Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Februāris
2025.
Ievadraksts
Allaž dzīvespriecīgais un jaunus piedzīvojumus mīlošas Litausis sveic savus lasītājus ar jaunā “Literārās Auss” numura iznākšanu, piedāvājot vēl spraigākus, vēl neparastākus un izzinošākus piedzīvojumus. Darba karstumā un Fantāzijas pasaules izzināšanā viņš neaizmirst būt arī romantiķis un sveic savus lasītājus Svētā Valentīna dienā. Lai vai kā, piedzīvojumi turpinās! Sekosim viņam pa noslēpumu takām fantāzijas miglas apvītos mežos un laukos, piedzīvosim bailes, neziņu un uzvaras, un ļausimies izjūtam, kuras liek sirdij pukstēt straujāk un asinīm riņķot straujāk. Nu tad- laimīgu ceļu, Fantazētāj!
Vienmēr ar jums kopā esošais un uzticīgais Litausis.
Mīlestība ziedu valodā
Romantisks Valentīna dienas stāsts
Imalda Vuda
Ielās šodien valda kņada- cilvēki steidzas viens otram garām, katrs uz savu pusi, viņu soļi ir viegli un tajos jaušama apņēmība un prieks, un nav jau brīnums- šodien taču īpaša diena- Valentīndiena, kad visās sirdīs ielīst mīlestība, labestība un gaišums, bet galvenokārt jau mīlestība. Mīlēt un tikt mīlētiem. Lilija, ceļā uz darbu, noskatās viņos un smaida-ir tik patīkami redzēt un izjust cilvēku pozitīvo satraukumu, kurš burtisko strāvo no tiem tādos brīžos kā šis. Lilija pati ir neglābjama romantiķe, ja tā var teikt, tikai… diemžēl savu “otru pusīti” viņai tā arī vēl aizvien nav izdevies satikt, bet viņa par to neskumst, viņa vēl joprojām cer. Vairāk par visu, Lilija mīl savu darbu, viņa strādā ziedu saloniņā, veidojot skaistākās ziedu kompozīcijas pilsētā un pret ziediem viņa izturas, it kā tie būtu viņas pašas bērni. Stundām ilgi viņa var likt kopā dažnedažādas ziedu galviņas, lai tikai iznāk pēc iespējas neparastāk un skaistāk, un vēl- viņa ar katru no tiem sarunājas, pārspriežot, kādam nolūkam šī buķete tiek veidota un kur tās nokļūs. Viņa pati nes zieda vārdu, varbūt arī tas rada šo neparasto saikni ar tiem. Lilija nēsā sarkanu mēteli, ar to viņa atšķiras no citiem šīs pilsētiņas iedzīvotājiem. Viņas veikaliņu iecienījušas gan mājsaimnieces, kuras mīl telpaugus, tās labprāt iegādājas gan biezlapainās kalanhojas, kuras priecē ar sīku, sarkanu ziedu “smaidiņiem”, gan mūžam zaļojošās palmas, kuras ar savu cēlumu izrotā kā savrupnamu foajē, tā arī piešķir zaļu svaigumu intīmajai guļamistabai, daža atzīst arī durstīgos “akmeņus”- kaktusus, vecākiem, kuri meklē ziedus saviem bērniem, skolas gaitas uzsākot, cieņā drosmīgie zobeni- gladiolas un ziedu karalienes- rozes un neapšaubāmi, līgavas šeit nolūko skaistākos ziedus savam līgavas pušķim- tad tiek veidotas kompozīcijas no dažādiem ziediem. Lilija vienmēr ir priecīga palīdzēt, paskaidrot un atbalstīt savus klientus. Lielāko tiesu tās ir sievietes, kuras iecienījušas šo krāsaino, smaržīgo pasauli.
Arī Makss šorīt steidzas uz savu biroju, kā vienmēr. Darbs viņam saistīts ar dokumentu kārtošanu, līgumu parakstīšanu, telefonu zvaniem, tikšanām ar klientiem. Viņa darbs nebūt nav radošs, nav aizraujošs vai interesants, bet ir ienesīgs, viņš ir uzņēmējs. Makss iet steidzīgā solī, skatiens seko trotuāra bruģim, viņa ādas zābaku zoles klaudz pret sasalušo zemi. Garām zvanīdams aizdārdina tramvajs, turp un atpakaļ švīkst automašīnas, garāmgājēji steidzas savās gaitās- lielāko tiesu tie visi ir svešinieki, retie atpazīst viens otru un sasveicinās. Tie ir steidzīgi pārmīti smaidi un daži vārdi. Maksi šeit pazīst visi un nepazīst neviens- viņš ir viens no gājējiem.
Piepeši kaut kas liek Maksim apstāties- kā sarkanā gaisma luksoforā, kura liedz šķērsot ielu, viņa uzmanību piesaistījis Lilijas sarkanais mētelis un jaunās sievietes vieglā gaita, salīdzinoši ar pārējiem steidzīgajiem, ikdienas rīta nomāktajiem gājējiem. Kur gan viņa tā iedama šajā rīta stundā? Bet.. kur tad viņa ir? Kamēr Makss tā prāto, sieviete izzudusi viņa skatienam un tad viņš pamana pazibam ko sarkanu kādās durvīs. Ziņkārība šoreiz ir stiprāka par viņu un Makss pieiet pie durvīm, lai redzētu, kur nozudusi impozantā svešiniece. “Lilijas ziedi”- vēsta krāsaina izkārtne. Interesanti, viņš iet šo pašu ceļu dienu dienā, bet šādu ziedu veikaliņu nav ievērojis. Nuja, viņam jau nav kam pirkt ziedus, varbūt arī tādēļ…
Tagad Maksam jāsteidzas uz darbu, bet pēcpusdien viņš atceras “Lilijas ziedus” un meiteni sarkanajā mētelī. Vai Lilija ir viņas vārds? Skaists vārds- cēls un sievišķīgs tai pašā laikā.
Makss nolemj paskatīties veikaliņu tuvāk. Zvans pie durvīm maigi noskan, viņam ienākot un ienesot ielas aukstumu un rosību saloņa siltajā atmosfērā. Tur jau viņa stāv- tumšmataina, smaidīga un maiga būtne.
“Jums ir skaists salons! Vai tas pieder jums?” Makss uzsāk sarunu.
“Jā, ziedi ir mans prieks.Tie ir tikpat dzīvi, kā mēs un prot sarunāties!”
“Patiešām? Vēl nekad nav nācies sarunāties ar ziediem! Tas ir… neparasti!” Makss pasmaida “piedodiet, nebiju tā domājis!”
“Nekas, es neapvainojos!” Lilija pasmaida pretīm, viņas smaids uzplaukst kā skaists zieds.
“Kādēļ saloniņu sauc ”Lilijas ziedi”? Vai Lilija ir jūsu vārds?”
“Jā, es esmu Lilija…”
“Skaists vārds! Es esmu Makss, uzņēmējs kādā birojā netālu no šejienes. Ticiet man, mana ikdiena paiet pelēcīga un garlaicīga, apkārt lidinoties bezgalīgām ciparu rindām, kurus man jāsaliek vietā, cilvēku sejām, no kuriem atkarīga mana karjera un tā tālāk, tādēļ man ir patiess prieks redzēt vienu patiesi māksliniecisku, nedaudz citādāk pasauli redzošu un daiļu būtni!” Makss vēl joprojām smaida.
“Paldies!”
Redzot Liliju piesarkstam, viņas skaistajam smaidam vēl joprojām nenodziestot, Makss ieinteresējas par meiteni vēl vairāk. Tik skaistu un vienkāršu sievieti nenākas satikt katru dienu.
“Vai varu jums ko piedāvāt no šiem brīnešķīgajiem ziediem vai kompozīcijām? Varbūt vēlaties rozes mīļotajai sievietei? Mums ir klasiskas tumši sarkanas, tās es esmu nosaukusi “Pusnkts uguns”, vai šīs dzeltenās ar sārto toni, tās ir “Rīta saule”! ”
“Viņām ir tikpat sārti vaidziņi, kā jūsu pašlaik!” Makss smaidot noskatās, kā meitene pietvīkusi un pati aizrāvusiess ar savām mīlulēm.
“Jūs tos ļoti mīlat!”
“Jā! Ziedi man ir viss!”
“Bet kāds… īpašs cilvēks?”
“Ah, man nav īpaša cilvēka, tikai šie ziedi!”
Lilijas skaistajā sejā tagad parādās skumjas un Maksim kļūst viņas žēl- ir taču Valentīna diena, bet šī jaukā meitene vēl joprojām ir viena…
“Es vēlētos iegādaties ziedus kādai īpašai meitenei, kura ir to pelnījusi šajā Valentīndienā!” viņš beidzot ierunājas.
“Tā nu gan ir laimīga meitene! Viņa saņems ziedus no izskatīga, gudra un turīga jaunekļa rokām!” Lilija nopūšas.
“Jums tā šķiet?” Maksa skatiens pievērsās Lilijai, kura savu skatienu pašlaik nolaidusi, neizprotamās bēdās, kuras tā pirmoreiz izjūt.
Nē, tā nav skaudība. Lilija vispār nekad neskauž, tikai priecājas par citu cilvēku laimi un veiksmi, mātei viņu tā mācījusi kopš mazotnes un viņa to ievēro, ticot, ka tas nes viņai veiksmi, bet šoreiz…, Lilija īsti pat nesaprot kādēļ, bet šoreiz viņa jūtas savādāk… it kā viņai būtu žēl, ka ziedi no šī simpātiskā, pievilcīgā vīrieša rokām nonāks kādas citas meitenes rokās… Ak, kādas muļķības! Viņi taču pazīstami vien pāris minutes, ko gan viņa iedomājas!
“Dodiet man, lūdzu, šīs te rozes!” Makss norāda uz tumši sarkaniem ziediem-pašām lielākajām un dārgākajām rozēm visā salonā.
Lilija vēlreiz nopūšas un grasās tās iesaiņot, kad Makss pastiepj savu slaido roku, lai viņu atturētu.
“Iesaiņot nav nepieciešams! Paldies!”
“Bet kā… ārā aukstums!”
“Es tās nenesīšu ārā!”
Kad Makss saņem rozes no Lilijas rokām, viņu rokas nedaudz saskaras un skatieni sastopas, tad viņš pasniedz tās atpakaļ pārsteigtajai meitenei:
“Tas jums! Priecīgu Valentīna dienu!”
Viņš uzliek naudas zīmi, kura pārsniedz ziedu summu.
“Izdot nav nepieciešams!”
“Man? Tās patiešām man?”
“Skaistas, vai ne tā? Tikpat skaistas, kā jūs!”
Kad Lilija paceļ savas acis, tajās ir neticības un agrīnu jūtu atblāzmas sajaukums. Vārdu par vārdam, viņi iepazīst viens otru arvien labāk un drīz vien sāk satikties, vasarā Lilija un Makss nolemj uzsākt dzīvi kopā.
Tās ir laimīgas dienas, nedēļas un mēneši, kurus viņi pavada kopā, bet tad- Maksim jādodas komandējumā, tā ir pirmā reize, kad viņi šķiras, kopš ir kopā. Viņi apsola gaidīt viens otru. Kad Makss atgriežas, rudens jau pieteicis sevi un Lilijai karstākais darba laiks, izgatavojot ziedu kompozīcijas jaunajam mācību gada sākumam, bez tam, vairāki pilsētiņas laimīgie pāri nolēmuši savienot savas dzīves uz visiem laikiem, tā ka Lilijai rūpes arī par līgavas pušķu izgatavošanu. Pasūtījumi ir daudz, Lilija cenšas darīt labāko un viņa ir pārņemta ar to, ko dara…
“Vienu vakaru, tikai šo vienu vakaru…” Makss lūdzas, bet Lilijai vēl jāuzdrukā ielūgumu kartiņas… Kad Maksim jādodas komandējumā otrreiz, tuvojas Ziemassvētki.
“Man ir ļoti žēl, ka nevarēšu būt kopā ar tevi Ziemassvētku vakarā, bet es domāšu par tevi ļoti, ļoti un tad mēs vienmēr būsim kopā!”
“Man nepietiek domāt vien par tevi, es vēlos būt ar tevi kopā!”
“Man ir patiešām žēl, bet man jābrauc, šis man ir svarīgs komandējums, iespēja uz paaugstinājumu…”
Ziemassvētku vakaru un Jaungadu Lilija sagaida viena, viņa neizjūt nekādu prieku un gandarījumu par šiem svētkiem, jo līdzās nav Makss.
Mēneši lido, bet Makss vēl nav atgriezies. Liliju pārņem bailes un neziņa- un ja nu ar viņu kas atgadījies…
Atkal pienāk Valentīna diena un Lilijai sirds smaga- laikam jau viņa arī to pavadīs gluži viena… Viņa atceras, kā pagājušo gadu viņi iepazinušies un pasmaida, tas sasilda viņas bailēs un bēdās sastingušo sirdi. Valentīna dienas vakarā atskan zvans pie durvīm. Tajās stāv… milzīga rožu buķete ar kājām. Laikam Makss ar kurjeru atsūtījis viņai tās. Tad rožu buķete pašķirās un viņa ierauga Maksa smaidošo seju.
“Makss!”
Lilijai nākas apskaut vispirms rozes un tad draugu.
“Uzmanīgi, tam ir ērkšķi!” Makss vēl joprojām smaida “tās visas ir tev! Priecīgu Valentīna dienu un piedod, ka aizkavējos!”
Lilija saņem ziedus, viņas seja nu staro:
“Es tik ļoti gaidīju tevi atgriežamies! Nemaz nezināju, ko domāt! Es nevaru dzīvot bez tevis, Makss!”
“Un es bez tevis, Lilija! Vai tu paliksi ar mani? Pavisam… Kļūsti mana sieva!”
Lilijas sirds uzspurdz gaisā kā pavasara cīrulis, viņas rokas cieši aptinās ap mīļotā kaklu:
“Jā, Makss! Es palikšu ar tevi, es būšu tava sieva! Palikšu mūsu ziedu pasakā uz visiem laikiem!”
Beigas.
Naktsmītne. Tumšais plīvurs
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
“Patrik, esi pilnībā pārliecināts, ka mēs ejam pa pareizo ceļu?”meitene ar bažām atskatījās uz puisi, kurš viņai aiz muguras lauzās cauri brikšņiem “drīz jau kļūs pavisam tumšs, bet mēs tikai ejam arvien dziļāk un dziļāk mežā, nevis ārā no tā!”
“Neuztraucies, Alise! Pavisam drīz mēs būsim ārā! Vēl pavisam nedaudz! ” puisis atsaucās pat neatskatījies.
“Es esmu nogurusi un man bail mežā naktī! Un kas būs tad, ja mēs līdz tumsai neatradīsim ceļu ārā no šejienes?” viņa apstājās un atskatījās uz draugu.
“Muļķības, mēs vairs neesam mazi bērni! Es par visu parūpēšos, apsolu! Labi? ”
Meitene pamāja ar galvu un viņi turpināja ceļu.Tumsa iestājās negaidīti. Viņi sameklēja savās mugursomās kabatas baterejas un tagad devās uz priekšu, apgaismodami ceļu.
“Ko mēs tagad iesāksim?”
“Mums jāatrod vieta, kur šonakt pārnakšņot!”
“Bet kur mēs šeit varam pārnakšņot! Tā bija tava vaina, ka tu gribēji iet apskatīt mežu!”
“Un tu piekriti!” Patriks tagad kliedza pretīm.
Tālāk Viņi gāja klusēdami.
“Es redzu gaismu! Paiesim tuvāk, lai redzētu, vai tur nav kāda māja, kurā var lūgt naktsmājas!” Patriks iesaucās.
Viņi devās uz to pusi, no kurienes nāca gaisma un, patiešām, netālu no viņiem atradās namiņš, ja tā varēja saukt to koku zariem aizaugušo graustu, kurš pavērās viņu acu priekšā.
Patriks piegāja pie būdas un pieklauvēja. Pēc brīža durvis atvērās un tajās stāvēja liela auguma, muskuļains vīrietis. Viņa skatiens nomērīja abus jauniešus no galvas, līdz kājām. Piepeši, viņa melnās acis tumsā sarkanīgi iespīdējās, kad viņa skatiens apstājās pie meitenes un vairs nenovērsās.
“Kā jūs abus sauc un kādēļ esiet šeit šajā vēlajā stundā?”
“Mani sauc Patriks un šī ir mana draudzene Alise, mēs gājam pa mežu, bet uznāca tumsa… ”
“Ak tad nobijaties no tumsas? ” svešinieka tumšajās acīs pavīdēja zobgalības dzirksteles “es esmu Spiros, sekojiet man!” viņš noteica, vezdams dziļāk.
Pustumšā telpa, kurā viņi nonāca, nebija liela, bet mājīga, salīdzinoši ar tumšo nakts mežu, kurš nu palika viņiem aiz muguras, Spirosam aizverot mājokļa durvis. Kamīnā sprakšķēdams kūrās uguns, mezdams ēnas uz sienām un grīdas, tas arī bija vienīgais gaismas avots šeit, netālu no tā bija izklāta balta dzīvnieka ādas sega, acīmredzot paredzēta gulēšanai vienai personai, neliels galdiņš, krēsls… tas arī bija viss, kas šeit atrodams.
“Jūs šeit dzīvojat viens, meža vidū?” Alisei tagad paspruka it kā dabisks, pats par sevi radies jautājums, skatoties apkārt uz vientulīgo meža būdu.
“Jā, es šeit dzīvoju!” nedaudz atskatījies pāri plecam uz saviem negaidītajiem, naksnīgajiem viesiem, kuri viņam sekoja, svešinieks piegāja pie vienīgā krēsla un iesēdās tajā.
“Tas vienkārši ir nedaudz neparasti…”
“Man tā patīk… Parasti es viesus neuzņemu, bet jūs abi.. esiet izņēmums!”
“Paldies par tādu viesmīlību, mums patiešām šonakt nav kur iet, bet.. vai jums šeit nav vientuļi un bail? Kādēl jums patīk šeit dzīvot?” Alise nenoturējās vēlreiz.
“Neuzdod tik daudz un muļķīgus jautājumus!” Spiros tagad piecēlās un piegāja pie Alises un Patrika, kuri vēl joprojām stāvēja istabas vidū. Viņa acis dega uguns liesmu gaismā. Piegājis Alisei cieši klāt, viņš pacēla garo, smalko roku ar tikpat garajiem pirkstiem un pārlaida to meitenes vaigam:
“Tu esi skaista meitene, bet ne sevišķi gudra…” viņš noteica, pirms aizgāja atkal līdz krēslam, apsēdās tajā no jauna un klusēdams vēroja liesmas kamīnā, šķietami ko apsvērdams. Alise tā īsti nesaprata, vai viņai tagad pienāktos apvainoties, vai nē par tādu piezīmi.
“Alise, izbeidz, nekaitini viņu!” Patriks pusbalsī teica
Tad viņa skatiens no jauna pievērsās abiem.
“Nu ko jūs abi stāviet man priekšā!? Jūs mani nudien kaitiniet..”
Alise un Patriks klusēdami paklausīgi nosēdās netālu no kamīna.
“Tātad jūs sakiet, ka gājiet un nomaldījieties?”
“Jā, tumsa uznāca pēkšņi…” tagad ierunājās arī Patriks.
“Ak! Bērni naktī… Nu labi, variet palikt, jūs būsiet mani viesi šonakt!”
“Pat, esi pārliecināts, ka tā ir laba vieta, lai pārnakšņotu?” Alise čukstēja Patrikam, jūtot, ka Spiros viņus cieši vēro.
“Es nezinu, bet mums nav citas izvēles- ir jau pavisam tumšs un šovakar mēs neatradīsim ceļu ārā no meža tik un tā!” Patriks tāpat čukstus atbildēja.
“Man nepatīk šī vieta un šis vīrietis!” Alise no jauna čukstēja draugam.
“Man arī viņš nepatīk, viņā ir kaut kas tumšs un draudīgs,bet mums vajadzīgs jumts virs galvas šonakt! Nu Alise.. tikai šonakt un tad mēs iesim projām un aizmirsīsim viņu!”
“Tikai šonakt, apsoli! Apsoli man, Patrik! ”
“Labi, labi, nomierinies taču!”
“Pat, man ir bail!” meitene piesēdās viņam ciešāk, it kā meklēdama glābiņu no kaut kā, ko pati nezināja.
“Beidz, neesi kā maza meitene, viņš mūs vēro!” Patriks pusbalsī čukstost, parāvās nedaudz sāņus, pametot skatienu uz Spirosu, kurš vēl joprojām nenolaida no viņiem acis.
“Un tu kaunies no tā, ka mēs mīlam viens otru?” Alise aizvainota iesāņus pameta skatienu uz puisi.
“Es nezinu….”
Alise piecēlās kājās.
“Es esmu ļoti nogurusi, vai es varu kur apgulties? ” viņa tagad pievērsās Spirosam.
“Protams! Tu vari gulēt tur-uz baltā paklāja pie kamīna, tur tev būs silti un ērti!” viņš norādīja uz vietu, kur kamīna liesmas sprēgādamas meta garas atblāzmas uz kamīna ķieģeļiem un paklāja. Tā patiesi likās omulīga vieta…
“Un es?” Patriks iejautājās.
Spiros uzmeta viņam skatienu:
“Tu? Padomāsim…”
Naktī Alise pamodās izbijusies. Svešā istaba grima gandrīz pilnīga nakts tumsā, tikai no kamīna krita vāja gaisma, šajā gaismā viņa ieraudzīja svešinieka melnās acis pavisam tuvu skatāmies uz viņas un juta viņa karsto elpu, kura bija karstāka, kā cilvēka elpa. Alise dzirdēja sevi iekliedzamies un tad viņas acu priekšā aptumšojās.
Kad nākamajā rītā viņa pamodās, bija jau gaišs. Spiros stāvēja durvīs un skatījās laukā uz mežu. Izdzirdējis viņu sakustāmies, Spiros atskatījās:
“Redzu, ka esi pamodusies…” viņš ierunājās “vai labi gulēji?”
“Ne sevišķi, pagājušo nakti notika kas dīvains, varbūt tu zini… ”
“Dīvains? Kas dīvains? Nekas, manuprāt, vakarnakt nenotika…” Spiros paraustīja plecus “tev tas būs tikai izlicies, jums, cilvēkiem, laiku par laikam rādās visādas dīvainības…”
“Mums cilvēkiem?”
Tagad, dienasgaismā, Alise pamanīja, ka svešinieka galvu rotā… izliekti ragi. Viņa iztrūkusies sarāvās, taču neko nevaicāja. Tas patiesi bija dīvains mājas saimnieks…
“Es tikai gribēju sacīt, ka dažreiz tā mēdz būt!”
“Nakts vidū es pamodos un ieraudzīju tevi…”
“Mani? Tas būs bijis tas puika, ar kuru tu te kopā atnāci… ”
“Tas nebija Patriks, tas biji tu, es zinu!” Alise iesaucās. “kur viņš ir? ”
Patiesi, guļvieta, kuru Spiros bija ierādījis Patrikam, bija tukša un viņš pats nekur nebija redzams.
“Viņš jau aizgāja…’” Spiros vienaldzīgi noteica “teica, ka negaidīšot tevi pamostamies, neesot tāpat nekāda jēga…”
“Viens? Bez manis? Tas nevar būt, es tev neticu!” Alise tagad iekliedzās, piecēlusies no guļvietas un nostājusies Spirosam priekšā.
“Tu esi skaista tāda…” Spiros pārlaida skatienu viņai.
Viņa acīs Alises saskatīja degam tās liesmas, kuras vakarnakt bija degušas kamīnā un viņu pārņēma dīvainas bailes.
“Nē, Patriks tā nekad nedarītu!” Alise vēl joprojām kliedza “es tev neticu, neticu! Es gribu iet viņu sameklēt, es gribu projām no šejienes!”
Viņa piegāja pie Spirosa un ar dūrēm sāka sist viņam.
“Pārstāj domāt par to puišeli, viņš tevi pameta, nodeva! Viņš ir tikai dumjš bērns, kurš nezina ko pats grib, bet es zinu…. Tagad tu esi mans ciemiņš un nekur tu projām neiesi!”
Spiros satvēra viņas rokas, tvēriens bija ciešs, tā, ka tagad viņa vairs nevarēja pakustināt rokas, viņa elpa krita uz viņas un meitene juta viņa tuvumu.
“Kur viņš ir? Tu esi viņu kaut kur noslēpis, es zinu!”
Alise izrāvās un sāka apstaigāt telpu, paskatīdamās zem katra priekšmeta, kur viņš varētu būt.
“Tev patīk spēlēt paslēpes?” Spiros iesmējās, vērojot meitenes neparasto “spēlīti”.
“Nē, man nepatīk, bet man ir jāatrod Patriks!”
Alise devās durvju virzienā, kad Spiros viņu notvēra:
“Vai patiesi tu nesagādāsi man to prieku, paciemoties vēl kādu laiku…”
“Laid mani! Laid!” Alise mēģināja izrauties, bet Spiros nelaida viņas vaļā, tikai cieši skatījās uz meiteni.
Arī nākamjā naktī Alise pamodās no viņa tuvuma.
“Ko tu šeit dari?” Alise iesaucās, piecēlusies gultā pussēdus, viņa skatījās uz Spirosu.
“Tu miegā kliedzi un es tikai gribēju pārliecināties, ka ar tevi viss ir kārtībā!”
“Nē, nē…Es tikai sapņoju…”
“Palikšu ar tevi, kamēr aizmigsi, ja vēlies! Es varu tev paspēlēt uz savām mutes ermoņikām! Tev patīk mūzika? ”
“Jā..” Alise iesmējās “nu ja reiz tu te sēdi, tad paspēlē!”
Satīrs (kas viņš patiesībā bija) paņēma savas mutes harmoņikas un sāka spēlēt- maigi un izjusti.
“Tev labi padodas!” Alise ieteicās, kad bija kādu brīdi klausījusies.
“Tas ir mans arods, esmu dzimis muzikants!”
Piepeši viņš mainīja melodiju un sāka spēlēt kādu jautru un nebēdnīgu melodiju, tā, ka kājas pašas cilājās dejot.
Viņš spēlēja mutes ermoņikas, dancoja un taisīja visādus trikus- meta kūleņus un apmetās uz rokām ar kājam gaisā un Alise smējās kā maza meitene….
Parasti viņa ar tādu uzvedību neizcēlās un nepavisam nemīlēja cirku, viņai tas drīzāk likās tukša izklaide un šausmināja dzīvnieku klātbūtne izrādēs un bīstamie triki, bet tovakar, viņai pašai sev par pārsteigumu, viņa smējās par Spirosa atraktivitāti un, sev par vēl lielāku izbrīnu, piecēlās no gultas, lai piedalītos visās šajās ampelībās.
Kad viņa bija pārgurusi bez spēka, Spiros paņēma viņu uz rokām un aiznesa atpakaļ uz gultas vietu pie kamīna.
“Tu esi nogurusi, tev tagad jāatpūšas un es būšu tev līdzās un neļaušu nekam ar tevi notikt!”
“Kas gan ar mani varētu notikt! Paldies par visu, Spiros, bet vai tu, lūdzu, tagad nevarētu iet projām? Es labāk vēlos palikt viena! ”
“Es tā vēlos!” tagad Spirosa tonis iebildes negaidīja “tagad es gulēšu tev blakus KATRU NAKTI, jo ES TĀ VĒLOS!”
Alise nedaudz izbijās no tāda toņa, bet neko neiebilda.
“Ar tevi nekas nenotiks, kamēr vien es būšu tev līdzās!” viņš maigi noteica, tad piebilda pie sevis “tagad, kad esmu tevi atradis, nedomāju laist tevi brīvu!”
“Nē, es nevaru…”
Alise gribēja piecelties, kadSpiros sāka vaimanāt:
“Es esmu nelaimīgs, nelaimīgs! Tici man- tikai tu vari mani glābt!”
“Tu esi nelaimīgs? Kādēļ? Un es varu tevi glābt? Es? Kā?”
“Paliekot ar mani, mīlot mani…”
“Spiros…”
“Nē, nesaki neko, lūdzu, tikai paliec ar mani šonakt, Alise…”
Alise no jauna atgūlās uz segas, uguns maigums apņēma viņu no kamīna un piepeši viņai kļuva žēl Spirosa. Un ja nu viņš patiešām ir nelaimīgs, dzīvojot šeit viens… Sapratis, ka var panākt savu, sajutas viņas maigās rokas un žēlumu, Spiros aplika savas rokas ciešāk ap viņu.
“Kopā mēs esam spēks, tu esi mans spēks un es to paņemšu, lai atjaunotos, un tu man to neliegsi!” viņa karstā elpa tagad šņāca meitenei pie pašas auss “tu vari dot man ko tādu, kas man ir nepieciešams un kad es to būšu ieguvis, es atkal būšu stiprs…”
“Kas man ir? Ko tu gribi?”
“Pavisam drīz tu uzzināsi…”
“Nē, nē! Es negribu!”
Spiros paņēma savas burvju mutes harmonikas un sāka no jauna tās spēlēt:
“Tu gribi, tu esi laba meitene, tu klausi, ko es tev saku….”
Alise klausījās mutes harmonikas skaņās un piepeši viņai likās, ka viņa ir šeit bijusi jau ilgu laiku, ka neviens nav viņai tik tuvs un saprotams, kā Spiros, kurš spēlē melodiju, kura viņai tik ļoti patīk…
“Laba meitene… Man ir laba nimfa… paklausīga….” Spirosa balss plūda melodiski kā viņa mūzikas instruments…. “laba meitene, laba…”
“Alise!”
Alise uztrūkās no miega, kad kāds sauca viņas vārdu. Kā no zemes izaudzis istabas vidū atkal stāvēja Patriks. Viņa bija sapņojusi, ka vēl joprojām dzird brīnešķīgo melodiju…
“Patrik! Kā tu šeit atkal uzradies un ko tu šeit dari? Kur tu biji visu nakti?”
Viņa pielēca no guļvietas un nostājās Patrikam pretīm.
“Nebaidies, mīļā, tagad tu esi mana un tikai mana! Šeit nav neviena cita, tikai mēs divi-tu un tavs mīļotais Spiros! Viņš nav nekas!” satīrs runāja maigā, lēnā balsī, mierinoši saņemdams Alisi savās rokās. Kā drošību un atbalstu no kaut kā paši neizprotama meklēdama, Alise pieglaudās satīram un ar bailēm un naidu lūkojās uz savu kādreizējo draugu, kurš nu bija kļuvis par viņas ienaidnieku.
Viņa dzirdēja sevi runājam vārdus, kurus līdz šim nebija pat iedomājusies teikt:
“Ej projām!” viņa caur zobiem nikni izgrūda “ko tu šeit gribi? Kādēļ tu neatstājies no mums? ”
“No jums? Alise, ko tu tagad runā!”
“Jā, vai tad tu neredzi, ka mēs mīlam viens otru un vēlamies būt kopā? Mēs vēlamies, lai tu pazūdi no šejienes! Tu mūs traucē!”
“Tā nav tiesa!” Patriks iesaucās.
“Es esmu šeit no savas gribas un ar mīlestību pret Spirosu, es nepieļaušu, ka tu tā runā par manu iemīļoto un, ka tu nostājies pret mums! “
Spiros jau grasījās doties izrēķināties, bet Alise viņu atturēja:
“Nevajaga, mīļais, viņš nav tā vērts!”
“Neesmu kā vērts? Kādreiz es biju tavs labākais draugs, atceries? ”
“Nē!”
“Tu varbūt gribi teikt, ka esi zaudējusi netikai galvu, bet arī atmiņu? ”
“Pasaki viņam patiesību- pasaki, ka tu mīli mani!” Spiros čukstēja viņai pie auss.
“Jā es viņu mīlu! Spiross ir vienīgais vīrietis, kuru es jebkad esmu mīlējusi un mīlēšu!”
“Vīrietis? Viņš nav vīrietis, Alise, viņš ir satīrs! Atver acis!”
“Viņa mīl mani, lai ko tu arī teiktu un mīlēs mūžīgi!” tagad ierunājās Spiros.
“Alise?!”
“Jā, tā ir patiesība!”
“Nē, tā nav patiesība! Tā nevar būt patiesība! Tu melo, lai sāpinātu mani, tikai nezinu, par ko esmu to pelnījis. Es biju tev labs puisis, uzticīgs un mīlošs. Bijām par jaunu, lai būtu tuvi? Redzu, ka esmu maldījies- izrādās tu nebiji par jaunu, lai veidotu attiecības ar necilvēcisku radību!” Patriks pievērsu skatienu Spirosam, apvienojoties sāpēm, dusmām, aizvainojumam un riebumam “bet zini, tu nezvērs, es tev nepieļaušu viņu man atņemt!”
“Ko ko tad tu grasies pasākt pret mani, drosmīgais zēn? Cīnīties?” Spirosa melnajās acīs iedzirkstījās izsmiekls un bezkaunīgs pārākums.
“Nāc Alise, neklausies viņā, viņš ir ļauns un nepatiess, tikai es tevi patiesi mīlu!”
Patriks izstiepa roku, bet Spiross izrādījās izveicīgāks- viņš paķēra Alisi un izmeties no būdas, sāka skriet uz mežu.
“Nē, tu nevari man viņu atņemt, pagaidi!”
Patriks skrēja cik spēka, bet Spiros ar Alisi rokās bija labu gabalu priekšā. Piepeši viņš aizķērās aiz kādas koka saknes un nostiepās visā garumā…
Kad Patriks attapās, ap viņu bija tikai mežs.
“Nē! Nē! Viņi ir projām! Ko es tagad iesākšu? Alise!!!”
Patriks gulēja bezspēcīgs un, dusmā un izmisumā raudādams, sita dūri zālē.
Beidzot viņš lēnam piecēlās un devās viņus meklēt. Viņam bija jāatrod Alise, jāatrod lai ko tas arī viņam maksātu! Kājas viņam pinās un spēka vairs nebija, jo viņš bija skrējis tālu, dzīdamies viņiem pakaļ, bet Patriks nepadevās. Viņš gāja ilgi, Patriks pats vairs nezzināja, cik ilgi, līdz piepeši viņš izdzirdēja kādu spēlējam.
“Spiros!”
”Mans draugs! Tas atkal esi tu! Kā gan man palaimējas sastapt tevi tik bieži” Spiros ņirgājās, nākot viņam pretīm.
“Kur ir Alise?”
“Noilgojies pēc mazās Alisītes? Viņa tagad ir drošībā, pie manis!”
“Kur viņa ir? Ko vēl tu viņai nodarīji?”
“Es jau teicu- viņa ir drošībā, viņa guļ!”
“Ko tu viņai iedevi, tu nelieti?”
“Bet varbūt viņa beidzot ir laimīga kopā ar kādu, kuram viņa patiešām ir vajadzīga? Man tagad vairs nav laika- jāatgriežas pie sievas, kura mani jau gaida!”
“Pie sievas?” Patriks ievilka elpu, lai vēl ko sacītu, bet Spiros jau bija labi gabalā.
Patriks nolēma viņam sekot, lai redzētu uz kurieni tas aiziet, cerībā, ka tas aizvedīs uz pēdām Alisei. Un patiešām- viņš atrada tos kādā tālākajā meža nomalē. Spiros spēlēja savas mutes ermoņikas un Alise skatījās Spirosā tādām acīm, kādām viņa uz viņu nekad vēl nebija skatījusies.
“Viņš ir viņas nobūris… Man viņa jādabon no šejienes projām.. Bet kā?” Patriks pie sevis sprieda.
Un tad viņa galvā radās plāns…
“Spiros!”
“Tu atkal! Ko tu gribi, tu mazais, uzmācīgais dundurs! Nu patiesi- lidinās te apkārt..”
“Izdzirdēju, ka tu kāds tik skaisti spēlē un nācu paskatīties, kas tas ir… ”
“Tu tikai tā saki, lai apmānītu mani.. Ko tu gribi? Ko tev vajaga no manis? Viņu tu nedabūsi, Alise ir mana!”
“Es… patiesībā, es gribēju tev atvainoties par visu to, ko pirmīt sarunāju… Es zinu, ka tu esi pieaudzis un es vēl tikai tāds zēns… Es padomāju, ka laikam jau Alise nav mana īstā… mēs esam tikai tādi bērnības draugi, jo citādi es neprotu, bet tu jau proti visu tik īsti… Un kā atvainošanos atnesu tev šo!”
Patriks nolika Spirosam priekšā krietnu spaini ar salasītām plūmēm.
“Kas tas? Tas viss man?” Spiros ar pārsteigumu un aizdomīgumu skatījās spainī, bet tai pašā laikā, viņa tukšais vēders skaļi rūca, tā ka drīz vien viņš padevās kārdinajumam nogaršot cienastu un vēl pēc pavisam neilga laika spainis bija jau tukšs.
Patriks nu noslēpās un gaidīja, kas notiks… No savas slēptuves viņš redzēja Spirosu un Alisi laimīgi smejamies un dancojam pa pļavu un viņu no jauna pārņēma greizsirdība, bet viņš zināja, ka tas vairs nebūs ilgi…
Un tā arī bija- drīz viņš redzēja, kā Spiros sāk griezties sev apkārt dīvaini salīcis, bet tā nebija deja… tad saķēra vēderu un sāka lēkāt. Patriks nu paķēra pie rokas Alisi un viņi metās skriet.
“Ātrāk! Tagad viņš nevarēs mums sekot! Tu tači gribi bēgt kopā ar mani?”
“Jā!”
“Tad nāc, pasteigsimies!”
Šoreiz viņiem patiesi izdevās izbēgt no Spirosa nagiem un mānīgais miers, kurš viņus pārņēma, priecēja abus jauniešus. Drīz vien viņus sasniedza vēlviena priecīga vēsts- Alise ir gaidībās. Taču… visa šī lieta bija patiesi mulsinoša, jo viņa zināja, kurš ir bērna tēvs… Alise centās kādu laiku to slēpt no Patrika, bet ilgi tas neizdevās un radīja nesaskaņas abu starpā no jauna. Bezmiega naktis un dienas asarās pagāja, līdz Alise izlēma, ka arī satīra bērnam ir vieta šajā pasaulē. Tā bija meitenīte- melniem, lokainiem matiem, melnām acīm un … viņas galvu rotāja… nelieli ragi, bet mazās kājiņas, kuras tā spārdīja un šūpoja bez pārtraukuma, nespēdama palikt mierā ne mirkli, apagušas ar nagiem, kuri drīzāk bija zvēru ne cilvēka nagi…
“Ko es esmu izdarījusi, ko es esmu izdarījusi!” Alise sāka raudāt “”mans bērns ir satīrs!”
“Un ko tad tu varēji gaidīt?” Patriku jau atkal pārņēma dusmas un greizsirdība.
“Ak, nepārmet man, Patrik! Es jau tā nezinu, ko darīt!”
“Nomierinies, mīļā! Mēs viņu audzināsim! To mēs darīsim!”
Viņi deva mazajai satīrmeitenei divus stiprus vārdus, kuri vēlāk atbilda viņas personībai un dāvāja drosmi un izturību nebūt ne vienkāršajā turpmākajā dzīvē- Selēna, grieķu valodā apzīmē Mēnesi- debesu nakts valdnieku un klaiņojošo dvēseli, kāda vēl tikai ir satīram un otru vārdu Melete- viena no trim meditācijas mūzām grieķu mitoloģijā, kā miera un harmojas nesēja šajā haosā.
Selēna Melete auga stipra un dzīvespriecīga, īsts satīrbērns, kuram patika brīvi skraidīt, jau no mazotnes dancot un parādīt savu satīrisko dabu.
(turpinājums nākamajā numurā)
Edīte Vartone
Vasara
Novele
9.tulkojums 1.daļa
(No angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Haritija sēdēja spoguļa priekšā, pielaikojot cepuri, kuru Alija Havesa bija viņai darinājusi. Tā bija no izgatavota baltiem salmiem, ar nokarenu malu un ķiršu krāsas oderi, kas lika viņas sejai mirdzēt kā pērlei uz kamīna apmales.
Atbalstījusi četrstūraino spoguli pret Rojala kunga melno ādas Bībeli un nostiprinājusi to ar baltu akmeni, uz kura bija uzgleznots skats ar Bruklinas tiltu, kādu brīdi viņa sēdēja domās iegrimusi, lokot cepures malas te uz vien, te atkal otru pusi, kamēr Alijas Havesas spokaini bālā seja raudzījās viņā pāri plecam.
“Es izskatos šausmīgi, vai ne?” Haritija beidzot teica ar laimīgu nopūtu.
Patiesībā viņai patika tas, ko viņa redzēja spoguļattēlā, bet meitene nebija radusi pie tādām ārišķībām, kā sekošana modei un tamlīdzīgas lietas, tādēļ jutās neierasti un itin kā ne savā ādā, tagad skatoties uz sevi.
Pasmaidījusi, Alija par atbildi noņēma cepuri Haritijai no galvas sakot:
“Dod, piešūšu tai vēl rozes, lai vari uzlikt jau šodien!”
Haritija iesmējās un izlaida pirkstus cauri saviem biezajiem, tumšajiem matiem. Viņa zināja, ka Hārnijam patiks redzēt viņu šajā cepurē, to, kā tās iesarkanās malas krīt pāri viņas pierei un apņem galvu, tas padarīs viņu vēl pievilcīgāku.
Viņa apsēdās uz gultas un vēroja, kā Alija ar rūpību noliecas pār cepuri. Viņas nelielie pirksti ar satrauktu centību darbojās ap Haritijas jauno cepuri, šķiet, arī viņa dedzīgi vēlējās, lai tā pēc iespēja labāk pieietu draudzenes sejai.
“Vai patiesi tevi nekad nav pārņēmusi vēlēšanās kaut uz vienu dienu dodaties uz Nātrtonu?” Haritija ierunājas, kad viņas kādu laiku bija klusējušas.
Alija papurināja galvu, vēl joprojām pievērsusies rozīšu piestiprināšanai cepurei.
” Nē! Vienmēr atceros to šausmīgo laiku, kad es devos turp kopā ar Džūliju pie ārsta…”
“Ak, Alija!”
“Es tur neko nevaru palīdzēt, māja atradās uz Spārnu ielas un Ezera prospekta stūra, Ratiņi no stacijas veda tieši pa to, un kopš tās dienas, kad ministrs mūs aizveda, es, šķiet, neredzu neko citu… Viņa bija tikpat tuvu izveseļošanai, cik tam, lai mirtu…”
“Nabaga Jūlija!” Haritija nopūtās ar visu savu sirds tīrību, kura viņai piemita
“ viņai bija draugs, kuram viņa uzticējās un kurš viņu cienīja. Viņai bija jādodas kopā ar viņu, lai nākamo dienu — ceturto jūliju — pavadītu Nātrtonā…. Žēl, ka tādas meitenes kā Džūlija neprata izvēlēties īstos sabiedrotos un sliktos turēt attālumā…. “
Haritija piecēlās no gultas un izstiepa rokas pēc savas cepures, kuru nu Alija bija pabeigusi. .
“Vai nu tā ir gatava? Dod, uzlaikošu to vēlreiz!”
Alija ielika cepuri Haritijai rokās, viņa to uzvilka, un ieskatījusies spogulī, pasmaidīja par savu jauno tēlu,doma par Jūliju bija pazudusi….
Nākamajā rītā viņa piecēlās pirms rītausmas, aiz kalniem izpletās dzeltens saullēkts, un sudrabainais spīdums pirms karstās dienas drebēja pāri guļošajiem laukiem.
Savu plānu Haritija bija izstrādājusi līdz sīkumam- viņa bija paziņojusi, ka dodas uz “Cerību grupas” pikniku Hepburnā, un, tā kā neviens cits no Ziemeļdormeras līdz šim nebija riskējis piedalīties šāda veida pasākumā, risks satikt kādu, kurš varētu viņu tur pazīt, bija neliels un maz ticams, ka viņa tiks nodota par piedalīšanos svētkos. Turklāt, ja tā arī notiktu, viņai tas bija gandrīz vienaldzīgi- viņa bija apņēmības pilna apliecināt savu neatkarību, un izlēmusi apmeklēt Hepburnas pikniku, baidoties pazaudēt vēl pēdējo iespēju izklaidēties un iegūt brīvību šajā šaurajā, aprobežotajā ciematiņā, kur visi zināja viens otru visu. Viņa nespēja vairs izturēt visas tās ļaužu runas, mūžīgās bailes nokļūt valodās, kuras savilkās apkārt ka zirnēkļa tīmeklis, tādēļ ikreiz, kad viņa bija kopā ar Lūciju Hārniju, viņa būtu vēlējusies, lai viņu paslēptu kāda necaurlaidīga kalnu migla un viņa paliktu tajā neredzama.
Tika norunāts, ka viņai jāiet uz Krestonas ceļa, kur Hārnijam vajadzēja viņu paņemt un laikus aizvest pāri kalniem uz Hepburnu, lai paspētu uz vilcienu, kurš atiet deviņos trīsdesmit uz Nātrtonu. Sākumā Hārnijs netika izrādījis nekādu entuazismu par šo braucienu, cenšoties atrunāt Haritiju no došanās ceļā ceturtajā jūlijā, kad milzīgās cilvēku plūsmas dēļ varēja būt apgrūtināta transporta kustība un atgriešanos līdz naktij, taču viņas acīmredzamā vilšanās lika viņam drīz vien padoties, un pat ietekmēja izrādīt nelielu pretīmnākšanu par gaidāmo piedzīvojumu. Viņš droši vien, atšķirībā no viņas, bija redzējis tādas lietas, ka pat ceturtais maijs tam likās parasta lieta, bet viņa vēl nekad neko nebija redzējusi; un viņa tā ilgojās brīvdienās staigāt pa lielpilsētas ielām, pieķērusies pie viņa rokas savās labākajās drēbēs. Vienīgais, kas viņas apbēdināja visā tajā bija, tas ka tajā dienā būs slēgti pilsētas veikali, bet Haritija tā bija cerējusi nokļūt Nātrtonā, lai pirmoreizi mūžā varētu ieiet kādā no tiem un redzēt, kādi izskatās tirdzniecības centri, kuros netrūka nekā un tādas vienkāršas meitenes kā viņa, neprata izvēlēties kaut ko, kas varētu piederēt viņai.
Tajā rītā, Haritija izmantoja izdevību izslīdēt cauri virtuvei, kamēr Verena bija noliekusies pie plīts, lai nepamanīta izkļūtu pagalmā. Lai izvairītos no uzmanības piesaistīšanas, viņa nēsāja savu jauno cepuri un bija uzmetusi garu, pelēku Rojala kundzes plīvuru virs jaunās baltās muslīna kleitas, kuru Alija bija viņai izgatavojusi. Visi desmit dolāri, ko Rojala kungs viņai bija iedevis, un arī daļa no viņas pašas ietaupījumiem, bija iztērēti, lai atjaunotu viņas garderobi un, kad Hārnijs izlēca no bagija, lai viņu satiktu, viņa nolasīja atzinību viņa acīs.
Zēnam, kurš bija atnesis Haritijai ziņu divas nedēļas agrāk, bija jāgaida viņus ar bagiju Hepburnā līdz viņu atgriešanās brīdim. Tā nu viņš tur sēdēja, šūpodams kājas starp riteņiem un juzdamies tikpat bezrūpīgs kā vienmēr, nelikdamies ne zinis un pat nenojaušot, ka viņa klātbūtne kļuvusi par šķērsli abiem slepenajiem mīlētājiem, taču viņiem vairāk nebija vajadzīgi tikai vārdi, lai izteiktu savas jūtas, tā bija viņu slepenā valoda, kuru tie bija apguvuši kopīgajā pieredzē un pieaugošajās jūtās vienam pret otru.
Kad Haritija, atbildot uz Hārnija vēstuli, bija devusies viņu satikt, viņas sirds bija tik pilna dusmu un ikdienišķu aizspriedumu, kuri aizēnoja viņas mīlestību, ka jebkas, ko viņa sacītu, būtu varējis viegli atsvešināt viņus, bet Lūcijam Hārnijam bija izdevies atrast pareizos vārdus, lai izskaidrotu savu aizbraukšanas patieso iemeslu, neminot viņa attiecības ar Rojala kungu, sakot, ka Ziemeļdormerā bija grūtības atrast transporta līdzekli, ar ko pārvietoties, tādēļ nolēma doties uz Kestonas upi. Viņš pastāstīja viņai, ka noalgojis uz nedēļu pasta zēna tēva bagiju, kurš bija staļļa turētāju vienā vai divās vasaras pansijās Krestonas ezera krastā un, braukājot ar to, atklājis vairākas mājas, kuras vēlas uzskicēt un, ka atrodoties šeit, viņš nevar atteikties no prieka redzēt viņu pēc iespējas biežāk.
Atvadoties, viņi sarunāja drīz satikties no jauna un divas laimīgas nedēļas pavadīja kopā kalnos.
Atšķirībā no lielas daļas šī ciema jauniešu, kuru attiecības aprobežojās ar gadījuma sakariem, Lūcijs Hārnijs neatļāvās pieskarties viņai, izņemot gadījumu, kad bija mierinājis Haritiju atpakaļceļā no Haijatiem, kad viņi bija devušies tajā braucienā uz Kalnu. Šķiet, viņiem pilnībā pietika vienam ar otra klātbūtni un šķietamais vēsums, bija vien pieklājīga atturība un cieņa pret meiteni.
Vecā rikšotāja naskais solis radīja patīkamu pretvēju, kurš atvēsināja braucējus šajā rītā, kurš solīja pamatīgu karstumu dienā, bet kad viņi sasniedza Hepburnu, bija jau pilnīga svelme,
Dzelzceļa stacijā perons bija pārpildīts ar sakarsušu ļaužu pūli, un viņi patvērās uzgaidāmajā telpā, kur, bija saulcējušies cilvēki, nomocīti no karstuma un vilciena gaidīšanas- mātes cīnījās ar nepaklusīgiem mazuļiem vai centās atturēt savas vecākās atvases no iziešanas uz perona bez uzraudzības, meitenes un viņu “līdzgaitnieki” smiedamies un ķircinādami viens ar otru, sacentās par konfekšu maisiņiem, nosvīdis vecāks vīrietis, kurš bija nodarbināts, pārliekot no vienas rokas uz otru savu mazuli, ik pa laikam uzmeta kontrolējošu skatienu tuvumā esošajiem ģimenes locekļiem.
Kad beidzot vilciens ienāca Nātrtonas stacijā, Lūcijs Hārnijs un Haritija devās uz pirmo vagonu un iekārtojās vietā, kur tie palika gandrīz pilnīgā izolācijā no pārējiem, kamēr vilciens traucās cauri bagātiem laukiem un nīkuļojošiem koku puduriem, rīta dūmakai kā baltam plīvuram pārklājoties pāri saules sakarsētajai, sarkanīgajai ainavai. Bet Haritijai šis karstums bija tāda pati svelme, kāda pašlaik plosīja viņas pašas dvēseli, īpaši, kad, vilcienam sašūpojoties, viņa cauri savam plānajam muslīna audumam juta pieskaramies Hārnija piedurkni, viņu acis satikās, un dienas liesmojošā elpa, šķiet, pārņēma viņus.
Nātrtonas stacijā viņus atkal apņēma tas pats ļaužu pūlis, kurš tos aiznesa putekļainā laukumā ar vientulīgām, karstuma un aizmirstības nomāktām vienzirga ekipāžām ar jau labu laiku neatvērtiem aizkarotiem logiem un rotājumiem, kuri sniedzās pāri zirgu gurdeni nokārtajām galvām.
“Uz Ērgļu māju, uz Vašingtonas namu”, “Šis ceļš ved uz ezeru”, vienkārši sāciet ar Greitopu!”
Ekipāžu kučieri sauca un cauri šiem saucieniem bija dzirdama uguns petardu sprakšķēšana, rotaļu ieroču šāviņi un troksnis, kuru radīja ugunsdzēsēju grupa, kura visā šajā haosā mēģinā spēlēt “”Jautro atraitni”, par spīti tam, ka … vagonā, kurš bija rotāts ar karodziņiem.
Pussagruvušās koka viesnīcas ap laukumu visas šeit bija izrotātas ar karogiem un papīra laternām, un, ejot pa galveno ielu, uz kuras tagad rindojās ķiegeļiem un granīta izgatavotas mājas, kuras bija ņēmušas pārsvaru par vecajiem vienstāvu veikaliņiem, un augstie stabi, kas savīti ar neskaitāmiem vadiem, kas, šķiet, drebēja karstumā, viņi ieraudzīja dubulto karogu un laternu līniju, kas izbeidzās parka otrā galā.
Šīs svētku vīzijas troksnis un krāsa, šķiet, pārveidoja Nātrtonu par īstu metropoli. Haritija nespēja noticēt, ka Springfīldā vai pat Bostonā ir kaut kas grandiozāks, ko parādīt, un viņai iešaujas prātā- diez vai šajā brīdī Annabela Balča pavada laiku tikpat apburoša jaunekļa sabiedrībā…
“Ko tu vēlies redzēt šeit pirmkārt?”
Hārnijs jautāja, bet, ieraudzījis sev pievērstās viņas laimīgās acis, šķiet, viņš jau pat bija uzminējis atbildi:
“Tu vēlies iepazīt apkārtni, vai ne? Nu, tad iesim!”
Iela bija pārpludināta ar Nātonas iedzīvotājiem un strādniekiem, kas iebraukuši no rūpnīcām Krestonā. Haritijai par nožēlu, veikali patiesi todien bija slēgti, bet cik daudz citas iespējas gan te bija pieejamas-saloni, restorāni, veikaliņi, kuros varēja iegādāties gāzēto ūdeni no specializētiem ūdens krāniem, augļu un konditorejas veikali, kas bija sakrauti ar zemeņu kūkām, kakao riekstu bumbiņām, mirdzošu sīrupa konfekšu paplātēm, karameļu un košļājamās gumijas kastēm, groziem ar sulīgām zemenēm un banānu ķekariem. Garām ejot, pie dažu veikaliņu durvīm viņi pamanīja uz trepēm sakrautas kastes ar apelsīniem un āboliem, plankumainiem bumbieriem un avenēm, gaisā virmoja augļu un izplēnējušas kafijas, novadējuša alus un ceptu kartupeļu smarža. Un pat katra slēgtā veikala skatlogos Haritija spēja saskatīt vilinājumu, ar ko tadu, kas sauca viņas sirdi un ko viņa labprāt būtu iegādājusies- uz auduma, kurš atgādināja zaļas sūnas imitāciju krita gaisīgs zīds un vijās sārtas cepuru lentes kā tropiskās orhidejas. Citus skatlogus, savukārt, rotāja skaistas manekena dāmas rozā korsetēs un caurspīdīgās zeķēs, spožu velosipēdu rindas pacietīgi gadīja savu kārtu, kad tie tiks atdzīvināti jaunai dzīvei.
Kamēr Hārnijs iegriezās nelielā juvilierveikaliņā, lai pārbaudītu savu rokaspulksteni, kurš, tā vien šķiet atpalika laikā, Haritija noliecās pie letes, kur uz tumši zila samta fona gredzeni un piespraudes mirdzēja kā Mēness un zvaigzne. Viņa vēl nekad nebija redzējusi juvilierizstrādājumus tik tuvu un viņai kārojās pacelt stikla vāku un iegremdēt roku starp spīdošajiem dārgumiem.
“Kas tev šeit patīk vislabāk?”
Hārnija balss izrāva viņas no nomodas sapņa. Viņa roka bija uzlikta uz viņas rokas.
“Es nezinu…”
Viņa norādīja uz zelta maijpuķītēm ar baltiem ziediem.
“Vai tu nedomā, ka zilā piespraude ir labāka?” viņš ieteicās, un tagad viņa ieraudzīja, ka ielejas lilija ir tikai spožs vilinājums, salīdzinot ar mazo apaļo akmeni, zilu kā kalnu ezers, ar mazām gaismas dzirkstelēm visapkārt. Haritija pietvīkusi palūkojās uz Hārniju:
“Ta ir tik jauka, ka es laikam baidījos uz to skatīties!” viņa atzinās.
Viņš smējās par viņas mazo piezīmi, un viņi izgāja no veikala; bet tikai dažu soļu attālumā no tā, viņš iesaucās:
“Ak, patiesi, es kaut ko aizmirsu!” un pagriezies atpakaļ, atstāja viņu pūlī. Haritija stāvēja, skatoties uz rozā gramofona atvērto rīkļu rindu skatlogā, līdz viņš atkal pievienojās viņai un, saņēmis viņas roku, ieslidināja ko tajā.
“Nu tev vairs nav jābaidās skatīties uz zilo piespraudi, jo tā pieder tev!” viņš teica un viņa juta, ka viņas rokā tiek iespiesta maza kastīte. Viņas sirds priekā salēcās, bet sejā atblāzmojās vien kautrīgs smaids. Viņa baidījās, ka Hārnijs nu varētu iedomāties, ka viņa tik dedzīgi bija bija lūkojusies letē, gaidot, ka viņš tai ko nopirks…
(nodaļas turpinājums nākamajā numurā)
Alise Duere Millere
Laupītājs un putenis
7. (noslēguma) tulkojums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Sapratis, ka ir pamests glužā aizmirstībā un cerība tikt atminētam viņam nav, iespējams, vēl labu laiku, Makvajs nu ķērās pie pašsacerētu, nesakarīgu kompozīciju atskaņošanas, lai kaut nedaudz pievērstu uzmanību savai personai. Viņš šeit bija tik aizmirsts, ka tikpat labi būtu varējis aizbēgt jau pirms labas pusstundas un neviens nebūtu to pamanījis, tomēr viņš turpināja spēlēt, līdz viņu pārņema milzīgs nogurums un, pārtraucis spēlēšanu, Makvajs sabruka turpat uz klavierem un tai pašā brīdī arī aizmiga. Piepešais, aizdomīgais klusums pievērsa Džefrija uzmanību un ienācis istabā, lai pārbaudītu, kas īsti noticis, viņš atrada Billiju Makvaju cieši aizmigušu. Tagad viņam bija jāizlemj, kur lai viņu iesprosto pa nakti, lai tas nevarētu aizbēgt. Protams, viņš būtu varējis iebāzt to lielajā ciedru skapī, kur bija to noslēpis pirmīt, bet tā kā viņš bija apgalvojis, ka tik tiko spējis izturēt bez gaisa jau iepriekšējā slēpšanās reizē, Džefrijs neuzņēmās šādu atbildību, saprotot, ka tas pārlieku izskatītos pēc slepkavības…
Visbeidzot, ejot gulēt, viņš ieslēdza Billiju Makvaju ģērbtuvē pie savas istabas. Tā kā tā atradās trešajā stāvā, tas bija pietiekami droši, lai apgrūtinātu viņa bēgšanu, drošības dēļ, viņš piestūma savu gultu pret durvīm, kuras bija vienīgā izeja no šejienes.
Viņu pamodināja uzstājīgs klauvējiens pie durvīm un Cecīlijas balss, kura sauca viņa vārdu. Viņa bija ietinusies savā sabuļādas mētelī, bet, neraugoties uz to, drebēja vai nu no aukstuma vai bailēm.
“Kāds ir ielauzies mājā!” viņa satraukti ierunājās “ dzirdēju kā kāds atver logu un soļus uz verandas zem manas istabas. Kas tas var būt?”
Vai patiešām jau atkal? Tas atmodināja Džefrijā uzmanību un mednieka instinktu.
“Neuztraucies, es to noskaidrošu!” viņš centās nomierināt satraukto meiteni.
Mājas pretējā pusē atradās veranda un uz tās jumts atvērās blakus logam, viņš to atvēra un izkāpa ārā.
Snigšana bija rimusies un spīdēja mēness, sākdams jau nedaudz izbalēt,
tuvojās rītausma. Džefrijs varēja redzēt, ka kāds ātri aizslīd pāri sniegotajam pagalmam. Pacēlis revolveru pret tumsā slīdošo siluetu, viņš jau uzlika pirkstu uz “gaili”, lai to nospiestu, kad sajuta roku uz savas rokas.
“Lūdzu, nešauj! Vai tad tu neredzi, ka tas ir Billijs?”
Šajā īsajā sekundes daļā, kurā viņa pirksts nenofiksējās uz slēdža, Holands saprata, ka nespēj viņai to nodarīt, viņš nespēja nogalināt kādu, kuru viņa tik ļoti mīlēja, jo, tā vien šķiet, viņa paša sirdī bija atmodušās jūtas pret šo maigo, likteņa šaustīto meiteni. Džefrijs atlaida pirkstu un tā vietā, izliecās pa logu un viņa balss pārskanēja pagalmam, kad tas uzsauca:
“Makvaj!”
Figūra pagriezās brīdi vilcinoties, taču, pamanījis tērauda draudīgo atblāzmu mēness gaismā, tas acīmredzot nolēma labāk padoties, nekā riskēt zaudēt visu šai sniegotajā rītā.
“Baidos, ka viņi ir projām, Holande, es darīju visu, kas manos spēkos!” Makvajs ierunājās, kad viņi atgriezās mājā.
“Tad tā tomēr bija ielaušanās…” meitene nočukstēja, vēl aizvien nespēdama attapties no pirmītējā izbīļa, kuru bija piedzīvojusi.
“Dieva dēļ, Cecīlij, tagad viņš tevi vairāk netraucēt, varu to apgalvot! ” Džefrijs iesaucās, pirms pievērsās Billijam:
“Tavai zināšanai, tu tiko kā biji tikai pussekundi no lodes, Makvaj!” viņš piebilda.
Tikt noķertam un atvestam atpakaļ, Džefrijaprāt, varēja būt tīrais apkaunojums tik nekaunīgi pašapzinīgai personībai kā Billijs Makvajs un viņš pameta uz to skatienu, lai pārliecinātos, vai viņam bijusi taisnība, taču tajā pavīdēja tikai parastā pašapmierinātības izteiksme.
“Jā, es apzinājos, ka riskēju!” viņš atbildēja “taču es to darīju savas māsas dēļ!”
“ Māsas dēļ?”
“ Jā, un tevis arī! Nu esi godīgs, Holande, atzīsti- kas gan varētu būt tik liels atvieglojums kā atrast, ka es esmu pazudis, bet tu esi arī pārāk aizspriedumains, lai to godīgi atzītu un, neapšaubami, vēl vairāk tev būtu bijis īsti par prātam- tikt ar mani galā, lai nebūtu mani jātiesā!”
“Ja es tevi nošautu, atrastos, kas glābtu no kriminālvajāšanas nepatikšanām, man ir savi sakari!” Holande atcirta.
“Bet par kādu cenu! Es pastāvu uz savas māsas cieņu. Nē, nē, ja tu nebūtu bijis pietiekami acīgs, lai ieraudzītu mani tumsā ejam, man vajadzēja aizbēgt. Tas,protams, bija risks, bet tas bija risks, kuru es labprātīgi uzņēmos māsas dēļ, es viņai esmu nepieciešams ilgāku laiku, nekā tikai šobrīd!”
“ Tu tā domā?”
“ Protams!”.
“Tad paņem šo revolveri, ej ārā un nošauj sevi!”
Kādu brīdi Makvajs kļuva domīgs, tad viņš nopietni teica:
“Nē, nē, Holande, riskēt ir viena lieta, bet nogalināt sevi pavisam kas cits. Man ir
vienmēr bijuši spēcīgi aizspriedumi pret pašnāvību. Es domāju, ka tas ir gļēvi un, bez tam, tas tev nekādi nepalīdzētu. Viņa neticētu, ka es esmu izdarījis pašnāvību, viņa zina manu viedokli par šo tēmu un uzskatītu, ka man nav bijis nekāda motīva, lai to izdarītu. Nē, es to nedarīšu, tas ir pret maniem principiem! Patiesībā, esmu pārsteigts par tavu ieteikumu!”
“Tavi principi!” Džefrijs ņirgājās.
Neskatoties ne uz ko, viņš nebija gatavs mainīt savu viedokli. Džefrijs nespēja noticēt, ka nebija noreaģējis īstajā brīdī un tomēr nošāvis Makvaju. Viņš vairs nebija īsti pārliecinats, vai spēs nosūtīt viņu uz cietumu, kur bija tā vieta, tagad- Cecīlijas iežēlināts.
“Tagad apsēdies un uzraksti visu, ko esi nozadzis šajā apkaimē, kur tas atrodas, un kā to var atgūt. Jā, es zinu, ka tas ir grūti, bet tas būs tevis paša labā. Jo pilnīgāks būs šis saraksts, jo vieglāk tas ļaus tev izvairīties no likuma. Ja pareizi atceros, Meksikā ir raktuves, īsta elle zemes virsū, kur varu tevi nosūtīt, ja vēlies. Man tur ir cilvēks, kurš, kad es viņam dodu pavēles, daudz labprātāk tevi nošautu, nekā riskētu noņemties ar tevi..Tātad- kā tad būs?”
“Vai jūs varu jautāt, Holande? Kas būtu vieglāk manai māsai?”
“Tagad apsēdies un uzraksti sarakstu!”
“Interesanta nodarbošanās, tā kalnrūpniecība!” Makvajs iesmējās, piesēdies pie galda. Labu laiku nebija dzirdams nekas cits, ka mīksts zīmuļa troksnis pret papīru, tikai reizi Makvajs izmeta gadījuma piezīmi:
“Rets gabals… tas tomēr bija absurds- izšķirties par to zemes gabalu, bet, lai vai kā, dīleris bija saprotošs — viņš apelēja pie manas mākslinieciskās puses…”
Tas ilga aptuveni kādu stundu, līdz ārā atskanēja soļi un durvju zvans. Abi vīrieši reizē pielēca kājās.
“Mans Dievs, Holande!” Makvajs tagad iesaucās “ja tā ir policija, es tevi lūdzu-saglabā savu asprātību, kura tev piemīt, vai arī esam pazuduši!”
Šāda negaidīta piezīme par viņa labajām īpašībām, kuru gan Makvajs tagad bija izteicis vairāk negaidīta pārsteiguma un baiļu instinkta vadīts, nekā labvēlības izrādīšanas nolūkā, bija pārsteigusi Holandi tikpat negaidīti, kā klauvējieni pie durvīm, taču pašlaik viņam nebija laika to apsvērt, jo klauvējieni atskanēja no jauna.
Klusēdams, kā līdz šīm, viņš piegāja pie durvīm un tās atvēra.
Tur stāvēja nevis policija, kā viņi bija domājuši, bet vīrietis civilajā apģērbā. “Priecājos redzēt jūs drošībā, Holanda kungs!” viņš teica “jāsaka, biju patiesi noraizējies par jūsu drošību! Es esmu detektīvs, kas strādā pie Vaughanu
un Marheimas lietas. Es saņēmu uzdevumu sameklēt jūs pēctam, kad iepriekšējā vakarā neatgriezaties no dārznieka mājiņas”
“Sniegs mani aizkavēja!” Džefrijs atbildēja.
“Nāc iekšā! Nāc iekšā, draugs!” Makvajs.tagad viņam uzsauca, vēl aizvien stāvēdams turpat, lai novērotu šo mazo drāmu “droši vien būsi nosalis ceļā!”
Profesonāls skatiens, kurš pārslīdēja Makvajam tajā brīdī, bija tikai mirklis, kad detektīva skatiens atgriezās pie Holandes:
“Varbūt iepazīstināsiet ar šo kungu?”
Tikai uz brīdi iestājās pauze, tad Džefrijs gandrīz vienaldzīgi atbildēja:
“Tas ir cilvēks, kuru jūs meklējat!”
“Vai tu esi traks, Holande?” Makvajs tagad iekliedzās, labi saprotot, kādus rezultātus tagad var atnest šī Holandes izmestā mazā replika.
“Ko? Vai patiesi tas ir Vaughanu zaglis un jūs viņu noķērat bez palīdzības?” detektīva sejā spēlējās skaudības un apbrīna izteiksme, kad viņa skatiens šaudījās no viena vīrieša pie otra “nu ko, tādā gadījumā, man ir patiesi jūs jāapsveic, kungs!”
“Nedomāju, ka tas ir nepieciešams, vismaz šajā gadījumā!” Džefrijs atļāvās tādu greznību kā nolikt pie malas savu godkārību un būt atklātam, kad viņš, kā paskaidrodams turpināja ” nevaru viņu pat saukt pie atbildības, saprotiet- mēs bijām skolasbiedri un tādēļ nevaru to darīt!”
“Bet es varu” sacīja detektīvs ” tas ir mans pienākums!”
“Nē!” Džefrijs papurināja galvu “arī jūs nevarat! Šo cilvēku nevar nosūtīt uz cietumu.
Jā, es zinu, tas bija varoņdarbs, notvert tādu izveicīgu tipu, kā šis, bet tomēr-tagad apsēdīsimies un apspriedīsim to mierīgi!”
“Es nevaru to pieļaut! Tagad, kad viņš ir man rokā… “
Atsēdies uz dīvāna, detektīvs pameta skatienu uz Džefriju Holandi.
“Es īsti neredzu, ko jūs varat darīt lietas labā!” Džefrijs bija tīši pieklājīgs. “tādu iemeslu dēļ, kurus es nevaru tīri vienkārši izskaidrot, bet kurus, es ticu, jūs
novērtētu, kuri neatstāj man nekādu izvēli. Saprotiet- man šis cilvēks ir jāglābj no
cietuma un, ja jūs plānojat nostāties pret mani, es vienkārši ļaušu viņam aizbēgt
tūlīt!”
Pie šiem vārdiem, detektīvs pasniedzās pie savas jostas un izvilka ieroci.
“ Lūdzu, nolieciet savu revolveri. Es izvēlos būt vienīgais cilvēks ar ieroci rokā!” Holands vēl joprojām saglabāja mieru, tad turpināja “ viņš ir izveidojis visu to lietu sarakstu, kuras viņš ir nozadzis, un es personīgi sekošu, ka tās tiek atdotas to īpašniekiem, par katru cenu! Varu piedāvāt viņu droši nogādāt raktuvēs, kas man pieder Meksikā! No turienes viņš nevarēs tikt prom, tas ir četrdesmit piecas jūdzes no dzelzceļa. Ja jūs to paveiksiet, es jums došu desmit tūkstošus, lai nopelnītu un vēl, par atlīdzību, ko nesaņēmāt, — pieci tūkstoši tagad un pieci tūkstoši gada beigās!”
“Es nezinu, ko teikt, tas izklausās pēc kukuļa!”
” Tā ir!” Džefrijs saglabāja to pašu mierīgo toni, kādā bija runājis līdz šim.
“Jāatzīst- es nekad neesmu saņēmis šādu piedāvājumu!” detektīvs turpināja.
” Tas nav īsti godīgi, ko tu pašlaik dari, Holande!” tagad sarunā iesaistījās Makvajs “vai tad tu pats neredzi, ka esi iesaistījies santāžā?”
“Ar tevi?” Džefrijs pameta skatienu uz viņu ” tu nevari to darīt, bet tiklīdz tu nonāksi tik tālu, lai santažētu mani, es tūdaļ ielikšu tevi cietumā bez šaubīšanās, bet līdz tam laikam, es parūpēšos par citu iesaistīšanu visā šajā lietā! “
“Tu mani nesaproti” Makvajs atbildēja “es ar to domāju šī cilvēka šantāžu!”
“Ak, esmu pārliecināts, ka viņš gan nav šantažētājs un turklāt viņš nedabūs savus otros piecus tūkstošus uz gadu, un kā es tev teica: pēc gada man pietik prāta, lai to uzzinātu pārējie! Nu, domāju, ka mana reputācija to izturēs, ja vien tavējā un viņa būs tikpat stipra”
“Es neesmu nekāds šantažētājs!” ierunājās detektīvs “bet, ja es šo naudu pieņemšu, tad par tādu kļūšu!”
“Atļaujiet man jums dot padomu!” Džefrijs pievērsās detektīvam “nenovērsiet no viņa acis ne mirkli, viņš ir slidens klients, un jums ir diezgan liela iespēja, ka neredzēsiet manu naudu vispār, ja pieļausiet kaut mazāko nepilnību ar viņu”
Detektīvs rūpīgi nopētīja Makvaju no galvas līdz kājām, pirms no jauna pievērsās Holandam:
“Vai ir kāds veids, kā nogādāt viņu turp pa ūdens ceļu? Es ar to domāju- ja viņš arī sadomātu pa ceļam pārlēkt pāri bortam, vienīgais, kas varētu viņu tur sagaidīt, būtu haizivis… “
“Tieši tā!” Džefrijs draudzīgi piekrita “bet, par laimi, jūs varat nokļūt tur arī ar tvaikoni, kurš iziet no Ņujorkas stacijas”
Detektīvs šādā piedāvājumā, patiesi, saskatīja veiksmīgu risinājumu, kā pēc iespējas ērtāk nogādāt Makvaju šajā drošajā vietā un kamēr viņi bija iedziļinājušies diskusijās par saviem plāniem, Makvajs izmantoja izdevību, ar neviltotu interesi pētot karti, lai iegūtu priekštatu par viņa nākotnes situāciju, kuru pret viņa gribu tas būs spiests pieņemt, uzturoties tālu projām no civilizacijas.
Cecīlija, par laimi, viņus ar savu klātbūtni netraucēja, jo atkal bija aizmigusi un pagāja veselas divas stundas, kad viņa parādījās bibliotēkas durvīs.
Meitene izteica patiesu izbrīnu, ieraudzījusi negaidīto papildinājumu viņu kompānijā un gribēja zināt, kas ir šis cilvēks. Varbūt citos apstākļos Džefrijs būtu arī izstāstījis patiesību, ja vien tas nebūtu saistīts ar viņas brāli, bet tagad viņu tīri vienkārši pārņēma gļēvulība un vēl kaut kas, kas neļāva viņam to darīt, vismaz ne šoreiz, tādēļ viņš, uzlicis roku uz detektīva pleca, pārliecinoši pievērsās Cecīlijai, sakot:
“Tas, Cecīlija, ir mans vecais draugs Hendersons!”
Detektīvs, kura īstais vārds bija Džordžs P. Kuks, bija tik pārņemts ar savu
pārsteigums par skaistas sievietes parādīšanos, ka viņš tik tikko dzirdēja
Džefrija sacīto. Cecīlija, kura bija pārāk maiga, lai nodotu faktu, ka viņa pirmo reizi dzirdēja Hendersona vārdu, atzīmēja tik jautrā tonī, cik vien viņa to varēja:
“Nu, es pieļauju, ka, ja šis misters ir šeit ieradies, tad viņš var arī dabūt mūs projām no šejienes!”
“Var un grib,” starojoši piebalsoja Makvajs. “viņš vienmēr nāk pie saviem draugiem kā glābējs!”
“Šķiet, ka man ir nepieciešama liela glābšana” sacīja meitene.
“Bet tu vēl nezini pašu galveno, dārgā!” Makvajs turpināja, pagriezies pret māsu “viņš jau nemaz nenāca, lai satiktu mani! Tā visa bija gluža sakritība, ka es šajā brīdī izrādījos šeit! Patiesībā, viņš šeit ir atnācis kā draugs, Šķiet, viņus abus ar Holandi patiesi interesē raktuves Meksikā, viņi to tiko apsprieda, pirms tu pievienojies mums un, tu vari iedomāties, māsiņ, viņš izteica man piedāvājumu strādāt raktuvēs Meksikā! Nu ko tu par to teiksi? ”
Patiesībā, Cecīlija labprāt būtu vēlējusies teikt, ka viņasprāt Meksika ir šausmīgi tālu projām, ja vien viņa pašlaik būtu atļāvusies būt patiesi vaļsirdīga, bet tā vietā, viņa tikai noteica:
“Tas bija patiešām laipni! Esmu pārliecināta, ka mums patiks Meksika!”
“Jūs dzirdat? Viņa teica-mēs, kungi!” Makvajs iesaucās, paceļot rokas “es nevaru atstāt savu māsu vienu — pamestu, tādēļ apsveriet to visu vēlreiz!”
“Tātad, man tur nebija paredzēta vieta?” Cecīlija jautāja, skatoties uz viņiem visiem.
“Mana dārgā,” atbildēja Makvajs, “man ir jāpiekrīt, ka man bija prātā tāds plāns, kā šķirties no tevis, jāpiebilst, tā nav vieta dāmām, bet tagad- spriežot pēc tava toņa un izturēšanās, es jau varu…. “
“Dārgais Billij,” meitene maigi teica “tu nedrīksti no tā atteikties. Tu zini
ka es vienmēr varu iet tev līdzi, lai kur tu arī dotos. Svarīgākais, lai tev būtu darbs, kurš tevi apmierina! Protams, tev tas ir jāpieņem!”
“Vai jūs kādreiz esiet dzirdējuši kaut ko tik cēlu?” Makvajs iesaucās” jā, es domāju, ka man tas jāpieņem! Un man patiesi tur jābrauc, vai ne, Hen?” Makvajs tagad pievēršas detektīvam, kurš viņu visu laiku vēroja.
“Nu, izskatās, ka būs labāk, ja jūs to darītu…” detektīvs atbildēja, jo viņam,par laimi, piemita sava deva amerikāņu humora.
“Ir vēl kas, Cecīlija!” Makvajs turpināja, pievērsies māsai “ja es šo darbu pieņemu, man jāaizbrauc tūlīt!” tad pameta skatienu uz detektīvu: “kad īsti mēs izbraucam, Hen?”
“Vilciens uz Ņujorku attiet šopēcpusdien!”
“Ak, tas ir tik pēkšņi!” Cecīlija iesaucās.
“Tikai saki vienu vārdu un es no tā atteikšos, tevis dēļ!”
” Nē, nē, protams, nē! Tev nekādā ziņā nav tas jādara, Billij! Es nekad nespētu sev to piedot! Tev ir jābrauc!”
“Mums nav atlicis daudz laika” Makvajs tagad strauji piebilda “jāpaspēj uz pēcpusdienas vilcienu! Es pieļauju, ka mēs varam dabūt kamanas pie
dārznieka, Holande, ja reiz tik tālu viss aizgājis…”
Tas bija Makvajs, kurš mudināja gatavoties izbraukšanai, steidzinot
māsu un pārvietojoties par māju tādā ātrumā, ka detektīvam, kurš
bija masīvākas miesas uzbūves, nekā Makvajs, bija grūti sekot tam līdzi.
Tā nebija tikai fiziska veiklība, kas lika Makvajam apriņķot ap nabaga detektīvu kā pavadošajai planētai ap Sauli, liekot tam sajusties kā masīvam, smagnējam bulterjeram pret apkārt lēkājošu terjeru-. padzirdējis, kā Džefrijs klāsta detektīvam, ka viņam nav jāatklāj patiesais lietu stāvoklis, pirms Miss Makvaija, soda to par zaudēto naudu, Makvajs vēl vairāk priecājās padarīt dūšīgo detektīvu neveiklu, liekot viņam izskatīties kā muļķim un, liekot atcerēties notikumus, kas bija tikai Makvaja
bagātīgās iztēles augļi.
“Paklau, Hen,” viņš pēkšņi iesaucās, ” vai tu vēl atceries to melnmataino meiteni, kuru tu tik ļoti mīlēji?”
Apmlusis par negaidīto piezīmi, detektīvs atbildēja, ka viņš nesaprotot, par ko Makvajs runā.
“Nu, nu!” Makvajs nomierinoši, uzsitot viņam par plecu “es, protams, neiedziļinos visās šī stāsta detaļās, bet es tikai vaicāju, vai tu atceries viņas vārdu!”
Detektīvs, kurš bija precējies jau kopš divdesmit gadu vecuma, nespēja atcerēties nevienu sieviešu vārdu un beidzot mokās
izteica:
“Marija!”
“Tieši tā-Marija, mans dārgais draugs!Viņa bija jūsu vēstuļu draudzene un, ja es labi atceros, viņas uzvārds bija Ethelberta. Nu, vai tagad saprotiet par ko es runāju?”
“Nē, es vēl joprojām neatceros!” detektīvs uzmeta skatienu Džefrijam pāri istabai.
“Cik tas ir skumji!” Makvajs balsī tagad ieskanējās teatrāli uzspēlēta izteiksme “jūs pat neatceraties viņas vārdu! Ah, Henderson, es redzu, ka laiks nav atstājis jūsos nekādas zīmes no šīm mīlestības bultām un es jau baidījos, ka tas būs iededzinājis dažu labu rētu!” tad piebilda “lai vai kā, nododiet manai māsai, ka es ilgošos pēc viņas, esmu pārliecināts, ka viņa būs priecīga to dzirdēt!”
Sev par nožēlu, drīz vien detektīvs Hendersons aptvēra, ka ar šo šķietami vieglprātīgu un bezrūpīgu izturēšanos pret notiekošo, bez tam, atgādinot ko tādu, ko viņš pat nespēja atcerēties, bet varbūt viņa prāts jau sen bija to nogremdējis, viņš bija ietekmējis arī kādu daļu viņa zemapziņas un detektīva Hendersona skatienā, kurš pievērsās Makvajam, tagad bija apbrīns un gandrīz vai cieņa par šādu spēju manipulēt ar cilvēka prātu kā žonglierim ar bumbiņām viņa rokās.
“Nu ko, Holande!” Makvajs tagad uzsauca, viņa tonis vēstīja par apņēmību un optimismu, vienalga vai tas bija patiess, vai viltots, tagad viņš te bija tas, kurš organizēja visu aizbraukšanai, tā, it kā tas būtu viņa izplānots ceļojums “vai tu esi gatavs?” tad viņa skatiens pievērsās māsai “Cecīlija, vai tu jau paņēmi savas mantas prombraukšanai?”
Kad viņi jau gatavojās iziet no mājas, Billijs Makvajs vēreiz pagriezās pret Holandu:
“Tā, protams nav mana darīšana, bet dodu te padomu šoreiz rūpīgāk pārbaudīt logus un durvis, jo klaidoņi un zagļi mēdz apmeklēt arī aizslēgtas mājas un man būtu patiesi žēl, ja ar tavam mantām kas atgadītos… ”
Tad Billijs Makvajs aplaida skatienu sniegotajiem klajumiem, kuri šeit sniedzās cik vien tālu varēja saskatīt un gandrīz patētiski ierunājās:
“Ak, kādi sniega plašumi! Varu vien iedomāties, kāds kontrasts tam būs dienvidi, uz kuriem mēs braucam!”
Arī Cecīlija un Džefrijs brīdi vilcinājās, skatoties uz māju, kurā tie bija piedzīvojuši tik nozīmīgas pārmaiņas savā dzīvē.
“Kad mēs atgriezīsimies, būs pavasaris!” maigi sacīja Džefrijs.
“Ak!” meitene drebošā balsī ierunājās”vai tagad es tev patīku pietiekami, lai tu lūgtu mani palikt?”
“Pietiekami labi, lai lūgtu tevi palikt mūžīgi!” Džefrijs Holanda pasmaidīja.
Beigas.