasaras raibumaino seju, piepeši Haritija aptvēra, ka ir pat izdevīgi būt labās attiecībās ar viņu.
“Vai kāds vēl aizvien dzīvo brūnajā mājā aiz purva?” Haritija vienaldzīgā balsī ierunājās.
Lifs Haijats paskatījās uz viņu ar savām dzeltenajām acīm, vienaldzīgu skatienu, tikai viņa sejā vēl aizvien atspoguļojās tas pats smīns, kad viņš atbildēja:
“Brūnajā mājā vienmēr ir bijuši un ir vieni un tie paši cilvēki!”
“Redzi, es vaicāju tādēļ, ka vēlos kādu dienu tur aizbraukt un paņem līdzi kādu, kurš vēlas to visu redzēt! Viņš pašlaik tur zīmē Bonneru māju!” viņa norādīja ar roku uz augšu.
“Bonneru māju?” viņš apmulsis izlaida roku caur saviem salmu krāsas matiem.
“Ak, tev to nesaprast un nevajaga arī! Tev tikai jāzina, ka pēc dažām dienām viņš plāno doties uz turieni. Tas arī viss!”
Tagad viņš izskatījās vēl vairāk apmulsis, nekā pirms brīža:
“Nu, Bašs dažreiz nav savā labākajā noskaņojumā pēcpusdienās. Un vispār- es nesaprotu, kādēļ tev jāved turp kaut kāds svešinieks!” viņš mēģināja iebilst
“Es arī braukšu! Tā arī pasaki Bašam!”
“Neviens tur nenodarīs tev pāri! Par to tu vari būt pārliecināta! Vismaz Haijati nu nē!”
“Vai tad es nepateicu, kas tev jānodod Bašam Haijatam?”
Lifs Haijats tagad skatījās uz to pusi, kur Haritija pirmiņ bija norādījusi:
“Viņš tagad ir tur?”
“Jā!”
Kādu brīdi viņš vēl stāvēja un mīņājās, tad klusi noteica:
” Es vairs ilgāk nevaru palikt!” un devās projām pa kalna nogāzi.
Kādu gabalu nogājis, viņš apstājās un atskatījās:
“Bet zini, svētdien es tur nebraukšu!” viņš uzsauca, tad nozuda starp kokiem.
Haritija no jauna atlaidās nogāzē, prātodama, kādas izjūtas viņā bija uzjundījusi satikšanās ar Lifu Haijatu. Un, lai arī viņa neko daudz nezināja par savu agrīno bērnību un arī nekad nebija vēlējusies uzzināt, tagad viņai tas jau sāka šķist savā ziņā interesanti. Viņai piepeši iešāvās prātā, diez vai Lifs Haijats pazina viņas īsto māti. Šī doma lika Haritijai notrīsēt, iedomājoties kādu jaunu sievieti, kura turējusi viņu savās rokās un, kura bijusi viņas māte.Tas bija tik neparasti! Tomēr ilgi viņa nevarēja koncentrēt savas domas uz pagājušo, jo nākotne, kuru viņa redzēja savā priekšā, rādījās daudz saulaināka par pašreizējo dzīvi. Kamēr viņš strādāja, uzmezdams kārtējo skici ar kādu no apkārtnes mājām, Haritija parasti uzturējās kaut kur tuvumā, lai slepus vērotu viņu, vai vismaz redzētu māju, kuru viņš zīmē, tas padarīja vieglākas viņu turpmākās sarunas un aizpildīja viņas zināšanu trūkumu šajā lietā. Tiesa, viņai patika vērot viņu strādājam, arī šoreiz nebija izņēmums, un nu, redzot Lūciju Hārniju nākam pa ceļu, Haritija no jauna atgūlās ieplakā, lai viņu sagaidītu. Šajā laikā, kopš viņa to pazina, kopš Lūcijs Hārnijs bija zaudējis valodu uz mirkli, viņu acīm sastopoties, Haritija bija sākusi apzināties sevi citā vērtībā. Tagad viņa loloja sevī divejādas- gluži pretējas izjūtas- tas bija prieks par iespēju pavadīt laiku kopā ar Lūciju Hārniju un tai pat laikā, bailes nonākt apkārtējo ļaužu valodās un tikt atklātai no Rojala kunga. Un tomēr.. tas bija gaišs prieks, kuru nu viņa nesa sev līdzi.
Tagad, redzot vinu nākam, Haritija pmāja un, kad Lūcijs Hārnijs bija nosēdies viņai līdzās klusajā ieplakā, Haritija smaidot uzsāka sarunu:
“Es labprāt tev pievienotos tajā braucienā uz māju, kuru esi nodomājis apskatīt, ja vien neiebildīsi!”
“Par kādu māju tu īsti domā?” brīdi viņš neizpratnē skatījās uz līdzās sēdošo Haritiju, tad kaut kas atausa viņa atmiņā “ak jā, tu domā to māju netālu no purva, kuru apdzīvo čigāni! Tikai.. kā tu domā, vai viņi mūs tur ielaidīs?” Lūcijs Hārnijs domīgi paskatījās uz Haritiju.
“Nu, viņi darīs visu, ko es viņiem saku!” tā pārliecinoši atsaucās.
“Patiesībā, tas būtu interesanti! Kāds man teica, ka viņi nokāpuši no Kalna!”
Jaunais Hārnijs brīdi raudzījās Haritijā.
Tagad Haritijas sirds uz brīdi nemierīgi salēcās- ko viņš zināja par Kalnu un viņas izcelsmi no tās?
“Es nebaidos no Kalna!” viņa, visbeidzot, izaicinoši iesaucās “kādu dienu gribu to redzēt atkal!”
Kad Haritija pameta skatienu uz Lūciju Hārniju, viņa sejā nebija ne miņas no pazīmēm, ka viņam kas būtu zināms par viņas saistību ar šo vietu un, ka tas varētu apdraudēt viņu attiecības, un viņa nedaudz nomierinājās.
“Bet kamdēļ īsti tu gribi redzēt Kalnu?” viņa ievaicājās.
“Nu, es tikai iedomājos- tie varētu būt interesanti ļautiņi. Citādi, nekā šeit- ielejā”
Viņš runāja ar tādu pārliecību un ieinteresētību, ka tas uzdzina Haritijā ziņkārību.
“Patiesībā, nezinu par viņiem gandrīz vai neko, bet runā, ka viņi esot tādi, kas nedodot nevienam naudu. Kādi īsti viņi tur ir? Cik ilgi tur dzīvo? ” Lūcijs paskatījās uz Haritiju, ieinteresēts.
Haritija paraustīja plecus:
“Visi runā, ka viņi esot slikti. Tie varētu būt kādi gadi piecdesmit, kopš Kalns ir apdzīvots. Pirmie varēja būt vīri, kuri strādāja uz dzelzceļa starp Springfīldu un Nātrtonu, tad, acīmredzot, viņiem sadzima bērni un nu tā kļuvusi par apdzīvotu vietu jau daudzus gadu desmitus. Dažiem no viņiem esot sanākušas nepatikšanas ar policiju, bet,cik man zināms, policija vēl līdz šim nav bijusi tur augšā, lai pārliecinātos, kā viņi tur dzīvo un ko dara. Patiesība ir tā…” Haritijas acis tagad pievērsās blakus sēdošajam Lūcijam Hārnijam un dziļi ievilka elpu, pirms turpināja “ka…ka es arī nāku no tās vietas. Es nāku no Kalna! Mani atveda šurp, kad biju vēl maza meitene!”
“Tu nāc no Kalna?” Lūcijs Hārnijs raudzījās viņā ar neticību.
Haritija pamāja.
“Nu bet, visādā ziņā, tu esi labāka par viņiem tur!” jaunais Hārnijs ierunājās, kad pēc brīža bija atguvis runātspējas.
Viņa ir labāka… Haritijā šie vārdi izraisīja tādu kā aizkustinājumu un izbrīnu vienlaicīgi.
“Patiesi? Tu tā patiesi domā?”
“Nāc!”
Lūcijs Hārnijs piecēlās un, notrausis no savām drēbēm tām pielipušos zāles kumšķus, palīdzēja piecelties arī Haritijai “vai tu aizvedīsi mani uz turieni jau rīt pat?”
(turpinājums novembra numurā)
Otrpus Mēness tiltam
Imalda Vuda
Mūsdienu pasaka
Viņa dvēsele uzsāk šo brīnešķīgo ceļojumu gandrīz tūlīt, kad atstājusi ķermeni. Sākumā viņš ir tik viegls kā gaiss, viņš kļuvis ēterisks, tad Dvēsele atgriežas kaut kādā veidolā un attopas vietā, kādu cilvēka acis vēl nav redzējušas- viņu apņem maiga zili violeta tumsa, bet kad tā pēc brīža pagaist, viss pārvēršas vienā vienīgā dzirkstošā gaismas un gaisa sajaukumā kā burbuļi šampanieša glāzē un tad tas saprot, ka tā ir mēnesstaru rotaļa, kura rada šo neparasto efektu. Tie lejas pāri vietai, kurā, brīnumainā kārtā, nu Dvēsele nonācis- tā ir plaša pļava ar dažādu ziedu un augu bagātību. Kaut ko tādu viņš savā īstajā dzīvē vēl nav redzējis. Viss apkārt ir pavisam citāds… pat gaiss šeit ir neparasts. Dvēsele vēl nekad nav redzējis tādas krāsas augus- viss šeit ir violets un zils un, protams, zaļš. Šķiet, katram ziedam ir sava seja un tas nebūtu izbrīns, ja tie piepeši sāktu sarunāties.Gaiss škiet pilns noslēpumainības un gaidu… Dvēsele atkāpjas, lai apskatītos vēlreiz brīnumaino pļavu un … piepeši attopas pieplacis zemei.
Nākamajā mirklī, saudzīgas, spēcīgas rokas palīdz tam atkal nostāties uz kājām. Dvēsele paceļ skatienu, viņam priekšā stāv vecāku gada gājumu vīrs, kura laipno seju ietver balta bārda, pārējo seju daļēji aizsedz pelēka tērpa, kurš apvīts zaļojošām, staipīgām efeju lapām, kapuce.
“Kas tu esi?” Dvēsele tam vaicā.
“Es esmu Filborgas druīds- šī meža sargs un līdzsvara uzturētājs starp Vildvudas Čukstošo Koku Mežu un cilvēku pasauli. Mans vārds ir Turvejs!”
“Tātad es esmu nonācis Čukstošo Koku Mežā?”
Atskan meža radības labsirdīgie, dziļie smiekli:
“Jā gan, mans jaunais draugs! Visu Čukstošā Meža iemītnieku vārdā, sveicinu tevi senākajā apburto mežu zemē, kur koki čukst senus noslēpumus, ja vien tajos ieklausās, katra radība, kura šeit mājo, sargā šo valstību un tās retos viesus ar savām burvestības un zināšanu spējām. Bet, saki, kā tu šeit nokļuvi un kā tev vārdā?”
“To es neatceros! Vienā brīdī es tīri vienkārši attapos šeit! Es vairāk nezinu, ne kā mani sauca, ne kas es biju pirms tam. Arī to, kas esmu tagad es īsti nezinu!”
Turvejs skatās uz viņu, tad ierunājas no jauna:
“Rādās, tu esi kāda cilvēka pazudusī dvēsele, kura meklē mieru citā pasaulē. Šajā apburtā meža pasaulē! Un tas ir mūsu meža valdnieks un vecajs- senākais un gudrākais ozols, kāds sastopams apburto mežu valstībā. Viņš ir nerunīgs un sevī noslēgts, bet viņa zināšanas pārsniedz visu tavas cilvēciskās pasaules gudro zināšanas kopā, no kuras tu nāc!” druīds norāda uz milzīgu ozolu tiem līdzās. Tā lielie, spēcīgie zari sniedzas līdz pat debesīm, bet platumā aizņem daļu no meža pļavas.
“Ak visugudrais!” Turvejs nu uzrunā milzīgo ozolu, aiz kura ceļinieks bija aizķēries, Čukstošo Koku Meža naksnīgās pļavas skaistuma apburts “teic, šai radībai, kura pagodinājusi mūsu valstību ar savu apciemojumu, kas to sagaida šeit viesojoties!”
Milzīgais ozols, kurš iesākumā bija izlicies nedzīvs, atver savas vecās, gudrās acis, kuras ir gaiši pelēkas, labsirdīgas un vērīgas vienulaikus:
“Laipni gaidīts apburtajā valstībā, svešiniek, bet zini- šī pasaule nav vienkārša un tajā tu sastapsies gan ar labo, gan slikto, bet esi pacietīgs, drosmīgs un tici brīnumam, tad tas nekad tevi neatstās. Čukstošo Koku Mežs ir dzīvs jau tūkstošiem gadu, tas nes sev līdzi maģiju un sensenas tradīcijas, kuras zina un izpilda elfi, fauni, satīri, druīdi un citas radības, kuras dzīvo šajā mežā, ik sezonu rīkotajos meža festivālos. Tie var kļūt par taviem draugiem, ja izpratīsi un ievērosi viņu likumus un cienīsi tos. Lai Turvejs ir tavs sargs un pavadonis šajā neparastajā ceļojumā un visi labie Čukstošā Meža gari stāv tev klāt un sargā!”
Turveja galvas mājiens ir piekrišana un cieņas apliecinājums vecajam ozolam. Un tā, viņi uzsāk ceļojumu cauri brīnešķīgajai, naksnīgajai, apburtajai pļavai. Labsirdīgā, ziņkārīgā Mēness stars pavada viņu soļus. Piepeši, brīnumaino klusumu pārtrauc tādi kā soļi cauri lapotnei. Gluži ne no kurienes, viņu priekšā stāv vīriešu dzimtas sarkanīga lapsa ar baltu krūtažu un vēderu, uz galvas tam spurojas brūns matu cekuls. Tas šķiet jauns un ļoti pašapzinīgs laps.
“Labs vakars, kungi! Uz kurieni dodaties šajā vēlajā stundā!” Laps viņus uzrunā, manierīgi grozīdamies un viltīgi laipnestīgs smaids rotā tā smailo purnu ar dzeltenajām acīm, kuras šaudās no viena pie otra.
“Pie mums šonakts ieradies ciemiņš un es esmu viņa ceļabiedrs- druīds Turvejs!”
Tas kādu brīdi nopēta Zudušo Dvēseli, tad arī Turveju, pirms ierunājas no jauna:
“Ak, ļaujiet to izdarīt man, mani godājamie kungi! Es šo mežu zinu kā savu alu!” Laps nozibina dzeltenās, viltīgās acis “nāciet, nāciet, es jums parādīšu tādas takas Čukstošo Koku Mežā, kādas jūs vēl neesiet redzējuši! Tas būs neaizmirstams ceļojums pa šo brīnumaino mežu! Ak, jā, starpcitu es esmu Fins, viena no gudrākajām un izveicīgākajām radībām šajā mežā, ja kas! Sekojiet man!” viņš, atskatoties, aicina sev līdzi.
Viņi dodas uz priekšu, arvien tālāk mežā un, jo dziļāk viņi tajā ieiet, jo koki tagad kļūst arvien ciešāk kopā saauguši un mežs arvien tumšāks. Milzīgās seno koku saknes stiepjas pa zemi, pāri aizaugušajam meža ceļam, izspraukties cauri koku stumbriem, kuri sasniedz trīs vai pat piecus viņu apkārtmērus, gandrīz nav iespējams un tikai ar lielām pūlēm viņi nonāk vietā, kur tos apņem tumsa.
Viņi apstājas pie tumšas, dziļas alas.
“Čukstošo atbalsu ala!” Turvejs acīmredzami izbrīnīts iesaucas “kādēļ tu mūs šurp atvedi?”
“Nāciet!”
Fins iet dziļāk alā un Turvejs un Zudusī Dvēsele seko viņam. Alā valda drēgns mitrums un necaurredzama tumsa un tikai tad, kad acis apradušas ar šo tumsu, var sākt ko saskatīt. Piepeši viņus apžilbina spoža gaisma, tik spoža, ka uz mirkli padara neredzīgus. Šķiet, ka vietā, kur viņus atvedis Fins, būtu izcēlies ugunsgrēks, vai vismaz iedegti simtiem gaismekļu. Tikai pēc mirkļa viņi to ierauga- viņu piekšā, stāv milzīgs, ugunīgi sarkans putns, tā sarkanās acis draudīgi deg.
“Ugunsputns!” Turvejs godbijīgi nočukst “”tas ir visuvarenais Fēnikss, saukts par Ugunsputnu!”
Fēniks izplēš savus ugunīgos spārnus:
“Jūs… ko jūs šeit meklējiet? Kādēļ uzmeklējiet mani?”
“Ak, Fēnikss, dižais Ugunsputns! Nenosodi mūs!” Turvejs tam atbild “šonakt mēs uzņemam viesi Čukstošo Koku Mežā” tas norāda uz Zudušo Dvēseli “ un ceļā satikam šo džentelmeni, kurš mūs atveda šurp!” viņš pamet skatienu uz Finu.
Tas, saprazdams, ka nu viņam var plāni klāties, steidzīgi ierunājas:
“Redzu, ka esiet atraduši kopīgu valodu! Man nu jādodas tālāk, kungi! Arlabvakaru!”
Fins runā, lēnam atmuguriski virzīdamies uz alas izeju.
“Pagaidi! Kur tu?” Turvejs izbrīnījies tam uzsauc “ kā mēs zināsim… Fin?”
Bet Fins ir jau nozudis.
“Savāds radījums! Nudien savāds!” Turvejs pie sevis nosaka.
“Un tātad!” Ugunsputns tos uzrunā no jauna “kamdēļ esiet šurp nākuši? Sakiet taisnību! Es zināšu, ja jūs melosiet un jūs tiksiet sodīti!”
“Tā ir patiesība, kuru es teicu! Mēs tikām šurp atvilināti!” Turvejs tam atbild vēl aizvien mierīgā balsī.
“Meli! Jūs gribiet dabūt to, kas pieder man un tikai man!” Ugunsputns satver ciešāk savu ugunīgo lodi, kuri tas tur savos milzīgajos nagos “bet jūs to nedabūsiet! Nemūžam!”
Tajā brīdī no alas dziļumiem parādās vecāku gadu gājumu būtne ar iesirmiem pāri pleciem krītošiem matiem un intensīvi zaļām acīm, kuras mirdz Ugunsputna gaismas atspulgā. Viņas seja ir ne tik neglīta, kā tajā atspoguļojas kas tumšs un auksts. Tā ir Čukstošo Koku Meža Zaļā Ragana.
“Patiesi! Kas jums meklējams šajā alā? Svešinieki nav šeit gaidīti! Jūs esiet svešinieki šajā vietā, kuri apdraud meža labklājību! Taisieties, ka tieciet, projām no šejienes, vai…” ragana iesaucas. Tā raida uz viņiem burvestību, tā, ka Turvejs un Dvēsele mirkli paliek gabalu no alas grīdas “nu! Lasieties!”
Tā paceļ viņus gaisā vēlreiz.
“Es neesmu svešinieks šajā mežā!” Turvejs pēc brīža ierunājas “esmu šeit uzaudzis, skraidījis par to visu savu bērnību, klausījies putnu dziesmās un koku lapu šalkoņas vēstījumā jau kopš biju mazs zēns. Šajās gaitās ar mani bija kopā kāda meitene gaišiem matiem, kura, tāpat kā es, zināja katru šī meža nostūri, taču… kādu dienu es viņu zaudēju….” Turvejs uz brīdi apklust, tad turpina “šis mežs ir manas mājas un tajā es arī nomiršu. Tas ir mans viesis, kuram acīmredzami, tāpat kā man, nav nodomu apdraudzēt šī meža mieru un labklājību!” viņš paskatās uz Dvēseli, kurš piekrītoši pamāj.
“Tā visa ir izdomāta pasaciņa, lai novērstu manu uzmanību un nozagtu man dārgāko, kas man pieder!” Ugunsputna dusmas ar katru brīdi kļūst arvien draudīgākas. Tas atver savu lielo knābi un no tā izlaužas liesmas.
“Lūdzu, nevajaga!” Turvejs sauc.
Bet Fēnikss, Ugunsputns, nerimstas- tagad liesmas izšaujas no viņa acīm, tas izpleš ugunīgos spārnus, no kuriem lido dzirksteles.
Piepeši alu pārņem uguns liesmas. Turvejs raida aizsardzību uz liesmās, kuras tiem tuvojas un skaita uguns aizsardzības vārdus, viņš aši apgriežas pāris reizes un uguns pārklājas ar lapu ceļu. Nu liesmas ir apslāpētas. Turvejs un Dvēsele metas ārā no alas, pirms Ugunsputns nav izšāvis uguni no jauna. Turvejs sāk skriet, tad apstājas un skrien atpakaļ. Tur palikusi Zaļā Ragana. Tā guļ zemē nekustīga. Turvejs satver Zaļo Raganu savās spēcīgajās rokās un nu viņi visi skrien ārā no alas.
Fēniksa dusmas nav palikušas bez sava upura- uguns skārusi Zaļo Raganu, atstājot iededzinātus ievainojumus. Turvejs ar Zaļo Raganu uz rokām skrien, cik tam spēka un Zudusī Dvēsele cieši seko aiz viņiem. Beidzot Turvejs sasniedz savu mājokli.
“Viņa ir ievainota, mums, tas ir man, viņai jāpalīdz! Es zinu līdzekļus, kas noņem apdegumus” viņš saka Zudušajai Dvēselei, kad ievainotā nogādāta drošā vietā.
Ilgi Turvejs pārskata traukus ar zāļu maisījumiem, tad atver vienu no tiem un tikpat ilgi un cītīgi ko vāra un maisa. Kad novārījums gatavs un atdzisināts, Turvejs saudzīgi apstrādā Zaļās Raganas ievainojumus. Tā nepamostas, tikai klusi ievaidas, kad mīksta lupatiņa ar zāļu novārījumu skar viņas brūces.
“Viss būs labi, tagad viss būs labi!”
Turveja balss ir rāma un dziļa kā vējš pāri kokiem “tas tevi izdziedēs!”
Kad Zaļā Ragana atver acis, Turvejs ir tur un gaida viņu pamostamies.
“Tu beidzot esi pamodusies! Kā jūties?”
“Kur… Kur es esmu? Kādēļ tu glābi mani?” viņa vēl ir vārga, bet skatās uz Turveju ar neizpratni un izbrīnu.
“Es tevi pazīstu, neizliecies! Tu esi stipra un gudra, bet mana gudrība, kura sniedzas pāris gadsimtos ir mantota šajā mežā, tāpat kā tava! Es tūdaļ pazinu tevi, Malviola! Tu esi tā meitene, ar kuru es izaugu šajā mežā un tikai nesaki, ka nepazīsti mani tāpat! Nevarēju tevi atstāt tur sadegt!”
Brīdi Zaļā Ragana sastingst un skatās uz viņu, tad ierunājas:
“Tu.. tu nosauci manu īsto vārdu! Pie visiem meža gariem! Nebiju nosaukta vārdā kopš… bērnības! Lūdzu piedod! Piedod man par visiem tiem tumšajiem darbiem, kurus esmu pastrādājusi Čukstošo Koku Mežā! Es biju savtīga un ļaunpratīga, vēloties visu varu paturēt savās rokās, tāpat kā Fēnikss to vēlas. Man nav tādas tiesības! Čukstošo Koku Mežs pieder visiem un katrs drīkst tajā izpausties, es biju to nomākusi, piedod! Es esmu ļauna!” Zaļā Ragana negaidīti sāk raudāt
“Ir jau labi!” Turvejs saņem viņas roku “es zinu, ka tu neesi ļauna, Malviola! Pazīstu tevi jau kopš bērnības, kad kopā spēlējamies šajā pašā Čukstošo Koku Mežā. Vai atceries vēl to? Aizver acis un centies koncentrēties uz atmiņām! Tagad aizver acis!” Turvejs turpina mierīgā balsī “redzi?”
Malviola, Zaļā Ragana aizver acis joprojām smaidot, un pamāj ar galvu “es redzu mazu, gaišmatainu meiteni!”
“Tā esi tu!” tagad smaida arī Turvejs.
“Un es redzu mazu, gaišmatainu zēnu!”
Turvejs pamāj:
“Tas esmu es!”
“Viņi skraida pa Čukstošo Koku Kežu un smejas, viņi ir laimīgi kopā!”
“ Tie esam mēs! Mūsu sirdis tad bija tīras un svaigas kā šo mūžseno koku lapas jaunā pavasarī un mēs patiesi bijām priecīgi un laimīgi! Un kā tu tagad jūties?”
“Tā, it kā mani caurstrāvotu kas silts un spēcinošs, tā, it kā manī ielītu kas jauns!”
Zaļā Ragana no jauna aizver acis, tagad viņas smaids ir nodzisis:
“Bet es redzu vecu, neglītu sievieti izspūrušiem matiem un aukstām acīm, viņa čukst burvestības vārdus, iznīcības vārdus!”
“Nedomā par viņu vairs! Mēģini domāt par tiem bērniem, kuri skraidīja šeit, cenšoties izzināt Čukstošo Koku Mežu un paši sevi. Ielaid viņus atkal sevī, atver savu sirdi! Tu taču to patiesībā vēlies? Vai ne tā, Malviola?”
Malviola papurina galvu:
“Es nezinu…”
“Paskaties uz mani!” Turvejs cieši ieskatās viņai acīs “vai tiešām tu neredzi manī to mazo, laimīgo zēnu un sevī to mazo meiteni? Ieskaties dziļāk! Mēs bijām laimīgi, mēs bijām brīvi no visiem aizspriedumiem un pienākumiem, mēs vienkārši bijām mēs! Un tad.. tad mēs pieaugam un aizgājam dažādus ceļus…Tagad mēs esam satikušies no jauna!”
Malviola pamāj:
”Tu kļuvi par meža draugu un sargu- druīdu, bet es… mani pārņēma tumšie spēki, es iemācījos burvestības un sadraudzējos ar meža tumšajiem spēkiem. Tas mūs izšķīra…”
“Bet vai tu… vai tu joprojām domāji par mani?”
Malviola papurina galvu:
“Es aizmirsu visu un visus, nekam vairs nebija nozīme. Kad ieraudzīju tevi Fēniksa alā, biju joprojām tumšo spēku pārņemta, taču, klausoties tavos apgalvojumos, kā tu tikai gribi uzlabot mežu, nevis nodarīt tam ko sliktu un, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi Čukstošo Koku Mežam, kuru tu tik ļoti mīlot un kurā esot uzaudzis, manī notika kas negaidīts, kādas jaunas emocijas… Protams, es tevi pazinu, Turvej!”
“Kādas?”
“Es piepeši visu atkal atcerējos un atkal varēju just!”
“Tu juti nožēlu?”
Malviola pamāj:
“Laikam, jā! Es piepeši vēlējos tev palīdzēt!”
“Labi! Tas nozīme, ka tu sāc kļūt atkal laba! Savā dziļākajā būtībā, tu nekad neesi bijusi slikta, tikai apmulsusi un paļāvusies sliktiem spēkiem. Es tam ticu!”
“Tu tici man?” Malviolas acis iedzirkstas cerībā.
Turvejs paloca galvu:
“Jā es tev ticu un tas ir svarīgi, lai izvestu tevi no sliktā, ja vien tu pati to vēlies!”
“Es domāju, ka Fēnikss ir varens, gudrs un godīgs, bet viņš ir ne tikai varens un gudrs, bet arī mantkārīgs, cietsirdīgs un iznīcību nesošs. Tagad es to redzu! Es negribu vairs būt tāda, kā biju līdz šim! Es vēlos laboties, es vēlos būt atkal tā mazā meitene, tava meitene!”
“Labi!” Turvejs smaida un pamāj ar galvu “esi par to pārliecināta? Arī, tad, kad kļūsi atkal vesela?”
“Pilnībā! Vai tu ņemsi mani atpakaļ? Vai es varu sāk visu no gala?’
“Protams! Turpmāk tu būsi nevis Zaļā Ragana, bet vienkārši Malviola! Skaties, aust jauna diena, tagad tev jāatpūšās!”
Malveola pamāj un aizver acis.
Turpmāk Turvejs un Malviola no jauna vairs nekad nešķiras, Turvejs iepazīstina viņas ar Dvēseli un viņi visi kļūst par draugiem. Tas ir brīnešķigs laiks Apburtajā Mežā- tagad milzīgo koku zaļo rotu nomainījusi krāsaina lapotne, Dvēsele ar katru nodzīvoto dienu un nakti šeit- Čukstošo Koku Mežā, jūtas arvien iederīgāks. Viņš tagad klaiņo pa Apburto Mežu brīvi, ziņkārības vadīts, ieklausās koku lapu čukstu vēstījumos un putnu balsīs, kādu dienu viņš iztālēm dzird tādas kā kalves skaņas, balsis, kuras sarunājas tam nesaprotamā valodā un smieklus, citu dienu satiek zēnu, kurš izrādas pāris tūkstošus gadus vecs…
Kādu pievakari, Dvēsele no jauna nonāk tai pašā lielajā pļavā, kurā bija nokļuvis pirmajā naktī, kad šeit ieradās. Šonakt šeit viss ir dekorēts ar laternām un svecēm, pļavas vidū stiepjas garš, garš galds, kurš pārklāts ar baltu galdautu un galds piepildīts ar visu, ko vien var iedomāties- tur ir šķīvji ar augļiem, medījumiem, krūzes ar nektarīnu un vēl un vēl..
Pļavā sapulcējušās neskaitāmas radības, sākot no elfiem, fauniem, satīriem, druīdiem, līdz dažādām pļavas radībām. Gaisā jaušas kas svinīgs un gaidpilns. Pamanot jaunpienācēju, visi atgriežas pret viņu un smaidot sveic. Tomēr pāri par visiem, mirdz Turveja smaids:
“Ā, mūsu jaunais draugs! Nāc, pievienojies mums šajās svinībās! Šonakt mēs godinam rudens atnākšanu Čukstošo Koku Mežā. Katru gadu šajā laikā, mēs rīkojam festivālu par godu rudenim. Tas saucas Rudens Lapu Festivāls. Mēs ievērojam gadu simtiem veidojušās tradīcijas un katrs gadalaiks šeit ir īpašs ar saviem notikumiem un svinībām”
Dvēseli, šķiet, ir ieinteresējis un iedvesmojis Turveja stāstītais:
“Vai tu, lūdzu, nepastāstītu ko vairāk par gadalaikiem Čukstošo Koku Mežā?” viņš lūdz Turveju.
Turvejs joprojām smaida:
“Gadalaiki Čukstošo Koku Mežā ir kā grandioza simfonija, kur katru noti spēlē Dabas roka. Pavasarī mežs piepildās ar jaunās dzīves saldajiem čukstiem. Koki iegūst zaļas mantijas, bet gaiss piepildīts ar Zefīru- meža elfu- smiekliem. Radības iznāk no meža, lai spēlētu un satīru stabuļu mūzika atbalsojas cauri mežam”
“Un kas notiek vasarā, rudenī un ziemā?” Dvēsele nepacietīgi ievaicājas.
“Vasarā mežs ir dzīvs ar bišu sanoņu un jāņtārpiņu deju, upes plūst ar saules siltunu un mūsu gars ir augstu. Rudens ir mūsu mīļākais gadalaiks, kad mēs pateicamies par veltēm, kad lapas kokos pārvēršas zeltā” viņš norāda ar roku uz kokiem, kuri rietošās saules gaismā, patiešām izstaro zelta mirdzumu “un gaiss ir piepildīts ar ražas smaržu! Ziemā viss guļ- koki stāv augsti un klusi, to zarus rotā sniegs un mēs apskaujamies pie saviem ugunskuriem, lai dalītos ar stāstiem, ko nesīs nākošā sezona”
“Tas ir tik skaisti!” Dvēsele saka
“Patiešām!” Malviola piebilst, viņas balss ir kā lapu čaboņa vējā “katra sezona nes savu burvību, savu mācību un tagad tu, kā abu pasauļu vēstnieks, nes gabaliņu no katras!”
Dvēsele jūtas lepns un pagodināts par šādu uzdevumu.
“Tagad!” Turveja balss skan svinīgi un dzīvi “ šīs sezonas Čukstošo Koku Meža Rudens Lapu Festivāls tiek atzīts par atklātu!”
Atskan daudzbalsīgi saucieni un aplausi, mežu pielej pānu un satīru stabuļu jautrās melodijas, tie dej, kāju piesizdami taktī un elfi, druīdi, meža gari un citas radības tiem pievienojas. Drīz vien viss mežs virupuļo. No malas skatoties, tas vienkārši atgādina vēja nestas koku lapas rudenīgajā mežā. Tie rāda, ko katrs prot, kā arī dejo pāros, rokās saķērušies, uz labo un tad uz kreiso pusi, un tad atkal atpakaļ. Laiks atkāpjas, izzūd apveidi un… tagad ir tikai mūzika, smiekli, deja un vienotības sajūta. Šovakar visi šeit ir vienādi. Šeit pulcējušies visi- labi un ne tik labi gari, radības, kuras ir šī meža sirdis un dvēsele un pat radības, kuras auklē sevī tumšos spēkus. Tikai Fins nekur nav redzams… Tas ir pamiers un tūkstošiem gadu lolotas tradīcijas.
“Es tik ļoti mīlu mūziku! Šie satīri to izpilda tik pareizi un brīvi! Tagad es sāku atcerēties, ka arī es savā iepriekšējā dzīvē biju bards, kurš prata spēlēt!” Dvēsele saka Turvejam, ilgpilni skatoties uz satīru spēli.
“Tas ir ļoti interesanti! Vai vēlies to pamēģināt atkal?” Turvejs smaidot skatās uz viņu.
“Vai… es varētu? Bet kā?”
Turvejs pieceļas un pieiet pie vienas no muzikantēm- tā ir satīra, sūnu zaļā tērpā, pāri tās pleciem krīt sarkanīga matu rota, bet galvu rotā divi cieti, izliekti ragi. Turvejs tai klusi ko pasaka un satīra pamāj.
“Šī ir Lizandera, satīra, viena no mūsu labākajām pānu stabules valdniecēm. Tavs uzdevums būs pierādīt sevi, sacenšoties ar viņas spēlēšanā!”
“Es mēģināšu!”
“Sāc pirmais!” Lizandera tam saka.
Čukstošo Koku Mežu pieskandina smeldzīga meloda. Tā trīs pāri kokiem un izlocas līdz meža biezoknim. Visas radības sastingušas klausās, uz brīdi apklusuši smiekli un pēdu sišanās pret zemi dejas ritmā, visu apņem melodija, kura, tā vien šķiet, par kaut ko stāsta. Tā ir Dvēseles dziļākā būtība, viņa ilgas un pārdzīvojums par zaudēto cilvēku pasauli. Arī dižais Ugunsputns, Fēnikss, ieradies, tikai to neviens neredz- tas netraucēti sēž, kur to neviens nemana, milzīgajos nagos turēdams uguns lodi.
Tas klausās vērīgi un klusu.
“Tu atcerējies, kas esi, tas, iespējams, ir tavs ceļš atpakaļ uz cilvēcisko pasauli!” Turvejs saka Dvēselei.
“Bet kā? Kā es varu atgriezties?” Dvēseles jautājums izskan izmisīgi un bezcerīgi.
“Jā, tas nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Nokļūt šeit var jebkurš, taču atpakaļceļš dažreiz, pat bieži, nav iespējams! Nevaru tev neko solīt! Ir tikai viens, kurš kontrolē ierašanos un aiziešanu no šejienes…”
“Kurš tas ir? Vienalga, lai kurš tas arī nebūtu, es vēlos pie viņa nokļūt un lūgt tā atļauju!” Dvēsele iesaucas.
Turvejs papurina galvu:
“Ugunsputns…”
“Ugunsputns? Tas, kurš izraisīja ugunsgrēku alā?”
Turvejs pamāj ar galvu.
“Bet panākt ar viņu vienošanos…” Dvēsele iebilst.
“Tur jau slēpjas tā būtība!” Turvejs pamāj vēlreiz.
“Bez tam atrast ceļu vēlreiz pie viņa….un es nevēlos tur atgriezties….” piepeši Dvēsele paceļ skatienu, kur nakts tumsā redzama sarkana gaisma, kura atblāzmojas pāri tumšajiem kokiem “skaties, šķiet es ko redzu! Tas ir… Ugunsputns! Tas arī ieradies uz svinībām! Tikai… kā es viņu uzrunāšu, ko sacīšu?”
“Vispirms, tev jāiegūst tā labvēlība!” Turvejs saka Dvēselei “turpini spēlēt savu melodiju, varbūt tā viņu aizkustinās, tagad viss atkarīgs no tevis paša un lielā Fēniksa labvēlības! Esi pārliecināts, ka patiešam to vēlies? Ka vēlies atgriezties cilvēciskajā pasaulē?”
Dvēsele pamāj:
“Šajā laikā, kopš dzīvoju šeit, es patiesi esmu iemīļojis šo mežu, bet es arī ļoti vēlos atgriezties mājās, tikai, nezinu kā!”
“Spēlē! Mūzika ir skaņas, kas dažreiz dara brīnumus! Pateikšu tev noslēpumu- Uguns putns mīl mūziku. Tas ir vienīgais, kas remdē viņa ugunssirdi, tad ar to var runāt un tas neizjūt dusmas”
Dvēsele atsāk spēlēt pānu stabuli- vēl melodiskāk, vēl izjustāk un smeldzīgāk. Kādu laiku nekas nenotiek, tad Fēnikss savēcina spārnus un nolaižas zemāk, lai dzirdētu Dvēseles spēlēto melodiju labāk.
“Šķiet viņam tā patīk!” Turvejs čukst “liekas ir pienācis laiks!”
Ugunsputna skatiens šķiet atmaidzis un tas iegrimis melodiskajās skaņās. Turvejs dziļi ieelpo un paceļ skatienu uz virs viņu galvām sēdošo Ugunsputnu. Visas radības ir sastingušas gaidās, tikai Dvēsele turpina spēlēt.
“Lielais Fēnikss, liesmu sargs!” Turvejs iesāk “mēs stāvam tavā priekšā mūžīgā dzīves cikla un savienojuma vārdā, kas saista visas radības ar šo apburto valstību! Šī dvēsele” norāda uz Pazudušo Dvēseli “glabā melodiju, kas atbalsojas Čukstošo Koku Meža sirdspukstos. Viņa mūzika ir tilts starp mūsu pasaulēm, apliecinājums nezūdošajam mīlestības un uzupurēšanās garam!”
Malviola, viņas zaļajām acīm dzirkstot, viņam pievienojas:
“Līdzsvars, ko tu uzturi, ir trausls, tāpat kā šī cilvēka sirds! Viņš cenšas nevis izjaukt Čukstošā Meža līdzsvaru, bet gan izprast un pieņemt to! Gudrība, ko viņš šeit ir ieguvis, ir dāvana, apliecinājums cilvēka gara izturībai. Mēs lūdzam ļaut viņam atgriezties pie saviem radiem, lai dalītos mūsu pasaules skaistumā un, to darot, stiprinātu saiti starp mums!”
Mežs nu pamiris gaidās un satraukuma neziņā, arī Fēnikss uz mirkli sastings, tad vaicā Dvēselei:
“Tātad tu patiešām nevēlies palikt šajā mežā bet atgriezties cilvēku pasaulē?”
Dvēsele pamāj.
“ Došu tev izvēli- tā kā tu teiksi, tā arī būs. Bet zini- ja tu izvēlēsies palikt, tava cilvēcīgā forma tiks zaudēta uz visiem laikiem, bet tu iegūsi spēju komunicēt ar meža gariem. Kā tad būs? Kāds būs tavs lēmums?”
“Es vēlos atgriezties mirstīgo valstībā, lai pamostos no šī Apburtā Meža, daloties Čukstošo Koku Meža skaistumā ar tiem, kas aizmirsuši tā skaistumu!”
Fēnikss svinīgi pamāj ar galvu:
“Tava izvēle ir izdarīta! Turvej un Malviola, jūs esiet bijuši neatsverami pavadoņi šīs Dvēseles ceļojumā! Ar jūsu palīdzību, viņš vēl var atrast mieru un mērķi dzīvo pasaulē!”
Lielais liesmas putns izstiepj kaklu, kristāla lode mirdz mēness gaismā. Tas atlaiž lodi, kas nu lido pa gaisu, veidojot dzirksteļu taku aiz sevis. Pazudusī Dvēsele sniedzas tai pretī un, kad tā pirkstu gali skar kristālu, viņu pārņem apžilbinošs gaismas zibsnis.
“Es būšu tilts starp Čukstošo Mežu un cilvēku pasauli!” tas saka Malviolai un Turvejam.
“Tava mūzika un tava sirds ir sasniegusi Čukstošā Meža būtību! Turpmāk ceļosim kopā kā draugi un līdzsvara sargi! Mēs tevi zināsim kā Atbalsi, jo tu atbalso to trauslo, bet nu jau nesaraujamo stīgu, kas savieno Čukstošo Koku Mežu un cilvēku pasauli” Turvejs viņam atbild.
Visi trīs- Zudusī Dvēsele, jeb Atbalss- kurš atkal ir cilvēks- Turvejs un Malviola, kurus nu saista liktenis un draudzība, dodas ārā no no pļavas. Lielā ozola čuksti aiz viņiem, ir kā maiga šūpuļdziesma.
Beigas.
Autora piezīmes: Personvārds Malviola personvārdu sarakstā nav atrodams, iespējams izcēlies no vīr. dz. personvārda Malvolio (tēls V. Šekspīra lugā “Divpadsmitā nakts”) siev. dz. atvasinājuma Malvolia, kas itāļu val. nozīmē “es vēlos”. Šis vārds vienmēr bijis ļoti rets, savu popularitātes virsotni sasniedzis 19.gs. Lielbritānijā un Amerikā. Otra iespējamā izcelsme- vārds nācis no Thai, Lao (Taizeme) apzīmējuma Malivalaya , kur tas nozīmē “ložņājošais jasmīns”, “Mali” nozīmē- jasmīns.
Turvejs- Turvey-Turvay- iespējam atvasināts no skandināvu dieva Tyr vārda, vai skandināvu Turfy- “sveķaina egle”.
Fin- retsrietumu frīzu vārds, kurš cēlies no Fen- vīriešu personvārda Ferdinands saīsinājuma.
/ pēc vietnes “Behind the Name” materiāliem/
LASĪTĀJS AR LITERĀRO AUSI
VEIK LU ANDE LI!
Mandarīnu kalnos ausa saule. Tās zeltainie stari pakāpeniski apmirdzēja stāvās kraujas pārguruša ķīnieša sejas krāsā, iešāva pāris starus sniegpilnās aizās, visbeidzot pārpludināja nolaidenos līdzenumus, kuros vīdēja lielāki un mazāki ciemati, apaļāki un garenāki lauki, taisnāki un šķībāki ceļi.
Netālu no kraujas pacēlās grezna savrupmāja, vienā pusē taisnu, otrā uzliektu jumtu; tam zem karnīzes gozējās zvīņains kokgrebuma pūķis, plati atvērtu rīkli.
Vienkāršākajā fasādē noklaudzēja durvis, pa tām izsteidzās Do Šu, senas mandarīnu dzimtas pēctecis, ģērbies zilā uzvalkā, dokumentu mapi rokā. Ārpusē viņu goddevīgi sagaidīja vairāku autofurgonu vadītāji. Do Šu rūpīgi pārbaudīja katras kravas saturu un papīrus, cita aiz citas tās nekavējoties devās lejup pa stingro lentveida ceļu. Do Šu, pavadījis fūres ar ciešu skatienu, tādu pašu iemeta arī pulkstenī un teciņus atgriezās mājā.
Izdevies cauri vairākām telpām, pēc brīža viņš jau parādījās pretējās puses durvīs, ģērbies melnā, plandošā, ar zelta pūķiem izšūtā tērpā. Īstajā brīdī, jo aiz grīļīgajiem klintsbluķiem jau bija manāmi pirmās saullēkta vērotāju grupas dalībnieku izmocītie ķermeņi tulka Lai Man Ir pavadībā.
Kad augšā bija tikuši visi, tos gādīgi sasēdināja terasē, ļāva notraukt sviedru straumes no sejām un piebremzēt sēcošās elpas, tad iepazīstināja ar pašu Do Šu,, Mandarīnu kalnu mūžīgā skaistuma likumīgo mantinieku.
-Liels prieks un gods jūs redzēt vispirmos, ko šorīt apmirdzējusi saule! Saullēkts, ko jūs tikko baudījāt, tika iekļauts kāpiena cenā. Ja vēlaties tasi atspirdzinošas tējas ar mandarīnu miziņām, būs nedaudz jāpiemaksā.
Visi vēlējās iepazīt ekskluzīvo piedāvājumu.
-Mandarīnu kalnos ikviens viesis ir dārga dāvana. Mēs sakām: jo tālāks viesis, jo dārgāka… dāvana, protams. Jūsu Eiropā gadu mija jau nosvinēta, turpretī šeit Melnās Čūskas gads patlaban grasās sākties! Ar jūsu piekrišanu un finansiālo atbalstu aicinu pieredzēt neaizmirstamu uguns- ūdens- zemes rituālu.
Do Šu, tulkam piepalīdzot, uzšļaksta klonam ūdeni, liek tūristiem noaut kājas un sastāties maģiskajā aplī… Tad aizdedzina trīs kopā sasietas zaļa bambusa nūjiņas, kas kūp un smird kā Getliņu poligons pirms rekultivācijas. Tūristi vienoti rīstās klepus lēkmē, līdz vējš dūmus aiznes tālāk ielejā.
-Lai veiksme jūs pavadītu visu atlikušo gadu, aicinām iegādāties amuletus un suvenīrus,- apdullušās grupas priekšā puse stiklotās sienas aizslīd sāņus, ielaižot tos mājīgā, ar dažādu izmēru čūskām pārblīvētā telpā.
Tūristi paklausīgi izpērk dažus kvadrātmetrus.
-Atcerieties, Mandarīnu maģija darbojas arī no attāluma,- tulks gādīgi pieskaras katra apmeklētāja plecam, izlocīdamies starp čūskām ar neaprakstāmu veiklību,- mājās palicēji būs laimīgi saņemt no jūsu rokām jaudīgu dāvanu par saprātīgu cenu.
Maksātāju rinda atjaunojas, pārbīvētās mugursomas liek papildčūskas vīt ap kaklu vai iekārt elkonī.
-Ja stāvais kāpiens jūs mazliet nogurdinājis, par atsevišķu samaksu piedāvājas viesnīcā atgriezties komfortablā autobusā.
Visi piekrītoši māj ar galvu; Lai Man Ir izvada čūsknešus cauri ēkai un sasēdina mandarīnu agrīnā perioda ražojuma braucamrīkā.
-No kuriene ta šie bija?- pirms tulks nozūd durvīs, Do Šu apjautājas.
-Sapratu, ka pārsvarā no Latvijas.
-Nuja. Viņiem pašiem laikam trūkst gan zemes, gan akmeņu, gan ūdens, tāpēc īstā biznesā nav ielauzījušies. Audzējot gurķus, kabačus, tomātus… To, ko saražo, nez kālab paši arī nopērk. Esot pat sauklis ,,Iegādājies Latvijas preci!” Vienīgā īstā andele sanāca, kad iedomājās pārdot gaisu- atceries, lasījām internetā par vēja tuneli? Pat mūsu kooriš Džekijs Čans neatturējās tajā palidināties. Pagaidi, nebrauciet, iekāpšu atsveicināties!
Pametis ar roku autobusa virzienā, vīrelis teciņus metas tam pakaļ, zeltainajiem pūķiem vijoties ap stilbiem.
-Mīļie, godātie ciemiņi! Atvadoties dāvāšu jums senu novēlējumu, turklāt pilnīgi par velti, jo tas bija iekļauts cenā jau iepriekš. Atgriezušies mājās, varat savus tuviniekus Čūskas gadā apsveikt mandarīnu valodā: ,,Veik Lu Ande Li!”
Vakars pie Ričardsoniem
Imalda Vuda
Rudens mistērija
Pēc iepriekšējās nakts negaisa, rīts pāri Anglijas pilsētiņas Jorkšīras tīrelim uzausa dūmakains un auksts. Lai kā arī saule mēģināja izlauzties cauri mākoņainajām debesīm, tā arī palika kā nespodrs gaismas avots šajā pelēcīgajā ainavā. Izņemot vēja gaudas, apkārt valdīja klusums. It kā neviena dzīva dvēsele šeit nebūtu kāju spērusi, un tas arī atbilda patiesībai, jo reti kurš iemaldījās šajā vientuļajā tīrelī- tas stiepās kilometriem tālu purvains un ar zāli apaudzis, un ja arī kāds līdz šejienei nokļuva, tas tūdaļ meklēja ceļu atpakaļ.
Piepeši klusumu pārtrauca suņu rejas un tūdaļ arī no sava apvidus auto izkāpa sportiska auguma tumšmatains vīrietis. Tiklīdz viņš atvēra durvis, pirmie izlēca divi lieli suņi- kaukāzas aitu suns un vēja suns. Skaļi riedami tie metās uz vienstāvu mājiņu, kuru viņi ar vecotēvu izmantoja kā noliktavu mākslinieka darbam, strādājot par skulptoriem. Mājiņa šeit stāvēja jau vairākus gadu desmitus, vispirms kā dzīvojamā māja, bet kad šejienieši šo vietu pameta, viņi ar vecotēvu ierīkoja darbnīcu.Viņš bija atbraucis, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā, pēc vakarnakts šausmīgā negaisa- vai vējš nav atrāvis vaļā durvis un lietus šaltīm nav salijis iekšā, samērcēdams kokmateriālus, ar kuriem viņi strādāja. Suņi šeit nebija pirmo reizi, tādēļ labi pazina apkārtni un parasti izturējās mierīgi, vienīgi apošņādami kādu sev iepatikušos vietu, vai apriedami kādu tikai viņiem redzamu dzīvu radību, taču šoreiz bija savādāk.
“Meteor, Parsor, tūlīt nāciet atpakaļ, šurp!”
Vīrietis mēģināja suņus apvaldīt, taču tie neklausīja. Tie bija medību suņi, tāpēc laba oža un ātras kājas tos nepievīla, tie bija viņu “darba instruments”, arī šoreiz tās nepievīla. Brīdi tie izzuda no vīrieša redzesloka, Parsors bija jau aizklīdis kaut kur savās gaitās, bet Meteors, paklausot saimnieka pavēlei, drīz atgriezās un nu, asti luncinādams, lēkāja ap viņu tā, it kā gribētu ko pateikt.
“Kas tur ir?” saimnieks viņu laipni uzrunāja “ko tu šoreiz atradi?”
Meteors bija medīgākais no abiem suņiem un, dodoties šādās pastaigās, tas vienmēr kaut ko pamanījās dabūt. Pagājušo reizi tas bija kāds zālē paslēpies putns, bet vasaras beigās, saimnieks bija izglābis Meteoru no čūskas, kas sildījās atvasaras saulē.
Meteors kļuva pavisam nemierīgs un viņa riešana, neciešama.
“Nu, vai rimsies!” vīrietis uzsauca, taču arī pats kļuva ziņkārīgs.
Suns devās uz mājiņu, ik pa laikam nepacietīgi atskatīdamies.
“Kas tur īsti ir? Kāds zvērs ieklīdis? Nu palaid, paskatīšos!”
Lēnam un pavisam piesardzīgi, vīrietis pavēra mājiņas durvis- ja nu tur iemaldījies kāds zvērs, meklējot patvērumu no vakarnakts negaisa, vai arī tas ir zaglis…
“Hallo, vai te kāds ir?” viņš drošības dēļ uzsauca.
Sākumā nekas nenotika, tad iekšā kas sakustējās. Meteors klusi iesmilkstējās un atkal kas sakustējās.
“Tur ir kāds, vai nav!” vīrietis tagad jau skaļāk uzsauca.
“Es. Es tā esmu!” maza balstiņa atsaucās.
Krēslainajā telpā, vīrietis ieraudzīja pārbiedētu seju ar bailēs ieplestām acīm.
“Žēlīgs dievs, tā taču meitene!” viņš pārsteigumā iesvilpās.
Tā bija pavisam jauna sieviete, kura viscauri izsalusi, bailēs un izmisumā trīcēdama, acīmredzot, bija pārlaidusi šeit nakti.
Brīdi viņi viens uz otru skatījās, izbīlī un neizpratnē, kur otrs parādījies. Jaunais mākslinieks attapās pirmais:
“Kas noticis? Kā jūs šeit nokļuvat?”
Uzrunātā trīcēja pie visām miesām. Un, kad viņa neatbildēja, bet, ieraudzījusi svešinieku ar milzeni, kurš par visam varēm lauzās iekšā un ik pa laikam tika apsaukts ar: “Meteor, mierā! Nedrīkst, sēdēt!”, sāka raudāt, vīrietis ar šausmām nodomāja, ka atgadījies kas nelabs un viņš nedrīkst pamest atrasto šeit ne uz mirkli, bet jāsteidzās pēc palīdzības.
“Es esmu Fīlips Stjuarts!” viņš iesāka, lai pārtrauktu klusumu un uzmundrinātu viņu “šī ir mūsu ar vecotēvu mākslinieku darbnīcas noliktava, kurā mēs turam savus kokmateriālus. Bet kas ar jums atgadījies? Kas jūs šurp atveda? Stāstiet!”
“Es… Es īsti nezinu, kā viss notika. Laikam, pēc visa spriežot, esmu šeit nakšņojusi, slēpjoties no briesmīgā negaisa, kas uznāca ceļā”
Bet kā jūs nonācat šajā tālajā, nomaļajā vietā?”
Viņa no jauna izplūda asarās un lielais suns gandrīz izrāvās, lai tiktu iekšā, taču Fīlips satvēra to aiz kaklasiksnas un nelaida.
“Tas ir Meteors, mans suns. Viņš ir īsts milzenis, bet jums nav no viņa jābaidās, viņš ir neiedomājami labsirdīgs un vēlas tikai jūs pažēlot. Arī no manis jums nav jābaidās, mēs jums neko nedarīsim! Drīzāk vēlamies palīdzēt, bet es nezinu kā, pirms neesat izstāstījusi, kas īsti ar jums noticis!”
Fīlips runāja draudzīgi un uzmundrinoši, redzot, kā meitene, bailēs un aukstumā trīcēdama, raujas atpakaļ, vīstīdamās drēbēs. Tagad viņš pamanīja, ka tas ir viņa darba vatenis, kuru viņš bija atstājis mājiņā, pakārtu uz durvīm. Nabadzīte, viņa bija norāvusi no sevis izmirkušās drēbes un uzvilkusi vienīgo sauso apģērba gabalu. Nakšņojot šeit, arī tas bija pievildzis ar mitrumu, un tagad, viņai klabēja zobi aiz aukstuma.
“Nāciet ārā! Jūs nedrīkstat palikt šeit ilgāk ne mirkli, tā jūs varat saaukstēties!” Fīlips, saprotot lietas nopietnību, lietišķi ieteicās “tagad jums jāuzticās man un jābrauc līdzi uz mūsu ar vecotēvu mājām pārģērbties, sakārtoties un visu izstāstīt!”
Meitene brīdi vilcinājās, tad piecēlās kājās.
“Ar jums viss kārtībā? Varēsiet paiet saviem spēkiem?”
Viņa pameta ar galvu, tomēr Fīlips redzēja, ka bailēs un nespēkā viņai metas kājas, tādēļ panācās pretīm un paņēmis aiz rokas, palīdzēja viņai nokļūt līdz mašīnai.
Tagad arī Parsors bija viņiem pievienojies un, redzot nepazīstamo, satraukts maisījās pa kājām, bet Meteors uzticīgi lampačoja līdzi, ne brīdi nenovēršot skatienu no saimnieka un atrastās meitenes.
“No kurienes jūs īsti esat?”’
“No viesnīcas, tepat netālu!”
“Interesanti, šeit tuvumā nav neviena viesnīca…” Fīlips domīgi nogrozīja galvu.
Kādu brīdi viņi klusēja un tikai, kad viņa bija iesēdusies mašīnā, viņš ierunājās no jauna:
“Es nemaz nezinu, kā jūs sauc!”
“Ibena, esmu no Norvēģijas”
Vairāk Fīlips nejautāja, saprotot, ka pašlaik neko vairāk neuzzinās. Gan jau mājās viņa pati ko izstāstīs.
Suņi iekārtojās savā ierastajā vietā- mašīnas aizmugurē, bet Filips pie stūres
“Šī ir mana darba mašīna, tādēļ vietas šeit nav diez ko daudz. Ceru, jums nebūs nekas pretī sēdēt aizmugurē kopā ar Meteoru un Parsoru ” viņš smaidot uzrunāja Ibenu.
“Nē, protams nē!”.viņa papurināja galvu.
No pārdzīvotajām emocijām un atvieglojuma, Ibenai pār vaigiem lija asaras. Jūtot sev blakus lielā suņa sānus, viņa tam instinktīvi piespiedās. Viņa juta Meteora silto, slapjo mēli, kura laizīja asaras no vaigiem.
Vecaistēvs, vecāka gadu gājuma vīrs iesirmu pilnbārdu, ģērbies biezā, adītā džemperī un tumšās biksēs, iznāca viņiem pretīm, un, ieraudzījis svešinieci, pārsteigumā iesvilpās:
“Kas tad tas?”
“Atradu viņu mūsu noliktavā, pašlaik vairāk neko nejautā!” Fīlips klusām viņam atbildēja.
Redzot vēl joprojām trīcošo, noraudājušos svešo meiteni, kuru mazdēls bija atvedis viņu mājā, vecaistēvs saprata, ka kaut kas ir atgadījies, taču, būdams pārāk dzīvē pieredzējis, un labsirdīgs, viņš tikai noteica:
“Piesēdies, meit, tev nav jābaidas!”
Ibena piesēdās ar viņiem pie galda un vecaistēvs, izņēmis no plaukta karafi ar savu konjaku, ielēja to glāzē un nolika uz galda:
“Iedzer nu, tas palīdzēs!” viņš teica.
Ibena paņēma glāzi un lēnām to izdzēra.
“Augšstāvā ir vannas istaba, vari iet sakārtoties, tad iztāstīsi, kas noticis. Fīlips parādīs ceļu!”
Ibena piecēlās un sekoja Fīlipam uz augštāvu, viņai patiešām bija nepieciešams nedaudz atsvaidzināties un nomierināties, pirms izlēma, ko darīt tālāk.
“Vari justies droša, šeit tevi neviens netraucēs!” Fīlips noteica, pirms devās lejā, atpakaļ pie vecātēva.
“Paldies!” Ibena klusām atbildēja.
Tad durvis aiz viņas aizvērās un viņa palika viena svešajā vannas istabā. Te bija viss, lai justos ērti- gan karstais un aukstais ūdens, gan duša, kā arī skapītis ar higēnas piederumiem, neliels galdiņš un spogulis virs izlietnes. Ibena pievērsa skatienu savam attēlam spogulī. Viņai pretī raudzījās bāla seja ar izjukušu, gaišu matu ērkuli. Tagad Ibena saprata, kādēļ Fīlips bija teicis, ka tādā izskatā viņa nevienam nevar rādīties.
Viņa atvēra ūdes krānu un iešļāca sejā šalti vēsa ūdens. Tas nomierināja un radīja nedaudz sārtumu vaigos. Vai viņa bija gatava dalīties ar vakarnakts piedzīvoto ar svešiem cilvēkiem? Vai tad viņai tagad bija izeja?
Kad Ibena atgriezās virtuvē, Fīlips ar vecotēvu vēl joprojām sēdēja pie galda. Vecaistēvs bija pagatavojis viņiem siltas pusdienas un pašlaik dalīja šķīvjos.
“Ibena! Nāc, sēdies ar mums pie galda, tev jāpaēd!” vecaistēvs smaidot teica, ieraudzījis viņas atgriežamies no vannas istabas. Ibena klusēdama paklausīgi piesēdās pie galda.
“Paldies!” viņa nedaudz pasmaidīja.
“Tagad pastāsti, kā tu nonāci mūsu noliktavā!” Fīlips vēlreiz iejautājās, kad viņi pusdienoja.
Ibena dziļi ievilka elpu:
“Nu, ja tā var teikt, biju izgājusi pastaigāties, lai izbaudītu šejienes klusumu, kurš atšķiras no Norvēģijas, kurā dzīvoju. Kad izgāju no viesnīcas, vakars bija gluži rāms, vien violeta pamale vēstīja par stipru vēju nākamajā dienā. Gāju domās nogrimusi un nemaz nemanīju, ka laikam esmu nomaldījusies. Strauji satumsa, no savas vecmāmiņas esmu mantojusi tā saucamo “vistas aklumu”, tādēļ tumsā slikti redzu, bet strauji satumsa, acīmredzot biju gājusi ilgi. Bez tam mani pārsteidza piepešas lielas lietus lāses, kuras atnesa spēcīgs, brāzmains vējš. Sapratu, ka steigšus jāatgriežas viesnīcā, pirms vēl nav sācies stiprāks lietus. Pagriezos, lai pa to pašu taciņu dotos atpakaļ, bet tumsa bija tik necaurredzama, ka piepeši apmulsu pavisam un vairs nezināju, no kuras puses esmu nākusi. Tagad lietus jau gāzās no debesīm. Mani izbiedēja ugunīga šautra, kurai sekoja pērkona grāviens. Tumsā un lietū neko nevarēju saskatīt, pērkons un zibens sekoja viens pēc otra, bet lietus šaltis un spēcīgais vējš neļāva turēties kājās. Mani pārņēma izmisums un bailes, kuras stindzināja vairāk, nekā aukstums. Es jau nodomāju, ka nekad vairs neredzēšu vecākus un māsu, kad nākamajā zibens uzplaiksnījumā sazīmēju namiņu, kā man likās netālu. Saņēmu pēdējo spēkus un sāku iet uz to pusi un, patiešām- tur stāvēja namiņš. Uzmanīgi piegāju pie tā un uzsaucu, vai tur kāds ir. Kad neviens neatsaucās, sapratu, ka esmu glābta!”
“Ja es pareizi sapratu, tad tevi no rīta atrada Fīlips ar Meteoru!” vecaistēvs smaidot noteica.
“Jā, bet ir kas tāds, kas mani mulsina visā šajā notikušajā, tādēļ vairs nezinu, kā notika patiesībā. Varbūt tomēr es tur nokļuvu atpakaļceļā, nākot no Ričardsoniem!”
Ībena brīdi apklusa. Filips un vecaistēvs saskatījās.
“Kādiem Ričardsoniem?” vecaistēvs pārvaicāja.
“Es redzēju sapnī, esmu gandrīz pārliecināta, ka tas bija sapnis, savu kursa biedreni, ar kuru kopā mācījos, taču ikdienā mēs līdz šim nebijam pazīstamas. Viņa stādījās priekšā kā Alisa varbūt Elīza Ričardsone. Vārdu tā īsti nesaklausīju, taču uzvārdu- Ričardsone- zinu skaidri. Viņa aicināja sev līdzi, sakot, ka šonakt viņas mājā notiekot masku balle un vai es nevēloties atnākt. Tā kā jutos izbijusies un bezpalīdzīga, un priecājos par viņas cilvēcisko klātbūtni, labprāt piekritu šādam šķietami draudzīgam piedāvājumam. Viņa mudināja mani pasteigties, jo masku balle jau esot sākusies, taču mēs vēl paspēšot. Tā nu steigšus devamies uz Ričardsonu māju. Kad tuvojamiess mājai, visos logos dega gaiša uguns, mājā bija silti un patīkami,skanēja cilvēku balsis un smiekli. Visi pārējie, izņemot mani un manu jauno paziņu, bija maskās, tā ka sejas neatceros. Sekoju viņai virtuvē. Mums ejot garām lielajai viesistabai, dzirdēju skanam mūziku un cilvēku balsis, redzēju, kā tie dejo. Tā bija samērā neliela virtuvīte. Man gribējās dzert, tādēļ iejautājos mājas saimniecei, kur šeit ir ūdens, ko padzerties. Ričardsone atbildēja, ka tūlīt noies uz pagrabu pēc jāņogu sulas. Paņēmusi lielo krūzi un atslēgas, viņa devās projām, bet es paliku virtuvē gaidot, jo tā bija vienīgā telpa šajā mājā, kuru pazinu. Šķita, ka gaidu ļoti ilgi, un mājas saimniecei būtu laiks atgriezties. Pa šo laiku mājas atmosfērā, kura sākumā bija šķitusi patīkama, man, pašai nesaprotama iemesla dēļ, kaut kas bija kļuvis biedējošs. Sajutu uzstājīgu vēlēšanos tūlīt pat doties projām no turienes. Kamēr vien sēdēju virtuvē un gaidīju, Alisa vai Elīza Ričardsone neatgriezās. Sapratu, ka ilgāk gaidīt nav nozīmes, tādēļ klusām izgāju no mājas un steigšus sāku iet atpakaļ pa to pašu celiņu, kur abas bijam nākušas. Kad atskatījos, lai pārliecinātos, vai esmu tālu no Ričardsonu mājas, man šķita, ka saskatu atblāzmu, bet pirms vēl paspēju attapties, pamodos no zibens uzliesmojuma jūsu darbnīcas mājiņā. Īslaicīgajā gaismā saskatīju vējjaku, kura uzkārta uz durvīm un nopriecājos, jo sapratu, ka esmu ļoti nosalusi. Uzmetu to mugurā un aizmigu no jauna. No rīta, kā jau zināms, Fīlips ar Meteoru atrada mani tur. Tas arī ir viss! “
Vecaistēvs domīgi noklausījās meitenes stāstā, bet neko neteica.
“Droši vien būsi nogurusi ne pajokam!” viņš visbeidzot ierunājās “Fīlips parādīs tev istabu, kurā varēsi atpūsties. Vari palikt arī par nakti, šeit vari justies pavisam mierīga!”
“Paldies!” Ibena pamāja ar galvu.
“Ļoti neparasts stāsts! Vai tev tā nešķiet?”
Fīlips domīgi palūkojās uz vecotēvu, kad atkal bija nonācis no augšstāva.
“Jā, bet man tas viss nelikās nemaz tik neloģiski. Varētu pat teikt- man tas ko atgādināja!”
“Atgādināja?” Fīlips pārsteigumā uzrauca uzacis.
“Jā, būs šis tas jāpaskatās precīzāk un, ja manas domas sakritīs…”
“Fīlip?” vecaistēvs nākamajā dienā uzrunāja mazdēlu, kad tas gāja garām viņa istabai “ienāc, gribu tev ko parādīt! Domāju, ka tevi tas varētu interesēt!”
Vecaistēvs sniedza viņam pabiezu, melnos vākos iesietu grāmatu.
“Kas tas ir?”
“Tā ir mājas grāmata, kuru esmu saglabājis vēl no sava tēva. Vēlos, lai tu tajā ko izlasi, skaties!”
Fīlips pievērsās grāmatai, vecātēva norādītajā vietā.
“19..gada 31.oktobrī (gada skaitlis bija izdzisis, palicis tikai datums- Visu Svēto diena)
Ričardsonu ģimene- Herolds Ričardsons ar sievu Eleonoru Ričardsoni, viņu meitas- Alisa Ričardsone, Silvija Ričardsone un Kerola Ričardsone. Gājuši bojā, mājai nodegot postoša negaisa izraisītā ugunsgrēkā.
Kādu brīdi Fīlips nespēja izteikt ne vārda.
“Tagad tu saproti, par ko es domāju?” vecātēva dzīvesgudrās acis pievērsās mazdēla izbrīnītajai sejai.
“Tu gribi teikt, ka….” Fīlips paskatījās uz viņu.
Vecaistēvs pamāja ar galvu:
“Ībena pieminēja Alisas Ričardsones vārdu, tātad, viņa redzēja tādu kā vīziju par vienu no ugunsgrēkā bojā gājušās Ričardsonu ģimenes locekli, viņu nemaz nepazīstot”
Fīlips vēl joprojām nespēja attapties no tiko izlasītā.
“Jā, tagad atceros, kā tēvs man ko tādu stāstīja, kad biju vēl pavisam jauns. Tikai tagad saprotu, ka tā bijusi patiesība, agrāk to uztvēru kā izdomātu stāstu. Tas notika aptuveni pirms kādiem gadiem piecdesmit!”
Tagad arī Fīlips bija kļuvis pavisam domīgs.
“Bet.. apsolies man vienu lietu, Fīlip!”,
“Ko?”
“Ka nestāstīsi to tai nabaga meitenei un nesatrauksi viņu vēl vairāk! Lai tas paliek kā viņas sapnis!”
Fīlips pamāja:
“Apsolu!”
Nākamajā dienā, kad Ibena grasījās aizbraukt, piepeši viņa atklāja, ka nekur nevar atrast savas brilles.
“Droši vien, atstāju tās jūsu namiņā, steidzoties projām!” viņa satraukti paskatījās uz Fīlipu.
“Mēs varam par to pārliecināties!”
“Tiešām? Paldies!”
“Esi pārliecināta, ka pazaudēji tās šeit, nevis uztrukumā ieliki somiņā vai mēteļa kabatā?” Fīlips iejautājās, kad viņi iegriezās ceļā, kur sākas tīrelis.
“Es īsti nezinu! Ikdienā brilles nenēsāju katru dienu, tās ir manas tāluma brilles, bet nēsāju tās līdzi un, vakarā izejot, biju uzlikusi. Tagad viņas nekur nav. Izskatīju visas savas mantas!”
“Labi, paiesimies pa taciņu uz noliktavas pusi, lai vari paskatīties, ja gadījumā tās pa ceļam kur izkritušas. Laidīsim Meteoru pa priekšu, viņš noteikti atradīs brilles, ja tās ir kaut kur šeit!”
Fīlips atvēra mašīnas durvis un izlaida suni, vispirms iedodams paostīt viņas kakla lakatiņu:
“Brilles! Meteor meklē Ibenas brilles!”
Lielais suns izlēca no mašīnas un, uzņēmis pēdas, sāka dzīties pa taciņu, Fīlips un Ibena viņam sekoja.
“Bet kā viņš zinās, ko meklēt?”
“Man arī ir brilles lasīšanai, viņš zina, kas ir…” Fīlips smaidot paskatījās uz Ibenu. Viņš vēl nebija pabeidzis sakāmo, kad no noliktavas atskanēja Meteora rējieni.
“Redzi nu, arī šoreiz viņš nav mūs piemānījis!” Fīlips iesaucas.
Tagad viņi piegāja pie namiņa, kur suns kaut ko ostīja un priecīgi rēja.
“Kas tur ir?”
Fīlips pieliecās, lai apskatītos Meteora atradumu un….pacēla Ibenas brillītes.
Tagad viņš pienāca pie viņas un sniedza tās Ibenai:
“Tās ir tavas?”
Ibena pamāja ar galvu:
“Liels paldies, tās man tomēr ir ļoti noderīgas!”
“Tev jāpateicas viņam!” Fīlips smaidot paskatījās uz blakus stāvošo lielo suni, kurš uzticīgi un pašapzinīgi lūkojās saimniekā “viņš tās atrada! Un arī par savu atrašanos, tev jāpateicas viņam. Meteoram ir tiešām lielisks deguns!”
Brīdi viņi klusēdami skatījās viens uz otru. To pārtrauca Meteora priecīgais rējiens un piegrūdiens Ibenai pie sāniem.
“Paldies tev, Meteor!” Ibena pieliecās un noglaudīja suņa lielo galvu “tagad es varēšu atgriezties viesnīcā, rīt man atsākas mācības!” tagad viņa pacēla acis uz Fīlipu.
“Es aizvedīšu!”
Viņi no jauna iesēdās mašīnā un sāka pāris kilometrus garu ceļu līdz viesnīcai, kur Ibena bija apmetusies. Šoreiz viņi izkāpa, bet Meteors palika mašīnā, skatoties pa logu.
“Vēlreiz liels paldies par visu! Bez tevis… Bez jums abiem es tur aiz aukstuma un bailēm droši vien būtu pagalam!” Ibena ierunājās, kad viņi bija piestājuši pie viesnīcas.
“ Bet tu jau vēl neaizbrauc!, Vēl kādu brīdi būsi šeit!”
Ibena pamāja ar galvu:
“Protams, man vēl mācības līdz janvārim!”
“Tad varbūt vēl iegriezīsies mūsu mājās, apskatīties kolekciju mierīgākos apstākļos. Mēs- trīs vīri- tevi tur gaidīsim! Piezvani, tev taču palika mans numurs!”
Ibena no jauna pamāja, baidoties tūlīt izplūst asarās. Viņa ieslīdēja Filipa apskāvienā, tad pagriezās un iegāja viesnīcā.
Beigas.
Nakts taksometrs
10.nodaļa
Krustceles
Imalda Vuda
Intas sirds nu ir nedaudz mierīgāka par Elvīru, tomēr iekšēji viņa vēl joprojām izjūt neizprotamu trauksmi. Miegs tonakt no viņas bēg un acu priekšā rēgojas visādi pagātnes tēli un ainas. Viņa redz sevi atkal mazu kopā ar vecākiem, redz sevi spēlējamies ar Dzintaru, dzird laimīgus bērnu smieklus, ko viņi smējās. Pāri vaigiem rit karstas asaras un rīklē iespiežas kaut kas karsts un žņaudzošs. Šonakt viņai pietrūkst šo laiku, kā vēl nekad agrāk, pietrūkst māte un pārņem bailes par Elvīru. Ja nu kas ar viņu? Inta paņem spilvenu un cieši piekļauj to sev klāt. Kaut viss nebūtu noticis tā, kā ir noticis! Kaut Elvīra būtu šeit savā istabā, cieši aizmigusi un nākamajā rītā rosītos virtuvē kā labsirdīgā, kulinārā burve, kura vienmēr uzbur ko gardu! Kaut Rimants būtu šeit- viņai blakus! Inta iztrūkstas pati no savām domām. Tā gan ne! Bet kādēļ ne? Viņa bijusi viena jau kādu laiku un arī viņš ir vientuļš. Viņa jūtas viena un ilgojas pēc kāda.. Rimants jau ir viņai līdzās vai ik brīdi un sniedz izpalīdzīgu roku un drošu plecu, kad vien tas nepieciešams. Elvīrai bija taisnība, kad Ziemassvētku dienā viņa novērtēja Rimantu kā ko stabilu un drošu. Protams, viņš pats izgājis cauri visīstākajai ellei, bet viņš tiks tam visam pāri… Intu pārņem silta sajūta un miers, un beidzot viņa aizmieg.
Tikai… ja vien viss būtu tik vienkārši. Nākamajā rītā Inta saņem zvanu no slimnīcas ar satraucošām ziņām- Elvīra šajā naktī devusies mierā.
“Hallo! Vai jūs mani vēl tur dzirdiet?” Inta dzird ārstes balsi otrā pusē.
“Jā, es jūs dzirdu, lai gan, nekad nebūtu vēlējusies izdzirdēt ko tādu!”
Intai tagad grūti parunāt, jo viņai jāraud.
“Es jūs ļoti labi saprotu, man ir patiešām ļoti žēl! Viņa aizgāja šonakt, domājams miegā!”
Taču Inta nav mierināma. Vienīgais, kurš to var izdarīt ir Rimants,
“Rimant, viņa… ” Inta raud klausulē.
“Ak, dievs! Es tūlīt būšu!”
Un atkal viņa jau ir Rimanta siltajā, mierinošajā apskāvienā un Inta var izlikt savu grūtumu uz viņu. Tas ir tik labi, ka ir uz ko paļauties!
“Kā es tagad dzīvošu bez savas mīļās Elvīras? Kā māja? Kā viņas kaķi?”
“Kuš, nu kuš! Man ir patiešām žēl, bet dzīvē viss ir līdzsavarā. Tu pašlaik stāvi krustcelēs- jaunas dzīves sākumā!” Rimants stāv tur, auklējot viņu rokās. Intai atlikuši vairs tikai viņš un tēvs, bet tēvu viņs negrib apgrūtināt un sāpināt pārlieku, viņam jau tā veselība švaka. Tomēr sirds tik pilna…
“Rimant?”Inta skatās uz Rimantu, asaru pilnām acīm.
“Jā, mīļā?”
“Vai tu ko, lūdzu, izdarīsi manā labā?”
“Es darīšu tavā labā, ko vien vajaga! Tu taču to zini!” Rimants sēž blakus un glāsta Intas matus.
“Vai tu.. vai tu vari aizvest mani pie tēva? Man viņam viss jāizstāsta, bet.. tā nav telefona saruna”
Rimants pamāj:
“Uz to..”
Tagad apstiprinoši pamāj Inta:
“Uz Meždārza ielu”
“Braucam!” Rimants apņēmīgi pieceļas, tad atskatās uz Intu, kura vēl joprojām sēž uz dīvāna “bet.. kur īsti tas ir?”
“Kad izbrauksim no pilsētas, tūdaļ aiz Fuksijas muižas”
Tagad arī Inta ir piecēlusies.
“Fuksijas muižas? Nekad neesmu par tādu dzirdējis, kamēr vien te dzīvoju!”
“Cik sen jau tu dzīvo šeit?”
“Pavisam nesen, tikai gadu!”
Inta pamet ar galvu:
“Mēs ar Elvīru dzīvojam šeit piecpadsmit gadus- vienā mājā, diennakti, plecu pie pleca!”
Elvīras pieminēšana atkal izsauc viņai asaras. Rimants pienāk un apskauj raudošo Intu:
“Nu, nu, nu! Es esmu šeit- ar tevi! Vienmēr!”
Inta jūt viņa elpu tagad pavisam tuvu un viņa notrīs. Rimants maigi pievelk viņu ciešāk:
“Varbūt tu nevēlies braukt šodien? Rīt arī diena!”
Inta papurina galvu:
“Es vēlos to izstāstīt tētim, būt ar viņu tagad!”
“Tad braucam!”
Rimants no jauna kļuvis lietišķs.
Kad viņi iziet uz ielas, diena ir ziemīgi auksta, bet spīd saule. Viņi iekāpj Rimanta mašīnā un Rimants izgriež pa piebraucamo ceļu.
“Intiņ!”
Arvīds ir tikpat priecīgs, cik pārsteigts par meitas negaidīto apciemojumu.
“Tēt!”
Inta iekrīt viņa rokās un raudāšana sākas no jauna.
“Kas noticis, meitiņ? Vai ar tevi atgadījies kas slikts? Mani biedē tavs negaidītais apciemojums… Nē, nē, nedomā… es vienmēr priecājos redzēt tevi, bet..”
Tagad viņš ir pamanījis Rimantu, kurš stāv turpat līdzās kluss un visu noskatās:
“Jaunais cilvēk…”
“Tēt, tas ir Rimants, mans… draugs!” Inta steidz iepazīstināt.
“Ļoti patīkami, Arvīds!” Arvīds smaidot sniedz roku
“Rimants!” smaida arī Rimants un sniedz pretī roku.
“Nāciet taču iekšā! Ko jūs tā ārā, aukstumā!”
Viņi ieiet mājā, Rimantam šeit viss svešs un interesants, bet Inta rosās kā savās mājās.
Arvīds atgriežas ar trīs karstas tējas krūzēm uz paplātes.
“Tagad izstāsti, kādēļ tu atbrauci un par ko sāki raudāt, mani ieraudzījusi! Kas ir atgadījies?” tad viņš pamet skatienu uz Rimantu “varbūt…”
“Man nav noslēpumu no Rimanta, tēt! Viņš jau visu zina… Tēt…Elvīra..”
Tagad viņa stāsta par saņemto ziņu par kuģa bojāeju, kā Elvīra nonākusi slimnīcā un šorīta zvanu no slimnīcas.
Arvīds kādu brīdi skatās uz viņas:
“Kāpēc tu nepateici man to visu!”
Inta saņem viņa roku un ieskatās acīs:
“Piedod, tēt! Es zinu, ka man vajadzēja…negribēju satraukt tevi!. Es nekad nedomāju…”
“Protams!”
Arvīds saspiež viņas roku un ieskatās acīs”ir jau labi, meitiņ! Man ir tik ļoti žēl! Nabaga Dzintars… un tagad Elvīra… Viņa taču tevi uzaudzināja kopā ar Dzintaru, jeb Dzinču, kā Elvīra viņu sauca, kā māsu ar brāli, kā māte, pēctam, kad Olga.. Viņa bija tik nelaimīga..”
Inta saprot, ka atkal palicis kas neizteikts, viņa pieliecas un satver tēva roku no jauna:
“Tēt! Kādēļ mamma bija nelaimīga? Es viņu tādu netceros! Viņa bija precējusies ar tevi, jums biju es… Tēt..”’
Arvīds tagad strauji pieceļas, saprotot, ka varbūt izrunājies mazliet par daudz.
“Vēlaties cepumus pie tējas? Piemirsu piedāvāt!” viņš nervozi ierunājas.
“Nevaru neko ieēst!” Inta papurina galvu.
“Varbūt jūs, Rimant, ko vēlaties?”
“Nē, paldies!”
“Tēt!” Intas miers tagad izjaukts vēl vairāk “vai mamma… vai viņa ko izdarīja ar sevi?”
Tagad Arvīds paskatās uz meitu, viņa sejā atspoguļojas agrākās sāpes un bažas:
“Es nezinu! Es nezinu, kas ar viņu notika! Goda vārds!”
Brīdi iestājas smags klusums. Beidzot Arvīds ierunājas no jauna:
“Tagad būs jāsāk plānot, kā godam pavadīt Elvīru!”
(turpinājums novembra numurā)