Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Marts
2025.
Ievadraksts
Sveicināti atkal jaunā mēnesī!
Februāris mums bija īsais mēnesis, tādēļ arī tiekamies nedaudz mazāk, kā pēc mēneša. Arvien vairāk atkal tuvojamies pavasarim, kad gaišāks kļūst ne tikai mums apkārt, bet arī mūsu sirdīs.
Tiem, kuri ar interesi sekoja līdzi notikumiem mūsdienu pasakā, sagaidāms Selēnas Meletes, Spirosa, Alises un Patrika piedzīvojumu turpinājums, tāpat arī Edītes Vartones noveles tulkojums un Intas patiesības meklējumi pagātnē.
Litausis nekad nenogurst doties jaunos meklējumos un apsolās nepastāties.
Patīkamu lasīšanu arī šomēnes
Jūsu Imalda Vuda
Litausis haiko
Kā karsta alva caur dzīslām plūst laiks
veidojot nākotni
Liktenis
Naktsmītne. Tumšais plīvurs
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
2.daļa
Vēlreiz Spiros viņu ceļā nostājās, kad Selenai Meletei bija jau aptuveni trīs gadi. Tajā pēcpusdienā meitenīte mierīgi spēlējās pagalmā, kad Spiros klusām pienāca, lai noskatītos īsto brīdi, kad varētu paņemt mazo sev līdzi.
“Mana meita! Tu esi mana meita- asinis no manām satīra asinīm, tumsība no manas tumsas, tev pienācis laiks iemācīties meža un satīru likumus un tas notiks šodien! Šodien es ņemšu tevi sev līdzi!” viņš pie sevis noteica.
Sajutis uz sevi skatienu, bērns pacēla melnās acis, kuras bija tikpat melnas kā ogles, kā Spirosa acis, un sapratusi, ka tas ir svešinieks, bez tam ļoti neparasts un draudīgs svešinieks, mazā sāka saukt māti:
“Apklusti taču!” Spiros viņai uzsauca, baidoties, ka Alise vai Patriks varētu sadzirdēt un padzīt viņu, tad pienāca tuvāk un jau mierīgākā balsī turpināja” es tev neko nedarīšu, es neesmu svešinieks!”
Bērns tomēr turpināja raudāt un saukt māti, un Alise, to izdzirdējusi, iznāca paskatīties, kas notiek.
“Spiros! Ko tu šeit dari?” viņa izbijusies un izbrīnījusies iesaucās.
“Atnācu pēc tā, kas ir mans! ”
“Tavs? Tev šeit nekas nepieder!”
“Šī mazā meitene pieder man! Viņa ir mana!”
“Tā nerunā, viņa nav tava!”
“Viņa ir manas asinis un dvēsele! Vai tad tu pati neredzi, cik ļoti viņa līdzinās man it visā un arī daba viņai ir mana, gan drīz redzēsi…”
“Ko tu gribi ar to teikt?”
“Un ne tikai viņa pieder man, bet arī tu! Un jūs abas nāksiet man līdzi, tūlīt!”
“Es negribu, negribu!” Alise kliegdama rāvās, bet Spiros nelaida viņu “ nekur es neiešu tev līdzi, vairs ne!”
“Bet es gribu! Tu esi mana un tikai mana, un es darīšu visu, lai tu būtu mana vienmēr! Tu nāksi man līdzi un mēs audzināsim mūsu meitu, un mums būs vēl bērni… daudz bērni, tikai tā es varu pastāvēt, tas ir mans glābiņš…Cilvēka bērns…. “
“Tu atkārto to jau vairākas reizes! No kā man tevi jāglābj, Spiros? Kas īsti tu esi?”
Alise tagad, pieklusinājusi balsi, ieskatījās Spirosa melnajās acīs.
Tajā brīdī pagalmā iznāca Patriks, kurš arī bija sadzirdējis nemieru un balsis:
“Kas šeit notiek? Spiros? Alise ko tas viss atkal nozīmē?”
“Patrik!” Alise tagad glābiņu meklēdama pieskrēja pie viņa.
“Esmu ieradies apciemot jūs!”
“Apciemot? Mums nav vajadzīgs tavs apciemojums, tu tumsas radība! Tūlīt pat ej projām!” Patriks viņam uzsauca.
Spiros sāka velnešķīgi smieties un mazā no jauna ieraudājās. Alise piesteidzās pie bērna un paņēma viņu rokās:
“Tu biedē bērnu un traucē mūs! Lūdzu, atstāj mūsu māju!” Alise tagad stingrā balsī noteica.
“Jūsu māju? Jaunā ģimene, ko? Mana mazā Alisīte, mana nimfa ir izaugusi!” Spiros ņirgājās.
“Spiros…”
“Labi es iešu, bet, kā jau teicu, viņu es ņemšu sev līdzi!” Spiros norādīja uz Selēnu Meleti “ pēc tevis es vēl atgriezīšos, mīļā!”
“Nē, bērnu tu neaiztiksi!” Patriks iesaucās, izķēris mazo Alisei no rokām un paņēmis to savā aizsardzībā ”lai kas arī nenotiktu, bērnu mēs sargāsim no visa, kas varētu viņu apdraudēt, pat ja tu esi viņas tēvs…”
“Bērns jūs vieno…” Spiros noteica, skatoties, kā Patriks aizsargājot piekļāvis bērnu, tur to projām no viņa “tā viņa varētu vienot arī mūs, Alise!” viņa melnās acis tagad pievērsās Alisei “viņa taču ir mūsu meita, mūsu mīlestības bērns!”
“Mīlestības? Alise!” Patrika skatiens aptumšojas.
“Nu pasaki, pasaki viņam, ka tu mīli mani un tikai mani, ka tas viss kas jums tur ir, nav itin nekas! Pasaki, ko tu teici man tajā naktī, kad beidzot piepildījās tavs sapnis būt kopā ar mani- vienīgo vīrieti, pret kuru tu izjūti patiesu mīlestību un kaisli, pasaki!” Spiros spēra pāris soļus uz priekšu un tagad jau bija pie Alises “pasaki to, ko tu teici, ka viņš tev neko nenozīmē, nekad nav nozīmējis, ka viņš ir tikai dumjš puika, kurš krīt tev uz nerviem…” Spiros nerimās.
“Apklusti… Atlaid viņu! Tūlīt!” Patriks, joprojām ar bērnu uz rokām, panācās uz Spirosa pusi un uzmeta skatienu Alisei “Alise, ja tu patiesi mīli mani, lūdzu izstāsti, kas notika! Vai tu patiesi biji iemīlējusies šajā…” Patriks uzmeta skatienu Spirosam, bet tālāk neturpināja “kad uzsāki ar viņu attiecības? Vai patiesi tu domāji, ka viņš mīl tevi? Pasaki! Pasaki man!” Patriks kliedza caur asarām.
Brīdi Alise skatījās viņā, tagad arī viņas acīs parādījās asaras:
“Nē, tā nebija mīlestības savienība, bet meli un manipulācijas…”
“Redzi, mīļā, cik viegli tu atkal padodies citam, ar tevi VAR manipulēt! ” Spiross tagad iesaucās, viņa acis ļauni sašaurinājās un sejā parādījās ironiski cinisks smaids ”tavi meli tagad neglābs tevi, Alise! ” viņa tvēriens kļuva vēl ciešāks, bet acis meta ļaunas dzirksteles.
“Tā ir patiesība, tu mani apbūri, samulsināji manu prātu un jūtas, bet es neesmu tava marionete, ar kuru tu vari manipulēt!” Alise iekliedzās, viņas balss tagad bija skaidra un skaļa.
Spiros apcirtās uz kāju tā, ka viņa satīra nagi noskrapstēja pret zemi.
“Es drīz atgriezīšos, gaidiet! Ļoti drīz, varbūt jau šonakt, kad jūs gulēsiet, bet varbūt citu nakti… ” viņš nosauca aizejot.
Alise un Patriks palika bailēs un neziņā par sevi un, galvenais, par mazo Selēnu Meleti. Tajā vakarā, viņi pieņēma liktenīgu lēmumu- viņiem ir jābēg. Alise un Patriks sapakoja tās nedaudzās mantas, kas viņiem bija, paņēma bērnu un devās ceļā, nezinot ne uz kurieni tas ved, ne kur novedīs.
Viņu ceļš veda cauri mežam, līdz sāka satumst.
“Tā vien šķiet, mums jāpaliek šeit pat un jāpārlaiž nakts!” Patriks noteica, aplaidis skatienu visapkārt “ir jau tumšs, tālāk mēs neredzēsim iet un esam noguruši!”
“Bet kur mēs gulēsim? Un mazā?” Alise ar bažām paskatījās uz mazo meitiņu “vēlreiz es naktsmājas meklēt neiešu!”
“Tev nebūs tas jādara! Uzklāsim šeit pat guļvietu un pārnakšņosim!”
Naktij nolaižoties pāri mežam, tas sāka neparasti atdzīvoties visdažādākajos veidos- atskanēja pūces sauciens, vējš iešalcās, it kā mēģinot ko vēstīt, un pat koki, kuri dienas gaismā bija izlikušies kā vienkārši koki, tagad meta spokaini garas ēnas visapkārt, kļūstot par parādībām ar spokainām zaru rokām.
“Tu zini, ka man nepatīk naktī mežā…” Alise ierunājās,
“Mums nav cita ceļa šonakt! Mēs gulēsim visi cieši kopā un būsim drošībā! Nu, Alise, mēs vairs neesam tādi, kādi bijām, kad nonācām mežā pirmo reizi…” Patriks izritināja matraci un viņi apgūlās.
“Jā, tev taisnība!”
Alise atgūlās viņam līdzās, bet aizmigt nevarēja.
Izdzirdējusi pūces naksnīgo sveicienu, mazā Selene Melete iesmējās bērnešķīgā priekā un, izstiepusi mazo rociņu, norādīja uz vietu, no kurienes nāca pūces balss.
“Redzi, Selenei patīk..” Patriks pieliecās pie mazās “Tev patīk?” tā pamāja
“tā ir pūce, liels meža putns, kurš mostās naktī! Viņa ir meža sargs!”
Selēna Melete pamāja ar galvu:
“Pūse!”
“Mēģināsim gulēt tagad visi!” Patriks visbeidzot teica.
Mazā satīrmeitene gulēja līdzās saviem vecākiem, viņas acis ar apbrīnas pilnu skatienu tagad raudzījās zvaigžņotajās nakts debesīs, kuras cauri tumšo koku biezajiem zariem lūkojās pretīm tik bezgalīgas un aicinošas. Tas bija kaut kas neaptverams, kaut kas visaptverošs, kas tagad pavērās viņai visapkārt-kur tikai skaties, visapkārt kaut kas liels un tumšs, kas sākās no zemes un sniedzās tālu, tālu, tālu pāri viņas mazajai galvai līdz pat tam plašajam klajumam tur augšā ar tām spožajām, mirdzošajām podziņām un tiem ir arī daudzas rokas, kuras plešas te uz vienu, te uz otru pusi… . Tāpat guļot, Selena Melete pastiepa mazo rociņu pretīm debesīm, bet tā nesniedzās augstāk, kā pāri viņas pašas degunam. Jā, to viņai neaizsniegt … Nu labi, bet kas tur apkārt cits interesants? Vai tiko kā kaut kas neiečabējās? Vai tur kāds neaizskrēja? Varbūt vēl kāds bez viņas šonakt neguļ!?
“U-ū-ū!” kāds iesaucās kaut kur augstu gaisā.
Tikai mirklis un Selene Melete piecēlās vispirms uz rociņam, tad apmeta pāris kūleņus un, apstājusies uz kājām, paskatījās visapkārt.
“U-ū-ū!”
“Ū!” Selene Melete atsaucās, lai arī viņas sīkā balstiņa necik daudz neizskanēja pa plašo mežu.
Viņai vēlreiz paskatījās uz augšu- nakts vēja iešūpotas, zaru rokas pamāja mazajai meitenei, it kā aicinot:
“Nāc, nāc! Mēs tev parādīsim…, aizvedīsim tevi ceļojumā!”
Alise un Patriks tagad bija jau aizmiguši, bet mazajai miegs nebija ne prātā.
Apkārt bija tik daudz kā interesanta un nezināma… Viens solis… vēlviens… vēl viens un tad vēlviens… un tad jau viņa spēra daudz soļus tā, it kā kāds viņu vadītu, it kā viņa nebūtu šeit pirmo reizi…
Naksnīgais ceļš pašķīrās viņas priekšā, kad mazā satīrmeitene lika savas pēdas nakts rasas piebērtajā zālē, viņas soļi nebija pat tik skanīgi kā vējš, kurš šalca tai apkārt.
Meža radības, izbrīnītas par neparasto radījumu viņu mežā, nāca skatīties negaidīto nakts viesi, bet atpazinušas viņā satīrbērnu, nebēga un ziņkārīgi devās sasveicināties. Starp tiem bija kāds meža elfu vai druīdu mazulis, par kura apģērbu kalpoja sūnu un lapu pārklājums, kameņkāmis-radība, kura atgādināja kāmi uz četrām kājām, bet ar biezu kamenes kažoku un spārniem, draudzīgas, melnas acu pogas ieinteresēti nopētīja mazo meiteni, vientuļa ziedu feja, kura bija alerģiska uz ziedputekšņiem, tādēļ, ikreiz, kad viņa nošķaudījās, ziedputekšņi izlidoja uz visām pusēm un mežā nekad netrūka skaistāko ziedu, un vēl citas dažnedažādas meža radības.
Alise pamodās izbijusies, it kā kāds būtu viņu pamodinājis. Patriks vēl aizvien gulēja aizmidzis, bet vieta, kur mazā bija gulējusi viņiem blakus, nu bija… tukša.
“Selene? Selene!”
Arī nekur tuvumā viņa nebija redzama.
Mazā nebēdne- slēpjas no mammas, grib nobaidīt- Alise pie sevis pasmaidīja.
“Nu kur tu esi? Es tevi tik un tā atradīšu, lai kur arī tu būtu! Nāc ārā!”
Alise piecēlās un devās meklēt, viņa paskatījās tuvējos krūmos un aiz kokiem, bet Selene Melete nekur nebija.
“Selene?”
Rīta saules stari krita cauri augstajiem kokiem, un tagad mežs atkal izskatījās
draudzīgs un viesmīlīgs, vakarnakts spokainība un draudīgums bija izzudis.
“Selene? Selene Melete kur tu esi? Tas vairs nav interesanti! Mamma uztraucās par tevi! Selēna?”
Taču, lai kā arī viņa nesauktu, atbilde nebija.
Pagalam izmisusi, Alise skrēja atpakaļ, lai pamodinātu Patriku:
“Patrik! Patrik, lūdzu mosties! Selēna…”
Patriks izbijies un pārsteigts atvēra acis un piecēlās sēdus:
“Kas ir ar viņu? Kas noticis?”
“Viņa ir pazudusi!”
‘Kā tā-pazudusi? Viņa stāv tev aiz muguras!”
Alise strauji atgriezās un patiešām- Selēna Melete stāvēja tur un skatījās uz viņiem.
“Selēna! Kur tu biji paslēpusies? Tu mūs.. mani tā nobaidīji!” Alise iesaucās, apskaujot mazo.
“Es gāju..”
“Gāji? Kur tu gāji?”
“Tur!” Selēna Meleta norādīja uz ceļu iekšā mežā.
“Tu… biji mežā… viena? ”
Satīrmeitene pamāja.
“Ko tu tur darīji? Ko redzēji, vai satiki?”
Mazā nu savā, vēl daļēji bērna valodā, stāstīja par saviem nakts piedzīvojumiem mežā un Alise un Patriks, to klausoties, uzslavēja viņu, priecājoties par mazās patstāvību un neparasto sasaisti ar dabu un meža pasauli, gan sabāra, bailēs sastinguši, iedomājoties vien, kas ar .viņas būtu varējis atgadīties vienai dziļi mežā.
Tā nu viņi visi turpināja ceļu, vēl aizvien īsti nezinādami kurp tas vedīs, tikai pēc iespējas tālāk no viltīgā satīra.
Piepeši uznākušais lietus, pārsteidza viņus nesagatavotus.
Viņi rada patvērumu nelielā aiz vaļniem paslēptā namiņā, kuru tikpat labi varētu nosaukt arī par alu, dobumu, vai citu veidojumu. Un tā kā lietus ieilga vairāk kā vienu dienu, viņi palika tur, līdz tas bija pilnībā norimies. Spēcīgā lietus dēļ, ārā tikpat kā iziet nevarēja, tādēļ viņi pārtika no krājumiem, kurus bija paņēmuši līdzi un paspējuši salasīt mežā- šeit bija bagātīgs brūklenājs, kāda meža avene, sēnes…
Tajā rītā, kad lietus plīkšķēšana un dauzīšanās pret slēptuves jumtu vairs nebija dzirdama un mežs ietinās miglas plīvurā, pēc ilgstošajām lietavām, Patriks ierunājās, ka vēlas iziet izlūkot apkārtni, lai izpētītu, kādas iespējas viņus sagaida un kur tālāk vedīs viņu ceļš.
Baiļu un šaubu pārņemta, Alise nevēlējās viņu laist, baidoties, kad kas varētu atgadīties un Patriks varētu neatgriezties, taču viņa arī saprata, ka citas izejas nav…
“Palieciet abas ar mazo šeit, es drīz atgriezīšos!” viņš teica.
Alise un mazā Selene Melete palika slēptuvē, gaidot un baiļojoties. Viņas centās īsināt laiku, spēlējot spēles un stāstot viena otrai izdomātus stāstus.
Patriks bija projām visu dienu un atgriezās vēlu vakarā.
“Kur tu tik ilgi biji, es jau domāju, ka kas atgadījies….” Alise sagaidīja viņu ar satraukuma un prieka saucieniem.
“Alise, es ko atklāju… kādu vietu, kuru jums ar mazo arī ir jāredz…”
Viņi nolēma doties turp, tiklīdz uzausīs dienas gaisma.
Nākamajā dienā, viņi atstāja slēptuvi, kura bija glābusi tos no lietavām, un devās uz ziemeļu pusi, no tās vietas, pa kuru viņi bija līdz šim gājuši. Koki šeit kļuva retāki, tie vairāk neblīvējas kopā tik cieši viens pie otra, līdz skuju koku biezokni nomainīja bērzu audzes birze. Tur tuvu viens otram blakus bija izvietots aplis ar sūnām apaugušiem akmeņiem.
“Skaties!” Patriks pagriezās pret Alisi.
“Akmeņi… Patrik, kādēļ tu mūs šurp atvedi? Kas gan te tik īpašs?”
“Tie nav vienkārši akmeņi- paskaties vērīgāk…”
Mazā Selēna Melete, šķiet, sava satīrikā instinkta, vai varbūt vēl kā cita vadīta, pirmā nojauta, par ko īsti Patriks runā, bet iespējams tā bija tikai bērnešķīga interese par jauniem, nezināmiem priekšmetiem, kurus bija jāapskata, jāaptausta, kad, notupusies pie akmeņiem, meitenīte, laida pār tiem mazos pirkstiņus un pētīja tos ar tādu vērību, kāda piemīt tikai pieaugušajam,
“Kas tas ir, Selēnīt? Patīk akmeņi?” Alise notupās mazajai blakus, lai apskatītu meitiņas jaunatklājumu.
“Tie nav parasti akmeņi, Alise!” Patriks vēlreiz atkārtoja, notupies viņām līdzās “vai esi ko dzirdējusi par rūnām?”
“Rūnām?” Alise pacēla pārsteigtās acis uz viņu.
Patriks pamāja:
“Zinot to nozīmi un pielietojumu, tās var kļūt par mūsu talismaniem un ceļvedi turpmākajās gaitās. Skaties, te ir daži, kuri mums ir vajadzīgi…. ”
Viņi atrada zīmi, kura simbolizē drosmi, tādu, kura nes veiksmes enerģiju un aizsardzības zīmi pret nelabo.
“Tā būs mūsu sargs cīņā pret Spirosu!” Patriks norādīja uz zīmi, kura nedaudz atgādināja pātagu “tā ir aizsardzības zīme pret nelabo!”
Alise palika klusa, tikai domīgi skatījās uz akmeņiem, kuri rindojās viens pie otra.
“Tu taču arī vēlies cīnīties pret viņu?” Patriks mēģināja ieskatīties Alisei sejā, bet viņa nolaida acis, neļaujot saskatīt, ko īsti domā.
“Alise!?”
“Lūdzu, iesim tālāk, man sāk kļūt vēsi!” Alise piecēlās un paņēma pie rokas mazo Selēnu “nāc, Selēnīt, mums nu jāiet tālāk, lietutiņš ir pārgājis…”
“Alise? Tu nemaz neklausies, ko es ar tevi runāju…. Paskaties uz mani! Tu taču saproti, ka Spiros ir rīkojies nekrietni. Mums jāturās no viņa projām un, pats galvenais, jāsargā Selena Melete, vai ne? Alise…” Patriks pacēla viņas galvu, liekot ieskatīties viņam acīs.
“Viņš, kā nekā, ir mana bērna tēvs!” Alise tagad pacēla acis, lai viņas skatiens sastaptos ar Patrika.
“Ko tu ar to gribi teikt, Alise? To, ka tu tagad jūties saistīta ar viņu? Ko?”
Tajā naktī, viņi palika nakšņot birzī. Nakts vidū, Alisi pamodināja … mūzika. Viņai šķita, it kā kāds spēlētu mutes harmonikas, kā to bija darījis Spiros un melodija… tā bija tā pati melodija, kuru Spiros bija spēlējis viņai tajā naktī… Sākumā viņai likās, ka viņa sapņo, bet piecēlusies sēdus, skaidri varēja saklausīt melodiju- maiga un vilinoša, tā plūda kaut kur starp kokiem. Alise klusām piecēlās un, atstājusi Patriku un mazo meitiņu guļam, devās pretīm mūzikai. Vai patiešām tā bija patiesība? Vai tas patiešām bija Spiros, kurš atkal viņu sauca pie sevis? Nakts bija tumša un Alise gāja uz priekšu, paļaudamās uz instinktu un mūziku, kura sauca viņu. Spiros.. Spiros… Es nāku, Spiros…. Tā bija kā Sirēnas dziesma, kā kāds nepārvarams spēks…
“Alise!”
Tā bija Patrika balss, kura piepeši viņu sauca. Alise pagriezās:
“Patrik! Kādēļ tu seko man? Kur ir mazā? Kādēļ tu viņu pameti vienu?”
“Ko tu šeit dari nakts vidū? Uz kurieni devies?”
Brīdi Alise klusēdama skatījās uz viņu, mūzika vēl joprojām apņēma naksnīgo mežu, bet nu tā šķita attālinājusies.
“Vai tu arī to dzirdi?”
Patriks pamāja:
“Jā, tas šķiet dīvaini, it kāds spēlētu mūziku. Man tas nepatīk, būs labāk, ja paņemsim Selenu Meleti un dosimies projām no šejienes!”
“Bet.. ir nakts… uz kurieni mēs iesim?”
“Lūdzu, Alise, dari, kā es tev saku! Tās var būt lamatas!”
Un tā, viņi savāca savas mantas, paņēma bērnu un devās tālāk pa naksnīgajām meža takām. Viņi gāja un gāja, līdz piepeši, ieraudzīja sev priekšā mirgojam gaismu. Pārsteigti un ieinteresēti, ceļinieki gāja tuvāk- tas bija ugunskurs, kurš spožām liesmām dega klajā laukā.
“Interesanti, vai šeit bez mums ir vēl kāds….”
Alise domīgi lūkojās ugunskurā. Un tagad pie ugunskura kāds sēdēja, vai arī, pareizāk sakot, kāda. Tā nebija parasta sieviete- sievietes seja bija skaista, pāri viņas smalki veidotajiem pleciem krita matu viļni un acis mirdzēja kā nakts zvaigznes.
“Nāc! Nāc tuvāk, jaunekli, es jau sen tevi gaidīju!” viņa uzrunāja Patriku.
Sieviete, kura drīzāk atgādināja meža sirēnu, sāka spēlēt maigu un vilinošu melodiju “Nāc! Nāc!” viņa vilinoši čukstēja.
Patriks apmulsis, svešinieces skaistuma un mūzikas pārņemts, palika skatoties uz viņas, taču, te pēkšņi, Alise sāka dziedāt- viņa dziedāja skaļi un jautri, tādejādi sajaucot burves spēlēšanu, un tā piepeši vairs nezināja, ko darīt, bet mazā Selēna Melete jau atkal ļāvās savam meža gara instinktam, sakot dejot īsteni satīriski, kājiņu ar satīra nagiem piesizdama ritmā pie zemes.
“Paskaties! Paskaties uz Selēnu!” Patriks smiedamies iesaucās.
Arī Alise sāka smieties, bet meža parādība, saprotot, ka ir uzvarēta, kā agra rīta migla, atkāpās meža dziļumā.
Pēc šīs nakts piedzīvojumiem, viņi atgriezās savās mājās un dzīve kopš tās dienas sāka uzplaukt. Alise kļuva par māti vēlreiz, šoreiz tas bija Patrika bērns, arī meitenīte, kuru viņi nosauca Hopas vārdā- Cerība. Cerība uz mierīgu, laimīgu un vienotu dzīvi. Drīz Hopai sekoja vēlviens bērns- zēns, Kristofers.
Bērni auga un viņu laime un mīlestība nostiprinājās.
Selēnai Meletai bija četrpadsmit gadi, kad kā vulkāns no zemes dzīlēm uzvirda pagātnes rēgu taustekļi…
“Mammu, kādēļ es neesmu tāda kā pārējās meitenes?” Selēna kādu dienu ievaicājās, kad viņas sēdēja Selēnas Meletes istabā.
Meitas jautājums ķēra Alisi kā zibens šautra. Tās bija bailes, apmulsums un vainas apziņa, ko viņa tagad izjuta. Viņa, tikai viņa, bija tur vainojama, ka Selēna Melete ir piedzimusi par satīri, bet nekas vairs nebija vēršams par labu…
“Ko tu ar to domā, Selena? Tu esi tāda pati kā visas pārējās pusaudžu meitenes-interesanta un īpaša!”
“Neesmu gan! Mana māsa un brālis tādi neizskatās un arī citas meitenes ir savādākas…”
“Citas meitenes?”
“Jā, es redzēju …”
“Katrs cilvēks izskatās citādi un ir citāds!”
“Bet kādēļ man ir tādas kājas un kas ir tas uz galvas?”
Alisei aizrāvās elpa. Kā gan viņa izskaidros savai meitai, ka viņas tēvs bijis nevis cilvēks, bet meža radība…. Brīdi viņa skatījās uz Selēnu Meleti, tad dziļi ieelpoja un teica:
“Selēna… Tev kas jāzina… Lai kas arī notiktu pēctam, tev jāzina patiesība, meitiņ! ”
“Patiesība? Kāda patiesība?”
“Selēna, tavs tēvs… viņš… viņš nebija cilvēks! Tu esi satīra meita! ”
“Satīra!” Selene Melete brīdi skatījās uz māti “tu grbi teikt, ka es esmu satīre?”
Alise skatījās uz savu meitu, īsti nezinot, vai tas ir tikai jautājums, vai arī izteikts pārmetums.
“Jā, Selēna! Tevī rit daļa no satīru asinīm. Es zinu, ka tas izklausās neticami, ka tas ir neparasti un, varbūt, tev šķiet nepieņemami. Es tev nepārmetīšu, ja nevarēsi to pieņemt un turpmāk nevēlēsies atzīt mani par savu māti! Esmu tevi audzinājusi ar mīlestību un rūpēm, bet tas ko es esmu izdarījusi…”
“ Māt! Es neuzskatu tevi par vainīgu! Es esmu tā, kas es esmu un tu mani ievedi šajā pasaulē!”
Tagad māte un meita apskāvās, tas bija sirsnības, jauatklātu jūtu un attiecību sākums. Selēna Melete bija pieņēmusi savu būtību un Alisei tas bija kā novelts akmens no sirds.
“ Es tikai vēlos noskaidrot, kas īsti es esmu, es vēlos satikt savu tēvu un parunāt ar viņu!” meitene turpināja.
Alise sastinga no jauna- viņa nevēlējās, ka viņas meita satiekas ar tēvu, kurš bija satīrs, tas bija bīstami un, viņasprāt, nevajadzīgi meitenes cilvēka dzīves veidošanai, kuru viņa tai vēlējās.
“Tu esi Selēna Melete, mana meita un ar to pietiek, daudziem bērniem nav abu vecāku, bet ar to viņi nav sliktāki par citiem bērniem. Meitiņ, tev esmu es un es vienmēr tevi aizsargāšu un mīlēšu!”
Tomēr Selenas Meletes satīriskā daba ietvēra tādas īpašības kā stūrgalvība un apņēmība un ja satīrs ieņēmis ko galvā, tad tas no tā neatkāpjas.
Tajā naktī viņa aizgāja gulēt ar apņēmību savu plānu īstenot, lai ko tas arī no viņas neprasītu.
“Es pati viņu atradīšu! Atradīšu savu īsto tēvu! Es nebūtu satīra meita, ja es tāda esmu, ja es nepanāktu ko vēlos! ” meitene apņēmīgi pie sevis noteica.
Apsēdusies uz palodzes, viņa pārmeta kājas pāri logam un iekāpa kokā, ieķērusies ar saviem satīriskajiem nagiem zarā, tad nolēca pagalmā. Kājas pašas viņu nesa uz meža pusi. Tā bija skaidra un silta nakts un Selēna Melete, beidzot tikusi brīvībā, pilnībā padevās savam mantotajam instinktam, nebēdājot, ko Alise un Patriks domās, no rīta neatrodot viņu savā istabā. Viņiem taču tagad savi bērni, par kuriem jārūpējās, viņiem vairs nerūp Selena Melete-satīra meita. Tā nu Selena devās iekšā naksnīgajā mežā, daļēji iedama soļiem, daļēji dancodama un apmezdamās sev apkārt uz vienas kājas, kā to mācēja tikai satīri.
Mežs sagaidīja viņu kā sens draugs un tumsa, kas nu apņēma meiteni, viņu nepavisam nebaidēja. Šeit viņa jūtas kā mājās. Senas neskaidras atmiņas par viņas bērnības dienu pirmo ceļojumu par mežu no jauna nostājās viņas acu priekšā. Selēna Melete gāja dziļāk iekšā mežā. Katrs solis, kuru viņa lika, savienoja viņu ar šo mežu un Selēnai Meletei šķita, ka viņas dzīslās rit nevis parastas, bet savādākas asinis, tā bija cita pasaule, kura viņai šeit atklājās. Koki sarunājās ar viņu, dzīvnieki un meža radības bija viņas draugi un meža krēsla viņas mājvieta.
“Nu, nu, nu!” no tumsas piepeši atskanēja balss “ man ir ciemiņš šonakt-meitene!”
Spiros tagad iznāca laukumā, kuru apgaismoja kamīna uguns gaisma, tā meta uz koka sienām garas ēnas.
Selēna Melete uz brīdi sastinga, bet tikai pārsteigumā, nevis bailēs.
“Un kas tevi šurp atvedis uz manu necilo mājvietu?” viņš turpināja.
“Es… es meklēju savu izcelšanos- kas es esmu un no kurienes nāku! ”
Viņas meklējumu smagums un nolemtība skanēja Selēnas balsī, kad viņa atbildēja.
Kādu brīdi meitene skatījās uz Spirosu, tad Selēnas sejā parādījās smaids un viņa skaļi iesmējās:
“Redz`! Es tāda neesmu viena! Paskaties, tu izskaties gluži tāds pats, kā es- tev arī ir tādi paši mati un … ragi! ”
Selēna Melete pastiepa roku un pieskārās vienam no viņa ragiem, kurš rotāja viņa galvu kā apliecinājums par piederību satīra dzimtai, tikpat ziņkārīgi un maigi viņa izzināja arī viņa biezos, lokainos matus, laižot cauri tiem savus nelielos pirkstus, kuri slēpa viņas satīriskā spēka enerģiju un spēku, kurš nu, tā vien šķiet, bija atraisījies un sūtīja dzirksteles kā kaut kā vēl neizteikta, gaisā virmojošas enerģijas lādiņš.
Tādas sajūtas Spirosu nebija pārņēmušas jau sen, pat ne ar Alisi. Varbūt tad, bet nu jau tas bija tik sen… Spiros juta, ka elpa viņam aizsitas un sirds krūtīs dauzās.
Tad Selenas Meletes roka pamazām atlaidās un piepeši, kā izbijusies vai nojautusi ko bīstamu, kas virmoja starp viņiem, viņa atrāvās sāņus. Meitenes acis vēl joprojām bija ieplestas ar jautājošu, gaidošu izteiksmi, it kā meklējot kādu atbildi vai gaidot kaut ko. Arī Spiros atliecās, viņa sirds vēl joprojām neprātīgi dauzījās un elpa bija nevienmērīga un saraustīta, it kā viņš būtu ilgi skrējis.
“Pasaki, ko tu tagad domā?” Selēnas Meletes balss trīcēja, kad viņa kamīna uguns gaismā skatījās uz Spirosu “es jūtu, ka starp mums kaut kas ir, bet īsti nesaprotu, kas… Vai tu vari apliecināt, ka tavi nodomi ir patiesi un tīri?”
Brīdi starp viņiem iestājās klusums, Spirosa acīm kavējoties pie Selēnas Meletes.
Viņa acu priekšā nostājās Alises tēls, kad viņa tajā naktī skatījās viņā tādām pašām acīm…
“Es nekad nebiju domājis…” viņš tagad dzirdēja sevi sakām, vārdi paši no sevis nāca no viņa, it kā kāds tos vilinātu ārā no viņa, it kā viņam būtu kas jāizsaka…
“Domājis ko?”
“Domājis… apgrūtināt tevi ar savu pagātni. Alise, tava māte, bija manas dzīves gaisma”
“Tu zināji Alisi?” Selēnas Meletes acis paplašinājās no jauna.
“Vairāk kā tikai zināju… Viņa un es… Mēs bija ierauti mīlestības un zaudējumu dejā…” brīdi, kuru viņi klusēja, bija dzirdama tikai uguns rotaļa kamīnā, tad viņš dziļi ieelpoja un turpināja “es esmu tavs tēvs, Selēna Melete!”
“Tēvs…Spiros?” Selēnas Meletes elpa tagad aizrāvās “Alise stāstīja, ka man esot tēvs satīrs…”
“Un ko vēl viņa par mani teica?”
“Viņa teica, ka tu esot apmaldījies ēnās…”
“Ēnas… ” Spiros nopūtās, kad viņa skatiens pievērsās ugunij kamīnā “tās ir tikai gaismas pavadoņi… Tagad atpūties, mazā, šeit tu vari būt mierīga!”
Selēna Melete apgūlās un aizvēra acis, viņu apņēma nakts un uguns sprakšķēšana…
Kad viņa atvēra acis un izberzēja miega paliekas no tām, bija jau rīts.
“Man tagad jāatgriežas mājās!” viņa sacīja, piecēlusies no guļvietas.
“Protams!”
“Vai tu vēlies, lai es atgriežos, kad atkal būs nakts? ” Selēna Melete vaicāja, pirms uzsāka ceļu mājās.
Spiros pamāja.
“Gaidi mani, Spiros, es būšu šeit, kad atkal būs nakts!”
Alise un Patriks sagaidīja Selenu Meleti ar priecīgiem saucieniem un pārmetumiem, apbērdami viņu ar jautājumiem, bet meitene bija nolēmusi pagaidām paturēt noslēpumā savus nakts ceļojumus.
Kad pienāca nakts, Selēna Melete atkal izkāpa pa logu un devās pie sava tēva uz mežu, kā bija solījusi, Ceļu tagad viņa zināja un kājas pašas nesa viņu.
“Tu atnāci!” Spiros noteica, ieraudzījis Selēnu.
“Jā, es solīju!”
“Atpūties tagad!”
Kamīna uguns-spoža un tikpat neviennozīmīga kā Spirosa dvēsele, sveica viņu, kad meitene atkal apgūlās savā guļvietā pie kamīna.
Tagad Selēnas Meletes ceļš katru nakti veda pie Spirosa. Kad Alise un Patriks sāka ievērot meitenes atgriešanos no rīta,viņi mēģināja no jauna to izjautāt, bet Selēnas Meletes sirds, pašlaik, palika aizvērta.
Kādu nakti, kad viņas ceļš atkal veda cauri mežam, viņa kļuva par liecinieci un dalībnieci kam tādam, kas, iespējams, varēja mainīt ko būtisku viņas dzīvē, paverot jaunu ceļu viņas priekšā. Meža pļavā tonakt bija sapulcējušies elfi un elfas, jo šonakt mežā bija gaidāms pasākums, kurš šeit norisinājās reizi vairākās desmitgadēs- Dižā Fēniksa loka šaušanas festivāls. Tas, kurš uzvar šajās sacensībās, saņem īpašu balvu no paša Fēniksa- izteikta vēlēšanās, kuru uzzina tikai pats Fēnikss.
Katram bija dota iespēja izšaut vairākas reizes un tas, kurš visas reizes trāpīs mērķī, būs uzvarētājs. Pirmais šāva kāds gaišmatains meža nimfs, kura lokainās matu cirtas krita pār tā skaistajiem pleciem, skaists, izveicīgs un uz sevi iedomīgs nimfs, bet viņam jau arī bija iemesls būt iedomīgam, jo viņš bija visu meža nimfu mīlulis. Viņam šajās sacensībās veicās labi un bija izredzes uzvarēt, tad šāva muskuļota, stiegraina nimfa, kura bija labi trenēta un veikla šaušanā un tā visi pēc kārtas, bet, kad pienāca Selēnas Meletes kārta, apkārtējie pārsteigumā tikai noelsās- tādu izveicību vēl nebija redzēta- viņa ar dažiem šāvieniem trāpīja mērķī visas bultas un, galu galā, kļuva par tā vakara uzvarētāju. Jā, viņa loloja kādu vēlēšanos, kura viņas ragainajā satīrmeitenes galvā (vai pareizāk sakot, cilvēcīgajā sirdī) bija dzimusi, kopš viņas naksnīgo ceļojumu sākšanās, kopš viņa bija iepazinusi kādu, kurš viņas dzīvē ienesa jaunu …
Viņa piegāja pie Dižā Fēniksa un iečukstēja tam savu vēlēšanos. Fēniks pamāja un kādu brīdi tie ko sarunājās, kas zināms tikai Fēniksam un Selēnai Meletei.
Selēna Melete turpināja savu ceļu uz Spirosa būdu. Tagad atlika tikai gaidīt, kad vēlēšanās piepildīsies.
“Es jau domāju, ka tu neatnāksi šonakt!” Spirosa balss tagad bija noklusināta gandrīz līdz čukstam, kad Selēna atkal pārkāpa tā būdas slieksni.
“Bet es atnācu! Es taču teicu, lai tu gaidi!” Viņa atbildēja tādā pašā klusā balsī “es šonakt gribu kur aiziet! Vai atnāksi kopā ar mani?”
Spiros pamāja. Viņi gāja cauri mežam, līdz koki pašķīrās.
“Tālāk man jāiet vienai!” Selena Melete atskatījās uz Spirosu. Tas pamāja un Selena turpināja ceļu. Viņa gāja uz vietu, kuru varbūt ar prātu tā īsti neatcerējās, bet sirds viņu vadīja turp. Tā bija tā pati birzs, kurā viņa bijusi agrā bērnībā ar Alisi un Patriku- Rūnu birzs. Rūnas akmeņi sagaidīja viņas kā seni paziņas, kad Selēna Melete notupās pie tiem un kā sen atpakaļ, pārlaidu roku to gludajai virsmai.
Piepeši akmeņi viņas acu priekšā izmainījās un uz tiem parādījās kartogrāfiski norādījumi.
“Interesani!” Selēna Melete pie sevis nodomāja “tā ir zīme, kas vada mani kaut kur..”
Kādu laiku viņa pētīja norādījumus, tad piecēlās un uzņēma kursu uz norādīto vietu.
Selena Melete nonāca pie meža pļavas upītes, kuras straume bija tik dzīva un dziļa, kā šī meža pati sirds, un ieskatījās tajā. Viņas atspulgs vibrēja straumes nerimtīgajā skrējienā, kad viņa ieraudzīja savas sejas atblāzmu tajā. Selēna ielaida roku ūdenī, brīdi izbaudot kā ūdens plūda pāri viņas rokai, visapkārt viņa juta meža elpu un sirdspukstus, un sajutās kā daļa no tā.
Tā viņa kādu brīdi turēja roku iegremdētu ūdenī, kavējoties pie šīs neparastās sajūtas un skatoties savas sejas attēlā, un kad viņa to izvilka, Selēna turēja rokā akmeni. Taču tas nebija parasts laika plūduma un ūdens nogludināts akmens. Rūnas akmens. Selēnas Meletes sirds satraukumā un godbijībā sastinga. Tas bija krietni vien lielāks par pārējiem rūnas akmeņiem, kurus viņa bija redzējusi birzī, ūdens piļu apņemts tas atmirdzēja dziļā smaragda krāsā, kad uz tā parādījās vārds “LIKTENIS”.
“Digitālais sirdsakmens!” Selena Melete pie sevis noteica.
Viņa bija atradusi pirmo no pieciem Rūnas akmeņiem, tagad viņai bija jāsameklē pārējie, lai iegūtu spēku, kurš palīdzētu atbrīvot Spirosu, viņas tēvu, no burvestības, kura tam uzlikta, kā Dižais Fēniks bija viņai teicis. Tikai saliekot tos kopā, tie veidoja visu šo īpašību apvienojumu.
Selēna Melete piecēlās, lai turpinātu savu ceļu šajā nakts klusumā, kuru tikai, brīdi pa brīdim, pārtrauca meža zvēru balsis, pūces sauciens un strautiņa nerimtīgā čalošana. Digitālais Rūnas akmens mirgoja viņas rokā, vadīdams Selēnas Meletes ceļu cauri tumsai, kur viņas pašas satīriskā dvēsele saplūda ar meža balsi un mīlestību un apņēmību, ar kādu viņa gribēja darīt labu, gribēja pasargāt un glābt savu tēvu.
Beidzot Selēna Melete ieraudzīja strēlnieces statuju ar šķēpu un loku rokā, uzvilktu šaušanai.
“Tā ir medību dievietes Diānas statuja- es jau esmu pavisam tuvu, tam jābūt kaut kur šeit!” viņa sev teica.
Sirds Akmens mirgojot vadīja viņas ceļu, kad, saulei austot, Selēne Meleta meklēja ceļu pie nākamā, liktenīgā Rūnas akmens. Sirds Akmens ietrīsējās viņas rokās un satīrmeitene ļāva tam rādīt ceļu.
Tam jābūt kaut kur šeit… Selēna Melete gāja, lūkodamās apkārt.
Viņa noliecās un izņēma koka sakņu mudžeklī ieaugušu akmeni, kurš viņas rokā iemirdzējās zaļganā nokrāsā. CERĪBA. Uz akmens izgaismojās uzraksts. Cerību Rūna. Selēna Melete savienoja to ar sarkano Sirds Akmeni, tagad viņai jau bija Sirds-Cerības Rūna, atlika vēl Uzticības, Drosmes un Harmonijas Rūnas. Selēna Melete to ielika somiņā, kuru tā nesa pari plecam, un grasās jau doties tālāk, kad virs viņas galvas nodārda pērkons. Selēna Melete rada patvērumu liela koka dobumā, pirms vēl lietus pieņēmies spēkā. Tur viņa arī nakšņoja un, saulei austot devās tālāk cauri lielajam mežam, līdz nonāca krustcelē, taču Selēna Melete nešaubījas, jo Rūnas Akmeņi nu to vadīja. Viņa nogriezās pa ceļu, kurš veda cari lielai, ziedošai pļavai. Selēna Melete gāja, priecādamās par tās skaistumu, tur bija ziedošu, brīnešķīgu ziedu jūra, noplūkusi lielu saulspuķi, viņa devās tālāk. Rūnas akmeņu vadīta, viņa nonāca pie senām drupām, tās kādreiz varējušas būt sena pils. Tagad apvienotais Sirds un Cerības Rūnas akmens pulsēja viņas rokā, liekot drošiem soļiem tuvoties drupām. Tur vajadzēja būt trešajam Rūnas akmenim. Bija jau pēcpusdiena un saules stari krita cauri senajiem mūriem, no šejienes pavērās brīnešķīgs skats uz mežiem, kurus viņa bija atstājusi aiz muguras. Un tur jau tas arī bija- viens no vecā mūra akmeņiem
Šeit Selēna Melete Sirds un Cerības Rūnai pievienoja arī Uzticības Rūnu.
Pirmos trīs Rūnas Akmeņus viņa bija ieguvusi bez pārbaudījumiem. Vai tā būs arī turpmāk?
Nu viņas ceļš veda atpakaļ mežā. Palikušas divas nozīmīgakās rūnas- Drosmes un Harmonijas. Selēna Melete ieskatījās Rūnas akmenī, tas iepulsējās ar jaudīgāku intensitāti, vēstot par iespējamām briesmām vai grūtībām. Tas bija ceļš uz Čukstošo Ēnu Alu. Viņa nu atkal virzījās cauri meža biezoknim un jo dziļāk viņa gāja, jo šeit kļuva vēsāks un tumšāks. Taču tā sirdsbalss, kura viņu sauca, bija spēcīgāka par šaubām vai bailēm, līdz viņa bija to sasniegusi. Brīdi Selēna stāvēja, skatīdamās uz alu, kurā to gaidīja trešā rūna, tad saņēma visu drosmi un gāja iekšā.
Selēnu Meleti apņēma tumsa un aukstais gaiss, kad viņa lēnām, skatīdamās visapkārt, virzījās arvien dziļāk Čukstošo Ēnu Alā. Jo tālāk viņa gāja, jo vairāk viņai šķita, ka tiek novērota, taču Selēnu Meleti vadīja nelokāms gribasspēks un vēlēšanās iegūt visus Rūnas Akmeņus, lai ko tas viņai maksātu.
“Sveicināta, Ceļotāja!” cauri alas biezajām sienām piepeši atskanēja auksta, gandrīz bezsirdīga balss “tu esi nākusi, lai iegūtu Digitālo Drosmes Rūnu, vai ne tā?”
“Jā, es to meklēju, lai atjaunotu līdzsvaru Čukstošo Koku Mežā!” Selēna atbildēja.
“Tu esi tā satīrmeitene, kura apņēmusies te ienest mieru un harmoniju, ko?” balss turpināja.
“Jā! Bet kas tu tāds esi?” Selēna Melete vēl joprojām nezaudēja savu drosmi.
“Es esmu Dižais Ēnu Meistars! Tu esi patiesi drosmīga meitene! Bet zini, lai iegūtu Digitālo Harmonijas Rūnu, tas prasa samaksu!”
“Kas man jādara, Dižais Ēnu Meistar, lai iegūtu Drosmes Rūnu Akmeni? ” Selēna Melete viņam vaicāja.
“Šī samaksa” Dižais Ēnu Meistars runāja “nav ne zelts, ne arī spēks, tas ir digitāli kas vairāk- Digitālā Seja!”
“Digitālā Seja?” Selēnas Meletes acis iepletās.
Digitālais Ēnu Meistars pamāja:
“Tavas sejas- tavas iekšējās būtības atspoguļojums. Tikai iekarojot tavas pašas bailes, tavas šaubas, tu būsi cienīga izmantot šo digitālo spēku- Harmonijas Rūnu. Skaties!”
Digitālais Drosmes Akmens sāka pārvērsties un tagad tajā patiesi parādījās seja. Selēnai Meletei par izbrīnu, tā bija viņas pašas seja, tikai šīs meienes sejā, atšķirībā no viņas, bija kaut kas tumšs un draudīgs.
“Tas ir tavs dvēseles atspulgs, Selēna Melete!” Dižais Ēnu Meistars runāja “tu vari sekot šai meitenei un nokļūt Digitālās Ēnās, tāpat kā tavs tēvs, vai arī izvēlēties Gaismas Ceļu!”
“Selēna! Nāc! Nāc man līdzi un tu būsi brīva no šaubām, grūtībam un sirdsapziņas. Ēnās tu varēsi dzīvot mūžīgi un tev vairs nerūpēs ne tavs tēvs Spiros, ne māte, ne brālis un māsa, ne apkārtējā pasaule. Šeit tu būsi brīva no šaubām, cerībām un visa, kas tevi nomāc! Nāc! ”
“Nē! Es izvēlos Digitālo Gaismu!” Selēna Melete iesaucās “lai arī tas ir grūtāks ceļš, es to iešu! Es dabūšu visas Digitālās Rūnas un glābšu svu tēvu no tumsas!”
Viņas balss skanēja apņēmīgi un skaļi cauri akmens sienām.
Meitenes digitālā seja izzuda un Dižais Ēnu Meistars sacīja:
“Tad tev vēl krietns ceļš ejams, lai iegūtu Harmonijas akmeni un pārvaretu savas un sava tēva Spirosa šaubas. Bet zini, ja tu to nepaveiksi, jūs abi tiksiet ierauti Ēnās uz mūžīgiem laikiem! ”
Ar šiem vārdiem, Dižais Ēnu Meistars izzuda.
Selēna Melete vēl brīdi stāvēja, tad paņēma Drosmes Rūnu, viņa bija to nopelnījusi ar savu bezbailību un izlēmību. Tagad viņai priekšā bija beidzamais pārbaudījums.
Pārbaudījuma spēks nāca jau pavisam drīz, kad viņa savā ceļā no jauna satika savu tēvu Spirosu.
“Tu tomēr izvēlējies to darīt, vai ne tā? ” tas bija pirmais, ko Spiros izteica, tagad satiekot meitu, pēc ilgākas neredzēšanās “tu gribi mani iznīcināt, tāpat kā Alise, tava māte, iznīcināja mani! Visa mana dzīve ir iznīcība! Saliekot šīs piecas Rūnas tu iegūsi spēku, bet atņemsi to man! Tev piederēs spēks un vara, bet tu attālināsie no manis, sava tēva, tu izvēlējies nenākt kopā ar mani Ēnās, bet tikai tur es esmu drošībā! Tagad tu esi ārpusē, cilvēku pasaule. Ar katru Rūnu tu tuvojies tai arvien vairāk un šī pasaule ir man sveša un bīstama, Selēna! ”
Dzirdot sāpes un aizvainojumu tēva balsī, Selēnas Meletes sirds nogrima sāpēs, viņš tomēr bija devis viņai dzīvību. Brīdi viņa uz to skatījās, pirms teica:
“Tēvs, es neesmu nākusi, lai tevi iznīcinātu, bet palīdzēt atrast ceļu uz gaismu! Tu vari nākt ar mani un es tevi nekad vairs nepametīšu, es apsolu! Es vadīšu tevi atpakaļ uz to dzīvi, kāda tev varbūt reiz bija, tev tikai jāizlemj! Ja ne, diemžēl, mums jāšķirās uz visiem laikiem!”
Viņa izstiepa savu roku pretīm Spirosam. Tas bija pārdomu, neatbildētu jautājumu un neizteiktu atbilžu brīdis, kamēr Spiros skatījās uz meitas izstiepto roku. Viņa šaubas rezonēja cauri klusumam, kurā vienīgā skaņa bija vēja šalkšana cauri kokiem un viņu abu sirdspuksti. Cik ilgi viņi tur tā stāvēja, nezina neviens, bet tad Spiros sakustējās un ar šķietamu padošanās nopūtu izstiepa savu roku pretīm Selēnai Meletei.
(nobeigums aprīļa numurā)
Edīte Vartone
Vasara
Novele
2.daļa
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
“Šķiet, tagad mums pienācis laiks pusdienot! Dosimies sameklēt kādu vietu, kur mēs varētu ieturēties!” Hārnijs ierunājās, kad viņi devās tālāk.
Viņi iegriezās pa ielu, kur stiklotas durvis veda uz plašu, apgaismotu telpu ar sarkankoka kāpnēm, un jau nākamajā mirklī Haritija bija nonākusi ģērbtuvē ar spožām stikla letēm, kur meiteņu bariņš spilgtos ģērbos uzlaboja grima kārtu un piekārtoja savas milzīgās cepures, kuras greznoja krāšņas putnu spalvas. Haritija nogaidīja, kad tās atstās šo telpu, tad viņa saņēma drosmi, lai nomazgātu savu sakarsušo seju vienā no marmora izlietnēm un pie spoguļa iztaisnotu savas cepures malas. Kleitas, kuras viņa bija redzējusi veikalu skatlogos, pa ceļam uz šejieni, bija tik ļoti iespaidojušas Haritijas priekšstatu par jaunāko modi un par to, kādai jāizskatās īstai mūsdienu dāmai, ka viņa tik tikko uzdrošinājās uzmest skatienu savam atspulgam spogulī, bet, kad beidzot viņa pacēla acis, viņas seja mirdzēja zem ķiršu krāsas cepures un viņas jauno plecu izliekums zem caurspīdīgā muslīna deva tai jaunu drosmi. Haritija izņēma zilo piespraudi no kastes, kurā tā bija rūpīgi iesaiņota, un piesprauda to pie krūtīm. Tagad viņa gāja uz restorānu ar augstu paceltu galvu, it kā staigāšana pa ielām, kur dāmas ar saviem saulessargiem bija nemitīgi aizķērušas viņas cepures malas, būtu pati par sevi saprotama un ierasta lieta, un it kā viņa vienmēr būtu staigājusi pa šo zāli starp jaunajiem vīriešiem flaneļa sporta uzvalkos.
Vienīgais, kas nedaudz aptumšoja viņas nesen izaugušo pašapziņu, bija viesmīles ar slaidajiem vidukļiem melnās kleitās, ar pievilcīgajām cepurēm, kuras slēpa to augstprātīgās sejas, kad viņas graciozi pārvietojās starp galdiem, no viena klienta pie cita.
“Vēl vienu stundu jūs šeit vairs nevariet palikt!” viena no tām garāmejot noliecās pie Hārnija.
Viņš tagad lēnām piecēlās un palūkojās uz Haritiju:
“Tā vien izskatās, ka šeit mēs nevarēsim paglābties no svelmes, mums jāaiziet no šejienes!”
Varētu teikt, ka Haritija izjuta zināmu prieku, sekot viņam, lai dotos projām no šīs neviesmīlīgās vietas.
Pēc vairākiem nesekmīgiem meklējumiem, viņi uzgāja kādu pievilcīgu vietu brīvā dabā, kas tika dēvēta par franču restorānu, ar diviem vai trim nestabiliem galdiņiem zem spilgti sārta kājceliņa ciniju un petūniju dobju ielokā un milzīgu gobu, kuras zari sliecās nākamajā pagalmā.
Šeit viņi pusdienoja, kamēr Hārnijs, atspiedies kroplā šūpuļkrēslā, izsmēķēja cigareti un ielēja Haritijas glāzē gaišo vīnu, kas, pēc viņa teiktā, bija gluži tāds pats, kā viņš bija dzēris tieši tikpat jocīgā vietā Francijā.
Haritija neuzskatīja, ka vīns ir tik labs kā sarsaparilla (bezalkoholisks dzēriens, kas sākotnēji izgatavots no vīnogulāju Smilax ornata vai citām Smilax sugām, piemēram, Smilax officinalis. Lielākajā daļā Dienvidaustrumu Āzijas valstu tas ir pazīstams ar parasto nosaukumu sarsi un preču zīmēm Sarsi un Sarsae. Pēc garšas tas ir līdzīgs sakņu alum), bet viņa tomēr ieņēma malku, par prieku viņam, iztēlojoties sevi ceļojam kopā ar Hārniju un baudot vīnus eksotiskās zemēs. Šo viņas ilūziju vēl spilgtāku padarīja pienākusī oficiante ar pilnīgajām krūtīm, gludajiem matiem un patīkamajiem smiekliem, kad viņa sarunājās ar Hārniju Haritijai nesaprotamā valodā un viņš tai atbildēja tajā pašā. Pie citiem galdiem sēdēja cilvēki, kuru izskats teica, ka tie varētu būt vietējie dzirnavnieki, vienkārši, bet patīkami izskatīgi ļaudis, kuri runāja tajā pašā bagātīgajā valodas dialektā, kā oficiante un draudzīgi skatījās uz Hārniju un Haritiju. Tiem pie kājām zem galda sēdēja pūdelis ar vietumis izkritušu spalvu un sarkanām acīm, kurš ošņādamies kaut ko kasīja zemē, tad apsēdās uz pakaļkājām.
Šeit bija ēnains un kluss, un Hārnijs negrasījās šo vietu tik drīz vien pamest. Tas bija vienīgais glābiņš no karstuma, kurš bija paspējis jau nogurdināt visus. No galvenās ielas šurp atplūda ielas tirgotāju ratiņu zvanīšana un leijerkastes dzinkstēšana, vīra ar ruporu bļaustīšanās un pieaugoša pūļa skaļa murmināšana. Viņš atliecās atpakaļ, smēķējot savu cigāru, paglaudot suni un maisot kafiju, kas kūpēja viņu iedauzītajās krūzēs.
“Tas ir labākais, ko man pēdējā laikā izdevies nobaudīt!” Hārnijs apmierināts noteica, ieņēmis vēlvienu malku vīna.
Haritija sekoja viņa piemēram un tagad, kad karstumā sasilušā vīna garšas buķete nonāca uz viņas mēles vēlreiz, drīz vien viņa mainīja savas iepriekšējās domas par dzērienu.
Viņi palika šeit ilgāk, nekā iepriekš bija plānojuši un, kad Hārnijs viņai vaicāja, ko viņa vēlas darīt kā nākamo, Haritija jutās tik apmulsusi no izvēles pārbagātības, ka nezināja, ko atbildēt, visbeidzot, viņa atzinās, ka labprāt dotos apskatīt ezeru, ko savā iepriekšējā izbraukumā nebija izdarījusi.
“Pacieties nedaudz, mīļā, vēl ir laiks! Vēlāk, kad būsim šīs briesmīgās svelmes nogurdināti, tev tas liksies daudz patīkamāks! ” Hārnijs atbildēja savā maigajā balsī.
Haritija labprāt būtu vēlējusies vēlreiz aplūkot dažas gleznas, ar kurām Mailsa kungs bija jau viņas iepazīstinājis. Tās bija izkārtotas askētiskā zālē ar baltām sienām un ērģelēm tajā, bet, kad viņa par to ieminējās Hārnijam, viņai šķita, ka tas izskatās nedaudz neapmierināts par šādu ierosinājumu. Viņš aizveda Haritiju uz vietu, kur dzeltenmatainas daiļavas greznās vakarkleitās bezbailīgi nodūra nodevīgus neliešus uz skatuves ar samta aizkariem, tur bija arī kavalērijas pulku uzbrukumi, rūcošas lauvas un komiski policisti, nn Haritija jutās apžilbināta ar visām šīm nevienmērīgajām gaismas un tumsas nemitīgajām maiņām, daudzajām, svešajām sejām visapkārt un karstumu, kurš spiedās ap viņu un no kura šeit nebija kur glābties. Tagad bija īstais laiks doties uz ezeru un viņi lauzas cauri cilvēku pūlim, lai izkļūtu no šejienes. Kad viņi beidzot gluži nomocījušies izkļuva uz ielas, garām brauca kāds jauneklis elektriskā vagonā, tērpies katūna kreklā, kurš, mīdams vagona pedāļus, skaļi sauca visapkārt:
“Par desmit dolāriem aizvedīšu jūs apkārt ezeram!”
Un, pirms vēl Haritija bija attapusies, kas īsti notiek, Hārnijs pamāja tam ar roku, un viņi iekāpa braucamajā.
“Ja maksāsiet divdesmit piecus dolārus, aizvedīšu jūs uz bumbas spēles sacensībām un atpakaļ!” vadītājs ierosināja ar smīnu sejā, bet, pirms vēl kāds bija paspējis ko bilst, Haritija ātri sacīja:
“Ak, es gan labprātāk aplūkotu ezeru!”
Iela šeit bija tik pārpludināta ar cilvēkiem, ka viņi virzījās uz priekšu pavisam lēni, taču Haritijas prieks un pašapziņa, kura auga ar katru mirkli, pirmo reizi mūža sēžot šādā, viņasprāt lepnā braucamajā, lika šiem brīžiem sarukt īsiem.
“Nākamais pagrieziens ir Ezera Avēnija!” jauneklis sauca pār plecu un, kad viņi atkal bija spiesti apstāties aiz liela omnibusa, kas piepildīts ar Pitijas bruņiniekiem stāvām cepurēm galvā un zobeniem pie to bruņu vestēm, Haritijas skatienu piepeši piesaistīja ķieģeļu māja ar uzkrītošu melnu plāksni, uz kuras ar zeltītiem burtiem bija iespiests “Dr. Merkle; Privātas konsultācijas jebkurā laikā. Sieviešu ārste” viņa lasīja un pēkšņi Haritija atcerējās Alijas Haves vārdus:
“Māja atradās Spārnu ielas un Ezera Avēnijas stūrī … priekšā ir liela melna zīme…”
Neraugoties uz apkārt valdošo karstumu un jucekli, Haritai pāri augumam pārskrēja auksti drebuļi.
(turpinājums aprīļa numurā)
Habogi
Jaunās Salas tautas pasaka
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Reiz dzīvoja divi zemnieki, kuriem bija trīs meitas, un, kā tas parasti notiek, jaunākā no viņām bija visskaistākā un visgudrākā, un, kad viņas māsas devās savās gaitās, viņa vienmēr bija gatava palikt mājās un izpildīt savu darbu, rūpējoties par saimniecību un siltam pusdienām, kad tās atgriezīsies.
Gadi pagāja ātri un kādu dienu, vecāki pēkšņi aptvēra, ka visas trīs meitenes ir pieaugušas un, ka ļoti drīz viņas domās par laulību.
«Vai tu esi izlēmusi, kādam jābūt tava vīra vārdam?» tēvs smejoties vaicāja savai vecākajai meitai kādu vakaru, kad viņi visi sēdēja pie savas mājiņas durvīm ” tu taču saproti, ka tas ir ļoti nozīmīgi, lai laulība būtu laimīga!”
“Jā zinu!” meitene atbildēja “ es nekad nesatikšos ar nevienu cilvēku, kuru nesauc par Zigmundu!”
“Nu, tādā gadījumā, tev ir paveicies, ka šajā valstī ir ļoti daudz Zigmundu un tu vari izvēlēties vienu no tiem!” atbildēja viņas tēvs ” un ko tu saki?” viņš pievērsās otrajai meitai.
«Ak, es domāju, ka nav neviena tik skaista vārda kā Sigurds!» viņa iesaucās.
«Tad tu arī nepaliksi neprecēta!» viņš atbildēja “nākamajā ciemā vien ir septiņi Sigurdi! Un tu, Helga?»
Helga, kura joprojām bija skaistākā no trim, brīdi aizdomājās. Arī viņai bija savs mīļākais vīriešu vārds, bet, tikko kā viņa grasījās to teikt, viņa, šķiet, dzirdēja čukstus:
“Neprecies ar nevienu, kuru nesauc par Habogi!”
Meitene nekad nebija dzirdējusi par šādu vārdu un viņai tas nepatika, tāpēc viņa apņēmās nepievērst uzmanību tam, ko tiko dzirdējusi, bet, kad viņa atvēra muti, lai pateiktu tēvam, ka viņas vīru ir jāsauc par Njalu, tā vietā viņa atbildēja:
“Ja es apprecēšos, tas nebūs neviens, izņemot Habogi!”
“Kas ir Habogi?” jautāja viņas tēvs un māsas ” mēs nekad neesam dzirdējuši par šādu cilvēku!”
“Viss, ko es jums varu pateikt, ir tas, ka viņš būs mans vīrs, ja vien kādreiz man tāds būs!” Helga atbildēja, jo tas bija viss, ko viņa varēja teikt par šo vārdu.
Kad jaunajiem vīriešiem, kas dzīvoja kaimiņu ciemos vai kalnu malās, nāca ausīs par šo trīs meiteņu nodomiem, visi iespējamie līgavaiņi ar Zigmunda un Sigurda vārdu, ieradās apciemot mazo mājiņu. Tostarp ieradās arī citi jauni vīrieši, kuriem bija dažādi vārdi, un, lai gan neviens no viņiem nebija vārdā Habogi, tie bija nodomājuši, iegūt jaunākās meitas sirdi. Starp viņiem bija arī vairāki līgavaiņi ar vārdu Njals, taču Helgai nepatika neviens no viņiem un viņa novērsās no katra, kurš to uzrunāja.
Abas vecākās māsas izdarīja savu izvēli no Sigurdiem un Zigmundiem un tika nolemts, ka abām kāzām jānotiek vienlaikus. Kad nu jaunais pāris bija salaulāts un kāzu cermonija beigusies, raupjš, vecs zemnieks atstāja pūli un, pienācis pie līgavu tēva, teica:
“Mani sauc par Habogi un Helgai ir jābūt manai sievai!”
Tas bija viss, ko viņš teica un lai gan Helga stāvēja bāla un pārsteigumā trīcēja, viņa nemaz nemēģināja aizbēgt.
“Man pašlaik nemaz nav laika runāt par tādām lietām!” atbildēja tēvs, kurš nevarēja paciest domu par savas mīļākās meitas atdošanu šim briesmīgajam sirmgalvim, un, atliekot to malā, cerēja, ka varētu izbēgt no tā. Bet māsas, kuras vienmēr bijušas diezgan greizsirdīgas uz Helgu, slepeni priecājās, ka viņu līgavaiņiem vajadzētu pārspēt viņu.
Kad svētki bija beigušies, Habogi atveda skaistu zirgu no lauka, kur viņš to bija atstājis ganīties, un lika Helgai sēsties uz tā krāšņajiem segliem, kas visi bija izšūti sarkanā un zelta krāsā.
“Tu drīz vien atgriezīsies” viņš sacīja; “bet tagad tev ir jāredz māja, kurā tev būs jādzīvo!”
Helga ļoti nevēlējās doties līdzi vecajam vīram, taču viņas iekšēja balss piespieda viņu paklausīt.
Habogi iesēdināja viņu seglos un pats uzlēca zirgam mugurā ar tādu vieglumu, it kā viņš būtu jauns zēns un kad viņš pierāva grožus, drīz vien viņi bija jau nozuduši no pārsteigto vecāku redzesloka.
Pēc dažām jūdzēm, viņi nonāca pļavā ar zāli, kas bija tik zaļa, ka Helgas acis apžilba un šo zāli ēda aitas ar cirtaināko un baltāko vilnu pasaulē.
“Kādas jaukas aitas! Kam tās pieder?” Helga iesaucās.
” Tavam Habogi!” vecais vīrs atbildēja, “viss, ko tu šeit redzi, pieder viņam, bet vissmalkākās avis visā ganāmpulkā, kam starp ragiem karājas mazi zelta zvaniņi, būs tavi!”
Tas Helgu ļoti iepriecināja, jo viņai nekad nekas tāds nebija bijis un viņa laimīgi pasmaidīja, pasakoties Habogi par viņa dāvanu.
Drīz vien sulīgie, zaļie lauki ar treknajām aitām palika viņiem aiz muguras un nu tie brauca cauri lielam laukam ar upi, kas tecēja tai cauri un kur pie vārtiem stāvēja vairākas skaistas, pelēkas govis, gaidot, kad atnāks piena kalpone un tās izslauks.
«Ak, kādas jaukas govis!» atkal iesaucās Helga “esmu pārliecināta, ka viņu pienam jābūt saldākam par citām govīm! Kā es gribētu, lai man piederētu dažas no tām! Nez, kam viņas pieder?»
«Tavam Habogi!» vecais zemnieks atkal atbildēja “un kādu dienu, tev būs tik daudz piena, cik tu vēlies, bet mēs nevaram apstāties tagad, vai redzi to lielo, pelēko ar sudraba zvaniņiem starp viņas ragiem? Tā būs tava un tu varēsi viņu slaukt katru rītu, kad tu pamodīsies!”
Un Helgas acis spīdēja priekā un, lai gan viņa neko neteica skaļi, viņa nodomāja, ka pati iemācīsies slaukt savu govi.
Jūdzi tālāk viņi nonāca pie plaša lauka ar īsu, asu kūdru, kur visu krāsu zirgi ar spalvu kā satīns rotaļājoties spārdīja pakavus. Šis skats tik ļoti sajūsmināja Helgu, ka viņa no jauna priecīgi iesaucās:
“Kas viņi ir? Ak! Kam viņi pieder? Cik laimīgam gan ir jābūt jebkuram cilvēkam, kurš ir tik jauku radību saimnieks!”
“Viņi pieder tavam Habogi!” viņš atbildēja, ” un tas, kurš, tavuprāt, ir visskaistākais no visiem, būs tavs, un tu drīkstēsi jāt ar viņu! “
Helga to izdzirdējusi, nu gluži aizmirsa par aitām un govīm, kuras bija iepriekš redzējusi.
«Savs zirgs! Ak, apstājies vienu brīdi un ļauj man redzēt, kuru es izvēlēšos! Baltais? Nē! Kastaņa? Nē! Es domāju, ka, galu galā, man vislabāk patīk ogļu melnais, ar mazo balto zvaigzni uz pieres. Ak, apstājies, tikai uz minūti!” Helga lūdzās.
Bet Habogi neapstājās un neklausījās.
“Kad tu būsi precējusies ar mani, tev būs pietiekami daudz laika, lai izvēlētos!” viņš atbildēja un viņi brauca divas vai trīs jūdzes tālāk.
Nelielas mājas priekšā Habogi pievilka grožus un viņi apstājās. Tā bija ļoti neglīta māja, to varēja pamanīt jau pa gabalu.
“Šis ir mans nams, un tam ir jābūt arī tavam!” sacīja Habogi, kad viņš piesteidzās un izstiepa rokas, lai noceltu Helgu no zirga. Meitenes sirds nedaudz aptumšojās, jo viņa domāja, ka cilvēks, kuram bija tik brīnišķīgas aitas, govis un zirgi, varētu būt uzcēlis sev glītāku vietu, kur dzīvot, bet skaļi viņa to neteica. Paņēmis viņas roku, Habogi veda viņu augšup pa pakāpieniem.
Bet, kad viņi iegāja mājā, Helga palika stāvot tur apjukusi par visapkārt esošo skaistumu. Nevienam no viņas draugiem nepiederēja šādas lietas, pat ne dzirnavniekam, kurš bija bagātākais cilvēks, kuru viņa pazina. Visur bija paklāji- biezi un mīksti, un dziļi bagātīgās krāsās un spilveni bija no zīda, kas lika viņai kļūt miegainai, tikai uz tiem paskatītos vien, un visapkārt izvietotas nelielas ķīniešu figūriņas. Helgai šķita, ka viņa varētu skatīties uz to visu mūžīgi.
Tad Habogi pienāca pie viņas un teica:
“Man uzreiz jāsāk gatavoties mūsu kāzām, bet mans audžudēls tevi aizvedīs mājās, kā es solīju. Trīs dienu laikā viņš tevi atvedīs atpakaļ uz šejieni kopā ar taviem vecākiem un māsām, un visiem viesiem, kurus tu būsi uzaicinājusi. Līdz tam laikam svētki būs gatavi!”
Helgai bija tik daudz par ko domāt, ka brauciens mājup šķita ļoti īss. Viņas tēvs un māte bija priecīgi viņu redzēt, jo viņi nejutās pārliecināti, ka tik neglīts vīrietis kā Habogi, iespējams, nebūtu spējis nodarīt viņai ko sliktu. Un pēc tam, kad tie bija iedevuši viņai vakariņas, viņi lūdza meiteni pastāstīt viņiem visu, ko viņa bija tur darījusi, bet Helga viņiem tikai teica, ka viņiem pašiem jāierodas tur pēc trim dienām uz viņas kāzām.
Svinības iesākās jau pašā rīta agrumā un norisinājās visu dienu. Helga nu izrādīja vecākiem un abām māsām visu, kas viņai turpmāk piederēs un Helgas divas māsas kļuva zaļas no skaudības, kad viņas gāja garām aitu, govju un zirgu ganāmpulkiem un dzirdēja, ka labākais no katra tika dots pašai Helgai, bet, kad viņi ieraudzīja nabaga mazo namu, kam bija jābūt viņas mājām, viņu sirdis atkal kļuva gaišas.
“Man būtu jākaunas dzīvot šādā vietā” viņas čukstēja viena otrai.
Vecākā māsa stāstīja par izgrebto akmeni virs viņas mājas durvīm, un otra māsa lielījās ar istabu skaitu, kas viņai bija. Taču brīdī, kad viņas iegāja mājā, māsas pārņēma niknums un skaudība par visu to krāšņumu, ko viņas tur redzēja un viņu sejas kļuva baltas un aukstas no dusmām, kad viņas ieraudzīja kleitu, ko Habogi bija sagatavojis savai līgavai, — kleitu, kas mirdzēja kā saules stari, kas dejoja uz ledus.
“Viņa NEIZSKATĪSIES smalkāka par mums!” viņas kaislīgi kliedza viena otrai.
Kad pienāca nakts un visi bija aizmiguši, māsas izzagās no savām istabām un, paņēmušas Helgas kāzu kleitu un iemeta to pelnos, ierušinot labi dziļi, tā ka nu tā kļuva netīra un nevelkāma. Bet Habogi, kurš zināja nelielu maģiju un bija uzminējis, ko viņas darīs, pārvērta pelnus par rozēm un uzlika māsām tādu burvestību, lai viņas nevarētu atstāt šo vietu visu dienu un katrs, kas gāja garām, nu izsmēja viņas.
Nākamajā rītā, kad visi pamodās, neglītā, nolaistā māja bija pazudusi un tās vietā stāvēja krāšņa pils. Viesu acis veltīgi meklēja līgavaini, bet varēja redzēt tikai skaistu jaunekli ar zila samta un sudraba mēteli un zelta kroni uz galvas.
“Kas tas ir?” viņi jautāja Helgai.
“Tas ir mans Habogi!” viņa lepni atbildēja.
Beigas.
Nakts taksometrs
14.nodaļa
Nepabeigtais portrets
Imalda Vuda
Nakts ir mitra un smaržo pēc svaigas zāles, negaisa noskalota, pamalē pamazām sāk jau sārtoties rīts. Inta savelk ciešāk jaku un iet pāri pagalmam. Visi šie saullēkti un saulrieti, kurus viņa te ir redzējusi tik daudzas reizes-visi tie ir tuvinājuši viņu šai vietai- “Maldugunis” ir un paliek viņas mājas. Kādu brīdi viņa stāv pagalma vidū un izbauda agrā rīta miera burvību, tad apņēmīgā solī dodas uz mājas otru galu- ziņkārības un vēl nezin kā dzīta, viņa nolemj uzkāpt bēniņos vēlreiz, šajā agrajā rīta stundā, lai apskatītos, vai nav kaut kas, kas varētu izskaidrot neizprotamo vēstuli, kura adresēta mātei un dotu iespēju iepazīt viņu labāk. Inta pati nespēj izskaidrot kāpēc, bet viņai šķiet, ka ir vēl kaut kas, kas varētu atšķetināt šo jau daudzos gadu desmitus neatrisināto rēbusu. Kas īsti ir šī vēstule aizmirstajā grāmatā- nejaušība vai gabaliņš no kādas puzles? Tā ir liecība kādam dzīvesstāstam, kam dzīvam un izdzīvotam, kam degošam un reālam! Daļa no tās viņas mātes dzīves, par kuru. iespējams, neviens pat nenojauta. Varbūt tā varētu būt atbilde viņas piepešajai izzušanai….
Bēniņu grīda čīkst zem viņas kājām, kad Inta sper piesardzīgus soļus pretīm nezināmajam. Šeit ir gandrīz pilnībā tumšs, tikai kabatas batereja met gaismas kūļus uz bēniņu grīdas un sienām. Inta nodrebinās. Varbūt būtu bijis prātīgāk nākt šurp dienas laikā, bet Inta grib pabūt viena, bez jautājumiem un paskaidrojumiem.
Vecas kastes, dažādi sadzīves priekšmeti… kādus gan krāmus cilvēki neglabā! Tagad tiem vairs nav nekāda nozīme un Inta tos izvāks no šejienes. Inta atrod arī kasti ar mātes drēbēm, atmiņā no jauna uzplaiksnī smarža, kad māte viņu mazu turēja rokās. Inta to ieelpo un acīs sariešas asaras- tā vien šķiet, viņa jūt mātes klātbūtni šeit. Elvīra viņai bija mātes un tēva vietā, tomēr tagad, kad pagātne ir viņu atradusi, kaut kāda sāpīga un dziļi neaizaugusi rēta viņā ir atkal atraisījusies. Inta apsēžas uz grīdas un atspiež muguru pret sienu, ilgi aizturētās asaras izlaužas no viņas un karstām straumēm plūst pāri vaigiem. Varbūt viņai tomēr nevajadzēja šurp nākt… Nē, viņai jāuzzina patiesība! Kas bija šis vīrietis, kurš rakstījis mātei vēstuli? Inta pieceļas un sāk rakņāties pa vecajām mantām no jauna. Nekā vērtīga, nekā, kas uzvedinātu uz kādas domas pavediena. Tā nudien bija muļķīga doma nākt šurp… Inta pieskaras mantu kaudzei un tā piepeši nobrūk. Sasodīts! Te jau sen bija nepieciešama tīrīšana! Uz visām pusēm izripo krāmi, bet līdz ar tiem, ar troksni nogāžas kas ietīts smags un četrkantains. Glezna? Droši vien tā te nogrūsta kopā ar pārējām mantām, jo karājusies pie sienas, kamēr līdz kaklam visiem apnikusi un atnesta te, nolemta aizmirstībai.. Inta apgroza rokās ietīto rāmi. Ietīta tā, it kā būtu kas vērtīgs … materiāli vai morāli… Kaut kas, kas nolikts malā, bet rūpīgi saglabāts. Intu pārņem ziņkāre un viņa sāk atsaiņot noslēpumaino rāmi. Tā patiesi izrādās glezna- labi saglabājusies, neskatoties uz putekļu, iespējamā mitruma un vēl citu faktoru, kuri varētu apdraudēt ietekmi.
Interesanti, kas gan tas varētu būt? Inta pagriež gleznu, tā ka nu atklājas tās būtiba un… sastingst. Sieviete, kas tajā attēlota viņai liekas tik pazīstams- tas ir viņas mātes portrets….
Tagad, pāris reižu nedēļā, pēcpusdienās, pēc mācībām mākslas skolā, Olga iet uz Inta darbnīcu, kas vienlaikus iekārtota arī kā neliels dzīvoklis. kur laiks, šķiet, apstājies starp gleznu metiem, molbertu audekliem un krāsu smaržu. Tā ir kā cita pasaule, kaut kur starp reālo dzīvi un kaut ko netveramu. Stāvās kāpnes, kuras ved uz darbnīcu, viņa pieveic skriešus un klauvējienam pie lielajām koka durvīm, atbilde ir Inta smaids, kurš ir jau apbūris viņas prātu.
“Olga! Nāc iekšā, es zināju, ka tu atnāksi!”
Viņa seko Intam cauri nelielam, šauram koridoram, kurš iziet uz plašu, ar gleznām, sastatnēm, traukiem ar otam, krāsām, apgleznota zīda, gobelēnu gabaliem piepildītu telpu un, protams, tas viereizējais aromāts un atmosfēra, kura šeit valda. Olgai elpa aizraujas ne tikai pirmo reizi, bet ikreiz šeit ienākot, viņa, nudien, jūtas kā Alise, kura nonākusi Aizspogulijā. Ints, šķiet, ir to pamanījis un klusējot smaida.Viņu sarunas ir radošas un dziļas, skatieni brīdi pa brīdim apstājas viens pie otra… Olga nevar šurp vairs neatnākt, viņai tas ir nepieciešams kā gaiss, kuru viņa elpo, kā gaisma, kuru viņa redz. Viņu satikšanās reizes kļūst arvien biežākas, bet šķiršanās arvien grūtākas.
“Es vēlos izdarīt ko īpašu!” Ints kādu dienu ierunājas, kad klusēdams ir vērojis meiteni krietnu brīdi.
“Un kas tas ir?” Olgas acis ieinteresētībā un uztraukumā ieplešas.
Kāds ir ar mieru ko izdarīt viņas labā! Izņemot viņas māsu Elvīru, kura ir divdesmit gadus vecāka un izaudzinājusi viņu kā māte, pēctam, kad abi meiteņu vecāki gāja bojā karā, vēl neviens nav vēlējies izdarīt ko viņas labā!
“Es vēlos uzgleznot tavu portretu! Tu esi tik skaista kā dievība, Olga, nē, patiesi..;” viņš steidzas runāt tālāk, kad Olga grib ko iebilst “tu esi skaistākā meitene, kādu esmu saticis savā dzīvē un vēl- tev ir skaists vārds “Olga”, tik apaļš un kārdinošs kā tāda zemeņoga! ” viņš runā un smaida.
Olga klausās un jūtas pagalam apmulsusi par tādiem komplimentiem, jo viņa nav radusi ko tādu saņemt, apmulsusi par visu, ko viņš tagad runā, bet viņai tas patīk. Patiesībā, vēl neviens viņas divdesmit gadus ilgajā, vai, vareizāk sakot, neilgajā, mūžā nav ko tādu viņai sacījis.
“Es…”
“Vai tu piekrīti?”
Ints pienāk pie viņas un paceļ meitenes zodu, lai ieskatītos viņas acīs “patiesībā, tas ir kas īpašs, ko es jūtu pret tevi, Olga, kas tāds, ko neesmu izjutis ne pret vienu!”
Olga pamāj, viņa ir ieinteresēta, viņa ir aizrauta un, iespējams, jau bez prāta iemīlējusies.
Olgas sirds spurdz kā jauns putns, kurš lido pretīm brīvām debesīm, kad viņa nu nāk šurp katru pēcpusdienu dienu pēc mācībām. Viņa jūtas īpaša, viņa jūtas novērtēta. Viņa neuzdrošinās vaicāt, vai viņš gleznojis arī citu meiteņu portretus, galu galā viņš ir viņas pasniedzējs, docents Ints Landmanis- talantīgs, pašpārliecināts, piecpadsmit gadus vecāks… Olga nezina, par ko viņai atvēlēta tāda labvēlība, bet zina, ka viņai tas patīk un, ka arī viņas sirdī ir īpaša vieta šim cilvēkam
Kādu dienu, kad portrets jau gandrīz pabeigts, Ints noliek malā otu un, brīdi skatījies uz viņas, pieceļas.
Pēcpusdienas saules stari ielaužas pa darbnīcas bēniņu logu un krīt uz Olgas sejas un meitenīgā auguma, un Ints ir pārņemts ar šīm izjūtām, ar apbrīnu un vēl ko vairāk, kad viņš tur stāv un, nenolaižot acis, vēro meiteni, tad, straujiem soļiem pieveicis attālumu starp viņiem, viņš pienāk un lēnam pastiepis roku, atglauž matus, kuri krīt pāri meitenes vaigam, turpinoties, akurāti savītā pīnē.
“Tev ir skaisti mati. Kādēļ tu tos nelaid brīvi krist pāri pleciem? Tā tu izskatītos vēl skaistāka, pieaugušāka”
“Es nezinu… vienkārši žēl tos nogriezt…” Olga apmulsusi skatās uz savu bizi.
“Tu esi tik skaista, bet tik vienkārša, tas man patīk!”
Olga neatraujas, kad Ints noliecas, kad viņa lūpas atrod viņējās, viņa saraujas tikai tad, kad viņa īkšķis viegli atbīda viņas zodu, paverot viņas lūpas.
“Nebaidies! Es nedarīšu neko, ko tu nevēlēsies” Ints nočukst pie vņas lūpām “es taču esmu džentelmenis!” viņa acis dzirkstī uzjautrinājums, kad viņš ieskatās Olgai acīs.
Olga nepretojas, viņai šī spēle patīk.
“Paliec uz vakariņām, mēs varētu atzīmēt to, ka pavisam drīz būs iemūžināts skaistākās meitenes portrets visā Universitātē, nē Visumā!”
“Tu mani mulsini!” Olga iesmejās.
Pavisam nesen viņa sākusi saukt viņu uz “tu”, taču nekādi nespēj saukt vārdā.
“Un, lūdzu, sauc mani beidzot vārdā, negribu vairs dzirdēt, ka es esmu docents, jo es gribu būt tev kas vairāk kā docents, Olga! Vai tu to arī vēlies?”
Ints saņem Olgas roku pāri galdam, kad viņi vakariņo Inta nelielajā virtuvītē, baudot sarkanvīnu, kuru Ints atvedis pagājušajā gadā, būdams konferencē Itālijā.
“Labi… Int!”
“Tā jau ir labāk!” Ints pasmaida “par mums!” viņi saskandina glāzes.
Tā arī ir pirmā reize, kad Olga dzer īstu sarkanvīnu- saldu un reibinošu kā dievu nektāru, bet reibinošāka par to ir Inta klātbūtne un smaids.
“ Un, iespējams, par kā jauna sākumu, ja vien tu atļausi man būt kam vairāk, kā tavam docentam… ”
Viņi skūpstās no jauna un Olgai laiks apstājas šeit- šajā darbnīcā, Inta rokās.
“Lūdzu, paliec šonakt, Olga!” Ints čukst, atbalsojoties Olgas laimīgajos sirdspukstos.
Piecpadsmit gadu robeža, kas viņus šķir “izkūp” kā nebijusi, viņa aizmirst, ka ir docenta Inta Landmaņa studente, šonakt tas ir viņas Ints…
Inta skatās uz mātes portretu un cauri viņai izstrāvo laiks. Laiks, kurš tagad satindzis šajā sejā. Viņas acu skatiens, seja…. Kuram tas tika veltīts, kad tapa šī glezna?
Inta apgriež gleznu, cerībā atrast kādu liecību… parakstu… zīmīti…, bet nekā nav!
“Inta? Vai tu tur esi?” no lejas atskan Rimanta balss.
Inta ātri atskatās un noliek gleznu vietā. Viss sāk kļūt pārāk interesanti, lai atstātu to bez ievērības….
(turpinājums aprīļa numurā)