Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Augusts
2025.
Ievadraksts
Sveicināti atkal!
Esam izdzīvojušas un izdzīvojuši vasaru, kura šogad sākās vēlāk kā citus gadus un pamazām ieejam atkal rudenī, bet Fantāzijas Pasaulē gadalaiku maiņa un gadu ritējums tikai nostiprina to varenību, krāšņumu un … nemirstību.
Litausis turpina ceļot, vedot līdzi savus lasītājus, cerot, ka tiem kājas nav nogurušas un sirds joprojām kvēlo jaunu piedzīvojumu meklējumos, ka zobens cīņām joprojām ass un tos sargā Feju, Druīdu un citu fantāzijas radību gudrība, labvēlība un burvestības.
Sveicināti Fantāzijas Zemē!
Vienmēr jūsu Litausis
Smaragda gaiss
Mūsdienu pasaka
4.turpinājums
Tālāk viņu ceļš veda cauri purvam. Tas bija bīstams un nezināms ceļš, bet Aleriks, Kaelens un Džungļu Trollis drošsirdīgi devās uz priekšu. Alerika un Kaelena kājas grima purva ūdeņos, bet trollim tas tāda nieka peļķe vien bija.
“Jūs dzirdējiet?”
Aleriks brīdi palika stāvot un klausamies skaņu, kura nāca no purva.
“Dzirdi?”
“Ko?”
“Tur kāds ir!”
“Es neko īpašu nesaklausu! Purvs mēdz izdot dažādas skaņas, nekas sevišķs! Ejam, mums jātiek cauri, pirms vēl saule nav sākusi rietēt!” trollis, kurš gāja par priekšu un sava lielā auguma dēļ redzēja krietni pāri, noteica, bez tam, viņš bija tuvredzīgs, tādēļ vienaldzīgi turpināja ceļu cauri purvam, tā, ka šļakatas un ūdensaugi gāja par gaisu.
“Tas nav purvs! Tur kāds ir! Es ko redzu!”
Tajā brīdī no duļķainā purva ūdens izpeldēja patiesi neparasts radījums- no pirmā acu uzmetiena tas atgādināja izspūrušu purva vellu ar savēlušos, brūnu kažoku, kurās saķērušās izmirkušās ūdenszāles, tam bija viena liela, apaļa, dzeltena acs, bet otra- neliela. Tikpat labi tas varēja arī būt purva žurkas radījums. Neradījuma acis mirdzēja sarkanas ar ļaununu, bet, tai pašā laikā, ar zināmu interesi, kad tas skatījās uz svešiniekiem.
Un tad- viens pēc otra- no purva parādījās dažādi neradījumi, viens par otru briesmīgāki un ticiet-tas bija sliktāk nekā iezemiešu aplenkums- tie visi bija nagaini un ragaini, un dažiem no tiem bija trīs un vairāk acīm, bet dažiem tikai viena, viņi visi bija gļotaini un ūdenszālēm apauguši.
Džungļu Trolllis katru, kurš nāca tiem priekšā, satvēra un aizmeta par gaisiem, bet briesmoņiem tas nebija nekas- tie nāca atpakaļ vēl niknāki un ļunāki un par to laiku no purva bija paspējuši izlīst vēl citi. Arī Aleriks, būdams bruņinieks, darīja ko varēja, lai nezvērus atbaidītu un nogalinātu, viņš izmantoja savu šķēpu par ieroci un tagad viņi būtu vēlējušies, kaut iezemieši no džungļiem būtu braukuši kopā ar viņiem, tad tie pa īstam būtu varējuši likt lietā savus durkļus.
“Neskaties viņam acīs, neskaties!” bruņinieks Aleriks iesaucās, redzot, ka Kaelens apmulsis skatās uz neparasto radību ” tas ir Kotaktrics- mītiska būtne, kurs spēj pārvēst akmeni jebkuru dzīvu radību, kura tam paskatās acīs!”
“Pasaki, kur mums meklēt Džungļu Sirdi! Pasaki!” Aleriks turēja zobenu viņam pie rīkles ”pasaki, citādi tu šonakt paliksi bez galvas un bez galvas ir grūti ko padarīt, vai ne?”
Briesmonis neteica ne vārda un tad ierunājās:
“Viss, kas šeit notiek, neattiecas uz jums- cilvēkiem, tie ir mūsu rēķini un es iesaku jūs tajos neiejaukties, vai arī jūs to nožēlosiet! Jūs mums esiet tikai sīkas baktērijas, nekas vairāk! Vēl vairāk-jums jāatstāj šī vieta- nekavējoties! Cilvēkiem šī ir aizliegtā zona, tādēļ brīnos, kā jūs tikiet tik tālu, kā līdz Kaulu Purvam! Tūlīt!”
“Nē, mēs neatstāsim šo vietu, pirms nebūsim izpildījuši savu uzdevumu un tu mums tajā palīdzēsi!”
“Tāda gadījumā, tie ir jūsu pēdējie elpas vilcieni šonakt!”
Tajā mirklī viņus apņēma vētra un Aleriks un Kaelens atguvās pavisam citā vietā.
Šeit viņus gandrīz pilnībā apņēma tumsa, purva apkārt vairs nebija, bet kur viņi atrodas saprast nevarēja.
“Kaelen, ar tevi viss kārtībā?” tumsā atskanēja Alerika balss
“Man viss kārtībā! Kur ir Džungļu Trollis?”
Viņi sāka skatīties visapkārt, bet savu trešo ceļabiedru nekur neredzēja.
“Džungļu Trolli! Tu šeit esi?” Kaelens izmisis skatījās apkārt, bet Džungļu Trolli nekur neredzēja “mēs pat nezinām viņa vārdu, viņš lika saukt sevi par Džungļu Trolli! Mēs viņu esam pazaudējuši! Ko mēs tagad darīsim? Viņš kaut ko zināja par šo vietu, tagad mēs esam pazuduši! Kur mēs esam?”
“Nezinu, bet mums jādodas tālāk, ar vai bez Džungļu Troļļa!” Aleriks piecēlās.
“Alerik, uzmanies!” tagad Kaelens iesaucās.
Bet pirms vēl bruņinieks paspēja atskatīties, kāds apmeta cilpas viņam ap kājām un tas palika karājoties augšpēdus gaisā.
“Bēdz, Kaelen!”
“Nē, es neatstāšu tevi šeit vienu! Mums kopā ir jāatrod Džungļu Sirds, lai ko tas arī maksātu un, lai kas tas arī nebūtu!”
“Ej un atrodi to! Ar mani viss būs kārtībā un, pat ja mēs vairs nesatiekamies, paldies, ka devi man otro iespēju, draugs! Tagad tev jābēg! Pasteidzies!”
Kaelens vēlreiz atskatījās uz sagūstīto Aleriku- tagad viņš bija pazaudējis abus savus ceļabiedrus un viņa ceļš tālāk turpinājās vienam, lai kur tas arī vestu.
(turpinājums septembra numurā)
Dekadences druīds
Psiholoģiska drāma
Imalda Vuda
5.daļa
Turpmākie notikumi, kuri norisinājās mana dzīvē, bija kā viens vienīgs murgs- nebeidzams un gandrīz neizturams. To varēja salīdzinat ar piepešu zemestrīci vai negaidītu cunami, cunami, kurā parasti neizdzīvo, bet man palaimējās palikt dzīvam. Laikam visšausmīgakajos nakts murgos nevar ieraudzīt to, ko es ieraudzīju tajā naktī. Vienas nakts laikā es pazaudēju visu, kas man bija, visu, ko es mīlēju- savu draudzeni, savu bērnu, savu suni…
Tajā vakarā, kā tagad biju pieradis, izgāju uzsmēķēt un ieelpot svaigu gaisu pirms naktsmiera. Nakts bija rāma, varētu teikt pat draudīgi rāma, it kā sastingusi ko gaidot, bet tonakt es vēl neko nenojautu. Mana sirds bija viegla un laimīga- beidzot biju ieguvis visu, par ko biju sapņojis, vai, pareizāk sakot, par ko varētu sapņot. Varbūt tā nebija pati piemērotākā dzīve, ja tā varētu sacīt, bet es biju atradis savu laimi.
Nolēmu nedaudz paieties gar šosejas malu, lai izvēdinātu galvu un drīz vien atgriezties, jo zināju, ka Mollija, droši vien jau nolikusi gulēt mazo un gaida mani atgriežamies.
Manas atmiņas par notikušo ir satrauktas un daļēji izdzēstas no manas apziņas, tādēļ, iespējams, kaut kas paliks neizstāstīts, vai, gluži otrādi, mana tolaik izkropļotā apziņa par tās nakts notikumiem varēja likt saskatīt lietas, kuras nemaz nav bijušas. Tā nu es sāku lēnām iet par ielu projām no degvielas uzpildes stacijas, kurā dzīvoju. Tā nakts neatšķīrās no neskaitamām citām, varbūt tā bija mana laime, ka tieši tonakt kāds vai kaut kas lika man nepalikt uz vietas, jo tad es to šobrīd vairs nestāstītu, lai gan tobrīd būtu vēlējies būt miris. Nebiju aizgājis ne cik tālu, kad man aiz muguras atskanēja apdullinošs troksnis un kad es atgriezos, lai atskatītos, kas notiek, uz brīdi paliku sastindzis uz vietas- degvielas uzpildes stacija, kuru nu jau vairāk kā gadu saucu par savu mājvietu, bija liesmu pārņemta.
“Mollija! Nē! Nē! Nē!”
Es sāku skriet atpakaļ un man šķita, ka nekāds spēks mani nespēs atturēt, lai glābtu Molliju un savu bērnu no liesmām. Manas atmiņas par notiekošo tālāk, man ir izdzēstas. Pamodos slimnīcā pēc gandrīz diennakts, kā es vēlāk uzzināju. Droši vien biju sazāļots, jo neko nejutu, neko nedomāju un daļēji neko neatcerējos. Es nevēlējos neko atcerēties. Cauri neskaidrai miglai redzēju medmāsu stāvam pie gultas:
“Tu esi pamodies! Labi, tātad dzīvosi!”
“Kur.. es… esmu? ”
“Slimnīcā! Tu ieskrēji degošā degvielas uzpildes stacijā un guvi apdegumus, par laimi, tie nav pārāk smagi”
Es klausījos māsiņas balsī, bet tas it kā skanēja man garām, tas neattiecās uz mani, tam visam nebija nekādas nozīmes. Man nevajadzēja palikt dzīvam.
“Mollija?”
“Kas ir Mollija? ”
“Mana draudzene, kura tur strādāja un dzīvoja. Ar kuru es dzīvoju…”
“Vienīgais, kuru mēs hospitalizējam biji tu. Vienīgais, kurš tika izdzīvojis ugunsgrēkā!”
“Un bērns?”
“Bērns degvielas uzpildes stacijā? Kāds bērns?”
“Mans bērns!”
“Tev tagad jāatpūšas, vēlāk būs vajadzīgi spēki. Iespējams, izmeklētājs gribēs uzdot pāris jautājumus!”
“Jūs man neticiet?”
“Izmeklēšana visu noskaidros!”
Nākamajā dienā mani apmeklēja izmeklētājs, lai uzzinātu sīkāk par notikušo tonakt.
“Es esmu izmeklētājs Džeims Rēders. Vēlos uzdot dažus jautājumus par sprādzienu degvielas uzpildes stacijā pirms trīs dienām! Vai esat gatavs atbildēt?”
Es klusēju. Ne jau tādēļ., ka man būtu kas slēpjams, bet es nevēlējos runāt, nevēlējos nevienu redzēt, neko darīt. Laikam nāve būtu bijusi vieglākā izvēle.
“Tikai daži īsi jautājumi. Pirmkārt, nosauciet pilnu vārdu un uzvārdu!”
“Noels Gabriels Lizardo” es automatiski atbildēju.
“Jūs esiet spāņu tautības pārstāvis? Tas ir, neesiet vietējais?”
“Daļēji- mans tēvs bija spānis, bet māte amerikāniete, bet es dzīvoju šeit!”
“Skaidrs! Tagad pie lietas! Ko jūs atcerieties par notikušo, Noel?”
“Neko daudz!”
“Un tomēr…”
“Es biju izgājis uzsmēķēt un nolēmu nedaudz pastaigāties…”
“Izgājis no kurienes?”
“No degvielas uzpildes stacijas”
“Tātad- jūs uzpildījaties un pirms aizbraukšanas nolēmu uzsmēķēt?”
“Nē, es tur strādāju!”
“Skaidrs!”
“Viss tālākais ir kā murgā…”
“Es saprotu, man ir žēl! Jūs pazaudējat darbu..”
“Ne tikai… es… es pazaudēju draudzeni un bērnu!”
“Jūs sakat, ka bijat kopā ar sievieti, ar kuru jums bija bērns un viņi vēl uzkavējās iekštelpās, kamēr jūs nolēmat uzsmēķēt, un viņi gāja bojā…”
“Mēs tur dzīvojam!” es iekliedzos “es pazaudēju visu!”
Jutu, ka mans prāts jau atkal sāk aptumšoties un biju tuvu neprātam.
“Lūdzu nomierinaties! Es visu saprotu! Man ļoti žēl!”
“Tātad, jūs dzīvojat dienesta telpās?”
“Jā!”
“Vai jums ir nojauta, kādēļ notika sprādziens?”
“Nē!”
“Jūs sacījat, ka notikuma brīdī bijat izgājis pastaigāties un nogājis līdz ielas otram galam…”
“Jā!”
“Skaidrs!”
“Lūdzu! Atstājiet mani vienu!”
Izmeklētājs piecēlās:
“Labi! Šodienai tas ir viss, bet iespējams, ka kādu dienu es atgriezīšos! ”
Mani mocīja bezmiegs un kad aizmigu murgi- redzēju uguni, atkal un atkal es redzēju degošo degvielas uzpildes staciju, es biju ugunī, bet uguns mani neskāra. Es atkal biju tuksnesī un man uzbruka gigantiskas radības un es pamodos kliegdams.
“Viss ir labi, viss ir labi!” medmāsa mēģināja mani atguldīt gultā “tas, acīmredzot, bija tikai sapnis! Tūlīt iedošu zāles un viss atkal būs labi!”
Tā tas atkārtojās katru nakti, man likās, ka pamazam jūku prātā. Neviens vairs nevarēja to vērst par labu, pat ja izmeklētājs būtu atklājis, kādēļ notika sprādziens, neviens vairs nevarēja atgriezt Molliju, Rodiju un Arvinu. Man nebija liecinieku, ka bija tā, kā es stāstīju, bet tā bija patiesība. Turpmākajās dienās izmeklētājs apciemoja mani vēlreiz un uzdeva jautājumus, kā viss bijis un kādas bijušas manas attiecības ar Molliju, bet kad viņš jauāja, kādēļ mana mājvieta bija degvielas uzpildes stacija, nevis mājas, mana sirds pamira. Es nevarēju atklāt patiesību, ka bēgu no likuma, no nozieguma, kuru neesmu izdarījis.
“Lai mēs vienmēr būtu kopā!”
Izmeklētājs brīdi klusēja.
“Tas patiesi bija cēlsirdīgi- aiziet no mājām, lai dzīvotu ar draudzeni viņas darba vietā…”
Nezināju, vai viņš man noticēja, bet man nebija, kas to apstiprinātu.
“Vai jums pēdējā laikā nebija domstarpības?”
“Nē, mums nekad nebija domstarpības!”
“Varbūt nauda vai vienlīdzība…”
“Nē!”
“Un jūsu kopējais bērns, protams, bija ļoti gaidīts!”
“Protams…”
Mana sirds sažņaudzās, domājot par to, ka esmu viņu zaudējis.
“Es ļoti mīlēju Rodiju. Tāpat kā Mollija”
“Saprotu!”
Izmeklētāja apmeklējumi darīja mani nervozu un murgi mani mocīja regulāri.
Tagad man sapņos rādījās Mollija, kura sauca mani pie sevis. Es neēdu un negulēju un biju biju galīgi novārdzis, mans fiziskais un garīgais stāvoklis pasliktinājās. Ārsti cīnījās par manu dzīvību. Izmeklētājs apmeklēja mani vēl pāris reizes un uzdeva jautājumus, jo es, acīmredzot, biju vienīgais liecinieks tonakt notikušajā. Kādu dienu medmāsa ienāca manā palātā, lai pateiktu, ka mani atkal kāds grib satikt.
“Detektīvs Rēders atkal? Nedomāju, ka varu viņam kā vairs palīdzēt un ka šīs sarunas nāktu man par labu!”
Es novērsos, skaidri norādot, ka nevēlos apmeklētājus.
“Nē! Tā ir ir persona, pateicoties kurai tu joprojām esi dzīvs!”
Es pagriezu galvu, lai redzētu, kurš tas ir.
(turpinājums septembra numurā)
Edīte Vartona
Vasara
Novele
14.turpinājums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Ceturtajā svinību dienā bija paredzētas dejas. Haritija nebija redzējusi Hārniju vienatnē, kopš viņi bija šķīrušies naktī pirms svinību sākuma, šajās dienās viņa bija izgājusi cauri daudziem, dažādiem noskaņojumiem, bet tas, ko viņa bija piedzīvojusi todien Rātsnamā, bija novedis viņu pāri kaut kādai robežai. Viņa bija noģībusi, jo zālē bija kļuvis pārāk karsts- kādā brīdī apkārtējie tīri vienkārši bija attālinājušies no viņas arvien tālāk un tālāk…. Vairākus citus cilvēkus arī bija skāris karstums, un tiem bija jāatstāj zāle, pirms vēl pasākums bija beidzies. Todien visu pēcpusdienu gaisā bija jauties pērkons, un visi pēc tam sprieda, ka kaut kas jādara, lai vēdinātu zāli.
Tajā vakarā, uz dejām Haritija bija aizgājusi nelabprāt, tikai tā iemesla dēļ, lai neiepaliktu no citiem un atgūtu pazaudēto pašapziņu. Hārnijs viņu jau bija gaidījis un tuvojās ar to pašu jautro skatienu, ar kādu Haritija viņu pazina, un aicinājis uz valsi. Tovakar kājas pašas bija nesušas viņu pa deju grīdu un, lai arī Haritija nebija īpaši mācījusies dejot, vien mazliet ar pāris ciema jauniešiem, tovakar viņai nebija grūti pieskaņot savus soļus Hārnija prasmīgajiem soļiem. Visas viņas bailes tobrīd bija atkāpušās un viņa pat bija aizmirsusi, ka, iespējams, viņa dejo Annabelas Balčas kurpēs.
Izskanot valša pēdējām taktīm, Hārnijs bija atstāja viņu, lai satiktu mis Hatčardu un Balčas jaunkundzi, kuras tikko bija ienākušas. Ieraugot Balčas jaunkundzi, Haritiju uz brīdi no jauna bija pārņēmušas tās pašas emocijas, kuras bija viņu nomākušas visas šīs dienas, kopš svinībām Rātsnamā, bet savas pievilcības apziņa un tas, ka Hārnijs to bija atzinis, lika Haritijai justies labāk pat tādā nevēlamā sabiedrībā, kā miss Balčas. Savās nepiedienīgajās drēbēs, salīdzinājumā ar Haritiju, viņa bija izskatījusies slimīgi bāla un nožēlojama, un Haritija pat bija varējusi saskatīt tādas kā zināmas bažas atspoguļojamies viņas bālganajās acīs. Viņa bija apsēdusies netālu no miss Hatčardas un tas bija skaidrs, ka šovakar viņa negatavojās ne ar vienu dejot. Tā kā pirms šī sarīkojuma, miss Hatčarda bija lūgusi Hārnijam izdancināt katru no meitenēm, kuras todien piedalījās pasākumā, katru reizi, pirms viņš ar kādu no viņām izgāja uz dejas grīdas, Hārnijs bija lūdzis Haritijas atļauju.
Tagad to visu viņa no jauna atdzīvināja savā acu priekšā, gaidot Hārniju viņu pamestaja mājā. Bija jau vēla pēcpusdiena un Haritija, tveices pieveikta, gulēja izstiepusies pilnā augumā uz meksikāņu segas, rokas salikusi aiz galvas, spilvena vietā, un skatījās laukā uz kalnu. Šādā laikā, atrasties telpā, visādā ziņā, bija vēsāk, nekā gulēt kaut kur laukā zem kokiem. Saule laidās uz rietu, padarot debesis krāšņas, tas bija maģisks brīdis pirms saulrieta. Viņa tur gulēja un gaidīja atskanam Hārnija velosipēda zvanu.
Tā vietā, lai brauktu kopā ar māsīcu un viņas draugiem, Hārnijs bija braucis ar velosipēdu uz Hamblinu vienatnē un tādēļ Haritija cerēja, ka viņš varētu tikt projām neviena nepamanīts un ierasties agrāk.
Dziestošās dienasgaismas trīsošajā, zaļganajā atblāzmā kalns bija iekrāsojies purpura saulrieta ugunīgajā kvēlē un pie debesīm jau iemirdzējās pirmā zvaigzne, kad
garām logam aizslīdēja tumšs siluets- tam vajadzēja būt Hārnijam.
Haritija pieslējās pussēdus uz rokas, lai ar miegainu smaidu sagaidītu viņu, mati guļot bija izrisuši un nu krita pāri viņas krūtīm.
Beidzot durvis atvērās un istaba ienāca… Rojala kungs. Brīdi viņi skatījās viens otrā bez vārdiem, pirms viņš aizvēra aiz sevis durvis un ienāca pāris soļus dziļāk istabā.
“Kādēļ tu atnāci?”
Haritija pielēca kājās no gultas, viņas seja rietošās saules gaismā izskatījās pelēka. mati vēl aizvien krita brīvi un Haritija steidzās tos savest kārtībā- tas nebija domāts viņa acīm. Rojala kungs klusējot vēroja viņu, tad ierunājās:
“Es zināju, ka tu esi šeit!”
Klusums.
“Haritij, viņš būs šeit kuru katru mirkli! Mums jāaprunājas, pirms Hārnijs ir šeit!”
“Tev nav tiesības man ko teikt! Es varu darīt, ko vēlos!”
” Ko tu ar to domā? ”
“Man nav jāatbild!”
Viņš pārlaida ziņkārīgu skatienu pāri istabai- burkā, kura piepildīta ar ūdeni, stāvēja purpura krāsas asteres un sārtas kļavu lapas, lampa plauktā pie sienas- tējkanna, krūzītes, ap galdu salikti ar audum apvilkti krēsli.
“Tad, tā ir tā vieta, kur jūs satiekaties!” viņš klusi pie sevis noteica, vēl aizvien skatoties apkārt, it kā tas it nemaz neattiektos uz viņas.
Rojala kunga mierīgais tonis, atstāja viņu atbruņotu, pat ja arī pirms tam Haritija bija gribējusi ko iebilst un viņa vēl aizvien klusēja.
“Paklausies, Haritija! Tu saki, ka man nav vairs tiesības noteikt, ko tu drīksti un ko nedrīksti darīt. Varbūt tā arī ir, tikai tev jāzina, ka es izaudzināju tevi tik labi, cik vien to spēju un es neesmu gatavs strīdēties ar tevi par to, un man šķiet, ka tas dod man kaut kādas tiesības- tiesības mēģināt pasargāt tevi no nepatikšanām! ”
Haritija klusējot klausījās, pirms nedaudz pasmaidīja:
“Nu, man šķiet- labāk ir gaidīt nepatikšanas!”
“Un tas ir viss, ko tu par to vari teikt?”
“Jā, tas arī viss! ”
“Nu, tad es pagaidīšu!”
Viņš lēnām pagriezās, lai dotos projām, kad atvērās durvis un pa tam ienāca Hārnijs. Tikai īsu brīdi viņa sejā parādījās izbrīns par šo negaidīto satikšanos, bet jau nākamajā- viņš bija saņēmis rokās visas savas emocijas un viņa sejā atplauka ierasais, draudzīgais smaids:
“Jūs nāciet, lai sastaptu mani, vai ne tā?”
Tagad Rojala kunga skatiens, kurš vēl joprojām bija klejojis par istabu, pievērsās Hārnijam:
“Vai šī ir tava māja?” viņš jautāja.
Hārnijs iesmējās:
“Nu, jāsaka, ne vairāk, kā tās varētu būt jebkuram citam, es šeit laiku par laikam braucu, lai skicētu vienatnē!”
“Un, lai satiktos ar mis Rojalu!”
Haritijas un Hārnija skatieni uz brīdi sastapās.
“Nu… kad viņa pagodina mani ar savu klātbūtni, jā!”
“Vai šeit jūs plānojiet dzīvot arī pēc kāzām? ”
Tagad iestājās nomācošs klusums.
“Man jāatgādina, ka mis Rojala vairs nav bērns un ir pagalam muļķīgi runāt tā, it kā viņa tāda būtu! Un tādēļ viņai ir pilnas tiesības nākt un iet, kā viņai patīk, un satikties, ar ko patīk! ”
Tagad Rojala kungs pagriezās pret Haritiju:
“Labi, tad pajautā, kad viņš grasās tevi precēt!”
Brīdi atkal iestājās klusums, pirms Rojala kungs atkal pagriezās pret Haritiju:
“Bet viņš to nedarīsi!” viņš kliedza “un tu labi zini kādēļ- jo viņš zina no kurienes tu nāc un kas bija tava māte, kādu dzīvesveidu viņa dzīvoja! Es pats savām acīm viņu tur redzēju pirms sešpadsmit gadiem, kad biju aizbraucis, lai aizvestu tevi projām! Dievs…Es gribēju tevi izglābt, bet nu es būtu vēlējies, kaut būtu atstājis tevi tur!”
Viņš apsēdās pie galda un aizklāju seju ar rokām. Brīdi viņš tur tā sēdēja un Haritija varēja saklausīt viņa smago elpu, tad viņš piecēlās un, neatskatījies, izgāja tumsā.
Tagad arī starp viņiem iestājās ilgs klusums un tikai pēc kāda laika Hārnijs ierunājās no jauna:
“Kā viņš uzzināja par šo vietu?”
Haritija vēl joprojām klusēja.
“Man ir patiešām žēl, dārgā, ka tam tā vajadzēja notikt!”
“Bet man ne! Man nekad nav bijis žēl, nevienu minūti!” viņa spītīgi atmeta galvu.
Tagad bija nodzisusi arī pēdējā dienasgaisma un telpa kļuvusi pelēcīga, no āra būdā kāpa rudenīgs mitrums. Hārnijs pārgāja pāri istabai un piesēdās pie galda.
“Nāc!” viņš aicināja viņu.
Viņa apsēdās blakus viņam un sāka izsaiņot Hārnija atnestās sviestmaizes.
“Es tās nozaga no mielasta galda Hamblinā!” viņš teica smiedamies, Haritija paņēma vienu un, tāpat smiedamās, sāka to ēst.
“Vai tu neuztaisīji mums tēju?”
Haritija uz brīdi pārtrauca ēst un paskatījās uz Hārniju:
“Es par to pavisam piemirsu, piedod… bet ko nu vairs– ir jau pārāk vēls, lai vārītu ūdeni tagad!”
Vairāk viņi nerunāja, tikai sēdēja viens otram pretīm un ēda sviestmaizes, tumsā Haritija tikpat kā neredzēja Hārnija seju. Piepeši viņš pasniedzās un saņēma viņas roku savējā:
“Haritij, man tev kas jāsaka! Man jāaizbrauc uz kādu mēnesi vai pat diviem, un kad es atgriezīšos, mēs apprecēsimies!”
Haritija sēdēja nepakustoties, viņas roka vēl joprojām gulēja zem viņa rokas. Brīdi laiks bija apstājies, tad Hārnijs piecēlās un nodrebinājās:
“Ak dievs cik te ir mitrs! Mēs patiesi nevaram turpināt vairs ilgāk nākt šurp!”
Viņš piegāja pie plaukta un paņēmis sveci, aizdedzināja to, gaismas no sveces meta garas ēnas uz viņa seju.
“Bet, tik un tā, tas bija labs laiks, ko mēs šeit pavadījam! Vai tev tā nešķiet?”
Haritija klusēja.
“Nu kādēļ tu tur stāvi un tikai skaties uz mani? Vai tad tu nedomā tāpat?”
Hārijs lēnām pienāca pie viņas un, atliecis Haritijas galvu, sāka skūpstīt viņu visur, un Haritijai šķita, itkā viņa kristu bezdibenī kopā ar viņu.
(turpinājums septembra numurā)
Vārds, ko grūti izrunāt
Ļoti reti un neizpētīti cilvēku personvārdi
(Sastādījusi Imalda Vuda)
- Cederik- kopumā pasaulē tas ir ļoti rets vīriešu personvārds. Parasti sastopams Rietumeiropā (Beļģijā), kur tas ir rets vīriešu dzimtes personvārds). Personvārds Cederiks ir rakstnieks Valtera Skota izdomāts tēls viņa romanā “Ivanhoe” (1819.), kurš, iepējams, atvasināts no vārda Cerdik, kas ir leģendārs karaļvalts dibinātājs Vesseksā 6.gadsimtā. To savā romānā “Mazais Lords Fauntlerojs” (1886.) izmantojis arī Frančess Hodžsons Bērnets.
- Cem- diezgan izplatīts vīriešu vārds Turcijā, savukārt, Kiprā tas ir rets vīriešu dzimtas vārds. Vārds sastopams arī Vācijā un Ēģiptē. Kā uzvārds, ļoti reti. Tas ir turku personvārda “Jem” atvasinājums, kas nozīmē- dvīnis. Mitoloģiska karaļa, kas plašāk pazīstams kā Jamshid, vārds.
- Centalia- ārkārtīgi rets sieviešu personvārds Indijā
- Civia- ļoti rets sieviešu personvārds, ļoti reti tas ir sastopams Peru, bet Amerikas Savienotajās valstīs un Meksiko, tas ir ekstremāli reti lietots vārds.
- Cunce- ārkārtīgi rets zēnu vārds Dienvidāzijā (Indijā)
D
- Dabrelis- Dabrelys, Dabrielis- Venecuelā
- Dacile- ļoti rets sieviešu personvārds Filipīnās, Dienvidāfrikā, Amerikas Savienotajās valstīs un Brazīlijā. Atvasināts no gvanču (spāņu) valodas “dasil”, ar nozīmi “pēdas”, “soļi”
- Dagar- Daggeir- no islandiešu- dagru-diena un geirr- ierocis. Indijā tas ir rets abu dzimumu personvārds, Izraēlā-rets vīriešu personvārds, bet Indonēzijā personvārds Dagar ir ļoti rets
- Daigar- rets personvārds Indonēzijā, Filipīnās.
- Danida- visbiežāk šis personvārds izplatīts ASV, Filipīnās un Indijā.
Izmantotie avoti:
www.mondonomo.ai/ forename
Nakts taksometrs
15.turpinājums
Likteņa skartie
Imalda Vuda
Nedēļu vēlāk atgriežas Arvīds. Remonts tagad ir pabeigts un bēniņi ieguvuši jaunu “seju”.
“Jūs taču paliksiet vēl kādu laiku, vai ne?” ierosinājums nāk negaidīti un no sirds “protams, ja vien jums abiem nav kādi citi plāni padomā….” viņš piebilst, Arvīds vienmēr it tik smalkjūtīgs un saprotošs “tās taču ir arī tavas mājas, Intiņ!” viņš paskatās uz Rimantu, Arvīda sejā ir silts smaids “un es priecāšos redzēt arī tevi, Rimant!”
“Nē, protams! Ir taču atvaļinājuma laiks!”
Inta ir priecīga dzirdēt piedāvājumu, pēdējos gados nemaz tik bieži nav iznācis paciemoties “Maldugunīs”, bet šīs patiesi ir viņas mājas- te pavadīta bērnība un šī māja glabā visus viņas sapņus, viņas bērnību un atmiņas par māti, cik nu daudz viņai tās ir.
Viņi paliek “Maldugunīs” vēl nedēļu- sarunas, smiekli un bezrūpība ietver viņu kopīgi pavadīto laiku.
Šīs nedēļas laikā Intai gandrīz pilnībā aizmirstas pagātnes notikumi un mātes dienasgrāmatai viņa tikpat kā nepieskaras, tā stāv nolikta malā. Un tad atkal nāk jauns pavērsiens.
Todien Rimants un Inta nolemj noiet lejā uz upmalu nopeldēties.
“Nu, tēt, pievienojies taču mums! Svaigs gaiss un ūdens nāks par labu arī tev!” Inta cenšas pierunāt arī tēvu izbaudīt vasaras skaistumu kopā ar viņiem pēc mēnešiem, kuri pavadīti sanatorijā.
“Ejiet vien! Es varbūt vēlāk noiešu.. ”
“Labi!”
Inta zina, ka tēvs nenāks, viņam nepatīk ūdens un viņa veselība ir pārak vārga, lai to darītu. Inta ir jau gatava iet, kad pagriežas atpakaļ “tēt?”
“Jā, Intiņ?”
“Es mīlu tevi! Lai kas arī nebūtu, es mīlu tevi!”
“Es arī mīlu tevi!”
Kad Inta un Rimants ir projām, Arvīds atsēžas krēslā viesistabā un pārlaiž skatienu “atsvaidzinātajām” telpām- Inta un Rimants patiešām labi pacentušies! Varbūt derētu tomēr pievienoties jaunajiem… jaunajiem! Arvīds pie sevis nosmej, viņam jau pašam tikai piecdesmit pieci vien ir, bet viņš jau te jūtas kā vecs krāms. Tas nekur neder! Arvīds tomēr nolemj sameklēt savas peldbikses un noiet lejā pie upes, kaut vai tikai tāpat. Ūdeni viņš necieš, jo ar to viņam saistas pārāk liktenīgi notikumi. Un tomēr- Arvīdam pašam kauns atzīt, cik sen jau viņš nav iegājis ūdenī un cik sen nav parādījies saulē bez drēbēm. Nudien kā tāds vecis jau, bet veselība viņam nav tā labākā kopš dienesta laikiem, kad būdams vēl pavisam jauns, viņš teju izķepurojās. Tagad lielu daļu laika nākas pavadīt par slimnīcām un sanatorijām, vēl jau pavisam jauns, veselība jāsalāpa. Arvīds noskurinās to atceroties, viņam ne pavisam nepatīk par to domāt. Arvīds pārmeklē savas istabas skapi, bet vajadzīgais neatrodas. Kur gan tās varētu būt? Veļas kastē ? Viesistabas skapī? Visbeidzot Arvīds atmet cerības- ja nav tad nav, nav lemts! Paskat, cik akurāti Intiņa visu salikusi! Arvīds pasmaida, n ja- viņa bijusi akurāta jau kopš bērnības. Arvīds atceras kā uz meitas rakstāmgalda vienmēr viss bija sarindots tā kā vajaga- zīmuļi kā braši kareivji sarindojušies pēc kārtas gaida savu darbadienu, burtnīcas, grāmatas….Elvīra tika ielikusi ielu darbu, lai viņu izaudzinātu, neskatoties uz to, ka pašai jau savs. Olga tā arī neredzēja savu meitu izaugam un uzsākam skolas gaitas. Kas ar tevi notika, Olga? Kā gan tu piepeši varēji tīri vienkārši izzust? Arvīds domās ar viņas sarunājas. Un ja nu versija par viņas īstā bērna tēva bojāeju visa bija tikai pasaka un viņa ir aizbēgusi kopā ar viņu? Arvīdam pašam aizraujas elpa no savas domas. Kā gan viņš tā varēja domāt par savu mīļoto sievu! Piepeši Arvīda skatiens apstājas pie grāmatas, kura nav viss kā pārējās sarindota, bet stāv atsevišķi nolikta plauktā. Neparasti… Arvīds pastiepj roku un paņēmis no plaukta atšķirt to. Tā nemaz nav grāmata, bet kaut kādi pieraksti.
“Tas ir taisni neticami, kā mana dzīve tagad ir izmainījusies…”
“Pirmo reizi mūžā es ieraudzīju īstu mākslinieka darbnīcu”
Tās ir ar Olgas roku pierakstītas piezīmes, viņas dienasgrāmata. Arvīds apsēžas un atšķir dienasgrāmatas lapu.
“Tas ir taisni neticami, kā mana dzīve tagad ir izmainījusies, tikai dažu mēnešu laikā, esmu kļuvusi par māti un sievu…”
Tas ir laiks, kad piedzima Inta un viņi kļuva par vienu ģimeni. Arvīda acis slīd pāri burtiem un atmiņas atgriežas kā vakar. ——————————————————————————————————-
Kad Arvīds beidzot atgriežas no armijas, viņš vēl joprojām jūtas vārgs pēc gandrīz pusi gada, kurš pavadīts hospitālī. Teju letāls plaušu karsonis mainījis viņa dzīvi par visiem 180 grādiem un tagad, kad dienestu vairs nav ko domāt, viņam nākas atgriezties mājās. Tā jau ir- vārguļi tiek pārmesti pār dzīves bortu. Tā gan īsti nebija Arvīda vaina, jo pastāvīgas peldes ledainā ūdenī, kurā tiem lika iet, treniņu nolūkā, un līdz nejūtīgumam pārsalis ķermenis bija novedušas pie loģiska iznākuma- smaga plaušu karsoņa, kāju atsaldēšanas, kas tikai laimīgā kārtā nebeidzās ar amputāciju un.. diagnozi- bērni tev nekad nebūs…
Un tā- vēlviena smaga dvēsele atgriežas mājās, vēlviens izpostīts jauna cilvēka liktenis. Viņš gan var priecāties, jo, lai gan ne vesels, bet vēl joprojām ir dzīvs. Otram puisim, viņa biedram un draugam Linardam, tā nepalaimējās. Viņi nonāca slimnīcā vienlaicīgi, bet viņš šajā cīņā zaudēja…. Varbūt tikai domas par Olgu, par to, ka viņam jāatgriežas, lai būtu ar viņas, bija palīdzējušas Arvīdam izdzīvot. Un tagad viņš tur stāv- viņi abi vairs nav tādi, kādi bijuši pirms tam, gan Olgu, gan Arvīdu dzīve vedusi par ērkšķainiem ceļiem un rētas, kas no tā palikušas, tikpat kā vairs nav izārstējamas. Kaut kas ir mainījies…. neglābjami….
“Tu esi par šo laiku izmainījusies, Olga!” Arvīds pārtrauc klusuma brīdi, kurš iestājas pēctam, kad viņi ir sasveicinājušies “ kļuvusi pieaugušāka un.. nezinu… savādāka, bet tikpat skaista meitene, kādu tevi atceros!”
Klusums.
“Paldies!” Olga vāji pasmaida.
“Bet tu nemaz nepriecājies mani redzot! Vai tu mani negaidīji, kā solīji, pirms es aizbraucu?”
Olga klusē. Bēdas un vainas apziņa ir viņu salauzusi.
“Olga? Ar tevi viss kārtībā?”
“Nē!”
“Olga, mīļā!”
Arvīds piesteidzas pie Olgas un apskauj viņu.
“Nē! Nesauc mani tā! Laid!” Olga cenšas izrauties.
“Kas ar tevi ir noticis? Kur palikusi tā maigā meitene, kuru, es pazinu?”
“Es neesmu meitene vairs!” Olga to pasaka tik klusi, ka gandrīz knapi pati to dzird
“pārāk daudz ir noticis par šo laiku!. Ir pagājis tikai gads, bet šķiet, ka tie ir desmit gadi!”
“Jā! Daudz kas ir noticis, tiesa…”
“Arvīd! Tu nesaproti- es vairs neesmu tā meitene, kura pavadīja tevi stacijā tajā vasara! Es.. es kādu satiku par šo laiku. Satiku un pazaudēju… Bet… man tev jāpasaka vēl kas….”
“Kas?”
“Arvīd… es gaidu bēnu no tā cilvēka! ”
Tagad klusums ieielgst- vēlviens sitiens zem jostasvietas.
“Es zinu, ko tu jūti, bet … es jau nebiju neko solījusi, starp mums nekas nav bijis, mēs esam bērnības, vai ne? Un tagad..” viņa no jauna sāk raudāt.
“Es saprotu! Jūs noteikti būsiet laimīgi! Apsveicu, es priecajos par tevi, Olga! ”
“Vai tu nedzirdēji, ko es tev tikko kā sacīju? Es satiku viņu un pazaudēju! Viņš.. viņš gāja bojā.. lidmašīnas avārijā… ceļā uz konferenci…”
“Kādu konferenci?”
“Starptautisko mākslas pedagogu konferenci, kā viņš piedalījās katru gadu.. viņš.. viņš bija mans mans mākslas studiju pasniedzējs!”
“Es… saprotu… Man ir ļoti žēl, Olga!”
“Es nevaru dzīvot bez viņa, es negribu!”
Kad Arvīds apskauj viņu vēlreiz, Olga vairs nepretojas tikai pieglaužas kā bērns, kurš meklē mierinājumu:
“Es nevaru dzīvot bez viņa, Arvīd! Viņš bija mans pirmais un vienīgais! Es nezinu, ko tagad darīšu, kā izaudzināšu bērnu!” viņa raud.
“Tev ir ļoti laba māsa! Un, bez tam, viņai jau ir pieredze ar bērniem!”
Tagad Olga paceļ galvu un paskatās uz Arvīdu:
“Jā, viņa ir, bet es nevaru apgrūtināt māsu ar vēlvienu bērnu, bez tam..”
“Kas?”
“Neko!”
“Tu vari man teikt visu, tu zini!”
“Kāpēc tu esi tik labs pret mani, Arvīd?”
“Tāpēc, ka zinu tevi kopš bērnības, mēs kopā esam izauguši un… tāpēc, ka es mīlu tevi, Olga!”
“Arvīd!’”
“Tā ir patiesība, Olga! Tev beidzot ir jāzina patiesība! Es nevaru vairs ilgāk to slēpt no tevis! Tu vienmēr esi man bijusi vairāk kā bērnības draugs!”
“Arvīd..es..”
“Olga, es vēlos tev palīdzēt, nespēju redzēt tevi tādu!”
“Nedomāju, ka man kāds spēj palīdzēt…”
“Kļūsti mana sieva, Olga un mēs uzaudzināsim tavu bērnu kā mūsējo. Šajā gadījumā tas būtu labākais atrisinājums mums abiem. Redzi, pēc vispārējas ķermeņa atsaldēšanas un abpusēja plaušu karsoņa, ko es guvu dienējot, man pašam vairs bērni nevar būt, tā ka es varētu… ja vien tu piekristu būt mana sieva!”
Olga kādu laiku klusējot skatās uz Arvīdu:
“Arvīd.. ”
“Es zinu, es zinu, ka pašlaik tev ir grūti!”
“Es nevaru tevi mīlēt…”
“Es gaidīšu! Laiks visu dziedēs, gan redzēsi, bet tavam bērnam būs tēvs!”
Arvīds pieceļās:
“Padomā par to, Olga!”
Olga nevar pacelt acis, viņa nevar runāt, viņa nevar domāt, bet, kad Arvīds ir jau pie durvīm un grib iziet, Olgas balss viņu apstādina:
“Arvīd?”
“Jā?”
“Jā! Es … piekrītu! Es būšu tava sieva!”
(turpinājums septembra numurā)