Literāri radošais žurnāls
LITERĀRĀ AUSS
Septembris
2024.
Ievadraksts
Sveicināti, Literārās Auss lasītāji rudens pirmajā mēnesī!
Vasara vēl kavējas, dažu labu brīdi uzsmaidot ar karstajiem atvasaras saules stariem, bet pamazām tā sāk jau māt atvadas. Dārzos un uz lauka novācamas veltes, kuras šī vasara sarūpējusi, Saulespuķes sētmalēs smagi šūpo galvas, sveicinot garāmejošo Rudeni, bet Gladiolu “zobeni” mirdz katra zinātkārā zinību takas minēja rokā, jaunu mācību gadu uzsākot.
Burtiņš, burtiņš, komatiņš,
tas jau vesels teikumiņš!
“Literārā Auss” noskaita, šķirstot kādu īpašu grāmatu, kura tā sagatavojusi šomēnes.
Kādu? Uzmini nu! To viņa pataupīs ceļasomā, kuru tā ņems līdzi šajā ceļojumā.
“Nakts taksometrs” kursē ierastajā maršrutā, uzņemot pasažierus jebkurā diennakts laikā, ja tas par ierastu, variet pārsēsties citā transporta līdzeklī, tikai uzmanīgi! Pie zinību nostiprināšanas pieder arī bibliotēka.
Lai vasaras saules zaķis iet līdzi arī zinību kalvē strādājot un krājumus ziemai ievācot!
Tiksimies arī lapkritī!
“Literārā Auss”
SEPTEMBRA MĪLA
Septembris
Imalda Vuda
Mežā jau rūgteni smaržoja virši, ceļmalā dega sarkani pīlādžu pakariņi, augļkoki slīga zem jaunās ražas smaguma. Vēl daudz kas jāpadara- māsīca Vasara pošās ceļā, viņa godam jāpavada, jāpasakās par visu labo, ko tā atkal devusi. Katrs zieds, zāles stiebriņš un koks jāsagatavo mieram un atpūtai, lai mākslinieciskais brālis Oktobris varētu tos izrotāt pēc sava prāta pirms ziemas miega. Jāparūpējas, lai netrūktu raža ziemas krājumiem un bērniem gudrības visu gadu. Uzmetis pelēku miglas apmetni, Septembris steidzās pāri meža norai. Jau rīt viņam jāpārskata lielā dabas grāmata, vai vēl kā netrūkst. Zirneklītis Pēlēcis, izmazgājis acis rasas pilienā no pagājušās nakts lietus, savā tīklā noskatījās pakaļ lieliem soļiem aizejošajā Septembrī, bet tam vairāk nebija laika- jāsteidzas uz gadatirgu ar rudens labumiem ratos. Uzlicis galvā zīļu platmali, viņš sakrāva ratos sieru, augļus un dāzeņus, pašu rokām darinātus klūgu grozus un māla podus. Aizjūdzis zirgus, kuru rudās krēpes nokarājās līdz zemei, Septembris steidza visu to veltīt saules nogurdinātajai pasaulei.
Septembra līgava Atvasara, pārmetusi pār plecu smago, vārpu dzelteno bizi, gatavoja veselīgos, ārstniecības burvju dzērienus, bet Septembris pats, iekrāvis ratos lielos miltu un putraimu maisus, dāvāja tai skaistu saulespuķi un pīlādžogu krelles. Septembris neskopojās ar vērtīgam dāvanām, viņš bija iemīlējies un gatavojās kāzām rudenī. Māte Daba, posdamās uz dēla rīkotajiem svētkiem, prātoja, vai nevajadzētu uzvilkt sarkano mētelīti. Atvasaras siltajā saulē tvanēja ābolu un rūgteno vīgriežu smarža, ar ko tā bija sasmaržojusies.
“Šogad skaista atvasara!”, tā ļaudis prātodami, sagaidīja rudens svētkus.
/ No cikla “Gadalaiku Miniatūras”/
Edīte Vartona
Vasara
Novele
4.turpinājums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Piepeši pamanījis, ka nav viens, Lūcijs Hārnijs apstājās un ar kautrīgu smaidu pacēla cepuri sveicienam, tādejādi būdams pieklājīgs un slēpjot piepešo apmulsumu vienlaicīgi:
“Es lūdzu piedošanu!” viņš ierunājās pēc brīža, pārtraukdams neveiklo klusuma mirkli ” domāju, ka šeit neviena nav!”
Haritija, kura stāvēja durvīs, lai izietu no bibliotēkas, aizšķērsoja viņam ceļu, liedzot ieeju, tagad viņi stāvēja viens otram pretī seju pret seju. Mistera Hārnija nepārprotami lieliskais garastāvoklis un nodoms ienākt šajā bibliotēkā tā, it kā nekas nebūtu noticis, uzkurināja Haritijā spītu un aizvainojumu par to vilšanos un aizvainojumu, kuru viņa tiko bija piedzīvojusi, ar jaunu spēku.
“Jūs nevarat šeit nākt! Bibliotēka nav atvērta apmeklētājiem trešdienās!” viņa izmeta.
“Es to zinu, bet māsīca man iedeva savu atslēgu!” Lūcijs Hārnijs atbildēja.
“Miss Hatčardai nav tiesību dot savu atslēgu citiem ļaudīm, to drīkstu darīt tikai es. Es esmu šeit bibliotekāre un zinu noteikumus! Šī ir mana bibliotēka!”
Jauneklis izskatījās pamatīgi pārsteigts par tādu negaidītu uzbrukumu, tomēr lai to noslēptu, mierīgi ierunājās:
“Man ir ļoti žēl, ja nepatīkami pārsteidzu jūs ar savu negaidīto ierašanos! ”
Taču ar to nepietika, iekarsusi savās dusmās un sašutumā, Haritija turpināja savu vārdisko uzbrukumu:
” Kā var noprast, jūsu nākšanas iemesls droši vien saistīts ar mērķi noskaidrot, ko vēl jūs varētu pateikt mis Hatčardai, lai nostādītu viņu pret mani, bet jums nav jāuztrauca- šī ir mana bibliotēka vēl tikai šodien, rītdien es te jau vairs nebūšu. Biju ceļā, lai paņemtu atslēgas un reģistru, un izietu no šejienes uz visiem laikiem, kad jūs mani aizkavējat!”
Jaunās Hārnija seja apmācās, taču tā nenodeva to vainas apziņu, kuru viņa tajā bija meklējusi. Tajā nebija ne miņas no nožēlas vai kļūdas atzīšanas, vai kaut kā vēl tamlīdzīga, kas varētu mīkstināt viņa vainu, par to nodevību, kuru viņš bija nodarījis Haritijai.
“Es nesaprotu, kas šeit īsti notiek!” viņš tikai teica “te ir jābūt kādai kļūdai! Kāpēc man būtu jūs jāapmelo, Rojalas jaunkundze, vai arī tas būtu jādara kādam citam?”
Atbildes šķietamā izvairība izraisīja Haritijā vēl lielāku sašutumu.
“Es nezinu, kāpēc jums to vajadzētu darīt! Es varētu saprast, ka Orma Freija to dara,
jo viņa vienmēr ir gribējusi mani izstumt no šejienes jau kopš pirmās dienas. Tikai nesaprotu, kāpēc- viņai taču ir savas mājas un tēvs, kurš strādā pie viņas, vai arī Idai Targatai, kura pagājušajā gadā ieguva mantojumu no sava pusbrāļa. Bet jebkurā gadījumā, mēs visi dzīvojam vienā un tajā pašā vietā, un, tā kā tā ir tik nožēlojami maza, kāda ir Ziemeļdormera, tad ar to pilnībā pietiek, lai cilvēki ienīstu viens otru tikai tāpēc vien, ka tiem katru dienu jāiet pa vienu un to pašu ielu, vienam otram garām. Bet jūs šeit nedzīvojat, un tādēļ neko nezināt par nevienu no mums, tad kādēļ jums bija jāiejaucas? Vai tiešām jūs domājat, ka citas meitenes būtu saglabājušas grāmatas labāk nekā es to izdarīju? Piemēram, Orma Freija- neticu, ka viņa daudz ko zina par grāmatam! Neesmu vainojama, ja man te jāsēž, neko nedarot, līdz tas nonāk baznīcas valodās! Tā ir šīs pilsētas vaina, ka tiem neinteresē nekas no kultūras inteleģentās dzīves, vien vieta, kur var apmainīties ar tenkām, par kādu padarīta šī bibliotēka, ja kāds vispār tur iegriežas. Patiesībā tiem neinteresē itin nekas! Bibliotēka drīz šeit būs nolikta vienā plauktā ar vietējo krogu, kur satikties un risināt vietējo tenku un mīlas dzīvi, bet es nu neļautu Bilam Sollasam no Kalna uzturēties šeit tikai tādēļ, lai gaidot jaunāko Targatu meitu, ar kuru viņš satiekas, ja šeit vēl strādātu, esmu to redzējusi pati savām acīm, pat ja es nezinu par grāmatām visu, ko man vajadzētu…”
Viņa apklusa, jo rīkle bija kļuvusi gluži sausa no runāšanas un smacēja dusmu asaras, kuras bija iestrēgušas kaklā. Haritija atspiedās pret galda malu, lai Lūcijs Hārnijs neredzētu viņas vājumu.
Viss notiekošais likās viņu dziļi ietekmējis, jo misters Hārnijs kļuva sarkans zem saules apdeguma un izkliedza:
“Bet, Rojalas jaunkundze, es jums apliecinu… Es jums apliecinu…”
Viņa ciešanas uzkurināja viņas dusmas, un atguvusi balsi, Haritija ierunājās no jauna: “Ja es būtu jūsu vietā, es pieturētos pie tā, ko teicu!”
Likās, Lūcijs Hārnijs brīdi apsvēra viņas teikto.
” Acīmredzot ir noticis kāds pārpratums, kura dēļ jūs mani vainojat, bet es patiesi nezinu, kas īsti ir noticis, vai kurš jums ir ko sastāstījis, jo kopš agra rīta esmu augšā Ērgļu grēdā” viņš turpināja lēnprātīgā tonī.
“Man ir vienalga, kur jūs šorīt bijāt, bet es zinu, ka vakar jūs bijāt šeit, šajā bibliotēkā un tieši jūs pēc šī apmeklējuma devāties mājās un izstāstījat savai māsīcai, ka grāmatas ir sliktā stāvoklī, un atvedāt viņu šurp, lai viņa redzētu, kā es tās atstāju novārtā!”
Jaunais Hārnijs izskatījās patiesi nobažījies.
“ Vai tā jums teica? Tad es nebrīnos, ka esiet dusmīga. Grāmatas ir sliktā formā, un, tā kā dažas ir patiesi interesantas, man vienkārši ir tās žēl. Es tikai teicu Hatčardas jaunkundzei, ka grāmatas cieš no mitruma un gaisa trūkuma, un es viņu atvedu šurp, lai parādītu, ka bibliotēkā nepieciešams ielaist nedaudz gaisa, lai glābtu grāmatas no bojāšanās. Es arī viņai teicu, ka jums vajadzētu kādu, kas palīdzētu jums veikt putekļu slaucīšanu un vēdināšanu. Ja līdz jums nonākusi nepareiza informācija par to, ko es teicu, es atvainojos, bet man tik ļoti patīk vecas grāmatas, ka es labprātāk redzētu, kā tās tiek iekurtas ugunskurā, nevis atstātas novārtā, lai tās sapūst”
Hārnija vārdi bija aizkustinājuši un viņa juta, ka pavisam drīz no jauna varētu sākt raudāt, tādēļ steidzās to apslāpēt vārdos:
“Man ir vienalga, ko jūs viņai teiciet! Viss, ko es zinu, ir tas, ka viņa domā, ka tā visa ir mana vaina, un es zaudēšu darbu! Bet es to gribēju vairāk nekā jebkurš ciematā, jo man nav nekā no tā, kas pieder citiem ļaudīm. Viss, ko es gribēju, bija nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai kaut kad no šejienes izrautos. Lai tiku projām no šīs sasodītās vietas!” tagad viņa jau bija tuvu asarām “ vai jūsuprāt tas nav pietiekami, lai dienu no dienas sēdētu šajās vecajās velvēs?”
Lūcijs Hārnijs noklausījās viņas teju grēksūdzi un tad lēnprātīgi ierunājās:
“Jā, tās patiešām ir vecas velves, kurā atrodas šī bibliotēka, bet vai tādēļ tās ir jāpamet? Es pie tā biju vainīgs! Tieša mana saruna ar māsīcu, šķiet, ir bijusi visu šo nepatikšanu cēlonis!”
Viņa skatiens virzījās caur garo, šauro, pustumšo istabu, kurai bija plašas sienas, pie vienas no sienām atradās plaukti, no kuriem rēgojās krāsainas grāmatu rindas un rožkoka rakstāmgalds telpas pkaļgalā, virs kura karājās jaunā Hārnija portrets. “Protams, tas nav prātīgi, veikt kādus uzlabojumus tādai vecai ēkai, kāda ir šī. Tas var sagraut tās pamatus, bet to var pavisam vienkārsi vēdint! Es jums varu parādīt, kā tas darāms, ja vien to vēlaties!”
Tagad arhitekta aizraušanās ar uzlabojumiem jau bija tā pārņēmusi Hārniju, ka tas pat uz brīdi piemirsa par par viņas apsūdzību, viņš pamācoši pacēla savu nūju pret karnīzi un sāka stāstīt…Bet kādā brīdī viņš tomēr aplusa, jo no viņas klusēšanas noprata, ka viņai neinteresē bibliotēkas ventilācija un, pēkšņi pagriezies pret viņu, viņš izstiepa abas rokas:
“ Paklausies, tu taču nemaz nedomāji to nopietni, ko teici man pirmīt? Vai tu tiešām domā, ka spētu darīt kaut ko tādu, lai tevi sāpinātu?”
Negaidītā intonācija viņa balsī viņu atbruņoja: neviens nekad nebija runājis ar viņu tādā tonī.
“Ak, kādēļ tad tu tā darīji?” viņa tikai spēja izteikt.
Viņa pieskāriens bija tieši tāds, kādu viņa to bija iedomājusies iepriekšējā dienā kalna nogāzē, kad viņš viegli saspieda viņas rokas un atlaida to:
“Es to darīju tevis dēļ un arī lai grāmatām šeit būtu labāk! Es atvainojos, ja mana māsīca sagrozīja to, ko es teicu! Viņa ir viegli uzbudināma, un sīkumaina, man to vajadzēja atcerēties. Nesodi mani, ļaujot viņai domāt, ka tu uztver nopietni viņas sacīto!”
Lūcijs Hārnijs paskatījās viņai acīs, kuras nu lūkojās pretī ar lielāku maigumu.
Bija brīnišķīgi dzirdēt, kā viņš runā par Mis Hatčardu tā, it kā viņa būtu dīvains bērns: neskatoties uz viņa kautrību, viņam piemita kas tāds, ko, iespējams, deva pilsētas pieredze. Advokāts Rojals bija dzīvojis Nātrtonā, kas, neskatoties uz viņa vājībām, padarīja to par spēcīgāko cilvēku Ziemeļdormerā, tomēr Haritija bija pārliecināta, ka šis jauneklis ir dzīvojis lielākās un smalkākās vietās, nekā Nātrtona.
Viņa arī juta, ka viņš var nostādīt viņas pret mis Hatčaru, ja vien to vēlētos, tādēļ nu mainīja savu balss toni:
“Patiesībā, Hatčardas jaunkundzei nav svarīgi, ko es īsti par viņu domāju un ko es vispār jūtu. Rojala kungs saka, ka viņa grasās pieņemt apmācītu bibliotekāri un es drīzāk atkāptos no amata, nekā liktu ciemam runāt, ka viņa mani aizsūtījusi projām!”
” Protams, ka tu to darītu! Bet es esmu pārliecināts, ka viņa nedomā sūtīt tevi prom. Jebkurā gadījumā, vai tu nedosiet man iespēju pirmajam to uzzināt un paziņot ja tas ta būtu? Tad jums… tad tev būtu pietiekami daudz laika, lai atkāptos no amata, ja es kļūdos”
Viņas lepnums liesmoja viņas vaigos pēc šī ierosinājuma.
“Es nevēlos, lai kāds viņu pierunātu mani paturēt, ja es nederu!”
Tagad piesarka arī viņš.
“Es tev dodu savu vārdu, es to nedarīšu! Tikai pagaidi līdz rītdienai! Vai tu to izdarīsi manis labā?” viņš paskatījās viņai tieši acīs ar savu kautrīgi pelēko skatienu “tu vari man uzticēties, tu zini — tu tiešām vari!”
Šķita, ka visas bēdas, kas viņu bija nomākušas, piepeši viņā izkusa, un viņa neveikli murmināja, skatoties prom no viņa:
“Protams, es pagaidīšu!”
(Turpinājums oktobra numurā)
Pirātu kapteiņa iecerētā
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
Mīlēt pirātu nozīmē nodot savu sirdi piedzīvojumu un kaislības pilnai dzīvei, jo nav lielāka saviļņojuma kā būt mīlētam ar brīvu garu. Mīlestība nepazīst robežas, pat jūras plašums nespēj šķirt divas dvēseles, kurām lemts būt kopā.
/Google/
Jūrā plosījās vētra, tā plēsa viļņus un dzina tos nemitīgā paisumā un bēgumā, līdz tie, apmezdami kūleņus, putās sakulti, kā nodzīti suņi uz brīdi rimās, lai tūdaļ sāktu visu no gala. Debesis šķēla zibeņi un gaisu tricināja pērkona grāvieni. Tomēr, bija kādi drosmīgi jūrnieki, kurus nebaidīja pat tāds spēcīgs negaiss, kāds plosījās pašlaik. Viņu kuģis bija stabils un liels, un tas šūpojās viļņos tikpat bezbailīgi, kā jūrnieki tajā.
“Deviņi pērkoņi, šitādu laiku!” viens no jūrniekiem sodījās “tāds laiks maitā visus mūsu plānus un izmērcē līdz ādai, pie tam!”
“Ko nu, sodies, Ērl!” otrs viņam uzsauca “vai nu pirmais negaiss, kuru piedzīvojam!”
“Kaptein, paskatieties, laiva!”
Kāds cits no jūrniekiem piepeši iesaucās.
“Kur? Tas nevar būt! Šitādā suņa laikā neviens neriskētu ar savu ādu, lai brauktu jūrā, izņemot mūs!”
“Aptuveni simts pēdas no mums! Skatieties!”
Jūrnieks atdeva par kapteini nosauktajam jūrniekam tālskati, kurš to pielicis pie acīm, noregulēja asumu, lai redzētu peldošo objektu tuvāk. Tas bija pats kapteinis- Raskals Džimmijs, saukts par Trako kapteini Rātu (rat- ang.- žurka). Viņš bija aptuveni gadus trīsdemit vecs, nēsāja baltu, uz vēderu sasietu kreklu un ādas bikses, no sarkana, ap galvu apsieta lakata, ārā spraucās pusgaras matu pinkas, kuras sapītas, vai, pareizāk sakot, savītas bizēs, jeb dredos. Pārējie divi pirāti izskatījās gandrīz tāpat, tikai tie nēsāja melnu lakatu ap galvu un skūtu galvu.
No debesīm šaltīm gāzās ūdens un saskatīt tikpat kā neko nevarēja, bet pavisam netālu patiesi kaut kas kustējās. Tā bija vidēja lieluma laiva, kura cīnoties ar viļņiem tuvojās. Laiva šķita nestabila un uz sāniem sazvēlusies. Likās, tā pilnībā pakļauta spēcīgajiem viļņiem un vējam, kurš to pūta kā sērkociņu kastīti. Laivā kāds sēdēja, bet cauri pelēkajiem miglas vāliem un lietus šaltīm kapteinis Rāts varēja saskatīt tikai apveidu. Tikai pēc mirkļa, kad nelaimīgā laiva bija pietuvojusies vēl soļus desmit tuvāk, apveidi nedaudz izlīdzinājās un nu viņš saskatīja, ka tā ir sieviete, kura sēž laivas vienā malā viscauru lietū izmērcēta, aukstumā trīcoša. Tagad arī viņa bija pamanījusi kuģi un vēcinot ar rokām kaut ko sauca, bet vējš un lietus aiznesa viņas vārdus.
“ Šauj! Laupījums mums ir gandrīz rokā- tas, kas ir laivā, būs mūsu! Neviens neko pat neuzzinās! Mums ir palaimējies sastapt kaut vienu laivu šajā negaisā! Tu esi to piesaucis. Ērl!” Rāts nokomandēja.
“Nē, lūdzu, nešaujiet! Man nekā nav, es neko nevedu! Lūdzu! Lūdzu, pieņemiet mani uz sava kuģa!” sieviete iesaucās.
“Kāpēc mums tas būtu jādara?” kapteinis Rāts paskatījās uz leju, kur laivu ar nelaimīgo laivotāju nesa viļņi.
“ Manā laivā ir sūce un tā nogrims līdz ar mani kuru katru brīdi, ja es tūlīt pat nepaglābšos! Esmu pārsalusi un badā! Glābiet!” sieviete izmisīgi iesaucās.
Vīrieši uz kuģa saskatījās.
“Kaptein, paņemt uz mūsu kuģa kādu svešu ir bīstami. Tie var būt slazdi! Ko darīsim ar šitās? Laidīsim lejā?” viens no jūrniekiem noprasīja.
“Izskatās, ka viņa ir viena un tā laiva patiešam gatavojas grimt. Tik un tā ap mums ir tikai jūra, viņai nebūs kur sprukt- vai nu mūsu rokās, vai viļņu rokās. Vēl viena liekēde mums te, protams, nav vajadzīga, bet sieviete… tādu mēs jau sen neesam
redzējuši. Paņemsim, kaut kur iemetīsim, tad jau atbrīvosimies, kad nevajadzēs!
Glābsim savas smirdīgās žurku dvēseles no elles uguņiem izdarot ko labu. Ha! Ha! Ha! Ha!”
“Lūdzu!”
Kapteinis Rāts paskatījās uz nelaimīgo sievieti, kura vēl pēdējiem spēkiem turējās pamazām grimt sākušajā laivā, tad pacēla acis uz debesīm. Lietus gāzās no debesīm šaltīm un debesis ik pa brīdim pāršķēla zibens šautras.
Tad viņš nolaida pāri bortam resnu virves trosi.
“Labi, kāp!”
“Bet kā es varēšu!”
“Kāp, ka tev saka! Ja gribi kāp!”
Sieviete pieķērās pie troses ar abām rokām un visiem par izbrīnu, uzrāpās uz klāja.
Jūrnieki satvēra viņas aiz rokām un izmeta uz slapjās grīdas.
“Nāc līdzi!”
Viņi to aizveda uz kādu kambari un, ieslēguši tur, atstāja. Sākumā kāds no pirātiem, laiku pa laikam atslēdza kambari un iegrūda ūdeni un maizes gabalu, bet kurš gan var iztikt ar ūdeni un sausu maizi ilgu laiku un kādu dienu, kad pienāca kārta nākamajam pirātam nest sagūstītajai ūdeni un maizes gabalu, viņš atrada iepriekš nolikto neaiztiktu un sievieti paģībušu badā.
Viņš aizsteidzās pie kapteiņa ar ziņojumu:
“Kaptein, viņa ir pagalam!”
“Kas ir pagalam?”
“Nu tā, kuru mēs pirms vairākām dienām izvilkam no ūdens. Tā sagūstītā skuķe, kaptein!”
“Ko tu runā? Labi, dod, es pats viņai to aiznesīšu un pārbaudīšu! Es taču te esmu kapteinis, vai tad man kāds var liegt tādu prieku?”
Kapteinis Rāts paņēma ūdens bļodu un trauku ar maizi, un gāja lejā uz kambari.
“Ei, tu tur dzīva?” atslēdzis durvis, viņš uzsauca.
Kad sagūstītā nereaģēja, viņš nometās ceļos pie viņas un pielika roku pie kakla, lai pārbaudītu, vai vēl ir pulss.
Sajutusi pieskārienu, sagūstītā nelabi iztrūkās un strauji piecēlusies pussēdus, viņa sāka atkāpties.
“Nu, nu, kas tad nu! Mierīgi! Tātad esi dzīva! Man teica, ka tu esot beigta! Kāpēc neēd?” kapteinis Rāts paskatījās uz neiztukšotajiem traukiem un tad uz sievieti, kura vēl joprojām atkāpusies, sēdēja atspiedusies ar muguru pret sienu un skatījās uz kapteini.
“ Es nevaru vairs ieēst maizi ar ūdeni, bet neesmu ēdusi jau ilgu laiku, lūdzu iedodiet man kaut ko ēdamu! Es jūtu ēdiena smaržu, šeit kāds gatavo!”
“Gudra tu esi! Vai tad domā, ka mēs te badā dzīvojam? Ko? Kā tevi sauc?”
“Linda!”
“Linda! Man patīk!” kapteinis Rāts iesmējās “es esmu kapteinis Rāts- galvenais uz šī kuģa, kā tu saprati! Es šeit nosaku kārtību! Saprati? Tātad, Linda, ēdīsi?”
Sapratusi, ka neko citu nedabūs, Linda sāka plēst apkaltušo maizi un kāri bāzt mutē, uzdzerot ūdeni.
“Labi, tā jau ir labāk!” kapteinis Rāts piecēlās un pastūma bļodas ar svaigo maizi un ūdeni “pirms nebūsi visu apēdusi, vairāk neko nedabūsi un, ja neēdīsi, nedabūsi neko! Drīz pats atnākšu pārbaudīt!”
Kad kapteinis Rāts atkal aizgāja uz kambari, trauki ar maizi un ūdeni bija tukši.
“Ļoti labi! Skatos kādam šeit ir laba apetīte!”
“Es esmu izsalkusi! Es esmu badā! Es esmu slima šeit! Kāpēc jūs mani šeit turiet, kāpēc ieslēdziet? Kapteini Rāt, lūdzu, izlaidiet mani no šejienes! Kad jūs kur piestāsiet, izlaidiet, lūdzu, mani krastā! Tālāk es pati kaut kā tikšu galā! ”
“Mēs nekur nepiestājam! Tavai zināšanai- mēs esam pirātu kuģis!”
“Ko? Pirātu? Lūdzu, izlaidiet mani vismaz no šī smirdīgā kambara, es strādāšu, es nopelnīšu pusdienas, bet es neesmu pieradusi sēdēt bezdarbībā, sēdēt iesprostota kaut kur! Es gribu mājās!”
“Par mājām aizmirsti, tagad šīs ir tavas mājas!”
Kapteinis Rāts pagriezās un izgāja, taču nākamajā dienā atgriezās, nesdams nedaudz no tā, ko paši ēda.
Tagad viņš katru dienu nāca pie Lindas un atnesa kaut ko no viņu galda.
“Kādēļ tu par mani tā rūpējies?”
Linda kādu dienu ievaicājās, kad kapteinis Rāts no jauna ieradās ar pusdienām.
“Kādēļ tev šķiet, ka es rūpējos?”
“Jūs katru dienu pats mani apciemojiet un nesiet visādus ēdienus?”
“Varbūt es vienkārši gribu, lai tu dzīvo! Varbūt es negribu viņiem dot priekšroku, jo pirmais tevi noskatīju!”
“Noskatījat?”
Atbilde nenāca, Rāts no jauna pagriezās un izgāja no kambara.
“Kapteini Rāt, saspēlējat ar mums vienu “zolītes” partiju!” kāds no pirātiem ieteicās, kad viņš atgriezās uz klāja.
“Ne šovakar, man nav garastāvokļa!”
“Tad paspēlējat mums kaut ko!”
“Ne šovakar es teicu! Atstājiet visi mani vienu, man jāpadomā!”
Kaut kas bija aizskāris viņa dvēseli, kaut kas bija pēkšņi kļuvis savādāks, tikai Raskals Džimmijs netika gudrs, kas.
Kādas dienas viņš pie Lindas nenogāja, tikai vakaros vēl ilgi sēdēja uz klāja skatoties zvaigznēs, vai paņēmis savu ģitāri vienatnē spēlēja to un dziedāja.
Kādu dienu, kad kapteinis Rāts bija iedzēris vairākas krūzes ruma un krietni vien iereibis, viņa sirds bija tik pilna, ka viņam bija jāparunā, bet nebija neviena, kuram varētu uzticēties. Viņš bija sliktā garastāvoklī, daudz dzēra un vairs tikpat kā negulēja. Tā nu viņš gāja pa klāju drūmi nokārtu galvu, kājas metās un galva pilna ar neatbildētiem jautājumiem. Kā jau kārtīgiem pirātiem pienākas, arī uz šī kuģa bija papagailis- liels, krāsains papagailis, kurš runāja cilvēku valodā, pie tam.
“R…R….R…Rats…Rats!” papagailis ieķērcās, ieaudzījis kapteini.
“Apklusti! Ko tu saproti no tādam lietām, tu muļķa putns!”
“Kē! Kādam lietām, kaptein?”
“Ek, nav jau vērts par to runāt, Flink, lai gan man tāpat nav kam to pastāstīt, bet kādreiz tā gribās runāt! Flink, es esmu iemīlējies! Pavisam vienkārši un neglābjami! Tā meiča, kura no tās laivas nonāca pie mums… jā… es viņu mīlu un viss… tagad nezinu, ko darīt, jo pirātam tas ir negods nonākt tādā stāvoklī, bez tam vēl pirātu kapteinim! Tu taču mani saproti? Vismaz tu mani saproti?”
“Kē! Avārija!”
“Apklusti! Tu man tik un tā neko nevari palīdzēt!”
“Kē! Un ko tagad saimniek?”
“Neko, es jau teicu, ka tas ir KAUNS!”
“Kapteinis iemīlējies! Kapteinis iemīlējies! ”
Tagad kapteinis Rāts sagrāba papagaili, pats viņš sazvīļojās un tik tiko nepārvēlās pāri bortam
“Bet zini,” Rāts pacēla rādītāju pirkstu par brīdinājumu “ja tu kaut vārdu par to izķērksi, nākošās pusdienās Borks mums izgatavos papagaiļa zupu, es nejokojos!”
“Kē! Kē! Kē! Kē!” papagailis aiz bailēm ieķērcās.
Rāts atlaida putnu un aiztenterēja pa klāju.
Dienas nomainīja naktis un naktis atkal dienas, bet kapteinis Rāts klaiņoja pa kuģi kā rēgs.
“Paklausies, Ērl, vai tev neliekas, ka mūsu kapteinim nepieciešama palīdzība?” Pirāts, kuru sauca par Kitu kādu vakaru ierunājās, klausoties, kā no klāja otra gala atskan ģitāras strinkšķināšana un greiza dziedāšana.
“Ko tu ar to domā, Kit?”
“Viņš izskatās tāds nevesels! Mūsu kapteinis pēdējā laikā sācis tā dīvaini izturēties- vakaros ilgi skatās kaut kur tālumā, vairs neatbild uz jokiem un izaicinājumiem, čīfs (pavārs) sūdzējās, ka viņam esot slikta apetīte, lai gan vēl nesen viņš spēja izēst katlu, un tagad… paklausies!”
“Varbūt viņš ir dabūjis jūras drudzi?”
“Nezinu! Visādā ziņā mums viņš noteikti steidzami jāparāda dakterim! Mēs taču negribam pazaudēt savu kapteini!”
“Nē, nē! Nekādā gadījumā!”
“R-Rats! R-Rats!” papagailis, kurš bija dzirdējis pirātu sarunu iekliedzās.
“Kas ir ar kapteini, ko tu zini, Flink?” pirāts Kits sāka to izprašņāt.
“Papagaiļa zupa! Papagaiļa zupa!”
Abi pirāti saskatījās.
“Kāpēc viņš solījās izvārīt tevi zupā? Ko tu zini tādu, ko mēs nezinām?”
“Kē! Papagaiļa zupa!”
Abi pirāti atmeta ar roku un vairs ne vārda neteikuši, aizgāja.
Tā nu viņi par visiem sagūstīja kapteini Rātu un neskatoties uz viņa pretošanos, aizvilka pie kuģa daktera, lai tas pasaka, kas viņam kait. Kādreiz šis vīrs patiešām bija strādājis kā godīgs ārsts, bet kad par “skatīšanos pudelē” atlaists, nokļuva uz pirātu kuģi. Tā nu viņš ceļoja kopā ar kapteiņa Rāta komandu pa jūrā, laiku pa laikam palīdzot tiem uzlabot veselību vai nu no pārliekas dzeršanas vai pārēšanās.
“Es negribu iet pie daktera, man nevajaga ārstu!” Rāts kliedza un spārdījās, kamēr viņi to vilka un rāva pāri kuģa klājam “laidiet vienreiz mani vaļā, es jūs visus nogalināšu, kad tikšu brīvs!”
“Nē kaptein, jums IR nepieciešams ārsts! Jūs esat pārāk slims, lai jums nevajadzētu ārstu!”
Ārsts izmeklēja kapteini Rātu- apskatījās zobus, izklausīja, iztaustīja vēderu un secināja, ka tas ir pilnībā vesels.
Bet patiesi, kapteinis Rāts vairs nezināja, kur likt savas rokas, savu prātu un ko darīt ar savu dvēseli, kura plūda pāri malām kā ar ūdeni piepildījies kuģis, kurš grasās nogrimt. Viņš arī nezināja, ko darīt ar Lindu,jo, galu galā, viņa pie visa bija vainīga. Brīžos, kad viņu pārņēma nepārvarams izmisums, Rāts stiprināja prātu ar ruma krūzi.
Raudādams viņš ārdījās kā nezvērs un pats nelabais, un skatoties no malas, patiešām varēja padomāt, ka pirātu kapteinis Raskāls Džimmijs ir zaudējis prātu. Varbūt tā arī bija, tikai šis neprāts nebija nekādi saistīts ar veselības problēmām, bet ar viņa dvēseli. Viņš bija sadauzījis visu, kas pagadījās pa rokai un tagad “Četru nažu biedrības” (tā sauca pirātu kuģi) apkalpes locekļi sāka patiesi baidīties no kapteiņa Rāta un viņa dusmām. Un atkal pirāti satraukti apspriedās savā starpā:
“Nu vairs nav labi! Kapteinis Rāts patiešām ir sajucis prātā!”
“Ko tu runā!”
“Skumjas un depresiju var nomainīt piepešas, nekontrolētas dusmu lēkmes! Viņš jau ir sadauzījis gandrīz visu! Un tas viss, kopš uz mūsu kuģa ir tā sieviete! Varbūt viņa ir ragana, kura bur mūsu kapteini! ”
“Ko iesāksim?”
“Neko, mēs neko nespējam labot, bet mums viņš ir jāpieskata!”
“Bet kā?”
“Es zinu- mēs viņu izsekosim!”
“Man tā nešķiet laba doma! Un ja nu viņš mūs pamana?”
“Muļķis tu esi! Tu vienmēr tāds esi bijis! Gļēvulis! Tu esi pirāts vai saldējuma tirgotājs krastmalā?”
“Esmu PIRĀTS!” Ērls piekrītoši pamājis ar galvu, apstiprināja.
“Tad nāc līdzi un paļaujies uz mani! Jau šovakar mēs viņam sekosim, kad viņš atkal ies uz viņas kambari un tad mēs visu uzzināsim!”
Tā nu vakarā viņi viss nedevās uz savām kajītēm, lai baudītu naktsmieru, bet, tiklīdz bija paēduši vakariņas, nogaidīja, kad kapteinis Rāts atkal dodas pie sagūstītās Lindas un nolēma sekot viņam.
Taču viņi aizspēlējās kārtis un atcerējās par savu nodomu, kad bija jau gandrīz par vēlu.
“Kas būs tālāk?” viņi dzirdēja meiču vaicājam
“Kur tālāk?” atskanēja kapteiņa Rāta balss.
“Nu kas būs ar mums? Tu rūpējies par mani un tagad…”
“Kam tad ir jābūt? Vai tad nepietiek!” tas atkal bija kapteinis “paklausies, es esmu pirātu kapteinis un dzīvoju pēc saviem likumiem, vai nu tu tos pieņam, vai ne!”
Durvis atsprāga un gandrīz trāpīja abiem ziņkārīgajiem pirātiem pa degunu.
“Ko jūs te dariet!”
“Neko, kaptein, pirāta goda vārds!”
“Jūs izsekojiet mani, nelieši!” kapteinis Rāts ierēcās tā, ka viss kuģis nodārdēja “un tu!” viņš parāva Ērlu, mazāko no pirātiem aiz krekla apkakles un pacēla gaisā “tu vazā pirāta godavārdu kā suns desu!”
Tagad viņš izrāva zobenu, kuru tas glabāja aiz jostas un pavērsa pret saviem pirātiem:
“Es jūs izaicinu uz kauju, ja esiet īstu pirāta vārda cienīgi!”
Sapratusi, ka pienākusi viņas izdevība izbēgt no sagūstītajiem, Linda rāpus izlīda viņam caur kājstarpi un tikusi brīva, sāka skriet pa klāju.
“Tu, mazā lapsa, tu gribēji aizbēgt no manis! Tūlīt atpakaļ! Ķeriet viņas! Notvert un sagūstīt!”
Pirāti pārtrauca iesākto kauju ar zobeniem un sāka dzīties pakaļ bēdzējai. Kādam pirātam izdevās viņu satvert un noturēt.
“Tagad viņa ir mūsu! ”
“Nē, laidiet mani vaļā! Lūdzu!”
Piepeši Linda paķēra zobenu un bezbailīgi uzsāka cīņu ar pirātiem, virzīdamās pa kuģa klāju.
“Viņa ir traka! Tas skuķis prot cīnīties ar zobenu ka īsts pirāts!” viens no pirātiem iekliedzās un viņi nu deva kājām vaļu.
“Lieliska izrāde! Sen nebiju tik labi izklaidējies!” kapteinis Rāts ironiski smiedamies aplaudēja.
“Un tu…”
Tagad Linda pielika zobena smaili viņam pie kakla, bet kapteinis Rāts satvēra Lindas roku un zobenu aizvirzīja “nu jau pietiks! Pasaki, kur tu tik labi iemācījies cīnīties?”
“Es esmu sportiste, esmu apguvusi laivošanu un paukošanu! ”
“Oho, mums te ir sieviete-supervarone! Tad tāpēc tu todien biji ar to laivu negaisā! Un tagad tu gribi mūs visus te apkaut, jo proti rīkoties ar zobenu!”
“Tu mani nozagi un turi šeit!”
“Es tevi izglābu, cik es atceros! Vai tad man nepienākas pateicība par to?”
“Vai tad nepietiek?”
“Tu esi arī bezkaunīga izlēcēja! Tu tūlīt atgriezīsies savā kambarī!”
“Nē, tur es neatgriezīšos nemūžam!” Linda iekliedzās un sāka atkal skriet pa klāju.
“Stāt! Atpakaļ!”
Tālāk viņai vairs nebija kur skriet un nu izmisumā viņa pieķērās pie kuģa trosēm un sāka rāpties pa tām augšā. Tagad Linda stāvēja tur augšā, ieķērusies trosēs un šūpojās līdz ar tām vējā.
“Ko tu dari! Tūlīt kāp lejā!”
“Tevi jau tas nesatrauc! Tev nav nekādas daļas par svešu sievieti, kura te uzradusies uz tava kuģa!”
“Bet varbūt, ka ir! Kāp lejā! Es tevi tik un tā no turienes nodabūšu!”
Tajā brīdī virve, kurā viņa turējās, krakšķēdama ieplīsa, paraujot Lindu uz leju.
“ Nē!”
Kad Linda atvēra acis, viņa neatradās kambarī, kurā līdz šim, bet kaut kādā citā telpā- plašā un interesantā. Par vidu tai atradās galds ar globusu un grāmatām, vienā telpas stūrī skapis ar grāmatām, pie sienas-karte. Tātad tā bija paša kapteiņa istaba.
“Mana pirātu karaliene ir pamodusies!”
“Kur es atrodos?”
“Manā aizgādniecībā un tu nekad vairs nedarīsi muļķības!”
“Kāpēc tu to izdarīji?”
“Ko izdarīju?”
“Izglābi mani vēlreiz. Tu izglābi mani vēlreiz!”
“Tāpēc, ka es mīlu tevi! Jau kopš brīža, kad izglābu pirmoreiz!”
“Tad kādēļ tu turēji mani sagūstītu, pakļāvi mani briesmām!” Linda iekliedzās, raudot.
“Vai tad man bija cita iespēja? Un tu? Ko tu jūti, domā?”
“Es esmu nobijusies, izmisusi…”
“Un tikai?”
Brīdi viņa skatījās uz viņu.
“Jā, es esmu pateicīga par visu, kas manā labā darīts… un iespējams, es arī varētu tevi iemīlēt. Raskal, šo nedēļu laikā, kamēr esmu šeit, tu man arī esi iepaticies! Tikai… ”
“Es varu darīt vēl vairāk!”
“Atlaist?”
“Nē, apprecēt!”
“Bet pirāti taču neprecās!”
“Varbūt šoreiz mēs varētu izdarīt mazu izņēmumu? Linda, vai vai tu kļūsi pirāta sieva un pirātu kapteine, un paliksi uz šī kuģa pavisam?”
“Jā, Raskal, es vēlos kļūt pirāta sieva un kapteine jums visiem, un, protams palikt šeit! Tas būs aizraujošākais piedzīvojums manā mūžā!”
Viņi sarīkoja improvizētas kāzas ar dejošanu, dziedāšanu un, protams, rumu, un pavisam drīz Linda kļuva ne vien Raskala Džimmija sieva, bet arī galvenā uz pirātu kuģa “Četru nažu biedrība”. Viņi nu ceļoja pa pasauli kā tirdzniecības kuģis, Linda bija iemācījusi Raskalam, kā tagad visi viņu sauca, ne vien mīlestību, bet arī godīga cilvēka dzīvi.
Beigas.
Autores piezīmes: Rascal- blēdis, nelietis (žargons)
Rat- žurka, pārbēdzējs
Ar ābeci padusē uz skolu- ābeces senāk
Zelta maize
Ungāru tautas pasaka
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Reiz dzīvoja kāda atraitne, kurai bija skaista meita. Pati māte bija pieticīga un pazemīga, bet viņas meita, kuras vārds bija Marienka, pārāk lepna un iedomīga uz sevi. Lai gan viņai bija daudz pielūdzēju, neviens viņu neapmierināja un jo
vairāk viņi centās Marienkai izpatikt, jo vairāk viņa tos noniecināja.
Kādu nakti, kad nabaga māte nevarēja gulēt, viņa paņēma savas lūgšanu krelles
un sāka lūgt par savu dārgo bērnu, kurš viņai nozīmēja vairāk nekā vien aprūpi.
Marienka gulēja aizmigusi blakus mātei un, kad māte paskatījās uz savu skaisto meitu, Marienka miegā smējās.
“Cik gan tas ir skaists sapnis, ja viņai ir tā jāsmejas!” māte pie sevis nodomāja.
Tad viņa pabeidza lūgšanu, piekarināja krelles pie sienas, nolika galva uz tā paša spilvena blakus meitai un aizmiga.
“Mans dārgais bērns,” viņa uzrunāja Marienku no rīta, “ko tu sapņoji pagājušajā
naktī, ka tu tā smējies?”
“Ko es sapņoju, mammu? Es sapņoju, ka pie manis šeit ieradies muižnieks
vara bruņās un ka viņš uzvilka man pirkstā gredzenu ar akmeni, kas mirdzēja kā zvaigznes. Un, kad es iegāju baznīcā, cilvēku acis bija pievērstas tikai man! “
“Mana meita, tas bija godkārigs sapnis!”
Māte sacīja, pārmetoši kratot galvu, bet Marienka pat neklausījās viņas teiktajā un izgāja dziedādama.
Tajā pašā dienā pagalmā iebrauca rati. Izskatīgs jauns lauksaimnieks, pietiekami turīgs, bija nācis, lai lūgtu Marienku dalīties ar viņu zemnieka maizē. Māte bija apmierināta ar meitas pielūdzēju, bet lepnā Marienka viņam atteica, sacīdams:
“Tu neesi mans īstais! Tad tev jānāk pie manis vara bruņās un jāuzvelk man pirkstā gredzens ar tādu akmeni, kas mirdz kā visas zvaigznes debesīs kopā! Tu nebūsi mans vīrs!” Un zemnieks aizgāja Marienkas lepnuma aizraidīts.
Nākamajā naktī māte pamodās, paņēma savas krelles un lūdza vēl vairāk par savu meitu, un atkal tā redzēja savu meitu smejamies miegā, kā iepriekšējā naktī.
“Ko gan viņa šonakt sapņo?” māte pie sevis nobrīnījās, nespējot gulēt un lūdzot par meitu.
“Mans dārgais bērns,” viņa atkal teica nākamajā rītā, “ko tu sapņoji šajā naktī, ka atkal tik skaļi smējies?”
” Es sapņoju, ka šeit ieradās muižnieks sudraba bruņās un ka viņš dāvāja man zelta diadēmu. Un kad es ienācu baznīcā, cilvēki uz mani skatījās vairāk nekā uz
svēto Jaunavu!”
“Nu gan tu zaimo, manu meit! Lūdzieties, mana meita, lūdzieties, lai tas neļauj krist tev kārdinājumā!”
Bet Marienka aizbēga, lai nebūtu jādzird mātes nosodījums.
Tajā pašā dienā pagalmā iebrauca rati. Kāds jauns kungs nāca, lai Marienka dalītu muižnieka maizi ar viņu.
“Tas ir liels gods,” sacīja māte “’bet iedomība ir akla!”
“Lai tu kļūtu par manu vīru, tev būtu pie manis jānāk sudraba bruņās” Marienka teica jaunajam pielūdzējam “un tev vajadzētu man piedāvāt zelta diadēmu. Tikai tad es tevi precētu!”
To dzirdot, nabaga māte, kura vēlēja savai mīļotajai meitai tikai to labāko sacīja:
“Apžēlojies, mans bērns, lepnums ir ļaunums!”
“Mātes nekad nezina, ko viņas saka!” Marienka nodomāja, un viņa izgāja, paraustot plecus.
Arī trešajā naktī māte nevarēja gulēt, satraukta par meitas likteni, tādēļ viņa gulēja
nomodā, lūdzot par savu bērnu un atkal- tāpat kā divas iepriekšējās naktis, Marienka piepeši sāka skaļi smieties.
“Ak!” māte sevī nopūtās “ko gan tagad var sapņot tas nelaimīgais bērns?”
Un viņa turpināja lūgties līdz pat dienasgaismai.
“Mans dārgais bērns,” viņa teica no rīta, “ko nu tu sapņoji pagājušajā naktī?”
“Tu atkal būsi dusmīga, ja es tev to pateikšu!” Marienka atbildēja, negribot atklāt mātei savu sapni.
“Nē, nē, pasaki man!”
“Es sapņoju, ka atnāca cēls kungs ar lielu pavadoņu pulku lūgt manu roku. Viņš bija zelta bruņās un viņš man atnesa kleita no zelta mežģīnēm. Un, kad es iegāju baznīcā, cilvēki neskatījās ne uz vienu citu, izņemot mani!”
Māte satvēra rokas. Marienka, pa pusei apģērbusies, izspruka no gultas un ieskrēja blakus istabā, lai izvairītos no pārmetumiem, kas bija viņu nogurdinājuši.
Tajā pašā dienā pagalmā ienāca trīs karietes- viena no vara, otra no
sudraba un trešā no zelta. Pirmo vilka divi zirgi, otro – četri, bet trešo- astoņi, visas karietes bija rotātas ar zeltu un pērlēm.
No vara un sudraba ratiem izkāpa pāži, kas bija tērpti sarkanas krāsas pusgarās biksēs un zaļās jakas un apmetņos, bet no zelta karietes izkāpa izskatīgs muižnieks, kas viscauri tērpies zeltā. Viņš ienāca mājā, un, nometies uz ceļa lūdza mātei viņas meitas roku.
“Kāds gods!” nodomāja māte.
“Mans sapnis ir piepildījies!” Marienka nu lepni sacīja mātei “ redzi, māt, man, kā parasti, bija taisnība un tu kļūdījies!”
Viņa ieskrēja savā istabā un sasaiņoja mantas, kuras ņemt līdzi pūrā un sniedza to savam saderinātajam, kurš, savukārt, uzvilka tai pirkstā gredzenu ar tādu akmeni, kas mirdz kā visas debesu zvaigznes un dāvāja zelta diadēmu un kleitu no zelta mežģīnēm.
Lepnā meitene nu skrēja uz savu istabu, lai ģērbtos ceremonijai, bet māte, joprojām satraukta, vaicāja līgavainim:
“Mans labais kungs, kādu maizi tu dāvināsi manai meitai?”
“Starp mums runājot” viņš teica, “maize ir no vara, sudraba un zelta. Viņa pati
var izdarīt savu izvēli!”
Nabaga māti nu pārņēma vēl lielākas raizes un nemiers par mīļotās meitas nākotni.
“Ko tas nozīmē?” nodomāja māte.
Bet Marienka atgriezās starodama skaista kā saule, paņēma mīļoto aiz rokas un devās uz baznīcu, nelūdzot mātes svētību. Nabaga sieviete palika lūdzoties viena uz sliekšņa, kad Marienka iekāpa karietē, pat nepagriezusies, lai paskatītos uz māti vai lai atvadītos no viņas.
Astoņi zirgi devās ceļā un neapstājās, līdz viņi sasniedza milzīgu klinti, kurā bija tik liels caurums kā pilsēta. Zirgi iegrima tumsā, zeme drebēja, un klints saplaisāja un sabruka. Marienka satvēra vīra roku, bet tas teica:
“Neuztraucieties, mana mīļotā, pēc mirkļa kļūs gaišs un mēs būsim klāt!”
Tā arī notika- tūkstoš gaismas noviļņojās gaisā un rūķīši no visām pusēm, katrs ar lāpu rokā, nāca sveikt savu kungu, raktuvju karali, un Marienka pirmo reizi iemācījās viņas vīra vārdu. Neatkarīgi no tā, vai viņš bija labais vai ļaunais gars, vismaz
viņš bija tik bagāts, ka viņa nenožēloja savu izvēli.
Viņi izbrauca no tumsas un gāja cauri baltam mežam un kalniem, kas pacēla savas bālās un drūmās virsotnes pretīm debesīm- egles, dižskābarži, bērzi, ozoli, akmeņi, viss šeit bija no svina. Meža galā stiepās plaša pļava, kurā, tāpat kā viss šeit, zāle bija no sudraba un pļavas apakšā bija zelta pils, rotāta ar dimantiem un rubīniem. Kariete apstājās durvju priekšā un raktuvju ķēniņš, sniegdams roku savai līgavai, sacīja:
“Mana mīļotā, viss, ko tu šeit redzi, ir tavs!”
Marienka bija sajūsmā. Bet, pats par sevi saprotams, nav iespējams veikt tik garu ceļojumu bez izsalkuma, tāpēc viņa ar prieku noskatījās, kā kalnu rūķīši liek galdā, visu, kas mirdzēja zeltā, sudrabā un dārgakmeņos. Trauki bija no brīnišķīgi smaragda, ēdieni un zelta cepeši bija servēti uz sudraba paplātes. Visi nu sēdās pie galda un sāka ēst pilnām mutēm, izņemot līgavu, kas lūdza vīram nedaudz maizi.
“Atnesiet vara maizi!” sacīja raktuvju ķēniņš.
Bet Marienka to nevarēja ēst.
“Atnes sudraba maizi!” viņš teica.
Taču Marienka arī to nevarēja ēst.
“Atnes zelta maizi!” viņš vēlreiz norīkoja.
Arī zelta maizi Marienka nevarēja ēst.
“Man ir ļoi žēļ, mana mīļotā, bet neko citu nevaru tev piedāvāt- cita maize mums nav!”
Līgava izplūda asarās, bet viņas vīrs skaļi smējās, jo viņa sirds bija no metāla, tāpat kā visa viņa valstība.
“Raudi, cik gribi!” viņš iesaucās “tas tāpat neko nepalīdzēs! Tu dabūji, ko vēlējies! Tagad ēd maizi, ko esi izvēlējusies!”
Tādējādi bagātā Marienka dzīvoja savā pilī, mirstot no bada un veltīgi meklējot, kādu glābiņu. Dievs bija viņu sodījis, tagad liekot skaitīt lūgšanas viņai.
Trīs dienas gadā, kad zeme atvērās, lai saņemtu Tā Kunga sūtīto auglīgo lietu, Marienka atgriezās uz Zemes, ģērbusies lupatās, bāla un krunkaina, viņa lūdza no durvīm līdz durvīm, laimīga, ja kāds viņai atmeta dažas garozas, laimīga saņemt to kas viņai trūka savā zelta pilī—nedaudz maizes un nedaudz žēlastības.
Beigas.
/ LABOULAYE’S FAIRY BOOK Copyright, 1866, 1920, by Harper & Brothers/
NAKTS TAKSOMETRS
9.nodaļa
SOS no jūras
Imalda Vuda
Nedēļu pirms jaunā gada, Inta atgriežas darbā. Kādu vakaru, kā parasti pārnākot mājās, pat vēl nepārkāpjot slieksni, viņu pārņem neparasta sajūta- it kā viņa saņemtu tādu kā negaidītu, vieglu strāvas sitienu. Kaut kas grūž atpakaļ. Jocīgi! Inta piesardzīgi sper soli un ieiet mājā. Viss piepeši liekas svešs un neapdzīvots, it kā viņa šeit nedzīvotu jau daudzus gadus. No virtuves neplūst ierastais Elvīras gatavoto sautējumu aromāts, māja ir auksta un neapdzīvota. Pat kaķi nekur nav redzami. Elvīra būs paņēmusi brīvu vakaru un kur aizgājusi pirms jaunā gada, lai gan viņa nebrīdināja, ka šovakar kur izies- Inta pie sevis pasmaida.
“Elvīra? Es esmu mājās! Elvīras tante?” Inta sauc labi skaļi, bet neviens neatsaucas.
“Elvīra, tu esi mājās?”
Inta iet pa māju un sauc. Elvīru viņa atrod sēžam viesistabā, brilles viņai nošļukušas līdz deguna galam un vienu brīdi Intai šķiet, ka viņa vienkārši piemigusi, bet tad viņai ienāk prātā- ja nu Elvīras tantei piepeši kļuvis slikti. Viņa nepakustas arī tad, kad Inta notupjas blakus un saņem tantes rokas savās. Tās ir pavisam aukstas un sastingušas, Inta nu pamana tantei rokā ko sažņaugtu.
“Dzintars…” Elvīra tiko dzirdami izdveš.
“Kas ir ar Dzintaru? Kas ir ar viņu? Dieva dēļ, lūdzu, Elvīra, pasaki, kas noticis?”
Piepeši Intu pārņem nelabas nojautas, viņu pārņem tāds kā drudzis- sejā iesitas karstums, sirds sāk dauzīties kā traka. Viņa izvelk saburzīto papīra lapu Elvīrai no rokas un trīcošām rokām to atloca.
“Ļ. cien. Elvīras kundze! Ar visdziļāko līdzjutību paziņojam, ka kuģis “Bāka” ar tās apkalpes locekļiem gājis bojā vētrā trešdienas naktī, 23.decembrī, Atlantijas okeāna atklātos ūdeņos. Sīkākai informācijai lūdzam sazināties ar ostas vecāko- kapteini Guntaru Pāžu. Ar cieņu,Ostas pārvalde”
Inta jūt, ka sirds sažņaudzas un kaklā iespiežas kamols. Uz telegrammas nopil divas lielas asaras, bet drīz jau “asaru slūžas” ir vaļā un tās vairs nav apturamas.
Kad nav vairs spēka paraudāt, Inta paceļ galvu un paskatās uz Elvīru. Ak, viņa savās bēdās aizmirsusi par tanti! Sirds vēl pukst, bet pati viņa ļoti slāba. Inta paķer telefonu un zvana ātrajai palīdzībai. Kad tikai vēl paspētu!
Nokļuvusi slimnīcā, kur tante nu ir drošībā, Inta zvana Rimantam- vairāk viņai neviena nav, kam savu bēdu “uzlikt”, tēvu negribas satraukt, jo tam pašam veselība nav tā labākā.
“Rimant, Elvīra… kad viņa uzzināja, viņa nonāca slimnīcā…” Intas stāstījums ir haotisks un saraustīts, tā, ka Rimants pirmajā brīdī pat nespēj uztvert, par ko ir runa.
“Kas ir slimnīcā? Kas ir noticis ar Elvīru?” tagad arī Rimants ir satraukts, kad Inta sāk raudāt “Inta, kur tu esi?”
Inta pasaka, kurā slimnīcā viņas ir un tas kaut nedaudz ievieš skaidrību, lai arī Rimants vēl joprojām nesaprot, kas īsti ir noticis, viņš tikai zina, ka pašlaik jābūt kopā ar Intu, jābūt viņai līdzās un jāmierina, lai kas arī būtu noticis.
“Es tūlīt būšu!” viņš nosauc, jau pa ceļam vilkdams virsjaku un paķēris no galda mašīnas atslēgas, steidzās izbraukt.
“Steidzies lēnām, es mīlu tevi!”
Viņš vēl dzird Intas balsi telefonā.
Kad nu Rimants sagaidīts, Intas pacietības mērs ir pilns un viņa sameklējusi Rimanta stipro plecu par balstu, izraudās. Kad Inta beidzot ir nomierinājusies, viņi apsēžas uz apmeklētājiem paredzētajiem krēsliem un Rimants apņēmis viņu ap pleciem pievelk klāt:
“Un tagad izstāsti, kas īsti notika!” viņš mudina vēl aizvien trīcošo Intu.
Inta stāsta, sākot no tā, kā pārradusies mājās un atradusi tanti ar telegrammu rokā, līdz pat atbraukšanai uz slimnīcu, stāsta par Dzintaru un Meždārza ielu, kurā izauga.
Rimants, savukārt, uzmanīgi klausās, ik pa brīdim pamādams ar galvu, ka ir dzirdējis
un sapratis, tikai viņa domas, šķiet, klejo.
“Man ir ļoti žēl par tavu brālēnu, saprotu, kā tu pašlaik jūties un žēl Elvīru, viņa ir ļoti labs cilvēks” viņš visbeidzot ierunājas.
“Jā, viņa mani izaudzināja kā savu meitu, kopā ar Dzintaru, kad mamma… Patiesībā,
mēs nezinām, kas ar viņas notika, viņa pēkšņi pazuda”
“Man žēl!”
Vairāk Rimants neko nevaicā un nesaka, šeit nav īstā vieta un laiks, varbūt kādreiz…
“Vai tu viņu jau redzēji?” pēc brīža viņš ievaicājas.
“Ko? Ko redzēju?” Inta pārsteigta paceļ acis.
“Nu Elvīru, savu tanti!”
“Ak, Elvīru! Nē! Es tūdaļ pavaicāšu, vai varam viņu apraudzīt!”
Garām iet medmāsa un Inta piecēlusies, viņu uzrunā.
Šodien viņus pie Elvīras neielaiž, šovakar un rīt esot izmeklēšanas un tas varot ieilgt.
“Gribi, atnesīšu kafiju, tas nedaudz uzmundrinās un sasildīs!” Rimants ierosina.
Inta pamet ar galvu-uzmundrinājums viņai patiešām pašlaik ir vajadzīgs un arī siltums kaulos, kas gan to var izdarīt labāk, kā kafija.
Viņi nosēž slimnīcā līdz vēlam vakaram. Tā vien šķiet, vairāk neviena apmeklētāja nav. Garām iet tā pati dežurējošā māsiņa un šoreiz uzrunā viņus:
“Šovakar vairs nekas nenotiks, variet braukt mājās!”
Kad viņi piebrauc pie Intas mājas, ir jau vēls.
“Uztaisīšu ko vakariņās, ja vien nesteidzies!” Inta ierosina “droši vien būsi izsalcis visu dienu ar mani par slimnīcu!”
“Nepūlies nu manis dēļ, tu esi nogurusi!” Rimants noliecas un viņu noskūpsta “labāk ej tūlīt gulēt, es tev rīt piezvanīšu un aizbrauksim abi pie Elvīras! Zvani, piebraukšu jebkurā diennakts laikā! Es ļoti mīlu tevi, Inta!”
“Labi! Es tevi arī mīlu!”
“Varēsi palikt viena pa nakti?”
“Jā, tūdaļ iešu gulēt!”
“Labi!”
Nākamajā dienā medmāsa atļauj ieiet pie Elvīras, bet tikai uz neilgu laiku.
“Būtu labi, ja jūsu vīrs uzgaidītu tepat!” medmāsa paskatās uz Rimantu, kurš nu arī ir piecēlies “slimniece vēl ir vārga un pārāk daudz apmeklētāji var viņas nogurdināt!”
“Ej vien, Intiņ, es pagaidīšu tepat!” Rimants paskatās uz Intu.
Inta grib teikt, ka tas nemaz nav viņas vīrs, bet mēle neklausa. Viņa klusi pieklauvē un ieiet. Elvīra tur guļ bāla un nespēcīga, un Inta pamana, ka par šo nakti viņa savecojusi. Protams, viņa taču tiko kā zaudējusi dēlu un pārcietusi sirds vājumu. Arī Intai sirds salauzta- viņa mīlēja Dzintaru, viņi kopā izauga, spēlējas.
“Intiņ, tu atbrauci!”
Elvīra pagriež galvu un vārgi pasmaida.
“Bijam ar Rimantu šeit līdz pat vēlam vakaram, bet pie tevis mūs neielaida. Arī šodien viņš ir šeit- gaida ārpusē”
Inta pasniedzas un uzkarina uz gultas galvgaļa nelielu mīksto rūķa suvenīru, kuru pa ceļam nopirkusi.
“Tas tev- lai viņš tevi sargā!”
“Paldies, mīļā! Tas patiešām mīļi, ka tu tā par mani rūpējies!”
“Protams, tu taču man arī mamma!”
“Runājot par tavu māti, ja ar mani kas… ja es… ,nu tu pati saproti, gribu tev ko izstāstīt! Viņa… viņai…”
Elvīrai aizraujas elpa.
“Kuš, nerunā! Tu nemaz nedrīksti tā domāt! Tagad tu atveseļosies un tad visu izstāstīsi. Tagad nepiepūlies, tu nedrīksti atkal satraukties, tev taču tiko bija nelabi un mums vēl priekšā grūtas dienas. Mums vēl būs laiks visu izrunāt, daudz laika!”
“Tev taisnība, meitiņ!”
“Es mīlu tevi, Elvīra!”
Inta noliecas un noskūpsta Elvīras pieri.
“Es arī tevi ļoti mīlu, meitiņ! Nodod sveicienus Rimantam un Arvīdiņam!”
“Protams, nodošu! Tagad atpūties, drīz apciemošu tevi atkal!”
Kad Inta iziet no palātas, Elvīra atkal ir aizvērusi acis un ielaižas snaudā.
(turpinājums oktobra numurā)