Literāri radošais žurnāls

Literārā Auss

Novembris

2024.

IEVADRAKSTS

Sveicieni arī šomēnes, kad aiz logiem plosās Novembris. Tas nozīmē, ka pavisam drīz ieiesim ziemas miera periodā. Viss vasaras skaistums izpriecāts un izdzīvots, tagad var apstāties, nedaudz padomāt un atpūsties. Litausim nav laika atpūsties, tas kā katru mēnesi dodas arvien jaunos un vēl pārdrošākos piedzīvojumos, aicinot savus lasītājus līdzi. Vai esiet gatavi “iegrimt” fantāzijas un piedzīvojumu pasaulē arī šomēnes? Tad sekojiet Litausim, viņš ceļu zina. Savu kursu viņš turpina par ierasto ceļu, katru reizi nedaudz pagriežoties pretīm kam jaunam.

Hei, hei, Lasītāj! Gaidīšu arī Tevi!

Lai Fantāzijas Pasaules ugunskurs silda arī Novembra vējos!

Silti sveicieni. Imalda

NOVEMBRA LIETUS

Novembris

Novembris iebrauca pagalmā vēja ratos, melna zirga pajūgā. Sausās lapas sagriezās virpulī un, kopā ar pirmajām sniegpārslām, aiztrauca dejā pāri pļavām un namu jumtiem. Pats Novembris pelēkā mētelī, garajai, pelēkajai šallei vējā plandot, izkāpa no ratiem un pārlaida vērtējošu skatienu visapkārt. Lielās, tumši pelēkās platmales atloki aizsedza tā seju. Viņš bija pašpārliecināts un nobriedis, pieredzējis, neprognozējams, ar lieliem plāniem un ambīcijām. Viņam izkāpjot, dubļi pašķīda tam zem zābakiem.

“Viss tāds slapjš un netīrs- zemei vajadzīga atpūta!”

Tā nodomājis, Novembris ķērās pie darba. Visu nakti viņš savā kalvē kaldināja ledus dzelzs vāku pāri ezeriem un dīķiem, upēm un jūrai. Arī zemei pārklāja ledus kārtu, lai guļ un atpūšas! Bet no rīta, noguris un neapmierināts ar padarīto, viņš visu izkausēja. Atkal viss pārvērtās dubļos, vien ūdeņi palika pārsegti ar plānu ledutiņu. Smagām, lielām lāsēm sāka līt lietus, spēcīgām vēja brāzmām to nesot tālumā.

“Jūs vēl nezinat, uz ko es esmu spējīgs!”Novembris nodomāja, pats apmierināts par savu īgnumu. Lai nu visi sajūt, kas par vīru viņš ir!

/ No cikla “Gadalaiku Miniatūras”/

Edīte Vartona

Vasara

Novele

6.turpinājums

(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)

Kādu vakaru, tūdaļ pēc vakariņām, kad galds bija nokopts un vecā mājkalpotāja Verena devusies pie miera, Haritija, tīri nejauši, kļuva par liecinieci Rojala kunga un jaunā Hārnija sarunai uz verandas. Tas bija rāms, vēss vakars, virtuves logs bija atvērts un Haritija apsēdās pie tā, lai izbaudītu šo brīdi pirms naktsmiera. Rietumi tagad aiz melnajiem pakalniem pamazām iekrāsojās dzintara krāsā, tad pārgāja gaiši zaļā krāsā un pēc tam- dziļi zilā krāsā, kurā atmirdzēja liela vakara zvaigzne. Cauri vakara krēslai izlauzās pūces mīkstais sauciens un tajā brīdī, Haritija izdzirdēja vīriešu balsis, kuras reizēm atnāca līdz viņai skaidrāk, dažbrīd atkal izzuda starp pūces balsi. Sākumā viņa tām nepievērsa uzmanību, izbaudīdama vakara rāmo burvību, un tad viņa sāka ieklausīties. Spriežot pēc viņa toņa, kādā tas runāja, Haritija varēja saklausīt tādu kā gandarījumu Rojala kunga balsī par to, ka pirmo reizi pēc ilgāka laika, viņam atkal ir vīriešu dzimtas sarunu biedrs, ar kuru varēja parunāties kā līdzīgs ar līdzīgu. Toreiz, kad misis Hatčarda pārcēlās uz Springfīldu savas māsas slimības dēļ un jaunais Hārnijs, misis Hatčardas brālēns, kurš arī bija pārcēlies uz šejieni kopā ar viņu, bija uzsācis savu arhitekta darbu, strādājot pie māju skicēm, sākot no Nātrtonas, līdz pat Ņūhempšīrai, Haritija bija klusībā lūgusies, kaut Rojala kungs neiemitinātu viņu sarkanajā mājā. Pēc nelielas apspriedes, viņi vienojās, ka Lūcijs Hārnijs dzīvos pie savas māsīcas-mis Hatčardas un pusdienas ieturēs sarkanajā mājā. Haritija pat nonāca pie domas, ka, iespējams, Rojala kungs to dara tīri vienkārši naudas dēļ. Viņa prakse pēdējā laikā negāja tik labi, kā tai būtu vajadzējis iet un viņi iztika, galvenokārt, no viņu trūcīgajiem iekrājumiem un komisijas maksām, kuras viņš saņēma no tām nedaudzajām apdrošināšanas aģentūrām, kuras šeit apkārtnē vēl pastāvēja. Šķiet, pirmo reizi viņa to tā īsti aptvēra tajā dienā, kad Rojala kungs, pirmās nedēļas beigās, kopš Hārnijs bija viņa īrnieks, iemeta viņai klēpī desmit dolārus, kuri, domājams, bija Lūcija Hārnija pirmā samaksa. Tomēr, vairāk par šo samaksu, viņam nozīmēja šīs vīriešu sarunas, kurās nu viņš atkal varēja kavēties. Pārsvarā tās bija sarunas par politiku, ekonomiku un visādām citādām lietām, kurās Haritija nebija iesaistīta un viņai tās neinteresēja, bet tovakar viņa dzirdēja Rojāla kungu pieminam Kalnu un tādēļ viņa sāka ieklausīties.

“Kalns?” viņa balsī Haritija varēja saklausīt nicinājumu “Kalns- tas ir kauna traips! Tās padibenes tur augšā jau sev būtu vajadzējis padzīt, tādiem ļaudīm, kā mēs te lejā, ignorējot savas valsts likumus, ja vien tie nebūtu no viņiem tik nobijušies! Kalns pieder šai pilsētiņai un tā ir Ziemeļdormēras vaina, ka tur, mūsu tuvumā dzīvo zagļu un ārlaulības bandas, kas ignorē savas valsts likumus! Nesaprotu, kādēļ tur nekad neparādas tādas personas kā šerifs vai nodokļu iekasētājs,.viņš tos tīri vienkārši ignorē un ļauj ganīties savā vaļā! Vienīgais, kurš ir bijis tur augšā ir ministrs un arī tikai tādēļ, ka viņu uz turieni sūta. Viņš iet tur vienkārši tādēļ, lai savāktu, ja kāds nomirst”

Kādu brīdi viņš, Haritijai nesaprotamā valodā, ņēmās skaidrot, kā nelielai kolonistu grupai izdevies apiet likumu, un Haritija gaidīja, kad Lūcijs Hārnijs beidzot izteiks savas domas, bet viņš, acīmredzot, vairāk vēlējās dzirdēt Rojala kunga uzskatus, nekā izteikt savus.

Kādu brīdi iestājās klusums, tad Haritija izdzirdēja Hārnija balsi:

“Es pieļauju, ka pats nekad neesat bijis tur augšā?” viņš tagad jautāja.

” Esmu gan!” Rojala kunga nicinoši iesmējās ” man teica, ka es pratīšu tikt ar viņiem galā, ja kas, bet neviens nepacēla ne pirkstu, lai man ko nodarītu. Tur, starp viņiem, bija arī viens no tiem, kurus es notiesāju uz septiņiem gadiem!”

“Un nosūtījat viņu augšā?”

“Jā, uzreiz pēc tam! Puisis, kurš nāca no Nātrtonas, zaudēja savaldīšanos, kā tas ar viņiem mēdz gadīties. Pēc tam, kad viņi ir tur pabeiguši zāģēt malku, viņi nāk lejā, lai notriektu nopelnīto naudu un šis cilvēks nonāca līdz slepkavībai.. Es viņu notiesāju, lai gan viņam bija bail no Kalna pat būdamam Nātrtonā. Un tad notika dīvaina lieta- kolēģis sūtīja mani satikt viņu cietumā. Es aizgāju un viņš man teica:

“Muļķis, kas mani aizstāvēja, tādu cāļu dvēseli! Man ir vajadzīgs kāds, kurš darītu manu darbu Kalnā manā vietā un tu esi vienīgais, kurš to var paveikt!”

Tad viņš teica, ka tur augšā- Kalnā- palika viņa bērns — maza meitenīte un, ka viņš grib, lai es to novedu lejā un audzinu kā kristieti. Man bija žēl šī cilvēka un žēl šī bērna, tādēļ es uzkāpu Kalnā un paņēmu šo meiteni pie sevis- adoptēju viņu” viņš ieturēja pauzi, un Haritija tajā brīdī varēja dzirdēt savu sirdi dauzamies “tā bija vienīgā reize, kad es uzkāpu kalnā!” pēc brīža Rojala kungs ierunājās no jauna.

Brīdi iestājās klusums, tad runāja Hārnijs.

“ Vai… tai meitenei..vai viņai nebija mātes?”

“Bija gan, bet viņa, redziet, viņa bija tik vieglprātīga, ka tīri vienkārši pameta šo bērnu,patiesībā, viņa to būtu varējusi atdot jebkuram. Viņi tur augšā nudien ir puscilvēki! Es domāju, ka viņas māte tagad varētu būt mirusi, ar tādu dzīvesveidu, kādu viņa vadīja. Katrā ziņā, nekad neesmu dzirdējis par viņu līdz pat šai dienai!”

” Mans Dievs, cik briesmīgi!” Hārnijs murmināja

Haritija pielēca kājās un skrēja augšā. Tik rūgti, kā viņa tika raudājusi tovakar, Haritija nebija vēl nekad, ausīs atkal un atkal skanēja Rojala kunga vārdi. Beidzot viņa zināja! Zināja, ka viņa ir piedzēruša notiesātā un mātes, kura bija “puscilvēks”, bērns. Un tagad Haritija priecājās, ka viņa tikusi projām no turienes un, ka viņa bija dzirdējusi šo savas izcelsmes vēsturi, kas saistīta ar būtni, kuras acīs viņa bija ilgojusies izskatīties pārāka par tiem, cilvēkiem, kuri dzīvoja viņai līdzās. Viņa bija pamanījusi, ka visas viņu sarunas laikā ar Lūciju Hārniju, Rojala kungs nebija nosaucis viņu vārdā, patiesībā pat izvairījies no jebkādiem mājieniem, kas varētu viņu identificēt ar bērnu, kuru viņš bija atvedis no Kalna, un viņa zināja, ka tas ir aiz cieņas pret viņu, ka viņš tika klusējis. Bet kāda jēga bija tādai viņa rīcībai, ja kādā pēcpusdienā, viņa pati bija pieļāvusi kļūdu, izstāstot Hārnijam, ka viņa nāk no Kalna? Tagad katrs vārds, kas tika runāts tajā dienā, lika Haritijai saprast, ka šāda viņas izcelsme, neapšaubāmi, tikai palielinās attālumu starp viņiem.

Desmit dienu laikā, ko viņš pavadīja Ziemeļdormerā, Lūcijs Hārnijs nebija ar viņu runājis ne vārda par mīlestību. Viņš bija runājis ar savu māsīcu un pārliecinājis Hatčardas jaunkundzi par viņas kā bibliotekāres nopelniem, bet tas bija tikai taisnīgi, jo tieši viņa paša vainas dēļ, šie nopelni tika apšaubīti, viņš bija lūdzis Haritijai viņu pavadīt, kad viņš nolīga advokāta Rojala bagiju, lai dotos viņa skicēšanas ekspedīcijās, bet arī tas bija pietiekami dabiski, jo viņš nepazina šo reģionu. Visbeidzot, kad viņa māsīca tika aicināta uz Springfīldu, viņš bija lūdzis Rojala kungu izmitināt viņu. Protams! Ar kur vēl Ziemeļdormerā gan viņš būtu varējis vienoties uz tik izdevīgiem noteikumiem, kā ar advokātu Rojalu? Ne ar Keriku Frīdu, kura sieva bija paralizēta, un kuram pašam knapi pietika vietas pie galda viņa kuplajai ģimenei, ne ar Targatu, kurš dzīvoja jūdzi augšup pa ceļu, ne ar nabaga veco Haves kundzi, kuru viņas vecākā meita bija pametusi, un kurai pašai tik tikko bija spēks gatavot savas maltītes, kamēr Alija, viņas meita, nopelnīja savu iztiku kā šuvēja. Mistera Rojala māja bija vienīgā, kurā jaunajam vīrietim varēja piedāvāt pienācīgu viesmīlību. Tomēr, tajā visā nebija ne vārda par mīlestību. Viņa nesaskatīja tajā ne vismazāko cerību staru, pēc kura tā klusībā ilgojās. Un tomēr- Lūcija Hārnija ierašanās bija tikpat noslēpumaina un spēcīga kā zemūdens straume, kas liek mežam saplaukt lapās, vēl pirms ledus iešanas pa upes straumi. Kādēļ tā vienmēr notika- tajā brīdī, kad Haritijai šķita, ka viņa ir vistuvāk savām cerībām, saviem sapņiem, tie tīri vienkārši izšķīda viņas acu priekšā atkal un atkal? Tajā naktī, gulēdama tur, seju iespiedusi spilvenā, saburzītā kleitā, kuru tā bija aizmirsusi novilkt, Haritija, savā pazemojumā un bēdās, lūdzās, kaut viņa vairs nekad neredzētu Lūciju Hārniju atkal. Šis pazemojums, kuru viņai nācās piedzīvot, apzinoties savas izcelšanās niecību, bija nepaciešams un Haritijai šķita, ka labāk šonakt mirtu, nekā piedzīvotu tādu kaunu, kā satikt jauno Hārniju atkal.

Taču nākamajā rītā, atverot acis, viņas pirmā doma bija par laikapstākļiem, jo viņa bija solījusies Hārnijam aizvest viņu uz brūno māju purva malā un pēctam pie Hamblina, un no visām vakardienas sirdssāpēm, pāri bija palikušas tikai neskaidras nojausmas. Tādēļ torīt viņa bija virtuvē agrāk kā parasti, pirms vēl Rojala kungs un Verena bija piecēlušies, gatavojot sviestmaizes ar sieru, lejot pudelē paniņas un iesaiņojot ābolu maizi, ko paņemt sev līdzi. Kad viņa iznāca lievenī, savā rozā katūna kleitā, kura gan bija nedaudz pabalējusi no biežās mazgāšanas, tomēr pietiekami laba tādai dienai kā šī, izzuda arī beidzamās viņas ciešanu pēdas.

Un viņa juta sevī no jauna uzvirmojam mīlestību, redzot jauno Hārniju nākam pa ceļu.

Arī Rojala kungs bija jau verandā. Brokastis viņi bija paēduši klusējot, bet, tagad, kad viņa iznāca savā rozā kleitā, ar grozu rokā, viņš ar pārsteigumu paskatījās uz Haritiju:

“Uz kurieni tad tu ej?” viņš jautāja.

“Kāpēc Hārnija kungs šodien sāka agrāk nekā parasti?” viņa atbildēja ar pretjautājumu.

“Hārnija kungs? Vai tad viņš vēl nav iemācījies jāt ar zirgu, ka tas jāpavada?”

Viņa neatbildēja. Rojala kungs sēdēja atliecies atpakaļ savā krēslā, bungojot ar kāju pa lieveni. Tā bija pirmā reize, kad viņš šādā tonī runāja par jauno vīrieti, un Haritijai šis viņa tonis nepatika. Pēc mirkļa viņš piecēlās un devās prom uz zemes gabalu aiz mājas, kur algotais vīrs bija jau uzsācis savu darbu, kaplējot zemi.

Gaiss šorīt bija vēss un dzidrs, ar rudens dzirksti, ko vasaras sākumā kalnos ienes ziemeļu vējš. Tā kā nakts bijusi tik rāma, tagad visur, kur vien uzmeta skatienu, varēja pamanīt rasas pērlītes, kas rīta saules gaismā mirdzēja kā dimanti zālē un uz papardēm. Tas bija garš brauciens- vispirms pāri ielejai ar ziliem kalniem, kas ietvēra atklātās nogāzes, tad lejā pa dižskābarža mežu līdz Krestonai ar brūno strautu, kas putodams vēlās pāri ar sūnām apaugušajiem rifiem, tad atkal uz lauksaimniecības zemēm ap Krestonas ezeru un augšup pa Ērgļu grēdām. Beidzot viņi sasniedza vietu, kur kalni savienojās, atklājot viņu skatienam vēlvienu plašu ieleju, zaļu un mežonīgu, ar zilu kalnu grēdu, kas tiecās pretīm debesīm kā paisuma viļņi.

Tas, patiesi bija fantastisks skats, tik daudz mežonīgas un neapstrādātas zemes vienuviet. Saule tagad jau bija kļuvusi karsta- tā stāvēja pašā dienvidū, gaisā dejoja vasaras kukaiņu un balto tauriņu bezbēdīgais duets.

Hārnijs piesēja zirgu pie koka celma un viņi izsaiņoja savu grozu zem veca riekstkoka ar rievotu stumbru, no kura izlaidās iztraucēta kamene. Jaunais Hārnijs klusēdams sekoja viņai un Haritija domāja par to, vai viņa klusēšana varētu kaut kādā veidā būt saistīta ar sarunu par viņu, kuru viņa vakarnakt bija noklausījusies. Tagad viņa vēlējās, kaut nebūtu apsolījusies, aizvest viņu uz brūno māju, jo nevēlējās, ka viņš redz ļaudis, no kuriem cēlusies.

“Tuvojas negaiss!”

Haritija pacēla roku pretīm debesīm, kurās nu bija sastājušies tumši, draudīgi mākoņi, vēstot par drīza lietus tuvošanos. Tomēr, tas drīzāk bija teikts nolūkā pārtraukt klusumu, kurš nedaudz bija ieildzis, nekā runāt par gaidāmajiem laikapstākļiem.

Lūcijs Hārnijs ar skatienu brīdi sekoja viņai, tad smaidot paskatījās uz meiteni:

“Vai patiesi tevi nobiedējuši tie daži mākoņi, kuri tur spraucas cauri priedēm?”

“Tie nolaidušies pāri Kalnam un mākoņi pāri Kalnam vienmēr sola kādas nepatikšanas!” Haritija nopietni paskatījās uz viņu “lai kā arī būtu, mēs vēl varam paspēt tikt līdz brūnajai mājai, ja brauksim tūlīt!” viņa piebilda.

Tur tā bija- vienīgā māja šeit, netālu no purva, aizaugusi ar alkšņu biezokņiem Šī, patiešām, šķita maz apdzīvota vieta, varētu pat teikt, pārāk maz apdzīvota. Tuvumā esošajā ielejā neviena cita māja nebija redzama- varēja šķist, ka Haritija Rojala un jaunais Hārnijs būtu vienīgās dzīvās būtnes šajā cilvēku neskartajā plašumā, tādēļ bija pat grūti iedomāties, kādēļ agrīnie kolonisti, par kuriem Rojala kungs un Lūcijs Hārnijs vakarnakt bija runājuši, tika izvēlējušies tādu pamestu nostūri par savu mājvietu, to Haritija nekādi nespēja izskaidrot. Māja izskatījās pamesta- krāsa no durvju apšuvēm bija jau gandrīz atlupusi, logu rūtis salauztas un salāpītas ar lupatām, un dārzs aizaudzis ar indīgām nātrēm, dadžiem un garu purva nezāļu jucekli, visapkārt mētājas lielas, zilas pudeles.

Bērns ar cirtainiem matiem un blāvām acīm, gluži tādām pašām kā Lifam Haijatam, aiz žoga kādu brīdi cītīgi nopētīja viņus un tad nozuda aiz mājas. Tagad lietus, kurš bija jau iesācies viņiem iegriežoties pa ceļu uz purva pusi, gāzās tiem pāri spēcīgām šaltīm, kuru ik pa laikam pārtrauca pērkoņa grāvieni.

“Mums patiesi paveicās, ka paspējam nokļūt šeit!” Hārnijs iesmējās. Viņš piesēja zirgu zem nojumes un uzmeta Haritijai plecos savā mētelī, Skriešus viņi pieveica ceļa gabalu līdz mājai. Zēns tā arī nebija parādījies no jauna no savas slēptuves mājas aizmugurē un neviens cits tuvumā nebija redzams. Tā kā uz viņu klauvējumiem neviens neatbildēja, Hārnijs pagrieza durvju rokturi un viņi gāja iekšā.

Virtuvē bija trīs cilvēki- pie loga sēdēja veca sieviete ar lakatiņu galvā, viņai uz ceļiem gulēja slimīga izskata kaķēns. Reizi pa reizei tas izlēca sievietei no klēpja un mēģināja klibot, bet vecā sieviete katru reizi piecēlās un atkal paņēma kaķēnu, tikai viņai sejas izteiksme nemainījās. Cita, nevīžīga izskata sieviete, stāvēja atspiedusies pret loga rāmi un skatījās uz viņiem, bet pie plīts uz mucas aizmidzis gulēja ilgāku laiku neskuvies vīrietis saplēstā kreklā.

Apziņa ka nākusi no šīs vietas un būtu varējusi te palikt, tāda pati, kā visi šejienieši, ja vien Rojala kungs nebūtu viņu no tā izpestījis tolaik, kad viņa vēl nebija apzinājusies pasaules skarbumu un cilvēku uzskatu sašķeltību, kura tos dalīja šķirās, bija devusi Haritijai tādu kā zināmu piederības sajūtu un drosmi atgriezties, tomēr tagad, stāvot šajā tukšajā un nožēlojamajā virtuvē, kura oda pēc netīrumiem un vecas tabakas, viņa no jauna jutās sevī nožēlojama, tai pat laikā, izjūtot zināmu žēlumu pret visiem šiem cilvēkiem. Visi tie nostāsti, kurus viņa bija dzirdējusi par Kalnu…

Sievietes, kura sēdēja tur- pie virtuves galda un lūkojās uz viņiem, skatiens bija tik mulsinošs un guļošā vīrieša sejā kaut kas tik velnišķīgs, un tajā pašā laikā, labestīgs, ka riebums, kuru Haritijai būtu vajadzējis izjust pret šiem ļaudīm, pārauga neskaidrās bailēs. Viņa nebaidījās par sevi, jo zināja, ka Haijats, kurš tur izgulēja savu dzērumu, visticamāk, viņu neaizskars, tās bija bailes un mulsums, ko šejienieši domās un kā izturēsies, redzot tādu pilsētas švītu, kā Lūcijs Hārnijs.

Viņam pašam tādas domas, acīmredzami ne prātā nebija nākušas. To varēja noprast no viņa izturēšanās un kā viņš, aplaidis skatienu telpai, iegāja virtuvē, izmetot sveicienu, uz kuru gan atbildi nesaņēma. Tad viņš vaicāja jaunākajai sievietei, vai viņi var šeit palikt, kamēr beigsies negaiss.

Sievietes skatiens tikai mirkli kavējās pie Hārnija, tad viņa pievērsās Haritijai, vaicādama, vai viņa ir tā meitene no Rojala nama.

“Jā, es esmu Haritija Rojala!” Haritija pamāja, jūtot, ka tagad piesarkst.

“Jūs šeit esiet savi cilvēki, variet palikt!”

Sieviete tikai noteica un no jauna pievērsās traukam, kurā kaut ko maisīja.

Viņi atsēdās uz soliņa, kas, patiesībā, bija salikts no dēļa un divām cietām kastēm. Lietus vēl joprojām nebija rimies, tas sitās pret jumtu un salāpītajām logu rūtīm, dažbrīd šaltīm sizdamies iekšā pa neaizdarītajām spraugām un veidojot uz grīdas krietnu ūdens palti. Pa durvju aili, kuras karājās vienā eņģē, Haritija pamanīja to pašu zēnu, kuru viņi pirmīt bija satikuši, un, kurš bija slēpies no viņiem aiz mājas, un bālu meiteni ar rētu pār vaigu, ejam pāri pagalmam. Šķiet tie arī bija pamanījuši viņu un Haritija juta viņu cieši pievērsto, ieinteresēto skatienu.

Haritija pasmaidīja un pamāja bērniem, lai tie nāk iekšā, bet, tiklīdz viņi ieraudzīja, ka ir atklāti, bērni kailām kājām ūdeni škiezdami aizskrēja un nozuda viņas skatienam. Kaķēns, vecās sievietes rokās, vēl joprojās cīnījās, lai iegūtu tiesības uz brīvību, bet sieviete katru reizi notvēra to savās kaulainajās rokās un cieši turēja.

Vīrietis, kurš gulēja pie plīts, miegā pāris reizes nemierīgi sagrozījās, taču nepamodās. Tā vien šķiet, visi šajā virtuvē baidījās sacelt kaut mazāko troksni, kas varētu vīrieti pamodināt. Viss, ko Haritija šeit redzēja, lika viņai domāt par to pārpilnību, kādā viņa dzīvoja, salīdzinoši ar šiem cilvēkiem, par virtuvi Rojala kunga mājā, kur grīda vienmēr bija noberzta tīra un par bufeti, kura bija pilna ar porcelāna traukiem, par to savdabīgo rauga, kafijas un mīksto ziepju smaržu, ko viņa vienmēr bija ienīdusi, bet kas tagad šķita pats mājsaimniecības kārtības simbols. Acu priekšā nostājās Rojala kunga istaba ar augstu atzveltnes zirgu astru krēslu, izbalējušo lupatu paklāju, grāmatu rindu plauktā, gravējumu “Burgojne padošanās” virs plīts un paklāju ar brūnu un baltu spanielu uz sūnu zaļa fona. Domājās viņa redzēja miss Hatčardas māju, kur viss bija svaigs, tīrs un smaržīgs, un salīdzinājumā ar kuru sarkanā māja, vienmēr bija šķitusi tik nabadzīga un vienkārša. Un tomēr…

“Šī ir vieta, kur es piederu, šī ir vieta, kur es piederu!” viņa turpināja atkārtot pie sevis, bet viņas vārdiem nebija nekādas nozīmes- visi tie ieradumi un rutīna, kura bija viņu pieradinājusi pie dzīves, kādu tā pazina, kopš sevi apzinājās, padarīja viņu par svešinieci starp šiem nabaga purva cilvēkiem, kas dzīvoja kā kaitēkļi savā miteklī. Ar visu savu dvēseli tagad viņa vēlējās, kaut nebūtu padevusies Hārnija ziņkārībai, un atveda viņu uz šejieni.

Mitrums, kurš iekļuva šeit caur vaļīgajām loga rūtīm un salauztajām durvīm, un iesūcās visur, kur vien tas tika klāt, tagad bija skāris arī viņu, un Haritija sāka trīcēt savās plānajā katūna kleitā, kura acīmredzot arī bija kļuvusi šeit mitra. Jaunākā no sievietēm to droši vien bija pamanījusi, jo viņa izgāja no istabas un atgriezās ar salauztu tējas krūzi, kuru viņa piedāvāja Haritijai. Otru krūzi viņa nolika priekšā Hārnijam. Tā bija pa pusei pilna ar viskiju, un Haritija pamāja ar galvu, bet Hārnijs paņēma krūzi un pielika to pie lūpām. Kad viņš to bija nolicis, Haritija redzēja, kā viņš izvelk no kabatas dolāru, acīmredzami gribēdams to pasniegt namamātei. Tomēr, brīdi vilcinājies, visbeidzot, viņš ielika to atpakaļ kabatā, un Haritija nojauta, ka viņš nevēlas, lai viņa redzētu to piedāvājam naudu cilvēkiem, par kuriem viņa bija runājusi kā par saviem radiniekiem.

Guļošais vīrietis no jauna sagrozījās, tad pacēla galvu un atvēra acis. Brīdi tās kavējās pie Haritijas un Hārnija tad atkal aizvērās, un viņa galva nokrita atpakaļ, bet sievietes sejā tagad parādījās satraukts skatiens. Viņa paskatījās ārā pa logu, tad pienāca pie Hārnija, sakot:

“Es domāju, ka būs labāk, ja jūs tagad iesiet!”

Jaunais Hārnijs pamāja un piecēlās kājās, šķiet viņš tagad bija ko sapratis.

“Paldies!” viņš teica, saņemdams sievietes roku, bet viņa izlikās to nemanām un . novērsās, kad viņi atvēra durvis, lai izietu pagalmā.

Lietus joprojām lija, bet viņi to gandrīz nepamanīja, tīrais gaiss, ko tie tagad ieelpoja pēctam, kad bija nācies elpot sasmakušo gaisu purva mājā, bija kā balzams viņu sejā un plaušās. Cauri vēja sašķeltajiem mākoņiem, cauri lauzās saules stari un kad Hārnijs atraisīja zirgu, un viņi izbrauca lietū, tagad tas jau bija apspīdēts ar saules gaismu.

Kādu laiku viņi brauca klusēdami. Kad beidzot Haritija uzdrošinājās uzmest ātru, kautrīgu skatienu viņa profilam, kurš, šķiet saspringti vēroja ceļu sev priekšā, tas bija nopietnāks un nomāktāks, nekā viņa bija radusi Hārniju redzēt. Likās, it kā arī viņu nomāktu tas, ko viņi bija redzējuši purva mājā. Tad pēkšņi viņa ierunājās, pārtraucot ieilgušo klusumu:

“Tie cilvēki, kas tur dzīvo, ir ļaudis, no kuriem es nāku. Tās varēja būt manas attiecības, mana dzīve!” viņa tā runāja, jo nevēlējās, lai viņš domātu, ka nožēlo, ka ir izstāstījusi viņam savu stāstu.

“Nabaga radības!” viņš piebalsoja “es tīri vai brīnos, kā viņi nonāca līdz tam drausmīgajam caurumam”

Viņa ironiski iesmējās:

“Bašs Haijats apprecējās ar zemnieka meitu, kurai agrāk piederēja brūnā māja. Tas pie plīts, domājams, bija viņš”

Hārnijs uz to neatbildēja, tādēļ viņa turpināja:

“Es redzēju, ka tu izņemi dolāru, ko dot šai nabaga sievietei. Kāpēc tu noliki to atpakaļ?”

Viņš piesarka un noliecās, lai aizgaiņātu purva mušu, kas bija uzlaidusies zirgam uz kakla:

“Es nebiju pārliecināts…”

“Vai tāpēc, ka zināji, ka viņi ir mani ļaudis, un domāji, ka man būs kauns redzēt, ka tu viņiem dodat naudu?”

Viņš pagriezās un uzmeta viņai skatienu, kurā bija jaušams acīmredzams pārmetums, viņas vārdi bija to aizvainojuši.

“Ak, Haritija…”

Tā bija pirmā reize, kad viņš nosauca viņu vārdā.

“Tad zini- man nav kauns! Viņi ir mani cilvēki, un man nav kauns par viņiem!” viņa šņukstēja.

“Mana dārgā…” viņš aplika roku Haritijai ap pleciem un viņa, tam piekļāvusies, tagad izraudāja visas savas sāpes.

Bija jau par vēlu, lai dotos apkārt uz Hamblinu, un kad viņi sasniedza Ziemeļdormeras ieleju un piebrauca līdz sarkanajai mājai, skaidrajās debesīs jau atmidzēja zvaigznes.

(turpinājums decembra numurā)

VARDE

Mūsdienu pasaka

Imalda Vuda

“Es sēdēšu blakus mātei!”

“Nekā nebija- es zinu, ka tu esi mātes mīlulis, bet šoreiz blakus sēdēšu es!”

“Izbeidziet, atkal plēsties! Labāk pasteidzieties, mums jābrauc!”

Sieviete, kura bija abu piecpadsmitgadīgo dvīņu- Henrija un Augusta māte, iecēla mašīnas bagāžniekā pēdējās somas, tad aizvēra to un, apgājusi apkārt mašīnai, piesēdās pie stūres.

“Jūs abi šoreiz sēdēsiet aizmugurē un būsiet klusi kā pelītes visu ceļu! Sapratiet? ”

“Mammu!”

Atskanēja divbalsīgs sauciens.

“Dariet taču vienreiz, kā es saku! Jūs abi esiet jau gandrīz pieauguši, bet dažbrīd, nudien, uzvedieties vēl kā glužie bērni!”

Zēni iekāpa mašīnā un klusēdami apveltīja viens otru ar nikniem skatieniem, tikai ik pa brīdim iedunkājot viens otru ar elkoņiem. Māte vēroja viņus atpakaļskata spogulī, bet vairs neko neteica, vien bezpalīdzīgi nogrozīja galvu.

“Nemaz nedomā ieņemt istabu dienvidu spārnā, tā jau ir mana, saprati?” Augusts ierunājās, kad viņi no mašīnas gāja uz māju.

“Kādēļ tu domā, ka gatavojos to darīt?” arī Henrijs nebija gluži mēms.

“Es gan tevi pazīstu- tu visus labumus pamanies paņemt sev! Tur saule iespīd pēcpusdienā un turas līdz pat vakaram, bet tev tā patīk gozēties saulē! Kā tādai…vardei”

“Nebūt ne!” Henrijs skaļi atsaucās, tad jau klusāk piebilda “par spīti paņemšu!”

Augustam dzirde bija laba, tagad viņš atgriezās un pagrūda brāli tā, ka tas iegāzās siena kaudzē pie šķūnīša.

“Kas jums tur abiem atkal ir?”

Izdzirdējusi troksni un nemieru. māte atskatījās.

“Nekas, es paklupu!”

Henrijs piecēlās un, drēbes slaucīdams, sekoja mātei un brālim mājā.

“Henrij, mosties, Henrij!”

Kādu nakti, Augusts, modinot, raustīja savu dvīņu brāli Henriju aiz segas. Aiz loga bija zila vasaras nakts, pie debesīm spīdēja spožs, apaļš Mēness.

“Kas ir? Kāpēc tu neļauj man gulēt? Ir taču nakts!” Henrijs īgni norūca, acīmredzami saīdzis, ka ticis pamodināts.

“Celies, iesim lejā pie ezera!”

“Naktī? Kādēļ?” Henrijs tagad nedaudz pagriezās un sāniski paskatījās uz brāli.

“Naktī pie ezera ir jauki, viss klusu un izskatās kā apburts. Paskaties, kāds šonakt Mēness, nāc!” Augusts aiz rokas vilka brāli ārā no gultas.

“Kādēļ man būtu jāiet uz ezeru ar tevi naktī?” Henrijs, joprojām neapmierināts, pagriezās uz sāniem.

“Nu, lūdzu! Viens es negribu iet, bet man nenāk miegs!”

“Skaiti aitas!”

“Pats tu aita!”

“Nu labi! Ejam!” Henrijs visbeidzot padevās ar`.

Viņi skrēja lejā uz tuvējo ezeru netālu no vasaras mājas, kurā pavadīja vasaru kopā ar māti. Nakts bija silta un rāma, un abus brāļus ar skatienu, smīnot, pavadīja Mēness.

“Jocīgi cilvēki! Savā ilgajā mūžā tik jocīgus cilvēkus vēl neesmu redzējis- iet naktī peldēties- kas tās par iedomām!” Mēness nogrozīja galvu.

Bet Augusts un Henrijs nebēdāja, ko par viņiem domā Mēness. Patiesībā, viņi to pat nezināja. Viņi nometa pidžāmas, kurās bija tērpušies naktsguļai un ielēca rāmajā ūdenī. Tur viņi peldējās, šļakstījās ar ūdeni un smējās…

“Cik skaisti jaunekļi! Man viņi abi notekti jādabon savā zemūdens valstībā!”

Ezera Feja, kura arī izbaudīja šo rāmo nakts mieru un neparasto skatu, apmeta nelielu līkumu un no jauna nozuda dzelmē.

Kādā brīdī, Henrijam šķita, ka kāds to spēcīgi pavelk aiz kājas un viņš uz dažām sekundēm tika parauts zem ūdens, tomēr, par laimi, drīz vien viņam izdevās atkal uzpeldēt.

“Ko tu dari?” viņš iesaucās, nikni skatoties uz brāli, kurš izbrīnījies un izbijies skatījās notiekošajā “nepietiek, ka tu mūžīgi neliec mani mierā, tagad tu mēģināji mani paraut zem ūdens!”

“Šoreiz tas nebiju es, goda vārds!” Augusts taisnojās.

“Tu parāvi mani aiz kājas tā, ka es zaudēju līdzsvaru un pagāju zem ūdens!”

“Es saku, tas nebiju es!”

“Tu esi vienīgais, kurš ir šeit kopā ar mani!” Henrijs aplaida skatienu naksnīgajai apkārtei “vairāk neviena apkārt nav, tā ka nemaz neizvairies! Nudien, pateikšu mātei, ka tu esi bezkaunīgs!”

“Tu gribi, lai viņa uzzina, ka mēs gājam naktī uz ezeru?”

Henrijs brīdi skatījās uz brāli, tad noliedzoši papurināja galvu:

“Nē, protams!”

“Tad tu neko neteiksi!”

Tajā mirklī, viņiem šķita, ka izdzird atskanām tādus kā smieklus. Sieviešu balsī.

“Tu to dzirdēji?”

Henrijs izbiedēts paskatījās uz brāli.

“Kas?”

“Es dzirdēju smieklus!”

“Smieklus?” Augusts nicīgi pašķielēja uz brāli “es neko nedzirdēju! Droši vien tikai vējš! Šeit neviena nav!”

“Nē, es skaidri dzirdēju smieklus! Šonakt laiks ir rāms, tādēļ vējš nepūš!”

“Izbeidz! Tev bail?”

“Protams, ka nē!”

Henrijs centās turēties varonīgi, bet kad smiekli atskanēja vēlreiz, abi kliegdami izskrēja no ūdens un aizbēga mājās.

Nākamajā rītā pie brokastu galda, māte pamanīja Henrija izskatā ko neparastu un …izvilka no viņa matiem ūdenszāli.

“Kā tā gadījusies tavos matos?” viņa pārsteigta skatījās uz dēlu “tu biji jau nopeldēties šorīt?”

“Nē…tas ir, jā, pavisam agri! Rīts tik skaists…”

Māte tikai paraustīja plecus un vairāk neko neteica.

Pēc brokastīm viņi abi atkal devās uz ezeru un palika tur līdz pat pusdienlaikam.

Viņi atkal peldējās un dauzījās pa ūdeni, šoreiz Augusts juta ka viņu kāds parauj aiz kājas. Viņš uzmeta pārmetošu skatienu brālim:

“Tagad tu man atriebies ar to pašu! Vai ne?”

“Es neko nedaru! Varbūt te ir kāds atvars, kas velk iekšā? Šķiet, kāds mūs nerro!”

“Beidz! Te neviena nav, bailuli!” Augusts piepeldēja pie koka, kura zars liecās pāri ezeram, pieķērās un, uzlēcis uz tā, atgūlās.

“Es neesmu bailulis!” Henrijs nosauca un izpeldējis krastā, apgūlās zālē.

Augustam šķita, ka ir piemidzis, kad izdzirdēja saucam savu vārdu. Viņš piecēlās sēdus uz zara un skatījās visapkārt, bet tuvumā neviena nebija.

Viņam šķita, ka tā ir sievietes balss, kura viņu sauca. Tā izskanēja it kā no tālienes.

Māte? Tā nebija mātes balss.

Augusts norāpās no koka un pārlaida skatienu visapkārt. Neviena nebija. Arī Henriijs vairs nebija. Būs aizgājis mājās. Augusts sāka skriet uz mājām.

“Ā! Jūs puiši atpakaļ!” māte pacēla skatienu no plīts, viņu ieraudzījusi, “kur Henrijs?”

Augusts paraustīja plecus:

“Es nezinu! Vai tad viņš nav jau mājās?”

“Neesmu viņu redzējusi kopš rīta, varbūt ielavījies savā istabā nemanot…”

“Aiziešu paskatīties!”

“Henr…”

Augusts pavēra istabas durvis, bet…tā izrādījās tukša.

“Viņa tur nav!” Augusts sacīja, atgriezies pie mātes virtuvē.

“Vai tu, lūdzu, viņu nesameklētu un nepasacītu, ka pusdienas drīz gatavas?”

Augusts no jauna izgāja pagalmā, saule tagad bija jau dienvidū un cepināja. Viņš vēlreiz nogāja lejā līdz ezeram, saukdams Henriju, bet tas neatsaucās.

“Nāc ārā, es zinu, ka tu kaut kur slēpies un gribi mani izjokot! Tas vairs nav smieklīgi, māte sauc pusdienās! Henr?”

Viņš sauca un sauca, bet Henrijs neatsaucās.

“Kvāk!”

Piepeši atskanēja Augustam tieši blakus.

Viņš paskatījās uz vietu, no kurienes nāca skaņa- tā bija liela, zaļa varde.

“Kvāk!”

“Kā tu te gadījies? Ko tu gribi? Parasti vardes baidās no cilvēka, bet tu…”

“Kvāk, kvāk!”

“Labi, labi, bet man nav laika ar tevi, es meklēju savu brāli!”

Augusts sāka iet uz ezera pusi, joprojām saukdams brāli un nepievēršot vairs uzmanību vardei.

“Kvāk! Kvāk!”

Augusts apstājās un tagad ar pārsteigumu un neapmierinātību paskatījās uz vardi:

“Ko tu gribi? Kādēļ tu man seko? Ej projām, tu man traucē!”

Taču varde neatstājās, sekojot viņam.

“Ej projām, pazūdi!” Augusts viņai uzsauca.

“Kvāk! Kvāk! Kvāk!”

Augusts nikni uz viņas atskatījās, bet neteica vairāk ne vārda.

Augusts atgriezās mājās viens un viņam šķita, ka līdz ar viņu ienāk kāds vēl, lai gan neviena nebija.

“Kur ir Henrijs?” Māte pacēla acis no pusdienu traukiem, kurus pašlaik lika uz galda.

“Es nezinu! Es viņu izmeklējos visur, bet viņa nekur nav! Viņš piepeši vienkārši izzuda. Bijām peldēties, tad es atgūlos un piemigu, kad pamodos, Henrijs vairs nebija kopā ar mani, bet bet viņa vietā, satiku glumu, pretīgu vardi, kura, pie tam, neliek mani mieru ne mirkli! Šķiet, viņa ienāca kopā ar mani mājā!”

Tagad māte dusmās sagrāba Augustu un sapurināja tik spēcīgi. kad tam likās, ka māte grib tam dvēseli ārā izpurināt.

“Ko tu vari tukši runāt!” viņa tam uzsauca “ar kādām tiesībām tu uzdrošinies saukt savu brāli par vardi! Es zinu, ka jūs nesatikat un neieredzējiet viens otru, bet tas nu ir par daudz!”

“Tā nav tiesa! Mēs satikām pavisam labi, tā vēl bija tāda zēniska dauzīšanās! Un tas nebija teikts par Henriju, es viņu tā nekad nesauktu! Mūsu mājās patiešām ir varde, bezkaunīga varde!” Augusts aizstāvoties iesaucās.

“Varde?” māte saviebusies nepatikā palaida tagad zēnu vaļīgāk “kāda varde? Es mūsu mājās nekādu vardi neesmu redzējusi! Ja redzēšu, es viņu padzīšu! Jūs, nudien, uzvedieties joprojām kā glužie bērni! Laiks to izbeigt, August!” māte no jauna sāka rosīties pa virtuvi.

“Bet tā patiesi ir taisnība!”

“Kā es esmu jūs abus izlaidusi! Tā ir mana vaina! Tikai mana! Es audzinu jūs viena bez tēva, bez vīrieša stingrā vārda un rokas. Kad nomira jūsu tēvs, es nevarēju vairs ne uz vienu citu skatīties, man arī neatlika nekam laika, jo auga divi zēni, kuri bija jāaprūpē, jāpabaro un jāpalaiž skolā. Sen jau man vajadzēja apprecēties otrreiz, lai jums ar Henriju būtu tēvs un man vīrs! Tagad man vairs nav nekā! Labi, ka mums palika šī vasarnīca, kur vasaras mēnešos var atpūsties svaigā gaisā pie ūdens!”

“Bet tev esmu es- Augusts, tavs dēls!”

Augusts notupās blakus mātei, kura nu bezspēkā bija atsēdusies uz soliņa, cenšoties viņu mierināt. Māte paskatījās uz viņu, bet gaidītā glāsta, vai atzinības vārdu vietā uzsauca:

“Ej! Tev jāatrod brālis! Patiesībā, tā ir tava vaina, ka viņš ir pazudis, viņš vairs nevarēja izturēt tavu nerrošanos, August, tādēļ arī aizgāja! Tagad tev viņš ir jāatrod!”

“Bet… bet kā?”

“Ej! Dzīvu vai mirušu, zemē vai debesīs, tev viņš jāatved atpakaļ pie manis!” tad klusi piebilda:

“Labāk jau dzīvu, nekā mirušu!”

Tagad Augusts pagriezās un izskrēja ārā par durvīm. Viņš nogāja lejā pie ezera, kur

abi ar brāli bija tik daudz pavadījuši laika, apsēdās un sāka raudāt. Viņam bija pilna sirds bēdu un neziņas, kur lai meklē brāli, bez tam, nu viņš nožēloja visu, ko tam teicis un darījis. Viņš to nemaz nebija domājis nopietni. Ko lai viņš tagad dara? Kur lai iet? Kur lai meklē Henriju?

“Kvāk! Kvāk!”

Piepeši atkal atskanēja viņam tieši blakus. Augusts paskatījās uz to pusi, no kurienes atskanēja kvākšķēšana- tur stāvēja varde, gluži tāda pati, kā pirmīt.

“Atkal! No tevis nav miera! Nu ko tu gribi no manis, varde?” Augusts iesaucās.

“Kvāk! Kvāk!”

“Ej projām, atstāj mani mierā!”

Bet varde tikai stāvēja, acis bolīdama, un kvākšķēja.

“Lasies no manām acīm!”

Augusts paķēra no ezera malas akmentiņu un svieda ar to vardei.

“Kvāk! Kvāk!”

Varde palēca malā, bet nebēga, savukārt, zēns, iekrita ar seju krasta zālē un no jauna sāka raudāt.

“Vai tad tu neredzi, ka man ir bēdas- mans brālis ir pazudis un tagad māte liek man viņu atvest mājās! Bet kā? Kur lai es meklēju Henriju?”

“Kvāk!”

“Nu ko es prasu padomu vardei? Tu taču esi tikai dīķa varde! Ej savā dīķī un dzīvo tur, ko piestājies cilvēkam?”

“Kvāk! Kvāk!”

Kad Augusts no jauna atvēra acis, vardi nekur apkārt vairs neredzēja.

“Beidzot! Esmu ticis vaļā no tās vardes!”

Augusts nogāja lejā pie ezera un nomazgāja muti. Tagad saule jau laidās uz vakaru un viņam bija jāatgriežas mājās, bet bez brāļa viņš nevarēja atgriezties.

“Kvāk! Kvāk!”

Atskanēja turpat blakus.

“Lūdzu, atstāj tagad mani mierā! Man brīdi jāpaliek vienam, saprati?”

“Kvāk! Kvāk! Kvāk!”

“Neko tu nesaproti! Tu patiešām esi stulba bezsmadzeņu varde!”

Piepeši Augusts nenoturēja līdzsvaru un atmuguriski iegāzās ūdenī.

“Kvāk! Kvāk! Kvāk! Kvāk!”

“Tu par mani smejies? Nu pagaidi!”

Varde lēkšoja pa ūdeni par priekšu, bet Augusts dzinās tai nopakaļ tā, ka ūdens šķīda uz visām pusēm. Varde izdarīja vēl dažus lēcienus un nozuda ūdens augos, bet Augusts jau atkal nenoturējās un tagad nolikās guļus ūdenī visā garumā.

Pēkšņi viņam blakus atskanēja smiekli, kuri izskanēja kā ūdens burbuļošana, tekot pāri akmeņiem.Tādi paši smiekli, kādus viņi ar Henriju bija dzirdējuši pagājušajā naktī.

Augusts pacēla galvu, viņam no matiem lija ūdens un nu viņš bija viscauri slapjš.

Viņam priekšā stāvēja sieviešu dzimtas būtne, kura visādā ziņā atgādināja sievieti, taču tās izskats bija visai neparasts- sievietes trauslo augumu apņēma caurspīdgs tērps, kurš rietošās saules gaismā šķiet atstarojās visās varavīksnes krāsās, bet pāri pleciem krita brūni mati, kuri Augustam arī šķita zaļgani.

“Un kas gan tur ir tik smieklīgs?” Augusts dusmīgi paskatījās uz parādību, kura smējās par viņu.

“Tu! Tu esi smieklīgs, jo rīko skriešanos ar vardi! Starpcitu es esmu Ezera Feja!”

“Augusts! Laikam gan tev taisnība! Tā varde krīt man uz nerviem un es vienkārši gribēju viņai sadot par to, ka viņa smējās par mani, kad es…” Augusts ar nožēlu novilka.

”Zinu, zinu!”

“Jūs abi mani izsekojiet- tu un tava varde! Jūs…!”

“Mierīgi, mierīgi! Ar dusmām tu neko nepanāksi! Tu vairs neesi mazais bērns, bet izskatīgs jauneklis, kuram vairs neklājas tā rīkoties un neklājas arī vairs rotaļāties!” Ezera Feja noskatīja puisi no galvas līdz kājām “un ja es teiktu, ka patiesībā tev šī varde ir ļoti svarīga?”

“Man? Kādēļ gan man varētu būt svarīga šī kaitinošā varde?” Augusts augstprātīgi pameta skatienu uz ūdens radību.

“Starpcitu, kur ir tas otrs jauneklis, ar kuru tu te katru dienu dzenājies gar ezeru, mēģinādami viens otram noraut galvu?” Ezera Feja iesmējās no jauna.

“Henrijs, mans brālis, pēkšņi pazuda. Izmeklējos viņu visur, bet nezinu, kur viņš ir!”

“Un ja es zinu, kur viņš pašlaik atrodas…..”

“Tu zini, kur ir mans brālis? Tu zini, kur ir Henrijs? Kādēļ tu visu laiku runā mīklās? Tad aizved mani pie viņa! ”

“Tu gribi redzēt savu brāli? Tad tev jānāk man līdzi?”

Ezera Feja atkal nozuda zem ūdens.

“Hei, pagaidi! Kur tu paliki? Tu nepateici, kur lai viņu meklē!”

“Nāc!”

Kaut kur jau tālumā atskanēja Ezera Fejas balss. Augusts iebrida dziļāk ūdenī un iegrima, cerībā, ka Ezera Feja viņam palīdzēs atrast brāli.

Ezera Feja nekur nebija un Augusts jau nosprieda, ka tiek atkal muļķots, kad izdzirdēja saucam savu vārdu. Tagad viņš peldēja pretīm balsij.

Balss atskanēja arvien citā vietā.

Viņš mēģināja ko saskatīt, bet rietošās saules staru atspīdums un ūdens ņirbēšana žilbināja viņam acis. Augusts jau gribēja uzpeldēt, kad atkal izdzirdēja Ezera Fejas balsi:

“August!”

Augusts sāka peldēt uz to pusi, no kurienes atskanēja balss.

“August!”

Augusts apmulsis skatījās apkārt, bet vēl aizvien saskatīt neko nevarēja.

“August! August, es esmu šeit! Nāc!”

Augusts pats nesaparata kādēļ, bet sekoja Ezera Fejas balsij, lai kur arī tā sauca.

Ezera Feja smiedamās peldēja, mezdama riņķus ap Augustu, bet rokā nedevās. Tā viņi riņķoja kādu laiku pa ūdeni. Kad, visbeidzot, Augusts jau sāka pagurt, Ezera Feja

saņēma viņu aiz rokām, sacīdama;

“Esi sveicināts manā valstībā! Priecājos, ka tu izlēmi apciemot mani! Beidzot jūs abi esiet mani!”

“Tu viņu pārvērti par vardi? Kādēļ tu tā darīji?”

“Lai viņš uz visiem laikiem būtu mans!”

“Lūdzu atbrīvo Henriju! Atdod manu brāli!”

“Kādēļ? Es savu esmu panākusi!”

Ezera Feja no jauna nozuda.

“Kur tu atkal pazudi, kur…”

Piepeši Augusts juta, ka tiek sažņaugts tik cieši, ka tik tiko spēja ieelpot. Kāds turēja viņu ciet un neļāva kustēties.

Ūdens Čūska bija aptinusies Augustam cieši apkārt, tā, ka tas nevarēja pakustēties un ļauni šņāca tam ausī;

“Tu… Tu, puika! Ko tu meklē manā karaļvalstī?”

Augusts mēģināja atbrīvoties, taču, lai kā arī viņš rāvās, tas viņam neizdevās- Ūdens Čūska cieši turēja viņu savos apskāvienos:

“Es nāku meklēt un atbrīvot savu brāli Henriju no burvestības, kurā viņš nonācis!” viņš visbeidzot ierunājās “kur viņš ir? ”

“Brāli?” Ūdens Čūska šņāca “pat nedomā! Henrijs tagad ir mūsu! Tev viņu vairs neatgūt!”

“Bet kādēļ viņš? Es biju tas, kurš slikti izturējās pret savu brāli, tas, kuram pienākas tikt sodītam, nevis viņam!” Augusts izmisis iesaucās.

“Beidzot! Beidzot tu esi sapratis brālības un radniecības vērtību, zēn! Par vēlu!”

“Lūdzu, atdodiet manu brāli, māte gaida mūs atgriežamies!”

“Par vēlu! Arī tu vairs projām no šejienes netiksi!”

“Es darīšu visu, ko jūs liksiet, lai palīdzētu Henrijam!”

“Visu?”

Vienu mirkli Ūdens Čūskas tvēriens kļuva vēl ciešāks. Augusts pamāja ar galvu, nespēdams vairs parunāt.

Augusts pamāja vēlreiz.

“Tev jāapprec mani, August! Vai tu to vari izdarīt manis dēļ, sava brāļa dēļ?

Vai tu esi ar mieru upurēt savu cilvēka dzīvi, lai paliktu ar mani šeit zemūdenē, August?” atskanēja Ezera Fejas balss un viņa no jauna parādījās Augustam blakus.

Augustam tagad aizrāvās elpa, bet nu jau vairs ne no Ūdens Čūskas tvēriena, bet no domas, ka tagad viņa dzīve turpināsies šeit- zemūdenē. Viņš vairs neredzēs savu māti, savus draugus un varbūt arī savu brāli.

“Bet kā? Kā gan es varēšu šeit dzīvot?” viņš iesaucās.

“Kā nārs!”

Ezera Feja pacēla savu slaido, skaisto roku un, tajā brīdī, Augusts juta, ka ar viņa kājām kas notiek, viņš tās vairs nevarēja pakustināt, un, kad viņš paskatījās uz tām, lai redzētu, kas ir noticis, Augusts ar šausmām ieraudzīja, ka kāju vietā tagad viņam pieagusi zili-zaļa nāras aste.

“Tagad arī tu esi mans! Tagad tev vairs no manis neaizbēgt!”

“Bet es negribu ar tevi precēties, Ezera Feja! Es gribu būt brīvs un es gribu, lai mans brālis būtu brīvs! Atdod man manas kājas! Es gribu būt atkal cilvēks!”

“Tu vienmēr esi gribējis pārāk daudz, August, bet atceries- visam ir sava samaksa! Nekas nenāk par brīvu! Tā būs tava cena par brāļa atbrīvošanu!”atskanēja Ezera Fejas sudrabainā balss “tu esi mans! Jau šonakt tiks rīkotas mūsu kāzas!”

Ezera Feja apgriezās, lai peldētu projām.

Augusts brīdi tvēra pēc elpas, tad teica:

“Labi, es to izdarīšu, Henrija dēļ!”

“Tā jau ir labāk! Tu esi patiesi drosmīgs zēns, August! Tu man patīc!”

Ezera Feja appeldēja Augustam apkārt, nopētīdama viņu no galvas līdz kājām.

“Tātad! Esi gatavs, August?”

Augusts pamāja vēlreiz.

“Gaidīšu tevi savā pilī, kur tiksimies kā līgava un līgavainis!”

Ezera Feja noteica un projām bija.

“Bet…Pagaidi!”

Henrijs atsitās pret lielu zemūdens salu un apmeta ūdenī kūleni.

“Ai, ai, ai! Slikti! Pavisam slikti!”

Tagad salai parādījās galva un tā ierunājās.

“Tu…tu neesi sala? Tu esi bruņurupucis?” Augusts pārsteigumā atlēca malā.

“Jā, es esmu bruņurupucis, mans vārds ir Noks, kas arī nozīmē Lielais Kalns!”

“Noks, es esmu Augusts! Es meklēju savu brāli, varbūt tu vari man palīdzēt?

“Tas, vai tu atgūsi savu brāli, lielā mērā tagad atkarīgs no tevis paša!” Noks lēnprātīgi ierunājās.

“Kur ir Henrijs? Ko Ezera Feja ar viņu ir izdarījusi?”

“Henrijs tagad ir Ezera Fejas varā, viņš dzīvo zemūdenē kā parasta ezera varde un tikai tavos spēkos ir viņu atbrīvot! Arī tu tagad esi Ezera Fejas varā!”

“Ko es varu izdarīt, lai atbrīvotu savu brāli un sevi no burvestības? Es negribu precēties ar Ezera Feju! Vēlos tikai atbrīvot Henriju, es darīšu visu, kas nepieciešams, lai viņš atkal kļūtu par cilvēku! ”

“Velti, manu zēn!” Noks papurināja galvu “ tik viegli tev neizdosies pieveikt Ezera Feju un atgūt brāli! Tā ir gudra un viltīga būtne un viņas palīgs ir ļaunā Ūdensčūska”

“Ir jābūt kaut kādam līdzeklim, kaut kādiem spēkiem, kuri var to paveikt!”

“Vai Ezera Feja deva kādu uzdevumu, kuru tev jāpaveic?”

“Man jāapprec Ezera Feja, tad es būšu viņas varā un Henrijs atkal brīvs, bet es nevaru precēt Ezera Feju! Jau pēc dažām stundām man jākļūst par viņas vīru! Ko lai es daru, Noks?”

“Ja tu patiesi mīli savu brāli un vēlies, lai tas kļūtu brīvs no Ezera Fejas varas, tev jādara, ko tā liek!“ Noks pamāja.

“Tad es uz mūžīgiem laikiem palikšu iesprostots šeit! Noks, vai tiešām es neko nevaru darīt?”

“Tu patiešām no sirds to vēlies?”

Augusts pamāja.

“Tad klausies! Tev jāatrod un jāatnes zieds, kuru sauc par Dziednieka Ziedu. Ūdens, kurš krājas šī zieda vidū, sacietē un pārvēršas par Mēness Asarām. Tas ir mīlestības un uzticības akmens. Tev jāsavāc ūdens pērles, kuras krājas Dziednieka Zieda viducī, jāsaver tās un jāuzliek kaklā vardei, tas ir- savam brālim, tas viņu pārvērtīs atkal par cilvēku, otras pērles tev jāizgatavo sev, tā tu atgūsi atpakaļ savas kājas. Līdz saullēktam jums abiem jāuzpeld ūdens virspusē! Saprati?”

Augusts pamāja.

“Atceries-ja tu līdz saules lēktam neatgriezīsies, jūs abi paliekat šeit uz visiem laikiem! Tavs laiks sāk skaitīties, August! Lai tev veicās!”

“Paldies tev Noks!”

Noks pamāja ar galvu, labsirdīgi un ar zināmām bažām noskatīdamies, kā Augusts saņēma visus spēkus un laidās ezera dibenā. Jo dziļāk viņš ienira, jo tumsa sabiezēja un, visbeidzot, Augusts nespēja saskatīt vairs neko. Ko tagad darīt? Kā lai viņš atrod Dziednieka Ziedu no kura rodas Mēness Asaras? Lai arī kas, viņam jāglābj brālis! Augusts peldēja tālāk. Tagad, kad acis sāka jau aprast ar tumsu apkārt, viņš spēja pat šo to saskatīt, vismaz atšķirt tumsā. Viņš peldēja šķirdams ūdeni un cenšoties kam neuzdurties aklajā tumsā. Visapkārt vēl joprojām valdīja tikai tumsa un ūdens dzīles, un Augustu jau sāka pārņemt izmisums, ka viņš nemūžām neatradīs Dziednieka Ziedu un neatbrīvos brāli no burvestības.

Ko viņš dara?” Ezera Feja iesaucās, skatoties savā burvju spogulī “ Vai patiešām viņš peld uz to vietu, kur atrodas Dziednieka Zieds? Nē! Es to nedrīkstu pieļaut! Lai gan- viņš to nespēs izdarīt!” viņa apmierināti ļauni nosmējās “ viņš šķiet pārlieku vājš un izlutināts, lai uzņemtos tādu upuri un ietu cauri tām briesmām, kuras jāpārvar, lai iegūtu šo ziedu, brāļa dēļ! Viņš to tīri vienkārši nespēs!” Ezera Feja iesmējās aukstus smieklus, skatoties, kā Augusts maldās cauri tumsai, cenšoties tikt uz priekšu “Dziednieka Zieds ir pārāk labi apsargāts! Nevienam nav izdevies to iegūt! Bet, drošības dēļ, sagādāsim viņam nelielu jautrību, lai nav tik skumji!”

Ezera Feja izstiepa roku un piepeši ūdens apkārt Augustam sagriezās virpulī, ieraudams viņu tādā kā atvarā. Augusts juta, ka krīt, bet nespēja tam pretoties. Tad, tikpat pēkšņi kā uznācis, virpulis atkal norima un Augusts tverdams pēc gaisa, sarijās ūdeni.

“Es nedrīkstu padoties! Lai arī kas, man jāturpina ceļš, lai atrastu Dziednieka Ziedu un izglābtu brāli!” viņš pie sevis domāja.

Augusts saņēma visus atlikušos spēkus un atsāka peldēt uz priekšu.

Pēkšņi, viņam šķita, ka saskata kaut ko gaišu tālumā, tā, it kā tur kaut kas spīdētu… Augusts peldēja pretīm gaismai un nespēja ticēt savām acīm- Dziednieka Zieds! Taču, kad Augusts mēģināja piepeldēt brīnumainajam ziedam tuvāk, viņu tūdaļ apstāja tumši tēli, neļaujot tai piekļūt. Tie šņāca un locījās un visvisādi spokojās Augustam apkārt.

“Tik viegli tev tas neizdosies!” atskanēja dziļa, tumša balss “ mēs zinām, ka tu nāc pēc šī brīnumainā zieda. Ja tu to iegūtu, tas būtu tavs glābiņš, bet mēs esam šī zieda un šī ezera Sargi- Tumšo Dzīļu Sargi un tev šo ziedu neiegūt. Henrijs tagad ir mūsu valstības iemītnieks un arī tev jāpaliek šeit!”

“Es nevaru palikt šeit! Māte gaida mani mājās! Viņa gaida mūs abus atgriežamies!”

“Viss par vēlu, August! Tu esi daudz nerrojis savu brāli, bet tagad viņš ir drošībā- pie mums. Ar labu tu Dziednieka Ziedu neiegūsi nemūžam!”

“Tad es cīnīšos, lai to iegūtu, bet es atbrīvošu brāli!”

“Dumjais puika! Tu es gatavs spēkoties ar mums- Ezera Tumšajiem Spēkiem? Tu esi vai nu visdumjākais vai visdrosmīgākais cilvēks, kādu mēs esam sastapuši! Vēl neviens, kurš nācis šurp pēc Dziednieka Zieda, dzīvs no šejienes nav izkļuvis. Skaties!”

Ezera Dzīļu Tumšais Sargs parādīja kaulu atliekas, kuras mētājās dūņās netālu no viņiem.

“Esi gatavs cīnīties joprojām? Esi gatavs atspēkot mūs?”

“Jā! Es esmu gatavs, pat ja man jāpaliek šeit šādi!”

Augusts dzirdēja nograndam pērkonu ūdens augšpusē un redzēja atblāzmojamies zibens šautras tajā. Acīmredzot, tur augšā, cilvēku pasaulē, bija sācies negaiss. Visi Ezera Dzīļu Tumšie Sargi tagad bija sapulcējušies ap viņu un pieprasīja piecus attaisnojošus iemeslus, kādēļ tas vēlas noplūkt šo reto un īpašo burvju ziedu no ezera dzīlēm.

Augusts nu ņemās stāstīt par viņa un Henrija bērnību, līdz tam laikam, kad viņi kļuva par pusaudžiem un sāka plēsties savā starpā, Cik laimīgi viņi visi bijuši, kad viņu tēvs vēl bijis dzīvs un, ka viņš joprojām glabā šīs pašas jūtas savā sirdī pret brāli, kā tas reiz glābis savu brāli no drošas nāves….

Viņa vārdi kā skaista, tīra melodija plūda pa tumšajām ezera dzīlēm un tīrās sirds gaisma lika uzplaukt Dziednieka Ziedam tās pilnā skaistumā, tas izstaroja tik spožu gaismu, ka ne vien padarīja ezera dzīles gaišas kā tā virsmu, saules gaismes apspīdētu, bet arī apžilbināja un padarīja neredzīgus Ezera Dzīļu Tumšos Spēkus. Tagad, kad tie vairāk neko nevarēja redzēt, Ezera Dzīļu Sargu vara bija sagrauta.

Augusts piepeldēja pie Dziednieka Zieda un, pastiepis roku, noplūca brīnešķīgi mirdzošo Ziedu. Viņam šķita, ka tas kā dzīvs pulsē viņam rokā. Henrijs nu ir tikpat kā glābts! Augusts atviegloti uzelpoja. Viņš viegli papurināja ziedu un viņam plaukstā palika sīkas rasas pērlītes. Nākamajā brīdī, tās patiešām bija jau sacietējušas un pārvērtušās par brīnešķīgi mirdzošiem mazītiņiem dārgakmeņiem.

“Mēness Asaras!”

Augusts savēra tās virtenē, kā Noks bija mācījis, un aši uzlika to sev kaklā. Tajā pašā brīdī aste sāka dilt arvien plānāka un plānāka, un tās vietā bija atkal viņa kājas.

“Man izdevās, es atkal esmu cilvēks!” Augusts pie sevis smējās “ tagad man jāatrod Henrijs un otras krelles jāuzliek kaklā viņam, tad mūsu burvestība būs lauzta un mēs varēsim atgriezties mājās!”

“Kvāk! Kvāk!”

Augusts neticēja savām ausīm. Turpat līdzās stāvēja tā pati varde, kuru ezera krastā vēl pirms dienas viņš tā nebija ieredzējis. Tagad viņš zināja, ka tas ir viņa brālis Henrijs un tas nebija lielāka prieka, kā satikt viņu no jauna un padarīt atkal par cilvēku. Tas tik būs atkalredzēšanās prieks!

“Henrij, brālīt! Es zinu, ka tas esi tu! Skaties, es tās dabūju tev!”

Henrijs pacēla virteni ar sīkajām, spožajām pērlītēm pretīm vardei.

“Kvāk! Kvāk!”

“Ļauj man tās uzlikt tev ap kaklu un tu atkal būsi mans brālis! Es tik ļoti to vēlos!”

To teikdams, Augusts aplika krelles vardei ap kaklu.

“Kvāk!”

Tajā mirklī nogranda tāds pērkoņa grāviens, kāds vēl nebija dzirdēts, ūdens sagriezās mežonīgās vērpetēs un nesa abus brāļus, kad tie peldēja augšup. Kādu brīdi viņi cīnījās ar viļņiem, tad abu acu priekšā viss satumsa…

Agri no rīta, māte atrada abus dēlus izskalotus krastā. Ezers bija viņus izmetis cilvēku pasaulē.

“Henrij! August! Mani mīļie zēni! Kādēļ ezers man atņēmis jūs- vienīgo, kas man vēl bija?” māte raudāja, notupusies pie abiem bez dzīvības pazīmēm guļošajiem dēliem “kādēļ jūs neklausījiet mani un gājiet ūdenī? Ko es tagad darīšu bez jums?”

“Mamma?”

Māte nespēja ticēt savām ausīm, to, ko viņa dzirdēja.

“August? Tu dzīvs? August, manu puisīt! Tu patiešām esi dzīvs!”

Māte apskāva savu zēnu atkalredzēšanās priekā.

“Lūdzu piedod par visu, ko abi ar Henriju likam tev pārdzīvot, ka bijām nepaklausigi un pārgalvīgi!”

“Galvenais, ka tu esi atgriezies! Tu atkal esi pie manis!”māte nebeidza vien skūpstīt un glāstīt savu zēnu.

“Bet… kā ar Henriju?” Augusts bažīgi paskatījās uz brāli, kurš vēl joprojām gulēja krasta smiltīs un nekustējās “Henrij? Henrij?” Augusts sāka viņu purināt “es zinu, ka ar viņu viss ir kārtībā, mēs abi iznācam no ūdens sveiki un veseli- Ezera Feja mūs izmeta!”

“Jūs iznāciet? Kā tas ir iespējams? Es atradu jūs abus šeit bez samaņas, izskalotus no ūdens! Nerunā atkal niekus!” māte meta bažīgus skatienus te uz guļošo Henriju, te uz Augustu.

“Henrij? Henrij!” tagad viņi pa abiem kratīja un purināja Henriju.

Henrijs sāka klepot un atvēra acis.

“Henrij!” tagad māte apskāva savu otro dēlu.

“Mammu? August?”

Tagad apskāvās arī brāļi, viņi atkal bija kopā- pieaugušāki, pieredzējušāki un vienoti ar kopīgu ceļojumu zemūdens pasaulē, par kuru zināja tikai viņi, Ezera Feja un ezera bruņurupucis Noks. Kopš tās nakts viņu zēnu palaidnības palika pagātnē un viņi bija vislabākie brāļi, kādi vien viens otram iedomājami. Puiši izauga par kārtīgiem, stipriem vīriem, kurus nebaida nekas un abi tie kļuva par zvejniekiem.

Beigas.

LASĪTĀJS AR LITERĀRO AUSI

Zvaigznes Dzimšanas diena- feļetons

Nella no Krotes

Mūsu klases pirmā septembra bilde, kā pienākas, grezno skolas gadu albuma pirmo lappusi. Visi bērni smaidīgi, apaļiem ģīmīšiem, saglauztiem matiņiem.

,,Noriņ, nestāvi pirmajā rindā, aiz tevis neviens cits nav redzams”, skolotāja, labāko kompozīciju mirkļa mūžībai organizējot, toreiz aizbīdīja mani pārējiem aiz muguras.

Man vajadzēja prasties arī turpmāk. Trušu fermas apmeklējumā, burvju mākslinieka viesošanās reizē, Ziemsvētku veci sagaidot, konditorejas ceha ekskursijā… Priekšā stāvošie tika pie visām ekstrām: viņiem no auss izvilka monētas, bumbiņas, dāvināja bārkšainas konfektes, ļāva paglaudīt mīkstāko trusi vai robežsargu suni. Garā Nora, izstīdzējušais Mārtiņš un stādaiga Ervīns redzēja tikai priekšā lēkājošo cekulus.

Taisnību sakot, nereti kāds no pirmās rindas mājās aizgāja ar košļenes pikuci matos.

Reiz kopā ar kaimiņu bērniem apmeklējām nomalē dzīvojoša vīnogu audzētāja siltumnīcu. Mielojāmies, līdz sargsuns mūs pieķēra. Laidām ļekas vaļā- te nu man garās kājas noderēja! Citiem bikses bija pagalam, kamēr es, lēcienā viegli pārlidojusi dzīvžogam, nesos prom pa ielu. Vēlīns riteņbraucējs, novērtējis situāciju, atzinīgi pacēla uz augšu īkšķi.

Baidījos, vai tomēr nenosūdzēs dārzniekam, taču citudien, ieraudzījis mani veikalā, viņš samaidot pienāca klāt. Iepazīstoties stāstīja, ka esot jaunais sporta skolas treneris. Varbūt es gribētu piedalīties basketbola izlasē- tovakar manījis tādu potenciālu…

Ļāvos pierunāties un aizgāju paskatīties spēli. Trenera meiteņu komanda sacentās ar lietuvietēm. Cīņa nesolīja neko labu. Sportistes krakšķēdamas sitās kopā kā kuģu masti, elkoņi vēzējās līdzīgi aku vindām, sviedru skrotis sprāga visapkārt. Sporta stundās, zināms, arī mēs savureiz uzrāvām basīti, taču pietika drusku pagrozīties zem groza, trīsreiz iemest, un ieskaite rokā.

Pārtraukumā abu komandu treneri sapulcināja sportistes sev apkārt un dusmīgi viņām kaut ko skaidroja. Sēžot balkonā, redzēju: meitenes, sarkanām sejām un vaļējām mutēm, aplī noliecas, un viņu galvas sakļaujas pār abu galvām kā purva augi rasenes. Sapratu, kāpēc sporta skolā ik pa laikam tiek meklēti jauni treneri…

Es negribēju iekulties jaunās nepatikšanās.

Ap septīto klasi, kad citas meitenes pasāka kolekcionēt komplimentu trofejas (zaķītis , mincītis, karstmaizīte, dižā biste, mis Kuldīga, saldumiņš), es vakaros gultas kājgalī, kas ikdienā pret sienu, ieskrāpēju sev veltītos ,,maikste”, ,,garā pupa”, ,,bezgalīgais stāsts”, ,,makšķerkāts” un neskaitāmus citus.

Iestājoties deju un tusiņu laikmetam, draudzenes nekur negāja bez manis. Vajadzēja uzticamu personu, kas pieskata somiņas un jakas. Stundu pirms balles sākuma jau sēdēju zāles stūrī, iekrauta lietussargos, brillēs, somās un apģērbos kā ziemošanai sagatavota palma.

Nevilšus gadījās piesaistīt citu apmeklētāju uzmanību, jo klubā vienlaicīgi notika arī mājražotāju tirgus; cilvēki klīda pa visām telpām. Manis sargāto priekšmetu klāsts daudziem iepatikās, atskanēja piedāvājumi tādus iegādāties. Mirkli svārstījusies, sāku iekasēt priekšapmaksu par izvēlētajiem modeļiem. Apsolīju pasūtījumus izsniegt pēc nedēļas, nosaucot adresi, kurā dzīvoja tobrīd visvairāk pielūdzēju ieskautā draudzene.

Vēlāk, jau aktīvo randiņu periodā, dāmītes gribēja mani par ,,trešo lieko”, lai vecāki atļautu vakaros staigāt ar draugiem. Visiem labi: senčiem mierīgs prāts, ka meita ,,ar Noriņu parkā elpo svaigu gaisu”, draudzenei nav jāuztraucas, jo puisis nekad nepaskatījās līdz katlumājas dūmeņa pašai augšai, man savukārt tika čaļu atnestie saldumi- meitenes aiz jūtu pārpilnības nespēja ne kumosiņa norīt.

Aukstajos mēnešos pasēdēšanas notika pie kādas, kurai vecāki bija projām. Meitenes, kļūdamas aizvien iejūtīgākas, apsolīja, ka viņu puišiem noteikti būs līdzi draugs- vikingu pēctecis, perspektīvs zemkopis, vismaz apmaiņas students no Etiopijas.

Stāvēju pie loga, gaidot vārtrūmē parādoties apsolīto sirdsāķīti. Uztraukumā sakrampējusi rokas aiz muguras, jutu tās strauji pārkoksnējamies. Uz pirkstiem krājās pārējo ciemiņu šalles, cepures un vējjakas. Bet manas laimīgās nākotnes bāka, beidzot atklunkurējusi, pabāza galvu no kapuces un draudzīgi piemiedza aci: ,,Nezināju, ka jūsu pilsētā atvērta zoodārza filiāle ar īstu žirafi!” Apspiedusi vēlmi ar savu ,,drēbju pakaramo” pievērt arī viņa otru aci, dvesu: ,,Nezināju, ka šolaiku vikingi mēdz piestrādāt par dārza rūķiem”.

Baltā košļenes pika vēlāk tik mīlīgi iegūlās viņa tumšajās cirtās…

Problēma prasījās tikt risināta. Sāku pētīt rakstos, kā līdzīgos gadījumos tikuši galā citi. Par iedvesmas avotu kļuva kāds stāsts no kino vēstures par ,,Zvejnieka dēla” uzņemšanas laiku. Galvenā varoņa tēlotājs Pāvuls ar visu ekipējumu- tīkliem, ķekšiem un zābakiem- braši soļojis pāri kāpai augsti paceltu galvu, bet, lai aktieris izskatītos garāks, viņa komandas biedri tipinājuši līdzās pa lēzeni izraktu grāvi.

Man vajadzēja pretēju efektu, tāpēc jābūvē kas līdzīgs platformai. Par atvaļinājuma naudu nolīgu prasmīgus meistarus, kas pielāgoja virtuvi, ievērojot pareizos leņķus.

Rezultātā ieguvu glītu podestu, kur ciemiņam pakavēties, kamēr es viņam, uz grīdas aiz galdiņa pretī stāvēdama, pašus gardākos ēdienus un dzērienus, augļus un dzērienus, kūciņas un dzērienus… Līdz attapāmies istabā horizontāli, zem viena leņķa, un tad jau neko vairs nevarēja mainīt.

Apprecējāmies Ventspilī, uz kuģīša ,,Hercogs Jēkabs” pēc trim dienām. Peldlīdzekļa klājam piemita patīkams slīpums.

Mazliet kreņķējos, kā notikušo uztvers vīra radi. Bažas izklīda jau pirmajā apciemojuma brīdī. Vecāki izrādījās vecmodīgi kā ogļu gludekļi. Stambulas konvencijas sabaidīti, viņi nopriecājās, ka dēls atvedis mājās sievu, nevis ,,trešo personu”, valzivi vai betona maisītāju. Četrdesmitgadīgā māšele, jaunumus uzzinājusi, sāka spiegt un lēkāt, apkrita man ap kaklu un čukstēja ausī: ,,Beidzot man būs īsta draudzene!” Jo viņas skolas laiku čomenes jau sāka domāt pat mazbērniem, kamēr Sinčuks nēsājās apkārt ar atmiņu kladi, kur katram dzīves ceļā sastaptam ierakstīt viņa mīļāko dzejoli, dziedātāju un krāsu.

Viņas vīrs, cilvēks ar pērnās lapu kaudzes temperamentu, vēlāk atklāja man Sintijas mūžīgās jaunības noslēpumu. Reiz ceturtajā klasē, kārtējās veselības pārbaudes laikā, meitene palūrējusi medmāsai pār plecu un ieraudzījusi savā kartiņā spriedumu ,,stipri attīstīta savam vecumam”, ko iztulkojusi kā ,,izskatās veca”. Turpmākā dzīve veltīta, lai pagrieztu laika ratu pretējā virzienā. Sintija nesvinot dzimšanas dienas, bet svinīgi atzīmē datumu, kad beidzot varēja nomainīt personas kodu uz ,,nejaušu skaitļu kombināciju”.

Pavēstījām radiem, ka nākamajā dienā dosimies uz Šlokenbekas muižu izbaudīt romantisku nedēļas nogali. Sintija, nespēdama brāļuku pamest, izdomāja mūs neatstāt vienus, bet braukt līdzi. Teletūbijiem rotātajā mugursomā iegūla daži no meitas aizlienēti tērpi, atmiņu klade un galda spēles.

Sasnieguši galamērķi, apmetāmie, protams, jaunlaulāto numurā. Ieslēdzām Sintijai multfilmu kanālu, bat paši gatavojāmies patīkamam vakaram sveču gaismā. Mūsu nodomus laikam noklausījusies, viņa vienubrīd pazuda no redzes loka. Atgriezās ar vīna pudeli un sašutumu, ka pārdevēja nav prasījusi uzrādīt pilngadību apliecinošu dokumentu. ,,Darbinieku paviršības dēļ jaunieši var nodzerties!”

Man vairāk rūpēja, cik dārgu dzērienu atļāvusies, tāpēc rūpīgi izpētīju čeku. Zem alkohola cenas nepārprotami, pat skarbi bija nodrukāts ,,Pircēja vecums noteikts vizuāli”…

Tā kā pie rokas neatradās nevienas košļenes, nolēmu šo dokumentu paglabāt līdz švāģerienes Koda Maiņas jubilejai.

Vēlāk zvanīja viņas meita, lai atgādinātu, ka desmitos mammai jābūt gultā. Un vai manā ietekmē viņa gadījumā nesāk smēķēt? Visticamāk, neglītais ieradums tika piešūts, kad ģimene bija iznākusi mūs pavadīt. Vēsajā rīta gaisā, manām krūtīm ražojot priecīgi satrauktas elpas mutuļus, no zemes tie laikam izskatījās kā dūmu mākonīši.

Apsolījusi meitai, ka nepīpēs līdz pensijai, Sintija sāka spriņģot pa gultu, prātojot, kāpēc es par dāvanu esmu gribējusi ,,kaut kādu boooring ledusskapi”, nevis poniju vai papagaili. Iedevām viņai grāmatiņu ar uzlīmēm, kai paši beidzot varētu tikt pie vīna. Salīmējusi smaidīgos prinčus blakus princesēm, Sintija aizmiga, izstiepusies mūsu gultas pašā vidū.

Līdz rītam balansējot vienā maliņā, sapratu, ka nedrīkst ļaut vecai skolas laiku fotogrāfijai noteikt visu dzīvi!

Pieteicos konkursam TV raidījumā. Izturēju atlasi, noslēdzu līgumu. Tajā apliecināju, ka līdz filmēšanas beigām negriezīšu nagus un matus, ļaušu tos nokrāsot zaļus un ļaušos grima mākslinieku pārdrošākajām iecerēm.

Pagaidām tikai mēs ar Sinčuku zinām, ka drīz es kļūšu par īstu zvaigzni.

Jo šovs kā nekā saucas ,,Zvaigzne nakšņo zem koka”!

Alise Duera Millere

Laupītājs un putenis

1.

(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)

Džefrijs Holands bija jauns un izskatīgs gaišmatains vīrietis. Ar savu ārieni un manieri, kādā tas jau otro reizi apstaigāja šo restorānu, meklēdams savus biedrus, ar kuriem šeit viņam bija norunāta tikšanās, tas tūdaļ atšķīrās no pārējiem šejienes apmeklētājiem. Sabiedrībā viņš bija pazīstams kā miljonārs un šis fakts jau pats par sevi piesaistīja cilvēkus Džefrijam Holandam kā magnēts. Kur vien tas uzturējās, cilvēki savstarpēji sačukstējās, un arī šeit tie čukstēja viens otram:

“Tas taču pats jaunais Holands!”

Protams, neiztikt arī bez intrigām un aprunāšanas, bet tas labi piederējās viņa augošajai popularitātei.

“Pēc izskata viņš nemaz neatgādina tādu, kurš varētu pasūtīt pusdienas šajā restorānā, nemaz nerunājot par to, ka viņš varētu vadīt raktuves!” kāds izsmējīgā tonī ieteicās “tāds puišelis vēl vien ir!”

“Man gan tā neliekas! Manuprāt, viņš ir vecāks, nekā var šķist un var pasūtīt pusdienas šajā restorānā bez bēdu!” iebilda cits.

Klīda arī runas, ko gan jaunais miljonārs dara ar savu naudu.

“Man zināms, ka viņam pieder otrais stāvs šajā pašā namā!” vēl kāds cits zināja stāstīt.

Džefrijs Holands par šo laiku bija iegādājies vakara avīzi un, ērti iekārtojies pie kāda galdiņa, atšķīra laikrakstu vietā, kur virsraksts vēstīja”Apzagta miljonāra māja”

“21.decembrī sērijveida zaglis, kurš pēdējo četru nedēļu laikā jau veicis zādzības kaimiņu, L.G.Innesa, T.Vilsona un Ābrahama Marheima mājās, pagājušajā naktī ielauzās B.C.Vaughana rezidencē Ņujorkā, nolaupot no īpašnieka dzīvokļa vērtīgu vīnu kolekciju. Zināms, ka ģimene tobrīd bijusi komandējumā ārzemēs un daļa no nolaupītajām vērtībām tikusi nogādāta pie dīlera Bostonā, taču persona, no kuras tā iegūta, joprojām nav identificēta, vien zināms, ka tā bijusi sieviete. Nav arī pierādīts, ka šīs vērtslietas nebija nezināmās dāmas personīgā kolekcija”

Viņu pārtrauca viesmīlis, paziņojot, ka ieradies Vaughanu pāris. Vaughana kundze atvainojās par kavēšanos, tūdaļ attaisnojot to ar notikušā apstākļu noskaidrošanu visu šo pēcpusdienu.

“Neraizējaties, mana māsa vēl nav ieradusies, tādēļ neko neesam nokavējuši. Es te tiko lasīju par zādzību jūsu mājā, vai zaudējumi ir ievērojami?” Džefrijs Holands līdzjūtīgi painteresējās, lai uzturētu sarunu.

“Ak, jā, mūsu Van Djūka oforts ir pazudis! Un, protams, Čārlija vīna kolekcija, par kuru viņš tā pārdzīvo!” Vaughanas kundze satraukti atsaucās, novelkot savus smalkos cimdus.

“Tas patiesi ir šausmīgi- četras laupīšanas un vēl neviena nav atklāta!”

“Nu jums, Džefrij, manuprāt, nebūtu par ko satraukties. Jūsu māja atrodas pārāk augstu kalnā, lai par to interesētos kāds laupītājs, vismaz nedomāju, ka kāds uzņemtos tajā uzrāpties” Vaughanas kundze piezīmēja.

Par šo piezīmi Džefrijs Holands sirsnīgi iesmējās, sakot, ka arī viņš cer, šis zaglis iegadījies šeit tīras nejaušības pēc un vairāk neatgriezīsies.

”Bet jums, Vaughana kungs, vislabāk pašlaik derētu pīļu medības. Tas, manuprāt, būtu lielisks veids, kā kaut uz laiku visu aizmirst” viņš piezīmēja, pagriezies pret Čārliju Vaughanu.

Taču pats Čārlijs Vaughans palika skeptisks šajā ziņā:

“Man pašlaik derētu labs detektīvs, par labu samaksu, protams, tāds, kurš ar steigu to visu atrisinātu” viņš tikai noteica.

“Vai ar pieciem tūkstošiem pietiktu?” Džefrijs viņam pievienojās “šo summu varētu izsludināt par informāciju!”

“Lai notiek!”

Vaughana kungs uz brīdi viņus pameta un kad viņš atgriezās, atrada savā vietā sēžam Džefrija Holanda māsu, Florenci Meju, kura ļoti labprāt iesaistījās šādās sarunās un paturēja prātā katru sīkumu, apspriežam ar Džefriju un paša Vaughana sievu notikušo zādzību.

“Manā skatījumā, pie Vilsoniem patiesi nav ko ņemt” viņa tērgāja “kad es personīgi tur biju, viņu īpašums bija vien pāris gleznas koka rāmī un melns satīna saulessargs, kas, visbeidzot, vēl izrādījās vien lietussarga statīvs”

“Bet, dārgā Florence, kā gan tas var būt, ka saulessargs izrādās statīvs!” tagad nenocietās arī Džefrijs Holands, neiesaistījies māsas sarunā.

“Izrādās, tas satīns nebija īsts, tāpat kā viņiem nekas nav īsts. Bet padomā tikai, tas laupītājs ir izstaigājis veselas četras mājas, neatstājot aiz sevis nekādas pēdas. Vai tas savā ziņā nav apbrīnojami?” viņa turpināja čalot.

“Innesu mājā viņš bija pēc sniega vētras, vismaz tur jābūt kādām pēdām” Džefrijs viņu pārtrauca.

“Tas liek domāt, ka tas varēja būt kāds, kurš šīs mājas labi pazina, kāds no sargiem, pieņemsim, vai pat vairāki kopā!” ieteicās Vaughana kungs.

“Un jūs domājat, ka apsargs būtu ņēmis Innesas jaunos zīda palagus? Nu es par to šaubos!” Florence enerģiski iebilda “es gan to iedomājos kā kādu slaidu, tumšmatainu vientuļnieku”

“Jūs domājat to sievieti, kura Bostonā pārdeva dīlerim Marheimu sudrabu?”

“Tā droši vien bija viņa mīļākā. Viņa to vien gaida, kad viņš aplaupīs kādu lielu, ievērojamu banku, tādejādi cerot ar to iegūt popularitāti sev, sapņojot par slavu un lielu māju” Florence nespēja rimties.

“Es ceru, ka tā nebūs Hillsborougu banka!”

Tagad Džefriju Holandu tādas runas pamazām sāka satraukt.

“Nu, visādā ziņā, mani iekrājumi ir pārāk niecīgi, lai ar tiem ieinteresētu kādu laupītāju!” tā atkal bija viņa māsa.

“Mani satrauc vienīgi tas, ja nu tas nelietis uziet tās vērtības, kuras tev dāvināju pagājušo gadu uz Ziemassvētkiem?” Džefrijs Holands noraizējies paskatījās uz māsu.

“Vēlreiz mīļš paldies tev, brālīt, par to veco, vērtīgo sudrabu, kuru tu man uzdāvināji, bet vari pat to vari neraizēties, es to esmu noglabājusi tādā drošā vietā, ka tur neviens zaglis klāt netiktu, to tu vari ticēt!”

“Manuprāt, zaglis varētu būt iemitinājies kaut kur tepat kaimiņos un gaida izdevības. Trīs dzelzceļi, kuri apņem šejieni no visām pusēm, padara Hilsboro par ļoti izdevīgu vietu, lai izzustu nemanīts jebkuru brīdi. Tā nu tas ir!”

“Es gan nedomāju, ka viņš jebkad tiks notverts! Padarījis savu, tas nozudīs bez pēdām un…”

Viesmīlis tobrīd uz paplātes pienesa vēstuli, adresētu Florencei Mejai. Tajā bija teikts- “Šodien, pulkstens piecos jūsu mājā ielauzies zaglis, pazudis tējas komplekts un mētelis”

Florences Mejas pareģojums, ka viņas māja paliks neskarta, bija izgāzies.

2.

Tas bija neganti auksts vakars, kad, nākamajā dienā pēc tikšanās restorānā, Džefrijs Holands izkāpa no vilciena Hilsborougas stacijā. Aukstums šeit, salīdzinoši ar Ņujorku, bija pielaidies, taču vējš vēl joprojām svēla pretī nežēlīgi no vilciena omulības izkāpušajiem. Ģērbies šim gadalaikam atbilstoši- garā kažokā, Holands palika stāvot uz platformas un ar skatienu mēģināja sazīmēt kādu pazīstamu stāvu- viņu sauca Makferlans. Tas bija vecāks vīrs, kurš atsūtīja zināmo telegramu viņa māsai. Taču, lai arī kā viņš centās to saskatīt ļaužu pūlī, kuri steidzīgi devās savās gaitās, pametot šo staciju, neko līdzīgu Makferlanam viņš nespēja saskatīt. Un vispār, šādā laikā šeit bija tikpat kā tukšs no cilvēkiem. Vienīgais, kuru viņš šeit pazina, bija vietējais pastnieks, pie kura Džefrijs Holands vērsās ar jautājumu pēc Makferlana.

“Heriss, vai tu gadījumā neesi redzējis Makferlanu šeit?” viņš uzsauca pastniekam.

“Neesmu gan! Droši vien, tādā aukstumā tam bijis par grūtu nokļūt līdz šejienei!”

“Tad tev būs mani jāaizved!”

Heriss atrunājās tik ilgi, līdz Holands piesolīja viņam trīskāršu samaksu un tad viņi beidzot devās piecus kilometrus garajā ceļā.

“Atļaujat minēt, jūs patlaban braucat apskatīt Mejas kunga māju, kura tikusi apzagta” pasta darbinieks pārtrauca klusumu, kuru traucēja vien vēja žēlās gaudas pāri laukam.

“Tu esi atjautīgs, Heriss!” Džefrijs Holands iesmējās “piecas laupīšanas un neviena vēl nav tikusi atklāta, tas jau kļūst interesanti! Vai ne?”

“Tur taču smaržo pēc naudas, lielas naudas!” paskubinājis zirgu, Heriss atskatījās uz aizmugurē sēdošo Holandu, kurš spītējot asajam pretvējam, bija sacēlis kažoka apkakli pāri ausīm.

“Runā, ka tā pat varētu būt sieviete!” Heriss tagad noslēpumaini pieklusināja balsi.

“Sieviete?” Džefrijs Holands iesaucās.

“Kā tad, ser! Kuram gan citam vēl interesēs palagi un mētelis, ja ne jaunai sievietei? Vils Brauns, kurš braucis pa šo pašu ceļu stāstīja, ka kāda jauna sieviete pēkšņi gadījusies ceļā un lūgusi aizvest kādu gabalu. Pēc aptuveni kilometriem diviem, tā sacījusies tālāk ceļu mērot kājām. Tikai jāņem vērā, ka Brauns ir liels melis, kā jau visi Brauni- nekad nevar zināt, kur taisnība, kur- ne!”

Heriss vēlreiz atskatījās uz Džefriju Holandu un viņa seju rotāja šķelmīgs smaids.

Ceļš izbeidzās pie Makferlanu mājas, kur viņus sagaidīja Makferlana kundze- tipiska skotiešu tautības sieviete ar laipnu, pieklājīgu izturēšanos.

Tā nu bija iznācis, ka viņa šaja namā pašlaik ir galvenā saimniece, jo viņas vīrs bija slims ar reimatismu, otrais dārznieks atlaists, bet “zēns”, kurš saimniekoja mājā, palaists uz mājām Ziemassvētku brīvdienās. Visādā ziņā, tā bija ļoti laipna un saprātīga sieviete, bet kad Džefrijs ierosināja atzvanīt uz biroju, no kuras nosūtīta telegramma, lai uzzinātu ko sīkāk, viņa tā apstulba, ka sāka pie sevis šķendēties un ko nesakarīgi bubināt. Tad Džefrijs Holands vienreiz noskaitās un aizsūtīja viņu pagatavot ko pusdienās, jo pēc garā ceļa jutās izsalcis.

Nākamajā dienā viņš uzsāka ceļu mājās, jo bija nolēmis visas savas vērtslietas pēc iespējas ātrāk nogādāt drošībā, taču ceļā iznāca aizkavēšanās- sniegs bija sasnidzis vairāk kā viņš bija domājis un tas apgrūtināja ceļu, tā nu viņš nesasniedza Ņujorku nākamajā dienā, kā iepriekš bija to ieplānojis. Kad viņš beidzot nokļuva mājās, tā sagaidīja viņu pelēka un drūma. Kaut kas nepatīkams pārņēma mājas īpašnieku tajā visā un Džefrijs Holands, iebāzis roku mēteļa kabatā, sataustīja revolveru, kuru viņš nēsāja līdzi. Piepeši kāda skaņa mājas iekšpusē pārbiedēja viņu ne pa jokam- tas bija vecais franču pulkstenis, kuru, kopš nopirkšanas, viņš vēl nekad nebija savedis lietošanas kārtībā. Tikai reiz, nejauši tam pieskaroties, viņš to atdzīvināja un nu tas, Džefrijam par lielām šausmām, sāka zvanīt. Pulkstens nevarēja tā pats par sevi zvanīt, ja kāds tam nepieskārās.

Tagad Džefrijam Holandam uzreiz radās aizdomas, ka māja kāds ielauzies.

Viņš klusām atslēdza ārdurvis un, noāvis zābakus, ielavījās mājā. No bibliotēkas telpas krita šaura gaismas strēmele. Viņš šeit nebija viens- tas nu bija skaidrāks par skaidru! Holands, pārvietojoties bez skaņas, tuvojās bibliotēkai. To, ko viņš tur ieraudzīja, visādā ziņā, tūdaļ pat apgāza viņa teoriju par sieviešu dzimtas zagli, kuras aizraušanās ir smalku palagu un dārgu mēteļu atsavināšana no citu mājām, kā viņš bija domājis, kad vēl vakar viņi bija apsprieduši zādzību. Tas bija vidēja auguma vīrietis, smilšu brūniem matiem, kurš stāvēja atbalstījies pret galdu, uz kura atradās pulkstens, ar vienu no grāmatām, kuru bija izņēmis no viņa grāmatu plaukta, rokā. Vairāk Džefrijs Holands neko nespēja saskatīt.

Viņš klusi pielavījās pie iebrucēja:

“Vai patīk?” viņš rāmā balsī iejautājās, tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis.

Laupītāja pārsteigums nebija ilgs- atkāpšanās, kuru Džefrijs Holands, muļķīgā kārtā, bija noturējis par padošanās zīmi, izrādījās viltīgs gājiens- laupītājs veikli nospieda gaismas slēdzi un, tumsas aizsegā, metās bēgt.

Kad Džefrijs Holands no jauna iededza elektrību, laupītājs bija izzudis no viņa redzesloka. Viņš dzirdēja soļus jau izskanam kaut kur aiz kāpņu pagrieziena, kurš tālāk veda uz vairāku citu kāpņu sazarojumu. Holands saprata, ka nedrīkst zaudēt laiku ne mirkli. Uzvilcis zābakus, lai maldinātu zagli par savu atrašanās vietu, viņš sekoja soļiem. Tā bija ne vienkārša un, ja tā varētu teikt, pat bīstama spēle, taču, tajā brīdī Džefrijs sajuta sevī nezin no kurienes mostamies azartu un prieku par iespēju būt noteicējam par situāciju. Tagad viņš šeit visu kontrolēja. Vēlviens pagrieziens, tad vēlviens un laupītājs bija viņam rokās:

“Stāvēt pie šīs sienas, ar rokām, paceltām virs galvas!” Holands uzsauca laupītājam, drošības un iespaida radīšanas labad, virzot ieroci pret iebrucēju. Viņam par pārsteigumu, laupītājs tobrīd paklausīja, nostājoties tā, kā tam bija teikts. Piepeši viņš ko atcerējās-telefons… bibliotēkas istabā atrodas telefons! Viņam nepieciešama palīdzība! Džefrijs Holands metās pie telefona un uzgrieza centrāles nummuru. Savienojums nepienāca. Viņš mēģināja vēl vairākas reizes, bet bez panākumiem.

“Un cik ilgi man tagad tā būs te jāstāv?” laupītājs tagad ierunājās.

“Kamēr es sadabūšu kādu palīdzību!”

“Jūsu zināšanai, es tos vadus pārgriezu!” laupītājs ar zināmu triumfu izmeta.

“Nu, tādā gadījumā, iespējams mums būs jāgaida šeit līdz rītam, kamēr Makferlana kundze sāks brīnīties par manu izzušanu un sūtīs kādu meklēt. Varam mierīgi piesēsties un pagaidīt, mums nav kur steigties”

Tagad Džefrijs Holands bija pārgājis uz miermīlīgu toni.

Viņam par nepatiku un apbēdinājumu, laupītājs, izdzirdējis šādu viesmīlīgu uzaicinājumu, ieņēma ērtāko vietu, kurā varēja mierīgi pavadīt arī nakti, tā ka Holandam nekas cits neatlika, kā atzveltnes krēsls.

Viņiem, patiesi, nebija kur steigties, viņi pašlaik bija vienādā situācijā.

“Varat noņemt masku, tā jums vairs ne būs vajadzīga, variet man ticēt!”

Iebrucēja seja, kas parādījās zem melnās drēbju maskas, izraisīja neviltotu interesi Džefrijā Holandā. Tas bija savā ziņā neparasta izskata vīrietis ar

smilšu krāsas matiem, kuri mazliet atkāpušies no pieres un rudu bārdu šaurajā sejā. Pagarā augšlūpa piešķīra sejai zināmu komiskumu, savukārt, rokas tam bija mazas un pavisam neglītas.

Tā vien šķiet, laupītājs šeit jutās pavisam brīvi un Holandam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Kādu laiku viņš darbojās ap apsēju, ar kuru bija pārtīta viņa labā roka, tad izņēma no grāmatu plaukta kādu grāmatu un sāka to lasīt. Tas Džefriju Holandu patiesi pārsteidza. Viņš mēģināja sekot svešā paraugam, taču viņam tas nekādi tik labi vis neizdevās.

Taču ilgāk par stundu iebrucējs nenocietās un sāka kļūt nemierīgs. Viņš vairākas reizes paskatījās uz Džefriju Holandu, katru reizi nemierīgi sagrozoties tā, it kā vēlētos piecelties, vai ko teikt:

“Izskatās-tu mani vairs neatceries?” viņš beidzot ierunājās.

Tagad arī Holands viņu uzlūkoja.

“Kā to īsti saprast?”

“Nu, mēs kādu laiciņu mācījāmies kopā, vienā skolā!”

Džefrijs kādu brīdi viņu vēroja, tad viņa prātā kas atausa.

“Tad tev jābūt Billijam Makvaijam, vai ne tā?”

Vīrietis pamāja ar galvu:

“Tas pats!”

“Atceros, visi skolotāji tevi neieredzēja, bet tu tik un tā paliki tāds, kāds esi”

Holands tagad iesmējās, atminoties, kā šis visai neparastās dabas puisis, skolas laikā mēdza viņus visus smīdināt, kustinot ausis. Šāds talants nudien nepiemita nevienam no viņiem.

“Tā bija!” vīrietis pamāja vēlreiz.

“Dzirdēju, ka esi iestājies flotē!” Džefrijs Holands turpināja jau nopietni.

“Jā, es gribēju gan, taču neizturēju Akadēmiju. Ak kungs, tā bija īsta elle! Īsts cietums!”

“Esi sēdējis?”

Billijs Makvaijs papurināja galvu:

“Nē, neesmu! Ar šo lietiņu sāku nodarboties tikai pirms kāda mēneša”

“Nu tad drīz tur būsi!”

Taču Billijs vai nu nebija to dzirdējis, vai arī neņemot pie sirds, turpināja:

“Ak, daudz ko esmu par šo laiku darījis” viņš pastiepa roku pēc sērkociņu kārbas uz galdiņa “neiebildīsi, ja to izmantošu?”

“Nē, lūdzu!”

Billijs Makvaijs uzšķīla uguni un aizsmēķēja.

“Tas mani nespēj interesēt ne mazākajā mērā!” Holands sausi noteica un centās no jauna pievērsties grāmatai, taču viņam joprojām tas neizdevās.

Makvaijs sakustējās, mēģinot piecelties.

“Paliec kur esi!” Holands tam uzsauca tonī, kādā bija runājis pirmīt.

Billijs Makvaijs atslīga krēslā:

“Es jau neko… neko… mana kāja…” viņš stostījās.

“Ja vēlreiz pakustēsies, nudien nošaušu!”

Džefrijā Holandā tagad bija atgriezies iepriekšējais spars un dusmas uz neaicināto viesi.

“Jā, Holand, tā vien šķiet, tu biji visai pārsteigts par tām prasmēm, kuras atklāji manī no jauna, bet neslēpšu- es šo darbiņu pieprotu, nesagādājot sev tās pūles, kādas pieliek citi mūža garumā, lai sev ko iegūtu” Billijs Makvaijs centās uzturēt sarunu ”un es pateikšu vēl vairāk- man ir māsa, kura ir iesaistīta šajā lietā. Ļoti mīļa meitene. Tas, ka tu te uzradies protams bija tīrā nejaušība”

“Nē, tā nebūt nebija nejaušība…”

“Zinu, zinu, tu nāci apskatīt māsas māju” Makvaijs viņu pārtrauca “ļauj man tagad uz stundu iziet, man jāaiziet līdz savai māsai, par kuru, godīgi sakot, esmu noraizējies, atstājot viņu vienu tādā putenī vientuļā meža mājiņā. Nesmu pieļāvis kļūdu un nu vēlos šo kļūdu labot”

“Nekādā gadījumā! Nekur tu tagad neiesi! Ja tev dārga sava dzīvība, tu no šī krēsla nepiecelsies!” Holands no jauna pavērsa pret viņu ieroci.

“Esi gan tu…”

Billijam Makvaijam brīdi aprāvās valoda, taču drīz vien viņš turpināja ”tad tas paliks uz tavu sirdsapzņu, ja ar viņu šo nakti kas atgadīsies, un tu skaidri zināsi, ka varēji to novērst. Viņa var tur nosalt, ja nu gadījumā uguns izdziest, vai vienkārši pārbīties no puteņa, kurš pašlaik plosās ārā. Vai tiešām tu to neapjēdz?”

“Par to tev vajadzēja parūpēties, pirms visu uzsāki!”

Es jau to arī darīju, bet, redzi, visu nevar paredzēt. Tu to, protams, varētu izdarīt manā vietā…”

“Ko? Tu laikam tagad joko! Tu patiesi esi labs jokdaris vēl aizvien! Tu gribi, lai es lai iesaistītos tavā, iespējams izdomātajā afērā, palīdzot tev aizbēgt? Nemūžam!”

“Man līdzdalībnieki nav vajadzīgi, es, manuprāt, pats ar visu lieliski tieku galā!”

Tagad, pirmo reizi, Holands pamanīja viņa izteiksmē dusmas.

“Nu, kad būšu nogādājis tevi drošā vietā, es, varbūt, varētu uz to būdu arī aiziet!”

“Tad jau var būt par vēlu!”

Džefrijs Holands paņēma grāmatu un atsāka lasīt. Viņam patiešām tas bija diezgan vienaldzīgi, taču viņa prātu nodarbināja saruna un uzmācīgās domas, ka tās ir viltīgi izliktas lamatas, uz kurām viņam jāuzķeras. Un tomēr- ja nu viņai patiesi nepieciešama šī palīdzība? Brīdi padomājis, Džefrijs Holands piecēlās:

“Lai notiek, es aiziešu , bet pirms tam sasiešu tevi, ja nu domā bēgt!”

“Esi piesardzīgs ceļā, šādā laikā tas ir bīstams!”

Džefriju Holandu neatbildēja. Šis labi domātais padoms pašlaik viņu drīzāk kaitināja, nekā palīdzēja šajā jau tā neapskaužamajā situācijā.

“Tā būda, uz kuru tev jāiet, atrodas aptuveni pusotru jūdzi uz ziemeļiem no šejienes” Makvaijs turpināja “starpcitu, māsa domā, ka es strādāju par naktsargu, tādēļ visu nakti esmu projām. Tā es esmu viņai iestāstījis”

“Tas mani vēl vairāk neinteresē! Negatavojos klausīties tavos melos! Izskatās, ka tāpat esmu iesaistīts kādā no tavām afērām!”

“Būtu tev ļoti pateicīgs, ja tu darītu viņai zināmu manu atrašanās vietu šeit!” Billijs Makvaijs vēl noteica.

Tas nu Holandam vienreiz bija par daudz. Viņam pietika Billija Makvaija bezkaunības.

“Ej ellē!”

Aizsitis aiz sevis durvis, viņš devās ceļā.

(turpinājums decembra numurā)

Autora piezīmes- Oforts (no franču: eau-forte — ‘stiprais ūdens’, domājot slāpekļskābi) ir dobspieduma tehniku grupa, kurā zīmējumu metāla plātnē iekodina ar skābi.

/no “Google” materiāliem/

NAKTS TAKSOMETRS

11.nodaļa

Vakardienas mantojums

Viņi atvadās no Elvīras aukstā janvāra dienā. Tā ir klusa, neliela cermonija, kurā piedalās paši tuvākie, tai skaitā Jēkabs un Hermīne, kuri viņu pazinuši un mīlējuši kopš jaunības un vēl daži tuvākie kaimiņi no Meždārza ielas, kas nu palikuši šaisaulē. Gaiss ap viņiem virmo sasalis un viegls, kā gribēdams atvieglot palicēju ciešanas. Īpaši grūts šis brīdis ir Intai- mācītāja izsacītie vārdi par dvēseli un zemes dzīvi uz brīdi izskan, tad izgaist kaut kur nebūtībā, tāpat kā viņas mīļā Elvīra pamazām attālinās no viņas… Inta domā par viņu kopā pavadīto laiku, par visiem tiem laimīgajiem brīžiem, kurus viņas pavadījušas un par tiem, kuri šajā cermonijā vairs nevar ņemt līdzdalību, pat ja būtu to gribējuši…

“Inta?”

Viņas domas pārtrauc tēva balss un roka uz viņas pleca.

Inta paceļ saraudātās acis un tās sastopas ar tēva gaiši zilo acu skatienu-vienmēr mīlošs, vienmēr aizsargājošs un saprotošs. Tādu Inta viņu atceras, kopš vispār spēj ko atcerēties. Mātei droši vien vajadzēja viņu ļoti mīlēt…tik labu cilvēku.

“Iesim nu iekšā, meitiņ! Sēdīsimies pie atvadu mielasta!”

Tā nu no vienas puses tēva, no otras- Rimanta atbalstīta, Inta dodas iekšā mielastu namā. Šeit ir silti pēc vairāk kā stundu pavadītas pēcpusdienas kapsētā, bet viņai drīzāk salst no iekšpuses, nekā miesiski.

Intai šķiet, ka nevarēs norīt ne kumosu, viņa vairs nevēlas neko, tik vien, lai Elvīra atkal būtu ar viņas, bet viņa zina, ka tas nav iespējams.

“Intiņ!”

Hermīnas apskāviens ir ciešs un mierinošs, viņa gan ir jau pāris gadus vecāka, nekā bija Elvīra, bet vēl arvien tāda pati, kādu Inta atceras viņu kopš savas bērnības- mīļa un gaiši starojoša. Hermīnai varēja uzticēt visu, sākot no ikdienišķiem sīkumiem, līdz pat noslēpumiem un tā ir joprojām, viņa ir otra Intas sieviešu dzimtas uzticamības persona aiz Elvīras. Arī Jēkabs ir “vīrs ar zelta sirdi”, kā labsirdīgs meža gars, kurš palīdz izvest pa pareizajām takām ārā no biezokņa.

“Tu zini, ja kas…” tagad arī Jēkabs pievienojas sievai Intas mierināšanā un atbalstīšanā.

Inta pamāj ar galvu, protams, viņa zina un novērtē to.

Tad nāk arī citi līdzjūtības izteicēji- Mirdzas tante no “Biškrēsliņiem”, enerģiskā “Puķīšu” Gunta, kuru Inta atceras kā spriganu pusaudzi, vēl maza būdama, ar vīru Uldi un dūšīgā Felicita no “Muminielejām”.

Kad oficālais ir galā, pārējie sāk atvadīties, paliek tikai paši tuvākie- Inta Rimants, un tēvs.

“Brauksim mājās! Tēt, tu taču paliksi vēl nedaudz?” Inta skatās uz tēvu ar lūgumu, viņš tagad vienīgais no ģimenes, kas viņai palicis.

“Nu ja tu tā vēlies…” Arvīds, šķiet, jūtas nedaudz neērti par šķietamo traucēkli viņiem ar Rimantu.

“Es labprāt aizvedīšu jūs mājās, ja vēlaties!”

Rimants ir vienmēr laipns ar savu palīdzību.

Kad viņi iegriežas piebraucamajā ceļā, mājas logi ir neierasti tumši un Intas sirds no jauna sažņaudzas. Viņa tīri vienkārši nespēj šovakar palikt viena.

“Rimant, tu taču arī ienāksi?” Inta paskatās uz Rimantu.

“Domāju būs pareizāk, ja es braukšu! Šovakar tev laiks kopā ar tēvu, viņš tev tagad vistuvākais no ģimenes!”

“Paldies! Paldies, ka esi vienmēr tik saprotošs un… mīļš!” Inta uzspiež ašu skūpstu Rimantam uz vaiga. Tas pamāj ar galvu un viegli pasmaida:

“Tiksimies rīt! Es mīlu tevi, Inta!”

“Es tevi arī mīlu, Rimant!”

Ar skaļu “ņau!” viņus sagaida kaķu četrotne.

Inta, sasveicinoties, notupjas un saglauda visus pēc kārtas.

Tie, tāpat kā viņa pati, pašlaik izskatās neziņā par notiekošo un meklē kādu, kuru pazīst un, kurš rūpētos par viņiem.

“Es uzvārīšu tēju, piparmētru-tā darīja arī Elvīra, kad bija kāds grūtums!”

Inta dodas uz virtuvi, vairāk, lai būtu ko ko darīt, nevis cita dēļ. Viņa tagad nevar palikt uz vietas, jo tad nāk atmiņas un asaras ir neizbēgamas.

Viņi dzer tēju klusēdami, katrs savās domās, beidzot Arvīds nopietni paskatās uz Intu:

“Ko domā darīt tālāk ar visu- māju, kaķiem?”

“Es vēl neesmu izlēmusi, zinu tikai, ka tagad viss būs savādāk-grūtāk! Līdz pavasarim ieziemošos un tad… patiesībā es nezinu, kā dzīvošu tālāk, tēt! Viss bija tik ierasti un vienkārši…”

Inta jau atkal ir gatava raudāt.

“Es zinu, es tevi saprotu, bet tu zini, ka “Maldugunis” tevi vienmēr gaida- tās ir tavas mājas!” Arvīds pastiepj roku pāri galdam un saņem Intas roku.

Inta pamāj:

“Es zinu! Paldies!”

Viņi klusē atkal.

“Tu jau laikam vēl nezini jaunumus, Hermīna nebūs uzspējusi pastāstīt- Krūkliņu Ģirts, nu tas, kurš tur klenderēja apkārt mūžīgi piedzēris, Vecgada naktī braucot ar mašīnu nosities! Atkal piedzēries bija… kā triecās, mašīna apmetusi kūleni..” Arvīds runā no jauna, lai tikai klusums viņus nenotver, tad pieklust “ piedod, laikam pašlaik nebija īstais brīdis to stāstīt, es tikai.. es tikai gribēju parunāt par ko citu…”

Inta klusējot pamāj, viņas acis piekaltas tējas krūzei. Patiesībā, viņa pašlaik nezina, ko domāt un vai vispār ko domāt, un ko viņa jūt. Atvieglojuma sajūta, ka atbrīvojusies no kā nepatīkama? Nedaudz vainas apziņa? Varbūt nekā no tā… Viņi turpina dzert tēju klusējot.

Tad Inta pieceļas un nomazgā tējas krūzi.

“Šī bijusi smaga un gara diena, varbūt iesim gulēt!” Arvīda balss, kā vienmēr ir rāma un silta, tomēr tajā jaušas smagums un nogurums.

Inta pamāj:

“Es neiebilstu! Miegs visu dziedē-teica Elvīra!”

Viņa pagriežas, lai ietu, tad atskatās uz tēvu, kurš vēl joprojām sēž pie galda, galvu rokā atbalstījis:

“Tēt? Vai tu paliksi ar mani šonakt, kamēr es aizmiegu? Kā bērnībā!”

“Protams, meitiņ!”

Arvīds pasmaida.

Inta iekāpj gultā un saņem tēva roku no jauna:

“Es mīlu tevi, tēt! Varbūt pēdējā laikā mums nav iznācis tā īsti parunāt, bet tā ir taisnība. Tu esi mans atbalsts un tas ar kuru es varu izrunāt visu, visu. Tā taču ir? Tu taču man arī uzticies un stāsti visu, kas tev uz sirds?”

Arvīds dziļi ieelpo, tad atkal izelpo, pirms pamāj ar galvu:

“Jā! Es arī tevi ļoti mīlu! Tagad guli, es būšu tepat, es vienmēr būšu ar tevi!”

Inta aizver acis, kaut kur dziļi sirdī vēl gruzd sāpe par Elvīru, bet viņai līdzās ir tētis, vislabākais un vismīļākais cilvēks pasaulē…

Arvīds skatās uz aizmigušo, nu jau pieaugušo meitu, nespēdams nedomāt par Olgu atkal un atkal… Viņa bija darījusi to laimīgu un sagrāvusi viņa dzīvi vienlaicīgi. Kopš viņas negaidītās pazušanas, viņš tā arī nebija spējis iemīlēt nevienu no jauna. Vēl jau viņš jauns, tikai 57 gadi, bet kāda tam visam nozīme… kāda nozīme bez Olgas? Viss, kas bija noticis… viss, kam viņi izgājuši cauri…

Arvīds piever acis… .

“Nāc, dūdiņ! Nāc pie tēti!”

Mazā smiedamās ļempato pretī viņam, viņa tiko kā iemācījusies staigāt un šis viņai viens no pirmajiem “eksāmeniem”. Arī Olga vēro viņus un smaida, sēžot atspiedusies uz rokas turpat uz paklāja.

“Viņa mums ir brīnešķīga! Ne tikai skaists bērns, bet gudra un apķērīga meitene!”

Piepeši mazajai aizķeras kāja aiz pārklāja, par kuru viņa iet, viņa nogāžas un sāk brēkt. Olga pieceļas un paņēmusi bērnu, ieceļ sev klēpī.

“Viņa ir tikpat skaista, kā tu! Es mīlu tevi, Olga!”

Olga nolaiž acis, lai aizpogātu mazulītes jaciņas podziņas…

Arvīds dziļi ievelk elpu un atver acis, sirds saraujas. Olga…

Viņš no jauna piever acis…

“Olga! Pagaidi, Olga, es tik ātri nevaru paskriet!”

Pavasara diena ir rēna, bet patīkama, spoža pēcpusdienas saule joprojām ņirb kokos, kad Olga, ko kājas nes skrien, lai patvertos aiz lielā ozola. Teju simts gadus vecs, tas stāv šeit majestātistisks un dzīves gudrs, noskatoties abu bērnu rotaļā. Par bērniem tā īsti gan viņus vairs nosaukt nevar, savos četrpadsmit gados Olga un Arvīds ir jau gana pieauguši, lai senā bērnu dienu draudzība pārtaptu nopietnākās jūtās. Stundām ilgi viņi var kopā gatavot stundas, mētāt akmentiņus tuvējā upītē, runāt par izlasītajām grāmatām, vai doties pastaigās par lauku, vērojot kovārņu pulcēšanos un savādo klaigāšanu. Tagad, pavasarī, tie kļuva sevišķi aktīvi, pulcējoties baros, lai pierādītu sevi un cīnītos par savu vietu teritorijā. Melni un spīdīgi tie lepni staigā pa tukšo, vēl zaļot nesākušo pļavu, vērīgi pētīdami apkārtni.

Reiz viņi uziet alu ar jaundzimušajiem lapsēniem, tas ir pats vasaras sākums, kad lapsēni ir jau nedaudz apvēlušies un pirmo reizi parādījušies ārā no tumšā midzeņa rīta piesaulītē. Rudi sarkani tie kūleņo un veļas, neveikli mēģinādami nostāties uz savām kājām.

“Paskaties, lapsēni! Nāc, gribu redzēt tos tuvāk!” Olga velk Arvīdu aiz rokas uz to pusi, kur pīkst un rosās mazās radībiņas.

“Labāk neiesim tur, tas ir bīstami- laikā, kad lapsām ir mazuļi, viņas mēdz būt agresīvas” Arvīds mēģina meiteni atrunāt, bet Olga izravjas un skrien.

“Olga, uzmanies, nāc atpakaļ!”

Zēns paspējis uzrāpties vien līdz pus nogāzei, kad piepeši no alas parādās balts astes gals, tai sekoja sarkani oranža mugura-izdzirdējusi troksni, lapsas mātīte iznākusi aizstāvēt savu teritoriju un mazuļus. Sīkaļas iesprūk tumšajā, vēsajā alas patvērumā, bet lapsa tramīgi vēro meiteni, kuru katru brīdi gatava uzbrukumam.

“Uzmanīgi!”

Tagad Arvīds ir klāt, viņš paķer meiteni pie rokas un viņi skrien pāri laukam. Tikai pie pašām mājām, viņi aizelsušies apstājas.

“Apsoli, ka nestāstīsi krustmātei par lapsām!”

Par atbildi, zēns sparīgi pamāj ar galvu.

“Apsoli?”

“Apsolu!”

Brīdi viņu skatieni sastopas un kavējas viens pie otra. Arvīds nemaz tā īsti nesaprot, kā tas notiek, kad viņš noliecas un uzspiež siltas lūpas viņas lūpām šajā vēsajā rudens dienā, kas virmo ap viņiem. Olga nedaudz atraujas un izbrīnīta skatās, bet viņas acīs Arvīds, šķiet, var ko saskatīt….

Arvīds atver acis vēlreiz. Pār vaigiem plūst asaras, viņa dvēsele šonakt ir pārpildīta ar visu to, kas tur krājies trīsdesmit gadus. Tas ir aizvainojums, tās ir šaubu un neziņas ēnas, bet tas ir arī prieks un bezgalīga mīlestība, kuru viņš juta pret Olgu un, kuru viņš jūt vēl joprojām un mīlestība pret Intu- vienīgo, kas viņam palicis. Smagums, ko viņš sevī turējis, tagad laužas ārā kā ledus upē, kas liek ūdens līmenim celties, kad kāds spēks to salauž un liek plūst pa straumi uz jūru. Tā Arvīda dvēselē šonakt skalojas emociju un atmiņu sajaukums. Kas to īsti izraisījis, viņš nezina, bet šīs emocijas un atmiņas ir neapturamas, tās nāk un aizskalo visu…

(turpinājums decembra numurā)