Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Jūlijs
2o25.
Ievadraksts
Tā vien šķiet, Laika Vecim šogad atmiņa sākusi “pieklibot”, tādēļ viņš netceras, kāda bijusi iepriekšējā diena un viena diena mums ir vasara, bet jau nākamā- rudens. Vai varbūt Brāļi-Gadalaiki atkal sastrīdējušies? Un tomēr- vasara ir savā plaukumā un varam izbaudīt arī īstas vasaras dienas. Litausis ir optimists, lai kādi šķēršļi tam nenāktu priekšā, un tas sagādājis jaunus priekus un pārsteigumus saviem lasītājiem arī šomēnes.
Sākot ar jūnija mēnesi, “Imavudas” mājas lapas labajā pusē lasītāji var atrast mūsdienas pasakas “Naktsmītne” Audio/video variantu (Al ģenerētā variantā) . Tāpat arī šomēnes mūsdienu pasakas “Smaragda gaiss” notikumu turpinājums un, kā jau ierasts, Edītes Vartones “Vasara” tulkotais variants, savu ceļu turpina “Nakts taksometrs” .
Tiksimies nākamajā mēnesī, ar sveicieniem- jūsu Litausis.
Smaragda gaiss
Mūsdienu pasaka
3.turpinājums
Imalda Vuda
Svešinieki stāvēja cieši viņiem apkārt, to šķēpi bija pievērsti pret Aleriku un Kaelenu.
Neviens nekustējās no vietas, neko nedarīja-viņi bija aplenkti. Te piepeši, draudīgajā klusumā izcēlās spēcīgs vējš. Tas bija tik spēcīgs, ka koki sāka līgoties un visi aizlidoja katrs uz savu pusi. Un tad atskanēja draudīgs rēciens, tas satricināja zemi un sašūpoja visus kokus. Tas bija vairāk kā savvaļas lauvu rūcieni, kā mežonīgu paviānu kliedzieni un saniknotas panteras rēcieni, gatavojoties uzbrukt, tā bija kā zemestrīce. Katrs paslēpās, kur varēja, gaidot, kas tagad notiks un neuzdrošinājās iznākt no savas slēptuves. Un tad viņi to ieraudzīja- tas bija milzīgs džungļu trollis. Trollis augstumā varēja būt vismaz kā trīs cilvēki, viņa āda bija viscaur zaļa, bet mati-zilā krāsā. Trollis stāvēja starp kokiem un, ziņkārīgi skatoties uz viņiem, rēca tā, ka visi koki šūpojās kā vētrā. Viņa dzintara krāsas acis skenēja apkārtni, cenšoties ko saskatīt un viņa nelielais deguns ošņāja gaisu, jo, tā kā trollis bija stipri tuvredzīgs, viņš nevarēja redzēt daudz tālāk par to, kas notika viņa priekšā, bet viņa deguns… tas nekad vēl nebija viņu piemānījis. Tur kāds bija un tas bija kas svešs un draudīgs viņa teritorijā, to viņš saoda pavisam skaidri. Arī viņa balss nekad nebija viņu pievīlusi un kad viņš to palaida vaļā, neviens vēl nebija mēģinājis viņam tuvoties, neviens pats. Viņš šeit bija īstais saimnieks un valdnieks, viņš šeit dzīvoja jau tūkstots gadu un zināja šos džungļus no to rašanās brīža. Aleriks un Kaelens aizspieda ausis, jo skaņa bija pārāk apdullinoša, lai to varētu izturēt.
“Izbeidz!” Kaelens visbeidzot iekliedzās “ja tu tā turpināsi, es es palikšu bez dzirdes!”
Viņam par pārsteigumu, trollis tagad pārstāja rēkt un joprojām ziņkārīgi skatījās visapkārt, tad ierēcās vēlreiz:
“Kas… kas ar mani tagad iedrošinās tā runāt un noteikt, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt savos džungļos? Kas vispār iedrošinās runāt ar mani?”
Kaelens, lai gan joprojām trīcēja bailēs, lēnām iznāca no slēptuves.
Brīdi džungļu trollis palika bez valodas, ieraudzījis ar savu augumu salīdzinoši sīko radību, kaut kur pie zemes kaut ko runājam.
“Kas tu tāds esi un ko tu dari manā teritorijā?” troļļa balss bija draudīga, viņš satvēra Kaelenu aiz apkakles un pacēla tik tuvu pie savām acīm, ka Kaelens tagad varēja redzēt neko citu, kā troļļa zeltainās acis un visu tā seju tuvplānā.
“Mani sauc Kaelens, es esmu ceļotājs”
“Ceļotājs! Un kā tas tā gadījās, ka tu nonāci manos džungļos? ES TE DZĪVOJU, ES TE ESMU VIENĪGAIS SAIMNIEKS! Neviens šeit nav spēris savu kāju jau simtiem gadu! Tas ir labi, ka tu te uzradies! Jau veselus simts gadus man bijis jāpārtiek no tā, kas šeit atrodams- pērtiķiem, džungļu ķirzakām un dažādiem citiem sīkiem radījumiem. Nekas daudz no tevis nav, bet šodien man būs pārmaiņa ēdienkartē! Jā!”
“Nē! Lūdzu nevajaga! Es sagādāšu tev pusdienās, ko vien tu vēlies, bet, lūdzu, neaiztiec mani!”
“Kādēļ? Kāds man būtu iemesls atstāt tevi dzīvu, tu sīkais ķirzaka!”
“Es..es esmu šeit, lai glābtu šos džungļus! Lai palīdzētu, nevis darītu ļaunu! ”
“Glābtu? Kādēļ tev šķiet, ka t būtu kas jāglābj? Paskaties apkārt- viss ir zaļš un dzīvs, putni, dzīvnieki, saule!”
“Es meklēju Džungļu Sirdi!”
“Ko tu teici?”
Trollis tagad nometa viņu zemē, ka smiltis noputēja.
“Ei, sīkai! Tu tur vēl dzīvs? Es tā negribēju!”
Kaelens piecēlās kājās un drošības dēļ nedaudz atkāpās, pirms turpināja:
“Mēs esam šeit, lai atbrīvotu Džungļu Sirdi!”
Tagad trollis sāka tā smieties, ka viss, kas bija tam apkārt, no jauna sāka līgoties, bet pavisam drīz viņš kļuva atkal nopietns un kādu brīdi skatījās uz Kaelenu:
“Mēs? Tā jau es domāju, ka es, nabaga vecais džungļu trollis tieku mānīts! Es gribēju tevi pažēlot, bet tagd es apēdīšu jūs visus! Cik jūs tur esiet? Kur viņi ir?”
Purva trollis sāka spert lielus soļus un, apkārt skatīdamies, pārmeklēt tuvējo apkārtni, kad viņa virzienā sāka lidot iezemiešu, kuri līdz šim turpat tuvumā bija klusi slēpušies un visu novēroja, bultas. Pārsteigts no negaidītā uzbrukuma, purva trollis apstājās un neizpratnē skatījās apkārt:
“Kas…Kas tas bija?”
Izmantojot troļļa apjukumu, iezemieši izlēca no savas paslēptuves un gribēja tam uzbrukt, bet trollis sagrāba pa vienam katra rokā:
“Es to nepieļaušu! Es neļaušu, ka kaut kādi sīki kukaiņi apšauda mani!”
“Izbeidziet! Viņš mūs apēdīs visus!” Aleriks tagad iesaucās.
“Kas jūs tādi esiet un ko jūs dariet manā teritorijā!”
“Mēs nākam glābt šos vecos džungļus no burvestības un gribam atrast Džungļu Sirdi! Es esmu Aleriks, sens karotājs. Kaelens palīdzēja atmodināt manu dvēseli, kura bija mirusi jau daudzus gadus un tagad mēs gribam glāt šo vietu!”
“Un tie… tie ir kopā ar jums?” trollis norādīja uz iezemiešiem, kuri nu bija atkāpušies, bet gatavi vienmēr uzbrukt.
“Ne īsti! Baidos, ka mēs tagad būtu saņemti gūstā, ja vien….”
“Ja vien… kas?”
“Ja nebūtu uzradies tu un mūs visus nobiedējis!” Kaelens pabeidza.
Trollis sāka smieties, tad aizdomīgi paskatījās uz katru no viņiem:
“Un jūs patiešām necenšaties mani piemānīt?”
“Bruņinieka godavārds!” Aleriks pacēla savu zobenu.
Kaelens parādīja karti, kuru bija atradis vecajā kuģa vrakā un izstāstīja, kā nonācis džungļos, par zaļo gaismu senajā templī un smaragda putnu.
Trollis izrādījās ne tik briesmīgs, kā pirmajā brīdī varēja šķist un, noklausījies, trollis brīdi padomāja, tad teica:
“Jums jādodas uz Galvaskausu Ieleju, tur jūs atradīsiet atbildes uz saviem jautājumiem! Tas ir ļoti bīstams pārbaudījums, nezinu, vai kāds no jums ir tam gatavs….”
“Mēs esam gatavi jebkuram pārbaudījumam!” Aleriks apstiprināja.
“Mēs vēlamies to paveikt! Vai tu zini, kur tas ir?” Kaelens ieinteresēts iejautājās.
Trollis brīdi domīgi klusēja, tad teica:
“Jā, es zinu, kur tas atrodas, bet, kā jau teicu, tas ir brīstams ceļš. Ceļš uz Galvaskausu Ieleju ir ceļš uz Aizmirstības Zemi, uz Iznīcības Valstību!”
“Vai varam tevi lūgt mūs pavadīt?”
Trollis nopūtās, izraisot nelielu vēju:
“Labi! Es parādīšu, kur atrodas Galvaskausa Ieleja, bet par turpmāk notiekošo es neatbildu!”
“Paldies tev!”
Iezemieši izrādījās prasmīgi ātrā laivas būvēšanā un drīz vien viņiem bija paliela no bambusa niedrēm izgatavota laiva. Trijatā viņi iekāpa laivā un iedzimtie māja atvadas, laivai pamazām attālinoties no krasta.
Viņi irās pa upi daudzas dienas un naktis. Vietas, kurās tie nokļuva, kļuva arvien klajākas, neapdzīvotākas un baisākas. Ūdens, par kuru tie pārvietojās, bija zaļgans un duļķains, krastam abās pusēs izvietojusies rinda ar galvaskausiem.
“Mēs esam sasnieguši Galvaskausu Krastu!” trollis sacīja.
Šeit neskanēja savvaļas putnu dziesmas un džungļu iemītnieku balsis, netvanēja sulīgs palmu un liānu aromāts un … te viss bija … pamiris.
“Patiešām baisa vieta!” Kaelens ieteicās, skatoties visapkārt.
Viņi šķērsoja šauru piekaramo tiltu, kurš vijās pāri tumšai upei un kurš vija veidots tikai no vīnogulāju stīgām (neskatoties uz savu apjomīgo augumu un lielo svaru, trollis to paveica apbrīnojami prasmīgi un veiksmīgi).
Viņu priekšā pavērās šaura eja milzīga galvaskausa formā, vai, pareizāk būtu teikt, ieeja bija atvērtas mutes formā.
(turpinājums augusta numurā)
Dekadences druīds
Psiholoģiska drāma
Imalda Vuda
4.daļa
Tagad atkal biju palicis viens ar savām domām, savām bailēm un vientulību. Es atkal biju bēglis naktī, kuram ceļš bija viņa ceļabiedrs un liktenis, tumsa- mans aizsegs un draudi.
Likās, šoseja ir bezgalīga un tā nekad vairs nebeigsies. Es lavījos uz priekšu piesardzīgi, bet ar cerībām, ka tuvumā jābūt vietai, kur varētu pārnakšņot, kaut vai vienu nakti. Iespējams biju nogājis jau pāris kilometrus, kad šosejas malā ieraudzīju nelielu būvi. Sāku iet tuvāk, tā bija degvielas uzpildes stacija, kādas izvietotas ceļmalās, lai garām braucošie šoferiem būtu ērti šeit piestāt uzpildīt benzīnu. Tā kā man nebija automašīna un benzīnu uzpildīt nevajadzēja, nebija īsti iemesls iet uz uzpildes staciju, bet projām iet arī nespēju. Kaut kas dīvaina veidā pievilka mani šai vietai. Muļķības! Es pats sev teicu. Kas gan šeit īpašs!
“Vajag uzpildīties?”
Es pārsteigts atgriezos. Tā nebija vīrieša balss, kura man uzsauktu: “Ei, ko tev šeit vajaga?”, jo vienmēr biju domājis, ka šādās vietās jāstrādā kādam liela auguma vīriešu dzimtas pārstāvim, bet man par pārsteigumu, manā priekšā stāvēja jauna meiča, es varētu teikt, ne vecāka, kā biju es pats tajā laikā. Viņa nēsāja melnas džinsu bikses un melnu krekliņu, brūnie, nelīdzeni apgrieztie mati sniedzās viņai līdz pleciem.
“Jā… ne gluži…”
“Tad…”
Meičas skatiens bija jautājošs un gaidošs un sapratu, ka esmu paskaidrojumu parādā. Šoreiz nolēmu būt patiess, lai ko tas arī man neprasītu, man vairs nebija ko zaudēt, pārāk daudz jau biju pazaudējis un tai pašā laikā, man līdz šim bija vienmēr izdevies izkļūt sveikā no nepatikšanām. Sapratu, ka nebūs vienkārši izskaidrot manu esamību degvielas uzpildes stacijā vēlā vakara stundā, taču man nebija izeja no šīs situācijas.
“Es kaut ko meklēju, bet pats īsti nezinu, ko…” es neveikli iesāku.
“Es laikam īsti tevi nesapratu…”
“Es meklēju, kur palikt šonakt…”
“Šeit ir degvielas uzpildes stacija, tā ka- nedomāju, ka varēšu palīdzēt!”
Pamāju ar galvu un pagriezos, lai ietu tālāk, bija muļķīgi iedomāties, ka šādā vietā varētu dabūt patvērumu. Biju jau pagājis pāris soļus, kad dzirdēju meiču saucam man pakaļ:
“Pagaidi! Kā tevi sauc?”
Es apstājos un pagriezos:
“Noels!”
“Es esmu Mollija!”
Brīdi klusējot skatījamies viens uz otru.
“Tu šeit strādā?”
“Jā!”
“Viena? Es domāju, vai tev nav bail te būt vienai? Es domāju… visas tās mašīnas, kuras piebrauc un vīrieši..”
Mollija brīdi skatījās uz mani, pirms īsi iesmējās:
“Es neesmu šeit viena! Bez tam, es nebaidos! Esmu pieradusi un dažu labu reizi ar kādu no tiem var parunāt…”
“Es saprotu!” pamāju ar galvu.
Paziņojums, ka viņa nav viena, nezinu kādēļ, izdūrās man cauri kā mazs asmenis, lai gan pazinu viņu vien dažas minūtes. Klusums.
“Un tu? Kādēļ tu esi šeit, ja nevajaga uzpildīties?”
“Es jau teicu, ka meklēju, kur palikt!”
“Aizbēgi no mājām?”
“Tā varētu teikt….”
“No vecākiem?”
“Ne gluži…”
Klusums.
“Tu parasti runā tādās mīklās?”
“Nē!”
“Paklausies! Būs labāk, ja uzreiz pateiksi, kas esi!”
“Es esmu neīsts noziedznieks!”
“Ko? Labāk lasies, pirms neesmu izsaukusi policiju!”
Meiča pagriezās pret durvīm, kuras veda uz iekštelpām:
“Arvin?” viņa skaļā balsī uzsauca
“Ko tu tagad dari?”
“Saucu savu draugu! Es te nevēlos būt viena ar svešinieku, kurš varbūt izdarījis slepkavību!”
“Bet es neesmu! Es zvēru! Tas nebiju es!”
“Tu piedalījies noziegumā?”
“Nē, bet mani vaino..Lūdzu, nevajaga! Es jau aizeju! Negribu, ka tavs puisis, ar kuru tu te dzīvo iesaistās! Tā tiešām nebija laba ideja…”
Pagriezos, lai ietu, kad no uzpildes stacijas telpām iznāca liela auguma…. vilku sugas suns. Mans izbrīns laikam bija acīmredzams, jo Mollija, skatoties uz mani, tagad iesmējās:
“Un ko tad tu domāji? Ka es te ar kādu dzīvoju, ka tas ir mans…. draugs…Vai ne?”
“Varbūt..”
Suns pienāca pie manis un apošņāja, tad nožāvājās un mierīgi apsēdās man blakus.
“Un tu kļuvi greizsirdīgs…”
“Kādēļ lai es tāds kļūtu? Mēs taču esam svešinieki…”
“Es to redzēju tavā sejā, kā tu pārvērties, kad es pateicu, ka neesmu viena!”
“Un?”
“Bet es te esmu viena… vienāka, kā kāds var iedomāties…” viņas skatiens tagad pievērsās kaut kam tālumā uz šosejas.
“Es arī…”
Un jau atkal viņi klusēja.
“Es varu visu paskaidrot, es visu izsāstīšu, kā bija, tikai, lūdzu, neliec man aiziet! Es neesmu noziedznieks, es esmu upuris!”
Mollija pagrieza galvu un brīdi skatījās uz mani:
“Labi! Tu neesi slikts cilvēks, suns to pierādīja. Šķiet, tu viņm patīc! Man iekšā ir virtuvīte, uzvārīšu tēju!”
Sekoju Mollijai un Arvins sekoja mums pa pēdām. Gājam cauri telpai ar plauktiem, kuru bija piepildīti ar sīkām ikdienas nepieciešamības precēm.
“Te ir arī veikals? ” ievaicājos, vairāk, lai uzturētu sarunu, bet arī ziņkārības pēc.
“Jā- cigaretes, ātrā pārtika, čipši, alus, kola vai spraits…. Viss, ko var paķert pa ceļam!”
Mēs nonācam mazā četrstūrveidīgā virtuvītē un Mollija tūlīt sāka rosīties, berot kafiju un vārot ūdeni, bet suns ķērās pie savas pusdienu bļodas. Apsēdos un sāku vērot viņu:
“Cik ilgi tu jau te strādā?”
“Divus gadus!” Mollija atskatījās pāri plecam “es te strādāju un dzīvoju, tālāk ir neliela istabiņa…”
Es pamāju ar galvu. Mollija salika uz galda divas kūpošas kafijas krūzes un apsēdās.
“Tātad? Kas tu īsti esi, Noel?”
Stāstīju par savu bērnību, mācībām, sapņiem un iecerēm, un par savu nelaimīgo bēgšanu.
Tonakt mēs runājam visu nakti un laikam bijām piemiguši, jo mūs pamodināja smagās kravas automašīnas nepacietīga taurēšana.
Mollija atvēra miegainās acis un paskatījās apkārt:
“Ah… Laikam bijām piemiguši. Tā vien šķiet, ka darbs sauc, iešu paskatīties…”
Viņa piecēlās no galda, pie kura bijām sēdējuši kopš vakar vakara un devās ārā, lai kāda automašīna atkal tiktu pie “brokastīm”, bet es iztaisnoju muguru, kura bija gluži stīva no ilgās sēdēšanas un izstaipījos.
Atgriezusies, Mollija nekavējoties sāka rosīties gar plīti:
“Kafiju?”
“Jā, lūdzu!”
“Kafijas pienu?”
“Jā!”
Mollija atļāva man palikt arī nākošajā naktī un tad vēlvienu…. Sāku strādāt benzīntankā un Mollija tagad varēja vairāk laika pavadīt veikaliņā, un palīdzēt man, nopelnīto naudu mēs godīgi dalījam, jo nu bijām sākuši dzīvot kopā. Mēs nosvinējam Ziemassvētkus un sagaidījam Jauno gadu. Savā Dzimšanas dienā- 12.martā, uzzināju, ka mana meitene gaida manu bērnu. Mūsu dēls, kuru nosaucam par Rodiju, piedzima neilgi pirms nākamajiem Ziemassvētkiem. Tagad bijām maza, laimīga ģimene. Bijām kopā visu laiku un Arvins sekoja mums uz soli, viņš bija gudrs un uzticams draugs un dažreiz, kad bijām aizņemti, varējam uzticēt viņam pieskatīt mazo Rodiju. Tagad, atceroties šo laiku, varu teikt, ka tas bija laimīgākais laiks manā mūžā. Vēl nekad nebiju tik daudz smējies un juties tik laimīgs, bet tad….
(turpinājums augusta numurā)
Edīte Vartona
Vasara
Novele
13.turpinājums
(No angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Zāle todien bija karsta un cilvēku pārpildīta, kad Haritija, tērpusies baltā muslinā, kā trešā ierindā, iesoļoja tajā, ar Ormu Freiju priekšgalā. Viņas skatienam pavērās vijīgās kolonnas, kuras ietvēra ar zaļu paklāju izklāto skatuvi, uz kuras viņai bija jāuzstājās, un zālē sēdošās, nepazīstamās sejas, kuras, viņām ienākot, kā viena pagriezās uz duvju pusi, bet Haritijas satrauktajā prātā tas viss izplūda vienā vienīgā krāsainā juceklī, līdz viņa attapās uz skatuves, kur viņas skatiens sastapās ar Lamberta Sollasa skatienu. Lamberts Sollas bija ērģelnieku no mistera Milesa baznīcas, kurš ieradies no Nātrtonas, lai piedalītos šodienas pasākumā, un nu, viņa skatiens slīdēja pār meitenēm, kuras bija sastājušās uz skatuves, lai uzstātos.
Brīdi vēlāk, uz skatuves parādījās pats misters Mails. Satraukumā pietvīcis, ar savu balto, plato tērpu, viņš šeit atšķīrās no pārējiem, liekot ziņkārības pārņemtajiem pirmajās rindās, no jauna atskatīties. Viņš enerģiski un īsi paklanījās, un, devis dedzīgu mājienu Lambertam Sollasam sākt spēlēt, norādīja meitenēm sekot ar “Mājas mīļās mājas”. Tagad, stāvot te uz skatuves ar pārējām meitenēm, visa tā vasaras zemes elpa, putnu dziesmas un vēlās pēcpusdienas tvīksme, kas šajā vasarā bija iesūkušās Haritijā, viss, kas bija tikai viņas pašas milzīgais prieks un brīvības lidojuma sajūta, tā, kura nevienam citam nepiederēja, un par kuru neviens nezināja, viss tas tagad izlauzās uz āru viņas balsī, kad Haritija uzsāka dziedāt. Tas bija tā, it kā kaut kas milzīgs un bezgalīgs, vārdos neizsacīts būtu viņā atraisījies.
Un tad pēkšņi dziesma bija beigusies un, pēc neilgas pauzes, kuras laikā miss Hatčardas pērļu pelēki cimdotā roka deva slepenu signālu zālē, no skatītāju rindām iznāca Rojala kungs un, uzkāpis uz skatuves, nostājās pie ziediem izrotātā galda. Viņa nomāktajā, sastingušajā sejā Haritija atkal ieraudzīja to majestātiskumu, kurš viņā bija raisījis godbijību un apbrīnu pirms daudziem gadiem bērnībā. Viņa svārki bija rūpīgi sukāti un gludināti, un šaurās, melnās kaklasaites sasiešana droši vien maksājusi viņam ilgstošu cīņu. Tā bija pirmā reize, kad Haritija redzēja viņu kopš tās nakts Nātrtonā un viņa izskats viņu pārsteidza.
Brīdi viņš tā stāvēja, atspiedies pret galdu, tad iztaisnojās un sāka runāt. Teikumu fragmenti… skanīgi citāti.. netieši izteikti mājieni par vīriešiem, pieminot Honoriju Hatčardu, izskanēja Haritijai gar ausīm, bet tā īsti nesasniedza viņas prātu. Sākumā viņa nepievērsa lielu uzmanību viņa teiktajam, tai vietā, viņa centās saskatīt Hārniju skatītāju rindās, bet viņš nestāvēja blakus miss Hatčardai, kura, īpaši šim pasākumam, bija gaumīgi saskaņojusi savu pērļu pelēko cepuri ar cimdiem un sēdēja starp mis Mailsu un kādu Haritijai nezināmu sievieti. Tā kā Haritijas sēdvieta bija netālu no skatuves beigām, no šīs vietas pirmās rindas beigas viņai palika neredzamas un centieni saskatīt Hārniju bija nesekmīgi, tādēļ, īsinot laiku, drīz viņa pievērsās Rojala kunga runai.
Viņa nekad nebija dzirdējusi viņu runājam publiski. bet viņa bija dzirdējusi tā skanīgo balsi, kad viņš mēdza skaļi lasīt priekšā. Šodien viņa valoda bija bagātāka un dziļāka, nekā viņa bija dzirdējusi pirms tam. Viņš runāja lēnām, ar pauzēm, it kā aicinot klausītajus pievienoties viņam ar savam domām.
”Lielākā daļa no jums” viņš teica “ kas ir atgriezušies šeit šodien, lai paviesotos šajā nelielajā ciematā tikai īsu brīdi, ir ieradušies šeit tikai tādā kā dievbijīgā svētceļojumā un drīz dosies atpakaļ uz lielākām pilsētām un lielākiem pienākumiem. Bet tas nav vienīgais veids, kā atgriezties Ziemeļdormerā. Daži no mums, kas izgājuši no šejienes mūsu jaunībā… izgājuši, tāpat kā jūs, uz aizņemtām pilsētām un lielākiem pienākumiem… atgriezušies citā veidā – atgriezušies uz labo pusi. Es esmu viens no tiem, kā daudzi no jums zina… “
Viņš ieturēja pauzi un klausītāju zālē tagad valdīja satraukuma sajūta.
“Varbūt manā pagātnē nav nekā nozīmīga, bet tā ir mācība. Mācība ne tik daudz tiem, kas jau ir pārcēlušies uz dzīvi citā pilsētā, kā tiem jaunajiem vīriešiem, kas, varbūt, plāno atstāt šos klusos nostūrus un uzsākt cīņu par labāku dzīvi cituvietu. Bet kādu dienu viņi varētu atgriezties šajā nelielajā mājvietā labākai dzīvei. Ar to es gribu uzsvērt- lai padarītu to labāku nevis sliktāku, vai paliktu vienaldzīgi pret to!” brīdi viņa skatiens slīdēja pāri skatītāju rindām, pirms viņš turpināja “paskatīsimies acīs taisnībai- mēs atgriezamies, jo nekur citur nebija tik labi, kā šeit. Lai vai kā tas nebūtu, tas par ko mēs tikām sapņojuši nepiepildījās, taču tas nenozīmē, ka mums būtu jācieš neveiksmes arī turpmāk. Mūsu mēģinājumiem uzlabot dzīvi, būdamiem projām lielajās pilsētās, kur mums bija iespējas un vara, vajadzēja palīdzēt padarīt Ziemeļdormeru par lielāku vietu… un jūs- jaunieši, kas tagad gatavojaties sekot savu ambīciju aicinājumam un pagriezt muguru vecajām mājām, ļaujiet man teikt jums, ka, pat ja arī jums šķiet, ka atgriešanās būtu Likteņa lielākā kļūda, jums jācenšas ņemt labāko no tā, jo tas ir to vērts un es varu teikt- esmu priecīgs būt šeit! Ticiet man, labākais veids, kā palīdzēt vietām, kurās mēs dzīvojam, ir būt priecīgiem, ka mēs tur dzīvojam!”
Viņš brīdi apklusa un publiku pāršalca pārsteigta murdoņa- kaut ko tādu no viņa neviens nebija gaidījis. Cauri pieklusinātajām balsīm atskanēja kāda skaļa balss:
”Klausieties! Jūs to dzirdējiet? Dzirdējiet?” balss kliedza zāles vidū. Tagad balsis kļuva skaļākas un kādu brīdi bija dzirdami dažādu balsu izsaucieni, bet, kad beidzot viņi norima, Haritija dzirdēja misteru Mailsu kādam sakām:
“Tas bija Tas cilvēks, kurš runāja!”
Un viņa saprata, ka tas teikts kā nosodījums Rojala kunga sacītajam.
Rojala kungs savu runājamo tagad bija pabeidzis un atgriezās vietā. Labi kopts, gaišmatains vīrietis,kurš bija attāls Hārniju radinieks, sekoja viņam, maskējoties aiz zeltslotiņu buķetes, un sāka kaut ko dzedzīgi stāstīt. Taču Haritijai tas viss šķita garlaicīgi un nomācoši, un viņa no jauna, ar skatienu, sāka meklēt Hārniju. Klausoties vīrieša pļāpāšanā, Rojala kungs atliecās savā krēslā, aizķerot kādu no kļavas zariem, kuš dekorēja zāli, tas lūza ar skaļu krakšķi un tagad Haritijas skatienam pavērās skatītāju pirmā rinda. Tur viņa ieraudzīja sēžam Hārniju un nākamajā rindā- sievieti, kura bija pagriezusies ar skatienu pret Hārniju, viņas seju gandrīz pilnībā aizsedza zemās cepures malas, taču Haritijai nemaz nebija vajadzīga redzēt viņas seju, lai no pirmā acu uzmetiena- pēc viņas slaidās figūras, matu sakārtojuma zem cepures un viņas garajiem, gaišajiem cimdiem dāmas rokās, virs kuriem rotājās rokassprādzes- pateiktu, ka tā ir Balčas jaunkundze. Zaram lūztot, viņa pagrieza galvu un viņas nelielajās lūpās parādījās smaids-atspulgs par kaut ko no blakussēdošā tiko teiktā. Smaids, kādu vēl tikko Hārnija maigie čuksti un solījumi bija spējuši atraisīt Haritijas sejā, un tagad viņš tos teica citai.
Kāds atnāca, lai sakārtotu nokritušo zaru vietā un tagad tas atkal aizsedza Balčas jaunkundzi un Hārniju. Bet tas ko viņa tikko bija redzējusi, bija atklājis Haritijai patieso ainu- aiz šķietamā mīļākā rūpju aizsega, tagad atklājās attiecības ar citu cilvēku-citu sievieti. Tiesa, viņa neko nezināja par viņa uzskatiem, aizspriedumiem, principiem, ietekmi, interesēm un ambīcijām, kurās, neapšaubami, bija iesaistīts katrs vīrietis. Neko, izņemot to, ko viņš bija stāstījis par savu arhitekta darbu. Kaut kur dziļi zemapziņā, Haritija vienmēr bija nojautusi par Hārnija saistību ar kādām sarežģītām attiecībām, ar viņam svarīgām personām, bet viņas prātā tas viss bija tik tāli un nereāli, ka tā īsti nebija sasniedzis viņas apziņu. Vienmēr būdama apburta ar viņa klātbūtnes šarmu, viņa bija redzējusi tikai gaismu un ēnu mesto rotaļu uz viņa sejas, to, kā mainās viņa tuvredzīgo acu skatiens, kad tas bija pievērsts viņai un vārdus, ko tas viņai bija čukstējis un tagad, piepeši, viņš bija atsvešinājies no viņas. Nē, tā pat nebija greizsirdība, ko Haritija pašlaik izjuta, viņa bija pārāk pārliecināta par viņa mīlestību, drīzāk cīņa ar ko nezināmu, arī tagad, kad juta sevi attālināmies prom no viņa un bezspēcību cīnīties pret to.
Viņa bija atdevusi viņam visu, kas viņai bija, bet kas gan tas bija, salīdzinot ar citām dāvanām, ko dzīve viņam deva? Tagad viņa saprata tādas meitenes, kā sevi, ar kurām tā atgadījās- viņas atdeva visu, kas viņām bija, bet ar to nebija pietiekami: no tā varēja iegūt ne vairāk kā tikai dažus mirkļus un tas arī viss.
Karstums telpā ap viņas sāka palielināties un spiesties apkārt, draudot nosmacēt, sejas apkārt sāka dejot Haritijas acu priekšā, kā viņa bija redzējusi maināmies attēlus uz ekrāna Nātrtonā. Cauri miglainajiem tēliem, Haritija atšķīra vien Rojala kunga seju, tagad tas bija atgriezies savā vietā un pavisam tuvu Haritijai. Slimīgu vājumu, kuru viņa tikko bija izjutusi, nomāca biedējoša nojauta un gaišumu par namiņā pavadītajām stundām, nomainīja piepešs baiļu uzplaiksnījums.
Viņa piespieda sevi skatīties projām un saprata, ka Hatčarda brālēns savu runu ir beidzis, viņas pamulsušajā prātā vēl skanēja fragmenti no dzirdētā “.. Svētīta stunda, kurā pārbaudījuma brīžos tavas domas atgriezīsies ar lūgšanām.. Un tagad, Kungs, pazemīgi un dedzīgi pateiksimies par šo svētīto atkalapvienošanās dienu, šeit- vecajā mājā, kurā mēs esam atgriezušies. Saglabā to mums, ak, Kungs, lai nāk, visā tās mājīgā svētība- tās veco cilvēku laipnībā un gudrībā, un tās jauniešu drosmē un sparā, dievbijībā un tīrībā šajā nevainīgo meiteņu grupā” Viņš pacēla savu baltā apmetņa roku un, tai pašā brīdī, Lamberts Sollas ar sparīgu mājienu atklāja “Auld Lang Syne”pirmās taktis. Haritija skatījās taisni uz priekšu, tad, piepeši, viņa nometa ziedus, kurus bija turējusi rokā un krita ar seju uz leju- Rojala kungam pie kājām.
(turpinājums augusta numurā)
Vārds, ko grūti izrunāt
Ļoti reti un neizpētīti cilvēku personvārdi
(sastādījusi Imalda Vuda)
- Baina ir plaši izplatīts meiteņu personvārds visā pasaulē (Indijā, Tanzānijā, Indonēzijā, Kirgistānā, Marokā u.c.), kā vīriešu personvārds tas ir rets. Visbiežāk tas sastopams Indijā, Tanzānijā un Filipīnās.
- Benilda- kā personvārds tas izplatīts Latīņmerikā un Karībijas reģionā (sevišķi Hondurasā). Tas ir spāņu variants ģermāņu sieviešu personvārdam Bernhilde, kurš radies pēc mocekļa un svētā Benildes de Kordova (angliski svētais Benilds) vārda.
- Beruns– tas ir rets abu dzimumu pārstāvju personvārds, Irākā tas ir rets vīriešu dzimtes personvārds, savukārt Izraeālā- rets meiteņu personvārds, bet Indijā tas ir rets vārds kā sieviešu ta arī vīriešu dzimtē. Japāņu valodā tas ir atvasinājums no personvārds Berns- domājams, tas varētu nākt no vācu Allemanish dialekta, ar nozīmi “lācis”, iespējams tas ir ķeltu izcelsmes “bernā”-kreisais
- Beruts- parasti Dienviaustrumāzijā (Indonēzijā) tas ir rets vīriešu personvārds.
- Bigunta- ļoti rets sieviešu personvārds (Indija)
- Bike (Bikэ)– azerbaidžāņu sieviešu personvārds, radies no turku vārda “bika”-sieviete (kas ir siev.dz. atvasin. no “beg”- galvenais, kungs).
- Bilba- rets vīriešu vārds Rumānijā, Indijā ārkārtīgi rets, ja ir tad tas pārsvarā ir sieviešu dzimtas vārds. Biežāk Bilba sastopams kā uzvārds.
- Bunik- personvārds Bunik ir Polijā ļoti rets vīriešu personvārds, savukārt Indijā tas ir ārkārtīgi reti sastopams personvārds, vairak tas lietots kā uzvārds.
- Burke- visā pasaulē (Amerikas Savienotajās valstīs, Kanādā, Īrijā, Austrālijā, Ķīnā, Bulārijā, Kirgistanā u. c.) tas ir reti sastopams zēnu vārds, bet iespējams arī meitenei. Tas radies seno angļu vārda”burk” kas tulkojumā nozīmē cietoksnis.
- Butil- vecās vācu valodas vārds, kas tulkojas kā- maiss, maisiņš. Vairāk izplatīts kā uzvārds, bet Itālijā satopams kā sieviešu dzimtas vārds, Itālijā tas ir ārkārtīgi rets.
(vairāk augusta numurā)
Nakts taksometrs
17.turpinājums
Dzimšanas diena
Imalda Vuda
“Dzimšana`s dienas rītā.
Dzimšan`s dienas rītā!
Daudzas laimes vēlu Tev,
Dzimšan`s dienas rītā!” (melodijā “Happy Birth Day to you!”)
Rimants tur rokā torti ar svecītēm, kuru viņi vakar vakarā tika izcepuši, lai tā būtu pirmā, ko Inta ierauga, kad atvērs acis:
“Daudz laimes Dzimšanas dienā, mīļā!”
Rimants noliecas un maigi noskūpsta viņu.
Intas acis lēnam atverās, sejā parādas miegains, bet laimīgs smaids. Viņa izstaipās un paskatās uz Rimantu, rokas apvijas Rimantam ap kaklu, bet smaids viņas sejā nenodziest:
“Tas man atgādina bērnību, kad tēvs modināja mani, lai pirmo reizi mūžā aizvestu mani uz Zooloģisko dārzu Dzimšanas dienas rītā!”
“Un viņš tev dziedāja?”
Inta pamāj:
“Jā!”
“Cik gadi tev tolaik bija?”
Inta nedaudz apdomājas, atspiedusies uz roku, viņa tagad pieceļas pussēdus un skatās uz Rimantu:
“Man varēja būt kādi astoņi… Jā, man bija astoņi! Todien pirmo un vienīgo reizi jāju ar poniju un apēdu daudz, daudz saldējumu, tik daudz, ka dabūju kakla sāpes. Māte bija dusmīga uz mums abiem, bet visvairāk, protams, uz tēvu…”
Inta brīdi apklust, šķiet, atgriezusies tajā dienā nu jau pirms divdesmit pieciem gadiem. Tieši tēvs bija darījis viņas bērnību neaizmirstamu, tas bija nenoliedzami.
“Tev ir brīnešķīgs tēvs! Viņš tevi patiešām mīl!”
“Jā! Un es mīlu viņu!”
Intas prātā atplaiksnī ieraksti no mātes dienasgrāmatas 1991.gada 30.septembrī- “Es nesu zem sirds Inta bērnu, tagad es to zinu skaidri..”. Ko tas varētu nozīmēt? Vai patiešām….
“Par ko tu domā?” Rimants iejautājas, apsēdies blakus gultā un apņēmis viņas plecus.
Inta papurina galvu, viņa nezina, vai ir gatava runāt, gatava atklāties. Viņa pati vēl nezina, ko domāt. Bet varbūt tomēr… Kā tas būtu, ja viņa visu iztāstītu Rimantam?Viņa mīl Rimantu un uzticas viņam, varbūt viņai paliks vieglāk un, saliekot kopā divas galvas, viņi to atrisinās….Inta dziļi ievelk elpu:
“Rim? Man tev kas jāpastāsta un jāparāda, man tomēr šķiet, ka tev jāzina. Varbūt tu vari man palīdzēt…” Inta pēc brīža ierunājas.
“Kas tas ir, mīļā? Ko tu gribi man parādīt?”
“Tu zini, ka es daudz laika pavadu bēniņos kārtojot…”
“Jā!”
“Es tur ko atradu… Nezinu ko par to domāt, bet…”
“Bet kas? Inta? Ko tu atradi?”
Inta atver naktsgaldiņu un, izņēmusi no tā mātes dienasgrāmatu, ieliek to Rimantam rokā.
“Dienasgrāmata….”
“Jā! Tā ir mātes! Un tajā es atradu ko tādu, kas liek man domāt…”
“Ko?”
“Ka… ka, iespējams, Arvīds nav mans tēvs…”
“Ko? Kāpēc!” Rimanta brūnās acis tagad ieplešas izbrīnā.
Intas sirds ir pilna kā upe pavasara palos un nu tā nāk pāri. Rimants noliek dienasgrāmatu malā un apliek viņai rokas:
“Ne šodien, mīļā! Ne tavā Dzimšanas dienā! Šodien tev jāpriecājas!”
“Neziņa mani nomāc, es nevaru priecāties, pirms nezinu patiesību!”
“Intuci!”
Inta uzliek galvu viņam uz krūtīm un raud, kā viņa tika darījusi bērnība, kad tēvs tika viņas žēlojis. Rimants glauda Intas matus un klusē, ļaujot viņas bēdām aizskaloties.
“Nu, nu, nu! Viss ir labi! Es esmu šeit- ar tevi!”
Beidzot Inta paceļ galvu un paskatās uz Rimantu:
“Bet ja nu tā ir patiesība?”
“Kādēļ tu tā domā?”
“Viss pārāk sakrīt ar notikumiem, kurus māte aprakstījusi savā dienasgrāmatā-gads un datums, kad viņa uzzināja, ka gaida bērnu, mans dzimšanas datums… es nezinu..Nezinu, ka mātei būtu citi bērni. Man vienkārši ir tāda nojauta, Rimant! Kaut kas neliek mani mierā, kaut kas, kas man jāuzzina un es vēlos, lai tu palīdzi man to uzzināt, protams.. ja tu esi ar mieru!”
“Protams, mīļā! Ja tas var tev kā palīdzēt..”
“Es tā ceru…”
“Mēs to visu atrisināsim kopā, bet šodien ir īpaša diena…”
Blakus tortei uz paplātes ir vēl kas… tā ir maza kastīte.
“Atver to! Tas ir kas īpašs!” Rimants mudina, nepiecietībā ieraudzīt Intas seju, kad viņa ieraudzīs dāvanu.
Inta pastiepj roku un paņem kastīti, brīdi viņa uz to skatās, tad lēnām atver. Tas ir neliels gredzentiņš ar akmentiņu:
“Vai tu precēsi mani, Inta? Vai vēlies dalīties visos noslēpumos, visos priekos un bēdās ar mani vienmēr?”
Inta ir pārsteigta un aizkustināta, tādu Dzimšanas dienas dāvanu viņa nebija gaidījusi, asaras no jauna sāk ritēt viņai pār vaigiem, tikai tagad tās ir prieka asaras:
“Jā! Jā, Rimant, es to vēlos!”
“Es mīlu tevi!”
Rimanta apskāviens ir silts un mierinošs unn, šķiet, nekas nevar to izbojāt, bet pagātne joprojām “deg” ar neatbildētu jautājumu….
————————————————————–
Olga atgriežas mājās smagu sirdi, savu sadegušo sapņu krāsmatās. Ints… Viņas mīļais Ints, ar kuru viņ bija savas lielās dzīves sākumā…viņš, pie kura viņa bija atstājusi visus savas bērnības sapņus, domas un cerības… viņš, kurš bija devis viņai brīvības, neatkarības un mīlestības spārnus, kuri nu ar varu tai atkal bija atņemti, salauzti un tagad neviens nespēj tos vairs saremontēt. Tā nevar būt patiesība! Tā nav patiesība! Dvēselē plosās nežēlīgas sāpes un tukšums vienlaicīgi. Pasaule ir nogruvusi pāri viņai un Olga nekad nespēs vairs uzlasīt tās druskas, kas palikušas no tās pāri. Viņa neredz, kā gar autobusa logu garām zib koki un parādās tik pazīstamās vietas, neatceras, kā izkāpusi no autobusa un nokļuvusi līdz mājām. Olga attopas pie mājas durvīm, joprojām neko neredzošām acim, viņa sameklē atslēgu un atslēdz durvis. Kamēr viņa to dara, Duksis kā neprātīgs riņķo apkārt smilkst un rej, viņa aste kūļājas pa zemi, ka smiltis put.
“Duksi! Manu Duksīti, manu sunīt!”
Ak dievs! Olga noliecas un saglauda savu draugu, viņa nemaz nav padomājusi, cik noilgojusies pēc viņa ir bijusi. Kad Olga atver mājas durvis, suns grib ienākt kopā ar viņas, bet Olga to maigi atstumj:
“Paliec nu, paliec!”
Pati viņa sper soli pāri slieksnim- te tās ir-viņas mājas! Vieta, kur pavadīta bērnība, viņas patvērums, viņas mazā Paradīze. Viss ir tāpat, kā tika palicis, pirms viņa pirms pusgada bija aizbraukusi, lai uzsāktu savas sapņu studijas Mākslas skolā, lai uzsāktu savu lielo dzīvi, to dzīvi, kura bija viņu nesusi un… salauzusi. Dzīve, par kuru viņa bija sapņojusi un pēc kuras ilgojusies.
Tagad Olgai šķiet, ka pagājuši gadi, daudzi gadi, kopš viņa no šejienes izgājusi kā jauna, brīva, dzīvi alkstoša meitene un tagad- tagad viņa gaida bērnu, no vīrieša, kurš bija viņas pirmais un, kā viņai pašlaik šķiet, vienīgais. Vīrietis, kura dzīve ir traģiski pārtūkusi…
“Olgas tante!” Olgu no domām realitatē atsauc mazā Dzinta balss “mammu, mammu! Olgas tante atgriezusies!”
Dzintars savu satikšanās prieku nevilcinās izrādīt pieskrienot pie Olgas un apķēries ap kaklu, nemaz vairs negrib atlaist.
Arī Olga, protams, priecājas atkalredzēt savu mazo māsas dēliņu, viņa mīl Dzintaru, jeb Dzinčiņu, kā mājās viņu sauc, bet sirds viņai tik smaga…
“Tu esi bēdīga šodien?” mazias, šķiet, kaut ko nojautis, bažīgi skatās uz tanti.
“Es ļoti priecājos tevi atkal redzēt, Dzinčiņ! Biju pēc tevis noilgojusies, tas arī viss!”
“Vai tu atvedi kaut ko garšīgu?”
Olga nepaspēj atbildēt, kad durvīs parādās Elvīra:
“Olga? Tā tiešām esi tu?”
Olga bija atgriezusies bez brīdinājuma, par to savās bēdās viņa nebija pat iedomājusies, viņa tikai gribēja atgriezties savā Laimīgajā Zemē.
“Elvīra!”
Tas ir viss, ko Olga var izteikt, pirms no jauna izplūst asarās. Elvīra viņu apskauj- tā patiešām ir atgriešanās mājās- tad pagriežas pret mazo puisīti, kurš nu ne vārda nesakot stāv tur lielām acīm;
“Dēliņ, aizej, lūdzu, paskaties, vai Duksis tur neblēņojas un vai vistiņām ūdens nav jāielej!”
Dzintars aizskrien un tagad viņas ir brīvas runāt:
“Mīļā, vai kas atgadījies? Tu atgriezies daudz ātrāk, kā mēs bijām gaidījuši!”
Olga purina galvu. Viņa nevar izteikt ne vārda.
“Apsēdies!”
Elvīra apsēdina Olgu pie galda un, ielējusi glāzi ar ūdeni, noliek to viņai priekšā uz galda. Olga iedzer, bet vēl joprojām no sarunām ir izvairīga:
“Es jūtos apvārgusi un nolēmu atgriezties!” viņa visbeidzot runā.
“Vai kas nopietns?”
“Jūtos saaukstējusies…”
“Varbūt ko ieēdīsi?”
“Negribās!”
“Bet tomēr pēc ceļa..”
“MAN NAV APETĪTE!” Olga negaidīti paceļ balsi, tad pati, kā nokaunējusies, brīdi pieklust “piedod!”
“Tas nekas, tev tagad jātpūšas!”
Olga pamāj un pieceļas. Viņa iet uz savu istabu, tā sagaida viņu ar koka smaržu, ar zaļu gultas pārklāju, saules stariem, kuri pēcpusdienās te krīt starp kokiem un viņas plīšu lācīti, kurš vēl joprojām uzticīgi gaida viņu. Olga to paņem, iekrīt gultā un ļaujas savām bēdām.
(turpinājums augusta numurā)