Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Aprīlis
2025.
Ievadraksts
Pavasara saules sasildīta, Daba sāk atmosties. Dienas tagad ir garākas un naktis mazpamazām raujas īsumā. Šis ir Lieldienu mēnesis-klusuma un pārdomu paliks, arī laiks gatavoties gaidāmajai vasarai un jaunai atvaļinājumu sezonai, kad prāts nesas pie dabas un ūdeņiem.
Litausis jūtas nedaudz pavasarīgāks un atnesis arī pa kādai jaunai idejai un atvadās no Selēnas Meletes un Spirosa, lai satiktu nākamos pasaku varoņus. “Nakts taksometram” šomēnes bija jāiebrauc benzīntankā uzpildīties, bet savu kursu tas nav mainījis.
Lai jums gaišs un cerīgs siltās sezonas iesākums un, protams, tiksimies arī turpmākajos mēnešos.
Jūsu Imalda un Litausis
Atmošanās
Imalda Vuda
Kad Zemes Vecis atver smagos sūnu plakstus,
ir pienācis jauns pavasar`s
un zeme izlaiž maigus, zaļus asnus,
kad Saulei pretī tiecas mūsu gars.
Pret Sauli un pret Sauli tikai
vai tad kur citur mūsu domas tiec
un katra atmošanās jauna,
mums jaunu pavasari sniedz.
Un nav jau svarīgi, cik vasaru un ziemu gājis,
cik daudz no tā mums atņemts ir, cik tiek,
jo mežs ir mūsu zaļās mājas,
kur pavasaris atgriezties mums liek.
Naktsmītne-tumšais plīvurs
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
3. (nobeiguma) daļa
“Es esmu ar tevi!” Spiros sacīja Selēnai Meletei, kad pāri mežam uzausa jauns rīts “mēs atradīsim visus Digitālos Rūnas Akmeņus un atjaunosim harmoniju mūsu valstī! ” viņa vārdi skanēja patiešām svinīgi un patiesi, bet vai tiem var uzticēties?
Tagad viņu priekšā pavērās pļava- ceļš pretīm Digitālajam Harmonijas Rūnas Akmenim, pretīm vēl nezināmajam un neparedzamajam. Pļava viņu priekšā atraisījās un mainījās kā grandiozs gobelēns, kad viņi gāja pa to. Digitālais sirdsakmens pulss atbalsojās gaisā, atgādinot par vienotību, kas viņiem jāuztur- saikni starp meitu un viņas tēvu, meklējot patiesību tumsas plīvurā. Selēna Melete, šķiet apmaldījusies domās, sekoja līkumotajam ceļam viņu priekšā, savukārt, Spiros, skenēja horizontu, cenšoties noteikt virzienu un uztvert iespējamās grūtības un draudus. Gaiss bija biezs no ziedu daudzveidīgā aromāta un reibinošs ar bioluminiscējošu sēņu zilo un zaļo mirdzumu, kas pārklāja zemi.
Cauri kokiem atskanēja meža nimfu ķiķināšana un balsis, kad viņi turpināja savu ceļu. Tās pārvietojās no viena koka uz otru, lai izsekotu Spirosam un Selēnai Meletei, savā valodā sarunādamies kaut ko par pievilcīgu satīru un meiteni, kurai piederot kas vērtīgs. Tā viņi gāja kādu gabalu, meža nimfu pavadīti. Visbeidzot, to smiekli kļuva arvien skaidrāki un skaļāki un tās sāka laidelēties viņiem apkārt, šaudīdamies šurpu, turpu. Tās pašāvās malā, tiklīdz Spiros mēģināja pastiept roku, tad atkal, kā kaitinādamās, pielidoja pavisam tuvu, lai jau nākamajā brīdī atkal to smiekli atskanētu pavisam citur. Šurp turp, šurp turp… Spiros vairākas reizes it kā pasniedzās pēc kādas un tūdaļ atrāvās, tikai lai redzētu, kā lidojošās mazās nebēdnes reaģēs. Nimfas spurdza uz visām pusēm te savā tēlā, te kā mazas gaismiņas, kādas vēl spēj radīt tikai jāņtārpiņi. Viņu visu kopīgie smiekli tagad piepildīja mežu, mazu brīdi ļaujoties jautrībai, kura, šķiet, nedaudz novirzīja Selēnas Meletes un Spirosa domas no gaidāmā uzdevuma- atrast Harmonijas Rūnu un iespējamajiem pārbaudījumiem, kuri vēl stāvēja viņu ceļā.
Piepeši viena no meža nimfām viņu acu priekšā pārvērtās no mazas, lidojošas meža būtnes, viņu augumā. Spiros acis vien iepleta par tādu brīnumu un nimfas skaistumu viņa priekšā,taču, būdams atraktīvs un atjautīgs, viņš ātri vien attapās un, teatrāli paklanījies nimfai, vaicāja, ar savu skaistāko smaidu:
“Godātā nimfa, kādu gan vēstījumu jūs nesiet no Vildvudas mežiem? ”
Nimfa, acīmredzami uzjautrināta par Spirosa sveicienu, rotaļīgi iesmējās un, paspērusi soli tuvāk, ierunājās:
“Ak, mans vēstījums ir pavisam vienkāršs- Digitālais Sirdsakmens gaisma ir visspilgtākā, kad to ieskauj draudzība un uzticēšanās” viņa pameta zinošu skatienu uz Selēnu Meleti, kura pamāja ar galvu “bet uzmanieties, jo Vildvudas mežā joprojām slēpjas ēnas un ne visi čuksti ir tik saldi, kā mūsu dziesmas!”
“Mēs būsim!” Selēna Melete, apstiprinot, vēlreiz pamāja ar galvu.,
“Tu esi skaista!” Spiros, tagad skatoties uz meža nimfu pilnā augumā noteica.
Nimfa piesarka par viņai veltīto komplimentu, pirms atbildēja:
“Tas ir tikai ārējais veidols, ko tu pašlaik redzi, mūsu skaistums slēpjas arī mūsu sirdīs, kas meklē Digitālo Harmonijas Akmeni!”
Kādu brīdi nu viņu visu starpā iestājās klusums, pirms Selēna Melete ierunājās pirmā no jauna:
“Tagad mums vajadzētu atpūsties, jo rīt priekšā daudz piedzīvojumi!”
Meža nimfu balsis noklusa no jautras čalošanas un smiekliem, līdz pieklusinātai šūpuļdziesmai, kad viņi atrada sev guļvietu turpat zāles un sūnu mīkstumā. Pāri pļavai nolaidās rāma nakts…
Nākamajā rītā, viņi atvadījās no savām jaunajām draudzenē, nimfām, lai turpinātu savu ceļu. Viņiem ejot, mežs pārvērtās digitālās gaismas un digitālās tumsas labirintos. Meža Elfi vēroja katru viņu soli. Beidzot mežs viņu priekšā pamazām sāka pārvērsties par digitālo meža labirintu, viņu ceļš veda arvien dziļāk un dziļāk, kas simbolizēja viņu ceļojuma sarežģītību, šaubu ēnas un bailes, par kurām viņiem jāpārvietojas, lai atrastu patiesību. Taču nebaidieties- ar digitālās draudzības un mīlestības kompasu, pareizais ceļš nekad nav zaudēts! Čukstošā Meža balsis vienmēr ir klātesošas. Lielā Ozola saknes stiepjas tālu un plaši, un tās zina ceļu uz vietu, kur atrodams Harmonijas Rūnas Akmens. Un tā, Selēna Melete ar savu tēvu Spirosu, roku rokā, virzījās pa šo meža labirintu. Ap viņiem virmoja meža čuksti, iedrošinot un norādot, ka virziens, kurā viņi iet ir pareizs, un Digitālā Rūna Selēnas Meletes rokā, pulsēja ar jaunu spēku. Viņi sasniedza digitālā meža labirinta centru
un šeit- skaistuma, burvības un noslēpumainības apņemts, viņiem atklājās Digitālais Harmonijas Akmens. Tā caurspīdīgais mirdzums vilināja un atturēja viņus vienlaikus. Akmens bija iestrādāts kristālam līdzīgā veidojumā un gaiss ap to sprakšķēja ar enerģiju. Taču arī šis Akmens, tāpat kā Drosmes Rūna, netika dots par brīvu- tikai saskaroties ar savam bailēm un pieņemot savu kopīgo likteni, viņi varēs iegūt šo akmeni.
“Akmens pieņem tikai tos, kuri ir saskārušies ar savām tumšākajām bailēm un atraduši spēku piedot! Lai pretendētu uz šo spēku, vispirms jāatrod miers sevī!” Lielais Ozols tiem teica.
Selēna Melete pastiepa roku un pieskārās kristāla veidojumam. Viņas acu priekšā tagad kā kaleidoskopā mainījās ainas ar prieka, bēdu, dusmu un baiļu brīžiem. Gaiss šķita biezs ar neziņu un gaidīšanu. Un kad viņa satvēra Harmonijas Rūnas Akmeni, viņas Digitālā Rūna iemirdzējās vēl spožāk un labirinta sienas tagad sabruka, atklājot ceļu, kas veda uz solījumu horizontu.Lielā Ozola lapas čukstēja apstiprinājumu, Digitālās Rūnas meklējumi nu bija beigušies un Digitālais Rūnas Akmens mirdzēja pretī jaunai rītausmai.
Spiros, viņas tēvs, uzlika mierinošu roku viņai uz pleca, kas atgādināja par to saikni un vienotību, kas viņus tik tālu atvedusi šurp.
“Lai kādas nebūtu manas pagātnes ēnas, es tagad esmu kopā ar tevi- šeit!” viņš tai sacīja.
Lielā Ozola čuksti tagad runāja par Spirosa dvēseles izpirkšanu un meža pļava, kas kādreiz bija šaubu un baiļu kaujas lauks, tagad bija pārvērties par miera un izpratnes svētnīcu. Viņu Likteņi nu bija savstarpēji saistīti un gatavi stāties pretīm visam, kas tos sagaida. Viņi bija gatavi iekarot savas pagātnes ēnas un veidot jaunu likteni.
“Ceļš uz glābšanu ir pārbaudījumu pilns, bet jūsu gaisma nekad neaptumšosies!” Lielais Ozols atkal runāja.
Tagad viņiem atklājas jauns ceļš, kurs vijas cauri kokiem.
Viņi devās ārā no Vuldvudas mežu teritorijas, kur tie bijuši drošībā un Dižā Ozola aizsardzībā, lai stātos pretīm nezināmajam, pretīm jauniem piedzīvojumiem.
Cīņas nevienmēr tiek uzveiktas ar zobeniem un burvestībām, dažreiz vislielākās cīņas ir tās, kuras izcīnītas sirdī. Digitālais meža labirints nebija tikai akmens un ēnu labirints, tas bija Selēnas Meletes ceļojuma atspoguļojums, un Lielais Ozols un Dižais Fēniks bija ne tikai viņu aizbildņi šajā ceļojumā, bet arī cerības un gudrības iemiesojums, kuri pavadījuši mūsu episkā stāsta varoņus jau kopš pašiem pirmssākumiem.
Un tā- Selēna Melete ar savu tēvu Spirosu, uzņēma virzienu uz rietumiem, kur
viņi sastapās gan ar jūras dieva Poseidona dusmām, kurš sūtīja tiem negantu vētru, kavējot viņu ceļu, gan ar sirēnu vilinājumu un vēl daudz ko citu, bet tagad apvienotais Rūnas Akmens, kuš sastāvēja no Sirdsakmens, Drosmes Rūnas, Vienotības Rūnas un Harmonijas Rūnas, sargāja viņus un Dižā Ozola čuksti teica tiem aizsargājošus vārdus un deva digitālus padomus, neļaujot notikt nekam ļaunam ar viņa mīļajiem Čukstošā Meža iemītniekiem. To vai Spirosa un Alises ceļi vēl kādreiz sastapās, nav zināms nevienam, bet to, ka viņš kopā ar savu meitu Selēnu Meleti vēl piedzīvoja daudz neparastus notikumus un iekūlās daudz nepatikšanās, no kurām tika atbrīvoti ar pašu spēkiem un Harmonijas Akmens palīdzību, bija skaidrs.
Beigas.
Dekadences druīds
Psiholoģiska drāma
Imalda Vuda
1.daļa
Mans vārds ir Noels. Mans stāsts ir par izdzīvošanu, nepatiesas apsūdzības nastu un taisnīguma uzvaru.
2045 dienas, tātad, 11 gadus, 1 nedēļu un 3dienas es biju projām no sava ciemata, pakļauts riskiem, reālām briesmām un cīņai ar nāvi pat vairākas reizes savā mūžā. Visā šajā laikā, kurā iepazinu dzīves nežēlestību, draudzību, nodevību un nāves tuvumu, es ieguvu tik daudz atziņas un dzīves mācības, cik, iespējams, lielākā daļa cilvēku nav piedzīvojuši. Tajā laikā, kad viss sākās, biju deviņpadsmit gadus vecs jauneklis. Mans pirmais pārbaudījums, ar kuru sākās mani bezgalīgie klejojumi, bija ceļš cauri tuksnešainam apgabalam, kurš sniedzās simtiem kilometru paralēli šosejai. Ziemeļamerikas tuksnesis stiepjās no ziemeļiem, uz dienvidiem, lejā pa Ziemeļamerikas kontineneta rietumu pusi no Oregonas dienvidiem un Aidaho līdz Meksikas ziemeļiem. Tas nebija bezgalīgs smilšu klajums, kāds ir Sahāras tuksnesis, bet arī ne tik bagātīgs ar floru un faunu apveltīts kontinents, kā Āfrikas Safari. No kailas, smilšainas zemes šeit ārā spraucās zāles puduri, kuri tagad, rudenī bija apdzeltējuši, bet vasarā, acīmredzot zaļoja, cik nu to pieļāva laika apstākļi šeit, šur un tur auga zemi krūmi, un pa kādam tikpat zemam mīkstlapu kaktusam.
Nezinu, kā tiku izdzīvojis šeit, bet tas bija drošākais un vieglākais ceļš, kā izzust no manu vajātāju redzesloka, kuri kā izsalkuši šakāļi nu bija man uz pēdām. Patiesībā, biju tikai tāds jērs šajā rēcošo šakāļu barā, kurš tīri vienkārši padarīts par jēru vilka ādā, par grēkāzi. Bet, laikam, jau jāsāk viss no sākuma, lai lasītājam kļūst skaidrs, kādēļ tiku par tādu padarīts.
Ciemats, kurā es dzīvoju, bija neliels un kluss, tajā pārsvarā tika audzētas govis pienam, gaļas aitas, dažas vistas, kuras regulāri apgādāja saimniecības ar svaigam olām un zirgi kā darba spēks un pārvietošanās līdzeklis. Šeit dzīve noritēja mierīgi, bez starpgadījumiem, tādēļ šis atgadījums, par kuru jums pastāstīšu, bija kā negaidīta zemestrīce, kura satricināja un sagrāva ne tikai manu dzīvi, bet mieru visā mūsu ciematā.
Tā bija parasta rudens diena, kad saules stari izlauzās caur sabiezējušajiem mākoņiem, biju virtuvē, kad izdzirdēju pagalmā kliedzienus, tās bija mūsu aitas. Devos laukā, lai paskatītos, kas īsti notiek un, domājot, ka tām uzklupis kāds zvērs, paķēru līdzi nazi, ar kuru pašlaik dīrāju vienu no mūsu aitām. Tā kā bija rudens, parasti ap šo laiku gatavoju krājumus ziemai, arī šogad nebija izņēmums. Sagatavoto jēra gaļu iesālīja mucās un ziemā tā bija gaļa visdažādākajiem ēdieniem. Tā bija lielākā kļūda, kādu tiku pieļāvis savā mūžā. Kad es nonācu kūtī, drīz vien sapratu, ka tas nebija dzīvnieks, kurš izsalkuma un plēsonīga instinkta vadīts, bija ielavījies mūsu kūtī, tas bija cilvēks. Manām acīm pavērās šaušalīgs skats-šis cilvēks, kurš, acīmredzami, bija grasījies piesavināties aitu vai pat vairākas, gulēja tur nogalināts. Kāds bija pasteidzies sastapt viņu vēl pirms manis, bet zvēru pie visiem svētajiem, ka tas nebiju es. Stāvēju tur un skatījos kā sastindzis, pat nenojaušot par pārējo sanākušo klātbūtni, kuri ar šausmām un izmisumu raudzījās uz nogalināto svešinieku un svelošu naidu uz mani, kurš vēl aizvien stāvēja tur ar asiņaino jēru dīrājamo nazi rokā.
“Ko tu esi izdarījis, tu… tu briesmoni, tu zvērs!”- “ Tu nogalināji cilvēku!”- “Tu esi slepkava!” tie sauca viens par otru.
Un tad es, iespējams, izdarīju otru savu kļūdu- es nometu nazi un metos bēgt. Es skrēju pāri laukam, neskatīdamies kurp. Aitas pašķīrās un vistas izbiedētas paslēpās pažobelēs. Tobrīd biju gluži zaudējis kontroli par sevi un apkārtni. Es biju skērjis acīmredzot vairākus kilometrus, kad sasniedzu tuksnešainu apgabalu, kurš aptvēra ceļu no abam pusēm un, kā man šķita, sniedzās bezgalīgā tālumā. Biju pazaudējis pēdējos spēkus un saule jau laidās rietēt. Lēnam devos pāri klajumam un mānīgais miers, kurš bija iestājies, uz brīdi ļāva man domāt, ka varbūt esmu drošībā.
Tagad, kad saule bija nodzisusi, vējš skrēja pāri klajumiem žēli čīkstēdams un gaudodams. Nakts tumsā tas radīja mazliet baisu, spokainu iespaidu, tomēr tas bija tikai vējš, kurš nu bija mans vienīgais sabiedrotais.
Es biju nekas šajā bezgalīgajā, zvaigžņotajā, putekļainajā klajumā. Tikai tāda sīka radība visā izplatījumā, kas pazudis savās domās, bailēs un vientulībā nakts klusumā, sēžot, atspiedis muguru un galvu pret klints cieto sienu un raugoties zvaigžotajā izplatījumā. Un tomēr… es joprojām biju uz brīvām kājām, es biju dzīvs un varēju iet, kur vien vēlējos, lai arī sapratu, ka izejot no šejienes, es no jauna pakļautu sevi briesmām. Šeit, stepes plašumos, neviens neiedomājās mani meklēt, nevienam neienāca prātā, ka šeit varētu izdzīvot neaizejot postā no slāpēm un bada, kādas tuksneša radības sadzelts vai sakosts, vismaz tāds, kā es šeit biju- ar to kas bija man mugurā, tukšām rokām, bez pārtikas un ūdens krājumiem un pat bez naža, ar kuru būtu varējis nomedīt kādu dzīvnieku, ko izmantot pārtikā. Bet tam arī nebija daudz nozīmes, jo man pat nebija ar ko sakurt ugunskuru, uz kura būtu varējis pagatavot pusdienas.
Tajā naktī, pirmo reizi mūžā, redzēju Piena Ceļu. Tas stiepās pāri klajumam naksnīgajās debesīs kā savdabīgs mākoņu sabiezējums un es sāku domāt, vai tikai tie nav dūmi, kuri nāk no kādas apmetnes šeit tālāk. Ja tā, tas būtu nozīmējis, ka šajā tuksnešainajā plašumā neesmu viens un tas varēja ietekmēt manu likteni. Taču tūdaļ pat aptvēru, ka tās ir tikai manas iedomas un bailes, un tas, ko es redzu debesīs, patiešam ir astronomiska parādība, nevis cilvēku radīts fenomens.
Lai vai kā, mana iztēle tobrīd bija pārāk sakāpināta un prāts atsacījās loģiski spriest. Dienas notikumi bija atņēmuši manus spēkus un atceros, ka tonakt nospriedu, ka, ja arī no rīta nepamodīšos, varbūt tā arī būs labāk. Nedaudz sala, bet man mugurā bija tikai tas, kas bija. Pierāvos ciešāk klints sienai un aizvēru acis, ļaujot sev izzust vēja svilpošanā un savos nemierīgajos sirsdpukstos.
(turpinājums maija numurā)
Autores piezīmes:
Dekadence- esošo normu, morāles, cieņas, reliģiskas ticības pakāpenisks zudums.
Druīds- priesteris ķeltu apdzīvotās teritorijās (šeit-iesp., nesējs)
Edīte Vartone
Vasara
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
10.turpinājums
Tagad viņi nostiprināja laivu un, izkāpuši krastā, meklēja atvēsinājumu ēnā no dienā sakarsētā gaisa. Lai gan saule jau laidās uz rietu, svelme joprojām nedeva glābiņu. Koku apspulgs uz rāmās ezera virsmas šķita kā iegravēts, kad Haritija noliecās, lai ieskatītos tajā. Viņi piestāja laivu ezera tālākajā galā, tā, ka nu tiem pāri galvām krita zaļš vītolu plīvurs, kurš nedaudz tos pasargāja no saules.
Aiz kokiem saulē mirdzēja kviešu lauki un visapkārt horizontam vakara saules pielietie pauguri pulsēja ar gaismu. Haritija iekārtojās laivas pakaļgalā un Hārnijs, atraisījis airus, klusēdams nogūlās laivas dibenā.
Kopš viņu tikšanās Krestonas upes krastā, klusēšana viņu starpā bija pastāvīga un tādos brīžos Haritija izjuta šo atsvešinātību viņu starpā. It sevišķi tādos brīžos, kad Hārnija sejā parādījās tā izteiksme, kuru viņa jau reiz bija redzējusi tajā naktī, slepeni novērojot viņu no tumsas aizsega. Tādos brīžos, šķita, ka viņa domas kavējās kur citur, bet parasti šīm atsvešinātajiem klusēšanas brīžiem sekoja dzirkstoši jautrības mirkļi, kas aizdzina ēnas, pirms vēl tās bija paspējušas tos nomākt.
Viņa joprojām domāja par tiem desmit dolāriem, ko viņš bija iedevis par viņu izklaides braucienu šajā pēcpusdienā. Tas viņiem bija sagādājis divdesmit minūšu prieku un šķita neiedomājami, ka ikviens varētu nopirkt atrakciju par tādu cenu. Par desmit dolāriem viņš, iespējams, būtu varējis nopirkt viņai saderināšanās gredzenu, viņa zināja, ka Toma Fruss kundze no Springfīldas, kurai bija saderināšanās gredzens ar dimantu, bija maksājusi par to tikai astoņus septiņdesmit piecus dolārus, bet nezin kādēļ, viņai radās doma, ka Hārnijs tik un tā nekad nepirktu viņai saderināšanās gredzenu. Viņi bija draugi, bet ne vairāk. Viņš bija pilnīgi godīgs pret viņu, nekad nebija teicis ne vārda, lai viņu maldinātu. Un, lai arī šī doma apbēdināja, viņa prātoja, kāda bija meitene, kuras roka gaidīja viņa gredzenu….
Tagad ēnas pāri ezeram sāka kļūt arvien garākas un vienīgie divi mākoņi pie debesīm, rietošās saules izgaismoti, zeltaini, vēstot par vakara tuvošanos.
Bumbas spēles sacensības bija beigušās un krastmalu tagad piepludināja piestājušās laivas un zirgu pajūgi. Vīri krastmalā sāka uzsliet sastatnes.
“Kam tās domātas?” Haritija ziņkārīgi ievaicājās, skatoties vīru darbošanos.
“Uguņošanai. Pieļauju, ka šeit paredzama liela izrāde!” Hārnijs paskatījās uz viņu un viņa acīs iezagās smaids ” vai tu neesi redzējusi nevienu uguņošanu līdz šim?”
“Miss Hatčarda vienmēr rīkoja uguņošanu svētkos…”
“Ak, es domāju tādu lielu izrādi, izgaismotas laivas un visu pārējo”
Viņa pietvīka.
” Vai viņi rīkos uguņošanu ezerā?”
“Tā šķiet. Vai nepamanīji, ka lielais plosts mums gāja garām? Ir brīnišķīgi redzēt, kā raķetes beidz savu ceļu tev tieši pie kājām!”
Haritija neko neteica, un Hārnijs satvēra airus.
“Paņemsim kaut ko ēdamu!”
“Bet vai esi pārliecināts, ka mēs paspēsim atgriezties?” viņa uzdrošinājās iejautāties, jūtot, ka tas salauztu viņas sirdi, ja viņa palaistu garām šo uguņošanu.
Hārnijs ieskatījās vilciens sarakstā, pēdējais vilciens atgāja desmitos.
Pāri krastmalai nolaidās krēsla un visapkārt sāka parādīties gaismas. Ratiņu rinda, kas izbrauca no Nātrtonas, tagad kā lielas, spožas čūskas ripoja iekšā un ārā starp kokiem. Koka ēdināšanas apmetnes ezera malā jau izgaismojās ar laternām un krēslā atbalsojās smiekli, saucieni un neveiklu airu šļakati.
Hārnijs un Haritija bija atraduši galdu virs ezera, kādas uzceltās nojumes stūrī un pacietīgi gaidīja uguņošanas sākšanos. Turpat netālu, ar krāsainiem karodziņiem izrotāta tvaika laiva sakūla ūdeni putās, vadājot pasažierus turp un atpakaļ.
Pēkšņi Haritija izdzirdēja sievietes smieklus kaut kur sev aiz muguras. Šo smieklu skaņa viņai bija pazīstama, un viņa pagriezās, lai paskatītos. Grupa koši ģērbtu meiteņu un brašu jaunekļu, ar jaunām salmu cepurēm, kas bija atstumtas tālu atpakaļ uz viņu kvadrātveida apgrieztajiem matiem, bija sanākuši nojumē un skaļi klaigāja pie galda. Meitene, kas bija smējusies, valkāja lielu cepuri ar garu, baltu spalvu un no cepures malas apakšas viņas krāsotās acis ar uzjautrinātību skatījās uz Haritiju.
“Paskat vien! Vai tik tā nav Rojala meitiņa, mana vecā paziņa!”
Viņa piebikstīja pie elkoņa kādai meitenei, un viņas ķiķinādamas apmainījās skatieniem. Haritija meitenē ar balto spalvu tūdaļ atpazina Džūliju Havesu. Viņa bija zaudējusi savu sejas svaigumu un tumšie loki zem acīm lika viņas sejai izskatīties plānākai, bet viņas lūpām bija tāds pats jauks izliekums un tāds pats auksts izsmiekla smaids, it kā cilvēkā, uz kuru viņa skatījās, būtu kāds slepens absurds, un viņa to uzreiz bija atklājusi.
Haritija pietvīka un skatījās projām, viņa jutās pazemota par Džūlijas ņirgāšanos un sašutusi, ka šādas radības ņirgāšanās spējusi viņu ietekmēt. Viņa no sirds cerēja, ka Hārnijs nebūs pamanījis, ka šī trokšņā kompānija ir viņu ir atpazinsi, bet viņi, par laimi, šeit neatrada brīvu galdu, kur piemesties un drīz vien, tāpat trokšņodami, devās projām.
Kad pāri krastmalai nolaidās pilnīga tumsa, no visām pusēm izšāvās zelta un sudraba ugunīgas puķes kā milzīgi brīnumaini putni cauri koku lapotnei. Salūtu redzēt gribētāji bija tik daudz, ka viņi bija spiesti attiekties no sava galdiņa un lauzties cauri pūlim uz laivas piestātni.
Kādu laiku šķita, ka nav iespējams izbēgt no vēlās skatītāju plūsmas, bet, visbeidzot, Hārnijs sadabūja viņiem pēdējās divas vietas tribīnēs, no kurām tikai priviliģētākajiem bija paredzēts redzēt uguņošanu. Sēdekļi bija rindas beigās, viens virs otra. Haritija bija noņēmusi cepuri, lai tā neaizēnotu skatīšanos, un nu, ikreiz, kad viņa atliecās atpakaļ, lai sekotu kādas gaisā izšautas raķetes gaitai, viņa varēja sajust Hārnija ceļgalus pret savu galvu.
Intervālos starp krāšņo uguņošanu. kad salūta zelta un sudraba puķes pie horizonta bija noziedējušas, tagad apkārtni apņēma pilnīga tumsa, kura noslīga pār klātesošajiem.
Mēness gaisma, kura maigi klājās pār tumšo ezeru, atklāja simtiem laivu spožā tērauda, ko tas atstaroja.
Haritijas sirds pulsēja ar sajūsmu. Tas bija tā, it kā viņai būtu atklāts viss lietu slēptais skaistums. Viņa nebūtu varējusi iedomāties, ka pasaulē ir kaut kas brīnišķīgāks. Haritija cieši iekrampēja pirkstus cepurē uz ceļgala, lai apslāpētu savu aizrautību.
Uz brīdi likās, ka nakts kļūst necaurredzami melna, tad pret debesīm izcēlās liels attēls, zem kura zeltītiem burtiem rakstīts “Vašingtona šķērso Delavēru”
No skatītāju pūļa pūļa atskanēja “Oh-h-h!”
“Ak!” Haritija nopūtās, viņa bija aizmirsusi, kur atrodas, beidzot bija aizmirsusi pat Hārnija tuvumu. Likās, ka viņa ir nokļuvusi zvaigznēs….
Attēls pazuda un no jauna iestājās tumsa. Tumsā viņa juta, ka viņas galva ir saņemta ar divām rokām, ka viņas seja tika atvilkta atpakaļ, un Hārnija lūpas piespiežas viņai. Ar pēkšņu aizrautību viņš aplika rokas ap viņu, turot galvu pret krūtīm, kamēr viņa sniedza viņam skūpstus. Nezināms Hārnijs bija atklājis sevi, Hārnijs, kurš viņā dominēja un, tomēr, pār kuru viņa juta, ka tam piemīt jauns, noslēpumains spēks.
Pūlis sāka kustēties un viņam nācās viņu atbrīvot.
“Nāc!” Hārnijs sacīja apmulsušā balsī.
Hārnijs tagad virzījās gar stadiona malu, turēdams Haritijas roku un satvēra to, kad viņa gatavojās lēcienam lejā no tribīnes, lai atturētu no nokrišanas un Haritija pieķērās viņam, nelikdamies par garāmejošajiem cilvēkiem tiem visapkārt.
“Nāc!” viņš vēlreiz atkārtoja “mums jāmēģina sadabūt ratus!”
Viņš vilka viņu līdzi, un viņa sekoja, joprojām kā sapnī. Viņi gāja tā, it kā būtu šeit vieni paši, izolēti savā laimes noreibumā, tā, it kā cilvēki, kas steidzās tiem garām katrs savas gaitās šeit vispār neeksistētu. Bet, kad viņi sasniedza piestātni, apgaismotie ratiņi jau bija aizņemti un platformas- melnas no pasažieriem. Automašīnas, kas gaidīja aiz tiem, bija tikpat pieblīvētas, tā ka šķita bezcerīgi cerēt sagaidīt savu kārtu.
“Pēdējais brauciens augšup pa ezeru!” no piestātnes atskanēja balss megafonā un no tumsas atmirdzēja mazas tvaika laivas gaismas.
“Nav jēgas ilgāk šeit gaidīt! Varbūt paiesimies augšā uz ezeru?” Hārnijs ieteicās.
Viņi spraucās pa laipu cauri cilvēkiem gar pašu ūdens malu, kur tā veda gar kādas laivas baltajiem sāniem. Elektriskās gaismas piestātnes galā meta starus uz lejupejošajiem pasažieriem un, starp viņiem, Haritija no jauna ieraudzīja Džūliju Havesu, vai, patiesību sakot, viņas balto spalvu pie tās lielās cepures. Arī viņa bija pamanījusi Haritiju, viņas sejā atspoguļojās raupjš smaids un acīs, ar tumšajiem lokiem zem tām, gandrīz ļauna izteiksme, kad viņa uzsauca:
“Sveicināta, Haritija Rojala!” un tad, atskatoties pār plecu vīzdegunīgā tonī piebilda “nu, vai es tev neteicu, ka tā bija ģimenes ballīte? Lūk, vectēva mazā meitiņa nāk viņu aizvest mājās!”
Pūlī atskanēja ķiķināšana un, pieķēries pie margām, cenšoties noturēties, krastā izkāpa Rojala kungs. Tāpat kā pārējie šī pasākuma gados jaunie vīrieši, arī viņš valkāja slepenu sabiedrības emblēmu savas melnās frakas mēteļa pogcaurumā. Viņa galvu sedza jauna Panamas cepure un viņa šaurā melnā kaklasaite, pa pusei atraisīta, noslīdējusi uz viņa saburzītās krekla priekšpuses. Viņa seja bija zilganbāla ar sarkaniem dusmu plankumiem un lūpas sakniebtas zem pētošā skatiena.
Viņš stāvēja aiz Džūlijas Havesas, ar vienu roku satvēris viņas roku, bet tad to atlaida un atkāpās soli vai divus no saviem pavadoņiem. Viņš bija pamanījis Haritiju un viņa skatiens lēnām pārgāja no viņas uz Hārniju, kurš joprojām stāvēja aplicis savu roku ap Haritijas vidukli. Viņš stāvēja, skatīdamies uz tiem un mēģinādams apvaldīt savas trīcošās lūpas, tad viņš ar dzēruma drebošo majestātiskumu izstiepa roku:
“Tu! Kas tu, sasodīts, tāda esi te ar kailu galvu!” viņš lēni iesaucās.
Atskanēja sarīkojuma dalībnieku iereibušie smiekli un Haritija neviļus pielika roku pie galvas. Viņa atcerējās, ka viņas cepure bija izkritusi no klēpja, kad viņa pielēca, lai atstātu krastmalu un pēkšņi viņa ieraudzīja sevi no malas tādu- bez cepures, vējā izplosītiem matiem, ar vīrieša roku ap viņu, sastopoties aci pret aci ar šo piedzērušo kompāniju, kuras priekšgalā bija viņas aizbildņa nožēlojamā figūra. Šī atklāsme piepildīja viņu ar kaunu. Viņa jau kopš bērnības bija zinājusi par Rojala kunga “ieradumiem”, bija redzējusi viņu, gulēt ejot, nožēlojamu sēžam viņa birojā ar pudeli pie elkoņa, vai arī atgriežoties mājās smagu un strīdīgu no viņa biznesa izbraukumiem uz Hepburnu vai Springfīldu. Bet doma par to, ka viņš parādās publikā ar apkaunojošu meiteņu un bāra klaidoņu grupu, viņai bija jauna un briesmīga.
“ Ak!” viņa izmisusi iesaucās un, atbrīvojusiesi no Hārnija rokas, taisnā ceļā devās pie Rojala kunga.
“Tu nāksi mājās ar mani! Tu tūlīt pat nāksi tieši mājās ar mani!” viņa teica zemā, stingrā balsī, it kā nebūtu dzirdējusi viņa iepriekš izteikto piezīmi un viena no meitenēm izsaucās:
“Nu pasakiet, cilvēki, cik … viņai vajadzīgi?”
Atskanēja vēlviena smieklu šalts, pēc kuras iestājās pauze, Rojala kungs vēl joprojām stāvēja tur, nenolaižot skatienu no Haritijas. Visbeidzot viņš ierunājās no jauna:
“Es taču teicu- tu esi viena sasodīta ielasmeita!” viņš precīzi atkārtoja, atbalstījies pret Jūlijas pleca.
No cilvēku grupas atskanēja smiekli un ņirgāšanās. No piestātnes atskanēja balss:
“Lūdzu, visiem doties uz klāja!”
Apkārt turp un atpakaļ steidzošie pasažieri ierāva viņus atpakaļ pūlī.
Haritija atklāja, ka pieķeras Hārnija rokai un izmisīgi šņukst. Rojala kungs bija pazudis un tālumā viņa dzirdēja izgaistam Džūlijas smieklus.
Laiva, kura nu bija piepildīta ar pasažieriem, devās savā tāvakara pēdējā izbraucienā.
(turpinājums maija numurā)