Literāri radošais žurnāls
LITERĀRĀ AUSS
Ievadraksts
Klāt vasaras beidzamais mēnesis un vasara pamazām sāk no mums atvadīties (vēl jau priekšā vasara un atvasara septembrī), bet “Literārā Auss” turpina “sadarboties” ar elfiem, fauniem, burvjiem un barbariem, lai saviem lasītājiem sagādātu aizraujošus, iztēles “ceļojumiem” piepildītus un neaizmirstamus piedzīvojumus. Turpinās arī romāna “Nakts taksometrs” notikumi un lasītāji, kurus aizrauj senāki notikumi, joprojām var sekot Edītes Vartones noveles “Vasara” tulkojuma turpinājumam, tāpat arī Rainalda ceļojumiem Johannesa Karla Augusta “Leģendas par grāfa meitām”. Arī lasītāja “Literārā Auss” joprojām ir dzirdīga.
“Literārā Auss” ļoti cer vēl aizvien redzēt savus lasītājus tikpat ieinteresētus, jaunu žurnāla numuru gaidošus un lasīt vēlošos. Tāpat žurnāls priecāsies par katru lasītāju ar “literāro ausi” un atsauksmēm, kas žurnāla veidotājiem palīdzētu vēl rūpīgāk atlasīt un piemērot saviem mīļajiem lasītājiem interesējošas un viņiem veltītas tēmas.
Lai bagātīga iztēle, sirds degsme un mīlestība pret “Literāro Ausi” nepamet arī šomēnes.
Jūsu “Literārā Auss”
SENĀ GAISMA
AUGUSTS
Pa plato lielceļu nāca kāds gaišmatains vīrs linu kreklā, ceļa putekļiem noputējušām kājām, saules un tālā ceļa nogurdināts. Rokās viņš nesa grozu ar smaržīgiem, gataviem āboliem un lielu, dzeltenu saulespuķi, bet uz muguras vēl vienu grozu ar jau sārtot sākušām pīlādžogām. Baskājaini, bezbēdīgi bērneļi izskrēja tam pretīm, stiepdami rokas pēc tik kārotajiem, pirmajiem āboliem.
“August, dod mums, dod!”, viņi viens par otru sauca.
Augusts dalīja pirmos rudens labumus, ar patiesu gandarījumu noskatīdamies bērnu priekā. Caur kļavu lapām vakara saulē atvizēja pēdējie zeltītie gaismas ņirbošie stari. Augusts bija ņēmis vērā sentēvu gudrību- visam jābūt gatavam dabā līdz brāļa Septembra atnākšanai.
Piepeši kaut kur pavisam tuvumā atskanēja brīnešķīga dziesma. Tā savirmoja joprojām pēc vasaras smaržojošo gaisu un tā vien aicināt aicināja sev līdzi pretīm kaut kam jaunam un neparastam.
“Kas te tik skaisti dzied?” Augusts izbrīnīts pacēla savas sapņainās acis. Un tur jau viņš bija- turpat līdzās uz dārza soliņa uzlecis Sienāzītis- pirmais krusttēva Rudens vēstnesis, kuru tas jau atsūtījis. Tērpies brūnā uzvalciņā, tas lēni tricinādams, vilka vijoles lociņu, spēlējot savu skaistāko atvasaras dziesmiņu tieši Augustam. Augusts gribēja to paslavēt, pateikt, ka tā ir skaistākā dziesma, kādu viņš jebkad ir dzirdējis, bet Sienāzītis jau bija devies kaut kur tālāk savās vakara gaitās. Pār dārza nolaidās krēsla, ietinot visu rāmā mierā. Te pēkšņi, gan te, gan tur- viena pēc otras iedegās mazas gaismiņas. Kaut kur tālumā no jauna atskanēja Sienāzīša dziesmiņa, tikai nu tā bija kā vesela skaņu simfonija, kura daudzbalsīgi izpildīta viena pār otru izskanēja tuvu un tālu. Augusts ilgi sēdēja, atbalstījies uz rokas, un klausījās šo brīnešķīgo koncertu, vērojot, kā no tuvējās mājas skursteņa lēnam ceļas dūmu strūkliņa. Un, kad beidzot viss bija norimis, būdams patiesi muzikāli apdāvināts un atceroties katru noti, kuru bija tiko dzirdējis, Augusts izvilka no azotes savu vijolīti un vēl ilgi spēlēja dzirdēto dziesmiņu. Tad arī viņš piecēlās un apreibis no skaistās melodijas un naktsvijoļu aromāta, sekoja jāņtārpiņu maldugunīm pļavā, kas laistījās tikpat spoži, kā zvaigznes tumšajās rudens debesīs. Augusts bija visā dāsnumā piepildījis sevi.
/ No cikla “Gadalaiku miniatūras”/
Edīte Vartona
Vasara
(NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI IMALDA VUDA)
3.
Haritija savu bija panākusi- tagad viņa bija stājusies Eudoras Stafas amatā bibliotēkā un viņu mājā saimniekoja Verēna Mārša- pavecāka, kurla sieviete, kura dzīvoja advokāta Rojala mājas bēniņos- tieši virs Haritijas, un ar to it kā bija gana.
Kopš tā vakara, kad bija notikusi saruna starp Haritiju un Rojala kungu, viņu attiecības bija mainījušās. Rojala kungs nicināja pats sevi par visu, kas tovakar notika un par to pazemojumu, kuru bija saņēmis no Haritijas, tādēļ viņa zināja, ka tas, kas notika tovakar, vairāk neatkārtosies. Viņš nenāks viņas istabā, jo nu viss bija nokārtots un tagad viņš zināja, ka viņa to neieredz. Varbūt tas bija tādēļ, ka viņai no prāta neizgāja Lūcijs Hārnijs- viņu pirmā tikšanās bibliotēkā, tas, kā viņš bija aizmirsis, kas tam sakāms, kad viņu acu skatieni bija sastapušies. Domājot par viņu, Haritija bija atradusi sērkociņus un, aizdedzinājusi sveci. Pacēlusi sveci, lai tā puskrēslā apgaismotu viņas seju, viņa spoguļattēlā redzēja, ka nu tā bija kļuvusi starojoša un viņas brūnās acis- lielākas un izteiksmīgākas, un pirmo reizi viņa vairs nevēlējās, lai tās būtu tikpat zilas kā Annabellai Balhai.
Pa pusei sapņos, pa pusei savā laimīgajā iztēlē, Haritija bija redzējusi sevi satīna ģērbā kopā ar Lūciju Hārniju ejam pa baznīcas velvēm kā jaunu laulātu pāri, izejot no baznīcas, viņš bija to noskūpstījis un Haritija centās saglabāt sevī šo brīnešķīgo sajūtu, cieši piespiežot plaukstu pie savām kaistošajām lūpām, kad tieši pie durvīm bija grabinājies Rojala kungs un pēctam izteicis viņai bildinājumu. Varbūt tādēļ viņa to ienīda vēl spēcīgāk. Ienīda ne vien viņu gadu starpības dēļ- kaut kas viņai derdzās šai cilvēkā, viņa nevarēja iedomāties sevi kopā ar Rojala kungu, nevarēja iedomāties sevi kā viņa sieva. Vēl vairāk- tagad ne vien nicinājums, bet dziļš naids pret viņu
piepildīja Haritijas sirdi. Protams, Rojala kunga vispārējais stāvoklis sabiedrībā nebūtu liedzis viņai dzīvot labu un pat godājamu dzīvi. Advokāta Rojala kundze! Telpā, kas sarkanajā mājā pazīstama kā Rojala kunga “birojs”, viņš pieņēma savus retos klientus, lai gan šī vīra profesionālā cieņa un vīrišķīgā neatkarība lika domāt, ka tam ir jābūt īstam birojam zem cita jumta un viņa, kā vienīgā Ziemeļdormeras advokāta, statuss prasīja, lai šis jumts būtu tāda paša nozīmīguma, kāds šeit bija Rātsnams vai vismaz pasts.
Rojala kungam bija ieradums iet uz šo biroju divas reizes dienā, no rīta un pēcpusdienā. Viņa birojs atradās ēkas pirmajā stāvā, ar atsevišķu ieeju un plāksnīti ar viņa vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu uz durvīm. Pirms došanās iekšā, viņš iegāja pasta nodaļā, lai saņemtu savu pastu, lai gan labi zināja, ka tā parasti ir tikai tukša ceremonija, tomēr viņš nevēlējās, lai viņa retie klienti pārsteigtu viņu sēžot, bez lietveža un redzētu neaizņemtu savā putekļainajā birojā, tad pateica pāris vārdus pilsētas ierēdnim, kurš tur sēdēja dīkstāvē un, tā kā birojā tik pat kā nebija ko darīt, devās uz mājas pretējo spārnu, kur atradās veikaliņš. Arī šeit viss lielāko tiesu stāvēja dīkā pamestībā, bet Frīds Keriks, noliktavas pārzinis, vienmēr turēja viņam krēslu un noteikti atradās viens vai divi izredzētie, kas noliecās pār garo leti, lai ko pajautātu šajā virves, ādas, darvas un kafijas pupiņu sajaukuma atmosfērā. Katrā ziņā, viņa darba stundas tur nebija daudz garākas vai regulārākas par Haritijas darba stundām bibliotēkā. Pārējo laiku viņš pavadīja vai nu braucot pa valsti un veicot uzņēmējdarbību, kas saistīta ar viņa pārstāvētajām apdrošināšanas sabiedrībām, vai sēžot mājās un lasot Bankroftas Savienoto Valstu vēsturi un Daniela Vebstera runas.
Viņu kopīgās ēdienreizes pagāja klusējot, lai gan Verēnas Māršas kurluma dēļ būtu bijis vēl vieglāk risināt sarunas, viņai nezinot, bet viņi satikās un šķīrās klusējot.
Kādu vakaru, kad maltīte bija jau beigta un Haritija palika virtuvē, lai palīdzētu vecajai sievietei nokopt vakariņu traukus, Rojala kungs pasauca viņu sāņus:
“Es gribu ar tevi parunāt minūti, Haritij!” viņš īsi noteica.
Rojals devās uz savu istabu un Haritija, klusēdama, sekoja viņam.
Viņš apsēdās savā melnajā zirga saru atzveltnes krēslā, un Haritija vienaldzīgi atspiedās pret logu. Tā viņi kādu brīdi klusēdami palika, tad Rojala kungs ierunājās:
“Un tagad pasaki man, kādēļ tu neesi bibliotēkā, kad tev taja būtu jāatrodās?” viņš tai vaicāja, joprojām sēdēdams krēslā un mierīgi un stingri raudzīdamies viņā.
Tas nu vienreiz bija par daudz! Šis jautājums, kurš bija nācis tik negaidīts, vispirms, uz brīdi atņēma viņai runas spējas, bet jau pēc mirkļa dusmas, kas viņā virdēja pret Rojala kungu, tagad Haritijā kā gruzdošs aizvainojums izlauzās no jauna.
“Kurš saka, ka es neesmu?” viņa visbeidzot izmeta.
“Ir bijušas dažas sūdzības! Šķiet tas bija šorīt, kad pie manis bija atnākusi Hatčardas jaunkundze!”
“Ak, jā! Un es pat zinu, kuri tie ir- Orma Freija- tā krupja izdzimuma Targatas meitene un Bens Freijs, viņas brālis, kurš mūždien staigā kopa ar viņu! Zemiskie krupji! Es vienmēr esmu zinājusi, ka viņi mēģinās mani dabūt ārā! It kā kāds tāpat kādreiz būtu nācis uz to bibliotēku!” Haritija iesaucās.
“Kāds to izdarīja vakar, un tu tur nebiji!” Rojala kungs mierīgā tonī turpināja.
“Vakar?” Haritija iesmējās, no jauna iedomājoties savas laimīgās atmiņas par satikšanos ar Lūciju Hārniju, kā viņa bija par to bija sapņojusi vaļējām acīm, gulēdama piekalnā, un pēctam savā istabā, īsi pirms viņu bija pārsteidzis Rojala kungs ” un kurā laikā es vakar tur nebiju, es gribētu zināt?”
“Ap pulksten četriem!”
Haritija klusēja. Tā nu vienreiz bija taisnība. Viņa bija tik ļoti iegrimusi sapņainajās atmiņās par jaunā Hārnija apciemojumu, ka pavisam aizmirsusi, ka pametusi savu amatu, tiklīdz viņš bija atstājis bibliotēku.
“Kas atnāca pulksten četros?”
” Hatčarda jaunkundze to izdarīja!”
“Hatčarda jaunkundze? Kāpēc? Viņa taču nekad vairs nav bijusi ne tuvu šai vietai, kopš palika kliba! Viņa nevarētu uzkāpt pa pakāpieniem, pat ja to mēģinātu!”
“Viņai kāds palīdzēja, es domāju. Katrā ziņā,vakar pie viņas bija tas jauneklis, kas
paliek pie viņas. Viņš bija ienācis bibliotēkā pie tevis, cik es saprotu, šajā
pēcpusdienā, un tad viņš devās atpakaļ un pastāstīja Hatčardas jaunkundzei, ka grāmatas bibliotēkā ir sliktā stāvoklī un ka tās ir jāaprūpē. Viņa acīmredzot nolēma pati par visu pārliecināties, tādēļ devās uz bibliotēku, bet tā bija jau slēgta, tāpēc viņa nāca pie manis un pastāstīja par to un par citām sūdzībām. Viņa apgalvo, ka tu esi atstājusi bibliotēku novārtā un solīja, ka viņa dabūs apmācītu bibliotekāri”
Kamēr viņš runāja, Haritija tur stāvēja ar galvu atspiedusies pret loga rāmi, viņas rokas bezpalīdzīgi nokarājās gar sāniem un tās bija tik cieši saspiestas dūrēs, ka, pašai nezinot, viņas nagi iedūrās plaukstās, nemaz nejūtot sāpes. Vārdi slīdēja viņai garām, tāpat kā ainas, kuras viņa no jauna redzēja savā acu priekšā, un no visa, ko Rojala kungs bija teicis, viņa bija uztvērusi tikai frāzi: “Viņš teica miss Hatčardai, ka grāmatas ir sliktā stāvoklī!”
Tā kā lauska iedūrās viņas sirdī. Par ko viņai visas šīs apsūdzības!
Vienalga, vai tā bija ļaunprātība vai patiesība, viņa tos nicināja, nicināja gan Hatčardas jaunkundzi, gan svešo jaunekli, kurš bija viņu nodevis. Kādēļ svešiniekam, pret kuru viņa bija jutusi noslēpumainu pievilcību, vajadzēja viņu nodot! Brīdī, kad viņa bija aizbēgusi kalna nogāzē, lai lolotu savus skaistākos slēptos sapņus par viņu, tam vajadzēja steigties mājās un nodot viņas aiziešanu no bibliotēkas pirms darba laika beigšanās! Viņa atcerējās, kā savas istabas tumsā bija aizklājusi seju, lai piespiestu tuvāk viņa iedomāto skūpstu un viņas sirdi plosīja sāpes par netaisnību.
“Tagad es patiešām no turienes aiziešu!” pēkšņi emociju pārņemta viņa iesaucās, lai arī pašlaik pati tā īsti nebija pārliecināta par to, ko viņa runā, domā un vispār izjūt. Viņā bija palikušas tikai sāpes un sašutums. Tad Haritija izdzirdēja Rojala kunga pārsteigto balsi:
“Uz kurieni tu iesi, Haritija?”
“Projām no tās vecās bibliotēkas, lai nekad vairāk tur neatgrieztos! Lai viņi visi nemaz neiedomājas, ka var mani tik viegli pieveikt!”
Rojala kungs piecēlās no sava krēsla, kurā bija sēdējis, un pārnācis pāri istabai,
nostājās līdzās Haritijai pie loga:
“Haritij, es tevi lūdzu- uzklausi mani!”
Taču viņa, pat neuzklausot, ko Rojala kungs vēlējās viņai sacīt, atvirzīja viņu malā un izskrēja no istabas.
Uzkāpusi augšstāvā, viņa paņēma bibliotēkas atslēgu, kuru glabāja paslēptu zem adatu spilventiņa, uzvilka cepuri un atkal nokāpusi lejas stāvā, izgāja uz ielas. Ja arī Rojala kungs bija dzirdēja viņu izejam, viņš necentās to aizturēt. Viņu pirmītējā saruna bija likusi viņam pārliecināties par bezjēdzību, ko tas nestu sevi līdzi.
Sasniegusi bibliotēku, viņa to atslēdza un iegāja auksti vientulīgajā krēslā, kas viņu šeit apņēma.
“Es priecājos, ka man nekad vairs nevajadzēs sēdēt šajā vecajā velvē, kad citi ļaudis būs ārā- saulē!” viņa skaļi sacīja, ar riebumu raugoties uz garajām grāmatu rindām plauktos, kuras aizmirstas un vientulīgas tur glabājās, Minervu uz viņas melnā pjedestāla un jaunekļa portretu ar maigo seju augstākajā plauktā, kas piesprausts virs viņas galda. Viss likās svešs un bezjēdzīgs. Viņa vairs nepaliks šeit ne mirkli, tas nu bija izlemts un aizejot līdzi paņems vien mežģīņu rulli, kuru bija iesākusi un bibliotēkas reģistru! Vairāk viņa neko nevēlējās. Haritija vēlreiz aplaida apkārt skatienu šīm aukstajām akmens sienā, uz kurām vakara krēsla meta spokainas ēnas un pēkšņi viņu pārņēma liela pamestības sajūta. Viņa apsēdās un nolika seju pret galdu. Viņas sirdi izpostīja dzīves nežēlīgākais atklājums- pirmā radība, kas bija atnākusi pie viņas vientulības tuksnesī un kuram bija jāienes piepildījums viņas vietuļajā dzīvē, bija atnesis viņai ciešanas, nevis prieku. Asaras nāca smagi un viņas sirdī plosījās vētra. Sēdēdama te savās mēmajās bēdās, viņa jutās pamesta, neglīta un neciešama.
“Ko es kādreiz esmu darījusi, lai mani tā sāpinātu?” viņa vaidēja un spieda dūres pret plakstiņiem, kas sāka uzbriest no raudāšanas.
“Nē, es to nedarīšu! Es neiešu un nerunāšu ar Hatčardas jaunkundzi, lai viņa redz mani manās bēdās!” iztaisinojusi muguru un atglaudusi izjukušos matus, viņa apņēmīgi pie sevis noteica. atvēra atvilktni, izņēmusi no tās reģistru un pagriezās
pret durvīm, lai izietu, kad tās atvērās, un svilpodams ienāca Lūcijs Hārnijs.
(Turpinājums septembra numurā)
Autores piezīmes:
Bankrofta- pilsēta pie Jorkas upes Heistingsas apgabalā, Kanādas Ontārio provincē.
(vairāk informāciju var izlasīt www.google.lv)
.
Nezūdošās atbalsis
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
Ap 1500-to gadu
Tā bija pilna mēness nakts. Tajā naktī pie debesīm uzausa mēness- liels un apaļš kā apelsīni lietusmežos. Taču tā nebija klusa un mierpilna nakts- gaiss trīcēja un sanēja no skaņas, kas nāca no kalniem, šī skaņa iekustināja apkārtnes gaisu un uzlādēja to ar kādu mistisku auru. Dūcieni cēlās un krita, bet to skanējums vienmērīgi piepildīja visu, kas bija apkārt. Iztālēm varēja šķist, ka simtiem lapseņu iztramdītas no sava pūžņa, nemierpilni sijājas gaisā, lūkodamās pēc tā, kurš izpostījis viņu mājokli. Tonakt negulēja neviens, bailēs un godbijībā pieplakuši pie zemes gaidot, kas notiks. Tā bija nakts kad dievības ieguva savu daļu, to daļu, ar kuras spēku tās pastāvēja, paņemot sev ko ļoti būtisku- upuri, kādu dvēseli.
Mūsdienas
Steidzīga rīta duša, tīrs krekls, vēl pēdējais skatiens savas mobīlās lietotnes kartē pareizā virziena noteikšanai un Humberts Morisons bija gatavs ceļam. Humberts Morisons bija diezgan pazīstams kā dažādu senu, aizmirstu civilizāciju kultūras, reliģijas un sociālā stāvokļa pētnieks, kurš popularitāti iemantojis ar ekspedīcijām uz pasaules tālākajiem punktiem kā kultūrvēsturisku un mistisku, varētu pat teikt-apsēstu- vietu atklājējs. Šoreiz viņa nodoms bija doties uz Pailberga salu- runā, ka tur, nu jau pirms vairākiem gadu simtiem, norisinājušās vērienīgas svinības ar okultiem rituāliem un Saulrieta civilizācijas pielūgšanu, un nu viņš dosies tālā un bīstamā ceļojumā, lai pats savām acīm par to pārliecinātos un, atgriezies izdarītu kārtējo
ierakstu savā mājas lapā “Nezūdošās atbalsis”, kurā tas pazīstams ar pseidonīmu Hobbijs Morisons. Tiesa, domas par šo visnotaļ savdabīgo, taču saistošo
un nebūt ne viennozīmīgo tematu dalījās lasītāju starpā. Daži viņu sauca par pajukušu piedzīvojumu meklētāju, citi par apsēstu scientologu, bet daļa lasītāju bija dedzīgi viņa rakstu piekritēji. Tiem tad arī Humberts Morisons veltīja savus pētījumu un atklājumu rezultātus, redzētajam un piedzīvotajam dažreiz pievienojot savas dzīvās iztēles un pieņēmumu devu, lai modinātu savos sekotājos īsto piedzīvojumu garu.
Ceļš bija tāls un Humbertu Morisonu drīz vien pārņēma izsalkums. Tuvumā nebija nekā, kur ātri varētu ieturēties un tad mierīgi turpināt ceļu. Viņš jau nosprieda, ka būs vien jāaizmirst par pusdienām, kad netālu ieraudzīja kādu māju. Ziņkārības dzīts, viņš nolēma apskatīties to tuvāk. Tā bija no dažādiem akmeņiem celta divstāvu būve, kas tai piešķīra smagnējības un stabilitāti. Caur aptumšotajiem logiem iekštelpas nevarēja saskatīt, bet kaut kas Humbertam Morisonam teica, ka šī ir īstā vieta, kur apstāties. Lielās durvis drīzāk būtu piemērotas sargāt cietoksni, nevis kafejnīcu. Kāds neredzams spēks pievilka ceļinieku šai vietai un, atgrūdis smagās metāla durvis, viņš nonāca mājīgā atmosfērā. Pirmo un otro stāvu savienoja lieli koka baļķi, pie kuriem piestiprinātas trofejas ar nomedīto briežu ragiem, izbāztu lāča galvu un izbāztiem vai īstiem mežacūku ilkņiem, kas liecināja, ka šī krodziņa īpašnieki ir mednieki. Tā nu viņš nemaz nebija pamanījis, ka jau kādu laiku tiek vērots.
“Ko, lūdzu, vēlēsieties, kungs?”
Kad Morisons pacēla acis, viņa priekšā stāvēja jauna meitene ar dzirkstošām brūnām acīm, ap slaido, meitenīgo vidukli apsiets balts priekšauts, tērpusies formas kleitā.
Arī viņa izskatījās neparasta mūsdienām.
Patiesībā, šeit viņš jutās kā nokļuvis dažus gadsimtus atpakaļ.
Humberts Morisons vēlreiz ieskatījās ēdienkartē. Paralēli izsalkumam, viņa domas nodarbināja gaidāmais gājiens un iespējamais plāns, bez tam, viņu bija ieinteresējusi šī vieta, tādēļ arī viņš nebija pamanījis meiteni.
“Kartupeļu biezputru un kādu kotletīti, lūdzu, un… alu”
“Tumšo vai gaišo?” meitene lietpratīgi pārvaicāja.
“Tumšo!”
Meitene nozuda uz labu laiku un atgriezās ar paplāti.
“Varbūt vēl ko vēlēsieties? Kādus salātus?”
“Paldies, es zaļumus nelietoju. Būs jau labi!” Humberts Morisons viņai uzsmaidīja.
Viņa jau pagriezās, lai ietu, kad viņš pats sev par izbrīnu dzirdēja sevi vaicājam
“Kā tevi sauc?”
Ko gan viņam vajadzēja no šīs jaunās meitenes?
“Melone, kungs! Un jūs?” meiča šķiet nebūt nebija uz muti kritusi un nebūt ne tik bailīga, kā viņam sākumā bija izlicies. Drīzāk draudzīga un ziņkārīga.
“Hobbijs!”
Viņu notvēra izbrīnīts, ieinteresēts skatiens, bet jautājumi nesekoja. Un tomēr…
“Šķiet esat šeit svešinieks, visus šos gadus ar māti šeit strādājot neesam jūs redzējušas”
“Jā, tā patiešām ir- iegadījos šeit cauri ejot… Tu labi runā angliski!”
“Paldies, dažreiz iznāk šīs zināšanas pielietot, lai gan tas gadās visai reti, svešinieki šeit gadās ļoti reti.Šis ir mūsu ģimenes uzņēmums- mēs ar māti strādājam virtuvē un apkalpošanā, māte arī visu vada, nu dokumentāciju un tā… mans vecākais brālis, kuram ir jau divdesmit trīs, ar tēvu ir sagādnieki, viņi pašlaik ir projām, šeit esam tikai mēs ar māti ”
“Cik tad tev īsti ir pašai?”
“Sešpadsmit!” meiča izmeta.
“Melone!” kaut kur no iekštelpām atskanēja sievietes balss.
“Māte jau sauc, man nu jāiet, atvainojiet!”
“Ej vien, mazā, bija patīkami parunāties!”
Meitene neatskatoties nozuda, tūdaļ arī parādījās sieviete uz mata tāda pati kā jaunā meiča, ar kuru viņš tikko runāja, tikai pavisam pieaugusi sieviete- viņai arī bija brūni uz augšu sasprausti mati un brūnas, vērīgas acis, balts priekšauts un formas kleita,
tāpat kā meitenei.
“Atvainojiet, viņa man vēl runātīga un ziņkārīga. Mani sauc Mašona Riggs, esmu šī
krodziņa-viesnīcas īpašniece” sieviete sniedza roku.
“Priecājos iepazīties, jums ir simpātiska meita, patiesi erudīta meitene!”
“Pateicos! Kad nu esat labi ieturējies, varbūt vēlēsieties arī nakstsmītni, ceļiniek? Skatos, neesat šejienietis!” sieviete ierunājās.
“Ne pavisam, esmu ielidojis no Anglijas… apciemot radus! Man vēl labs ceļa gabals ejams”
“Tad jau pārnakšņošana šeit būs pašā laikā! Nāciet, nāciet, izrādīšu telpas! Tiesa, telpas nav pārāk lielas, tādēļ neņemam arī nekādu lielo maksu par naktsguļu, par to viss ir tīrs un kārtīgs. Mēs ar Meloni rūpējamies, lai te viss spīd un laistās. Nāciet, jums noteikti patiks!”
Sieviete satvēra Humbertu Morisonu aiz rokas un veda viņu uz augšstāvu. Tagad viņš saprata no kurienes meitenei runātība. Šeit telpas bija iekārtotas kā viesnīcas guļamistaba ar vannas istabu un vairāk atgādināja ko mūsdienīgu.
Istabas patiesi bija nelielas, bet kārtīgas. Viss smaržoja pēc tīrības un Humberts Morisons pēc garā ceļa tūdaļ arī aizmiga.
Nākamajā rītā, kad viņš bija ieturējis brokastis un gatavojās doties tālāk, viesnīciņas īpašniece ilgi noskatīja svešinieku, tad ierunājās:
“Jūs nemaz neesat sagatavojies apciemot radiniekus! Vai ne tā?”
Mašonas Rigss skatiens bija atklāts un dzīvesgudrs, varētu pat teikt nedaudz izaicinošs “neviens nedodas ciemos ar šādām somām!” viņa norādīja uz Humberta Morisona ceļasomu, kuras kopējais svars varēja sasniegt kādus piecus kilogramus “drīzāk jūs izskatieties pēc tūrista, kurš nolēmis aplūkot apkārtni, vai… vēl sliktāk-
pēc tāda, kurš nolēmis doties pa Rakratas ceļu!”
“Rakrata ceļu?” Humberts Morisons pārvaicāja,
Viņu kaitināja, ka sveši cilvēki iejaucas viņa darīšanās un, pie tam,vēl sieviete.
“Šī ir mistikas un briesmu pilna apkārtne, kungs! Atvainojiet, tā, protams, nav mana
darīšana, bet no sirds iesaku būt jums uzmanīgam!”
“Kādēļ jūs teicat- vēl sliktāk? Kas jums zināms par šo apkārtni?”
Viņš iejautājās, cenšoties saglabāt to pašu toni un noskaņu, kādā bija runājis līdz šim.
Viņam bija jāuzzina no šīs sievietes pēc iespējas vairāk, jo tieši Rakratas ceļu viņš bija izvēlējies par sava gājiena maršrutu, tas veda augšup kalnā uz Rietumu De Kortes ceļu, kur atradās Rituālu kalns.
“Runā, ka pilnmēness naktīs šeit uzlādējoties neparasta aura!” Mašona Riggs gandrīz čukstus izdvesa.
“Kāda aura?” Humberts Morisons tāpat pārvaicāja.
“Es īsti nezinu, kas tur notiek, bet tā esot kāda vairākus simtus gadu veca maģija, kura glabājas šajā ielejā un to vien gaida, kad tiks atmodināta! Kāda sena civilizācija!”
Morisons juta, kā asinīs “ savārās” adrenalīns un pārņem azarts- ja viņam izdotos ko tādu ieraudzīt, tā būtu sensācija viņa mājas lapā.
Vai viņi patiesi tur ir? Vai arī tā ir tikai atbalss, kas palikusi aiz muguras?
“Pastāstiet, ko jūs vēl zinat, kundze!”
“Neko daudz, vien to, ka tas ir ļoti bīstami un nevienam nevajadzētu mēģināt riskēt to darīt, jo vēl stāsta, ka tie esot bijuši ziedošanas rituāli, par saviem upuriem izvēloties cilvēkus!”
“Paldies, Riggs, kundze! Man nu jādodas tālāk, pirms vēl nav uznācis karstums!”
“Ja esat patiešām nolēmis turp doties, lai visi labie gari stāv jums klāt! Laimīgu ceļu, Morisona kungs!”
“Paldies!”
“Mēs ar meitu lūgsim par jums!” Mašona Riggs iespieda viņam ko rokā “ņemiet, tas ir vulkāna minerāls, lai tas ir jūsu talismans!”
“Paldies! Lai jums un jūsu ģimenei arī labi klājas!”
Izejot viņš juta, ka no iekštelpām viņu vēro meitene.
Saule bija jau krietni pakāpusies un Humberts Morisons nožēloja, ka tik ilgi
aizkavējies, jo nu viņu ceļā pārsteigs karstums un tas apgrūtinās iešanu. Vairākus metrus ceļš veda pa vientuļu, ar saulē izdegušu zāli apaugušu klajumu. Viņš nožēloja arī to, ka viņam nav zirgs, velosipēds, vai kāds cits transporta līdzeklis, ar ko pārvietoties, jo karstumā, kurš nu pieņēmās spēkā, apgrūtināja iešanu, taču, par spīti
tam, turpināja ceļu, kas veda augšup. Ap pusdienlaiku viņš bija nogājis pusi no ceļa, saule tagad bija augstu debesīs un cepināja. Drīz vien ceļš pārgāja kalna ceļā. Tas bija akmeņains un ar zālēm aizaudzis, tādēļ kāpšana aizņēma vairākas stundas. Humberts Morisons gāja, ik pa laikam apstājoties, lai ieskatītos kartē un iedzertu no līdzi paņemtās pudeles nedaudz ūdens. Bija jau vēla pēcpusdiena un tuvojas pievakare, kad viņš nonāca pie platas kalna alas. Te tā bija- Lūgšanu Ala, kurā, ja viņš nemaldījās, gandrīz vairāk kā pirms pieciem gadsimtiem kāda civilizācija veikusi savus tumšos rituālus.
Humberts Morisons sameklēja mugursomā kabatas batereju un, iededzinājis to, lēnām devās iekšā alā. Viņš piesardzīgi virzījās uz priekšu pa eju, kura veda arvien tālāk alā. Viņa acīm pavērās tāds kā sens, pamests templis. Šķiet, kādreiz tā patiesi bijusi kādas civilizācijas kultūra, no kuras tagad pāri palikušas vien drupas un senu mākslas darbu paliekas- tā vismaz varēja spriest no lausku paliekām, kuras mētājās viņam zem kājām un pāris metrus augstajām monumentālajām statujām ar nolauztām, sadragātām atsevišķām daļām. Kad viņš paņēma rokā kādu senu priekšmetu, kurš kādreiz varējis būt biķeris, tas sadrupa. Visapkārt mētājās arī dzīvnieku mēsli, kuri iespējams piederēja sikspārņiem, vai vēl kādiem citiem dzīvniekiem, kuri dzīvo alās, alas sienas noglumējušas no ūdens, kurš bija kondensējies vēsajā gaisā un pilēja no alas griestiem. Morisons juta, ka vēders saraujas. Viņš gāja tālāk, spīdinot kabatas batereju visapkārt. piepeši viņa uzmanību piesaistīja paaugstinājums, kurš arī bija darināts no akmens. Ja varēja ticēt Mašonas Riggs stāstītajam, vairākus simtus gadu atpakaļ šeit notikuši īpaši rituāli un iespējams tas norisinājies uz šī paaugtinājuma.
Šonakt atkal bija gaidāms pilns mēness, tāda izdevība rodas retu reizi, tādēļ Humberts Morisons nolēma neatgriezties viesnīcā, bet šonakt palikt šeit, lai pats savām acīm
redzētu, vai senajai burvestībai joprojām ir spēks. Līdz naktij bija vēl pāris stundas laika un viņš nolēma gaidot nosnausties. Gan jau paspēs līdz naktij pamosties!
Viņu pamodināja dīvaina sajūta- sākumā tā bija tikai vibrācija, tāda kā viegla zemestrīce, tad Humberts Morisons izdzirdēja skaņu- tā bija dūcoša skaņa, kura pieņēmās spēkā. No naksnīgā klajuma alā ieplūda intensīva, zilgana mēnesgaisma.
Tātad viņš bija nogulējis līdz pilnmēness uzaušanai. Vai patiešām Mašonai Riggs bijusi taisnība? Vai tiešām viņš ir spējis atmodināt jau gadu simtiem snaudošo cilvilizācijas elpu? Morisons piecēlās un klusām virzījās atpakaļ alā, no kurienes nāca skaņa. Tagad tā bija pieņēmusies spēkā un viņš saprata, ka dūkšana pārgājusi daudzbalsīgā dziedājumā, kuru papildina izsaucieni viņam nesaprotamā valodā. Kaut kas neizprotams un biedējošs bija viņu apņēmis, bet Humberts Morisons negatavojās padoties- viņš ies līdz galam, lai kas arī notiktu. Un tad viņš ieraudzīja ko tādu, kas lika viņa elpai uz brīdi aizrauties un viņš teju neiekliedzās- tur pie akmens paaugstinājuma patiešām bija sapulcējušies ap divdesmit vai vairāk vīru, kuri tērpušies ādas un spalvu ietērpos, sejas pustumsā tikpat kā nebija saskatāmas, bet liesmu gaismā, tajās atspulgojās mūsu gadsimtam un civilizācijai nepazīstami vaibsti. Uz paaugstinājuma tie bija sakūruši ugunskuru un paši dejoja tam apkārt. Pētnieks atcerējās, ko viesnīcas īpašniece bija stāstījusi par enerģiju, kura piemīt šai vietai un par rituāliem ar ziedošanu, kuri šeit esot izpildīti. Varbūt šonakt atkal šeit kas tika ziedots kā nodeva dievībām? Ja nu viņš ir nākošais! Tagad Humbertu Morisonu pārņēma bailes un viņš skrēja ārā no alas, prom no šīs apburtās, apsēstās vietas. Viņš skrēja neatskatoties un tikai vietā, kur bija pusdienojis un nakšņojis krodziņā, apstājās. Viņam vēlreiz tur jāieiet un jāpastāsta Mašonai Riggs par redzēto un piedzīvoto. Tikai viņa to varēja saprast! Brīdi viņš tā arī palika stāvam kā zemē izdzīts un nespēja pakustēties. Tas tīri vienkārši bija! Krodziņš bija izgaisis! Tas nevarēja būt! Viņš tagad droši vien sapņoja vai arī visu šo laiku ir sapņojis. Tai vietā, kur vēl pirms patuveni diennakts bija krodziņš, NEKĀ NEBIJA! Varbūt viņš tīri vienkārši bija sajucis prātā, vai sapņoja ar vaļējām acīm? Tagad Humberts Morisons
izbijās ne pa jokam. Viņš atsāka skriet un neapstājās, kamēr atgriezās civilizācijā.
Viesnīcā, kurā Humberts Morisons bija apmeties, viņš nonāca ne dzīvs, ne miris, bez elpas un valodas.
“Kungs, jums viss labi? Varbūt jums vajadzīga ārsta palīdzība? Es tūdaļ izsaukšu policiju!” viesnīcnieks noraizējies viņu uzrunāja.
Pēc notikušā Morisons nedēļu nogulēja slims, bet kad attapās, viņa mājas lapas kontā
tapa šāds ieraksts:
“… tā bija dīvainākā un šausminošākā pieredze visā manu zinātnisko pētījumu pieredzē. Ar šo arī savus pētījumus noslēdzu un savu mājas lapu slēdzu”
Pabeidzis ierakstu, Humberts Morisons atvēra plaukstu, kurā gulēja melnais, nevienādais minerāla gabaliņš, kuru viņam bija iedevusi Mašona Riggs. Tas bija vienīgais pierādījums, ka šis notikums bijis patiess. Beigas.
LASĪTĀJS AR LITERĀRO AUSI
MAZA MEŽA MALDI
Nella no Krotes
Dzejniece, lai tirgū pirktos,
Nevar tik daudz nopelnīt.
Došos savās trijās priedēs
Mērcei bekas salasīt.
Mēļām puķēm garām ejot,
Skurba smarža nāsīs lien.
Saulsardzene, priežu beka,
Cūcene… ne viena vien!
Arvien dziļāk, arvien tālāk
Sēņu rindas mežā sauc.
Dižs mans guvums, smags mans nesums.
Ārprāts, kā nekad tik daudz!!!
Biežna, grava, gara zāle.
Rasa jau uz pleciem līst.
Vilkumēles izpļāpājas:
Ceļš uz mājām nebūs īss.
Kur tā taka, kur tā eža
(Sēnes grozu pušu plēš).
Kā lai izkļūst no šī meža,
Pirms vēl vakars sauli dzēš?!
Apkārt blāva migla elso,
Rokas vai no eņģēm lūst.
Es zem kuplas egles zveļos,
Plaksti tādi smagi kļūst…
Vai tas sapnis, maņi tiesa?-
Uguntiņas krūmos mirdz.
Acis bailēs plati veras,
Lec un dauzās mana sirds.
Esmu glābta, esmu rasta.
Rumpis nosalis, bet dzīvs.
Mūžu mūžos lai ir slavēts
Zemessardzes kolektīvs!
Johannes Karls Augusts Musaus
“Leģenda par grāfa meitām”
(NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI IMALDA VUDA)
Ilgi Rainalds atkal gāja pāri klajumiem un laukiem. Viņš nezināja nedz pareizo ceļu, nedz kurp tas īsti ved, bet viņš vēlējās satikt savu trešo māsu, tādēļ turpināja ceļu uz labu laimi. Visapkārt pletās pļavas un klajumi, tikai nebija neviena ūdens krātuve, kur varētu meklēt Bertas un viņas vīra- vaļa mājvietu. Rainalds turpināja ceļu par spīti saulei un mēnesgaismai, kamēr plašos klajumus nomainīja liela savvaļa pļava. Tā stiepās gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem, uz rietumiem un uz austrumiem, bet ūdens tuvumā kā nebija, tā nebija. Rainalds jau nodomāja, ka viņš iet nepareizā virzienā, kad piepeši, viņam pretīm saules gaismā kas zilgani iemirdzējās. Vai patiesi tas ir ezers? Vai šeit dzīvo viņa jaunākā māsa un kā gan viņš nokļūs pie tās? Arī šoreiz Rainalds izmantoja labu laimi un gāja uz priekšu. Un patiešām- priekšā viņam atklājās brīnešķīgs, zaigojošs ezers, kurš saules gaismā rotājās visās debesu krāsās.
Ezers bija dziļš un plašs jau no paša krasta. Tik dziļš un plašs, ka Rainalds to nevarēja ne parbrist, ne pārpeldēt. Kā viņš nu satiks māsu? Vai patiesi viss par velti? Viņš taču bija mērojis garu ceļu, lai iepazītos ar Bertu!
Pēkšņi nedaudz tālāk turpat krastā viņš pamanīja liela auguma vīru darbojamies pie laivas. Rainalds nu nopriecājās- viņam bija palaimējies, ka sastapa vēl kādu šajā vientuļajā vietā. Tagad viņš varēs palūgt svešiniekam, lai tas ar laivu aizved viņu ezerā.
Svešais laivinieks to laipni sveicināja un apvaicājās, pēc kā tas skatoties.
“Ak, laiviniek, es dodos apciemot savu trešo- jaunāko māsu Bertu, kura pēc vecāku nostāstiem dzīvojot ar savu vīru-vali kaut kur zemūdenē, bet nezinu, kā tur nokļūt. Vai tu, lūdzu man nepalīdzētu? Esmu viņas brālis Rainalds- grāfienes Gudrunas un grāfa Henriha dēls. Apciemoju vecākās māsas mežā ar svaini- lāci un kalnos ar svaini- ērgli un tagad vēlos satikt arī jaunāko!”
“Priecājos tevi satikt, Rainald, es esmu Bertas vīrs un labu prātu tevi pie viņas aizvedīšu. Septiņus mēnešus es dzīvoju kā cilvēks, strādājot šeit kā laivinieks, bet turpmākos septiņus mēnešus, man ir lemts dzīvot zemūdenē kā valim. Sēdies tik laivā!”
Viņi pārirās pāri ezeram un nonāca pie klints, kuras viena daļa atradās krasta, bet otra- sniedzās ūdenī.
“Šeit mēs mitināmies tos septiņus mēnešus, kad es esmu cilvēks- tavas māsas Bertas vīrs, pārējos septiņus mēnešus Berta paliek šeit un gaida mani, kamēr es ceļoju ūdeņos. Nabadzīte, viņa te pavada septiņus mēnešus viena pati, bet es tur neko nevaru darīt, jo burvestība tur mani savā varā un es nevaru no tās atbrīvoties” viņš stāstīja, cilājot laivas irklus “ Berta, es esmu atgriezies un šoreiz atvedu kādu sev līdzi!” svešais uzsauca, kad viņi bija sasnieguši klints ieeju.
Viņiem pretīm izsteidzās jauna sieviete, jaunāka par abām pārējām māsām, kuras Rainalds bija saticis. Ārēji tā līdzinājās vidējai māsai Adeheidai, tikai vēl maigāka un skaistāka. Tās brūnie, garie mati krita pār pleciem un slaido, lokano augumu apņēma ezera zils tērps.
“Kas viņš tāds ir?” Berta pārsteigta paskatījās uz negaidīto ciemiņu.
“Es esmu grāfa Henrika un grāfienes Gudrunas jaunākais dēls, brālis Vufildai, Adelhaidai un tev, Berta. Piedzimu, kad jūs visas trīs māsas jau bijāt projām no mājām. Tagad es dodos apciemot savas māsas”
“Man ir brālis! Tas ir brīnešķīgi!”
Berta izskrēja pretī un apskāva savu jauniegūto brāli. Viņi ēda un dzēra, un Rainalds stāstīja par saviem piedzīvojumiem ceļā pie abām vecākajām māsām, sūtot sveicienus no Vufildas un Adelhaidas un vecākiem. Tad viņi aizveda Rainaldu uz guļamistabu un ierādīja tam mīksu guļvietu ar ūdensputu segu un spilvenu. Viņi ēda, peldējās ezerā un bija laimīgi, pavadot laiku kopā. Laiks gāja savu gaitu un jau atkal vasaru nomainīja rudens. Pāri ezeram nolaidās auksta migla, lietus viņus pārsteidza arvien biežāk, bet alā pie uguns bija silti un mājīgi. Arī, kad uzkrita pirmais sniegs, viņi palika kā draudzīga ģimene visu ziemu. Agri pavasarī, kad ledus bija uzsācis savu ceļu un ūdens atkal skrēja dziedādams, Bertas vīrs teica Rainaldam:
“Drīz būs pagājuši septiņi mēneši, kopš tu pie mums ciemojies. Pārcelšu tevi ar laivu pāri ezeram, lai vari nokļūt atpakaļ”
“Man būs tik ļoti žēl no jums atvadīties, mīļie, it sevišķi no savas māsas” Rainalds sacīja, saprotot, ka pienācis laiks pamest alu, jo Bertas vīra- delfīna pārvērtību laiks ir pienācis.
“Arī mēs mīļuprātu prom nelaistu, bet man drīz jāpārvēršas par delfīnu. Šo vasaru es pavadīšu dziļi ūdeņos. Bet nebēdā par to-ņem trīs manas spuras un, ja nepieciešama palīdzība, tikai pavirpini tās”
Rainalds sirsnīgi pateicās un atvadījās no abiem.
Bertas vīrs ar laivu atkal pārcēla Rainaldu otrā krastā un nu sākās viņa atpakaļceļš uz mājām.
(Turpinājums septembra numurā)
Berta Palmere Lane
Leģenda par torni, kurš dziedāja
(NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI IMALDA VUDA)
Šī leģenda, kuru kādam Pavne cilts indiānim, kuru dēvēja par Vientuļo Virssaiti, izstāstīja zelta (dzeltenais) tārtiņš, vēsta par torni, kurš prot dziedāt.
Un tā- zelta tārtiņš nosēdās zemā krūmā līdzās Vientuļajam Virssaitim, kurš tur sēdēja un, mierīgi smēķējot savu pīpi, skatījās pāri upei, un izstāstīja indiānim seno leģendu.
“Sen, sen atpakaļ, pirms divsimt saullēktiem, kāda sava lidojuma laikā uz Ziemeļiem esmu dzirdējis par torni, kas dzied!” zelta tārtiņš iesāka savu stāstījumu.
Viņš izvērsa savas spalvas, gaidot, kad Vientuļais Virssaitis ko teiks, bet tas tikai mierīgi izpūta dūmu mutuli no savas pīpes un neteica neko.
“Ir tāds tornis, kas dzied!” zelta tārtiņš iesāka vēlreiz “tas ir tornis, kas dzied kā putns!”
Un atkal tārtiņš gaidīja.
Taču arī šoreiz Vientuļais Virssaitis palika gandrīz tikpat nekustīgs kā zeme, uz kuras viņš sēdēja un neteica ne vārda.
“Tornis atrodas ziedu zemē” turpināja zelta tārtiņš “saules zemē – putnu zemē. Tornis dzied katru dienu, saulrietā. Tā ir taisnība! To man pastāstīja mans brālis, kalna ezera zelta tārtiņš. Tornis atrodas Dzelzs kalnā. Tornis ir no akmens un dzied!”
Vientuļais Virssaitis, joprojām klusēdams, izpūta vēl vairākus dūmu mutuļus no pīpes, tad lēnām izņēma pīpi no mutes un beidzot ierunājās:
“Mans dēls!” viņš teica, mierīgā balsī “tornis nedzied, akmens tornis nekad nedzied! Sākumā Tirava, Lielais Gars, radīja vairākas zvaigznes- Spožo Zvaigzni, jeb Vakara zvaigzni, Visu Lietu Māti, kura atrodas Rietumos, Lielo Zvaigzni, jeb Rīta zvaigzni Austrumos, Zvaigzni, kas nekustas- debesu zvaigžņu vadoni, kas atrodas Ziemeļos un Gara Zvaigzni stāvošu Dienvidos, kuru vīrieši var redzēt tikai noteiktā gada laikā. Un viņš lika visām zvaigznēm, kas ir Visumā, dziedāt. Uzklausi mani, mans dēls! Uzklausi manus vārdus, jo es esmu redzējis ļoti daudz savā dzīvē. Esmu mantojis zināšanas par mūsu cilti, zināšanas par citām ciltīm, zināšanas par zemi, uz kuras visi dzīvo no sava vectēva, tādēļ arī skaidri zinu, ka uz zemes ir lietas, kas arī dzied. Pirms daudziem gadiem cilvēku uz zemes bija tik daudz, cik varētu saskaitīt visas zvaigznes debesīs, visas putnu spalvas, visus matus un kažokādas uz dzīvniekiem. Tajā senajā laikā, cilts savos klejojumos pretī saullēktam nonāca pie dubļainas upes, kur viņi apmetās atpūsties. Nākamajā dienā viņi nonāca pie citas upes.
Tur viņi nodzīvoja divas ziemas un divas vasaras. Tad viņi devās tālāk un dzirdēja troksni kā pērkons. Viņi devās tuvāk, lai atrastu, no kurienes nāca troksnis un atrada sarkanos dūmos tītu kalnu, no kura nāca dziedošas skaņas. Šī skaņa nāca no lielas uguns, kas dega kalnā. Vēlāk viņi atrada sarkanu un dzeltenu uguni, kas nāca pie viņiem no Ziemeļiem. Šo uguni viņi sajauca ar uguni no kalna. Šī uguns tiek izmantota šodien, un arī tā dažreiz dzied. Viņi atrada arī četrus garšaugus, kas dziedāja, un līdz pat šai dienai mēs izmantojam šos dziedošos augus dziedināšanai.
“Klausies tālāk, mans dēls, jo ir arī citas lietas, kas dzied- kad lietus dievs iegremdē savu lielo suku, kas izgatavota no debesu putnu spalvām, debesu ezeros un apkaisa kukurūzas laukus ar atsvaidzinošu lietu, lietus pilieni dzied aiz prieka, kad Tirava dveš savu elpu caur koku galotnēm, koki dzied visu dienu un visu nakti. Arī reizēs, kad vējš nepūta, plūškoka koks, tālu uz rietumiem no šejienes, radīja mūziku. Tas dzied savu dziesmu gan dienu, gan nakti. Un Wek-wek bija tas, kurš atrada dziedošo koku un paņēma gabalu no tā mājās un iestādīja to. No tā izauga citi plūškoka dziesmu koki. Klausies tālāk, mans dēls! Kad es, vēl būdams zēns, gavēju un veicu savu cilts lūgšanu, vīzija, kas pie manis atnāca, bija putns – Tonatzuli dziesma, Svētais Saules Putns. Kopš tā laika pagājis daudz laika un debesu dziedātājs Tonatzuli vienmēr ir bijis gatavs man palīdzēt. Visiem zemes putniem, kas dzied, katram ir viena nots no Tonatzuli dziesmas. To es tev saku, mans dēls, strauti dzied, upes dzied, vasaras vēsmas dzied, vētras vēji dzied, bērnu balsis un veco vīru balsis dzied, bet akmens nedzied! Akmens tornis nedzied. Tornis dzelzs kalnā nedzied!”
To teicis, Vientuļais Virssaitis ielika savu pīpi mutē un smēķēja klusumā, mierīgi skatoties uz zelta tārtiņu. Vēl dažus mirkļus zelta tārtiņš palika sēžam krūmā, tad ar savu skaidro “too-lee-lee lee-lu-
vit” viņš nolidoja uz zemes un nosēdās gluži līdzās Vientuļajam Virssaitim. Viņu bija ieinteresējis šis stāsts.
“Mans tēvs” zelta tārtiņš uzrunāja līdzās sēdošo indiāni “es katru gadu lidoju no vistālākajiem dienvidiem līdz vistālākajiem ziemeļiem. Kad Ziemelis nāk ar saviem aukstajiem vējiem, sīvajiem sniegiem un sasalušajiem ūdeņiem, es lidoju dienvidu virzienā, kad pirmais pērkons pavasarī mūs brīdina, ka ziema ir beigusies un tuvojas stādīšanas laiks, es lidoju uz ziemeļiem. Esmu redzējis, kā debesis pieskaras zemei no visām pusēm, esmu redzējis prērijas, upes, mežus, kalnus, okeānus. Es pazīstu visus putnus- Ki-ki-ah, kalnu zilo sīli, kurš tik brīvi stāda ozolzīles, ka ozolu ir daudz, tas ir mans draugs, Olelle, putnu, kurš ir tādas pašas izcelsmes, kāds esmu es pats, kurš dzīvo aukstā avotā dziļi zem ūdens, es dažreiz redzu, kad viņš agri no rīta pieceļas un lido prom, ar Vak-ko-lot-ko, lielo, zilo gārni, sen neesmu runājis, skaisto Sialia, zilo putnu, kura balss plūst priekā un ar kuru kopā esmu veicis īsus lidojumus. Esmu lidojis netālu no senatnīgā pelikāna, esmu sekojis O-shi-hi-yi, dzelteno ķauķi. Esmu vērojis, kā ērglis, All-flier, planē pa varavīksnes ceļu līdz kalna augstumam, esmu klausījies baloža vārdos. Tikai vienu putnu es neesmu redzējis – Milzu Mākoņu
Putnu, to Laikmetu putnu, kura spārnu sišanās ir pērkons, un kura acs spīdēšana ir zibens- no kura baltās krūts krīt ziemas sniegs; bet visus pārējos putnus es pazīstu!”
Zelta tārtiņš uz mirkli apklusa.
“Mans tēvs,” pēc brīža viņš ierunājās no jauna “šovakar, kad uzlēks pilns mēness, es turpināšu lidojumu uz dienvidiem. Esmu šeit apmeties tikai tādēļ, lai pastāstītu jums par torni, kas dzied kā visi putni”
“ Ej, mans dēls!” tagad Vientuļais Virssaitis tam lēni sacīja “ej, kamēr tu runāji, Tonatzuli, debesu putns, manas vīzijas putns, man teica, ka man jātic tavam vēstījumam, lai kāds tas būtu. Šī putna vārdi ir svēti. Tas var darīt vairāk, nekā cilvēks- tas var lidot debesīs, un šis putns var lidot pāri augstiem kalniem var atvairīt mākoņus — izplešot spārnus, viņa dziesma ir senākā mūzika pasaulē , tas lido pāri zelta kukurūzai un virs rudens zelta kokiem, līdz sasniedz ziedu zemi un akmens torni dzelzs kalnā. Bet, kad būs iestādīta pirmā kukurūza, atgriezieties pie manis. Atgriezties pirmās ražas stādīšanas laikā!”
Zelta tārtiņš aizlidoja uz resna ozola zaru, kur viņš uz dažām minūtēm nolaidās, septembra saulē spīdot mirdzošām, zeltainām un melnām spalvām. No viņa rīkles viļņojās maigi treļļi, tad sekoja melodiskas dziesmas virkne:
“chi-lee-u-too-lee-ē,
tee-lee-lee, tu-lee-lu-wit”
un uzlidojis debesīs, prom bija. Indiānis, smēķēdams savu garo pīpi, noskatījās tam nopakaļ, līdzi, zelta tārtiņš beidzot bija pazudis no redzesloka dūmakainajos dienvidaustrumos. Tad arī viņš piecēlās.
Blakus Kalnu ezeram, augstienēs atrodas tornis, kas marmorā un akmenī atmirdz rītausmas gaismā. Tornis paceļas no Dzelzs kalna virsotnes, starp zilo Meksikas līci un Atlantijas okeānu, kalnu, ko senie indiāņi turēja svētu. Šeit viņi godināja sauli, šeit viņi izpildīja savu svinīgo kukurūzas deju. Reģionu, kas ieskauj torni, ieskauj koki – palma, priede, lauru, magnolijas un ozoli. Šur un tur, starp koku zaļo mirdzumu, starojošu krāsu, lilijām, orhidejām, savvaļas plūmēm, varavīksneni, kizils un akāciju, kur liesmojošās acālijas sveicina sauli,. smaržīgs jasmīns saldina gaisu. Putnu dziesmas skan visur. Torņa virsotnes rotā pelikāna un flamingo attēlojumi; un uz to augšējiem balkoniem ir cirsts lielo ērgļ atveidi ar salocītiem spārniem, un baloži, kas nes lauru un ozolu, miera zīmē.
Tieši uz šo torni kādu vakaru, neilgi pirms saulrieta, ieradās zelta tārtiņš. Starp daudzajiem putniem, kas atmirdzēja visdažādākajās krāsās rietošās saules gaismā netālu no viņa uz augstā, dzīvā ozola, viņš izcēlās kastaņbrūns.
“Es te esmu svešinieks!” zelta tārtiņš sacīja dziedātājputnam, kuram tas nosēdās blakus “mana ligzdošanas vieta ir tālāk uz dienvidiem, šeit es esmu pirmo reizi, jo parasti lidoju uz pretējo debesu
pusi, bet šoruden esmu atlidojis šurp, lai uzzinātu par šo torni. Mans brālis stāsta, ka tas dziedot. Vai esi kādreiz dzirdējis, kā tas dzied?”
“Tas dzied katru dienu!” dziedātājputns atbildēja “un tas dzied kā visi pasaules vēji, kas pūš”
Tad zelta tārtiņš pagriezās pret dzelteno ķauķi, kurš sēdēja zarā virs viņa, un jautāja tam:
“Vai arī tu esi dzirdējis torni dziedam?”
“Es šeit dzīvoju visu laiku, lai dzirdētu šo dziesmu! Tas dzied kā ezera viļņi”
“Un tu, strazd?” jautāja zelta tārtiņš “vai tu man vari pastāstīt, kā tornis dzied?”
“Tornis dzied tikpat brīnumaini kā lakstīgala!” atbildēja strazds.
“Lakstīgala?” zelta tārtiņš pārsteigts pārvaicāja “es nezinu tādu putnu!”
“Pavisam drīz tu dzirdēsi viņu dziedam!” sacīja strazds “tad viņš dziedās savu vakara dziesmu!”
Un kad aiz torņa rietošās saules maigais sārtums, kas atspoguļojās zemāk esošajā ezerā, saulrieta gaismā kļuva vēl kvēlojošāks, zelta tārtiņš izdzirdēja brīnešķīgus treļļus, kam sekoja dziesma. Visi putni, vai tie bija sasēduši krūmos vai kokos, vai nolaidušies pie ezera, sastinguši klausījās šo krāšņo dziesmu. Baltais ibiss tikai vienreiz izsauca savu “crook, croo, croo”, un projām bija. Stalti, koši flamingo, balansēdami uz vienas kājas, neizdvesa ne skaņu, paipalas, cekulainis, rozā circenis, sārtais karošknābis, kardināls, mazais, smejošais wren, un katrs putns, liels vai mazs, aizmirsa savu dziesmu, klausoties lakstīgalas balsī. Visbeidzot, dzeltenais ķauķis uzņēma dažas lakstīgalas dziesmas notis, un nu visi putni, kas varēja dziedāt vai čivināt, vai svilpot, pievienojās lielam prieka korim.
Kad dziedāšana apklusa, zelta tārtiņs izdzirdēja dīvainu skaņu. Gaiss piepildījās ar dzidrām zvanveida skaņām, kas, šķiet, nāca no paša torņa – šī rozā nokrāsas marmora un akmens torņa. Skaņu harmonija, kas saviļņoja zelta tārtiņu, izpletās augšā līdz pat debesīm. Viņam nu šķita, ka zeme un debesis un zvaigznes un mākoņi un viss, kas visapkārt ir viena vienīga šī dziesma un, ka tā nāk no pašām debesīm.
Un tā, zelta tārtiņš uzsāka atpakaļceļu pie Vientuļā Virssaiša, lai pastāstītu tam, ko pats savam acīm redzējis un, ko savām ausīm dzirdējis. Ilgs bija viņa lidojums- pa šo laiku gadalaiks nomainīja citu gadalaiku, Ziemcietis bija devies uz Arktikas reģionu, kur grasījās pārziemot un pirmais pavasara
pērkons gājis pāri dienvidu zemei, bet zelta tārtiņš neapastājoties, bezbailīgi lidoja ziemeļrietumu virzienā, līdz nonāca pie Cimarronas upes. Agrā rītā marta sākumā, visbeidzot viņš sasniedza Vientuļo Virssaiti, kurš sēdēja sava vigvama priekšā.
“Tee-lee-lee tu-lee-lu-wit!”putns aiz prieka iedziedājās, redzot savu seno draugu ” mans tēvs!” viņš sauca “ es dzirdēju torni, kas dzied! Tas dzied kā visi pasaules putni kopā un vēl brīnešķīgāk!”
Vientuļais Virssaitis sēdēja nekustīgs, it kā tas nedzirdētu, ko zelta tārtiņš viņam saka. Tā pagāja vairākas minūtes, līdz Vientuļais Virssaitis ierunājās:
“Mans dēls!” viņš iesāka, “nodziedāšu tev kādu kalna dziesmas fragmentu, kuru mans vectēvs dzirdēja no Navajo indiāņa, kurš bija kritis viņa gūstā un, kuru mans vectēvs man dziedāja, kad biju jauns”
Tad vecais indiānis rīta vēsmā skaļi skandēja:
Trīs!
Esmu visu tautu vadonis
Trīs!
Tas nozīmē dzīvot mūžīgi
Trīs!
Svētības dāvests tas cēls
Trīs!
Sauc mani: “Dēls, mans dēls!”
Trīs!
“Zelta tārtiņ!” sacīja Vientuļāis Virssaaitis teica putnam, kura bezbailīgajās acīs nu viņš saskatīja savējās “Tonatzuli man saka- tavi vārdi runā patiesību. Ja es būtu jauns, pats dotos uz Ziedu zemi, lai dzirdētu torni, kas dzied. Es tev ticu!”
Beigas.
NAKTS TAKSOMETRS
8.nodaļa
PAGĀTNES ĒNA
Imalda Vuda
Šonakt Rimants atkal ir savā vecajā mājā, kur viņi ar Anselmu pavadījuši neilgus, bet laimīgus brīžus. Nakts ir tumša, bet to apgaismo spoža mēness ripa. Ceļu uz šejieni viņš zina tik labi, ka varētu atnākt arī tumsā. Jau iztālēm nākot, Rimants ievēro ko neparastu- visi logi ir atvērti un pa tiem ārā plīvo vēja izpūsti aizkari. Tas padara nedaudz baisu un spokainu šo māju, kuru viņš mīlēja. Rimants paceļ kājslauķa malu pie ieejas durvīm. Tur tai vajadzētu būt… plaukstā ieguļas durvju atslēga ar metāla piekaru. Viņš ieliek to slēdzenē, lēnam pagriež un durvis atveras. Māja ir pamesta un vēja izvilkta. Aizkari, piepūtušies kā kuģa buras, plīvo vientulīgajos logos. Rimants paliek stāvot un nogaida, viņam pēkšņi ir neomulīgi iet tālāk. Piepeši kas sakustas un no pustumsas iznirst kāds tēls. Tā ir Anselma. Rimants steidzas tai pretī, lai sasveicinātos, apskautu viņu, bet tēls jau ir nozudis.
“Un ko tad tu gaidīji?” viņam aiz muguras atskan balss.
Rimants strauji atgriežas, savā ratiņkrēslā sēž Dimas.
“Viņa ir mirusi, tas ir tikai rēgs!”
“Dimas!”
“Tu pie tā esi vainīgs, Reimondo! Tu!”
“Es viņu nenogalināju, Dimas! Es taču nebiju pie stūres!” Rimants iekliedzas.
“Tu nogalināji manu māsu! Tu! Tu!”
Dimas ceļas no ratiņkrēsla, lai sagrābtu viņu, Rimants iekliedzas un attopas gultā pussēdus.
Atkal viņš redzēja to sasodīto sapni! Nu jau pārāk bieži!
Rimants nespēj aizmigt no jauna, viņš pieiet pie loga un paceļ aizkaru. Pilns mēness apgaismo pagalmu, tagad viņam skaidrs, kādēļ tik nelabi gulējis. Rimants jūt,
ka kaut kas jādara un viņš zina, kas. Māja slīgst nakts mierā, kad viņš nokāpj lejas stāvā. Rimants atver ārdurvis un nakts viņu aptver ar savu vēsumu un spokainību. Brīdi viņš mīņājas uz vietas, it kā neziņā, tad pagriežas un sāk iet. Ceļš nav tāls, bet naktī viss šķiet pavisam citādi. Zem kājām skrapst sasalusī zāle, ceļas migla. Rimants pieliek soli. Beidzot viņš nonāk pie vārtiem, tie ir vaļā. Atkal mirklis šaubas un viņš jau ir teritorijā, kur šķiras robeža ar citu pasauli. Gar abām pusēm slejas krustu rindas un priekšā-mēnesgaismas apspīdēts ceļš pretīm sirdsmieram un atpestīšanai. Protams, viņš šurp būtu varējis atnākt arī dienā, bet sapņa vēstījums ir tik uzstājīgs, ka Rimants zina- viņu gaida. Līdz šim viņš nebija varējis atnākt, bet nu ir laiks. Brīdi viņš stāv un lūkojas uz marmora piemiņas vietu, kuru rotā plāksne ar iegravētu “Anselma Zemaite”, tad pietupjas un pārlaiž roku aukstajam akmenim. Viņai bija tikai trīsdesmit. Rimantam izlaužas nopūta kā balts, silts mutulis šajā aukstajā ziemas naktī. Acu priekšā mainās ainu mozaīka no ne tik senas pagātnes- viņu pirmā satikšanās, bildinājums, kāzas…. Tagad palikušas tikai zaudējuma sāpes. Bez sāpēm tāpat kā bez prieka dzīvē neiztikt. Rimants jūt kā pāri vaigiem rit asaras. Tomēr tās aizskalo nedaudz to grūtumu, kas viņu nomocījušas un projām viņš dodas, ieelpojot nedaudz brīvāk. Kad viņš iet pa celiņu ārā no kapsētas, mēness luminiscējošais spožums sāk jau izbalēt un debesis, lai arī vēl aizvien naksnīgas, kļuvušas jau gaišākas.
Rimants uz brīdi apklust. Intai acis apaļas ka pogas, bet viņa nesaka ne vārda, acīmredzot gaida, ko viņš teiks tālāk.
“Dimas bija dzīvespriecīgs, draudzīgs, ģimenisks un ar perspektīvu nākotni. Viņa tēvs vēlējās, lai viņi abi īsteno Augusto, Dimasa tēva, sapni, redzēt savu dēlu kā
vīndara palīgu kopā ar viņu. Nelaimes gadījums un māsa traģiskais zaudējums viņu salauza, salauza viņus abus!”
“Un tu patiesi gāji uz kapsētu naktī?” Inta pārvaicā, kad Rimants ir beidzis savu stāstījumu. Tāda doma vien liek viņai nodrebināties. Inta ne mūžam ko tādu nespētu, vismaz tā viņai pašai šķiet. Rimants klusējot lūkojas kamīna šaudīgajās liesmās, šķiet, viņa domas pašlaik kavējas kur pavisam citur. “Rimant? Viss labi?”
“Ne gluži pašlaik, bet gan jau viss nokārtosies. Tā bija vienīgā iespēja, kā glābt manu dvēseli, citādi tie nakts murgi bija mani gluži nomocījuši. Viss būs labi, tev nav par to jāraizējas, mīļā!”
Rimants saņem viņas roku un viegli piespiež tai lūpas, tad pieliecas un noskūpsta viņu pašu:
“Piedod, Inta, lūdzu, piedod!”
“Par ko?”
“Ka turēju tevi neziņā visu šo laiku, ka aizbraucu tovakar tā pēkšņi!”
“’Kuš, nesaki vairs neko, tev nav jājūtas vainīgam par savu nelaimi!”
Inta glāsta Rimantu un viņš atbild ar to pašu. Nakts ir klusa un svinīga, kamīnā
sprakšķēdama kuras uguns un, neraugoties uz pirmīt pārdzīvoto, viņu sirdis šonakt ir vieglas un laimīgas.
“Es patiešām mīlu tevi, Inta!” Rimants nočukst.
“Es arī mīlu tevi, Rimant! Paldies, ka uzticējies un izstāstīji savu skumjo dzīvesstāstu!”
“Protams, citādi tu vēl padomātu nezin ko!”
“Tiesa, es raizējos, kad tu aizbrauci, bet tagad tas ir garām, aiz muguras!”
“Jā, tev nav vairs ne par ko jāraizējas. Mēs taču esam kopā šajā svētku naktī! ”
Tagad viņi vairs neatraujas viens no otra, kaut kas ir apbūris šo nakti, visu ap viņiem…
Laikam jau šonakt ir lemts piepildīties skaistajam brīnumam.
Piepeši Rimants atraujas un tver pie galvas.
“Kas tev notika, Rimant, mīļais?” Inta skatās viņā satrauktā neizpratnē.
“Mana galva! Atkal tās galvassāpes! Piedod, man, Inta, piedod! Es pašlaik nespēju!”
Intā jau atkal iedzeļ tas mazais vilšanās dadzītis, kuru viņa bija izjutusi tovakar, kad Rimants piepeši aizgāja, sakot, ka aizbrauc, tomēr tūdaļ viņa apvaldās un norāj
sevi par neiejūtību.
“Viss ir labi, labi! Nāc!”
Inta palīdz Rimantam piecelties un apsēsties uz ērtā dīvāna.
“Vai tev, lūdzu, nebūtu kaut kas pret galvassāpēm, man galva plīst pušu!”
“Jā, protams! Tūlīt atgriezīšos!’
Inta iziet virtuvē. Māja jau ir klusa, Inta ielej glāzē ūdeni un izņēmusi no zāļu skapīša paciņu ar tabletēm pret galvassāpēm. Viņa jau grasās atgriezties pie Rimanta, kad piepeši netālu kas iebrikšķas.
Inta izbīlī klusi iekliedzas. Varbūt Elvīra ko samanījusi un nu iznākusi paskatīties, kas notiek? Kas gan tur liels- viņa jau neko tādu nedara un visbeidzot ir pieaugusi.
Kad pirmais apmulsums pāri, Inta sajūt pie kājām ko mīkstu un siltu un izdzird klusu ”ņau!”
“Pūkum, tu arī vēl neguli!”
Inta pieliecas un pārlaiž plaukstu kaķa brūnajam, biezi pūkainajam kažokam, kā dēļ tas arī dabūjis savu vārdu.
“Ak jā, pavisam piemirsu, ka kaķiem jau nakts ir viņu laiks, bez tam, ir taču
Ziemassvētku nakts! Priecīgus Ziemassvētkus arī tev!”
Inta vēlreiz saglauda kaķi, tad paņem glāzi ar ūdeni un zāles un atgriežas pie Rimanta.
Rimants sēž dīvānā bāls un sāpju nomākts, tādēļ Inta nekavējas iedot viņam zāles.
“Tev jāatguļas, vismaz līdz pāriet sāpēt galva!”
Inta palīdz viņam atgulties uz dīvāna un apsedz ar sarkani rūtainu Ziemassvētku lakatu, kas pagadās pa rokai.
“Tev bieži tā sasāp galva?”
“Vienmēr, kad uztraucos, sevišķi, kad visu atceros…”
“Piedod, es šoreiz biju vainīga! Tas viss tādēļ, ka tu man to visu stāstīji…”
“Nē, Inta…”
“Kuš, tev tagad jāatpūšas, mēģini aizmigt!”
Inta pamet ar galvu- viņa saprot Rimanta jautājošo skatienu un pasmaida:
“Elvīra ir brīnešķīgākais cilvēks, kādu zinu, viņa visu saprot un pieņem bez vārdiem. Ir taču brīnumanā Ziemassvētku nakts! Tagad mēģini piemigt, tad arī galvassāpes pāries, es tepat vien pasēdēšu, guli mierīgi!”
Inta pārvelk Rimantam pledu un pati apsēžas turpat blakus. Viņa iedomājas, kāda šī nakts būtu varējusi izvērsties, ja viss tā nebūtu noticis. Acu priekšā slīd ainas, kā teātra izrādē, bet galva ir viegla. Piepeši Inta uztrūkstas, viņa bija piemigusi. Rimants mierīgi un cieši aizmidzis, acīredzot negantās sāpes rimušās. Inta tagad apdomājas, ko darīt- viņa jau varētu iet uz savu istabu, bet pamest Rimantu te vienu…
Vēl mirkli padomājusi, viņa paceļ pledas stūri un tāpat, svētku kleitu nenovilkusi, apguļas. Rimants miegā izstiepj roku un viegli apliekt to viņai. Varbūt tīšuprāt, bet varbūt domā, ka tā Anselma… Pat ja Elvīra rīt no rīta viņus tā ierauga…Tālāk Intas domas kur aizslīd un nozūd, miegs ir viņu pārņēmis.
( Turpinājums septembra numurā)