Imalda Vuda
(Fragments no stāsta “Septiņas svētdienas”)
Nākot ārā no tualetes, Elīzabete, vārda tiešākajā nozīmē, ieskrēja rokās Aleksam.
“Dek!”
“Sveika, Lemzij!”
“Tu arī tur…” viņa nedaudz apmulsusi norādīja uz durvīm viņiem aiz muguras un gribēja jau doties atpakaļ zālē, bet Alekss satvēra viņu aiz rokas:
“Lemzij, pagaidi, mums jāparunā!”
“Jā!”
“Es nenācu uz tualeti, sekoju tev un gaidīju!”
“Man? Kādēļ?”
“Lemzij, es vairs ilgāk tā nevaru! Tu visu laiku izvairies no manis un noraidi, bet es nevaru…”
“Ko tu nevari?”
“Es nevaru bez tevis dzīvot, Lemzij! Domāju par tevi dienu un nakti, jau tevi redzot vien…”
Elīzabete mēģināja no viņa tvēriena izrauties, bet Alekss piespieda viņu pie sienas.
“Lemzij, lūdzu, guli ar mani šonakt!” Alekss nočukstēja viņai pie pašas auss.
“Laid, tu esi jucis, vai piedzēries šovakar!” viņa šņāca “kā tu uzdrošinies ko tādu man prasīt Maines Dzimšanas dienā! Tu taču zini, ka viņš būs nikns kā elle!”
“Tātad tu arī to gribi! Vai ne? Maine būs pillā un mēs brīvi, lūdzu, Lemzij!”
Alekss noliecās un sāka kaislīgi skūpstīt viņas kaklu.
“Aleks, izbeidz! Laid mani!” viņa tagad burtiski iekliedzās.
Elīzabete izrāvās un skrēja uz zāli, pa ceļam saskriedamās ar meiču violetos, caurspīdīgos baletsvārciņos ar pieskaņotiem tikpat violetiem matiem un riņķi degunā, kura pārsteigta uz viņu atskatījās.
Zālē Elīzabete uzgrūdās Eilam.
“Kur tad tu tā steidzies?”
Tas smīkņājot nogrozīja galvu.
“Dejot!” Elīzabete steidzīgi atsaucās
Viņa piegāja pie Dela un kaut ko pateica, tūlīt mūzikas dārdoņu nomainīja lēnais gabals un Dela balss:
“Čikas uzlūdz !”
Lemzija piegāja pie Maines un aplikusi rokas viņam ap kaklu, piekļāvās:
“Padejosim?”
“Kur tu biji pazudusi?”
Maine pievilka Lemziju sev klāt un noskūpstīja uz auss galiņa.
“Savās darīšanās…” viņa izvairīgi noteica.
Pāri Maines plecam viņa redzēja, kā ienāk Deks, Krispija piegājusi ko teica, bet viņš papurināja galvu un atkal izgāja.
“Pazudīsim no šejienes uz brīdi, gribu būt ar tevi divatā!” Maine čukstēja viņai pie auss “neviens pat nepamanīs!”
Lemzija atrāvās un paskatījās uz Maini:
“Main, ne šeit, ne tagad, es šovakar jūtos nervoza, pati nezinu kādēļ! Mēs taču visu laiku esam kopā!”
“Šodien ir mana Dzimšas diena un tev mani jāklausa! Nāc!” Maine aiz rokas vilka viņu ārā.
“Labi! Labi! Uz kurieni iesim?”
“Vienalga…”
Viņi iejuka dejotāju pūlī un tika koridorī.
“Šeit!”
“Tu jucis esi! Te kāds var nākt!” Lemzija izbiedēta čukstēja.
“Un tu baidies? Pie vella, man ir vienalga, es tevi gribu šeit un tagad un punkts!”
Maine piespieda viņu pie sienas un sāka atsprādzēt jostu, tai pašā laikā, atpogājis draudzenes blūzi, ielaida roku aiz tās un saņēma viņas krūti. Lemzija ievaidējās un pārlaida roku viņa jau piebriedušajam loceklim, bet Maine iegremdējās viņas
izgriezumā. Lemzijas siltā āda un sirdspuksti darīja viņu traku un Mainem likās, ka tūlīt arī beigs, pirms vēl ir sācis.
“Pagaidi, pacieties vēl, aiziesim kaut kur klusākā vietā!” Lemzija bažīgi paskatījās visapkārt.
“Lemzij, es vairs nevaru!” Maine vaidēja.
Atskanēja soļi un Lemzija, atskatījusies, atrāvās:
“Kāds nāk! Nāc, ātri!” Lemzija skaļi čukstēja un saķērusi Maini aiz rokas, vilka viņu projām.
Viņi aizskrēja līdz koridora galam, līdz vietai, kur viņa tiko bija runājusi ar Deku un Lemzija ierāva viņu tualetē. Deks! Lemzija pati nesaprata kādēļ, bet šī saruna kaut kādā ziņā bija atstājusi uz viņu iespaidu. Viņi bija draugi, viņa Deku nekad nebija gribējusi, nebija domājusi par viņu tā, bet šovakar kaut kas tomēr bija aizskāris viņas dziļāko būtību- tas, kā viņš bija pateicis, ka grib viņu, viņa balss, acis, viņa… Nē, viņa ir kopā ar Maini, viņa mīl viņu un viņš mīl viņas. .
“Lemzij?”
“Jā, mīļais, tev jau viss tur kārtībā?”
“Ar tevi nav kārtībā, tu tiko biji pavisam kur citur!”
“Es mīlu tevi, Main! Tu esi vienīgais, kuru es spēju mīlēt un par kuru domāt!”
Lemzija aplika rokas viņam ap kaklu un sāka viņu skūpstīt, bet arī šeit viņiem nebija miera, jo strauji tuvojās augstpapēžu kurpīšu klaudzoņa.
“Ak, nē! Nespēju noticēt savām ausīm! Jau atkal!” Elīzabete novaidējās.
“Kas? Kas ir?”
“Tu gribi pačurāt! Ej!” viņa stūma Maini uz vienas no kabīnes pusi
“Nē, es negribu!”
“Vairs nav laika, paskaidrošu vēlāk! Tikai neaizmirsti ieslēgties!” viņa nočukstēja.
Atvērās durvis un pa tām ienāca meiča- blondīne ar skaistu seju, tikai zem acīm viņai rēgojas nelieli, tumši loki.
Maine, par laimi, bija nozudis. Lemzija atvēra ūdens krānu un, palikusi zem tā rokas noliecās un apslapēja sakarsušo seju. Ienācēja apstājās pie otras izlietnes un atgrieza
ūdens krānu. Elīzabete juta, ka svešā viņu vēro. Viņu skatieni sastapās spoguļattēlā viņas sasmaidījās.
“Kā tevi sauc?” meiča visbeidzot noprasīja.
“Lemzija. Un tevi kā?”
“Lusilda! Tu bieži te nāc?”
“Jā, gandrīz katru dienu mēs ar draugiem te tusējam, piemēram, šodien svinam Dzimšanas dienu manam draugam!”
“ Tad tāpēc te šovakar iet tik “karsti”! Sveicieni un bučas no manis arī! Tu jau arī izskaties “iekarsusi!” viņa nopētīja Lemziju.
“Paldies. Noteikti nodošu!” Lemzija izspieda kontrolsmaidu. Patiesībā, viņa nervozēja par Maini tur iekšā.
Lusilda izņema no kabatas cigarešu paciņu un sniedza Lemzijai.
“Gribi?”
Elīzabete paņēma cigareti un Lusilda piešķīla uguni. Viņai bija kas jāizdomā, pirms Maine nebija tur paģībis.
“Cik viņam paliek, ja nav noslēpums?”
Lusilda izpūta dūmus un, atspiedusies pret sienu, paskatījās uz Lemziju.
“Tu daudz gribi zināt!”
“Piedod, es tikai esmu ziņkārīga! Nāc, iesim atpakaļ, tur tavs draugs jau noteikti dejo ar citu!”
“Pilnīgi noteikti- nē! Paklau, ieiešu vēl tur!” Elīzabete norādīja uz kabīni “tu jau ej, varbūt vēl tiksimies!”
“Priecājos iepazīties, Lemzij!”
Lusilda nospieda cigareti un iemeta miskastē.
“Es tāpat, Lu!”
Lusilda jau pagriezās un atvēra tualetes durvis, tad atgriezās pret Lemziju:
“Jā, starpcitu, kas ir Lemzija?”
Elīzabete bezpalīdzīgi uzbolīja acis:
“Elīzabete!”
Kad durvis aizcirtās, meičai izejot, Lemzija uzelpoja, ievilka vēlvienu dūmu un tad nospieda cigareti.
“Vari beidzot iznākt, viņa ir projām!”
“Es jau domāju, ka tā fida nekad neaizlasīsies!”
“Piedod, ka liku tev tik ilgi tur sēdēt, bet es netiku no viņas vaļā! Nāc, taisāmies projām no šejienes, kamēr kāda vēl nav uzkūlusies!”
Kad viņi atgriezās, deju zālē, jautrība “sita augtu vilni”-visi bija krietni vien nodevušies svinībām un iereibuši, tāpēc pat nepamanīja viņus ienākam- kluba apmeklētāji kustējās mūzikas ritmā, kura dārdēja, tā, ka cits citu nedzirdēja, griezās disko ugunis un ik pa brīdim izšāvās krāsaina konfetī lietus un alkohola putu ūdenskritums. Tovakar visi kluba apmeklētāji bija arī Maines Dzimšanas dienas viesi.
“Neviens pat nav pamanījis mūsu prombūtni!” Maine pie auss noteica Lemzijai, jo citādi, izņemot kliedzot, nebija iespējams sarunāties “iesim dejot, man patīk kā Dels “rullē”!”
“Jā, viņš ir sasodīti labs dīdžejs!”
Viņi kustējās mūzikas ritmā un jau atkal domāja vienu un to pašu.
“Paskaties! Paskaties par kreisi!” Lemzija piepeši pierāvusi draugu aiz rokas iesmējās.
Maine pagrieza galvu virzienā, kur Lemzija bija norādījusi:
“Nu, kas ir? Deks ar kaut kādu otru džeku!”
“Paskaties, ko viņi dara!”
“Saderam, ka es pārčurāšu tālāk pār šito balkonu, nekā tu!”
Svešais izaicinoši paskatījās uz Deku, kurš, šķiet, lāgā neko no notiekošā nesaprata. Viņš stāvēja pretī otram, mīņādamies no vienas kājas uz otru un šūpojās.
Tad kā sapratis, ko no viņa prasa, Deks pagriezās pret balkonu un sāka pogāt bikses.
“Jūs idioti esiet? Ko jūs tagad dariet! Dek, nedari tā, lejā ir iela! Dek, es negribu, lai tev, lai mums būtu s…i! Tu man esi pārāk svarīgs!” Lemzija iekliedzās.
Alekss pagriezās un miglainām acīm paskatījās uz viņu.
“Kas tā tāda? Tu viņu pazīsti?” svešais noprasīja.
Deks par atbildi paraustīja plecus:
“Es nezinu, ko viņa no manis grib…” viņš nošļupstēja.
“Lemzij, nemaisies! Neredzi, viņiem ir jautri! Viņš pat tevi nepazīst! Kas tev krata no tā?” Maine saķēra Lemziju aiz rokas un gribēja aizvilkt.
“Jūs visi esiet idioti!” Lemzija iekliedzās un izlauzās, lai aizskrietu, bet viņai ceļā aizstājās tā pati meiča, ar kuru viņa bija iepazinusies tualetē.
“Sveika, vēlreiz! Tas ir tavs draugs- jubilārs?”
Viņa paskatījās uz Maini, kurš centās pievērst Lemzijas uzmanību.
“Jā, bet vairs nav! Viņš arī izrādās idiots!”
“Nū!” Lusilda novilka, savilkusi pilnīgās lūpiņas “viņš ir tāds smukulītis! Kā tevi sauc?”
“Maine! Padejosim, enģelīt?” Martins kaitinoši pievilka Lusildu un izaicinoši paskatījās uz Lemziju.
“Main!” Elīzabete iekliedzās, šokēta par redzēto, bet Lusilda jau vilka viņu dejot.
“F.. tevi!” Lemzija nokliedza viņam nopakaļ.
“Lemzij, viss kārtībā?” viņa izdzirdēja aiz muguras Vanesas balsi.
“Nē, liec mani mieru!”
Lemzija neatskatījusies skrēja ārā no dejas zāles. Pa ceļam viņa ieraudzīja, ka Maine ar Lusildu piesēdušies pie galdiņa mīlīgi sarunājas.
“Drīkst pievienoties?”
Nesagaidījusi apstiprinājumu, viņa piesēdās brīvajā vietā un nākamajā mirklī pārsteigtā Lusilda saņēma pliķi. Elīzabete pielēca kājās un izmetās pa durvīm.
“Lemzij!”
Maine viņu panāca un, neskatoties, ka Lemzija rāvās, sita ar dūrēm un centās iekost, nelaida viņu vaļā.
“Tu stulbene, idiote, kuce, kāpēc tu tā izdarīji?”
“Un ko tad tu domāji, suņpurni? Ka es tevi tagad maigi glāstīšu un to pagrimuli-pieklīdeni bučošu un teikšu, ka priecājos iepazīties? Atlaid, es ienīstu tevi un tavu jauno draudzenīti!”
“Viņa nav mana draudzene, tu esi mana sieviete, mana mīlestība!” Maine atkliedza.
“Tiešām? Varbūt kādreiz, bet vairs ne!”
Lemzija vēlreiz mēģināja izrauties, bet Maine cieši satvēra viņu pie rokas un norāva zemē. Šoreiz viņiem bija vienalga, kāds nāk vai nenāk, jo tas kas notika pēctam, bija pārāk neprātīgi un kaislīgi.
“Kāpēc tu tā izdarīji?” Lemzija aizelsusies izdvesa, kad viss bija galā.
“Tādēļ, ka es mīlu tevi, dūdiņ! Es esmu vājprātīgs pēc tevis! ”
“Es pēc tevis tāpat, Main! ”
Acu priekšā viņai no jauna izpeldēja Deka seja…