Literāri radošais žurnāls

Literārā Auss

Maijs

2025.

Ievadraksts

Litausis sveic savus lasītājus šī mēneša Mātes dienā un ar Ziedoņa atnākšanu.

Laiks vēl arvien dažbrīd mēdz būt niķīgs, jo, kā jau zinām, Februāris joprojām cīnās par savu vietu arī maija mēnesī, bet Maijs tūlīt, tūlīt visu saplaucēs un uzziedinās, ievedot mūs vasarā. Tad domas zaļākas, prāts brīvāks un Litausis radoši soļo uz priekšu, priecādamies par savu mīļo lasītāju atsaucību pagājušajā mēnesī. Paldies! Paldies! Viņš kā vienmēr cenšas izdomāt ko jaunu un interesantu. “Nakts taksometrs” savu tehnisko apskati jau gandrīz, gandrīz izgājis un piebrauks nedaudz vēlāk šajā mēnesī.

Lai arī turpmāk prieks un radošums, apmeklējot “Literārārās Auss” mājas lapu.

Jūsu Litausis

Smaragda gaiss

Mūsdienu pasaka

1.daļa

Imalda Vuda

Ievads

STRUREMA. Par šādu salu, saprotams, jūs nebūsiet dzirdējuši vēl nekad, jo tāda kartē tīri vienkārši neeksistē, bet šī lielā sala stiepjas vairākos klimata reģionos- sākot no tropu klimata ziemeļos, līdz mērenajam- dienvidos. Vēji šajā reģionā bieži ir vētraini, tādēļ lielas vētras un ekstremāli laika apstākļi šeit ir ikdiena. Jūras uz ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem no Struremas ir skarbas, bet uz rietumiem- mierīgas.

Strurema ir mājvieta unikāliem augiem un dzīvniekiem, kādi atrodami tikai šeit. Tie tad arī ir vienīgie saimnieki un šīs salas apdzīvotāji. Jau daudzus gadu simtus šīs jūras radības un savvaļas augi pārņēmuši teritoriju, padarot to par neparastas faunas un floras mājvietu.

Kā viss sākās

Siltajos jūras ūdeņos slēpās tas, kas palicis pāris no kādreizējā tirdzniecīcas kuģa, kurš pirms nu jau simts gadiem nogrima šeit kādā negaisa naktī. Tagad šeit mājvietu

raduši neparasti un daudzviedīgi jūras iemītnieki, kuru starpā norisinās nebeidzama cīņa par savas teritorijas iegūšanu un pastāvēšanas tiesībām šajā vrakā.

Un tā…

Lielisks, bet melanholisks skats pavērās uz kuģi, kas iegremdējies zem okeāna viļņiem, izraisot bijību pret tā milzīgo korpusu, kurš nu lēnām iekaroja jūras valstību. Kādreiz izturīgā kuģa koka konstrukcija tagad bija ietērpta sāļi zilā zemūdens mantijā, tā masts sniedzās līdz virsmai, kamēr korpuss labprātīgi iegremdējās dziļāk bezdibenī. Saules stari filtrējās caur ūdeni kā prožektoru gaismas uz skatuves, pievienojot vairāk drāmas pamestajai ainai. Mazās krāsaino zivju grupiņas ziņkārīgi pārbaudīja šo jauno papildinājumu savai zemūdens mājai, taču tā īsti neiedrošinājās tuvoties, tā vien šķiet, arī krabi ienteresējis šis neikdienišķais milzenis. Tikai astoņkājis nebija no bailīgajiem-.ja reiz tas te uzradies, tad acīmredzot ar kaut kādu nolūku, jāpalūko tuvāk! Tas nosprieda. Astoņkāja masīvais augums, salīdzinājumā ar zivtelēm, aizņēma krietnu daļu no teritorijas, kurā tas iespraucās. Kad tik vien ārā tiktu! Redzot astoņkāja uzņēmību, arī pārējās zemūdens radības sasparojās, bet astoņkājis šeit bija jau iekārtojies par saimnieku- nekā nebija, kuģa vraks tagad ir mans! Krāsainās klaunzivis mēģināja astoņkāji izprovocēt, kā tik vien mācēja- gan nedaudz iekaustīja ar spurām, gan mēģināja kutināt, bet astoņkājis palika nekustīgs, taustekļus ieplētis. Lēnprātīgais, gudrais ūdens bruņurupucis turpat netālu ar interesi noskatījās šajā izrādē. Un tad, piepeši, tuvojās kas patiešām liels un draudīgs. Tas arī mērķtiecīgi peldēja uz vecā kuģa vraka pusi, tikai, atšķirībā no pārējiem ūdens radījumiem un zivīm, šķiet nebaidījās ne no viena un ne no kā.

“Kas tas ir?”klaunzivis savā starpā sačukstējās

“Es nezinu, bet izskatās, ka mēs viņam ne pavisam neinteresējam!”

“Paskaties, paskaties, viņš peld pie tā lielā objekta!”

Peldošais jaunpienācējs, patiesi, tagad bija pietuvojies vecajam kuģa vrakam un sāka to izpētīt no visām pusēm. Zemūdens iemītnieki savstarpēji saskatījās, gaidot, kas tagad notiks.

“Tas ir sauszemes radījums, ko sauc par Cilvēku! ” ūdens bruņurupucis lēnprātīgi ierunājās “parasti tas dzīvo tur augšpusē, mūsu zemūdens valstību tas apciemo reti, bet, tā vien šķiet, arī tam ieinteresējusi tas milzīgais, nekustīgais obejekts, kurš nu jau labu laiku aizņem mūsu platību!”

Par to laiku Cilvēks, turpināja kuģa vraka izpēti, acīmredzami ienteresēts. Tas pietuvinājās kuģa vrakam pavisam tuvu, skatīdamies visapkārt, it kā ko meklēdams. Zemūdens radības atkāpušās malā ar interesi to novēroja un izbiedētas gaidīja, kas nu būs. Laika zobu un ūdens saēsts, šeit viss bija sācis jau aprūsēt. Piepeši Cilvēka skatiens apstājās pie dūņās iegrimuša, četrkantaina priekšmeta. Kādu brīdi uz to skatījies, tas izstiepa rokas un mēģināja atvērt lādes vāku, bet koka kaste bija piemirkusi ar ūdeni un vāks tik viegli viss nepadevās. Cilvēks paņēma kādu tuvumā esošu priekšmetu un to uzlauza. Tā nebija nauda un tās nebija bagātības kuras viņš tur bija cerējis ieraudzīt- kastē atradās… saritināts papīra rullis. Viņš jau gribēja kasti pamest, kad visbeidzot izņēma papīra rulli un to atritināja- tā bija no stingra papīra taisīta, labi saglabājusies karte ar plānu. Tas bija plāns ar atzīmētu templi centrā. Acīmredzot, tā bija vieta, uz kurieni tie tika kuģojuši, kad tos pārsteidza vētra. Ceļš veda cauri džungļiem, tas bija grūts un bīstams ceļš, bet pārāk interesants, lai to neapskatītu. Pie kuģa viņš varēja atgriezties jebkurā laikā, bet senā tempļa vilinājums pārāk liels. Cilvēks uzpeldēja augšpusē un iznacis krastā, sāka iet uz salas pusu, kur sākās džungļu biezoknis. Viņu sveica pērtiķu, putnu un plēsīgodžungļu iedzīvotāju daudzbalsīgā klaigāšana. Pērtiķi kokos ziņkārīgi snaikstīga galvas un lēkāja no liānas uz liānu, lai redzētu, kas ir tas svešinieks, kurš iedrošinājies šeit ienākt.

“Uz kurieni viņš iet?” jautāja viens pērtiķis

“Es nezinu, bet šķiet, viņš iet uz Templi!” otrais atbildēja

“Uz Templi? Tas ir bīstami! Bīstami!” pirmais iesaucās.

Bet Cilvēks to nedzirdēja, viņš tīri vienkārši nesaprata džungļu dzīvnieku valodu un devās tik uz priekšu. Tas bija grūts un nogurdinošs gājiens, bet ceļotājs bija piredzējis un daudz redzējis, tā ka viņu nekas nebiedēja un pēc pāris dienu laušanās cauri necaurejamiem džungļiem, viņš to sasniedza.

Templis, kuru tas ieraudzīja savā priekšā, bija uzbūvēts tādā kā nelielā pagalmā, kuru apņēma akmens skulptūras un veca strūklaka. Tā bija majestātiska, noslēpumaina akmens būve vairākās pakāpēs un gan augstumā, gan platumā varēja būt kā divas mājas, kurš balstījās uz tikpat milzīgām kolonnām. Šis milzīgais templis kaut kur aicināja viņu un tai pašā laikā radīja Ceļiniekā šaubas, kas viņu sagaida, ja viņš tajā ieies.

“Lai kas tas arī nebūtu, man tas ir jāredz!” viņš nosprieda.

Gaiss šeit bija biezs ar noslēpumainu nezināmo un sastāvējušos laika elpu. Viņa soļi atbalsojās uz daudzkrāsainajām grīdas marmora plāksnēm, par kurām savā laikā, iespējams gājuši augstdzimušie vai pat faroni. Cilvēks varēja sajust to auru, kura vēl joprojām šeit bija dzīva, tas bija neredzams spēks, gudrība un briesmas un viņš sekoja savām kājām.

“Varbūt mani šeit gaida kāds uzdevums, kādēļ esmu šeit nokļuvis!” viņš teica pats sev.

Klusums, kurš viņu apņēma bija nomācošs un svēts. Nē, tas bija gandrīz draudīgs!

Kas bija šie cilvēki, kuri bija devušies uz šejieni? Un kas ir viņš pats, kas ir šeit nonācis?

Cilvēks nolieca savu lielo augumu, lai par eju, kuru daļēji aizsedza no bronzas veidota galva, iekļūtu nākamajā ejā un nonaktu nākamajā līmenī.

(turpinājums jūnija numurā)

Dekadences druīds

Psiholoģiska drāma

Imalda Vuda

2.daļa

Kad no jauna atvēru acis un paskatījos apkārt, saule bija jau uzlēkusi un sākusi cepināt. Lietus sezona, kura šeit ilga no jūnija līdz septembrim bija beigusies un iestājies sausums. Saule un vējš strauji izkaltēja to mitrumu, kurš bija paspējis uzkrāties dažos lietus perioda mēnešos, padarot zemi atkal putekļainu un gandrīz nederīgu. Sapratu, ka ilgi šādos apstākļos bez pārtikas un ūdens nespēšu šeit izdzīvot, bet tolaik man nebija cita mājvieta kā tā, kuru biju pametis. Liktenis bija manā priekšā….

Piepeši sajutu pie kājām ko sakustamies. Man par šausmām, tā bija paliela izmēra čūska, kura acīmredzami uzskatīja mani par nevēlamu savā teritorijā. Tobrīd mani pārņēma izmisums, jo man nebija nekā ar ko čūsku atvairīt vai nogalināt. Čūska ložņāja man gar kājām un es instinktīvi atkāpos, cenšoties pēc iespējas mazāk kustēties, tādejādi cerot, ka tā tīri vienkārši atstāsies no manis, bet čūska pat nedomāja to darīt. Kāpos atpakaļ soli pa solim. Atkāpjoties vēl dažus soļus, es piepeši kam uzminu-tas bija krietns zars- tāds, kas noderēja, lai čūsku iebiedētu, vai vai pat nosistu, ja tas būtu nepieciešams. Nezinu, kā tas tur bija nonācis, bet nospriedu, ka tas ir mans glābiņš. Taču jau atkal kļūdījos- kustība, kuru izdarīju, paceļot zaru, acīmredzami sadusmoja savvaļas karalieni un tā, iešņākusies, sāka man uzbrukt. Tagad, kad man rokā bija zars, nejutos tik neaizsargāts, tomēr vēl aizvien mana drošība bija apdraudēta.

Centos zaru pāris reizes pavicināt, domājot rāpuli aizbiedēt, bet čūska, nikni šņākdama metās cīniņā ar mani. Turēju zaru sev priekšā, tādejādi spējot noturēt kontroli par uzbrucēju, un kāpos uz atpakaļ. Tagad čūska pieķērās pie zara un aptinās tam apkārt. Nometu smago zaru un sāku atkāpties no jauna, un tad, notika kas negaidīts- piepeši, nezin no kurienes, uzradās mangusts- neliels stepes dzīvnieciņš, kurš ir viens no lielākajiem čūskas ienaidniekiem. Lielā daļā no šīm cīņām, kuras nereti norisinās čūskas un mangusta starpā, mangusts kļūst par uzvarētāju, savas bezbailīgās un izveicīgās dabas dēļ. Tas šņākdams tuvojās, tagad man bija dubulti draudi, taču mangusts šoreiz, par laimi, nepievērsa man uzmanību. Tas bezbailīgi rādīja savus sīkos, bet asos zobus un čūska, izslējusies vēroja savu potenciālo uzbrucēju, gatava jebkuru brīdi mesties tam virsū. Tā tas kādu brīdi turpinājās, līdz kļuvu par liecinieku sīvākajam cīniņam, kādu biju redzējis. Abi pretinieki, visbeidzot, metās viens otram pretī un es redzēju, kā mangusts iecērt zobus čūskas mugurā, sajaucoties mangusta rudā, asā kažoka un čūskas gludās muguras murskulī, kad tie vārtījās smiltīs.

Sapratu, ka ta ir mana iespēja aizbēgt un sāku skriet, vienkārši skriet, nezinot kur.

Drīz vien, man sāka pietrūkt elpa un es sāku skriet lēnāk, līdz apstājos. Attapos klajā laukā, kurš daudz neatšķīrās no tās vietas, kurā tiku nakšņojis un cīnījies ar čūsku. Kilometriem tālu šeit bija tikai klajš, gandrīz pilnībā smilšains klajums, kurš nedaudz apaudzis ar zāli un dažiem zemiem, kroplīgiem krūmiem. Bija jau gandrīz pusdienlaiks un saule stāvēja pašā zenītā. Pēc nesenā cīniņa un skrējiena, jutos sakarsis un izsmelts, un tagad nebūtu atteicies no krūzes sava iecienītā kvasa, bet šeit nebija pat tīrs ūdens, tādēļ šo domu tūdaļ pat arī atmetu, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko iekost. Nolēmu ignorēt šīs ikdienišķās nepieciešamības, cik ilgi vien iespējams. Saule nežēlīgi karsēja un slāpes sāka mocīt mani ar katru stundu arvien spēcīgāk. Apkārt, pilsētā, klimats bija ievērojami vēsāks un jau iestājies rudens, bet šeit, karstums vēl joprojām nerimās arī oktobra sākumā. Sapratu, ja tuvākajās stundās nedabūšu kaut nedaudz šķidruma, nākamo rītu diezin vai vairs sagaidīšu. Man nebija nekādu cerību…. Lai gan biju pilnībā sauss no ūdens, sajutu nepieciešamību atbrīvoties no liekā ūdens, kurš vēl manī bija. Biju šeit vienīgā dzīvā būtne vairāku kilometru apkaimē (ja neskaita kādus dzīvniekus, kuri varēja mani novērot), tā, ka varēju justies brīvi. Un tad manā prātā ienāca piepeša ideja. Tas bija vienīgais šķidrums, vienīgais reālais ūdens, kuru varēju šeit dabūt…. Koncentrēti sāļai šķidrums īsti neatbilda manu dzeršanas paradumu apmierināšanai, bet tas vismaz bija kaut kas līdzīgs ūdenim. Pirmoreiz pēc vairākām dienām. Slapēju ar to sausās lūpas un mēģināju iedzert. Kodīgā smaka un kondīcija lika manam kuņģim sarauties ikreiz, kad to noriju, bet es dzēru, cenšoties nedomāt. Tā kā šajā laikā netiku neko dzēris, mani šķidruma krājumi bija niecīgi un izdalījās koncentrētākā veidā, kā tas ir parasti, taču tagad slāpju remdēšanai tas bija vienīgais un pietiekami labs. Tā es izlīdzējos vairākas dienas, bet drīz vien sapratu, ka tādā veidā izdzīvot nespēšu. Bezmērķīgi klejoju pa šo tuksnešaino apvidu, mani joprojām nomocīja bads un slāpes, spēki saruka ar katru dienu, kuru biju tur pavadījis. Būtu varējis apēst jebko, kas gadījās manā ceļā, tagad būtu varējis nobeigt šākāli kailām rokām, lai pagatavotu to pusdienās. Mans kuņģis sāka vilkties krampjos no bada, kājām tikpat kā nebija vairs spēka.. Manas pēdējās cerības saruka vairs ne ar dienām, bet pa stundām. Nesapratu, par ko biju sodīts ar tādu likteni, bet sapratu, ka mainīt to nevaru. Nekas, protams, nav nekustīgs un agri vai vēlu mainās, bet man, patiesi, nebija kur iet, kam vaicāt pēc palīdzības. Tuvumā auga zemu, bezadatainu kaktusu puduri, tā kā man nebija naža, ar ko nogriezt, nolauzu gabaliņu no kaktusa un sāku to košļāt, lai jau atkal izbēgtu no slāpju sajūtas un, varbūt kaut nedaudz apmānītu savu kuņģi. Jātazīst tas garšoja gluži labi un atgādināja man kaut ko līdzgu zaļajām pupiņām vai vēl kaut kādam citam dārzenim. Nolauzu vēlvienu gabalu, tad vēlvienu….

Naktī mani pamodināja nemierīga vēdera burkšķēšana un graizes vēderā. Sagrozījos uz otriem sāniem un gribēju gulēt tālāk, domājot, ka bads, kurš nu bija sācis mani nomocīt ne mazāk kā slāpes rada šīs sajūtas, bet drīz vien mans kuņģis sadumpojās pavisam un izgrūda sagremoto kaktusu kopā ar kuņģa sulu. Pacēlu galvu, lai paskatītos visapkārt- čirkstēja tuksneša nakts iemītnieki un vējš, tāpat kā iepriekšējā naktī, bija pieņēmies spēkā, svilpodams drāzās pāri klajumam. Krampjainas sāpes vēderā un slikta dūša mocīja mani visu nakti.

Tagad biju pazaudējis to pašu ūdeni, kas vēl manī bija un sāku jau līdzināties šim tuksnesim, mans kuņģis bija sarāvies no bada un izsausis no slāpēm. Man bija tikai divi varianti, kuri atlikuši šajā vientulībā- mirt lēnā un mokošā bada un slāpju nāvē, kas bija viena no mokošākajām un ilgākajām nāvēm, vai arī, ja vien man palaimētos, izdzīvot. Es vēlējos dzīvot, bet tajā naktī es patiesi labprāt būtu nomiris. Tā bija garākā un mokošākā nakts, kādu biju piedzīvojis, bez palīdzības, ūdens un pārtikas un cerības izdzīvot….

Saule jau bija pakāpusies pie horizonta, kad beidzot bez spēka aizmigu.

Varēja būt jau vēla pēcpusdiena, kad ar pūlēm atvēru acis, bet vēl lielāku piepūli man prasīja, lai paceltu galvu, jo tā šķita smaga kā no svina. Sprigts tuksneša vējš pūta man pāri un saule, kura gatavojās laisties uz rietu, karsēja muguru. Mana smagā galva atslīga bez spēka atpakaļ uz smilšainās zemes. Viss mans augums bija kā sadauzīts, it kā es būtu skrējis visu nakti bez apstājas, vai drīzāk vilkts nopakaļ braucošiem ratiem. Rīkli dedzināja sausums un nelabums. Dzert! Tā bija mana vienīgā doma, kura tobrīd uzturēja mani pie samaņas. Ūdens, tikai nedaudz ūdens varēja mani glābt, bet visapkārt šeit bija tuksnešaains klajums ar augu valsti, kuri, kā es pārliecinājos, nederēja lietošanai pārtikā. Man nebija spēka vairs piecelties kājās, bet nedrīkstēju palikt uz vietas, ja gribēju palikt dzīvs. Saule un vējs bija pārņēmuši manu nomocīto ķermeni un tobrīd ļāvos dabas spēkiem un savam nožēlojamam liktenim. Atceros, kā saņēmu pēdējos spēkus, lai rāpus tiktu uz priekšu. Ja kāds tobrīd būtu mani redzējis, tas būtu pabrīnijies par manu neparasto parvietošanās veidu. Laiku pa laikam pārtraucu rāpošanu, lai atvilktu elpu. Mēģināju kustēties, lai sajustu sevi dzīvu, justu, kā joprojān darbojas manas rokas un kājas, ka spēju redzēt šo bezcerību manā priekšā un pieņemt to, kas šķietami mani sagaidīja. Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis, bet mana apziņa pamazām sāka zaudēt kontaktu ar apkārtējo pasauli, nejutu tikpat kā neko un vēl mazāk ko domāju. Mana elpošana bija smaga no piepūles un bezspēka, ķermenī viss sarāvies. Tā ir mana pēdējā stunda!-tobrīd nodomāju, vairāk neapzinājos neko. Kas ar mani notika tālāk nezinu, bet attapos, kad

līdz manai apziņai atnāca jauna vīrieša balss:

“Ei, tu! Dzīvs?”

(turpinājums jūnija numurā)

Edīte Vartona

Vasara

Novele

11.turpinājums

(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)

Pulksten divos no rīta, vasaras raibumainais zēns no Krestonas apturēja savu miegaino zirgu pie sarkanās mājas durvīm un Haritija izkāpa no ratiem. Hārnijs bija atvadījies no viņas pie Krestonas upes, uzdodot zēnam aizvest viņu mājās. Viņas prāts joprojām bija neskaidrs no visa pārdzīvotā krastmalā un viņa nespēja skaidri atcerēties, kas īsti bija noticis, vai ko viņi viens otram bija teikuši, kopš viņu aizbraukšanas no Nātrtonas, bet viens Haritijai bija skaidrs- viņas dusmas un aizvainojums, ko viņa pašlaik izjuta pēc notikušā, bija atmodinājušas viņā kādu slēptu, viņai nezināmu, dzīvniecisku instiktu, tā ka viņa jutas atvieglota, kad Hārnijs bija izkāpis no ratiem, un viņa turpināja ceļu viena, zēna pavadībā.

Virs Ziemeļdormēras nolaidās pilns mēness, kliedējot miglu pāri kalnu ieplakām un laukiem. Haritija kādu laiku palika stāvot pie vārtiem, vērojot kā nakts pamazām atkāpjas un kā zēns brauca projām, viņa zirga galvai miegaini šūpojoties turp un atpakaļ.

Tad viņa devās apkārt mājai pie virtuves durvīm un sameklēja zem paklāja atslēgu.

Virtuve bija tumša, viņa paņēma sērkociņu kastīti un, aizdedzinājusi sveci, kāpa augšā uz savu istabu. Durvis uz Rojala kunga tumšo istabu bija atvērtas, tātad viņš nebija atgriezies. Haritija iegāja savā istabā un, aizvērusi durvis aiz sevis durvis, sāka lēnām izģērbties. Viņa apgūlās savā gultā un ilgi gulēja, skatoties kā mēness gaisma krita zemajos griestos, nespēdama izmigt, domājot par visu notikušo.

Rītausmā viņa beidzot aizmiga un kad pamodās, saules gaisma no loga krita viņai sejā, Haritija saģērbās un devās uz virtuvi. Verēna tur bija viena. Viņai ienākot, tā paskatījās uz viņas ar savām vecajām, vājredzīgajām acīm, bet neteica ne vārda. Rojala kungs vēl joprojām nebija atgriezies un arī turpmākajās stundās neparādījās. Haritija atgriezās savā istabā, viņa sēdēja rokas klēpī salikusi un lūkojās, kā tveicīgais vējš no atvērtā loga vēdina tumšos aizkarus pie loga.

Vienos, kad mājās visi bija raduši sapulcēties pusdienās, Verēna uznāca, lai palūkotos, vai viņa nenāks pusdienās, kā parasti, bet Haritija tikai papurināja galvu- viņai nebija apetīte un pašlaik viņa nevēlējās nevienu sastapt.

“Ielikšu ēdienu cepeškrāsnī!”

Tas bija vienīgais, ko Verēna noteica, pims izgāja no istabas.

Haritija no jauna iekārtojās pie loga, skatoties uz ciema ielu caur pusatvērtajiem slēģiem. Viņas prātā pašlaik nebija nevienas domas, tikai attēli, kuri mainījās viņas acu priekšā- Dana Targata vīri, kas veda priežu stumbru kravu uz Hepburnu, ķestera vecais baltais zirgs ganījās krastā pāri ceļam- viss,šķita tik tāls un neko neizteicošs, it kā viņa uz to visu raudzītos no kapa otras puses.

Allija Havesa iznāca pa Freju mājas vārtiem un lēnām sāka iet uz viņas mājas pusi savā nevienmērīgajā, klibojošajā solī. Viņa pilnīgi noteikti nāca, lai izzinātu par vakarnakts notikumiem krastmalā. Nevienam šajā ciematā nekas nepalika noslēpumā, arī viņas ceļojums uz Nātrtonu, un Allija, neapšaubāmi, bija gandarīta, ka nu varēs uzlasīt visas druskas no šī nepatīkamā atgadījuma, līdz pēdējam sīkumam. Doma par nenovēršamo satikšanos ar Alliju un tas, ka viņai bija tikai divas iespējas- vai nu atbildēt uz viņas jautājumiem godīgi, vai arī censties no tiem izvairīties, it kā atmodināja Haritiju no tās nomodas nemaņas, kurā viņa bija ieslīgusi. Tas viņas prātā atsauca visus vakarnakts notikumus no jauna un šī neizbēgamība, kas bija kā drudžains murgs, nu kļuva par aukstu un neizbēgamu faktu. Un tomēr- savā ziņā, Haritijai bija viņas žēl. Nabaga Allija! Viņa bija tikai pārstāve visām tām Ziemeļdormeras ieinteresētajām pusēm, ar visām to sīkajām ziņkārībām un slepenajām ļaunpratībām. Haritija zināja, ka, lai gan visas attiecības ar Džūliju pienāktos pārtraukt, viņas netīrās personības dēļ, Allija ar savu maigo sirdi joprojām slepeni sazinājās ar viņu un Džūlija priecājās par iespēju iegūtās ziņas mazumtirdzniecībā, la vēlāk izlaistu tās kā plašāku skandālu. Arī Haritijas stāsts, pārspīlēts un izkropļots, iespējams, jau bija ceļā uz Ziemeļdormēru.

Allija nebija paspējusi aiziet nekur tālu no Freju vārtiem, kad viņu apturēja vecā Sollas kundze, kura bija lieliska runātāja, un runāja viņa ļoti lēni, jo viņa vēl aizvien nekādi nespēja pierast pie saviem jaunajiem zobiem. Tomēr šī atelpa nebija ilga un jau pēc desmit minūtēm, Haritija dzirdēja viņu sveicinoties ar Verēnu virtuvē.

Bēgt! Tas bija vienīgais, ko Haritija steigā varēja izdomāt. Bēgt tūlīt!

Viņā vēl joprojām bija saglabājusies šī, iespējams bērnešķīgā, ticība, ka nokļūstot vietā, kur viņu neviens nepazīst, starp neredzētām sejām, iespējams pārveidot savu dzīvi un iznīcināt rūgtās atmiņas par pagājušo. Viņa nevarēja palikt šeit vairs ilgāk ne mirkli- zem tā vīrieša jumta, kurš bija pazemojis viņu visu to cilvēku acu priekšā, kuri izjuta prieku par viņas pazemojumu. Izvilkusi no skapja savu veco skolas somu, Haritija ielika tajā dažus drēbju gabalus un vēstules, kuras bija saņēmusi no Hārnija, tad izņēma no spilvena apakšas bibliotēkas atslēgas un nolika redzamā vietā uz galda. Piepeši viņas skatiens atdūrās uz zilo piespraudi plaukta aizmugurē, ko viņai bija dāvinājis Hārnijs. Parasti viņa to nebūtu iedrošinājusies atklāti valkāt te- Ziemeļdormerā, bet nu viņa to piestiprināja pie tērpa kā talismanu savā gaidāmajā misijā.

“Es iešu uz Kalnu, atgriezīšos pie saviem cilvēkiem!” Haritija runāja pati pie sevis. Patiesībā, viņa nekad nebija domājusi tur atgriezties, bet visu kārtīgi apsverot, viņai nebija cita vieta, kur iet. Viņa nekad nebija iemācījusies nevienu arodu, kas viņai būtu devis iespēju iegūt darbu nepazīstamā pilsētā un tāpat nepazināja nevienu, pie kura būtu varējusi cerēt iegūt darbu. Viņa domāja par to, ka nu nebija arī mis Hatčarda, ar kuru viņa bija saistīta, bet viņa bija pēdējā persona, kurai Haritija būtu lūgusi palīdzību, jo viņa, savukārt, bija saistīta ar Lūciju Hārniju un viņš bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Haritija bija izlēmusi aizbēgt. Hārnijs bija teicies, ka vēlas satikties ar viņas atkal jau šodien un, ja tajā brīdī viņa šajos vārdos arī bija spējusi atrast kaut niecīgu mierinājumu un cerību, turpmāko stundu notikumi pierādīja, ka viņiem nav iespējams vairs tikties. Sapnis par viņu attiecībām bija beidzies, to viņa bija aptvērusi vakarnakt piestātnē. Tajā brīdī viņa bija jutusies ne tikai pilnībā pazemota un nonicināta, bet tā, it kā stāvētu kaila visu to cilvēku priekšā, kuri tur bija par viņu ņirgājušies. Tā, it kā tie spētu redzēt viņai zem ādas, pašā viņas dziļākajā būtībā. Tagad viņa vairs nevēlējās redzēt nevienu no tiem, kurus līdz šim bija pazinusi, vismazāk Lūciju Hārniju. Haritija piegāja pie loga un pameta skatienu laukā- Allija Havesa joprojām mājas galā sarunājās ar veco Sollas kundzi.

Haritija izlavījās no mājas un devās cauri mežam pa īsāko ceļu, kas veda uz Krestonu. Gaiss bija nospiedošs un svina krāsas debesīs virs laukiem un meža nebija neviena mākoņa, tā ka iešana sagādāja apgrūtinājumu.

Lai nokļūtu līdz Kalnam, viņai vajadzēja iet pa Krestonas ceļu jūdzi vai divas projām no ciemata, viņa gāja ātri, baidoties ceļā satikt Hārniju. Tuvojoties krustcelēm, Haritija pamanīja pavīdam starp kokiem baltas telts sānus. Viņa jau nodomāja, ka droši vien pilsētā būs iebraucis ceļojošais cirks, bet pienākot tuvāk vietai, kur bija uzslieta telts, viņa spēja saskatīt uzrakstu “Ēvanģēlija telts” uz tās. Jauns vīrietis gludiem matiem un apaļu seju, melnā alpaka mētelī, smaidot tuvojās viņai:

“Māsa, jūsu Glābējs visu zina! Nevēlaties nākt un izsūdzēt visus savus grēkus?” viņš uzlika savu roku uz Haritijas rokas.

Haritija pietvīkusi atlēca malā, kādu brīdi viņa domāja, ka evaņģēlists ir dzirdējis nostāstus par notikumiem Nātrtonā, bet ātri vien aptvēra šī pieņēmuma absurdu. Viņā no jauna uzjundijās dusmas un spīts, kuras vēl arvien nebija noplakušas.

“Dažbrīd es vēlētos, kaut man tie būtu vairāk!” viņa atbildēja ar pašizsmiekla smaidu sejā.

“Ak, māsa, nerunājiet zaimojot!” evanģēlists iesaucās, bet Haritija jau bija atbrīvojusi savu roku no viņa rokas un skrēja pa ceļu, baidoties satikt kādu paziņu. Ciems palika viņai aiz muguras un viņa kāpa augšā par ceļu, kur sākās mežs. Nokļūt piecpadsmit jūdzes līdz Kalnam vienā dienā viņai nebija pa spēkam, bet Haritija zināja kādu vietu pusceļā uz Hamblinu, kur varēja pārnakšņot un, pie tam, tur neviens neiedomāsies viņu meklēt- tā bija maza pamesta mājiņa vienā no vientuļajām kalnu nogāzēm. Viņa to bija atradusi pirms vairākiem gadiem, ceļā uz valriekstu birzi, kas atradās zem tās, kad kopā ar vēl pāris biedriem bija devusies riekstot tuvējā mežā. Toreiz viņi tur bija patvērušies no pēkšņi uznākušas kalnu vētras un viņa atcerējās, kā Bens Sollass, kuram patika biedēt meitenes, bija teicis, ka šī māja ir apsēsta. Karstums bija viņu nomocījis un Haritija sāka just nogurumu, viņa nebija radusi tik tālu staigāt un pie tam nebija ēdusi kopš paša rīta. Viņa grasījās apsēsties turpat ceļmalā, cerot nedaudz atvilkt elpu pēc tālā gājiena, kad izdzirdēja velosipēda zvanu. Haritija sāka iet atpakaļ dziļāk mežā, lai paliktu neredzama tam, kurš tuvojās, vienalga, lai kas tas arī nebūtu, bet necik tālu nebija tikusi, kad braucējs nu jau bija tuvumā un Hārnijs, nolēcis no velosipēda, izstieptam rokām tuvojās viņai: .

“Haritija! Ko tu šeit dari?”

Pārsteigta par viņa pēkšņo parādīšanos, viņa skatījās uz to kā uz vīziju, nespēdama izrunāt ne vārdu.

“Uz kurieni tu devies? Vai tad tu aizmirsi, ka bijām sarunājuši satikties?” viņš turpināja, cenšoties viņu pievilkt pie sevis, bet Haritija izvairījās no viņa apskāviena.

“Es devos prom, jo negribu tevi redzēt! Gribu, lai tu mani atstātu mierā!” viņa visbeidzot iesaucās.

Pāri Hārnija sejai pārslīdēja ēna:

“Tu gribēji mani pamest, Haritij?”

“Es gribēju aiziet no visiem!”

Brīdi viņš klusēdams domīgi raudzījās tālumā uz mežaino ceļu, kuru izraibināja saules gaisma, līdz ierunājās no jauna:

“Uz kurieni tad tu devies?”

“Mājās!”

“Mājās – šeit?”

Viņa izaicinoši atmeta galvu atpakaļ:

“Uz manām īstajām mājām – uz Kalnu!”

Kādā brīdī Haritija aptvēra, ka Hārnijs nemaz neklausās viņas sacītajā, tikai lūkojās viņā ar to pašu kaislīgo skatienu, kādu viņa bija redzējusi viņa acīs neilgi pēc tam, kad viņi bija skūpstījušies Nātrtonā. Tagad viņš atkal bija tas pats jaunais Hārnijs, kādu viņa tur bija viņu iepazinusi.

Pēkšņā priekā viņš apskāva viņu, neliekties ne zinis par to, patīk viņai tas, vai nepatīk.

“Kā tu domā, kā es tevi šeit atradu?” viņš vaicāja satvēris viņas rokas. Haritija nespēja noticēt savām acīm, kad viņš izvilka no žaketes kabatas viņa paša rakstīto mazo vēstuļu paciņu, kuru viņa bija paņēmusi sev līdzi aizejot.

“Tu tās izmeti ceļa vidū netālu no šejienes un tas jaunais vīrietis, kurš vada evaņģēlija telti, pacēla tās tieši tad, kad es braucu garām!”

Viņš atkāpās, joprojām turot viņas rokas savējās, un ar savām tuvredzīgajām acīm meklēja atbildi viņas skatienā.

“Vai tiešām tu domā, ka varēsi aizbēgt no manis? “

Pirms viņa varēja atbildēt, viņš to atkal noskūpstīja, taču šoreiz tas bija maigs, gandrīz brālīgs skūpsts, it kā viņš būtu uzminējis viņas apjukušās sāpes un gribētu, lai viņa zinātu, ka viņš tās saprot.

“Varbūt mazliet pastaigāsimies? Man ir tik daudz ko teikt!”

Viņš runāja ar tādu zēnisku jautrību, tik nevērīgi un pārliecinoši, it kā nebūtu noticis nekas no tā, kas bija viņu apkaunojis vai mulsinātu, ka arī Haritija uz brīdi atbrīvojusies no savām sāpēm, padevās viņa garastāvoklim. Kādu brīdi viņi bija tā gājuši, kad piepeši Hārnijs apgriezās un sāka viņu vilkt atpakaļ pa to pašu ceļu, par kuru viņa bija nākusi.

“Es neatgriezīšos!”

Haritija iespītīgi apstājās

Brīdi viņi klusēdami skatījās viens uz otru, tad Hārnijs maigi atbildēja:

“Ļoti labi, tādā gadījumā, ejam otrā virzienā!” bet kad viņa palika nekustīga, skatoties uz zemi, viņš turpināja:

“Vai šeit kaut kur tuvumā gadījumā nav tā mazā pamestā mājiņa, kuru tu gribēji man kādu dienu parādīt?”

Tomēr arī uz to Haritija neatbildēja.

“Mēs varētu aiziet uz turieni, lai mierīgi apsēstos un parunātu!” viņš saņēma viņas roku un piespieda lūpas viņas plaukstai “vai tiešām tu domā, ka es tik vienkārši ļaušu tev mani aizraidīt? Es tāpat visu saprotu!”

Ceļā uz veco mājiņu, kura atradās augļu dārzā virs ceļa, viņu priekšā pavērās īsta postaža- ceļš uz māju bija aizaudzis ar rožu krūmiem, mājas koka sienas saulē izbalējušas spokaini pelēkas, dārza sēta sabrukusi, bet salauztie vārti karājās starp zemē ieraktajiem stabiem. Tukšo durvju atvēri vēl joprojām ietvēra filigrāni veidoti pilastri, bet sapuvušajām durvīm, kuras gulēja zālē, bija pārkritusi veca ābele. Mājas iekšpuse daudz neatšķīrās no ārienes- arī šeit to bija skāris tas pats laika zobs un tā izskatījās pelēcīga kā tukša čaumala.

Tikai mazās istabas bija saglabājušas kaut ko no agrākā izskata: koka sijas ar glītiem klasiskajiem rotājumiem bija vietā, un vienā griestu stūrī saglabājies oriģinālais ģipša apmetums.

Hārnijs bija atradis vecu soliņu pie aizmugurējām durvīm un ievilka to mājā. Haritija atsēdās uz tā un, ļaujoties nogurumam, miegaini atlieca galvu pret sienu. Viņš arī bija bija arī uzminējis, ka viņa varētu būt izsalkusi un izslāpusi, tādēļ atnesa no velosipēda somas dažas šokolādes tāfelītes un piepildījis savu dzeramo krūzi no avota augļu dārzā. Tagad viņš sēdēja pie viņas kājām, smēķējot cigareti un klusēdams skatījās uz Haritiju. Garas pēcpusdienas ēnas jau nolaidās pāri zālei un caur tukšo loga rāmi, Haritija spēja saskatīt kalna tumšo apveidu kontrastējam pret tveicīgu saulrietu. Tas nozīmēja, ka tuvojas vakars un viņiem bija laiks doties.

Viņa piecēlās un Hārnijs, arī piecēlies, gandrīz svinīgi saņēma viņu zem rokas:

“Tagad, Haritij, tu kopā ar mani atgriezies mājās!”

Viņa paskatījās uz viņu un papurināja galvu:.

“Es nekad tur neatgriezīšos! Tu nezini!”

“Ko es nezinu?”

Viņa klusēja, un viņš turpināja:

“Tas, kas notika piestātnē protams bija briesmīgi, tas ir tikai dabiski, ka tev vajadzētu justies tā, kā tu pašlaik jūties, bet tev jācenšas to aizmirst un jāsaprot, ka vīrieši dažreiz …”

“Es zinu par vīriešiem! Tas arī ir iemesls, kādēļ negribu atgriezties!”

Hārnijs viegli piesarka, tā, it kā viņas atbilde, viņai pašai to nezinot, būtu aizskārusi viņā ko personīgu, pirms viņš ierunājās no jauna:

“Tev ir jāizdara pielaides…. Viņš bija dzēris …”

” Biju viņu redzējusi tādu jau iepriekš, bet vēl nekad viņš nebija uzdrošinājies ar mani tā runāt..”

“Vai tiešām nebija? Ko tu ar to domāji?”

“Viņš nekad nebija vēlējies, lai es būtu tāds pats kā šīs citas meitenes…” viņa pieklusināja balsi, skatoties projām “tad, viņam nebūtu jāiet ārā…”

Mirkli Hārnijs skatījās uz viņu, nespēdams aptvēra viņas sacīto, tad viņa seja satumsa:

“Nolādētais suns! Ļaunprātīgais, zemiskais suns!” viņš dusmās piesarka “es nekad nebiju domājis, ka viņš spēj būt tik zemisks!” viņš uz brīdi apklusa.

“Es nekad tur neatgriezīšos!” Haritija vēlreiz atkārtoja.

“Nē!” viņš piebalsoja.

Viņi ilgi klusēja un šajā klusuma brīdī, Haritija aptvēra, ka viņš mēģina notvert viņas skatienu, viņu pārņēma kauna sajūta par visu, ko bija viņam izstāstījusi.

“Varu iedomāties, ko tu pašlaik jūti pret mani” viņa izmeta ” es tev sastāstīju tādas lietas…”

Bet runājot viņa atkal apzinājās, ka viņš vairs neklausās. Hārnijs pienāca viņai klāt un ,satvēris savās rokās, pievilka viņu pie sevis, itkā cenzdamies pasargāt no kādām nenovēršamām briesmām. Viņa dedzīgās acis sastapās ar viņējām un viņa juta viņa sirdspukstus pret savām krūtīm. .

“Skūpsti mani vēlreiz kā pagājušajā naktī!” viņš teica, satvēris viņas seju plaukstās un ievelkot skūpstā.

(turpinājums jūnija numurā)

Vārds, ko grūti izrunāt

Ļoti reti, neizpētīti cilvēku personvārdi pasaulē

Sagatavojusi Imalda Vuda

• ABENS- arābu valodas izcelsmes, ar nozīmi-dēls

(arābu dzejnieks Abens Guzmans, pilnā vārdā Abu Bakr Muhammad ibn Kuzmān- 1080.-1160.)

Abens- upe Bavārijā (Vācijā) un Donavas labā krasta pieteka.

• AGAIDA- portugāļu izcelsmes personvārda variācija no sieviešu personvārda Agata- labs, drosmīgs, cēls
• AITIS- visā pasaulē (Francija, Itālija, Indija, Filipīnas, Brazīlija) vīriešu personvārds Aitis ir ļoti reti sastopams (dzimumneintrāls). Parasti Dienvidāzijā (Īpaši Indijā).
• AIRILDS- ļoti reti sastopams personvārds Indijā
• AIRILDA- nezināmas izcesmes svētā sieviete no Oldburijas, Anglijas Glosteršīras grāfistē, kura varējusi dzīvot 5.-6.gadsimtā.
• AIVATS- pasaulē ļoti reti sastopams personvārds, parasti Dienvidāzijā (Indijā0
• AKSILDA- ļoti reti sastopams sieviešu personvārds Indijā
• ANARKA- Indijā, Kazahstānā, Amerikas Savienotajās valstīs biežs meiteņu vārds, bet rets zēniem. Parasti izplatīts Dievidāzijā (Indijā)
• AMEBITA- ļoti reti sastopams sieviešu personvārds Filipīnās
• ANNUARTE- ļoti reti sastopams vīriešu personvārds Meksikā
• ANONS- Taizemē, Kotdivuārā, Indijā, Indonēzijā, Japānā tas ir diezgan izplatīts zēnu vārds, bet rets meitenēm
• ANŽANA- Šrilankā, Nepālā, Bangladešā, Arābu Emerātos šo sieviešu personvārdu izrunā kā Anjana.Interesanti, ka Šrilankā tas ir bieži sastopams vīriešu, bet rets sieviešu vārds. Savukārt, Katārā- sieviešu un reti vīriešu vārds.

Pasaulē pazīstamas tādas personības kā:

ANJANA SETH- Seth-modes dizainere Indijā,

ANJANA APPCHANA- indiešu noveliste, kura dzīvo Amerikas Savienotajās valstīs (1972.),

ANJANA RAO- šūnu un molekulārā bioloģe

(turpinājums jūnija numurā)

Izmantotie materiāli:

1. mondonomo.ai/forename
2. www.behindthename.com

Nakts taksometrs

15.turpinājums

Sadegušo sapņu gruvešos

Imalda Vuda

“Intu? Kur tu esi?”

Rimants sauc vēlreiz, viņa balss tagad jau skan satrauktāk un skaļāk.

“Es esmu šeit, mīļais!”

Inta steigšus noliek gleznu vietā un kāpj lejā, satikt viņu.

“Redz` kur tu esi!” Rimants nāk viņai pretīm, apskauj un nobučo “ bet kāpēc tu biji bēniņos jau piecos no rīta? Esi gan tu nepacietīga- strādā dienu un nakti!” viņš smaida, joprojām turot Intu rokās.

“Laikam gan esmu! Gribu ātrāk ieviest te kārtību!”

Inta arī smaida, par atrastajām mantām viņa ir nolēmusi pašlaik neko nestāstīt, pašai jātiek skaidrībā.

“Varbūt vēl pagulēsim, ko? Vēl ir agrs….”

Kad viņi kāpj lejā, saule ir jau pakāpusies starp kokiem un vēsta par jaunu dienu.

Turpmākajās dienās viņi uzsāk mājas remontu, noguruma un citu domu pārņemtai, Intai uz kādu laiku aizmirstas viņas uzsāktā misija. Viņa pacietīgi šķiro mantas un nevajadzīgās atstāj pagātnei, viņai arī jāpalīdz Rimanatam ar virtuves un citu telpu remontu, tā, ka darāmā viņiem netrūkst.

“Vai tu, galu galā, esi iztīrījusi tos bēniņus? Tad es varētu nostiprināt sijas un nokrāsot” Rimants iejautājas, kad viņi virtuvē pusdieno.

“Vēl pavisam nedaudz!”

“Nedomāju, ka vecas mantas var tā aizraut, kļūšu gandrīz vai greizsirdīgs!” Rimants smaida.

“Pavisam nedaudz, es apsolu!”

Viņai, patiesi, palikušas dažas nesašķirotas mantas, bez tam Inta klusībā cer atrast vēl kaut ko interesantu. Tā nu viņa dodas atpakaļ uz savu kluso patversmi, kur viņas dienas (nu vismaz stundas) paiet pārcilājot un pārskatot pagājušo laiku relikvijas.

Viņa uziet skiču bloknotus ar zīmējumiem, kurus, acīmredzot zīmējusi māte, tik daudz Inta no Elvīras stāstītā zina, ka māte labi zīmējusi. Kādēļ viss tādā noslēpumā?

Kāda īsti bijusi mātes dzīve? Viņa to vēlētos satikt tagad- pieaugusi, bet tas nav iespējams. Tur, starp skiču bloknotiem, atrodas arī biezāka klade. Kas tad tas? Kāda grāmata? Inta to paņem un apgroza rokās- tā ir dienasgrāmata, kuru māte tikusi rakstījusi un par kuru, acīmredzot, neviens nav zinājis. Inta zina, ka rakņāšanās svešā dzīvē un svešos noslēpumos ir nepareiza, viņai tā nebija svešiniece, bet viņas māte un viņa grib zināt par māti ko vairāk, visu, kas viņai nav izstāstīts, kaut kas tāds, kas varētu izskaidrot viņas piepešo pazušanu- vai mātei bijis vēl kāds bez tēva (jo pēdējā laikā viņai tā sāk likties)? Kurš zīmējis portretu un vai tas bijis tas pats, no kuras māte saglabājusi to visai intīmo zīmīti, kuru Inta uzgāja?

Inta uzšķir nejaušu vietu, patiesībā, no šīs vietas ieraksti pārtrūkst, bet tie beidzot liek Intai saprast ilgi un rūpīgi glabāto patiesību.

“1991. gada 18.septembris

Mana dzīve ir sagrauta un tagad es dzīvoju zem pelniem. Zem pelniem, kurus es vairs nekad nespēšu no sevis notīrīt. Es vēlos dzīvot zem šiem pelniem un nekad neiznākt, lai saglabātu siltu to, kas uztur mani pie dzīvības, lai gan tam vairs nav nekādas nozīmes. Ints vairs nav ar mani un pārējam nav nozīmes. Viņš bija mana dienasgaisma, mana elpa, mana dvēsele, nu tā ir tukša un viss ir melns. Esmu pārstājusi raudāt un kliegt, saucot pēc viņa, jo arī tam nav nozīmes. Tagad es vienkārši eksistēju. Nevaru arī rakstīt, jo nevēlos domāt, bet to izsakot kļūst nedaudz vieglāk…”

Ieraksts pārtrūkst. Inta sēž kādu brīdi sagrauta un pārsteigta- mātei bijis kāds Ints, kurš bijis nozīmīgākais vīrietis viņas dzīvē. Bet kā tad tēvs? Ints, acīmredzot bijusi viņas pirmā mīlestība un tad viņa satikusi tēvu un piedzimusi viņa…..

Inta noslēpj dienasgrāmatu zem jakas un kāpj atkal lejā pie Rimanta.

————————————————————–

Vasara Olgai paiet kā saules un ziedu noreibušai bitei, kura nespēj atrauties no pļavas košuma. Viņu mīlestība ir kā bangas kas putodamas sašķīst pret krastu, kā vējš, kurš nesas pāri laukam un, tai pat laikā, maiga kā vasaras vēja pūsma pāri ziedošai pļavai.

“Zini, es esmu tik laimīga, ka man ir bail!” viņa ieminas kādā no tām laimīgajiem brīžiem, kurus viņi pavada kopā.

“Kādēļ gan tev būtu jābaidās!” Ints pasniedzas, lai noskūpstītu viņas pieri “es esmu ar tevi un vienmēr būšu! Es nekad tevi nepametīšu, jo mīlu tevi!”

“Es arī tevi mīlu, Int! Nē- es tevi dievinu! Tu esi mans, mans un tikai mans!” Olga smaidot apvij cieši rokas ap viņu.

“Tu esi sautīga!” Ints iesmejas.

“Nē, tikai neprātīgi iemīlējusies!”

“Labi jau labi!! Es tevi arī mīlu, mazā! Dikti, dikti!” Ints smej.

Kādu dienu, Ints pārrodas pavisam nopietns un

“Odziņ, man žēl tevi apbēdināt, bet, šķiet, mums būs uz kādu laiku jāšķiras!”

“Jāšķiras? Bet kādēļ?”

Olgai dūša pavisam aptekās- tagad, kad viņi ir viens otru atraduši, kad šķiet, nekas vairs nevar starp viņiem nostāties, kāds vai kaut kas grib to izjaukt.

“Redzi, man jāaizbrauc darba komandējumā, bet es atgriezīšos, cik drīz vien atļaus darbs! Apsolu!”

“Drīkst, es braukšu kopā ar tevi? Int, lūdzu, lūdzu! Es negribu vairs palikt viena! ”

Olga pieiet pie viņa uz cieši apvij rokas apkārt.

“Es nevaru ņemt tevi līdzi, Oldziņ! Saproti, es būšu aizņemts, mums tur būs konference…. Bet es ceru, ka tu gaidīsi mani atpakaļ…”

“Ļoti, ļoti gaidīšu! Es skaitīšu dienas! ”

“Negaidi tik ļoti, tad man arī būs grūti, jo es tāpat ļoti ilgošos pēc tevis! Tā būs tikai ikgadējā vasaras konference, nekas vairāk! Nākamo reizi es paņemšu tevi līdzi! Nu varbūt…”

“Ļoti, ļoti?”

“Ļoti!”

“Es pēc tevis arī!”

Pēc Inta aizbraukšanas, Olga atgriežas darbā Universitātes dekanātā, kur viņa piestrādā dienās, kad nav mācības. Atgriešanās Universitātes istabiņā nozīmē, ka pārējās meitenes aplenc viņu ar jautājumiem par to, ka viņa pēdējā laikā esot izmainījusies un kļuvusi savāda, un vai viņai jau kāds esot. Olga nevēlas atklāt savas attiecības ar Intu, tas izraisītu lieku interesi un skaudību, tādēļ viņa turas malā un lielāko tiesu tagad dzīvo Inta dzīvoklī-darbnīcā, arī tagad, kad viņa tur nav. Dienas bez Inta tur viņai šķiet garas un bezjēdzīgas. No solītās saziņas nav ne miņas un Olga sāk jau domāt, ka aizbraukšana bijis iegansts, lai no viņas atbrīvotos.

Kas no acīm projām, tas no sirds ārā? Vai patiešām tā? Nē, tā nevar būt taisnība! Ints viņu tik ļoti mīl un lolo un viņš zina, cik ļoti viņa mīl viņu! Viņš nevarēja tā vienkārši izmantot izdevību, lai aizbēgtu no viņas! Un ja nu tomēr? Olga sirds sāpēs saraujas- nē, nē! Viņa tā nedrīkst domāt par cilvēku, kuru tik ļoti mīl! Ints ir tikai aizņemts! Viņai ir aizņemts vīrietis-docents! Nav daudz meitenes (nu jau sieviete, Olga sev atgādina, jo vēl joprojām nevar pierast pie jaunā statusa), kurām draugs ir docents Universitātē. Viņa jūtas tāda kā privilēģēta, lepna. Protams, pašlaik tās ir tādas kā slepenas attiecības, kuras viņi citiem neatklāj, bet pienāks diena, kad visi uzzinās, ka viņi mīl viens otru.

Renāte Jaunauziņa viņas darbabiedrene, un ja ne draudzene, tad vismaz uzticamības personu, sagaida Olgu ar siltu apskāvienu un skaļiem saucieniem.

“Sveicu atpakaļ, Olgeta! Kā tava vasara? Stāsti!”

Renāte devusi viņai tādu iesauku, Olgai nav ne jausmas kādēļ, bet viņai arī nav nekas pretīm.

Renāte ir dažus gadus vecāka par Olgu, tumšmataina, briļļaina, ekstraverta un ekstremāli runātīga būtne. Tā īsumā varētu raksturot Renāti Jaunauziņu.

No viņas nekas nav noslēpjams un viņa ir visu jaunāko ziņu pārraidītāja.

“Mana vasara?” Olgā no jauna atgriežas agrākais kautrīgums un mulsums “ļoti labi..”

Taču viņa nav vēl uzspējusi izdomāt, ko teikt tālāk, kad atveras dekanāta durvis un ienāk dekāne Liliana Landmane, zema un plata sieviete ar neglītiem sejas vaibstiem, vienīgais, kas to glābj ir viņas vienkāršā, draudzīgā izturēšanās u korektais solīdums.

“Atvaino! Man tagad šis tas jānokārto!”

Renāte Jaunauziņa noliecas pāri galdam, savu spalgo balsi pazeminot līdz klusai murmināšanai.

Viņa pieceļas un pieiet pie dekānes, Olga dzird viņas klusi sarunājamies, bet vārdus nevar saprast,vienīgais, ko viņa saklausa ir Renātes līdzjūtīgais:

“Man ir ļoti žēl, Landmanes kundze! Viņš spilgta personība šeit un patiesi talantīgs cilvēks! Tas ir kas prātam neaptverams….” viņas runā ko vēl, bet to Olga nesaprot.

Kad Renāte atgriežas, viņas domas jau pārņēmis kas cits, ne Olgas vasara un kas viņai uz mēles, tas ārā.

Renāte paliecas uz priekšu, viņas brūnās acis aiz briļļu stikliem ieplešas, kad viņa izšauj:

“Tu taču droši vien arī būsi dzirdējusi karstākos jaunumus Universitātē par mūsu docentu Landmani?”

Viņa ir uzzinājusi par viņu attiecībām! Bet kā? Ints taču nebūs jau izlielījies Universitātē, ka satiekas ar savu studenti….

“Olga?”

“Laikam nebūšu gan!” Olga papurina galvu.

“Tad varbūt būsi dzirdējusi, ka vasaras sākumā viņš lido uz konferenci…”

Olga pamāj.

“Patiesībā tas ir šausmīgi! Kad es uzzināju… Lidmašīna… tā lidmašīna, ar kuru viņš lidoja… ir gājusi bojā! Nabaga Landmaņa kundze! Cik es esmu dzirdējusi, šķiršanās vēl nebija pabeigta!”

Ints! Viņas Ints! Ints ir miris! Viņam bija sieva!

Olga jūt, ka telpa viņas acu priekšā attālinās un kuņģis saraujas nelabumā.

“Olga? Olga, tu mani dzirdi? ”

(turpinājums jūnija numurā)