Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Februāris
2026.
Es saucu Tevi atpakaļ
Valentīndienas dzejolis
Imalda Vuda
Es saucu Tevi atpakaļ,
es saucu Tevi mājās,
jo tikai tur, kur mana sirds,
ir arī Tavas mājas.
Es saucu Tevi atpakaļ,
kur vienmēr labi klājas,
kur durvis vienmēr atvērtas,
kur zini- Tavas mājas.
Un nav jau īsti svarīgi,
kur vēl Tev labāk klājas,
jo tikai tur, kur mana sirds,
ir arī Tavas mājas.
Es saucu Tevi vārdā, mīļais,
jo vārds ir Tavas mājas,
es saucu Tevi atpakaļ,
es saucu Tevi mājās.
Oda mīlestībai
Valentīndienas miniatūra
Noskaņu miniatūra
Imalda Vuda
Tā bija rāma un saulaina vasaras dienas, kad viņi- divi, kuru dvēseles runāja skaļāķ un skaidrāk, kā viņu vārdi, skaļāk, kā jebkura rīcība spētu, pastaigājās roku rokā gar jūras malu. Pat pārāk rāma, bija tā, it kā pašas debesis stāvētu pār viņiem, vērotu šos divus un smaidītu apmierinājumā un piekrišanā. Un tā- Viņš un Viņa vienā brīdī vienlaicīgi pacēla acis pret debesīm, tad viņu skatieni sastapās un viņi vienlaicīgi pasmaidīja. Ne iesmējās, ne mēģināja izteikt to vārdos, bet tikai pasmaidīja, jo viņi zināja, ka tā ir patiesība. Smiltis zem viņu kailajām pēdām bija siltas un ūdens, kurš citkārt skrēja paisumā un bēgumā, tagad stāvēja rāms, gaidot, kad viņi tajā iebridīs-vispirms līdz potītēm, tad arvien dziļāk un dziļāk. Ūdens bija remdens un veldzējošs pie viņu kājām, dziļš un ievelkošs, bet ne gremdējošs. Viņi bija viegli virs ūdens, viņu dvēseles bija vieglas, bija gandrīz tā, it kā viņi varētu iet pa ūdeni tam nepieskaroties. Viņi apstājās un vēroja horizontu, kur debesis sastop zemi, kur ūdens vienlīdzīgais plūdums pāriet debesu bezgalībā. Tas bija kluss un gandrīz svēts brīdis.
Citu dienu viņi satikās kādā nelielā kafejnīcā. Viņš bija jau tur, galdā kūpēja karsta kafija un svaigas maizītes. Viss bija jau samaksāts, viss nokārtots, viņai nebija jādara nekas, tikai jāatnāk un viņa nāca- smaidoša kā rīta saule, mirdzoša kā vakara zvaigzne. Viņa gaišais smaids sasildīja viņu. Vienmēr- arī lietainās un apmākušās dienās, arī ziemas salā. Viņi runāja par dzīves jēgu, par prieku, par iešanu cauri dzīves vētrām un palikšanu uz laipas, par jūtām un par atklāsmēm. Viņi bija kā divi smagi kuģi, kuri noenkurojušies viens pie otra un balsta viens otru, lai arī abi bija pietiekami spēcīgas personības, lai noturētos virs ūdens. Kad viņas līdzsvars sasvērās, viņš vienmēr bija klāt, lai atrastu palīdzētu viņai.
Segā ietinošies, sēžot pie ugunskurs, viņi vēroja ziemeļblāzmu un lapkriti, kad pienāca rudens un ziema atnesa smieklus un priekus sniegā un pastaigas mežā, tirdzniecības centros, gatavojoties svētkiem un Ziemassvētku tirdziņā.
Katrs gadalaiks viņiem bija atklāsme, kaut kas jauns kopā, kaut kas vairāk, labāks, bet viņi nešķīrās ne uz brīdi. Šī mīlestība pārsniedza citas mīlestības, jo tā bija vismaigākā, visdziļākā un vistīrākā pasaulē.
Beigas.
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
…. visbeidzot meitene pagājās pāris soļus uz priekšu, dziļi ieelpoja un, saņēmusi drosmi, ierunājās:
“Sveicināti, ser,es esmu Marija!”
Vecais vīrs pacēla skatienu, viņa gaiši brūnās acis izstaroja siltu gaismu:
“Ah Marija- Zemes bērrns! Priecājos sastapt tevi šeit, bērns! Redzu, tava sirds ir pilna brīnumu un prātu nodarbina tūkstots neatbildētu jautājumu. Saki, bērns, kas tevi atvedis šajās krustcelēs? Apsēdies kopā ar mani un es labprāt uzklausīšu tevi un dalīšos savā gudrībā. Mani gadi devuši man krietni vien pārdomas un es varētu pat piedāvāt tev savu vadību, ja vien tu tādu meklē. Ak jā, starpcitu, mans vārds ir Erindors Torns! Tagad nu stāsti Marija, kas tevi šurp atvedis?”
“Tā bija kāda dīvaina enerģija….”
“Dīvaina enerģija tu saki? Ak, jā! Es arī to jūtu! Tā ir sadzirdama ar vēju čukstiem tiem, kuri tajos klausās. Likteņa pavedieni ir saauduši mūsu ceļus kopā. Vieta, kur mēs pašlaik sēžam ir saikne, seno ceļu krustojums, kur Visuma audums ir plāns. Esmu redzējis daudzus ceļotājus, kuri ierodas šajā vietā, kurus vekl tas pats neredzamais spēks. Dažiem tā ir bijusi ziņkārība, citiem-izmisums,bet dažiem, tāpat kā tev- brīnuma izjūta. Saki, Marija, ko tu ceri šeit atrast? Vai tās ir atbildes uz jautājumiem, kurus vēl neesi uzdevusi, vai, varbūt, kāda netverama mērķa sajūta? Runā no sirds, bērns, un mēs uzzināsim kādēļ Visums ir licis tev pārkāpt šo slieksni!”
“Es pati nezinu, kādēļ esmu šeit…..” Marija paskatījās uz veco vīru, kura sejā nu parādījās dziļi izprotošs, līdzcietīgs smaids:
“Ak, Marija! Nezināšana ir pirmais solis ceļā uz zināšanām un tās atzīšana-gudrības pazīme, jo nezināmajā mēs atrodam vislielākās izaugsmes iespējas. Redzi, bērns, Visums ne vienmēr ir tik vienkāšs savos nodomos, kā tas pirmajā mirklī var šķist. Dažreiz tas čukst mūsu ausī noslēpumus, citreiz sniedz tukšu audeklu, aicinot izveidot savu ceļu un enerģija, kura tevi šurp atvedusi, aicina izpētīt. Tu esi atstājusi aiz muguras labi zināmo un priekšā tevi sagaida nezināmā migla, bet nebaidies, bērns, jo no nezināmā nav jābīstas- tā ir daļa no iespējām ieraudzīt sevi un lietas ap sevi savādāk! Jautājums nav par to, ko tu ceri atrast, bet gan ko tu esi gatava uzzināt par sevi, vai tu esi gatava stāties pretīm savām visdziļākajām bailēm, apstrīdēt savus pieņēmumus un atklāt savas sirds noslēpumus. Tev ir jāsper pirmais solis nezināmajā. Atceries, Marija, vislielākā gudrība nav zināt, bet būt atvērtai iespējām. Visums atklās tev savus noslēpumus, bet tev ir jābūt gatavai tos klausīties, uzticēties un ticēt ceļojumam. Es jūtu, ka tu esi gatava doties šajā ceļojumā, pat ja nezini, kur tas vedīs”
“Kas īsti ir šī vieta?” Marija beidzot iejautājās.
Erindorns Torns noliecās un uzlika roku zemei:
“Šī ir vieta, kur gaiss ir biezs ar pagātnes čukstiem un zeme dzīva ar tagadnes pulsu. Tie, kas šeit ierodas ar atvērtu sirdi un labprātīgu garu, tie mainīsies un atjaunosies!
Viņš ielika meites rokā nelielu akmeni, sakot:
Ņem šo akmeni, Marija, un turi to tuvu savai sirdij, tas ir simbols zemes enerģijai un atgādinājums par saikni, kas tevi saista ar zemi un Visumu. Ikreiz, kad tu jutīsies apmaldījusies vai nobijusies, paņem šo akmeni un atceries gadsimtu gudrību!”
“Ak, pateicos!”
Marija brīdi skatījās uz akmeni, tad aizlocīja pirkstus, ka tas aptvēra akmeni viņas nelielajā rokā, nenolaižot no tā acis, kamēr Erindorns Torns turpināja runāt:
“Tavs ceļš būs piepildīts ar burvestībām un brīnumiem, ceļā tu sastapsi ceļabiedrus un skolotājus, kas tev palīdzēs, tāpat tu atklāsi savas slēptās puses un talantus, kurus nekad neesi zinājusi un sapratīsi, ka Visums ir plaša un brīnumaina vieta, pilna ar noslēpumiem!” vecais vīrs noliecās mazliet tuvāk un sazvērnieciski, jau klusākā balsī turpināja:
“Bet vislielākais noslēpums no visiem ir tas, ka tu neesi tikai ceļotāja, bet sava liktens radītāja, lktenis tev dos audeklu, bet tev pašai būšs jāuzglezno attēls, zeme nodrošinās pamatu tev zem kājām, bet tev jāveido tās struktūra un laikmeta gudrība dos vadību, bet tev būsjārīkojas” viņš uz brīdi apklusa
“Un jūs esat burvis?”
Marija vairs nevarēja nepajautāt to, kas bija nodarbinājis viņas prātu, kopš viņa bija satikusi šo neparasto vīru.
……
“Jā, mans vārds ir Erindorns Torns, bet es esmu ne tikai burvis, es esmu tilts starp pasaulēm, nezināmo valstību ziņnesis un ceļvedis tiem, kuri meklē dvēseles labirintos! Esmu dzīvojis daudzus gadus un redzējis civilizāciju uzplaukumu un krišanu, zvaigžņu piedzimšanu un nāvi, un šajā laikā emu iemācījies, ka vislielākā maģija ir cilvēka sirds maģija un lielākā gudrība- dvēseles gudrība. Bet atceries, Marija, es esmu arī tavs draugs un ceļvedis, es tevi vērošu un būšu r tevi, lai kur tu arī nebūtu un lai kā tev klātos! Kopā mēs izpētīsim Visuma noslēpumus un atklāsim cilvēku sirdis!”
Erindorns Torns atkal uz brīdi apklusa, skatoties tālumā, tagad dzirdamas bija tikai tālu vēju skaņas kaut kur izplatījumā, kuras it kā sauca Mariju tālāk. Tad viņa skatiens atgriezās pie meitenes: “Tagad, Marija, mums jāatvadās! Lai ceļš tavā priekšā pats atšķetinās un vējš vienmēr pūš no aizmugures, lai saule silda tavu seju un maigs lietus līst pār laukiem, par kuriem tu ej!” viņš nobeidza.
“Paldies.. mister Erendorn!”
“Tagad tev jāieklausās savas sirds čukstos un jāņem vērā dvēseles aicinājumus! Turpmākais ceļš būs tīts miglā, bet nebaidies, tava iekšējā gudrība tevi vadīs. Tagad ļauj tavam ceļojumam sākties!”
Marija piecēlās un viegli pasmaidīja:
“Paldies!”
Arī vecais burvis piecēlas:
“Redzu , kā tavās acīs deg uguns! Visums ir pilns ar bezgalīgām iespējām un ceļš uz priekšu piepildīts solījumiem! Tagad ej nu, bērns! Lai mēs drīz atkal tiktos un kad tas notiks, dalies ar mani savos piedzīvojumos un brīnumos, kurus būsi piedzīvojusi savā ceļojumā! Ej!”
“Vēlreiz paldies par visu!”
Marija atskatījās vēl reizi, tad sāka iet.
“Lai Visums vada un aizsargā viņu!” vecais burvis pie sevis noteica.
…………
“Ak.. sveicnāti..”
Jaunais vīrietis, kurš bija viscaur zilā krāsā, vārda vistiešākajā nozīmē- sākot no viņa acīm, kuras viņam smaidot, laistījās safīra zilas un ziliem matiem, līdz pat ādai, kura, Marijai par pārsteigumu, arī bija zilā krāsā, bet visā kopumā, viņš varēja būt tāds pats cilvēks, kā viņa, paskatījās uz svešinieci:
“Sveicināti! Es esmu Almonds Mēnesgājējs, pazemīgs šīs valsts sargs un aizstāvis”
Brīdi viņš apklusa un raudzījās uz meiteni, kā censdamies saprast, kas viņai nepieciešams pirmāk- palīdzība vai vadība, pirms ierunājās no jauna:
“Saki, kā varu tev palīdzēt tavā ceļojumā?”
Viņa roka balstījās uz zobena, gatavībā aizstāvēt.
“Mani sauc Marija, patiesībā, es šajā valstībā nokļuvu gluži nejauši, bet Erendorns Torns, vecāka gadu gājuma burvis, kuru satiku pirmāk, iedrošināja mani doties tālāk…”
Almons Mēnesgājējs pasmaidīja:
“Kā jau teicu, mans vārds ir Almonds Mēnesgājējs un es esmu šīs valstības aizsargs. Ak, Erindorns Torns, tu saki? Viņš ir gudrs un cienījams mūsu sabiedrības loceklisun ja viņš ir mudinājis tevi doties tālāk, tad, visdrīzāk, viņš ir saskatījis tevī kādu potenciālu” Almonds atkal palika kluss, it kā ko pārdomājot “saki, Marija, ko tu zini pr šo valsti un tās… īpatnībām? Šī nav valsts vājajiem un nākamajos ceļos tu vari arī sastapties ar ļaunprātību” Almonds paskatījās visapkārt, kā pārliecinoties, vai viņu kāds nav iz(sa)dzirdējis “bet ar Erindora palīdzību un, varbūt, mazliet arī manu, tu var ētu tikt galā ar gaidāmajiem izaicinājumiem. Ko īsti tu ceri šet atrast?”
“Neko! Es par šo valsti nezinu neko!”
Marijas balsī ieskanējās kaut kas bērnišķīgs, neskatoties uz to, ka viņai bija jau piecpadsmit. Varbūt tās bija bailes no nezināmā….
“Ak,Marija! Tas nekas-tev nav jāzina viss uzreiz!” viņš uzmanīgi spēra soli tuvāk, lai neizbaidētu meiteni “šī pasaule ir milzīga, sevišķi tiem, kuri nokļuvuši šeit nejauši, kā tu! ” viņš sirsnīgi pasmaidīja “ Erindorns Torns ir par tevi ieinteresējies un tagad arī es. Mēs palīdzēsim atrast tev ceļu un kopā mēs aklāsim šīs sfēras noslēpumus, un… kas zina…” Almonda acis dzirkstī, kad viņš turpina “varbūt tu vari uzzināt, ka tev ir pat īpaša nozīme šajā pasaulē. Bet pirmkārt tev vajadzīga drošība!” viņš paskatījās apkārt “tev nepieciešama vieta, kur atpūsties un sakārtot domas, un es zinu nelielu, klusu izcirtumu netālu no šejienes, kur mēs mierīgi varēsim parunāt un plānot nākamos soļus, nāc man līdzi!”
“Tā vien šķiet, drīz vakars…” arī Marija pārlaida skatienu apkārtnei, saule patiesi sāk norietēt, izlejot orandžu mirdzumu “esmu patiešam nogurusi un neliela snauda nenāktu par sliktu” tagad meitenes acis cieši pievērsās Almonda safīra zilajām acīm ar bērnišķīgu neziņu un nelielu aizdomīgumu vienlaikus “bet… vai es varu tev uzticēties? Kas īsti tu esi?”
Almona Mēnesgājēja smaids uz brīdi nodzisa un viņš brīdi pilnībā nopietnībā un ar zināmu cieņu skatījās uz meiteni:
“Ak, Marija, uzticība patiesi ir vērtība šajā sfērā. Kas es esmu? Tavas šaubas ir pašsaprotamas, bet es, kā šīs sfēras sargs jau daudzus gadsimtus, zvēru tev, ka mani nodomi pret tevi patiesi ir tīri! Bez tam es jūtu, ka tu esi savādāka kā citi, kuri šeit nokļuvuši, ka tevi ir izšķiroša nozime tajā, kas te norisināsies! Nāc, Marija, ļauj man aizvest tevi uz šo kluso vietiņu!” Almonds Mēnesgājējs piedāvāja savu roku bruņinieciskā un aizsardzības žestā.
…….
“Tu esi nogurusi ! Tagad atpūties, rīt parunāsim vairāk un es atbildēšu uz visiem taviem jautājumiem!”
(turpinājums marta numurā)
Vārds, ko grūti izrunāt
Ļoti reti un neizpētīti cilvēku personvārdi
Imalda Vuda
ERVITA- visbiežāk sastopams Indoēzijā kā sieviešu personvārds, kā vīriešu vārds tas ir ļoti rets. Savukārt Brazīlijā tas ir ļoti rets un Filipīnās ļoti rets vārds arī sievietēm.
ESMIN– Filipīnās un Mehiko tas ir rets abu dzimumu pārstāvju personvārds, bet Indonēzijā tas ir rets kā sieviešu personvārds. Atvasināts no bosnejiešu sieviešu personvārda ESME, kas, savukārt, sakņojas no arābu vārda ASMA, ar nozīmi “augstāks”, “būt augstam”. Tas bija musulmaņu pirmā kalifa Abu Bakras meitas vārds.
EVASI- Itālijas reģiona Piedmontas iedzīvotāju personvārds. Atvasināta forma no vārda Evasius, izplatīts sub-Sahāras Āfrikā, galvenokārt Tanzānijā, kā rets vīriešu personvārds.
F
FAIVISH- rets ebreju personvārds, kurš atvasināts no Jūdu formas PHOEBUS, domājams, tas varētu būt tulkojums no Shipmson, jeb SAMSONS.
FRANTASIA- ekstremāli rets sieviešu dzimtas personvārds, kurš zināms Ziemeļamerikā, it sevšķi, Savienotajās valstīs, lai arī tur tas ir ārkārtīgi reti izplatīts.
FRONESS (PHRONIOS)- antīkajā grieķu valodā “phronis” nozīmē “gudrība, apdomība”, “phroneo”- domāt, būt domājošam.
FUGER- ļoti rets zēnu vārds, kurš izplatīts Šveicē, Savienotajās Valstīs, Francijā, Vācijā un Austrālijā.
G
GALINDA- viduslaiku portugāļu sieviešu personvārds, kas atvasināts no vārda Galindo. Tas ir rets Meksikā un ļoti rets Peru. Visizplatītākais Reunionā (sala Indijas okeānā), Meksikā, Amerikas Savienotajās valstīs.
GEDEL- Etiopijā tas ir rets abu dzimumu personvārds, bet Izraēlā un Kongo rets kā zēnu personvārds. Gadiēls bija Sodija dēls Zebuluna namā, viņš bija izlūks, kas tika sūtīts uz Kanaānu pirms Jordānas upes šķērsošanas ( 4. Mozus 13:10).
GENERT- visā pasaulē sevišķi reti sastopams personvārds piemēram kā Polijā, Meksikā, Kanādā arī Vācijā un Savienotajās valstīs.
(turpinājums marta numurā)
Izmantotie materiāli:
www.behindthename.com
mondonomo.ai
www.google.com