Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Marts
2026.
Amēlijas otra āda
Drāma
Imalda Vuda
“Amij? Vai tu esi mājās? Es esmu atgriezies!”
Pazīstamā balss uz īsu brīdi lika Amēlijai sarauties, sirds zem plānā, mežģīņotā auduma sāka ritmiski dauzīties kā pulksteņa mehānisms. Audums, kurš tik cieši un ideāli piegūla viņas jau nobriedušajam, bet joprojām meitenīgajam augumam, lika viņai justies citādāk- drosmīgākai, brīvākai, vērtīgākai un jā- kaut kas vēl, ko viņa vēl nemācēja tā īsti definēt vārdos. Tagad viņa izskatījās pieaugusi, kā māte. Viņa izskatījās kā māte- mātes acis, lūpas, seja un pat balss un gaita bija mātes. Viņas bija tuvas- dalījās visā un tad… piepešais mātes zaudējums bija licis vēl nenobriedušajai meitenei teju vai sabrukt, ja ne tēvs, kurš bija atlicis visas tikšanās, pat vissteidzamākās, lai būtu ar viņas kopā, mierinātu, atbalstītu, palīdzētu tikt pāri krīzei. Viņš vadīja videokonferences no mājām, strādāja pie sava darba galda pat vēlu naktīs, bet nekad nenovērsās, neuzsauca, ka ir aizņemts, kad Amēlija tika ielavījusies viņa kabinetā- tikpat kā nedzirdāma, gandrīz neredzama- vienkārši, lai klusējot vērotu tēvu strādājam, būtu kopā kaut vai klusumā. Dažreiz viņa bija aizmigusi, ieritinājusies krēslā kā kaķēns, tad tēvs tika paņēmis viņu uz rokām un aiznesis uz viņas istabu, uzmanīgi, lai nepamodinātu, citreiz viņa bija pamodusies ietīta pledā turpat tēva darbistabas sofā. Tolaik viņai bija 12- pārāk liela, lai tiktu nēsāta uz rokām kā bērns, bet vēl joprojām bērns savā dziļākajā būtībā. Tagad pirms mēneša Amēlijai bija palikuši 16. Pirmais gads koledžā, jauni draugi un dzīve, bet tas, nekādā gadījumā, nebija palīdzējis viņai aizmirst zaudējuma sāpes. Tēvs bija atsācis savus komandējumus, atstājot viņu vienu ar viņas domām un nerimstošajām skumjām. Un tad viņa bija uzgājusi šo- mātes apakšveļu- mežģīņu krūšturis, īss,caurspīdīgs kombinē un zeķturis. Amēlija pat nebija zinājusi, ka māte nēsā ko tādu, parasti viņa nēsāja mājas kleitu un matus brīvi pāri pleciem, vai arī sasietus mezglā, kad darīja mājas darbus. Varbūt tie bija īpaši gadījumi.. varbūt tikai tēvs tika viņu tādu redzējis..Amēlija apgrozījās spoguļa priekšā, lai labāk redzētu sevi jaunajā imidžā, tad paņēma lūpukrāsu un uzkrāsojās. Parasti viņa kosmētiku joprojām nelietoja, bet šajā gadījumā tā te iederējās. Viņas āda tagad izskatījās skaista, viņas augums pilnībā pieaudzis un gatavs kam tādam, par ko viņa nebija domājusi un Amēlija piepeši juta karstumu izplūstam cauri visam augumam.
“Amij?” balss atskanēja no jauna.
Tēvs! Viņš bija atgriezies no komandējuma ātrāk, kā tika solījis. Tagad Amēlija stāvēja tur- spoguļa priekšā, vēl aizvien nēsājot mātes veļu, kad durvis atvērās un pa tām ienāca tēvs.
“Redz` kur tu esi! Sveika, mīļā!” tēvs pienāca pie Amēlijas un noskūpstīja viņu uz vaiga.
Meitenes sejā iesvēla karstums no vainas apziņas par to, ka viņa ienākusi vecāku istabā un rakņājusies mātes mantās, un, ka negaidīti tikusi pārsteigta mātes veļā.
“Tēt! Tu esi mājās agrāk, es tevi vēl negaidīju!”
Tēvs atkāpās un pārlaida Amēlijai skatienu- šķiet, viņš jau bija pamanījis, kas viņai mugurā..
“Kā gāja komandējumā? Viss labi?”
Sajutusi tēva skatienu, meitene nosarka vēl dziļāk, bet piepeši tas bija kas cits, kas viņā iedegās- varbūt maza dzirksts, nepieciešamība būt skaistai, būt redzētai….
“Tēt…Es.. es ko atradu…”
Brīdi viņi klusējot skatījās viens uz otru.
“Vai man piestāv? Vai es esmu skaista tajā? Tēt! Nu pasaki! LŪDZU!”
Amēlijas balss ieskanējās nepacietīgi, nedaudz uzstājīgi “vai es esmu skaista?”
Amēlija aplika rokas tēvam ap kaklu un, pašam nezinot, ko viņš īsti dara, viņš iespieda lūpas viņas plecā. Amēlijas elpa nāca kā nopūta, kā satraukts jautājums, kā skaidra atbilde- viņa bija skaista, kādam vajadzīga…
Tajā brīdī atmiņas kā pavasari pali uzplūda viņa prātā.
“Vai es esmu skaista, Arnold?”
Diānas balss atkal izskanēja viņa galvā.
Diāna… ak kungs, dievs, kā viņam pietrūka viņas siltais smaids, skaistās acis, viņas rokas…
“Diāna…”
“Tēt?”
Bet tā nebija viņa … vairs ne… tā bija viņu nu jau pusauga meita.
Tēvs atrāvās un atkāpies skatījās uz meiteni, kura tagad neizpratnē un izbīlī skatījās, kas notiks tālāk.
“Amēlij, novelc to!” tēvs balsi nepacēla, bet tajā bija kas mainījies, kļuvis tāds kā nepacietīgs.
“Ko? Kāpēc? Tev nepatīk?”
“Neesi kā maza meitene, nerunā pretīm! Lūdzu ej uz savu istabu! Es esmu noguris- paskatīšos kaut ko televīzijā un iešu gulēt un iesaku tev darīt to pašu!”
Amēlijai tagad dūša pavisam sašļuka:
“Lūdzu piedod, ka paņēmu mammas veļu, tev laikam tā bija svarīga.. Tēt? Vai tu dusmojies?”
“Es esmu noguris!”
“Es uztaisīšu kaut ko vakariņās…”
“Neesmu izsalcis, ja gribi paēd! Un noliec to, tur kur paņēmi! Kādēļ tu vispār to paņēmi!?”
“Piedod!” meitene nočukstēja.
“Un nē- tu neizskaties tajā skaista, drīzāk… vaļīga, jaunas meitenes nenēsā tādas drēbes!”
Tagad Amēlija sāka raudāt:
“Es vairs neesmu bērns! Es jau esmu pieaugusi!”
Viņa izskrēja no istabas, ar troksni aizverot aiz sevis durvis.
“Es to ienīstu! Es neciešu šo veļu!”
Amēlija norāva mātes apakšveļu un, nometusi to uz gultas, noberza no lūpām lūpukrāsu, tad uzvilka savu, viņas augumam pārāk lielo nakts T-kreklu, iekrita gultā.
Kad pie durvīm atskanēja klauvējiens, viņa pat nereaģēja, viņa pašlaik negribēja redzēt nevienu.
“Amij? Drīkst ienākt? Piedod, man nebija tiesības ar tevi tā runāt, mīļā!”
Amēlija palika iespiedusi seju spilvenā, pat nepakustoties.
“Amēlij, paklausies! Es tev sameloju sakot, ka tev nepiestāv tas, kā tu pirmīt izskatījies, patiesībā tu biji skaista-tik līdzīga savai mātei. Ak dievs, uz brīdi es atkal ieraudzīju Diānu- tavu māti. Man viņa tik ļoti pietrūkst!”
Tēvs ienāca un, tāpat bez uzaicinājuma, apsēdās uz gultas malas.
Tagad Amēlija piecēlās gultā sēdus, T- kreklā viņa izskatījās sīka un meitenīga.
“Man arī trūkst mamma! Ļoti, ļoti!”
“Es zinu, bērniņ, es zinu, man ir ļoti žēl!”
Tēvs noglaudīja Amēlijas matus, tagad raudāja viņi abi. Amēlija pirmo reizi redzēja tēvu raudam.
“Es…” viņi iesāka vienlaicīgi.
“Ko tu gribēji sacīt?” tēvs atglauda Amēlijas izjauktos matus.
“Nē, saki tu, tēt!”
“Kad es ieraudzīju tevi ģērbšos mātes veļā, piepeši viņa atkal stāvēja manā priekšā- vesela, skaista … Un kad tu jautāji, vai tu esi skaista, es dzirdēju to prasam no Diānas, tavas mātes. Viņa tāpat jautāja man, tāpat smaidīja, skatījās. Tā pēkšņi nebiji tu un brīdi es apmulsu, es nezinu, kas notika.. Lūdzu, piedod man, es tā negribēju, tiešām. Tu esi mans bērns, mana mazā meitiņa, es nekad nedarītu neko, kas tevi aizvainotu, vai nodarītu tev pāri! Viss šis laiks.. Es esmu bijis tik viens…”
“Es zinu, es zinu, tēt! Un es tajā brīdī biju mamma, es gribēju būt mamma! Gribēju būt tuvāk viņai… Gribēju būt skaista, kādam vajadzīga..”
“Tu man esi skaista meitene un es tevi ļoti mīlu! Nāc!” tēvs atpleta rokas apskāvienam un Amēlija raudādama tajās iekrita.
“Tēt?” viņa ierunājās no jauna, kad viņi kādu laiku bija klusējuši.
“Jā?”
“Vai es drīkstu ko jautāt?”
“Protams!”
“Vai tā tagad var būt mana? Vai es drīkstu paturēt mammas veļu sev?”
“Tā tagad ir tava!”
“Paldies! Man tas bija ļoti svarīgi! Es mīlu tevi, tēt!”
“Es mīlu tevi, Amij!”
“Varbūt tagad gribēsi ko ieēst? Es joprojām varu uztaisīt!”
“Patiesībā… esmu izsalcis pēc ceļa!”
“Labi!”
“Un es izstāstīšu, kā man gāja komandējumā!”
Beigas.
Sīpoli
Fantāzijas sadzīves aina
Imalda Vuda
“Tu atkal turi nazi nepareizi!” kāds ierunājās man tieši aiz muguras, kad es ar lielo nazi griezu sīpolus pusdienām.
Es gandrīz nogriezu pirkstus.
“Kristus, Marta! Pieklauvē taču, pirms ienāc par durvīm!”
“Tagad mana ieeja ir caur sienu!Atceries?”
Ak jā, Marta bija mirusi jau kopš 1973., viņa bija mūsu mājsaimniece, kad es vēl biju maza meitene. Tagad viņa mani apciemoja laiku par laikam, bet es vēl joprojām nevarēju pierast pie šiem apciemojumiem.
“Lūk tā!” Martas caurspīdīgā, neredzamā roka saņēma manu roku, lai noregulētu naža stāvokli vislabākajā griešanas rādiusā “es to iemācīju arī tavai vecmāmiņai, viņa arī turēja nazi nepateizi! Un, dieva dēļ, lieto gaišos sīpolus, šie tev vienmēr liek raudāt!”
Miltu paka pati no sevis, neredzamas rokas vadīta, nonāca uz galda. Tas bija gandrīz fantastiski, kā viņa to mācēja.
“Un tagad pagatavosim ideālu sīpolu mērci!”viņa sacīja.
Marta iemācīja man ne tikai, kā pareizi jātur nazis, bet kā gatavojami dažādi brīnešķīgi ēdieni.
Todien sīpoli nelika man raudāt.
Beigas.
Plaisa
Drāma
Imalda Vuda
Rīta saules stari filtrējas cauri aizvērtajām žalūzijām, kad Lizandera atvēra acis. Ne tikai saules gaisma bija viņu pamodinājusi- no ielas cauri logiem plūda arī apslāpēti ielas trokšņi un trokšņi aiz plānajām sienām no kaimiņu dzīvokļiem. Viņa šeit bija pārcēlusies pavisam nesen un joprojām nevarēja pierast dzirdēt ikrīta un ikvakara televīzora murmināšanu, un kādu, kurš atkal izskaidrojās par telefonu vai taisa pavisam ikdienišķu ģimenes drāmu. Un tas bija mazākais, ko viņa varēja dzirdēt… Cilvēki šeit nebija pārāk sociāli- katrs labprāt iznesa atkritumus, paliekot gandrīz neredzams un tad, sēdēja ierāvies savā dzīvoklī, vai steidzīgi devās savās ikdienas gaitās.
“Labdien!” “pamešana” vai slepena citu nama iedzīvotāju novērošana caur dzīvokļa aizkaru bija augstākā komunikācija, it kā baidītos pateikt ko pārāk daudz vai ieraudzīt ko nevajadzīgu. Vispār, šeit valdīja dīvaina atmosfēra. Lizandera nožāvājās un, izstaipījusies, izkāpa no gultas, un piegāja pie loga- Raimonds Langlejs, viens no šī nama iedzīvotājiem, vidēja vecuma, īsiem, iesirmiem matiem, pašlaik iznesa atkritumu maisu. Lizandera ātri apģērbās un skriešus devās lejā pat kāpnēm. Ne jau tādēļ, ka viņa to gribēja satikt kādu personīgu motivāciju dēļ, viņiem varēja būt kādi divdesmit gadi starpība, bez tam, ne pavisam tas, pēc kā viņa skatījās, bet viņš bija viens no draudzīgākajiem, varbūt runīgākajiem, kuru Lizandera pašlaik bija satikusi un no viņa varēja uzzināt, kas jauns šeit notiek.
“Ah, sveicināti, Raimond! Kā klājas?”
Lizandera, gandrīz bez elpas, apstājās, izspiežot nedaudz samākslotu smaidu.
Raimonds, kurš vēl joprojām cīnījās ap miskasti, pārtrauca savu darāmo un pagrieza galvu:
“Labs rīts! Kā man klājas? Kā gan var klāties šajā “caurumā”, kur cilvēki pazīst viens otru tik daudz, lai izplatītu slepenas baumas, bet tu jau pati būsi to ievērojusi…”
“Es esmu jauna šeit, neesmu paspējusi neko daudz izzināt”
“Ak, jauna!” Raimonds iesmējās “sveicināti kaimiņos šajā mēslu bedrē!” viņa smiekli izskanēja gandrīz ar rūgtas pieredzes pieskaņu.
“Vai tad ir tik slikti?”
“Teiksim tā- iesaku neatvērt durvis vakarā, ja vien kādu negaidi atnākam nestaigāt apkārt, ja vien ….. Nu tu jau pati saproti…”
“Skaidrs!”
Aizkaru viegla sakustēšanās trešā stāva dzīvoklī liecināja, ka viņi jau ir pamanīti. Tas bija Širlejas Braunas dzīvoklis, divus dzīvokļus no Lizanderas. Viņa te dzīvoja ar savu sieviešu dzimtas terjeri, kura mūždien gaudoja.
“Paskat`, paskat`- kāds jau ir ieinteresējies par mums!” Raimonds Langlejs nosmīnēja.
“Man tagad jāiet, bija jauki tevi atkal satikt, Raimond!”
Tagad Raimonds bija aizrāvies ar savu puizsmēķēto cigareti un vairs nepievērsa Lizanderai uzmanību.
Lizandera uzspieda duvju kodu un nonāca koridorī, kurš oda pēc piedeguša ēdiena, vecu tauku un vēl kaut kā nenosakāma sajaukuma (laikam Šērlijas Braunas kārtējais neizdevušais eksperiments, vārot gaļu savam sunim). Tā šeit oda jau kopš pirmās dienas, kopš Lizandera uz šejieni pārvācās. Ne īsti mājīgi, bet tomēr mājas.
————————————————————
Lizandera pabeidza savu rīta kafiju un tad devās uz vannas istabu. Bākā atkal tecēja ūdens. Tas tecēja vienmēr. Būtu jāizsauc amatnieks, lai tas kaut ko dara lietas labā.
Piepeši viņas skatiens pievērsās kaut kam, ko viņa līdz šim šeit nebija ievērojusi- plaisa durvju stenderī. Viņa varēja apgalvot, ka pirms tam tur tāda nebija. Lizandera pārlaida pirkstus nelīdzenajam šķēlumam kokā. Šķemba aizķērās aiz naga-sasodīts! Tas bija tā, it kā kāds to būtu tīšuprāt ieskrāpējis ar nazi. Bet kurš? Šeit neviens bez viņas nebija ienācis, kopš viņa šeit dzīvoja un..Tajā mirklī viņas mobīlais telefons iezuzējās džinsu aizmugures kabatā. Lizandera iebāza roku kabatā, lai izvilktu telefonu un paskatītos, kas uzdrošinājās viņas traucēt šajā brīdī, kad viņa gribēja noskaidrot piepešās plaisas sienā noslēpumu. Vellos! Tas bija priekšnieka numurs! Viņa nebija dzirdējusi to zvanam un nu viņš sūtīja īsziņu. Visiem pārējiem esot kaut kāda pēkšņa saindēšanās ar pārtiku un visi “izkrituši no līnijas”, viņš prasīja vai viņa STEIDZAMI nevarot ierasties darbā, lai nostrādātu vienu papildmaiņu. Sasodīts, viņa tā bija cerējusi, ka šī diena būs brīvdiena! Lizandera, nopūtās un sāka spiest pogas, lai sastādītu tekstu”būšu, cik drīz vien iespējams!”
Viņai bija palaimējies dabūt šo darbu “Jautrajos burgeros” pirms mēneša- nekas īpašs, bet dzīvē nekas nenāk par brīvu, tādēļ nauda, kuru viņa tur nopelnīja, bija garantija, ka viņa var īrēt šo dzīvokli namā, kur visi bija tikai piespiedus kārtā salikti šeit kopā un patiesībā labprātāk dzīvotu uz neapdzīvotas salas, nekā šajā mājā kopā, tā vismaz Lizanderai sāka šķist. Vairāk viņa nevarēja atļauties. Ceptās eļļas un klientu parfīma šķebinošais sajaukums, kurš pamanījās iesūkties visur, ieskaitot viņas drēbēs, dažreiz radīja viņā vēlmi būt tālu projām no turienes, bet viņai šis darbs bija nepieciešams.
Aiz sienas atkal sāka gaudot Šērlijas Braunas terjere. Sasodītais suns! Vai patiešām viņa nevar darīt ko lietas labā, lai tas suns beigtu gaudot!
Viņa nopūtās vēlreiz, tad uzmeta vēlvienu skatienu plaisai- labi, viņa to var noskaidrot arī vēlāk. Tad nometa savas drēbes un iekāpa duškabīnē, lai pieņemtu ātru dušu- viņai tagad bija jāsteidzās uz darbu.
————————————————————–
Kad viņu apņēma ierastie ielas trokšņi, doma par plaisu gandrīz aizmirsās. Autobuss bija paspējis jau pienākt pieturā un Lizanderai nācās pielikt soli, lai uz to paspētu. Autobusa šoferis- vidēja vecuma skūtgalvis ar nikotīna plāksteri uz rokas, redzot, ka viņa steidzas, paturēja autobusa durvis atvērtas ilgāk, kamēr Lizandera, gandrīz bez elpas ielēca autobusā.
“Paldies!”
Lizandera izspieda smaidu, kamēr pieregulēja elpu normālā ritmā. Šofera
īsais smaids un galvas mājiens varēja liecināt, ka viņam patiesībā nemaz nav tik vienalga, kā cilvēks nonāk tur, kur tam jānonāk.
Atgriežoties mājās, Lizandera nolēma pārbaudīt pasta kasti- varbūt šīs nedēļas laikā, kopš viņa šeit dzīvoja,arī viņa tomēr būs pamanīta un ieskaitīta iedzīvotju cienījamības sarakstā. Viņa, protams, neko negaidīja…. Starp ikdienas veikalu pārtikas produktu reklāmām un aicinājumu pieslēgties lētākam internetam, kādas, droši vien, šeit saņēma katrs dzīvoklis, viņa atrada aploksni. Interesanti! Lizandera apgrozīja aploksni, taču tas nebija viņas vārds. Kā sveša vēstule nonākusi viņas pastkastē? Vēlviena mistika!
“Tā nav jums, vai ne tā? Es pareizi sapratu? ” piepeši viņai blakus atskanēja balss. Lizandera spēji sarāvās un atgriezās, lai redzētu runātāju- tas bija jauns vīrietis, gluži paraasts, kādi te bija visi, ne gluži neglīts, ne glīts.
“Nē! Tā nav adresēta man! Kā jūs to zinat? Kā jūs vispār mani pazīstat? Jūs mani izsekojat?”
“Tādēļ, ka uz tās ir miss Vaskuezas- mirušās iepriekšējās saimnieces- vārds!”
“Un kādēļ tas atrodas manā pasta kastē? Vai tad pasta darbinieki nezina, ka viņā ir mirusi? Kāds man ar to visu ir sakars? Visādā gadījumā, es svešus rēķinus negatavojs apmaksāt, knapi “savelku galus” saviem!”
Lizandera atvēra dzīvokļa durvis un viņu apņēma kaut kas nu jau pazīstams un gandrīz iemīļots- mājas. Tā viņa šo vietu sauca. Šeit bija viss, tā, kā viņa pati bija to iekārtojusi, viss, kas nepieciešams saimniecībai, atpūtai un mieram, un brīdi viņa šeit jutās gandrīz labi. Lizandera nometa somiņu uz dīvāna un devās uz vannas istabu. Bāka vēl aizvien tecēja, aiz sienas atskanēja suņa nagu skrāpēšanās, smilkstēšana, un Šērlijas Braunas balss. Plaisa! Lizanderas skatiens atkal apstājās pie nezināmās izcelsmes skrāpējuma durvju stenderī. Ko tas viss nozīmēja? Lai arī kas tas nebūtu, šovakar viņa par to nedomās. Lizandera atgriezās istabā un, ieslēgusi televīzoru, ieslīga guļamkrēslā. Diena bija gara un nogurdinoša un acis pašas vērās ciet. Kad Lizandera atvēra acis, televīzors vēl joprojām monotoni kaut ko stāstīja, bet aiz loga tagad bija jau pavisam tumšs. Viņa varēja būt nogulējusi kādas pāris stundas. Lizandera piecēlās un nospieda izlēgšanas pogu uz pults, tad paņēma no galdiņā telefonu-9:28. Bija jau vakars, bet pārāk agrs, lai dotos pie miera. Klusumā atskanēja trokšņi no apkārtējiem dzīvokļiem- ikvakara televīzijas šovs no Kristīnes Bauras dzīvokļa, kuru viņa droši vien pašlaik izbaudīja, draudzīgi sēžot dīvānā plecu pie pleca ar savu vīru, tas viņiem bija kļuvis kaut kas tik ikdienišķs, ka viņi to vairs pat neievēroja- kā viss, ko viņi darīja kopā, kā pienākums ,kā rutīna, kā ikdienišķs prieks, Oskars Braids, Meganas Lurdesas draugs, šonakt atkal bija paildzinājis savu viesošanos un no viņas dzīvokļa tagad atskanēja apslāpēti smiekli un balsis. Lizandera piecēlās no dīvāna un, iegājusi virtuvē, ielēja glāzē ūdeni no krāna. Piepeši viņu pārņēma nepārvarama vientulības sajūta- katram kāds bija-kaut vai suns kurš mūždien nerimās gaudot, kaut vai kāds, kura viesošanās varēja beigties nākamās dienas pēcpusdienā, vai arī kāds, kuru varēja redzēt 24 stundas dienaktī desmit dekādes pēc kārtas. Viņai bija vajadzīgs svaigs gaiss, pastaiga pirms miega. Svaigs gaiss uzlabojot miegu un nomierinot nervus. Brīdi kā brīdinājuma signāls kontrolpanelī iemirdzējās Raimonda brīdinājuma vārdi par staigāšanu apkārt šajā rajonā vēlu vakarā, bet tikpat ātri tas atkal nodzisa. Kas gan viņai varēja atgadīties! Viņa taču bija pieaugusi! Tepat netālu, tikai līdz nākamajam kvartālam. Nu, Lizandera! Neesi taču trusene!
Nakts bija klusa un viņas sirds drīz vien nomierinājās. Labi! Viņa pagāja garām meičai, kura piespiedusies sienai ar kūpošu cigareti pirkstos un Lerijam Vordam, kuru viņa pazina tikai no Raimonda nostāstiem, viņš esot labs kabatas zaglis un pašlaik viņš koķetēja ar to ielas skuķi. Lizandera pielika soli un nogriezās uz parka pusi. Tagad ,vakarā, tas bija gluži tumšs. Lizandera atkal sāka iet lēnāk, šeit bija pavisam kluss, bet šovakar viņai tas bija nepieciešams, domas, lai arī tagad pieklusinātas, vēl joprojām šaudījās par viņas galvu- plaisa… vēstule… Šērlijas Braunas sunenes gaudošana…. Meganas Lurdesas un Oskara Braida smiekli…. Piepeši no tumsas izlēca kāda figūra, pustumsā Lizandera nevarēja saskatīt viņa seju, bet tas bija vīrietis…
Mājās vēl joprojām tecēja bāka un plaisa vannas istabas sienā kādu citu varbūt nepārsteigs..
Beigas.
Nakts taksometrs
. nodaļa
Imalda Vuda
“Vai tad Inta šovakar nemaz nenāks vakariņās?” Arvīds ievaicājas, kad viņi ar Rimantu tovakar ir piesēdušies pie vakariņu galda un kādu laiku tā sēdējuši klusēdami, cerot, ka Inta, kā katru vakaru piebiedrosies.
“Viņa teica, ka sāpot galva un aizgāja agrāk gulēt!”
Melot nav pareizi, to Rimants zina, bet viņš nevar arī sacīt patiesību, nevar sacīt, ka viņi ar Intu sastrīdējušies un viņš patiesībā ta īsti nemaz nezina, kur viņa ir jau kopš pēcpusdienas. Ak, nu kādēļ visam bija jānotiekas tā? Kādēļ viņai bija jāaizmirst tā dienasgrāmata? Viņa pašlaik ir tik jūtīga, tik nervoza par visu to, kas te notiek, par to, ko viņa pēdējā laikā ir uzzinājusi… Viņš jau nemaz nebija domājis būt dusmīgs, viņš nebija dusmīgs, viņa to pārprata. Viņš tikai negribēja izjaukt to labi ieviesto harmoniju, kura te valda, bet negribot, acīmredzot, bija jau to izjaucis.
Ir jau tumšs, bet Rimants nespēj gulēt, nezinot, kur viņa ir. Varbūt atkal bēniņos… Atkal meklējot pierādījumus par savu šķietami pareizo, bet izjaukto bērnību, par ko viņa līdz šim nebija pat nojautusi. Viņa nebūtu aizbraukusi atpakaļ uz pilsētu viena- viņai jābūt kaut kur tepat. Tālumā jau atkal dārdina pērkons, kad Rimants paņem kabatas batereju un kāp augšā uz bēniņiem, šovasar ir karsta, bet pērkoņaina vasara, kā togad kad viss sākās, kad Olga palika gaidībās ar Intu…
“Inta? Vai tu esi te?”
Viņa patiešām ir atrodas bēniņos- …
“Redz` kur tue esi! Nevarēju aizmigt, nolēmu paskatīties…”
“Paskaties!”
Inta ieliek Rimanatam rokā jau nodzeltējušu papīra lapu, tā ir vēstule. Olgas, Intas mātes, vēstule viņas mīļotajam:
“Mīļo Int!
Kā es būtu vēlējusies tev to pateikt! Ko tādu, kurš ir mainījis manu dzīvi un būtu mainījis arī tavu- mēs tagad esam vecāki mazai meitenītei-mūsu meitiņai, mīļo Int!. Es saku “mēs esam”, jo manā prātā tu vēl aizvien esi kopā ar mani, piedalies visā, kas notiek manā dzīvē, viss, kas ir mans, ir arī tavs, mīļais. Nosaucu viņu Tavā vārdā, par Intu. Tas man ir mūžīgs atgādinājums par mūsu laimīgajām dienām, par mūsu mīlestību un, ko mēs tajā esam radījuši. Tu devi manai dzīvei jaunu jēgu, cerību un mīlestību, ko tādu, ko pirms tam netiku pazinusi. Doma par to, ka neesi vairs kopā ar mani, ir salauzusi manu sirdi un manu dzīvi un es gandrīz neredzu tai vairs jēgu bez Tevis, ja ne Inta…. viņa vēl ir mana cerība un gaismas stars. Ceru, ka saņēmsi šo ziņu un redzi savu bērnu no turienes, kur tagad esi. Mīlu Tevi, mūžīgi Tava Olga”
Brīdi klusums, tikai attāls pērkons, tad Rimants ierunājas:
“Es domāju, ka tu dusmojies uz mani! Tu piepeši izzudi un neatnāci arī vakariņās, tēvs prasīja pēc tevis.. ”
Inta paceļ acis un Rimants tajās saskata tādu kā vainas apziņu un neizteiktas skumjas- varbūt par māti, varbūt par viņiem….
“Es domāju, ka tu dusmojies uz mani- par to dienasgrāmatu…”
“Ai, nē, es nedusmojos, es nekad neesmu dusmojies! Tur jau arī tā īsti nemaz nebija nekāda iemesla….”
“Tas ir pierādījums, ka es patiešam esmu Inta meita! Ka viss, ko es atradu, veda mani, lai es uzzināt patiesību! ”
“Ko tu dom tagad darīt?”
Inta parausta plecus:
“Domāju, ka tēvam jāzina…”
“Es tā nedomāju! Inta, paklausies! Tam nav vairs nozīmes, viss tas ir pagātnē un tu esi pieaugusi…”
Klusums, tikai pērkons arvien tuvāk un tuvāk ….
“Iesim mājās, pirms nav sācis līt, ir jau vēls!”
Rimants saņem Intas roku.
Vārds, ko grūti izrunāt
Reti un neizpētīti cilvēku personvārdi
Imalda Vuda
GEULA- šis personvārds ir raksturīgs Izraēlā kā visai rets sieviešu dzimtas personvārds, kas nozīmē “izpirkšana”, vai “sākšana”, ebreju tradīcijās šim vārdam ir garīga, kultūras un vēsturiska nozīme, un simbolizē atbrīvošanu, cerību un solījumu labākai nākotnei, bet ASV tas ir ārkārtīgi rets gan sieviešu, gan vīriešu personvārds. Indijā tas ārkārtīgi reti dominē kā sieviešu personvārds, bet reti arī kā vīriešu.
GEVA- pārsvarā tas ir rets dzimumneintrāls personvārds Izraēlā, bet bieži tiek izmantots kā meiteņu personvārds ar nozīmi “kalns”, Turcijā kā ļoti rets sieviešu personvārds, bet Ķīnā kā rets vīriešu personvārds..
GIANEA- pasaulē ļoti rets meiteņu personvārds.Kā zēnu personvārds tas nozīmē “būt lielam spēkam”. Viņa laimīgās krāsas ir zelta, safrāna sarkana, dzeltena un orandža. Labs līderris visās nozīmēs.
GIGE- raksturīgs Ēģiptē kā sieviešu personvārds, kurpretī Filipīnās tas ir ļoti rets sieviešu personvārds, bet tiek lietots kā neparasts zēnu personvārds. Indijā tas ir ļoti rets vards vispār. Reti tiek lietots arī kā uzvārds.
GINARA- tas ir rets sieviešu personvārds, vislielāko popularitāti tas ieguvis Filipīnās, Indijā un Brazīlijā. Lietots, bet rets meiteņu vārds Filipīnās un Brazīlijā (ļoti rets) Tiek lietots arī kā uzvārds.
GINDA- diezgan reti lietots sieviešu personvārds Izraēlā, Laosā (rets) un Bulgārijā. Personvārdam Ginda ir divejādas izcelsmes- viena no tām radusies kā Austrālijas aborigēnu sieviešu personvārds ar nozīmi “zvaigzne”, kas apzīmē skaistumu, otra šī vārda izcelsme ir atvasinājums no ģermāņu vārda GUNDO-karš.
GINDRA- Ļoti rets personvārds. Izplatīts Indonēzijā kā ļoti rets vīriešu personvārds, Indijā abu dzimumu persovārds un Filipīnās rets sievietēm.
GINGO- pasaulē ļoti rets personvārds, piemēram, tādās valstīs kā Pakistāna, Filipīnas, Nigērija.
GINLA- ārkārtīgi rets abu dzimumu personvārds, kurš sastopams Dienvidāzijā (it sevišķi Indijā).
Izmantotie materiāli:
http://www. mondonomo.ai/forename
www.google.lv
www.behindthename.com