Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Septembris
2025.
Ievadraksts
“Sveiki! Mani sauc Ostins, man ļoti patīk Fantāzija un Fantastika! Tas ir tik aizraujoši! Tev arī? Tad nāc man līdzi šomēnes un dosimies piedzīvojumos kopā! Skola? Jā, bet tikai ar piedzīvojumu grāmatu padusē! Gaidīšu Tevi, lasītāj!”
Smaragda gaiss
Mūsdienu pasaka
6.turpinājums
Imalda Vuda
Tā nu Kaelens tālāk devās gluži viens. Tikai miruši koki un zeme, kura vietām pārgāja purvā, nekā vairāk visapkārt nebija.
“Kur gan lai es tagad eju? Kā lai atrodu Džungļu Sirdi, ar kuru glābt džungļus un seno templi no apbūruma, kurš tiem uzlikts?” viņš runāja pats pie sevis. Laiku pa laikam viņš ieskatījās vecajā kartē, kuru bija atradis nogrimušā kuģa vrakā, bet tāda vieta kā Galvaskausu ieleja, tur nebija iezīmēta.
“Es esmu palicis gluži viens bez palīdzības! Šeit nav neviena dzīva dvēsele, kurai lūgt pēc palīdzības!” viņš runāja pie sevis.
Patiesi, vienīgā dzīvības pazīme šeit bija melnu putnu bari, kuri skaļi klaigādami lidinājās debesīs. Tie bija izkāmējuši un, acīmredzot, badā, jo ēst šeit nebija ko. Pamazām arī Kaelens sāka zaudēt spēkus un cerības, bet viņam neatlika nekas cits kā iet uz priekšu, jo ja viņš paliks uz vietas un nokritīs, mežonīgie putni tīri vienkārši viņu apēdīs. Viņš gāja un klupa un gāja atkal, naktis šeit bija piķa melnas un necaurredzamas, un tas bija brīdis, kad Kaelens beidzot kaut kur piestāja, lai pārlaistu naktis, bet dienas- pelēkas un drūmas, bez dzīvības pazīmēm. Uz sausas, izmirušas zemes, visapkārt mētājās tukši galvaskausi.
“Kur es esmu nokļuvis? Kādēļ es vispār šeit esmu?” viņš bēdīgi pie sevis domāja “nu, ja jāmirst, tad jāmirst, neko darīt!”
Un, kad jau viņš bija pazaudējis pēdējo cerību, nemaz vairs necerot iegūt Džungļa Sirdi, pēc kuras viņš gājis un necerot vairs atgriezties cilvēku pasaulē, kādu dienu, šajā klusumā viņš izdzirdēja ko citu, kā tikai ierasto putnu klaigāšanu. Tā neapšaubāmi bija kāda radība, bez tam, tai vajadzēja būt milzīgai radībai, tās balss skanēja vareni un draudīgi un tā satricināja zemi viņam visapkārt, putni, izbiedēti no piepešā trokšņa, satraukti lidinājās gaisā un klaigāja vēl nelabāk, nekā pirms tam.
“Tagad man nudien ir gals klāt!” Kaelens nodomāja “tas nezvērs mani tūdaļ apēdīs!”
Tajā brīdī viņš dzirdēja tuvojamies soļus, tie tuvojās lēni un smagi, un Kaelens jau sagatavojāsuz sliktāko, bet… nekas nenotika. Kad beidzot viņš uzdrošinājās atkal atvērt acis, viņam par patiesu pārsteigumu, viņa priekšā stāvēja … neviens cits kā Džungļu Trollis. Variet vien iedomāties, kādu patiesu prieku Kaelens izjuta, atkal viņu redzot!
“Džungļu Trolli! Tas patiešām esi tu? Tu esi dzīvs? Kā tu mani sameklēji? Pastāsti, kā tu tiki brīvs! Kas tas bija, kurš tevi sagūstīja un kādēļ tieši tevi? Tu taču esi tik liels un spēcīgs, salīdzinājumā ar mums ar Aleriku, Purva Trolli! Mēs pat īsti nezinājam, kā tevi sauc, bet, kad tevi sagūstīja un es domāju, ka nekad vairs tevi neredzēšu, nospriedu, ka tam vairs nav nozīmes! ”
Džungļu Trollis kādu laiku klusēja, skatoties kaut kur tālumā, kad viņš atkal paskatījās uz Kaelenu, viņa izteiksme bija nopietna un acis gandrīz vainīgas, ka tam bija jāpamet ceļabiedri nelaimē.
“Kur ir Aleriks? Kādēļ tu esi viens?” viņš jautāja par atbildi..
“Viņu arī sagūstīja un tālāk es devos viens…”
Un Kaelens īsumā pastāstīja, kā viss tika noticis.
Džungļu Trollis, klausījās klusēdams, tad teica:
“Labi, es tev izstāstīšu taisnību- mans īstais vārds ir Gorms Ēnaszobs un es zinu šo vietu kā sevi pašu, jo… redzi, kādreiz tā bija mana mājvieta!”
Brīdi iestājās klusums.
“Tu šeit dzīvoji?”
Kaelens pēc brīža pārvaicāja.
Gorms pamāja:
“Jā! Es biju Purva trollis Gorms, bet man izdevās no šejienes izbēgt, tādēļ arī mani sagūstīja. Es nedrīkstēju šeit atgriezties, bet es tikai gribēju izdarīt ko labu, mēģinot tev palīdzēt….”
“Paldies tev, draugs! Es to patiešām novērtēju! Tad jau tu zini, kur meklējama Džungļu Sirds un kāda tā izskatās!”
“Varbūt…”
“Un varbūt tu arī zini, kur ir Aleriks!”
Gorms neatbildēja.
“Gorm?”
Gorms sāka iet uz priekšu.
“Pagaidi! Kur tu tagad ej? Tu nevari tā vienkārši pamest mani šeit! Tā nav godīgi- vispirms no Galvaskausu Ielejas mani pārsūta uz citu pasauli un tad- draugs, kurš gribēja man palīdzēt, gatavojas mani pamest!”
Gorms apstājās un atskatījās uz Kaelenu:
“Tu neesi nosūtīts uz citu pasauli, dumjais! Tikai nedaudz neintralizēts-tā ir Galvaskausu Kraukļu pilsēta,kurā viņi tevi ir nosūtītījuši un tu esi tuvāk savam mērķim, nekā vari iedomāties!”’
“Gorm! Tev man jāpalīdz! Lūdzu! Ko tu par to īsti zini?”
Gorms atkal klusēja, šoreiz nedaudz ilgāk..
“Gorm?”
“Labi! Tev jādodas uz Kraukļu Karalienes Kulta salu, tur tu atradīsi Džungļa Sirdi!”
“’Bet kā es tur nokļūšu? Kas ir Kraukļu Karaliene?”
“Ceļš jāatrod tev pašam! Tagad ej! Es jau tā esmu pateicis pārlieku daudz- priekš manis tas ir bīstami!”
“Paldies par to pašu, Gorm!”
Kaelens pagriezās, lai ietu, kad Gorms tomēr ierunājās no jauna:
“Kraukļu Karaliene ir Nāves, Likteņa un Ziemas dievība- auksta, bez dvēseles un žēlastības. Viņas vārds ir Oniksia, bet tu nekādā ziņā nedrīksti to izrunāt, jo viņas vārds ir viņas spēks un vēl- neļauj viņai sev pieskarties, tad tu būsi pagalam! Saprati mani?”
Kaelens pamāja ar galvu:
“Paldies, Gorm! Bet…. kāda īsti izskatās Džungļu Sirds, ar kuru var izgālbt džungļus?”
“Kad pienāks laiks, tu to zināsi! Tagad ej! Un vēl, Kelen, viņai ir brālis Dariuss, tumšais elfs, vēl viltīgāks un ļaunāks, nekā Kraukļu Karaliene. Kraukļi un melnie elfi kalpo tai. Un ja Kraukļu Karaliene izrāda viesmīlību un aicina tevi pie galda, tu nedrīksti no tā neko ņemt, jo viss ir saindēts un nāvējošs, bet vairāk par visu, baidies no spoguļa!”
“Kādēļ?”
“Tas izstaro nāves enerģiju un tam, kuram tā trāpa, tiek sasaldēts. Viņa taču ir Nāves un Ziemas Dievība! Atceries?”
“Vai tas ir tālu? Kā lai es tur nokļūstu?”
“Tavs ceļš vedīs pāri Sarkanā Mēness kalnam. Tad, kad pie debesīm uzausīs sarkans Mēness, zini- pienācis tavs laiks!”
“Un kad tas būs?”
“Jau šonakt! Tev jādodas ceļā jau šonakt! Un nenokavē, tas ir svarīgi!”
“Paldies, Gorm!”
“Nav par ko, un atceries visu, ko es tev teicu!”
Kaelens pamāja ar galvu:
“Es atcerēšos!”
Brīdi viņi skatījās viens uz otru, kā atvadoties, tad Kaelens ierunājās no jauna:
“Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?”
Gorms papurināja lielo galvu:
“To nevar zināt, ja tev palaimēsies, tad jā, bet tev tas ir jāpaveic! Tev jāizglābj Strurema! Es būšu ar tevi!”
“Paldies, brāl!”
“Tagad ej! Tev nav daudz laika!”
“Paliec sveiks, Gorm!”
Gorms saņēma viņu savās milzīgajās rokās un brīdi tturēja. Tā viņi atvadījās un Kelens devās ceļā. Viņam priekšā bija garš un bīstams ceļš, bet tikai viņš varēja atgūt Džungļu Sirdi no Kraukļu Karalienes un tagad viņš zināja, kur tā meklējama! Vienalga, kādas grūtības stātos viņam priekšā, viņš dosies uz Kraukļu Karalienes Kulta Salu!
(turpinājums oktobra numurā)
Dekadences druīds
Psiholoģiska drāma
Imalda Vuda
6.daļa
Es pagriezu galvu uz duvju pusi un … varu apzvēret- tā bija viņa! Mana Mollija stāvēja durvīs, viņa bija atnākusi pie manis, beidzot! Es tik ilgi biju tevi gaidījis! Tikai… Tas nevarēja būt patiesība!
“Mollij? Tas.. tas nevar būt, tu esi mirusi…”
Tēls durvīs sakustējās:
“Mani sauc Kerola Vaijata, es dzīvoju netālu no degvielas uzpildes stacijas un regulāri braucu uzpildīties. Tonakt es vēlu atgriezos mājās un redzēju, kā viss notika. Tādēļ arī es esmu šeit. Jūs patiesi man neatcerieties? Man ir patiesi žēl notikušā!”
Skatījos uz viņas kā uz parādību, kura uzradusies no citas dimensijas. Viņa bija pametusi mani, paņemot arī mūsu dēlu, viņam bija gads, viņš nesen bija iemācījies staigāt un runāt, viņam patika pavadīt laiku, spēlējoties ar suni un mums… Un tagad …
Mana sirds pārlūza, domājot par mazo Rodiju. Viņa dzīve pārtrūka nesākusies un tagad viņa te stāvēja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Mani pārņēma dusmas un izmisums.
“Kas tonakt notika? Kāpēc tu atstāji mani? Kāpēc paņēmi līdzi Rodiju? Kāpēc?” es kliedzu uz viņas. Medmāsa pienāca pie manis, lai nomierinātu:
“Viss ir labi, lūdzu, nomieries! Tev jāatgriežas gultā, tev jau atkal ir temperatūra!”
Medmāsa palīdzēja man atgulties un tad atgriezās pie “Mollijas”
Redzēju viņas runājam un dzirdēju medmāsu sakam:
“Man jālūdz jūs iet projām, pašlaik viņš nejūtas pietiekami labi, lai pieņemtu apmeklējumus!”
Murgs, kuru man nācās izdzīvot, ar to nebeidzās, kļuva tikai arvien sliktāk. Kādu dienu pie manis palātā atkal ieradās inspektors, tikai šoreiz tie nebija daži jautājumi, kurus viņš parasti gribēja uzdot.
“Noel Gabriel Lizardo, jūs tiekat aizturēts uz aizdomu pamata par divu noziegumu izdarīšanas un tiksiet paturēts apcietinājumā līdz nepieciešamo pierādījumu ievākšanai! Policija izmeklēšanā noskaidroja, ka esat vainojams slepkavībā dzimtajā ciematā, kura bija jūsu līdzšinējā dzīvesvieta un tagad- degvielas uzpildes stacijas uzspridzināšanā, kurā bojā gāja divas personas, tai skaitā, mazgadīgs bērns!”
Mans vislielākais murgs, manas bailes bija piepildījušās- policijai kaut kādā veidā bija izdevies uzzināt par to nelaimes gadījumu manā ciematā. Nu protams, kaimiņi izsauca policiju, pēctam, kad man izdevās tikt projām no turienes un kāds bija ieinteresēts notikušajā vainot tieši mani. Patiesībā, brīnījos, kā man izdevies tik ilgi izvairīties no policijas. Cik ilgs laiks varēja būt pagājis, kopš tās pirmās nakts tuksnesī?
“Bet es neesmu vainīgs! Es to neizdarīju! Es zvēru, es neesmu neko no tā izdarījis! Lūdzu, ticiet man! Es nezinu, kurš to visu izdarīja un kādēļ es esmu tajā iesaistīts, bet tas nebiju es!” es kliedzu.
Mana galva grasījās pārplīst un karstums dedzināja visu manu ķermeni, bet es nebiju ar mieru padoties. Ne tagad, kad biju izgājis cauri tik daudz kam, kad cīņa par brīvību un izdzīvošanu bija jau kļuvusi par manu ikdienu.
“Mēs centīsimies pierādīt jūsu nevainību, ja jūs patiesi tāds būsiet, bet, pašlaik, lūdzu, nāciet mums līdzi, jūs esat arestēts!”
“Lūdzu, nevajaga! Vai tad jūs neredzat, ka viņam joprojām ir temperatūra? Vai patiešām tā ir taisnība?”
Tagad medmāsa mēģināja iejaukties manai aizstāvībai, bet policists palika nelokāms savā likuma vārdā.
“Man žēl, bet drošība ir pirmajā vietā! Šis cilvēks, iespējams pastrādājis divus noziegumu un jums nav tiesības aizkavēt policijas darbu!”
Mani aizveda uz cietumu un ielika aiz restēm kā mežonīgu savvaļas tīgeri.
Es zināju, ka nav viena, kurš varētu mani izvilkt no tā bezdibeņa, kurā biju iekritis, zināju, ka esmu zaudējis šajā cīņā. Kāds bija izracis man bedri, uzlicis slazdus, kuros, agri vai vēlu, man biju jāiekrīt. Dienas nomainīja naktis un naktis atkal dienas. Nezinu, cik ilgi jau tur biju. Es sāku zaudēt cerību, es sāku zaudēt dvēseli, es zināju, ka tas ir mans gals, bet varbūt tā arī bija labāk- tad mēs visi atkal būtu kopā. Mana temperatūra bija uzkāpusi līdz visaugstākajai- tik augsta, ka man vairs nebija spēka piecelties, es neko vairs nejutu, neko nedomāju un zināju, ka mans laiks ir pienācis, lai gan man tolaik bija tikai 23 gadi. Kamera griezās manā acu priekšā un es gulēju un gaidīju, kad beidzot viss būs galā, un tad es vair neatcerējos neko…
Es pamodos no jauna slimnīcā, acīmredzot, kāds bija atradis mani kritiskā stāvoklī un tiku hospitalizēts atpakaļ uz slimnīcu. Pie manas gultas atkal stāvēja tā pati medmāsa, kura bija mani kopusi, pirms manas apcietināšanas. Viņa rūpējās par mani pacietīgi un iejūtīgi, un es ļāvos kā slims bērns mātei. Es jutos atkarīgs un nevarīgs kā kaķēns, kuru gatavojas slīcināt, un kurš var tikai vārgi pīkstēt savai aizsardzībai. Jutos vājš un nožēlojams, bet viņas sejā neparādījās nekas no nosodījuma, pārmetuma vai izsmiekla, tikai rūpes un iejūtība, un, iespējams, tas bija viens no iemesliem, kurš tolaik ļāva man izdzīvot.
“Es nebiju vainīgs! Tas nebiju es! Tas nebiju… Man… ir.. kas jāizstāsta….”
Zināju, ka man ir jārunā, kamēr nav par vēlu, man jāizstāsta viss, kā bijis un viņa bija vienīgais cilvēks, kurš vēl nebija nostājies pret mani, bet bija manā pusē.
“Labi, labi! Gan viss noskaidrosies! Tu nedrīksti uztraukties un pārāk daudz runāt! Tagad tev jāatpūšas, bet… es tev ticu!”
“Patiešām?”
Nespēju noticēt, tam, ko dzirdēju. Pēc četriem izmisīgu baiļu un bezcerības gadiem, kurus biju pavadījis uz robežu starp izdzīvošanu un normālu dzīvi, kuru man izdevās izbaudīt tikai šo pēdējo gadu un, kuru man tik nežēlīgi atņēma, šie vārdi bija vairāk kā attaisnojošs tiesas spriedums, tas bija otra cilvēka sirdsiltums, cilvēcība, uzticība.
“Jā, nezinu kāpēc, bet jā!”
Viņas balss skanēja rāmi, maigi un saprotoši. Tajā brīdī nedomāji, ka šie vārdi varētu būt arī tikai mierinājums, vai viltus, tie bija mūzika manām ausīm, mājvieta manai dvēselei. Viņa bija mans glābšanas enģelis un uz viņas spārniem es varēju atgriezties dzīvē.
“Es nevaru tur atgriezties! Vēlreiz es to neizturēšu! Glāb mani! Lūdzu, glāb! Tev man ir jāpalīdz!” satvēru viņas roku kā slīcējs, kurš pieķēries savam glābējam, un vaļā nelaidos, viņa bija mana pēdējā cerība šajā pasaulē.
(turpinājums oktobra numurā)
Edīte Vartona
Vasara
Novele
15.turpinājums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Viņi atvadījās vēlu naktī, Hārnijam agri bija jādodas projām un viņš lūdza Haritiju nevienam nestāstīt par viņiem, līdz viņš atgriezīsies un, patiesībā, Haritija izjuta pat tādu kā atvieglojumu-pēdējā laikā bija piedzīvots tik daudz, ka pašlaik viņa, nudien, vairāk nevēlējās iekulties vēl kādās nepatikšanās. Varbūt viņa it kā instinktīvi nojauta kaut kādu bezdibeni, kurš pēdējā laikā starp viņiem bija izveidojies, kurš iespējams bijis tur visu laiku, neskatoties uz kaislības tiltu, kuru tie paši bija uzcēluši, un tomēr- Haritija nešaubījās, ka viņš atgriezīsies, viņa nešaubījās, ka Hārnija jūtas pret viņu ir patiesas. Kad Haritija viņam par to ievaicājās, Hārnijs nezināja teikt, kad tieši atgriezīsies, jo pirms tam bija jānokārto šādas tādas neatliekamas lietas, vien atstāja savu adresi, sakot, ka rakstīs, cik drīz vien iespējams un lūdza Haritiju rakstīt viņam.
Tā bija kāda gara kluba adrese Piektajā Avēnijā, Ņujorkā, bet Haritija nekad nebija rakstījusi nevienam tālāk, kā vien uz Hepbērnu, tādēļ viņai šķita, ka vēstule, kura jāsūta kaut kur tik tālu, nekādā ziņā nesasniegs adresātu.
Tomēr, Haritijai par prieku, desmit dienas pēc Hārnija aizbraukšanas, pienāca pirmā vēstule no viņa. Viņš solīja atgriezties, bet konkrētu datumu vēl joprojām nenosauca. Haritija aizsūtītīja atbildes vēstuli ar parakstu “Ar mīlestību no Haritijas”, lai arī viņa skaidri apzinājās cik nožēlojama šajā situācijā tas izklausās. Viņa jutās nožēlojama un šaubu nomākta, tomēr cerības uz nākotni ar Hārniju neatmeta.
Rojala kungu viņa nebija redzējusi kopš atgriešanās sarkanā mājā, Hārnija aizbraukšanas rītā. Torīt, kad viņa bija nokāpusi lejā no savas istabas, Verēna tikai viņai bija pateikusi, ka viņas aizbildnis devies uz Vorcesteru un Portlandu, un tas viņu nebija pārsteidzis, jo šajā laikā viņš parasti devās nodot ziņojumu tām apdrošināšanas aģentūrām, kuras viņš pārstāvēja, un viņa aizbraukšana nebija nekas neparasts, izņemot tās pēkšņumu. Patiesībā, Haritija par viņu tikpat kā nedomāja, drīzāk jutās priecīga viņu šeit nesastapt. Dienās, kad viņai nebija jābūt bibliotēkā, Haritija turējās savrupus un turēja noslēpumā savas attiecības, kā bija apsolījusi, kamēr Ziemeļdormērā norima baumas, bet kādu dienu, neilgi pēc Vecās Mājas svētku Nedēļas beigām, Allija pārsteidza viņu, ierodoties pie viņas ar savu šuvekli. Tagad viņas tur sēdēja- Haritija- rokas klēpī salikusi, iegrimusi savos sapņos, kurpretīm Allija, kura sēdēja dziļā krēslā, bija pārliekusies pār savu šujamo, viņas plānās lūpas centībā pavērtas. Tas bija nomācošs klusums, kuru pārtrauca vien krēsla čīkstēšana, kad Allija strādājot tajā šūpojās un viņu abu elpa.
“Tā bija mana ideja apšūt blūzei lentu un mis Balča ir ļoti apmierināta ar to!” Allija visbeidzot ierunājās, pārtraucot viņu klusumu, viņas balsī bija saklausāma tāda kā lepnuma ieskaņa par savu ideju “es šo ideju aizņēmos no Džūlijas!”
Haritija pacēla acis:
“Vai tu joprojām satiecies ar Džūliju?”
Allijas pirksti uz brīdi pārtrauca viņas rūpīgo darbošanos ar adatu un viņa paskatījās uz Haritiju:
“Ak, tas bija jau sen, kad mēs pēdējo reiz redzējamies!” viņa gandrīz nevērīgi iesaucās. Tad uz brīdi atkal iestājās klusums, pirms Allija ierunājās no jauna:
“Bet Balčas jaunkundze man atstāja ļoti daudz pasūtījumus!”
“Kāpēc viņa īsti aizgāja?”
“Vai tad tu nezināji? Viņa aizgāja tajā rītā pēc svinībām Hamblinā. Es redzēju viņu agri iesēžamies ratos ar misteru Hārniju!”
Klusums, kas tagad iestājās, ievilkās ilgāk nekā iepriekšējais, bija dzirdama tikai lietus sišanās logā, kuru pārtrauca šķēru metāliskā skaņa, Allijai nogriežot kādu diega gabalu. Tas jau bija gandrīz neizturami, kad Allija piepeši iesmējās:
“Vai tu zini, ko viņa man teica, pirms devās prom?” viņa iejautājās gandrīz pārlieku jautri un atbildi nesagaidījusi tūlīt turpināja “viņa teica, ka sūtīs mani uz Springfīldu!”
Tagad Haritija no jauna pacēla acis uz Allijas bālo seju, viņas skatiens bija nolaists uz šujamo un viņas pirksti cītīgi darbojās sadiedzot un laižot adatu cauri audumam.
“Vai viņa precēsies? ”
Pēc šī jautājuma, Allija ļāva blūzei nokrist uz ceļiem, kādu laiku viņa klusēdama skatījās uz Haritiju. Viņas lūpas šķita pēkšņi sausas, un viņa tās nedaudz samitrināja, viegli pārlaižot tām mēli:
“Es biju domājusi, ka tu pati jau to zini! Tu patiešām nezināji? ”
“Kāpēc man vajadzētu zināt? ”
Allija neatbildēja. Viņa noliecās virs blūzes vēl dziļāk, un sāka izvērt pavedienu, kuru bija iesākusi.
“Kāpēc man vajadzētu zināt?” Haritija atkārtoja tagad skarbi.
“Es nezināju, bet … ļaudis šeit saka, ka viņa ir saderinājusies ar misteru Hārniju! ”
Haritija iesmējās un, piecēlusies izstiepa rokas virs galvas, tā, it kā tas, ko viņa tikko bija dzirdējusi, nekādi neattiektos uz viņas.
“Tad jau tev laiks parūpēties par kāzu kleitu!” Haritija ieteicās, viņa centās teiktajā ielikt ironijas devu, lai noslēptu sāpes un izmisumu, kuru patiesībā izjuta. .
“Kāpēc gan tu tam netici?”
“Tas nav manā ziņā, pat ja tā būtu patiesība!”
“Tas ir tik… Es zinu tikai to, ka redzēju viņu raudam ballītes naktī, jo nupat sāk parādīties atklātībā tas, ko viņa cenšas noslēpt no sabiedrības acīm. Tāpēc arī viņa nedejoja…”
Kādu brīdi Haritija stāvēja tur nekustēdamās un tikai skatījās uz pusgatavo blūzi Allijas klēpī:
“Nu, es domāju, viņa nebūtu dejojusi šā vai tā!” viņa teica un ar pēkšņu vardarbību satvera blūzi, viņas spēcīgās, jaunās rokas pārplēsa to divās daļās un tad, saplosītu, viņa to nosvieda uz grīdas.
“Ak, Haritija!” Allija raudādama pielēca no sava krēsla.
Brīdi viņas abas klusēdamas raudzījās viena uz otru, pāri Alijas vaigiem ritēja asaras.
“Ko es viņai teikšu? Ko es darīšu? Tā bija īsta mežģīnes!” viņa vaimanāja.
Haritija vēl joprojām nenovērsa skatienu no viņas:
“Tev nevajadzēja no viņas to pieņemt!” Haritija atbildēja, nepaceļot skatienu no lupatām, kuras bija atlikušas no blūzes, viņas elpa bija strauja un saraustīta “es ienīstu citu cilvēku drēbes – tas ir tāpat kā tad, ja viņi būtu šeit paši!”
Viņas atkal klusēdamas skatījās viena otrā, tad Haritija sāpīgi ievilka elpu:
“Tagad ej! Es tevi pārāk ienīstu, lai redzētu šeit vēl ilgāk! ”
Allija raudādama izskrēja no istabas, un, kad Haritija beidzot bija palikusi viena, arī viņa raudādama iekrita gultā.
Vētras kuras sekoja turpmākajās dienās, atnesa sev līdzi rudeni. Lai gan kalni atguva savu brūngano nokrāsu un debesis, kurās nu iegūlās balti sniega mākoņi, bija tikpat zilas kā līdz šim, vējš nēsāja pirmās sala skartās kļavas lapas, ar katru dienu arvien vairāk koki iekrāsojās dažāda sārtuma toņos, un naktis bija aukstas un zvaigžņotas.
Tajās naktīs, kad Haritijai nenāca miegs, viņa domāja par visu, kas noticis un šajās bezmiega stundās viņa mēģināja rakstīt Hārnijam. Lielāko tiesu gan tas notika viņas prātā, jo uz papīra viņa nemācēja izteikt to, ko patiesībā izjuta, ko gribētu viņam pateikt, parādīt, cik daudz tas viņai nozīmē. Tā nu viņa nedarīja neko, tikai domāja un domās viņa ar to sarunājās, stāstot par visu, kas notiek un par to, kā jūtas. Tagad, pēc saruns Alliju, viņa bija gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka Hārnija saderināšanās ar Anabellu Balču ir patiesa. Pirmās dusmas bija pārgājušas un viņa bija pārliecināta, ka viņš atgriezīsies pie viņas, ka Hārnijs mīl viņu nevis Anabellu Balču, lai arī Anabella Balča pieprata lietas, kuras Haritijai nebijai sasniedzamas, un tādēļ viņai šķita, ka apprecēt tādu meiteni būtu prātīgāk, nekā viņu. Bez tam, Haritija nekādi nespēja sevi iedomāties kā sievu, kur pretīm Anabellu Balču viņa pilnībā redzēja šajā lomā. Un jo vairāk viņa par to visu domāja, jo vairāk juta savu bezspēcību un bezjēdzību cīnīties ar visām šīm lietām, un viena no tādām lietām bija nesenā scēna ar Alliju, par kuru tagad domājot, viņa izjuta kaunu par savu bērnešķīgo mežonību, ar kādu todien bija rīkojusies. Viņu pārņēma šausmas domājot, ko gan Hārnijs būtu par to teicis, ja būtu tās liecinieks, bet, tai pašā laikā, ja tā padomā, ko gan būtu varējis darīt cits civilizēts cilvēks, kurš nonācis šādā situācijā?
Garu, negulētu nakšu domas skalojās viņai pāri kā viļņi, domas, kuras dzina viņu izmisumā un, tomēr- kuras lika cerēt uz Hārnija mīlestību, līdz, visbeidzot, visas
šīs domas un jūtas pamudināja viņu uz pēkšņu rīcību- viņa paņēma papīra lapu no Rojala kunga biroja un kādu nakti, pēctam kad Verena bija devusies gulēt, sēžot pie virtuves lampas, uzrakstīja pirmo, īsto vēstuli Hārnijam. Tā bija ļoti īsa vēstule un tajā viņa ielika visu, ko tobrīd domāja, rakstot:
“Es gribu, lai tu appreci Annabelu Balču!” viņa rakstīja “Tev nav jājūtas vainīgam, kā es par to jutīšos, jo domāju, ka tā būs pareiza izvēle un tev ir tas jādara. Tava mīlošā Haritija”
Vēstuli viņa nosūtīja agri no rīta, un turpmākās dažas dienas viņas sirds jutās dīvaini gaiša. Dienas sekoja viena otrai un pēc ziņas nosūtīšanas Hārnijam, Haritija jutās ievērojami labāk un par sevi pārliecinātāka, nekā bija jutusies pēdējā laikā. Lai arī šis nebija viegākais lēmums, kādu viņa bija pieņēmusi, viņa uzskatīja, ka rīkojusies pareizi. Viņa atkal jutās moža un darbīga, bet kādu dienu, kad viņa vienatnē sēdēja bibliotēkā, piepeši grāmatu plaukti pie sienas sāka griezties ap viņu, un rožkoka galds zem viņas elkoņiem sāka aizslīdēt projām. Pēc reiboņa sekoja sliktas dūšas vilnis, kādu viņa bija jutusi tajā uzstāšanās dienā vasarā Rātsnamā, bet tur varēja būt loģisks izskaidrojums, jo Rātsnams bija pārpildīts un smacīgi karsts, savukārt bibliotēka bija tukša un vēsa. Ja vēl pirms piecāms minūtēm viņa bija jutusies pilnīgi labi, tagad jau viņai likās, it kā viņa gatavotos mirt. Mežģīņu gabaliņš, pie kura viņa joprojām strādāja, izslīdēja no viņas pirkstiem, un tērauda tamboradata nokrita uz grīdas. Haritija piespieda savas mitrās plaukstas pie deniņiem un mēģināja noturēties pie rakstāmgalda, kamēr pār viņu plosījās nelabuma vilnis. Pamazām tas norima un pēc dažām minūtēm viņa piecēlās, vēl arvien šausmu pārņemta par tikko notikušo, un, paņēmusi no vadža savu cepuri, izgāja no bibliotēkas. Saulainā rudens diena vēl joprojām griezās ap viņu, kad viņa lēnām mēroja ceļu uz mājām, un viņas soļi bija smagi un gurdeni.
Tuvojoties mājai, viņa jau iztālēm ieraudzīja sarkanu Bagiju stāvam pie mājas durvīm, viņas sirds sarāvās, domājot, ka varbūt tas ir Hārnijs, kurš ir atgriezies, bet tas bija tikai Rojala kungs, kurš izkāpa, ar savu ceļojumu somu rokā. Ieraudzījis Haritiju nākam, viņš palika uz lieveņa, lai satiktu viņu un Haritija juta viņa ciešo skatienu tā, it kā tas būtu viņu pirmo reizi ieraudzījis, vai arī piepeši būtu saskatījis viņā ko neparastu.
“Tu jau esi atpakaļ?”
Haritija bezrūpīgi atmeta galvu, cenšoties saglabāt vieglumu balsī, kad viņu acis sastapās, kad viņa pārtrauca klusumu.
“Jā, es esmu atpakaļ!”
Tā bija ikdienišķa, neko neizteicoša saruna, vairāk viņi nerunāja. Rojala kungs tikai atvēra parādes durvis un ielaida viņu mājā.
Dienas nelabums bija pāri, bet tagad, ejot augšā uz savu istabu, Haritijai atkal šķita, it kā viņas kājas būtu pielietas ar līmi.
Kad pēc divām dienām viņa izkāpa no vilciena Nātrtonā, laukumā, kurā viens otram līdzās stāvēja ratos iejūgti, karstuma un smagā darba nogurdinātie zirģeļi, kuri pacietīgi gaidīja, kad kādam no vilciena izkāpušajiem atbraucējam būs vajadzīga ekipāža, ar kuru pārvietoties tālāk, iepriekšējo dienu aukstums bija izzudis kā nebijis un bija gandrīz tikpat patīkams un karsts, kā tajās karstajās, laimīgajās vasaras dienās kad viņa vēl bija ar Hārniju. Ielas šeit bija platas, ar augstām mājām un Haritija starp tām atpazina tādas smalkas vietas kā ēstuves un biljarda salonus ar zvaigznīšu zīmēm, šī bija smalku ļaužu pasaule, visādā ziņā, tā nebija priekš tādas meitenes, kā viņa. Turpmāko ceļu Haritija turpināja steigšus, ar noliektu galvu, līdz sasniedza ķieģeļu ēku kādas ielas stūrī. Viņa šķērsoja ielu un slepus pametusi skatienu uz ķieģeļu ēku, atvēra durvis uz koridoru ar stāvām misiņa apdares kāpnēm. Uzkāpusi otrajā stāvā, viņa piezvanīja pie kādām durvīm. Tās atvēra tumšādaina meitene ar spogainu galvu, kruzuļainā priekšautā un ielaida viņas koridorā, kur izbāzta lapsa, stāvot uz pakaļkājām, turēja misiņa karšu paplāti klientiem. Tālāk par koridoru bija stiklotas durvis ar uzrakstu “Birojs”. Pēc dažu minūšu gaidīšanas grezni mēbelētā telpā, kura piepildīta ar pie sienas ierāmētu, izskatīgu jaunu sieviešu attēliem, sēžot uz ērtā plīšu dīvānā, viņa tika ieaicināta dakteres Merkles birojā. Daktere Merkle bija sieviete ar mazām spilgtām acīm un nedabiski baltiem zobiem, viņas biezo, melno matu vilnis krita pāri pierei. Viņa valkāja greznu, melnu kleitu ar zelta ķēdēm un greznumlietām, kuras nokarājās pāri viņas krūtīm. Viņas rokas bija lielas un gludas, un darbojoties tās kustējās ātri, no viņas plūda asa muskusa un karbolskābes smarža. Pēctam daktere Merkle ieveda Haritiju citā-mazākā telpā, kura tāpat kā tā, kura bija ar stiklotajām durvīm, bija pieblīvēta ar greznām mēbelēm un fotoattēliem zelta rāmjos.
“Apsēdies, dārgā!” viņa tagad pasmaidīja, atklājot savus nevainojami baltos zobus “varbūt vēlies ko iedzert, kas palīdzētu tev savākties?” Haritija noliedzoši papurināja galvu un daktere Merkle turpināja” nu ko, tavā situācijā pašlaik vēl nekas nav darāms, bet pēc apmēram mēneša es varētu tevi aizvest uz savām mājām uz kādām divām vai trīs dienām un visu nokārtot! Par pārējo tev vairs nebūs jāraizējās!” viņa piebilda. Dakteres Merkles tonis bija rāms un smaids gandrīz mātišķs un iejūtīgs, bet tajā bija kas tāds, kas tur nelika šaubīties par viņas patiesajiem nodomiem.
(turpinājums oktobra numurā)
Tēva diena
(materiālu sagatavojusi Imalda Vuda)
Vecāki- māte un tēvs- ir vissvarīgākie cilvēki katra cilvēka dzīvē, kuri ne tikai rada, bet kuri audzina, lolo, izglīto un aizsargā. Zem vecāku “spārna” mēs izaugam, kļūstam stipri, dzīvesgudri, un gatavi iziet paši savas lielās dzīves arēnā. Un tomēr- vecāku aizsardzības oreols vēl joprojām paliek virs mūsu galvas, lai arī esam jau pieauguši un patstāvīgi. Arī tad, kad vecāki nav mums vairs līdzās, atmiņas par bērnību un agro jaunību, un visas to mācības paliek un tādēļ mēs tos mīlam, cienam un godājam. Mātes diena pasaulē zināma jau kopš 1908. gada un tagad tā ir kļuvusi par starptautisku svināmu dienu katru gadu 10.maijā. Ar ģimeni saistītas atzīmējamas dienas ir daudz- Mātes diena, Tēva diena, Bērnu diena (1.jūnijā), Brāļu un Māsu diena (10.aprīlī- Savienotajās valstīs un Kanādā un 31.maijā-Eiropā), tāpat Vecvecāku diena (kura dažādās pasaules valstīs atzīmē dažādos datumos), bet šoreiz mēs uzzināsim, kas tad ir Tēva diena.
Un tā…
Pateicoties Sonoras Smartas Dodd idejai 1910. gada 19.jūnijā Spokānā, Vašingtonā par Tēva dienas popularizēšanu, lai godinātu arī citus tēvus visā pasaulē, pateicībā savam vientuļajam tēvam, kurš tika viņu uzaudzinājis, ļaudis pasaulē sāka godināt tēvus šajā dienā. 1924.gadā prezidents Kalvins Kulidžs gan centās to atzīt oficiāli, tomēr īstu atbalstu neieguva un vēl ilgus gadu desmitus, Tēva diena tomēr nekļuva pazīstama plašāk, līdz 1972.gadā ASV prezidents Ričards Niksons pasludināja šo dienu par starptautisku vispasaules svinamo dienu. Svināmais datums dažādās pasaules valstīs ir dažāds- piemēram, Spānijā, Itālijā un Portugālē
Tēva diena tiek atzīmēta 19. martā, kas ir Svētā Jāzepa svētki, kurš ir tēvu patrons, savukārt, Vācijā Tēva diena tiek atzīmēta tajā pašā datumā, kad Debesbraukšanas diena.
Visā Skandināvijā Tēva dienas tradīciju pieņēma pagājušā gadsimta 30. gados. Sākotnēji skandināvi, tāpat kā amerikāņi, šo dienu atzīmēja jūnijā, bet 1949. gadā Ziemeļvalstis nolēma to pārcelt uz novembra otro svētdienu. Vienīgā valsts, kas neiekļāvās svinību datuma izmaiņā bija Dānija. Viņi, tīri vienkārši, aizmirsa informēt sabiedrību un presi par datumu maiņu un tāpēc Tēva diena šajā valstī palika tajā pašā dienā, jūnija sākumā. Lūk, ko nozīmē aizmāršība!
Taivānā Tēva diena tiek atzīmēta 8. augustā, jo ķīniešu valodā skaitlis astoņi ir ‘ba’, bet sarunvalodas vārds tēvam ir ‘ba-ba’ – tātad astotā mēneša astotā diena izklausās līdzīga ‘tētim’. Agrāk šis bija arī datums Tēva dienai Ķīnā, bet vēlāk datums tika pārcelts uz trešo svētdienu jūnijā.
Kopīgas svinības ar tēviem šajā dienā ietver tādus vienkāršus pasākumus kā došanās zvejot, kopīgas brokastis vai pusdienošana, rotaļas un, protams, bērna paša rokām pagatavota kaut neliela dāvaniņa, tētim būs vislielākais prieks.
Priecīgu tēva dienu!
(materiālu sagatavošanai izmantota interneta vietne Google)
Vārds, ko grūti izrunāt
Ļoti reti un neizpētīti cilvēku personvārdi
(sastādījusi Imalda Vuda)
- DAKIS- tas ir rets vīriešu personvārds Kiprā, bet rets sieviešu personvārds. Biežāk sastopams kā uzvārds. Seediq, jeb Taivanas indiāņu cilts vīriešiem tas ir neatļauts vārds, jo tie lieto tikai savas cilts personvārdus.
- DANTESTS- pasaulē ārkārtīgi rets un nezināmas dzimtes.
- DARANS- ķīniešu vīriešu dzimtas personvārds (dah-rahn), kombinēts no DA un RAHN. Tas ir abu dzimumu pārstāvju personvārds, kurš atvasināts no īru vārda “Daire” un nozīmē “ozolkoks”, vai arī tas varētu būt gēlu uzvārds ar nozīmi “liels” . Bilasuvaras rajonā, Azarbaidžanā, atrodas ciems ar šādu nosaukumu. Personības- taizemiešu aktrise Darana Būnjasaka, Kambodžas-Amerikas mūziķe, politiķe Darana Kravana.
- DARIELS- raksturīgs Latīņamerikā un Karībijās, zēniem diezgan izplatīts Kubā, savukārt, Puertoriko tas ir diezgan rets zēnu personvārds. Tomēr visbiežāk tas sastopams Dominikānas Republikā, Filipīnās un Kongo. Vārda saknes, iepējams, meklējamas, seno angļu un seno fraču valodā.
- DEIJA- Brazīlijā ļoti rets sieviešu personvārds, ASV- galvenokārt sieviešu personvārds, bet vīriešiem šo personvārdu tikpat kā nelieto.
- DEINIS- iespējams, personvārda Deniss atvasinājums, kas ir cēlies no grieķu vārda Deonisis. Savukārt, latviešu valodā šis vārds var arī apzīmēt “dejotājs”, “lēcējs”, vai sasitīties ar aušanu. Tāpat arī tas ir izplatīts vārds Latīņamerikā un Brazīlijā (Kolumbijā- rets dzimumneintrāls), Peru-ļoti rets dzimumneintrāls.
- DENIDA- sieviešu personvārds Indonēzijā, kurš šajā reģionā ir rets, savukārt, Filipīnās un Amerikas Savienotajās valstīs, tas ir ļoti rets sieviešu personvārds.
- DIDAR- dzimumneintrāls musulmaņu vīriešu personvārds. Cēlies no arābu valodas ar nozīmi “redze”, “skats”. Urdu valodā tas ir apzīmējums iemīļotajiem.
- DIDIA- pasaulē visai reti sastopams sieviešu personvārds. Raksturīgs Panamā kā rets meiteņu vārds. Rets arī Alžīrijā un Portugālē.
- DISE- personvārds izplatīts Indonēzijā, Dienvidāfrikā un Nigērijā. Disa ir meiteņu vārds, kas veidots no vārdiem ar izskaņu – disa, kā Hjordis un Desideria.
Izmantotie avoti:
(turpinājums oktobra numurā)
Nakts taksometrs
16.turpinājums
Dzīves nokrāsas
Imalda Vuda
“…. Un tad viņš jautāja, vai es kļūšu viņa sieva!”
“Un? Ceru tu biji tik prātīga, ka piekriti! Olga! Tā ir tava iespēja, mās! Tavs īstais bērna tēvs vairs nav un Arvīdu tu pazīsti kopš bērnības! Tu taču tāda biji, vai ne?”
Elvīras brūnās acis iemirdzas, dzirdot jaunumus.
“Jā, jā, es teicu “jā”, tikai….”
“Nu kas tev ir? Tas taču ir brīnešķīgi! Padomā- tavam bērnam tagad būs tēvs! Tas vispār bija neparedzēti, ka Arvīds tik ātri izlems ko tādu, viņš ir tik kluss un atturīgs, šķiet, nemīl iesaistīties attiecībās, bet viņš tevi mīl, Olga!”
“Kā tu to zini?”
Olga paskatās uz māsu, bet viņas skatienā Elvīra saskata drīzāk neuzticību un vēl ko tādu, ko viņa šajā brīdī nespēj izskaidrot, visāda ziņā, tikai ne to prieku un satraukumu, kuru viņa bija gaidījusi ieraudzīt māsas acīs. Nabaga meitene!
“Es zinu, zinu, ka tava sirds ir salauzta, bet viss būs labi, gan redzēsi!” Elvīra viņu cieši apskauj “tagad viss būs labi!”
Olga neatbild, tad asaras, kuras par varu laužas ārā vairs nebūs noturamas, tikai pieķeras māsai un tā viņas tur kādu laiku stāv-viena otras aizsegā.
Arvīds un Olga salaulājās mazā cermonijā ar Jēkabu un Hermīni kā lieciniekiem, un Elvīru, protams. Vairāk neviens. Arvīds ir labs vīrs-kluss un pacietīgs, viņš izdabā visām viņas grūtnieces kaprīzēm un pacietīgi un saprotoši gaida. Gaida savas sievas atzīšanu, kad viņa kādu dienu spēs nolikt malā savu pagātni un būt ar viņu dvēseliski un fiziski, nevis tikai kā ēna, kura slīd pa māju.
Tā ir meitene, kuru Olga piedzemdē tajā vasarā. Meitene ir normāla svarā un visādā ciādā ziņā vesels bērns. Arvīda laime ir pilnīga-viņš tomēr būs tēvs un neviens jau tā īsti taisnību nezinās, arī meitene pati, viņš dos tai savu uzvārdu un audzinās kā savu bērnu.
“Nu paskaties! Vai viņa nav jauka?” Elvīra smaidot skatās uz savu mazo māsas meitu savās rokās “esiet izlēmuši abi ar Arvīdu, kā viņu sauksiet?”
“Nezinu… Varbūt… Inta, tas man vienmēr atgādinās viņu! Man tik ļoti pietrūkst mans Ints!”
“Ak, Olga!” Elvīra bezpalīdzīgi nopūšas.
Tagad Olgas dzīve ir apgriezusies par visiem 180 grādiem un kā nu ne- no bezrūpīgas jaunas mākslas studentes, kura skatījās pasauli ar sapņainām, mākslinieciskām acīm, viņa šī gada laikā ir kļuvusi par sievu un māti, tikai viņas dvēsele ir tukša, kaut kas viņā neglābjami ir salauzts..
Dažreiz naktīs, gulēdamai bez miega un klausoties mazās knukstēšanā, un Arvīda mierīgajā elpā blakus, kad viņš tur guļ aizmidzis, Olgai jādomā par savu jauno lomu, kuru tā ir uzņēmusies. Patiesībā, neko jau vairāk nevar vēlēties- Arvīds ir brīnešķīgs cilvēks, viņš visu izprot, visu piedod un pieļauj, un nu viņiem ir burvīga mazulīte, tikai… tas mūžīgais “tikai”. Viņa nespēj domāt par Arvīdu kā par vīrieti un nepavisam ne kā par vīru. Vēl aizvien. Dažreiz vakaros viņa apzinīgi aizkavējas vannas istabā ilgāk, gaidot, kad Arvīds būs piemidzis un tad ielavās istabā, un ieslīd gultā. Viņa zina, ka rīkojas kā izlutināta meitene, ka tas ir nogodīgi pret vīru, bet viņa tur neko nevar darīt- pēc bērna piedzimšanas depresija kļuvusi vēl nomācošāka un domas par tuvību ar vīrieti, kurš nav Ints, liek viņai iekrist histērijā. Tomēr mūžīgi jau tas nevar ta turpināties- kādu vakaru, kad Olga atgriežas no vannas istabas, lai atkal klusi iekāptu gultā, Arvīds tovakar nav aizmidzis, viņš gaida…
“Viss kārtībā, mīļā? Tu tik ilgi kavējies šovakar…”
Olga iztrūkstas kā nedarbos pieķerts bērns:
“Jā.. jā, protams!” viņa iesmejas “tu taču zini sievietes..”
“Ja tu tā saki..”
Olga cer, ka tagad viņš novēlēs labunakti un viņi dosies pie miera, bet tovakar Arvīda skatiens ir ciešs un tiešs, un tas trāpa viņā kā bulta:
“Tas nevar tā ilgāk turpināties, Olga!”
“Kas nevar turpināties? Par ko tu runā, Arvīd?”
“Tu saproti! Tu taču esi mana sieva! Es esmu bijis pacietīgs visus šos mēnešus līdz Intas piedzimšanai un vēl… bet tagad…”
“Arvīd…”
“Nē, Oldziņ, lūdzu! Lūdzu, ļauj man sevi pierādīt kā vīrietim, kā vīram! Mēs nevaram mūžīgi..”
“Lūdzu, nesauc mani tā!” Olgas balsī tagad ir asaras.
“Viņš tevi tā sauca, ja?”
“Neesi greizsirdīgs, Arvīd, tev jāsaprot…”
“Es tevi saprotu, varbūt pat vairāk kā tu vari iedomāties, es tikai gribu piepildīt visus tavus sapņus, atrast ceļu uz tavu sirdi un redzēt tevi atkal laimīgu! ”
Arvīda pieskārieni Olgai ir sveši….
“Olga, mana mīļā !” Arvīds čukst, ….
Tajā brīdī Olgai atkal liekas, ka Ints ir atkal ar viņu:
“Olga, mana skaistā Olga, mana zemeņodziņa! Tavs vārds skan tik apaļi un skaisti kā tāda vasaras oga un tad man gribas tevi noēst! Tu esi mana dieviete, mana debesu karaliene, tu to zini? ”
Nakts met ēnas pāri viņiem no darbnīcas slīpā jumta loga un tumsa kā zils samts ņem viņus savā aizgādniecībā šonakt. Un tā būs vienmēr, tagad viņa pieder Intam un Ints viņai, tā tam ir jābūt. Nekas jau nemainīsies! Olgas sirds sitas laimīgi un gaidoši, viņas dvēsele tiecas pretīm kam bezgalīgam un visuaptverošam Šonakt viņa ir ieguvusi spārnus, viņa var lidot. Vējš, kurš viņas nes nav postošs, tas ir vējs, kurš nes viņu pretīm vīrietim, kuru viņa mīl vairāk par visu pasaulē, vīrietim, kurš ir viņas viss un viņa
“Int, nepamet mani nekad, paliec, lūdzu, paliec!” Olga atkal domās sarunājas ar viņu “Int, Int, INT!!!”
Olga pamostas no bērna raudām, viņa jau atkal grib ēst un Olgai jāceļas to pabarot. Viņa grib ēst visu laiku! Olga uzdedz naktslampu un paskatās pulkstenī- tas rāda tieši trīs- izrādās, viņa ir gulējusi trīs stundas un pienācis barošanas laiks.
Arvīds ir piecēlies jau pirms viņas un piegājis paskatīties, kas mazajai kaiš. Viņš ir tik gādīgs! Olgas sirds atmaigs skatoties vīru pie mazās gultiņas. Arvīds atskatās ar bērnu uz rokas un viņa sejā ir maigs smaids:
“Viņa raudāja un es piecēlos paskatīties, tu tik cieši gulēji…”
Viņa patiesi tik labi nebija gulējusi jau labu laiku, varbūt pat kopš tām naktīm darbnīcā kopā ar Intu, tā, it kā visas raizes un smagums šonakt būtu noņemtas. Olga pieiet un paņem no Arvīda bērnu:
“Viņa vienkārši grib ēst, paldies tev par rūpēm. Dod nu man viņu, laiks nakts ēdienreizei!”
Arvīds ieliek mazo Intu Olgai rokās un viņa apsēžas uz gultas, atraisa halātu, mazā Inta tagad noklust un sāk ēst. Kad Olga paceļ skatienu un tas sastopas ar Arvīda gaiši zilo acu skatienu, šoreiz viņa necenšas acu kontaktu pārtraukt, kā to darījusi agrāk, viņa arī necenšas piesegties, viss šķiet dabiski un pašsaprotami- beidzot viņa ir mājās, tagad viņi ir īsta ģimene.
(turpinājums oktobra numurā)