Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Decembris
2025
Pretīm gaismai
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
Tajā vasarā, tur kur nesniedzas cilvēka skatiens, tur, kur cilvēku ausis nesadzird balsis, kuras tur skan un viņu soļi neiet tos ceļus ikdienā, no mākoņiem piedzima zēns, bet viņš nebija parasts zēns, kurš piedzimst saviem vecākiem pilsētas slimnīcā tur lejā uz zemes, šis zēns bija… enģelis, kurš vēl tikai gatavojās par tādu kļūt. Zēnu nosauca par Klaudiju, kas nozīmē mākoņi. Klaudijs bija gaišs kā vasaras debesis,…..
………
“Kādēļ es nevaru lidot, tā kā pieaugušie enģeļi? Kādēļ es piedzimu bez spārniem?”
Un Dievs viņam atbildēja:
“Tev ir spārni, neviens, kurš piedzimst debesīm nav bez spārniem, tie vēl tikai ir maziņi, bet lielos Spārnus ir jānopelna, mans bērns! Un tev jāiemācās ar tiem lidot!”
“Jānopelna? Bet kā?”
“Katram jaunajam enģelim ir dota iespēja pierādīt sevi kā ĪSTU ENĢELI. Tas nozīmē- noteiktā laikā tas tiek nosūtīts uz Zemes, kur tam jāpaveic kāds labs darbs. Ar katru labo darbu, tavi spārni izaugs arvien lielāki un, kad tie būs pietiekami lieli, tu būsi pieaudzis”
“Vai tas būs drīz?”
“Vēl nav laiks!”
Un katru dienu Klaudijs uzdeva vienu un to pašu jautājumu:
“Vai jau drīz? Vai rīt?”
Un Dievs viņam atbildēja:
“Vēl ne, bet pavisam drīz!”
Drīz! Drīz! Šos vārdus Kludijs nēsāja savā sirdī kā …
Gāja laiks, atkal tuvojās Ziemassvētki un kādu dienu Dievs teica:
“Tavs laiks ir pienācis, mans mīļais bērns! Laiks sākt savu brīnešķīgo ceļojumu! Esi gatavs?”
Mazā Klaudija sirds iegavilējās, viņš tik ilgi to bija gaidījis! Gaidījis kādu piedzīvojumu, gaidījis, lai varētu pierādīt, ka arī viņš var…
“Jā! Jā! Jā!” viņš atsaucās.
Klaudijam šķita, ka viņš krīt, krīt kaut kur dziļi un neglābjami un viņš jau nodomāja, ka tās ir viņa beigas, bet tad… tajā brīdī kaut kas notika- piepeši viņš vairs nekrita viss uz leju, bet vienā brīdī viņš palika kur bijis un tad- sāka celties gaisā. Sākumā tas mazajam eņģelim bija tāds pārsteigums, ka viņš aizvēra acis un izturējis elpu, neiedrošinājās ieelpot no jauna.
“Kas ar mani notiek! Ko tas nozīmē?” viņš pie sevis nodomāja.
Viņš vēl joprojām bija pārstājis krist, kā vismaz viņam pašam šķita, bet tā vietā, viņš strauji traucās pretīm debesīm, atpakaļ uz vietu, kur viņš bija piedzimis, kur bija viņa mājas.
“Vai patiešam? Tas nevar būt… Es to izdarīju, es to paveicu! Es varu lidot! Es varu lidot!”
Viņš lidoja uz augšu un uz leju, par labi un par kreisi un lidojot viņš griezās apkārt un smējās.
“Es varu lidot! Es varu lidot!” Klaudijs atkārtoja atkal un atkal.
Dievs, gandarīts par sava mīļotā eņģeļzēna panākumiem un savu padarīto, jo viņš bija tas, kurš Klaudijam bija dāvājis šos spārnus un spēju lidot kā Ziemasssvētku dāvanu, un tā katram eņģelim bija augstākā dāvana, kādu, viņš varēja vēlēties, tagad smaidot noskatījās viņā un teica pie sevis:
“Lido, manu manu eņģeli, lido, jo tagad tev ir spārni! Tagad tu esi ĪSTS EŅĢELIS! Tu paveici tik daudz citu labā! Tu to esi nopelnījis! Tagad tu esi pieaudzis!”
(turpinājums sekos)
Deivida stāsts
1.nodaļa
Vasaras peonija (2.turpinājums)
Imalda Vuda
Kad Deivids no jauna atguvās, acu priekšā atpeldēja vien izplūdis tēls, vēsa roka aizskāra viņa karsto pieri.
“Kā tu jūties tagad, Deivid? Piedod, ka iztraucēju tevi varbūt nepiemērotā brīdī, bet es tikai gribēju zināt, kā tev klājās!”
Tagad Deivids ieraudzīja, ka tā ir Elena. Viņa stāvēja pietiekami tuvu, lai Deivids sajustu no viņas plūstošo rūgteno aromātu, kas patīkami atvēsināja un tai pašā laikā kairināja iekaisušo kaklu.
“Man jau ir labāk, patiešām! Esmu tev ļoti pateicīgs…”
Viņš iesāka, taču no jauna uzmācies klepus, aprāva sacīto pusvārdā.
”Kuš, tu nedrīksti tik daudz runāt, tev vēl jāatpūšās un jāsaudzē balss!” Elena viņu maigi apklusināja “par darbu neraizējies tiko kā runāju ar Veigneru- filmēšana netiek atcelta, bet… viņš vēlās, lai mēs ar Keniju Kītsonu, tā sauc aktieri, kuru Veigners iecerējis Cēzara lomai tavā vietā, izmēģinam mūsu lomas, ja nu gadījumā…nu tu saproti… tu taču pazīsti Vinsentu…”
Tā izklausījās pēc neveiklas attaisnošānās, pēc vainas sajūtas, vai kaut kā tamlīdzīga. Patiesībā jau viņi nebija atbildīgi, kā tiek sakārtotas lomas, lai katra filma izdotos veiksmīgi, taču šoreiz Deivids jutās teju vai vainīgs, ka bija pamanījies saslimt, atstājot Elenu bez ekrāna partnera un juta aizvainojumu uz Vinsentu Veigneru, ka tas tik ātri un veiksmīgi bija izkārtojis visu, kā pienākās. Varbūt tas…, kā Elena viņu tur tiko kā bija nosaukusi, izrādīsies pat tik veiksmīgs šīs lomas pretendents, ka “izspiedīs”Deividu no vietas. Tā vien šķiet, pēc Elenas balss spriežot, viņa jutas ļoti apmierināta ar Veignera izvēli. Varbūt viņai pat iepaticies šis Kītsons..
Piepeši Deivids juta, kā viņu pārņem tādas kā bezspēcīgas dusmas- sasodīts, tātad viņi bija Deividu jau “norakstījuši”! Viņam šī loma “aizies gar degunu”! Sāpīgā galva pašlaik neļāva objektīvi izvērtēt radušos situāciju. Vienā mirklī viņš juta, kā iekšā viss sagriežas, taču jau nākamajā brīdī pārņēma kauna sajūta par savām domām- cik muļķīgi! Tā taču ir tikai loma, viņu darbs! Kā gan viņš varēja tā domāt par Elenu! Viņi ir labi darba kolēģi, kuri lieliski saprotās kā uz skatuves, tā arī sadzīvē. Jā, Elena ir skaista, gudra, talantīga jauna sieviete, kura apveltīta ar dabisku daiļumu un talantu, kuru viņa neapšaubāmi arī izmantoja. Deivids juta, ka viņu pārņem kauns par savām emocijām.
Viņam bija grūti koncentrēties, telpa joprojām peldēja nenoteiktā izplatījumā.
“Deivid, tu vispār dzirdēji, ko es tev teicu?”
Arī Elenas balss viņam izskanēja kā no tālienes.
“Protams, ka dzirdu! Vai tad tu no manis nebaidies?” Deivids mēģināja pajokot,
“Patlaban es raizējos tikai par tavu veselību!” Elenas balsī ieskanējās rūpes “tev patiešām tagad jāatpūšas!”
“Jā, protams! Paldies, ka rūpējies par mani!” cenzdamies ignorēt satraukumu, kuru radīja Elenas klātbūtne, un neērtuma sajūtu par savu bezspēcību, viņš turpināja smaidīt.
“Nav par ko, atpūties!”
Elenai izejot, gaisā palika viņas rūgtenais smaržu aromāts un smaids, kuru tā viņam veltīja. Tas radīja dīvainu satraukumu un mulsumu Deivida sirdī un prātā un viņam likās, ka spēka pieplūdumā varētu celties no slimības gultas jau tūlīt…
Tomēr viņam vēl kādu laiku nācās palikt gultas režīmā un tas izrādījās pavisam nomācoši. Viņš nebija radis vaļāties pa gultu dienas laikā un drīz vien Deividam kļuva garlaicīgi. Par laimi, kamēr notika filmēšana, viņi visi, kas bija tajā iesaistīti, tika nomitināti atsevišķā dienesta viesnīcā ar atsevišķām labiekārtotām istabiņām un ap viņu bija cilvēki, kuri varēja ienākt viņu apciemot un pastāstīt jaunumus. Visbiežāk, protams, tā bija Elena.
Kādas dienas Elena vairs nenāca pie viņa un Deividam jau sāka šķist, ka savā nelabumā varbūt pateicis ko nepiemērotu, vai aizvainojošu, varbūt viņš izturējies pārāk familiāri, vai uzmācīgi? Nē, kaut ko tādu viņš pilnīgi noteikti nebūtu atļāvies, jo bija audzināts izturēties pret sievieti ar cieņu.
Dažreiz naktīs gulēdams bez miega, Deivids nodevās pārdomām, ko gan viņš īsti vēlas no dzīves. Jā, veiksmīgu karjeru, kurai līdzi nāca arī atpazīstamība, pietiekamu materiālo nodrošinātību, bet ar to vien bija par maz.
Pirmo reizi mūžā Deivids bija iemīlējies piecpadsmit gadu vecumā, tajā vasarā, kad negaidīti bija nomirusi viņa māte un Mērijas tante bija piekritusi, ka viņi ar brāli Aleksandru turpmāk varēs dzīvot viņas savrupmājā ar lielo augļu dārzu, kur vasarās varēja paglābties no karstajiem saules stariem un netraucēti palasīt, un augsto lieveni pie mājas, kur rāmos vasaras vakaros pasēdēt. Piepeši Deivids bija zaudējis pašlaik vienīgo sievieti, kura viņa dzīvē bija ieņēmusi nozīmīgāko vietu. Zēns, kurš savā dvēselē vēl joprojām bija bērns, bet visādi citādi sāka jau kļūt pieaudzis, salūza.
Deivids zaudēja interesi par mācībām un futbolu- viss, ko viņš bija mīlējis kļuva nesvarīgs. Visbeidzot, viņš kļuva kā ēna un Mērijas sirds lūza, redzot viņu tādu. Tolaik viņa strādāja par kostīmu mākslinieci kādā teātrī un redzot māsa dēla interesi par šo mākslu, bija iekārtojusi Deividu šajā teātrī par vietu ierādītāju. Nekas jau daudz viņam šeit jādara nebija- pirms katrs izrādes jāierāda apmeklētājiem viņa vieta un pēc izrādes- jārūpējas par kārtību zālē, salasot papīrus un izbārstīto popkornu, bet pēctam viņš drīkstēja sēdēt pašās skatuves beigās un noskatīties tās dienas izrādi. Tā sapņainajam zēnam, kuram lasīšana un stāstu sacerēšana padevās labāk, kā pārējiem viņa klases biedriem, kuri spēja izrēķināt virknēm matemātikas uzdevumu un izprast fizikas slēptākos likumus, atklājās jaunā pasaule uz skatuves. Brīvajā laikā vasarās Deivids sēdēja Mērijas tantes dārzā zem ziedoša augļu koka un lasīja grāmatas. Tas bija vienīgais mierinājums pašlaik viņa lielākaja dzīves zaudējumā. Aleksandrs, kurš bija četrus gadus vecāks par Deividu, tovasar pabeidza vidusskolu un aizbrauca studēt, jo vēlējās savu turpmāko dzīvi saistīt ar tādu visai interesantu nozari, kā arheoloģiju. Arī viņam mātes zaudējums bija smags trieciens un Mērija bija mēģinājusi viņu pierunāt nogaidīt un šo vasaru pārlaist viņas mājā, bet Aleksandrs vēlējās uzsākt studijas nekavējoties, lai varētu nopelnīt pats.
Tā nu Deivids ar mātes māsu, kurai bērnu pašai nebija, un kura mīlēja Deividu
kā savu dēlu, palika divatā lielajā mājā. Un tad Deivida dzīvē ienāca kas jauns un negaidīts- viņš iemīlējās. Tā bija meitene no kaimiņu mājas, kura pavisam nesen ar māti bija pārcēlusies šeit dzīvot. Meiteni arī sauca Mērija, tāpat kā viņa tanti. Mazā Mērija, kā Mērijas tante tika viņu saukusi.Varbūt tas bija ietekmējis viņa jūtas, bet varbūt arī tas, ka beidzot bija kāds, kam vēl uzticēties un kopā pavadīt laiku. Mērijai bija rudi mati un vasaras raibumains deguns, vēlāk dzīvē Deivida uzmanību vairs nekad neskaistīja tāda tipa sievietes, bet tajā vasarā Mērija viņam bija šķitusi skaista. Viņi pārrunāja izlasītās grāmatas, dalījās savās domās un sapņos un Deivids uzticēja šai meitenei savas sāpes par mātes zaudējumu vēl vairāk un patiesāk, kā to bija darījis, runājot ar tanti. Deividam tā bija likusies skaistākā vasara, kādu vien viņš atcerējās.
Kādu dienu Elena atkal ieradās apciemot Deividu. Tajā dienā viņš jutās labāk, kā visas pārējās dienas un, kad Elena ienāca, Deivids sēdēja uz savas gultas saģērbies un lasīja grāmatu.
“Deivid, priecājos, ka jūties jau labāk!” Elena iesaucās, redzot viņu tādu.
“Jā, rādās, ka tagad būšu dzīvotājs!” Deivids atjokoja “kā klājas tev pašai, kas jauns kinostudijā?”
“Ja tev tas interesē un spēj iepriecināt- Kenijs Kītsons ir projām, viņš nepaliks Cēzara lomā. Vinsents Veigners un viņa asistents Gregs tīri vienkārši neapstiprināja viņa kandidatūru”
“Kādēļ tev liekas, ka es par to priecāšos? Kādam taču šī loma jādabon!”
“Es redzēju, kāds tu paliki, kad es todien pateicu, ka Kenijs tiek izmēģināts šai lomai!”
Deivids juta, ka viņam jau atkal jānosarkst. Taču ne tagad! Ne atkal!
“Un kas būs tālāk? Ko viņi izlēmuši darīt?”
Deivids centās būt lietišķs, lai arī īsti labi viņam tas šobrīd neizdevās.
“Nezinu!” Elena paraustīja plecus “ droši vien meklēs vēl kādu kandidātu, līdz pirmizrādei atlikušas vien pāris nedēļas. Es tikai ceru…” Elena turpināja, bet piepeši apklusa.
“Ko tu ceri?”
Deivids juta, kā viņam salecās sirds.
“Es ceru, ka tu atveseļosies pietiekami ātri, lai viņiem nebūtu jāizvēlas cits aktieris…”
Elena to pateica pietiekami klusu, taču Deivid sirds to dzirdēja un apmeta kūleni.
“Tiešām? Man tas būtu ļoti svarīgi! Vai tev tas ir svarīgi, Elena?”
Elena šķietami pārsteigta paskatījās uz Deividu:
“Kas tieši?”
“Nu, ka šo lomu tēlotu es. Ka mēs to varētu tēlot kopā. Zinu, ka neviens nav neaizvietojams, bet tomēr…”
“Jā, man tas labi patiktu!” Elena nedaudz nevērīgi attrauca.
Nedaudz augstprātīga, bet apmierinoša atbilde. Brīdi iestājās abpusējs klusums.
“Es nu iešu!” Elena beidzot ierunājās “ienācu, lai pastāstītu jaunumus!”
Deividam no jauna salēcās sirds, šoreiz tā bija tāda kā vilšanās sajūta.
“Un tikai?”
Jautājums varbūt bija izskanējis nevietā, bet, lai vai kā, tas bija izskanējis un prasīja atbildi.
Elena atgriezās durvīs un brīdi klusējot skatījās, tad steigšus piebilda:
“Un, neapšaubāmi, lai paskatītos, kā tev klājās!”
Brīvajos brīžos, kuri viņam bija pāri pārēm, Deivids pieķēŗa sevi pie domas, par ko viņš bija izpelnījies tādu Elenas labvēlību. Visbeidzot, viņi bija pazīstami vien dažus mēnešus, kopš sākusies filmēšana, veikmīgi sastrādājušies kopā, viņi bija izpelnījušies savstarpēju uzticību un simpātijas. Viņu kontā bija pāris skatuves skūpstu un tikpat daudz apskāvienu, un pāris mazas uzvaras ar uzslavām par padarīto- tas arī viss. Tomēr kaut kas jau ilgāku laiku nelika viņu mierā ne dienu, ne nakti. Domājot par Elenu Konsellī, viņš jutās tā, kā bija juties tovasar kopā ar Mēriju Pitu, un tad viņam kļuva skaidrs- viņš bija iemīlējies šajā sievietē, un bija ar mieru darīt visu, lai iegūtu viņas sirdi, ja tas nebija jau noticis.
(turpinājums janvāra numurā)
Eņģeļa vīzija
Ziemassvētku mistērija
Imalda Vuda
Reiz kāda rakstniece man izstāstīja savu neparasto stāstu, kas ar viņu norisinājies, sagaidot Jauno gadu kādā dienvidzemes pilsētā. Tovakar, jebšu tonakt, piedzīvotais sirreālais stāsts tēlaini atausa atmiņā, domājot par tiem brīnumiem, ko gaida un tic bērni un arīdzen dažādi ļautiņi. Bijusi sarunāta tikšanās pusnaktī ar dažiem draugiem kādā vietējā, nelielā krodziņā, kur, tos sēžot un gaidot, vērojusi krāšņu papagaili pie bāra letes, dižojoties savā būrītī. Tas bijis gana atraktīvs un krāšņs, tā kā gaidot garlaikoties nesanācis. Neesot baudīts nekas stiprāks, kā varētu domāt, nedz arī te bijis te daudz ļaužu, bet, garlaikodamās un baudot mango sulu, neievērojusi, kā pie viņas pienākusi sieviete ar neparastu lūgumu, proti, vai viņa nevarētu tai uzdāvināt šo papagaili. Rakstniece izbrīnā teikusi, ka tas taču viņai nav iespējams un nepieder, uz ko saņēmusi atbildi, ka esot gan viss iespējams, jo viņa taču esot eņģelis. Brīdi uzkavējusies un sapratusi, ka nevienu nesagaidīs, jo vai nu sajaukusi bāra nosaukumu, vai dienu, cēlusies uz promiešanu. Sapratusi, ka nav paņēmusi līdzi telefonu, viņa lūgusi atļauju piezvanīt, bet uz zināmo numuru saņēmusi atbildi “No Name”. Tā izgājusi uz ielas un, dodoties uz sev zināmo veikaliņu, lai nopiktu ko līdzņemamu, izdzirdējusi klusus šņukstus, kas atskanējuši tepat līdzās. Uz kāpnēm sēdējis mazs, sprogains zēns. Pirmajā brīdī izlicies, ka viņš lūgtu dāvanu vai naudu, jo pastieptajā rokā kaut ko turējis. Pieliekusies, dodot dāvanu, rakstniece bijusi pārsteigta, jo sīkā rociņa viņējā ielikusi kaut ko nelielu un cietu. Viņas garie, sprogainie mati, spožajā apgaismojumā zeltaini mirdzot, pārkrituši pāri sēdētāja sejai, kad viņai pretīm mirdzošām acīm zēns laimīgi nočukstējis:
“Mans eņģeli!”
Viņa aši devusies projām uz savu mītni, bet naktī iedomājusies par dīvaino vakaru. Piecēlusies un uguni neiededzot, lai neiztraucētu ceļabiedreni, kas jau gulējusi savā istabas pusē, sameklējusi noliktās jakas kabatā, ko gan šovakar viņi iedevis neparastais, mazais zēns pie veikala. Tā bijusi pašdarināta māla pīlīte, līdzīga papagailim kafejnīcā. Šobrīd viņa no tās nešķiroties, bet tā viņai vienmēr ir līdzi svarīgākajos brīžos, jo esot viņas veiksmes talismanis.
Beigas
Edīte Vartona
Vasara
16.turpinājums
Novele
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Teodors Storms
Ziemassvētku dziesma
(no vācu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
- No debesīm, kas pāri dziļai kalna aizai plešas,
šo nakti maiga zvaigzne lejup mirdz,
un egļu meža plūstošajā dvesmā
nakts sveču gaismā viscaur izliets ir.
- Un sirds man gaiša prieka pilna,
ka mīļais Ziemassvētku laiks ir klāt,
te dzirdu tālus baznīczvanus,
kas atkal mani mājup sauc.
- Rāms burvīgums nu pārņem mani,
un dievinošais izbrīns liek man stāt,
kad acu priekšā bērnu dienu ainas
kā senais brīnums sirdī atkal nāk.
/”Bild der Frau” Nr. 51, 2007 gada 17.decembris/
Vārds, ko grūti izrunāt
Ļoti reti un neizpētīti cilvēku personvārdi
Imalda Vuda
EMARS- kā rets zēnu vārds tas sastopams Kongo, Fililipīnās rets zēnu, bet ļoti rets meiteņu vārds, savukārt, Sīrijā tas ir reti izplatīts abiem dzimumiem. Kopumā, šis vārds visplašāk tiek lietots tieši Kongo, Indijā un Filipīnās. Ebreju valodā tas nozīmē “izrunāts”, “izteikts”, bet zināmā ivritā ir atvasināts no vārda “amar”, kas nozīmē- viņš teica, bet arābu valodā Ammar nozīmē “virtuāls” un “Dievs”.
ENIMA- visvairāk izplatīts Alžīrijā, Kongo, kā arī Indijā. Iedalījums šim vārdam ir neparasts, jo tas ir rets vīriešu personvārds Alžīrijā un Marokā, savukārt, Kongo rets sieviešu dzimtā,
ERELDA- ļoti rets sieviešu dzimtā un rets vīriešu vārds. Kā atvasinājums no tādiem vārdiem kā Eralda, Erella, Elda, tas varētu nozīmēt vējš, gaiss.
ERGITA- Albānijā rets sieviešu, bet Brazīlijā rets dzimumneintrāls vārds.
ERIELLA- ārkārtīgi rets sieviešu personvārds Brazīlijā, Filipīnās, Indijā un Amerikas Savienotajās valstīs. Tas ir ebreju un spāņu izcelsmes modernizēts vārds ar nozīmi “Dievs ir mana gaisma”, “Dieva skaņa”. Tas ir savienojums no sieviešu personvārda Ariella (Dieva cilts) un elementa “el”, kas apzīmē Dievu, tātad šim vārdam ir saistīts ar dievišķību, spēku, garīgumu.
ERNAR- turku vīriešu personvārds, kas tulkojumā nozīmē drosmīgs vīrietis, varonis. Ar šo vārdu lepojas tādas ievērojamas personības kā:
Ernar Uisebaev: kaukāziešu futbolists
Ernar Kurmaev: digitālā marketinga un zīmolu eksperts
(turpinājums janvāra numurā)
Izmantotā literatūra:
http://www.mondonomo.ai/forename
www.behindthename.com