Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Decembris
2024.
Ievadraksts
Sveicināti gada pašā skaistākajā un intensīvākajā mēnesī!
Jo nu jāpaspēj visi darbi padarīt, svētkiem sagatavoties un vēlēšanās Jaungada naktij izdomāt.
Pavisam negaidīti, gads atkal ir apmetis apli un nonācis “savas astes galā”, lai nenogurstoši un ritmiski sāktu visu no gala. “Literārajai Ausij” šis bijis pirmais dzīves gads, jāsaka- darbīgs, idejām bagāts un apmierinoši ražīgs. Vienmēr jau var vēlēties vēl labāk, vēl vairāk un vēl tālāk. Tas viss nav nepiepildāmi, ja tikai ir darbaspars, svaigas idejas un draudzīgi sekotāji.
“Es vienmēr būšu jūsu draugs, kurš aizvedīs visfantastiskākajos piedzīvojumos Pasaku Zemē un palīdzēšu atsvaidzināt atmiņā, vai iepazīstināt ar autoriem, kuri savu atzinību izpelnījušies jau krietnu laiku atpakaļ!” saka Litausis “izvizināšu ar “Nakts taksometru”, vai izdomāšu vēl ko interesantu!”
“Literārā Auss” novēl saviem lasītājiem būt bagātiem ar veselību, apmierinātiem ar esošajiem panākumiem un tiekties pēc jauniem, ieklausīties Zaļās Čūskas gudrībā, bet nepakļauties tās kārdinājumiem un nekad nebeigt sapņot arī ar atvērtām acīm.
LAIMĪGU JAUNO2025.ZAĻĀS ČŪSKAS GADU!
Gadalaiku Miniatūras
Spožais tiltiņš
Decembris
Decembris uzmeta mirdzošu ledus tiltiņu pār upīti. Plašie ūdeņi tumši saviļņojās. Debesīs mākoņi savilkās smagos kamolos un Decembris, steidzīgi paķēris mātes dūnu pēli, pārplēsa to pušu.
Cilvēki pārsteigti un priecīgi skatījās uz lēni krītošajām, vēl retajām, sniega pārslām, kas nakts tumsā, pasakaini mirdzēdamas, laidās uz zemi.
“ Ārā pirmais sniegs !” pārnācis no darba, tēvs teica bērniem. Māte virtuvē domīgi pārcilāja miltu paku pīrāgiem. Egles mežā izlaida kuplāk savus zarus un sprieda, kura šogad būs Vecgada karaliene. Zeme atviegloti nopūtās un atgūlusies ļāvās Decembra skavām. Beidzot tā bija sagaidījusi atpūtu un mieru!
Decembra acīs spoži atmirdzēja vakara zvaigzne.Tālumā atskanēja zvanu skaņas un, vērdamies debesu jumā, viņš laidās saldā snaudā, apmierināti glaudot balto bārdu. Pār zemi nolaidās rāma nakts. Viss padarīts.
Brīdi visi 12 brāļi svētku priekā sastājās kopā- grezni ģērbušies sudrabā, zeltā un zaļā samtā, purpursarkanā mantijā, netrūka arī pelēkās, melnās un brūnās krāsu burvības. Tas Decembrim viss saplūda skaistā un krāsainā Jaungada nakts sapnī.
/no cikla “Gadalaiku Miniatūras”/
Edīte Vartona
Vasara
Novele
7.turpinājums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Nākamajā dienā pēc brauciena uz brūno māju, Haritija kā parasti sēdēja bibliotēkā pie sava rakstāmgalda, pārskatot katalogus, bet Targetu meitene, kura bija iesaistījusies darbā bibliotēkas uzlabošanā, tīrot un pārkārtojot grāmatas, acīmredzami garlaikota par savu pienākumu, sauca viņai grāmatu nosaukumus no kaudzē saliktajām grāmatām. Brīdi pa brīdim viņa pameta sapņainu skatienu ārā pa logu uz Sollas zēnu pagalmā. Kopš atjaunošanas bibliotekāres amatā, Haritija bija izrādījusi gandrīz apbrīnojamu uzcītību ar savu pienākumu pildīšanu, vairāk neuzdrošinoties kavēt noliktās darba stundas ne pa minūti un pat izrādījusi slavējamu sašutumu par Targetu meitenes kavējumu, tomēr šodien viņas domas kavējās pie brūnās mājas un Hārnija. Kopš viņu kopīgā brauciena, Lūcijs Hārnijs nebija ieradies pusdienās kā parasti un tas šķita dīvaini. Viņa pat nebija saņēmusi nevienu paskaidrojumu par viņa neierašanos. Ja Rojala kungam tas nešķita nekas dīvains un Hārnija neierašanos tas bija uzņēmis ar vēsu vienaldzību, jo, tāpat kā lielākā daļa Ziemeļdormejiešu, skeptiski turējās pie uzskatiem, ka viss, kas šeit norisinās jau sen piederas pie viņu ikdienas un lietu kārtību nav iespējams izmainīt, Haritijai pēc brauciena uz Kalnu, kad Hārnijs atpakaļceļā bija turējis viņas roku un teicis tik daudz mierinošu vārdu, tas likās satraucoši. Varēja šķist, ka viņš nekad nebūtu bijis šeit, nebūtu bijis Haritijas dzīvē un tas viņu sāpināja. Tagad Haritija sēdēja šeit, pie sava rakstāmgalda, pustumšajās bibliotēkas telpās un centās atrast visus iespējamos attaisnojumus viņa neierašanās mīkstināšanai. Varēja taču atgadīties viss kas, ko vien prāts var iedomāt, lai kavētu šo, nu jau tik ierasto, viņa pievienošanos viņiem vakariņās. Un tomēr, viņai bija interesanti, kā viņš to attaisnos, kādi būs viņa pirmie vārdi, viņiem atkal satiekoties. Viņa bija gandrīz pārliecināta, ka viņš labprātāk vēlēsies satikt viņu kaut kur ārpus mājas, un sāka jau plānot, kā atbrīvoties no Targeta meitenes klātbūtnes tādā gadījumā, kad pamanīja jauno Hārniju nākam pa ceļu kopā ar Mailsa kungu. Garīdznieks no Hepburnas reti ieradās Ziemeļdormerā, izņemot gadījumus, kad viņš brauca uz veco balto baznīcu. Haritija kādu laiku bija apbrīnojusi viņu un sava neaizmirstamā ceļojuma laikā uz Nātrtonu pat iztēlojusies, ka ir precēsies ar vīrieti, kuram ir tik taisns deguns un skaists runas veids, kā Mailsa kungam, un kurš dzīvoja brūnā akmens rektorātā, kas apaudzis ar vīteņiem. Haritija bija jutusies satriekta, uzzinot, ka Mailsa kunga sievas godu jau bauda sieviete ar sajauktiem, nekārtīgiem matiem un viņiem, pie tam, ir paliels bērns. Lūcija Hārnija ierašanās nu bija spējusi šos viņas sapņus aizgaiņāt, un tagad, redzot viņu jauneklīgā, dzirkstošā Hārnija kompānijā, nākam pa ceļu, Haritija beidzot ieraudzīja tā patieso veidolu- resnu pusmūža vīrieti ar kailu galvasvidu, kurš rēgojās no viņa cepures un brillēm uz deguna. Patiesībā, Haritija jutās nedaudz pārsteigta par viņa vizīti Ziemeļdormerā darba dienā un jutās aizvainota uz Hārniju, ka tas vedis viņu uz bibliotēku. Kā atklājās turpmākajā sarunā, Mailsa kunga ierašanās bija tieši saistīta ar mis Hatčardu, kurai viņš bija sniedzis nelielu konsultāciju par bibliotēkas labiekārtošanu un vēdināšanu, dažas dienas uzturoties Springfildā. Būdama vienmēr skrupuloza, kā viņu bija nosaucis Hārnijs, viņa vēlējās dzirdēt Mailsa kunga domas šajā lietā.
Mis Hatčardu un Mailsa kungu bija saistījušas draudzīgas attiecības, tādēļ mis Hatčardas pavadīšana bija kļuvusi viņam par vēl grūtāku uzdevumu, nekā tas bija jebkuram citam garīdzniekam.
Garām ejot, Mailsa kungs sveicināja abas meitenes ar savu ierasto laipnību, pirms viņi ar Hārniju bija nozuduši bibliotēkas tālākajās telpās un Haritija tagad vairs uztvēra tikai fragmentus no viņu sarunas:
“Ah, Kūpersoni… jā, jūs viņus, protams, pazīstat,” viņa dzirdēja. “Tā ir smalka, veca māja! Un Neds Kūpersons ir savācis dažas patiešām ievērojamas impresionistu bildes…” Viņa minētie vārdi Haritijai nebija zināmi. “…Jā, jā, Šēfera kvartets sestdienas vakarā tika atskaņots Liriskajā zālē un pirmdien man bija tas gods tos atkal dzirdēt torņos. Skaists izpildījums…Bahs un Bēthovens… Starp citu, vairākas reizes redzēju tur Balčas jaunkundzi… Jāsaka, viņa ir patiešām izskatīga..”
Haritija tagad nometa zīmuli, kuru bija turējusi rokā, uz galda un iegrima pārdomās. Kāpēc Mailsa kungs pēkšņi bija pieminējis Annabelas Balčas vārdu?
“Ak, tiešām?” viņa atkal izdzirdēja Hārnija balsi. Tagad Haritija sāka justies nervoza, tādēļ paņēmusi no galda zīmuli, sāka to apgrozīt pirkstos no jauna, pirms Mailsa kungs un Lūcijs Hārnijs turpināja savu sarunu:
“Redziet, man ir plāns pārvietot šos plauktus un atvērt apaļu logu šajā sienā, kas atrodas zem pedimenta”
Misters Milss sekoja Hārnija norādītajai vietai, it kā savu acu priekšā spējot iztēloties, kā tas varētu būt īstenībā.
“Jā, jā, es redzu… es saprotu: tas padziļinās telpu, būtiski nemainot lietu izskatu. Es neredzu nekādus iebildumus”
Šī diskusija turpinājās vēl dažas minūtes, un, tā sarunādamies, abi vīrieši pamazām virzījās atpakaļ pie rakstāmgalda, kur sēdēja Haritija, vēl joprojām koncentrējusies uz viņu sarunu. Tagad Mailsa kugs pagriezās pret viņu un domīgi paskatījās uz Haritiju:
“Vai jūs neesiet mazliet bāla, mana dārgā?” viņš piesardzīgi ievaicājās “tā vien šķiet, būsiet nedaudz pārpūlējusies! Hārnija kungs man stāstīja, ka jūs un Mimi ieliekot pamatīgu ieguldījumu šīs bibliotēkas atjaunošanā!”
To sakot, viņš, pāri brillēm, uzmeta labsirdīgu skatienu Targetu meitenei un no jauna pievērsās Haritijai:
“Neņemiet visu tik nopietni, dārgā! Jūs varat kādu dienu apciemot mūs Hepburnā! Būsiet mīļi gaidīta mūsu mājā!”
Tad viņš atvadījās no Mimi Targetas un izgāja no bibliotkas, Lūcijs Hārnijs viņam sekoja. Viņam izejot, Haritijai pat likās, ka saskata Hārnija acīs nožēlu par notikuo apstākļu satkritību, tikai… kādēļ viņš devās līdzi Mailsa kungam, nevis palika šeit, bibliotēkā, kopā ar viņu? Varbūt viņš nevēlējās palikt divatā ar viņas? Varbūt tagad jau nožēloja visu, ko teicis atpakaļceļā no Brūnās mājas? Tiesa- mierinājuma vārdi, kurus Lūcijs Hārnijs bija viņai teicis, vairāk bija piemērojams mierinājumam, kuru varētu sniegt brālis, nevis mīļotais, varbūt tādēļ, ka viņš nejuta pret Haritiju to, ko viņa izjuta pret viņu. Un tomēr, šie vārdi bija ieaijājuši viņu mierinājumā un pārliecībā, ka neraugoties uz to, ka viņas izcelsme nāk no Kalna, viņiem lemts būt kopā. Un nu viņš pameta viņu vienu šeit, aizejot kopā ar Mailsa kungu. Galvā viņai skanēja Mailsa kunga sacītie vārdi:
“Annabela Balča dārza ballītē Springfīldā, izskatījās ārkārtīgi pievilcīga…”
Viņa bija redzējusi, kā izmanījās izteiksme Lūcija Hārnija sejā, kad Mailsa kungs to teica.
Arī tovakar, Lūcijs Hārnijs neieradās vakariņās, un tomēr, Haritija vēl nebija zaudējusi cerību, ka kādu vakaru viņš atkal atnāks. Kad viņa izgāja uz verandas, lai palūkotos, vai tomēr neredzēs Hārniju nākam pa ceļu, Rojala kungs sēdēja turpat savā krēslā atgāzies, viņa mati uz pieres bija izjaukti un vēnainie vaigi apsitušies sarkaniem pleķiem. Haritija labi zināja, ka tas vēsta, par viņa dusmām. Beidzot Rojala kungs ierunājās:
“Kur ir vakariņas? Vai Verena Marša atkal būtu aizrāvusies saviem sodas cepumiem?”
“Es pieņemu, ka viņa gaida Hārnija kungu!” Haritija uzmeta viņam skatieu.
“Viņš nenāks un viņa to tāpat labi zina!”
Tad viņš piecēlās no sava krēsla un piegājis pie Verenas Maršalas, iekliedza viņas klausāmajā ragā:
“Ej uztaisi mums vakariņas, Verena!”
Kaut kas bija noticis, tagad jau viņa bija par to pārliecināta! Haritiju kratīja satraukuma drebuļi. Un viņa bija gandrz pārliecināta, ka Rojala kungs pat zina, kas tas ir! Tonis, ar kādu Rojala kungs bija teicis: “Viņš nenāk!”, viņai šķita draudīga gandarījuma pilns. Viņa redzēja, ka viņš pēkšņi sācis ienīst Lūciju Hārniju un pat uzminēja, kas ir šis Rojala kunga piepešais jūtu maiņas cēlonis. Vienīgais, ko viņa nevarēja saprast bija, vai tas kaut kādā veidā saistīts ar paša Lūcija Hārnija nevēlēšanos sastapt viņas no jauna pēc brauciena uz Brūno māju, vai arī tās bija saspīlētās attiecības ar Rojala kungu. Haritija atskatījās uz Rojala kungu, kurš nu piesēdās pie ēdiena galda. Viņš nedrīkstēja nojaust viņas satraukumu, nedrīkstēja uzzināt par viņas jūtām! Haritija, kā parasti, nosēdās savā vietā. Neviens no viņiem netika pārmijis ne vārda, Rojala kungs aplēja sev stipru tēju, tad, tāpat klusēdams, pasniedza tējkannu Haritijai. Rojala kungs uzlika uz šķīvi Verenas atnesto olu kultenun paskatījās uz Haritiju:
“Tu neņemsi?” viņš ievaicājās, redzot, ka viņa šķīvim ar kulteni pat nepieskaras.
Haritija dziļi ieelpoja, lai nedaudz nomierinātos, tad atkal izelpoja un pasniegusies pēc šķīvja, uzlika sev nedaudz kulteni. Haritija ēda ar gandrīz tēlotu vienaldzību, lai gan labi zināja, ka Rojala kungs viņas novēro.
Pēc vakariņām, kad Haritija bija jau savā istabā, viņa dzirdēja, kā Rojala kungs atkal iziet uz verandas un, piepeši, viņas pārņēma nepārvarama vēlme noiet lejā pie viņa, lai pavaicātu, kas īsti ir noticis, bet varbūt tas bija kāds iedzimts lepnums vai spītība, kas to neatļāva:
“Es labāk nomirtu, nekā to darītu,” viņa pie sevis nomurmināja.
Viņa piegāja pie loga un, atvērusi to, izliecās ārā. Krēsla tagad bija jau pārtapusi pilnīgā tumsā, tā, ka lāgā neko nevarēja saskatīt, cauri tumsai, viņa ieraudzīja vienu vai divas figūras, kas virzījās pa ceļu, šur un tur logos iedegās gaismas, izgaismojot lilliju dobes baltumu Haves pagalmā un mazliet tālāk, tādā pašā veidā, gaisma no Karika Freja Ročestera loga atklāja viņa piemājas ziedu dobes.
Vēl kādu brīdi Haritija turpināja lūkoties no logiem krītošo gaismu spēlē ar tumsu, tad nokāpa lejas stāvā un, paņēmusi no āķa cepuri, izgāja laukā. Rojala kungs vēl joprojām sēdēja verandā, tikai tagad viņam blakus sēdēja Verena, rokas klēpī sakrustojusi.
“Uz kurieni tu ej?” viņš uzsauca, Haritijai garām ejot.
Viņa, protams, būtu varējusi sacīt, ka dodas pir Ormas vai arī lejā līdz Targetiem- tas viss nebūtu meli, taču šoreiz viņa izvēlējās uz šo jautājumu neatbildēt.
Redzot gaismu nākam no mis Hatčardas mājas, Haritija saprata, ka Hārnijs nav devies līdzi Mailsa kunga, kā viņa bija domājusi. Pieejot tuvāk mājai, viņa ieraudzīja, ka gaisma, kura tai likās nākam no mis Hatčardas viesistabas, krita no mājas tālākā gala. Haritija gāja apkārt mājai, turoties tumsā, lai paliktu nemanāma.
Pieliecoties logam tik tuvu, ka spēja saskatīt cauri režģiem, kuri to sedza, Haritija brīvi varēja pārskatīt istabu ar sarkankoka gultu, gravējumu pie sienas, veļas mašīnu, uz kuras uzmests dvielis un ar zaļu galdautu pārsegtu galdu ar naktslampu uz tās. Tā apgaismoja pusi no istabas, otru atstājot tumsā un tieši zem šīs lampas, divas saulē apdegušas rokas, ar zīmuli vienā rokā, bet otrā- lineālu, kuru roka virzīja pa zīmēšanas dēli, tad piepeši rokas aizstūma visu malā ar tādu neizprotamu niknu un nepatiku, kas lika Haritijai satrūkties. Viņš bija tur, pat nenojaušot par viņas klātbūtni! Haritijas sirds sāka dauzīties. Viņa bija redzējusi daudzas reizes, ar kādu rūpību viņš veica savus zīmējumus, tā kārtīgumu un metodes, bet tas, kā viņš šovakar tika nolicis malā zīmēšanas dēli, varēja nozīmēt kādas citas rūpes, kuras to nomāca, vai arī pēkšņu nepatiku pret savu darbu. Vai patiešām arī viņu pārņēmis slepens satraukums tāpat kā viņas?
Haritija pakāpās pie verandas stiklotā loga un ieskatījās istabā- tagad Hārnijs sēdēja tur, zodu atbalstījis rokās, rītamētelis novilkts un krekla apkaklīte atpogāta, un viņa varēja saskatīt tā stigrā kakla līnijas un muskuļoto krūšu reljefu. Viņš skatījās taisni uz priekšu ar nogurušu, pašaizliedzīgu skatienu, it kā skatītos uz izkropļotu sava tēla atspulgu un piepeši Haritijai viņš šķita tik svešs, it kā to nemaz viņu nepazītu, it kā viņa rokas nebūtu mierinoši slīdējušas pār viņas muguru un viņa lūpas kavējušās viņējās. Un tad viņa ieraudzīja uz grīdas mētājamies čemodānu, pilnu ar drēbēm. Viņas sirds sarāvās- tas skaidri liecināja par viņa nodomu aizbraukt no šejienes, aizbraukt viņai nezinot. Tomēr, lai kāds arī nebūtu šīs aizbraukšanas iemesls, tas, acīmredzami, bija satraucis viņu. Tas bija saistīts ar Rojala kunga iejaukšanos! Tagad aizvainojums un dusmas, kas bija jau pierimušas, Haritijā atmodās no jauna, sajaucoties ar ilgām izjust Hārnija tuvumu. Vēl tikai pirms dažām stundām viņa bija jutusies pārliecināta par sevi, tagad vientulība, ko tā nēsāja sevī, bija divkāršojusies. Vēl joprojām nenojaušot par Haritijas klātbūtni, Hārnijs sēdēja tur nekustēdamies, tad atpogāja krekla aproces un piecēlās. Haritija ierāvās tumsā, lai gan bija jau tik tumšs, ka iespējamība tikt pamanītai bija tikai tad, ja viņš iedomātos pienākt pie loga. Viņš stāvēja istabas vidū minūti vai divas, skatoties ar tādu riebuma izpausmi sejā, it kā ienīstu sevi un visu, kas ir ap viņu, tad atkal apsēdās pie galda, izdarīja vēl pāris vilcienus uz papīra un nometa zīmuli malā. Beidzot, viņš devās pāri istabai, aizsperot malā portfeli ar drēbēm, kurš tam bija ceļā un, apgūlies gultā, salika rokas zem galvas ar mokošu skatienu griestos. Tieši tāpat viņš bija gulējis tur viņai līdzās zālē un priežu skujās tajā brīnešķīgajā jūnija dienā, skatoties vasarīgajās debesīs un viņa sejā bija mirdzējis prieks, tagad tā bija mainījusies līdz nepazīšanai un Haritija juta sakāpjam acīs asaras par viņa bēdām, ko tas pašlaik pārdzīvoja. Viņa vēlējās atkal sajust Lūcija Hārnija tuvumu- viņa rokas, viņa lūpas, bet viņa stāvēja tur, aizturējusi elpu, labi apzinoties, kas varētu notikt, ja tiktu pamanīta, vai ieietu istabā… Tas, kas bija noticis ar Alijas Havesas māsu Džūliju, pēc kā viņa bija spiesta doties uz Nātrtonu un ļaudis nekad nepieminēja viņas vārdu.
No guļošā ciema nenāca ne skaņa, un dārza dziļajā tumsā viņa šad un tad dzirdēja slepenu zaru šalkoņu, it kā kāds nakts putns tur švīkstinātu savus spārnus. Tuvojošies soļi garām vārtiem lika viņai ierauties atpakaļ stūrī, bet drīz tie izzuda, tā arī viņu nesasnieguši. Acu priekšā joprojām rēgojās Hārnija izmocītā seja, viņa juta, ka nevar pakustēties, kamēr viņš nekustas, bet drīz viņa sāka kļūt nejutīga no sava ierobežotā stāvokļa, un reizēm viņas domas bija tik neskaidras, ka šķita, viņu notur tikai neskaidrs noguruma svars.
Hārnijs joprojām gulēja gultā nekustīgs, lūkodamies griestos, it kā sekodams savam redzējumam, viņš izpleta rokas un tad ieņēma atpakaļ savu iepriekšējo stāvokli, ar dziļu nopūtu viņš atmeta matus no pieres, tad viss viņa ķermenis atslābinājās, viņa galva pagriezās uz sāniem, un viņa redzēja, ka viņš ir aizmidzis. Saspringtie muskuļi sejā atslāba un viņš ieguva agrāko maigo izteiksmi. Vēl brīdi pakavējusies, Haritija pagriezās un devās prom.
(turpinājums janvāra numurā)
Tulkotājas piezīme:
Klasiskajā arhitektūrā pediments ir tradicionāli trīsstūrveida posms tempļa ieejas augšpusē. Šo formu ieviesa senie grieķi. Viņiem pediments bija jumts, vertikāls konstrukcijas elements, kas balstīja zemu slīpu, slīpu jumtu.
Zvaigžņu Vērotāja gadu mija
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
Pāri pilsētai nolaidās rāms, auksts vakars, no debesīm noripoja pa retai, sasalušai sniega pārslai, cilvēki steidzās pa ielām turp un atpakaļ. Bija Vecā gada vakars-gadu mija, taču ļaudis neizjuta to prieku, kuru tiem pienāktos just, veco gadu aizvadot un jauno sagaidot. Jau kādu laiku, pilsētu bija pārņēmusi pelēcība un nomāktība. Cilvēkiem vairs nesagādāja prieku ne svētki, pat ne vienkārši ikdienas prieki. Šī nomāktība kā pelēka ziemas migla nolaidās pāri pilsētai.
Starp šiem vēlīnajiem gājējiem bija arī kāda neliela figūra, kura iejaucās starp steigā un domās nogrimušajiem pieaugušajiem, tādēļ palika neviena nepamanīta un neievērota- tā bija aptuveni gadus desmit veca meitene, kura lēnām gāja, pati īsti nezinot uz kurieni. Viņai nebija kur steigties, nebija uz kurieni iet. Viņa šajā pilsētas burzmā bija gluži viena. Pavadījusi vairākus gadus Čukstošo Koku Meža rāmumā un harmonijā, viņa šeit jutās sveša un nepiederīga. Tā viņas māte bija izlēmusi, kad pirms dažiem gadiem viņu ceļi ar Elearas tēvu bija pašķīrušies- mazajai labāk dzīvo Čukstošo Koku Meža burvestības aizsardzībā, nekā pilsētas viltīgo tīmekļu labirintos, kamēr viņas dienas pagāja pilsētas ostas tavernā ar teiksmainu nosaukumu”Jūras serenāde”. Viņas pus elfas pus cilvēka asinis kā kompass bija rādījušas pareizo ceļu uz meitas, kurā, neapšaubāmi tādejādi arī ritēja elfu asinis, ceļu uz senču aizsardzības šūpuli. Tēvs… kas zina, kur viņš pavada šo svētku vakaru, kopš vecāku šķiršanās, meitene nebija par viņu vairs dzirdējusi, un nebija neviena, kuram rūpētu, kā klājas viņai. Tas, neapšaubāmi, nospieda tīro, neaptraipīto sirdi, kura ilgojās pēc svētku prieka, vecāku tuvuma un mājas siltuma. Jā, viņa bija dziļi un patiesi pieķērusies Apburtā Meža pievilcībai, taču tikpat ļoti viņa ilgojās pēc savas mātes un mājām. Tā domājot, Eleara bija nonākusi pilsētas attālākajā galā, kur cilvēku burzma nebija tik liela, ielas šeit bija šaurākas un klusākas, nekā pilsētas centrā. Ikreizi, paceļot galvu augšā, lai palūkotos uz nākamo māju, meitene satrūkās- lielās tumšās mājas šķita karājamies pāri viņas galvai. Negaidīti, viņa bija nonākusi pie kādas mājas pašā ielas galā. Šī māja daudz neatšķīrās no pārējām šīs ielas mājām, tomēr… meiteni piesaistīja lielie vārti. Tie bija plati, pelēki, veci koka vārti, kuri, acīmredzot, veda uz kādu mājas pagalmu. Brīdi Eleara stāvēja pie vātiem šaubīdamās, tad viņa pastiepa roku, lai tos atvērtu. Vārti bija smagi Elearas nelielajām rokām un negribēja padoties. Meitene saņēma spēkus un grūda vēlreiz….vēlreiz… Beidzot tie atvērās un Eleara, ziņkārības mākta, iegāja. Tad vārti aiz viņas aizvērās. Kur viņa bija nonākusi, kas tā bija par vietu? Elearas sirds bailēs un satraukumā sarāvās, kaut kas nezināms un šķietami baiss bija viņas priekšā. Varbūt tomēr griezties atpakaļ? Eleara pagriezās un mēģināja atgrūst vārtus, taču tie vairāk neatvērās- tagad viņa bija šeit iesprostota.
Meitene lēnām sāka doties uz priekšu, skatīdamās sev visapkārt, viņai neatlika nekas cits, kā doties iekšā šajā nezināmajā, lai to iepazītu un atrastu citu izeju no šejienes. Viss izskatījās netīrs un nekārtīgs, it kā neviens šeit ne par ko nerūpētos. Viņa sāka virzīties uz priekšu pa šauro netīro ielu labirintu, kuras bija grūti nosaukt par ielām, drīzāk tās atgādināja netīrus tuneļus vai ventilācijas šahtas, kuras dvakoja pēc netīrības, pūstošiem atkritumiem un sastāvējušos ūdens, vējš nēsāja zem kājām netīrus papīrus…
Tai pašā laikā, kādā tālā vietā, kāds burvis-Zvaigžņu Vērotājs, augstu astronomijas tornī, savā teleskopā pētīja zvaigžņu stāvokli debesīs, mēģinot izzināt, kāds būs gaidāmais jaunais gads. Vakars bija rāms bet dūmakains, tādēļ zvaigznes nebija redzamas. Gudrais vīrs grozīja teleskopa lēcu, mēģinot ko saskatīt, bet, tā vien šķiet, būs jāgaida, ka jauns gads nesīs skaidrākus vakarus.
“Neko darīt!” viņš pie sevis noteica “manas labās meitenes-zvaigznes droši vien arī aizņemtas ar gatavošanos jaunajam gadam, tādēļ šovakar neraugas lejā uz Zemi!” Zvaigžņu Vērotājs labsirdīgi nosmējās.
Viņš jau grasījās pamest savu astronomijas zāli, bet nolēma ieskatīties vēlreiz teleskopā, ja nu…piepeši burvis pamanīja gaisā ko tumšu un draudīgu:
“Droši vien tuvojas putenis!” viņš nosprieda “nemaz neļauj cilvēkiem papriecāties, nebēdnis!”
Tumšums savilkās arvien ciešāk un tas nemaz neatgādināja tikai nenozīmīgu sniega mākoni vien…
“Kas tas? Kaut kas vairs nav labi! Pilsētā kaut kas notiekas un man jāsteidzas turp, kamēr nav par vēlu!”
Eleara tik gāja un gāja pa tumšo eju un, jo tālāk viņa gāja, jo kļuva tumšāk, netīrāks un draudīgāks visapkārt. Tālumā izskanēja nepzīstamas balsis, šķita, tumsā viņa tika vērota no visām pusēm. Viņa vairs nekad neizkļūs no šejienes saviem spēkiem!
Piepeši Eleara izdzirdēja vīriešu balsi, kura viņu uzrunāja:
“Labais bērns, kā tu šeit nokļuvi?”
Ieraudzījusi svešinieku, kurš, vēl pie tam viņas uzrunāja, Eleara, šķiet, nobijās ne pa jokam, viņa sāka atkāpties….
“Nebaidies, mazā! Es tev neko pāri nedarīšu, vari būt par to droša! ”
Burvja skaidrās acis un balss, kādā viņš runāja, lika meitenei nedaudz nomierināties un viņa, gan ar izbīli un joprojām nedaudz neuzticību, pacēla savas saraudātās acis, kurās vecais burvis, kuram aiz muguras jau pāris tūkstoši tādu jauno gadu, sazīmēja skaidru, tīru bērna sirdi, kurai pilnīgi droši nebija jāatrodas šajā vietā “ vai tavi vecāki arī ir šeit?”
Meitene papurināja galvu:
“Nē! Esmu šeit viena un esmu esmu viena šajā pilsētā! Mani vecāki izšķīrās pirms pāris gadiem un māte aizsūtīja mani uz Čukstošo Koku Mežu, kur es būšot drošībā, tagad es atkal vēlos satikt māti un nokļūt mājās!”
“Tad tu esi no Čukstošo Koku Meža? Un kā tev vārdā?”
“Eleara!”
“Vari saukt mani par Zvaigžņu Vērotāju! Nāc, mums jātiek no šejienes projām, cik ātri vien varam! Šī ir Goblinu pazemes eja, bīstamākā vieta pilsētā!”
No tuvējiem bāriem atskanēja piedzērušu goblinu smiekli un rēcieni. Kāds piedzēries goblins bija iznācis, lai izlietu tos alus litrus, ko tas bija iedzēris un būtu vieta nākamajiem, vēl divi citi, šķiet, bija nolēmuši mēroties spēkiem.
“Ejam, ejam!” Lizanders steidzināja Elearu “ mums jāpasteidzas un jāizkļūst no šejienes! Neapstājies un neskaties apkārt, nāc!”
Viņu soļi spokaini atbalsojās pussagruvušajā pagalma ejā, kad tie pāri netīrumiem un sagāztajiem dēļu gabaliem mēroja ceļu uz priekšu.
Piepeši, viņi izdzirdēja skanam tādu kā mūziku, šķita, it kā kāds spēlētu vairākus mūzikas instrumentus. Jo tālāk viņi gāja, jo mūzika kļuva labāk saklausāma, tad apklusa un pēc laika atskanēja no jauna. Tas bija patiesi dīvaini šajā haosa, netīrības un tumsonības pasaulē, tomēr arī šajā mūzikā, lai cik skaista tā nebūtu, ieskanējās kas skumjš un spokains šajās tuneļa akmens sienās. Tuvojoties vietai, no kuras plūda šī mūzika, Zvaigžņu Vērotājs un Eleara ieraudzija četrus vīriešus sēžam apkārt ugunskuram un tie, pavisam noteikti, nebija ne goblini, ne citi šajā vietā dzīvojošie. Visi viņi bija tērpušies zaļos apmetņos, tāpat kā Eleara, un viņas skatienu piesaistīja to neparastais izskats, bet maņas- mūzika.
“Jūsu mūzika ir skaista, lūdzu pastāstiet par to ko vairāk!” Eleara lūdzās, kad viņi ar Zvaigžņu Vērotāju bija tos kādu brīdi vērojuši un klausījušies..
Tad ierunājās viens no pazemes muzikantiem, kurš spēlēja vijoli.
“Es esmu Karls- nabaga vijolnieks, tā mani sauc un tie ir Cimbrals, Brizo un Azurhorns, mēs esam….Spēlējam tikai tādēļ, lai kaut nedaudz kliedētu tumsu un draudīgumu šajā vietā, kur esam nonākuši pret savu gribu, mūsu mūziku jau sen kā nozadzis Goblinu Karalis”
“Jā, viņš mūs nozaga, lai mēs viņiem spēlējam, kopš viņiem tā ir, tie var dzīvot laimīgu un trokšņainu dzīvi, jo ieguvuši mūsu mūzikas balsi, bet mums jāiztiek ar mazimiņu” piebilda otrs mūziķis, kuru Karls bija nosaucis par Brizo.
“Bet tā taču nav godīgi! Jums jāatgūst sava mūzika!” Eleara iesaucās “nāciet ar mums, mēs to izdarīsim kopā! Mēs atgūsim jūsu mūziku!”
Tunelis, pa kuru viņi gāja, patiesi, sniedzās kilometriem, kā viena bezgala gara iela, ko apgaismoja vāji gaismekļi pie sienām.
Piepeši viņi ieraudzīja kastes ar āboliem, kartupeļiem un citām saknēm-tie bija goblini, kuri nevis sēdēja tur krogos, bet tirgojās ar saknēm, tālāk bija stendi ar drēbēm, paklājiem un dažādiem sīkumiem.
“Goblinu tirgus!” Zvaigžņu Vērotājs noteica.
Tuvojoties stendam, kuru apgaismoja sveču siltā gaisma un laternu dīvainās atblāzmas pusmtumšajā telpā, Eleara nespēja atraut acis no brīnešķīgām lellēm krāsainās kleitās ar skaistiem tumšiem un gaišiem matiem un acīm kā zvaigznēm naksnīgās debesis. Veca sieviete tumšā tērpā, uzsmaidījusi viņai, aicināja pienākt tuvāk, lai aplūkotu viņas stendu tuvāk un, varbūt, ko nopirktu.
“Nāc, meitene, paskaties! Man ir skaistākās lelles, kādas vien tu būsi redzējusi, manis pašas darinātas! Patīk?”
Eleara pamāja ar galvu.
“Šī ir viena no skaistākajām!” tirgotāja pacēla no galda skaistu lelli rozā kleitā ar mežģīnēm, lielām, zilām acīm un blondu matu cirtām, kuri krita tai pāri pleciem.
“Gribi? Es tev to uzdāvināšu! Tā ir tikpat skaista kā tu pati! Tev ir tik skaisti mati!” vecā sieviete pastiepa roku un pārlaida to Elearas matiem.
“Jums ir skaista mazmeita, kungs!” viņa smaidot paskatījās uz Zvaigžņu Vērotāju.
“Paldies, jūs jau arī skaistums nav pametis!”
Tas visai vēsā tonī atbildēja, lai gan sievieti aiz letes par skaistu diezin vai varēja nosaukt.
“Ņem, es tev to dodu gluži par velti!” tā tagad no jauna pievērsās Elearai.
Eleara brīdi šaubījās, tad pastiepa roku pēc lelles, tomēr Zvaigžņu vērotājs pasteidzās tai pa priekšu, pirms vēl meitene bija paspējusi lelli paņemt, satverot viņas roku.
“Esi uzmanīga, Eleara! Ne viss ir tāds, kas tas pirmajā mirklī izskatās!” vecais burvis tai klusi sacīja “ tev tā nav vajadzīga! ”
Lai arī smaids vecās tirgotājas sejā vēl joprojām nenodzisa, patiesībā viņā vārījās slēpts niknums par neizdevušos darījumu, vēl aizvien veltot tiem savu sirsnīgāko smaidu (kurš patiesībā bija viltīga maska), tā paskatījās te uz Elearu, te uz Zvaigžnu Vērotāju, sakot:
“Labi, ja vecaistēvs neatļauj tev ņemt šo lelli, jo tev tās jau, acīmredzot, mājās pietiekami, tad es dāvāju tev šo brīnumaino jāņtārpiņu laternu. Lai tā vada tevi tālāk pa šīm tumšajam ejām! Ņem to, bērns!”
Kad Eleara paņēma jāņtārpiņu lukturi, tas, it kā reaģēdams uz meitenes tīro, gaišo dvēseli, kuru tas sajuta jaunās saimnieces rokās, iededzās spožāk, tad pāris reizes noraustījās un atkal pārgāja mērenā gaismā.
“Pirms tu aizej,” tirgotāja ierunājās no jauna “ir neliela samaksa, kuru es par to prasu!”
“Bet jūs teiciet, ka dodat to par velti!” Zvaigžņu Vērotājs tagad cieši paskatījās uz tirgotājas.
“Pavisam neliela. Tiesa, tā nav parastā samaksa naudā, bet es vēlos, lai tu dod par to man ko pretīm… vienu savu skaisto matu cirtu. Tikai vienu pašu!”
Tirgotāja pastiepa roku un ar saviem garajiem, kaulainajiem pirkstiem ieķērās Elearai matos. Zvaigžņu Vērotājs paņēma meiteni pie rokas un, pirms viņa bija vēl attapusies, viņi pa šauro tirgus eju jau steidzās tālāk. Jāņtārpiņu laterna meta dīvainas ēnas un rakstus uz tumšajām ejas sienām, kad Zvaigžņu Vērotajs, Eleara un pazemes muzikanti turpināja ceļu.
Kad tie bija nonākuši klusākā vietā, Zvaigžņu Vērotājs apstājās un pieliecās pie meitenes un klusā, laipnā, bet stingra balsī tai teica:
“Šī sieviete, kuru mēs satikām nebija labs cilvēks. Viņas laipnais smaids un sirsnīgā saruna bija viena no viņas viltībām, tā bija pati ragana!”
“Ragana? Bet viņa bija tik laipna un laba pret mani!”
“Viņai tādai bija jābūt, lai piemānītu tevi! Nāc!”
Izgājuši cauri tirgus burzmai, kurā pa kādam tirgotājam centās pievērst uzmanību, cerībā, ka no viņa ko nopirks, tie atkal nokļuva šaurās ejās. Tagad ceļš veda lejā pa šaurām, pussabrukušām kāpnēm, kur atklājās plaša telpa ar tukšām, aizslēgtām kamerām.
“Goblinu cietums!” Zvaigžņu Vērotājs noteica “šeit nekā nav, mums jātiek projām, varbūt caur šejieni atradīsim kādu eju ārā!”
Viņi sāka iet, kad Eleara piepeši iesaucās:
“Pagaidiet! Šeit kāds tomēr ir!”
Patiesi- vienā no kamerām, kaktā ierāvusies sēdēja kāda radība. Eleara pacēla jāņtārpiņu lukturi, lai to apgaismotu.
“Ei, kas tu esi un kā tu šeit nokļuvi? ” Eleara klusi to uzrunāja.
Sagūstītais, nereaģēja, pat nepakustējās.
“Vai tu esi dzīvs?”
Kad tas vēl joprojām neatbildēja, Eleara izbāza roku cauru režģiem un mēģināja viņam pieskaties, lai pārbaudītu, vai sagūstītais vēl joprojām ir dzīvs. Sajutis pieskārienu, tas sarāvās, kā saņēmis sitienu un sāka vilkties uz atpakaļ.
“Nebaidies, es tev pāri nedarīšu!”
Nabaga radījums, kurš, acīmredzot, bija iebiedēts, sarāvās vēl mazāks kaktā.
“Es esmu Eleara!” meitene turpināja sarunāties, lai iedrošinātu sagūstīto “es neesmu viena no šejienes, no VIŅIEM, iekļuvu šeit gluži nejauši un nu ar savu jauno draugu- Zvaigžņu Vērotāja un pazemes muzikantu palīdzību, ar kuriem es šeit iepazinos, meklēju ceļu ārā no šejienes, ceļu atpakaļ uz savām īstajām mājām. Kas tu esi un no kurienes nāc? Kādēļ tu esi sagūstīts?”
“Kas tu tāda esi? Nerunā ar mani! Tas var būt bīstami!” sagūstītais beidzot ierunājās “šeit apkārt ir bīstami radījumi, kuri var apdraudēt kā mani, tā arī tevi!”
“Es vēlos palīdzēt tev! Atbrīvot tevi no šejienes!”
“Kādēļ? Patiešām?”
Eleara pamāja ar galvu.
“Es esmu Elijs, Čukstošo Koku Meža elfs. Goblini mani sagūstīja un atveda uz šejieni”
“Tu arī esi no Čukstošā Meža, tāpat kā es?” Eleara iesaucās “cik ilgi tu jau esi šeit?”
”Es nezinu, bet mani spēki sāk jau zust- es neesmu ēdis, dzīvoju šeit tumsā un netīrībā”
“Vai tu vari ko darīt? Lūdzu!” Eleara paskatījās uz Zvaigžņu Vērotāju.
Tiklīdz Zvaigžņu Vērotāja maģiskie pirksti aizskāra kameras slēdzeni, tā dziedoši džinkstēdama atlēca un durvis atvērās.
“Neticami! Es atkal esmu brīvs!” elfs iesaucās.
“Ātri, pirms mūs vēl kāds ir ieraudzījis!” Eleara norīkoja.
Eleara, viņas draugi un tagad arī izglābtais elfs Elijs sāka skriet cauri goblinu cietuma ejām, kad piepeši tie izdzirdēja tuvojamies smagus soļus.
“Šeit! Visi nāciet šeit!” Zvaigžņu Vērotājs sauca.
Viņi noslēpās aiz kādas kolonnas un pieplaka sienai. Soļi kļuva arvien skaidrāk saklausāmi, tie tuvojās un tuvojās… Zem kāda smagajiem soļiem čīkstēja vecie, satrunējušie grīdas dēļi… Skanēja murmināšana viņiem nesaprotamā valodā….Tad soļi attālinājās un noklusa pavisam. Visi atviegloti uzelpoja.
“Mēs nevaram vairāk atgriezties pa to pašu ceļu, viņi var vēl joprojām būt tur!” kāds no pazemes muzikantiem izbiedēts skaļi čukstēja “tie ir goblinu cietuma uzraugi un viņi ir nežēlīgi!”
Nedaudz tālāk no vietas, kur viņi stāvēja aizvijās vēl kāda eja…
“Mēģināsim iet pa šo ceļu!” Zvaigžņu Vērotājs ierosināja.
Viņiem par pārsteigumu, šis ceļš nevis sašaurinājās tumšās, netīrās ejās, kā tas bijis līdz šim, bet drīz vien viņi nonāca tādā kā zālē ar spoguļu sienām.
Eleara pacēla augstāk savu raganas doto jāņtārpiņu laternu, kura nu meta spocīgas ēnas uz spoguļiem piepildīto telpu. Tās šaudījās ap viņiem brīžiem garākas, brīžiem zemas, kur tik viņi pagriezās, spoguļu atspulgs rādīja izķēmotu attēlu. Lai kur arī tie skatītos, tie redzēja savu attēlu, spokaini tēli un vīzijas šaudījās tiem apkārt.
“Čukstošā Meža burvestības vārdā- atstājies!” Eleara iesaucās.
“Šī istaba ir apburta, tas ir pašas raganas darbs!” Zvaigžņu Vērotājs iesaucas “mums jātiek projām no šejienes! Nāciet visi, ātri!”
Noliekušies, lai tiem nav jāskata briesmīgie tēli spoguļos, viņi steidzās ārā no Spoguļu istabas. Tagad viņi no jauna nokļuva garā, šaurā, tumšā ejā, kura veda līkumu līkumiem.
“Šķiet, šeit ir vēlviena izeja!”
Atskanēja Zvaigžņu Vērotāja balss, kurš gāja visiem pa priekšu.
Viņš atgrūda smagās durvis un viņus apņēma svaigs ziemas nakts gaiss. Viņi bija glābti! Brīvībā! Visi kā viens, atviegloti uzelpoja no jauna. Kopā ar auksto vēju un sniegpārslām, vējš atnesa pa gaisu skaļas vīriešu balsis un trokšņus, kura nāca no ostas, kā arī jūras svaigo gaisu un kūpinājumu aromātu. Ceļotāji devās virzienā, no kurienes atskanēja trokšņi, cerībā uzzināt, kā nokļūt tavernā, kurā strādāja Elearas māte, vai, vēl labāk, satikt kādu, kurš viņus turp varētu aizvest. Osta bija skaļa un rosīga, jo bija taču Vecgada vakars, taču neviens nepievērsa uzmanību gājējiem. Piepeši atskanēja sauciens:
“Stāt! Kas jūs tādi esiet un ko šeit meklējiet!” viņu priekšā stāvēja liela auguma vīrs tērpies garā, brūnā ādas mētelī un melnās ādas biksēs ar gariem, melnos zābakos apautām kājām, bija skaidrs, ka tas tiko kā nokāpis no kāda kuģa klāja “norādiet savus vārdus un nodarbošanos!” viņš pieprasīja.
Eleara satvēra ciešak savu jāņtārpiņu lukturi un pagājusi soli uz priekšu, drošā, skaļā balsī teica:
“Mēs esam Lielā Fēniksa un Čukstošo Koku Meža pārstāvji, mēs meklējam ceļu uz Atbalsu pilsētu, lai vienotā cermonijā ienestu mieru un harmoju pilsētā!”
“Tas ir patiesi cēls mērķis un tu esi drosmīga meitene!” kapteinis Rāts noliecās pie Elearas, viņas acis mirdzēja kā viņas jāņtārpiņu lukturis.
“Raskal, liec mierā meiteni! Vai tad tu neredzi, ka viņa vēl pavisam bērns?” viņiem aiz muguras atskanēja sievietes balss “kad tu vienreiz iemācīsies uzvesties?”
Visi atgriezās- tur stāvēja gaišmataina sieviete arī garā apmetnī.
“Nekad, mīļā, nekad! Par to jau es esmu pirāts!”
“Pirāts?” visi reizē iesaucās.
“Jā, jūsu priekšā pirāu kapteinis Rāts un šī ir mana mīļotā sieva Linda, viņai patīk mani nedaudz kontrolēt!”” viņš iesmējās “tātad, uz pilsētu….”
Eleara apstiprinoši pamāja.
“Labi!” kapteinis Rāts ar nedaudz viltīgu smaidu sejā paskatījās uz viņiem visiem pēc kārtas “bet vispirms jums būs jāpaveic kāds uzdevums, lai pierādītu, uz ko īsti esiet spējīgi!”
Zvaigžņu Vērotājs, ielas muzikanti un Eleara pārmija savstarpējus skatienus, tad visi reizē pamāja ar galvu.
“Labi!” pirāts vēlreiz noteica “tātad, jums būs jāatmin trīs manis uzdotās mīklas. Ja tās atminēsiet, palīdzēšu jums tikt tālāk, ja ne- varēsiet klaiņot pa ostas labirintiem, meklējot ceļu paši. Esiet gatavi?”
Zvaigņu Vērotājs vēlreiz paskatījās uz visiem saviem biedriem, tad pamāja;
“Esam!”
“Pirmā mīkla-Es neesmu dzīvs, bet augu, man nav plaušu, bet man vajaga gaisu”, ūdens mani nogalina. Kas es esmu?”
Tā vien šķiet, apkārt viss aizturēja elpu, gaidot pareizo atbildi. Brīdi iestājās klusums un Rāts jau sāka kļūt nepacietīgs, kad Zvaigžņu Vērotājs, visbeidzot, ierunājās:
“Tas ir uguns! Tas nedzīvo tā, kā dzīvojam mēs, bet gaiss uztur to dzīvu, savukārt ūdens apslāpē!”
Visapkārt atskanēja atzinības saucieni un aplausi, bet pirāts acis vien iepleta, par burvja atjautību.
“Ļoti labi! Pirmā mīkla atminēta, redzēs, vai spēsiet pieveikt arī pārējās divas! ” ar šķietamu atzinību, viņš noteica “ tātad- otrā mīkla- Es runāju bez mutes un dzirdu bez ausīm, man nav ķermeņa, bet es atdzīvojos gaisā”
“Atbalss!”
Šoreiz vijolnieks Karls, viens no pazemes muzikantiem lika lietā savu atjautību.
“Jā patiesi- tā ir atbalss!” Rāts, uz viņu paskatījies, atbildēja.
Apkārtējie atviegloti uzelpoja.
“Un visbeizot, trešā, izšķirošā mīkla- Es esmu beigu sākums un laika un telpas beigas. Es esmu mūžības sākums un izcelšanās beigas”
Tagad iestājās nomācošs klusums. Tā, patiesi, bija grūta mīkla un nevienam nešķiet, ka spēs to atrisināt.
“Bezgalīgs ir tikai Visums ar nebeidzamu plašumu un miljardiem zvaigžņu tajā. Tas ir kas neaptverams un tai pašā laikā apbrīnojami vienkāršs. Mīklas atbilde ir Visums” Zvaigžņu Vērotājs filozofiski pacēla acis pret debesīm.
Šoreiz aplausi no apkārtējiem bija vēl skaļāki un sparīgāki, jo nu visas trīs pirāta uzdotās mīklas nu bija atrisinātas.
“Nu ko, jūs esiet attapīgi un ar acīmredzamu vēlmi doties tālāk savos piedzīvojumos!” pirātu kapteinis pamāja.
“Mēs esam apsolījuši šai meitenei palīdzēt atgriezties mājās!” Zvaigžņu Vērotājs atbildēja, paskatījies uz Elearu, kuras skatiens nu bija uzticības un siltas draudzības pilns. Viņi kopā bija jau tik daudz ko piedzīvojuši.
“Kāpiet uz klāja, kuģis drīz aties!” kapteinis Rāts norīkoja.
Kapteinis Rāts un viņa komanda, ar kuriem Zvaigžu Vērotājs, Eleara un muzikanti ceļā bija sadraudzējušies, piekrita doties kopā ar viņiem uz Atbalsu pilsētu, lai atrastu Elearas māti un atgrieztos goblinu pazemē, kur tiem bija jāuzmeklē un jāpieveic galvenais ļaunums, kurš pārņēmis pilsētu-goblinu karali.
Šajā pilsētas daļā viss šķiet dzīvīgāks un cerīgāks, cilvēki rosīgi staigāja pa ielām, kuras bija izrotātas Jaunā gada nakts gaidās, viņu sejas rotāja smaids . Ostas teritorija drīz beidzās un viņi nonāca plašā laukumā, kurš piepildīts ar cilvēkiem- pieaugušajiem un dažāda vecuma bērniem, kuri sastājušies ko skatījās. Apkārt skanēja mūzika, kāds pastiprinātājā ko sauca, bērni vilka vecākus tuvāk vietai, no kurienes nāca mūzika un balsis. Un tad Eleara ieraudzīja ko tādu, ko viņas mūžā tai nebija nācies redzēt vēl ne reizi- ko pārsteidzošu, vilinošu un elpu aizraujošu- īstu ceļojošā cirka telti no krāsaina auduma, kura bija rotāta ar lampiņu virteni un pie kuras piestiprināti plīvoja sarkani baloni. Uz palielas improvizētas skatuves pie pašas telts ieejas rosījās smaidoši klauni raibos kostīmos, kuri dalot saldu cukura vati un piparkūkas, aicināja ienākt katra bērna brīnumzemē- cirkus teltī, lai šajā svētku vakarā izbaudītu īstu fantastikas un brīnumu pilnu pasauli. Notika arī uzstāšanās turpat tirgus laukumā ar žonglēšanu, baložu izvilkšanu no klauna cepures, uzstāšanos ar sunīšiem un braukšanu uz vienriteni apkārt teltij. Tur Eleara satika arī citus bērnus, kuri kopā ar saviem vecākiem bija atnākuši to visu apskatīties un piedzīvot. Tur bija Ketija kopā ar saviem vecākiem, kuras mājās gaidīja viņas mīļie klauni, Roberts ar vecotēvu, Olivers un vēl citi bērni. Lai aukstajā ziemas naktī nesaltu un būtu gaišāks, turpat lielā mucā bija sakurts uguns, kura metot dīvainas ēnas, padarīja to visu vēl noslēpumaināku un vilinošāku.
Jāsaka, viņi bija visai neparasta kompānija šajā vietā starp gluži parastiem cilvēkiem, tādēļ drīz vien, pašiem negribot, tiem izdevās piesaistīt uzmanību-Zvaigžņu Vērotājs savā zili zvaigžņotajā halātā, Eleara druīdu kostīmā, pirātu kapteinis Rāts ar savu sievu Lindu un pārējo pirātisko kompāniju…
“Un kad notiks jūsu grupas uzstāšanās?” blakus viņiem dīdījās kāds nosalis, nepacietīgs aptuveni divpadsmit līdz četrpadsmit gadus vecs zēns, ar apbrīnu raugoties uz pirātu kapteini. Viņš te bija vecākais no sanākušajiem bērniem un, acīmredzami, atnācis šurp viens.
“Nu, man žēl tevi apbēdināt, bet mēs, redzi, neuzstāsimies!” pirātu kapteinis, īsi iesmējies, paskatījās uz zēnu “esam te tādi paši skatītāji, kā tu!”
“Bet tie kostīmi, kuros jūs visi esiet saģērbušies? Es nekad nepateiktu, ka neeesat īsts pirāts, ja vien…”
“Ja vien kas?” tagad pirātu kapteinis vairs tik tiko valdījās, lai nepalaistu tādu smējienu, kas izbaidītu visus apkārtējos bērnus.
Zēns papurināja galvu.
“Nu saki, saki droši! Tu domā, ka es esmu ĪSTS pirāts!”
Zēns pamāja.
“ES ESMU ĪSTS PIRĀTU KAPTEINIS!”
Varēja manīt, ka zēnam uz brīdi aizraujas elpa, tad viņš neticīgi pameta skatienu uz kapteini:
“Nevar būt! Nu jūs gribat mani izjokot, bet es neticu! Man jau ir trīspadsmit gadi, neesmu vairs nekāds maziņais! Patiesībā atvedu šurp mazo māšeli Rozi, kurai ir astoņi, lai paskatās, kamēr vecāki atkal strādā!” zēns savilka savu nopietnāko un pieaugušāko sejas izteiksmi, lai izskatītos pietiekami cienījams pirātu kapteiņa acīs.
“Bet es patiesi esmu! Es esmu kapteinis Rāts un šī ir mana komanda” kapteinis norādīja uz saviem pirātiem un Lindu “un tie ir mani draugi- burvis-Zvaigžņu Vērotājs, vijolnieks Karls ar mūsu muzikālajiem pavadoņiem un pati galvenā- Eleara, kuru mēs šonakt vedam mājās”
“Un jūs patiesi visi esiet, tie, kas esiet?”
Rāts pamāja:
“Patiesi! Pirātu godavārds!”
“Labi, tad es esmu Olivers!”
“Priecājamies iepazīties, Oliver!”
“Es vēl joprojām nespēju neticēt, ka es esmu saticis īstu pirātu kapteini! Vai… vai es, lūdzu, drīkstu nofotogrāfēties kopā ar jums? Vecāki citādi ne mūžam man nenoticēs!”
“Olij, Olij, es redzēju… ”
No cirkus telts izskrēja neliela meitene un pieskrējusi pie Olivera, sāka raustīt viņu aiz piedurknes, lai, acīmredzot, ko pastāstītu, bet ieraugot Zvaigžņu Vērotāju, Elearu un pārējos, viņai aizrāvās elpa. Meitene neticīgi skatījās te uz vienu, te uz otru.
Līdz kapteine Linda labsirdīgi iesmējās, redzot meitenes izbrīnu un bailes:
“’Tu laikam esi Rouza, Olivera mazā māsiņa?” viņa visbeidzot teica.
Meitene pamāja.
“Mēs esam… tāda neliela ceļojoša grupa, ja tā var teikt, kuri grib paveikt ko īpašu lai mūsu pilsēta atkal ir priecīga! Es esmu kapteine Linda, kapteinis Rāts, Zvaigžņu Vērotājs, muzikanti un Eleara” kapteine Linda norādīja uz katru.
Rouzas skatiens apstājās pie Elearas.
“Bet mēs esam priecīgi! Šeit dala cukura vati un piparkūkas un rāda visādus brīnumus!” mazā iesaucās.
“Nu, ne visiem klājas tik labi…” kapteines Lindas seja nomācās “bet mēs visi esam nolēmuši viņiem palīdzēt!”
“Vai jūs esiet tie, par kuriem mamma un tētis stāstīja, ka viņi iet un dara labu?”
“Ne gluži- mēs neesam gluži parasti…” Zvaigžņu Vērotājs pasmaidīja.
“Tad jūs esiet no pasakas?” Rouza priecīgi palēcās un sasita plaukstas.
“Nu… tā varētu teikt…”
“Nāc, es tev ko parādīšu!” Rouza paņēma pie rokas Elearu un vilka uz cirkus telti
Viņi pavadīja vakaru tirgus laukumā starp trokšņainiem stendiem un ar interesi vēroja cirkus uzstāšanos. Elearai un Rouzai, kuras bija sadraudzējušās bija tīri vai žēl šķirties, bet viņiem vēl priekšā garš ceļš.
Pēc kāda laika viņi nonāca pilsētā- veikaliņi, krogi un citas tirdzniecības un izklaides vietas šovakar strādāja pilnā sparā, bet starp tām mirgoja izkārtne “Jūras serenāde”- krodziņš, kurā strādāja Elearas māte. Šovakar tas bija piepildīts ar ļaužu smiekliem un balsīm, šķindēja trauki un glāzes, gaisā lidoja jaungada sveicieni. Elearas māte-mistiska sieviete ar gariem melniem matiem un luminiscējošām zaļām acīm stāvēja aiz letes slaukot glāzes, kad viņi ienāca rosīgajā krodziņā. Brīdi vinas tur stāv skatīdamās viena otrā, neticībā un satikšanā s priekā, tad metas viena otrai pretīm apskāvienā:
“Eleara, mana meitiņa! Kā tu esi izaugusi un, tai pašā laikā, vēl pavisam bērns!”
Māte tagad skatās ar Elearu ar apbrīnu un mīlestību “’piedod man, ka toreiz aizsūtīju tevi projām uz Cčuktošajiem Mežiem, ka tev bija jāaug bez ģimenes!”
“Esmu par šo laiku daudz ko iemācījusies un ieguvusi! Iepazīsties- mani draugi- Zvaigžņu Vērotājs, uūziķi, kuri arī nāk no Čukstošā Meža-Karls, Cimbrals, Azurhorns un Brizo” (tie pēc kārtas paklanās), pirātu kapteinis Rāts un kapteine Linda!”
Elearas māte skatās uz visiem un smaida:
“Priecājos, ka manai meitai ir tādi labi draugi!”
Tajā vakarā, nevienam ne par ko nebija jāmaksā, arī par to prieku, kuru viņi izjuta, sēdēdami tur kopā, smejoties u stāstot un klausoties viņu piedzīvojumus.
“Tev nekad vairs nevajadzēs būt vienai, es vienmēr būšu ar tevi!” Elearas māte smaidot skatījās uz savu atgūto meitu.
Mēneši idoja, sekodami cits citam, pirāti atgriezās uz savu kuģi, Zvaigžņu Vērotājs savā tornī, pazemes muzikanti kļuva pazīstami pilsētāun ar savu mūziku priecēja “Jūras serenādē”, taču… viņi sarunāja satikties, kad jaunais gads atkal būs pie durvīm un savu norunu turēja. Veā gada vakarā viņi no jauna visi sapulcējās “Jūras serenādē”, par šo laiku, viņi bija dažu labu reizi tikušies, lai kopīgi apspriestu plānu, kā ieņemt goblinu pazemes valstību.
“Tātad plāns skaidrs?” kapteinis Rāts bija pieradis vadīt un nosacīt “mēs visi ieņemam goblinu pazemi un sameklējam pašu goblinu karali, lai pieprasītu atpakaļ Čukstošā Meža muzikantu balsis un prieku pilsētā!”
“Skaidrs!” visi atsaucās.
“Viņiem tas būs negaidīti un viņi nebūs sagatavojušies!”
Visi kāpa uz kapteiņa Rāta kuģa klāja un devās uz pilsētas otru galu. Eleara rādīja ceļu un drīz vien viņi nonāca pie vārtiem.
“Tad gatavi?” Rāts vēlreiz paskatījās uz draugiem.
Visi pamāja.
Tas bija patiesi negaidīts iebrukums- goblini pārsteigumā un dusmās metās viņiem virsū, bet kapteinis Rāts un pārējie pirāti ar zobeniem un Zvaigžņu Vērotājs ar savu burvestību, cīnījās uz dzīvību un nāvi.
“Ejiet projām, slēpieties!” Rāts uzsauca Elearai ar māti.
Kapteine Linda palika cīnītāju rindās un, jāsaka, viņai tas neslikti padevās.
Tā bija ilga un nežēlīga kauja, bet drīz vien, uzbrucēja gulēja pagalam.
Noguruši, bet apņēmības pilni, viņi devās uz priekšu, lai atrastu goblinu karali-tā bija pēdējā kauja.
Kad beidzot viņa nonāca zālē, kurā sēdēja pats gobliu karalis, tas viņam bija patiess pārsteigums.
“Kas tie tādi par sīkaļam manā valstībā?” tas iesaucās, jo salīdzinoši pārēje patiesi izskatījās sīki.
“Mēs esam Čukstošā Meža pārstāvji, kuri nākuši meklēt taisnību un atgūt Čukstošā Meža mūzikas balsi!”
“Jūs?” goblinu karalis sāka smieties tā, ka dārdēja visa zāle “ko gan jūs spējiet man padarīt? Kur ir mani apsargi? Tūlīt es jums visiem parādīšu!”
“Nepūlieties! Mēs pa ceļam paspējam viņus neintralizēt! Šeit neviena vairs nav!” kapteinis Rāts ierunājās.
“Ko? Es esmu pagalam bez viņiem es neesmu nekas!” goblinu karalis sāka raudāt “bet tik viegli jūs cauri netiksiet- tagad jums pierādiet, ka mums ir ne tikai spēks, bet arī prāts. Katrs no jums iedalīsies manā prāta spēlē un sargieties tas, kurš zaudēs! Esit gatavi?”
“Mēs esam gatavi!” Elearas māte spēra soli uz priekšu un drošā balsī atsaucās.
Katrs no viņiem nu stājās Goblinu karaļa priekšā un katram bija jāatrisina viņa uzdotā mīkla. Kā pirmais uz paaugstinājuma kāpa Zvaigžņu Vērotājs.
Goblinu karalis ar ļaunu smīnu noskatīja to, tad ķērās pie mīklas:
“Kas dzimst no čukstiem un ar katru stāstīšanu kļūst arvien stiprāks?”
“Stāsts!”
“Jā, patiesi!”
Goblinu karalis, šķiet, ir apmierināts ar pirmo atbildi, bet ar to izaicinājums vēl nav galā- katram no viņiem tiek uzdota mīkla un ar katru atbildēto, šķiet kaut kas atraisās. Tad pienāk kārta pēdējai mīklai:
“Kas ir tas, ko nekad nevar turēt rokās, bet jūs to varat sajust, redzēt un pat atdot?”
Šī mīkla aizskārusi tieši kapteines Lindas sirdi:
“Tā ir mīlestība!” viņa atsaucas “mīlestība, kura uzvar ļaunu un tumsu!”.
Goblina smīns tagad apdzisa- viņš bija pievarēts gudrībā.
Piepeči sienas nodrebēja un pāri viņu galvām sāka gāzties sienas un griesti, no kaut kurienes ar milzīgu spēku alā ieplūda ūdens, kurš pārludināja un noslīcināja visu, kas tam ceļā, iznīcinot goblinu pilsētu.
“Skrienam! Ātri!” Zvaigžņu Vērotājs iesaucās.
Viņi skrēja uz vienīgo izeju, kura vēl bija palikusi, līdz beidzot bija glābti.
“Šķiet, mums izdevās!” kapteinis Rāts secināja.
Atspiedis rokas pret ceļgaliem, tas tvēra pēc elpas pēc trakā skrējiena. Uzvaras priekā tie sadevās rokās, atsktoties, kā ūdens aizskalo pēdējās paliekas no goblinu pilsētas tumsības un ļaunuma.
“Tagad!” Zvaigžņu Vērotājs atgrieza viņus īstenībā “ mūs gaida Digitālā Bibliotēka!”
“Digitālā Bibliotēka?” Eleara pārsteigta paskatījās uz draugu.
“Jā, nāciet! Mums tas jāpaveic, kamēr nav iestājies jauns gads!”
“Te tā ir- gudrības un zināšanu svētnīca!” Zvaigžņu Vērotājs godbijīgi nočukstēja, lūkojoties uz augstu celtni viņiem priekšā.
Bibliotēka, kurā viņi iegāja, bija bezgalīgi plaša telpa ar plauktiem, kuri sniedzās, šķiet, līdz pašām debesīm. Tā stiepās un pletās gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan pa labi, gan kreisi, un kur vēl visas tās sānu ejas, kuras spēja aizvest pavisam citā telpā, otrā malā.
“Mums jāuzzina tumšā burvja īstais vārds, tikai tas spēj lauzt viņa varu, bet.. ceļš uz to ved mūs cauri senajām gudrībām un debesu spēka vārdiem, kuri ierakstīti šajās grāmatās” Zvaigžu Vērotāja balss tagad bija dziļa un noslēpumaina.
“Vai tad goblinu karalis nebija tas, kurš turēja pilsētu apburtībā?” Eleara ievaicājās.
“Nē!” Zvaigžņu Vērotājs papurināja galvu “tas spēks, kuru mums jāpieveic, ir pārāks par jebkuru goblinu! Viņa vārds ierakstīts šeit!”
“Kā mēs šeit atradīsim vajadzīgo?” Eleara satraukta vaicāja, lūkojoties uz burvi.
“Nesteidzies! Tas nav tik vienkārši, kā pirmajā mirklī var izlikties! Mums tāls ceļš līdz tam ejams, tādēļ jābūt pacietīgiem un drosmīgiem. Vecā gada vakars atkal!” Zvaigžņu Vērotājs domīgi paskatījās digitālās bibliotēkas griestos, kuras atklājās virs viņu galvām kā bezgalīga zvaigžņota bezgalība “gads, kopš mūsu piedzīvojumi sākās, šonakt laiks pierādīt mūsu kopīgo spēku, laiks uzveikt Tumsas Burvi un atbrīvot pilsētu no tā varas”
“Kā mēs to izdarīsim?” Eleara no jauna vaicāja “to ir tik daudz! Kā gan mēs atradīsim, kurā ierakstīti šie vārdi?” Eleara sāka kļūt arvien nepacietīgāka.
Savukārt Zvaigžņu Vērotājs, ar rāmu gudrības smaidu, šķiet, nemaz nesteidzās.
“Ļaunā Burvja vārds, kuru mēs meklējam, neatrodas tikai vienā no šo miljoniem grāmatu sējumiem, katrā no šīm grāmatām atrodas daļiņa no vārda. Bet arī tas nav tik vienkārši- mums tās jālasa starp rindām”
“Starp rindām?”
“Katrā no grāmatām, kaut kur starp uzrakstītā teksta, atrodas burts, kurš vajadzīgs mums. Esiet gatavas?” Zvaigžņu Vērotājs paskatījās uz Elearu un viņas māti.
Tās abas piekrītoši pamāja.
Tiklīdz Zvaigžņu Vērotājs atvēra pirmo lielo burvestību grāmatu, viņus pārņēma spēcīga vēja brāzma un apžilbināja spoža gaisma.
“Kas tas bija?” Eleara vaicāja, kad vējš no jauna bija nodzisis un spožā gaisma nodzisusi.
“Tas nozīmē, ka burvestība darbojas, tā ir viena no grāmatām, kura mums vajadzīga”
Viņi gāja cauri Digitālās Bibliotēkas begalīgajam plašumam un Zvaigžņu Vērotājs atkal un atkal ņēma no plauktiem grāmatas.
“Tas nu būtu izdarīts, tagad, pirms vēl pienākusi pusnakts, mums jādodas uz Čukstošo Koku Mežu, kur, pēc manis izdarīta neliela rituāla, jāizsaka vārdu visiem kopā skaļi!”
Čukstošo Koku Mežs piesnidzis un rāms sagaidīja viņu.
Viņi sastājās aplī ap burvestības grāmtu un Zvaigžņu Vērotājs noskaitīja Atbrīvošanas Vārdus.
“Ir laiks!”
Brīdi iestājās klusums, tad visi reizē iesaucās:
“Mordredus Obscurums!”
Gaiss virs Čukstošā Meža nodrebēja un satumsa, nogranda pērkons, sacēlās spēcīgs vējš un sāka snigt. Neganta vētra ar puteni plosījās ap viniem, tad viss norima un mežs iegrima mierā.
“Viss ir beidzies! Mēs esam pieveikuši tumsas spēku!” Zvaigžņu Vērotājs noteica.
Viņi atgriezās pilsētā, tādas Jaunā gada svinības vēl nebija redzētas, pāri pilsētai jau ausa sārta ziemas rīta blāzma, kad Atbalsu pilsētas iedzīvotāji nebeidza līksmot. Zvaigžņu Vērotājs, Eleara, viņas māte, kapteinis Rāts un pārējie pirāti, Čukstošo Koku Meža mūziķi kļuva par Atbalsu pilsētas varoņiem mūžīgi mūžos.
Beigas.
Teodors Storms
Ziemassvētku dziesma
(no vācu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
No debesīm, kas pāri dziļai kalna aizai plešas,
šo nakti maiga zvaigzne lejup mirdz,
un egļu meža plūstošajā dvesmā
nakts sveču gaismā viscaur lieta ir.
Un sirds man gaiša prieka pilna,
ka mīļais Ziemassvētku laiks ir klāt,
te dzirdu tālus baznīczvanus,
kas atkal mani mājup sauc.
- Rāms burvīgums nu pārņem mani,
un dievinošais izbrīns liek man stāt,
kad acu priekšā bērnu dienu ainas
kā senais brīnums sirdī atgriežās.
/atdzejots no vācu valodas, oriģinālavots-
“”Bild der Frau” Nr. 51, 2007 gada 17.decembris/
Alise Duera Millere
Laupītājs un putenis
3., 4.tulkojums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Sārtojās rīts un vēl aizvien sniga, kad Džefrijs Holands bija nogājis aptuveni simts jardus. Viņš bija pieveicis garu un grūtu ceļu, taču šo gājienu nenožēlotu arī tad, ja tas izrādītos gluži veltīgs un namiņu viņš atrastu tukšu. Savā iedzimtajā azartiskumā viņš to pieņemtu par pilnīgi normālu parādību. Vienīgais, no kā Holands baidījās, bija sastapt priekšā vēl citus bandītus, ja Billijs Makvaijs būtu viņu iegāzis.
Tā bija nožēlojama pussagruvusi būda ar atlauztu duvju slēdzeni, kādam, acīmredzot, cenšoties no šejienes izlauzties. Džefrijs Holands sameklēja kabatā savu revolveru un, nedodot iespēju sagatavoties pirmajam tam, kurš tur varētu būt paslēpies, deva triecienu durvīm. Izrādījās, arī mājiņas iekšiene nebija labāka par tās ārējo veidolu- jumts vienā vietā bija nesen iebrucis, kārtīgi piegružojot telpu ar sabrukušā skursteņa ķieģeļu paliekām un šīs nakts putenis sadzinis iekšā sniegu. Holands aplaida skatienu visapkārt- pie vienas sienas atradās plaukts ar grāmatām, pie otras- kura atradās zem nobrukušā jumta daļas, melna māla krāsns, kura arī bija sanesta ar sniegu, bet telpas pašā stūrī- krēsls ar drēbju kaudzi uz tās. Jā, šeit patiesi bija nepieciešams remonts, kā Billijs Makvaijs savā izsmējīgajā tonī bija izteicies! Vairāk pustumsā nekas cits nebija saskatāms. Piepeši kaudze, kuru viņš bija uzskatījis par vienkārši uz krēsla samestām drēbēm, sakustējās un viņa priekšā stāvēja, Holandaprāt, vēl neredzēti skaista, jauna sieviete. Viņas smalko seju apņēma tumšu matu vilnis, zīda šalle, kura bijusi sasieta, nu bija atraisījusies un nedaudz noslīdējusi, bet, galvenais, Džefrijs Holands vēl nekad savā mūžā nebija redzējis tik skaistas acis, kādas bija šai meitenei. Nē, tik zilas un skaistas acis viņš patiešām vēl nebija redzējis. Tajā pašā mirklī Holandam radās žēlums un līdzcietība pret jauno, skaisto, bezpalīdzīgo būtni, kura šādos apstākļos pavadījusi šo puteņa nakti.
“Žēlīgs dievs! Tā gan bijusi viena drausmīga nakts, kuru jums šeit bija jāpavada!” viņš iesaucās, un šie vārdi viņam tobrīd nāca no tīras sirds.
“Tā bija!” jaunā sieviete piekrītot palocīja galvu ” bet es nevienu par to nevainoju”
Viņas skaisto seju tagad rotāja brīnešķīgs smaids.
“Kā nu ne!” Džefrijs Holands sašutis izsaucās “ir gan ko vainot un jūs pati to ļoti labi ziniet! Ak, kaut es šonakt būtu varējis mainīties ar jums vietām!”
“Baidos, ka tur neko nevar darīt!” tagad smaids bija nodzisis no viņas sejas un viņa skumji papurināja galvu.
“Es negatavojos to tā atstāt!”
“Bet kā jūs īsti nokļuvat šajā tālajā nostūrī, tādos laika apstākļos? Droši vien, arī glābjoties no puteņa?”
“Tad gan jums ir gluži aplams priekšstats par lietas apstākļiem! Gluži otrādi, es devos ceļā jūsu dēļ!”
“Manis?” meitenes zilās acis tagad pārsteigumā iepletās.
“Es, patiesību sakot, nemaz tā īsti nebiju gatavs iziet no mājām sniegputenī, bet devos šurp, lai glābtu jūs!”
“Tas izklausās gandrīz neticami!”
“Bet tā ir taisnība, varat man ticēt! Nākot uz šejieni, pats īsti nezināju, ko patiesībā šeit ieraudzīšu!”
“Man šķiet, jūs gribējat sacīt, ka nedomājat šeit ieraudzīt meiteni”
“Meitene! Tas ir niecīgs apzīmējums tam, ko šeit ieraudzīju. Vismaz, nekad nebiju cerējis sastapt ko tādu, kā jūs. Es gāju putenī un aukstumā, cīnoties par savu dzīvību, bet nu esmu nonācis pie uguns, pie kuras varu sasildīties”
“Norakta uguns nevar sildīt!”
“Un kā vēl var! Jūs esat īpašākā starp visām, kuras līdz šim esmu sastapis un jūs pati to saprotiet, kaut arī tagad liedzaties!”
Runājot, viņš saņēma meitenes rokas savās.
“Ak, kungs! Jūsu rokas taču ir tik aukstas kā ledus gabali! Dodiet, es tās sasildīšu!”
“Nevajaga, nevajaga! Tas nav jūsu pienākums- rūpēties par mani”
Meitene dedzīgi iebilda, taču Holands, šķiet, neņēma to vērā.
“Esmu dzimis, lai rūpētos par jums! Uzturētu šo uguni dzīvu!” Džefrijs Holands atbildēja, tagad atbrīvojot viņas rokas un pieceļoties.
“Iespējams, es par to priecātos!”
“Tu nedrīksti palikt šeit vairs ne mirkli.tev jānāk līdzi uz manu māju tūlīt!”
Brīdi Holandam likās, ka meitene sekos viņam, bet piepeši tās skaistā seja nomācās:
“Diemžēl, to es nevarēšu!”
“Kādēļ ne?”
“Man jāsagaida šeit pat savs brālis, kurš kuru katru brīdi var atgriezties!”
“Ak tā, pareizi, tavs brālis! Viņš pašlaik jau ir manā mājā. Tieši viņš sūtīja mani uz šejieni pēc tevis”
“Vai tiešām? Tad jau viņš būs paspējis visu izstāstīt par mani”
Meitene pievērsa savas zilās acis Holandam.
“Nebūt ne!”
“Labi, es iešu! Vai tas ir tālu no šejienes?”
“Ne īpaši, ja to rēķina labā laika, bet tagad ceļš ir grūts…”
“Labi, bet tev būs mirkli jāuzgaida, vēlos paņemt līdzi dažas no savām mantām!”
Kādu laiku viņa klusējot kārtoja savu ceļasomu, tad piepeši, it kā kaut ko iedomājusies, satraukta paskatījās uz Džefriju Holandu:
“Bet kādēļ Billijs neatnāca pats? Viņš ir ievainots un tu vienkārši to slēp no manis, vai ne?”
Meitenes satraukums un vainas apziņa tagad pielipa arī Holandam:
“Es ne mūžam nespētu tev melot, tici man! Ar viņu viss ir kārtībā! Patiešām!”
“Tad kādēļ viņš ir tavā mājā?”
“Ar Billiju viss ir kārtībā!”
“Esi gan tu viesmīlīgs, uzņemot savā mājā gluži svešu cilvēku!” viņa turpināja jau mierīgāk, pat nedaudz izbrīnījusies.
Tagad Džefrijs Holands saprata, ka pienācis īstais brīdis, lai atklātu patiesību par viņas brāli, vairāk viņš nedrīkstēja izlikties pret šo jauko, šķietami naivo meiteni, kura par patiesajiem apstākļiem pat nenojauš.
“Patiesībā, viņš bija mans skolas biedrs, kurš pie manis ienāca un, tā nu iznāca, ka es viņu projām vairs nelaidu” Holands izmeta.
Viņš gan nebija pārliecināts, vai Billija māsa ir vispār ko sapratusi no viņa teiktā, taču viņas reakcija bija tikpat viegla un saprotoša, kā visa viņu saruna:
“Ak, esat gan jūs visi jocīgi, bet tas bija patiesi mīļi no tavas puses, ka uzņēmi viņu tik jauki”
“Nebijām tikušies kopš skolas laikiem”
“Un viņš tā vienkārši atnāca pie tevis?”
“Nu, patiesību sakot, es nemaz nebiju mājās, kad viņš atnāca”
“Ak, jā, tu esi viens no tiem Billija draugiem, ar kuriem viņš parasti nemēdz iepazīstināt” viņa iesmējās.
“Tā varētu būt!”
Meitene apģērbās iešanai un Džefrija Holanda uzmanību tagad piesaistīja smalkais mētelis, kuru meitene uzvilka. Vai tiešām viņa būtu tik naiva, ka varētu iedomāties to nākam no nelielās nakstssarga algas, kuru it kā pelnīja viņas brālis?
Viņi brida pa dziļo sniegu klusēdami, un Džefrijā raisījās izbrīns par svešās meitenes drosmi un sparīgumu, ar kādu tā pieveica jebkuras grūtības, kuras tai nāca priekšā- arī pašlaik, brienot līdz ceļiem pa sniegu, par spīti tam, ka viņas svārki bija jau gluži slapji un iešana veicās arvien grūtāk. Tikai reizi viņa bez uzaicnājuma apstājās un vaicāja, vai vismaz puse ceļa jau noiets.
“Gandrīz puse būs”
Tomēr tas gluži neatbilda patiesība, to viņš bija teicis, lai meitene gluži nezaudētu cerības. Un jau atkal viņš, ar apbrīnu un arvien pieaugošām simpātijām pret viņu, noskatījās, ar kādu drosmi tā turpināja ceļu, lai arī skaidri saprata, ka viņa nav noticējusi nevienam vārdam. Arī pārējo ceļu viņi turpināja klusējot. Paiet tikpat kā nebija iespējams, kājas stiga sniegā pāri ceļiem un prasīja lielu piepūli, lai turpinātu ceļu. Stingajā aukstumā bija dzirdams tikai vējš un viņu elpa, ko tie izelpoja cīnoties uz priekšu.
Reiz, kad viņi apstājās, lai nedaudz atvilktu elpu no cīniņa ar vēju, kurš tagad bija palicis aiz muguras, un sniega, meitene beidzot zaudēja pēdējos spēkus un sabruka Džefrija Holanda rokās. Tagad viņa gandrīz nemaz vairs nevarēja paiet saviem spēkiem, un ceļu līdz viņa mājai spēja veikt tikai viņa atbalstīta. Kad viņi jau bija sasnieguši sava smagā gājiena mērķi, meitene sabruka vēlreiz, un nu, Holands pacēla viņas rokās un aiznesa līdz savai bibliotēkai, kur uzmanīgi nolika dīvānā. Viņš pats bija pārguris bez spēka, bet šai drosmīgajai, bet maigajai sievietei tas bijis pārlieku liels pārbaudījums. Kad Holands pagriezās, lai paskatītos, kā klājas viņa ceļabiedrenei, viņa gulēja aizmigusi ciešā miegā. Tagad arī viņu pieveica nogurums un, apgūlies uz paklāja pie pavarda, viņš tūlīt aizmiga.
4.
Viņš varēja būt gulējis kādas trīs stundas, jo kad Džefrijs Holands pamodās, bija jau divi pēcpusdienā. Tā bija vēl priekšpusdiena, kad viņi pārnāca. Meitene dīvānā vēl aizvien gulēja tikpat cieši un mierīgi, kā līdz šim, un tobrīd Holandam radās gandrīz absurda doma, ka labāk viņa varētu arī nepamosties. Viņu vēl sagaidīja ne mazums pārbaudījumu un grūtību šajā mājā. Viņš noskurinājās par tādu domu un novērsās. Šo dažu stundu laikā, tā viņam bija kļuvusi pārāk nozīmīga, lai ko tādu pieļautu.
Klusām izlavījies no bibliotēkas istabas, viņš tagad steigšus devās augšā pa trepēm, kur istabā, vēl aizvien iesprostots, viņu gaidīja Billijs Makvaijs.
Holandam par atvieglojumu, Makvaijs bija dzīvs un vesels, kad viņš to atbrīvoja, taču neizskatījās nebūt ne priecīgs, ne pateicīgs par to:
”Kur tu tik ilgi kavējies?” Makvaijs runāja skaidru valodu “tevi pēc uguns var sūtīt, tad zini, ka māja tik ātri vis nenodegs!”
“Tas bija kārtīgs pārbaudījums, Makvaij! Pasakies liktenim, ka es vispār atgriezos, tad tu no šejienes mūžam nebūtu izkļuvis!”
“Jā, kā tad! Kur vispār ir Cecīlija, mana māsa?”
“Viņa guļ bibliotēkas istabā pēc šī smagā pārbaudījuma!”
“Nu, ja…”
“Viņa bija varonīga, ņemot vērā apstākļus”
“Un kā viņa reaģēja, uzzinot taisnību par mani?”
“Vai tad man tas bija vēl jāpiesaka?”
“Es taču jau teicu, ka viņa neko nezina!”
“Nu, ja…” tagad bija Holanda kārta “un par to manas māsas mēteli, kuru viņa nēsā un Innesas roksomiņu viņa arī nezina?”
“Tur jau tā lieta, ka nezina. Es viņai sastāstīju, ka dabonu to visu lietotu preču veikalā par brīvu”
“Un viņa tev tā noticēja? Tava māsa nu gan tad ir naiva!”
“Bet varbūt es vienkārši esmu labs aktieris?”
“Pietiek! Tagad iesim lejā pameklēt ko ēdamu, jūtos neizsakāmi izsalcis!”
“Patiesi! Tā ir laba doma! Paldies!”
“Tavai zināšanai, nedaru to visu tevis labā, bet tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nedrīkstu novērst no tevis acis. Tu esi aizturēts!”
“Ak, jā, biju jau to gandrīz vai piemirsis, bet, jāsaka, nebija nemaz tik slikti tā vientulībā visu pārdomāt. Tik vai tā, paldies, ka vēl iedomājies par mani!
“Vēlreiz, nav par ko, jo, patiesībā, pārnācis mājās, es uz trīs stundām aizmigu, it nemaz par tevi nedomājot”
Patiesībā, Holands pašlaik nespēja domāt ne par ko citu, kā vien par savu tukšo vēderu, kurš jau izsalkumā bija sarāvies čokurā. Viņš zināja, ka virtuves pieliekamajā skapī vienmēr atradīsies kāda konservu rezerve, kuru tas glabāja gadījumiem, kad atgriezīsies no medībām, ar kuram viņš pēdējā laikā aizrāvās, atradīs glābiņu izsalkumā. Tas darīja Džefrija Holandu prātu priecīgāku. Tūdaļ viņš atkal sameklēs ko ēdamu un remdēs izsalkumu! Taču liels bija viņa pārsteigums, atrodot pieliekamā skapja durvis, kuras tas vienmēr turēja brīvi pieejamas, slēgtas.
“Sasodīts, kā gan tas var būt! Es taču šīs durvis nekad neslēdzu!” viņš burkšķēja, mēģinot atvērt pieliekamo, taču neveiksmīgi.
“Ja atļausi, es šajās lietās esmu tāds kā profesionālis, man ir ievingrināta roka”
Billijs Makvaijs ierunājās un, pirms vēl Holands bija paspējis ko iebilst, viņš paņēma savus kramplaužu instrumentus un, kā nekas nebijis, uzlauza pieliekamā skapja durvis.
“Labāk būtu, ja tu tāds nebūtu!” Džefrijs Holands noteica.
“Tad es jau sen būtu nomiris bada nāvē”
“Labāk tā, nekā ir pašlaik!”
Billijs Makvaijs veltīja viņam nicinošu skatienu, taču no atbildes atturējās.
Klusēdami viņi uzvārīja zupu no žāvētas gaļas gabala, kuru atrada pieliekamajā un tikai tad Džefrijs Holands ierunājās no jauna:
“Ej nu paskaties, vai tava māsa nav pamodusies, tev viņai jāatklāj taisnība”
Kad Billijs Makvaijs bija aizgājis, Holands apsēdās un sāka gaidīt, bet visu šo laiku viņu nepameta sajūta, ka viņš gaida tiesas spriedumu vai kaut ko vismaz tikpat svarīgu. Sirds viņam no jauna sažņaudzās, iedomājoties, cik mierīgi Cecīlija bija gulējusi pirmīt bibliotēkā un kas gan notiks, kad viņa uzzinās patiesību par brāli. Vai tiešām viņa vēl neko nezina? Tajā brīdī Džefrijs Holands vēlējās, kaut tā patiešām būtu.
Kad durvis atvērās un Billijs Makvaijs ar māsu ienāca virtuvē, Džefrijs Holands kā dzelts pielēca kājās no soliņa, uz kuru tiko bija sēdējis, un sirds viņam salēcās pārmērīgā satraukumā. Taču, palūkojies viņai sejā, viņš nesazīmēja tajā ne mazākās satraukuma vai bēdu vaibstus. Tas viņā izraisīja patiesu neizpratni. Vai viņa jau visu zinājusi?
“Pašlaik vēl viņai neko neteicu, pataupīju to pēc pusdienām. Nevēlējos sabojāt apetīti mums visiem” Bilijs Makvaijs pačukstēja, garām ejot.
“Tu esi ne vien nelietis, bet arī gļēvulis, Makvaij!” Holands viņam tāpat čukstus atbildēja.
Kad viņi iegāja virtuvē, Cecīlija bija jau apsēdusies un Džefrijs Holands nosēdās viņai pretī, lai pusdienojot viņu skatieni varētu retu reizi sastapties. Lielāko tiesu viņi ēda klusējot un sarunas, kuras Makvaijs centās uzturēt, iznāca paviršas un nenozīmīgas.
Saruna nedaudz atdzīvināja Cecīlijas piezīme par Ziemassvētku dienu.
“Šodien taču ir Ziemassvētku diena!” viņa iesaucās.
“Jā gan un tādēļ jau mēs te ēdam Ziemassvētku vakariņas” Billijs Makvaijs, viņas brālis, nedaudz grūtsirdīgi piebilda.
Nevienam, šķiet, nebija vajadzīgais noskaņojums.
“Nē, šīs ir tikai pusdienas, vakariņas pagatavošu es, apsolos!” meitene atsaucās.
Un jau atkal bija iestājies tas lūzuma punkts, kad pienācis brīdis iet tālāk- tas ir, izstāstīt visu patiesību par viņas brāļa noziedzīgo dzīvi, sagraut viņas ilūzijas.
“Diemžēl, mēs, droši vien, vairs nesēdēsim kopā vakariņās pēctam, kad tavs brālis tūlīt izstāstīs patiesību par sevi!” Džefrijs Holands iesāka.
“Ko, tūlīt?”
Billijs Makvaijs tagad izskatījās šokēts.
“Jā, nekavējoties!”
Tagad jaukās meitenes sejā, pirmo reizi kopš viņu iepazīšanās, Holands saskatīja dusmas:
“Jums droši vien ir savs personīgs iemesls, kādēļ vēlaties, lai mēs no šejienes aizejam, Holanda kungs, tik un tā, pateicamies par iespēju šeit uzkavēties tik ilgu laiku!”
“Tas būtu neprāts tagad kur iet šādos laika apstākļos, bez tam pavisam drīz būs jau tumšs!” Makvaijs ierunājās.
“Bet es vēlos iet projām no šejienes!”
Ar šiem vārdiem, Cecīlija piecēlās un devās uz durvīm.
“Nekur tu neiesi! Tu vari pakrist un nosalt līdz nāvei tumsā!”
Taču Cecīlija vairs neklausījās brāļa teiktajā. Durvis noklaudzēja un viņa bija projām. Brālis gribēja viņai sekot, bet Holands aizturēja viņu:
“Un tā tu viņai neko nepateici!”
“Tu tikai padomā, kas būs pēctam, kad es izstāstīšu viņai patiesību!”
“Atceries, Makvaij, ka es esmu bruņots, tādēļ nemaz nemēģini tagad bēgt!”
“Nu, Holand, es taču labi zinu, kad tu to nedarīsi!”
“Ir dažādi apstākļi…”
“Padomā pats, kāds šoks tas būtu Cecīlijai!”
“Nu, ne mazāk viņai tas būtu, uzzinot patiesību par tevi. Visu šo laiku tu esi viņu muļķojis, tagad pietiek!”
(turpinājums janvāra numurā)
Ziemassvētku Miniatūra
Kā vecā tējkanniņa Ziemassvētkus gaidīja
Imalda Vuda
Tas bija teiksmainais vakars pirms Ziemassvētkiem. Gaidīšanas laiks nu bija gandrīz beidzies un jau rīt klāt visu gadu gaidītākie svētki- svētki, kuri ielīksmo sirdi kā mazajiem, tā arī lielajiem un ne tikai…
Apsējusi baltu priekšautu, Saimniece ienāca virtuvē. Viņa bija labā noskaņojumā un dungoja pie sevis kādu Ziemassvētku dziesmiņu. Visi sagatavošanās darbi bija pabeigti- māja izgreznota, piparkūkas un pīrādziņi sacepti. Vēl atlika tikai uzlikt vārīties gaļu rītdienas kāpostiem. Saimniece paņēma katlu un, ielikusi tajā sagatavoto gaļu, aizdedza uguni plītī. Viņa pati nu varēs kādu brīdi atpūsties- visa diena bija pavadīta rūpēs, lai sagatavotu svētku vakariņas. Aizdegusi pavardā uguni un sakārtojusi katliņu, Saimniece atsēdās pie galda un domās un nogurumā atslīgusi uz rokas, atšķīra veco Ziemassvētku grāmatiņu, lai pārskatītu senos, labos dzejoļus. Gaļa katlā, omulīgi burbuļodama, vārījās un viņa sāka lasīt senos, mīļos dzejolīšus. Te piepeši, Saimniecei šķita, ka atskan kāda dziesmiņa, ko kāds dziedāja smalkā balstiņā, lai gan, virtuvē bez viņas neviena nebija. Dziesma nāca no plīts puses un Saimniece pārsteigumā atgrieza galvu, lai atskatītos pār plecu. Lai gan uguns kurējās tikai zem katla, dūca un dziedāja vecā Tējkanna. Viņa izbrīnīta klausījās, kā dziesma te cēlās, te pieklusa. Šī Tējkanna bija kalpojusi vēl viņas vecaimātei. Gara acīm Saimniece redzēja sevi kā mazu meiteni ar vecomāti virtuvē cepam pīrādziņus. Ik reizi vecmāmiņa bija ļāvusi viņai no beidzamā mīklas pikuča izveidot cilvēciņu ar rozīņu acīm un muti. Tas bija viens no jaukākajiem brīžiem viņas bērnības atmiņās, kad vakarā pirms Ziemassvētkiem notika sagatavošanās darbi un visi mājinieki gatavojās lielajam notikumam, lai pēc baznīcas apmeklējuma visi piesēstos pie lielā svētku galda, kur vecāmāte cēla uz balti klātā galda svētku mielastu, un to rotāja no koka izgrebts enģelis, kuru bija izgatavojis vēl vecāsmātes tēvas. Kad kādu brīdi visi priecīgi čalodami bija baudījuši vakariņas, mirkli telpā iestājās klusums- vecāmāte brīdi padomāja un teica:
“Dieviņš ienāca istabā!”
NAKTS TAKSOMETRS
12.nodaļa
Vai jaunās ģimenes saites?
Imalda Vuda
“Inta, mīļā! Tu taču esi viscauri slapja!”
Ieraudzījis Intu nākam pāri pagalmam, stumjot pie rokas velosipēdu, uz kura uzlikts iepirkuma maisiņš, pašu izmirkušu piepeši uznākušajā lietū, Rimants izsteidzas no mājas viņai pretīm. Lietus patiešām bija uznācis negaidīti, jo kad Inta devās uz tuvējo veikalu, kurš atradās dažus kilometrus tālāk, lai nopirktu viņiem ko ēdamu, no lietus nebija ne vēsts. Tagad tas ir pieņēmies spēkā un pirmītējā līšana pārvērtusies īstā lietus sienā. Laiku, kuru Arvīds šajos vasaras mēnešos pavadīs sanatorijā, lai kaut nedaudz uzlabotu savu veselības stāvokli, kuru, viņš sabojājis, agrā jaunībā būdams armijā, Inta nolēmusi pavadīt lietderīgi, nedaudz uzlabojot “veselības stāvokli” vecajai mājai, kura, ja tā varētu teikt, bijusi viņas bērnības šūpulis līdz pat divdesmit gadu vecumam, kad, jau kā ekonomikas augstskolas studente, bija devusies līdzi Elvīras tantei, lai no piepilsētas meitenes, kļūtu par īstu pilsētnieci. Atgriešanās šeit vienmēr bija īpaša un iedvesmojoša, tā patiešām bija atgriešanās mājās, tādēļ laika zoba pamazām saēsto māju viņa bija nolēmusi atjaunot kaut vai pašas spēkiem. Protams, varēja jau aicināt remontniekus un cauru vasaru noņemties, diskutējot, kādā krāsā labāk nokrāsot virtuvi, un kādā viesistabu, un vai tualeti labāk atstāt ārā, vai ievilkt mājā, bet viņa deva priekšroku to visu izlemt pati, bez tam, Rimants, uzzinot par Intas nodomu, bija pieteicies palīgā. Neapšaubāmi, tas būs titānisks darbs, bet ieguldījums tajā, atmaksāsies, Inta bija par to pārliecināta.
Skriešus viņi iestumj velosipēdu ar pārtikas maisu verandā un Rimants nu ,negaidīti pieliecies, paceļ viņu uz rokām.
“Tavas kurpes gluži izmirkušas!”viņš, kā paskaidrodams savu negaidīto rīcību, piebilst. Inta neiebilst, neargumentē un nekādi citādi pretīm neturas. Klusēdama, viņa tikai apliek rokas Rimantam ap kaklu un piekļaujas. Tā ir laba sajūta, ka ir kāds, kuram rūp viņas labklājība. Šo mēnešu laikā, kopš Elvīra vairs nav kopā ar viņas, Inta jūtas vientuļa, kā vēl nekad, bet Rimants vienmēr ir tik maigs un saprotošs, vienmēr blakus, kad tas nepieciešams. Ar Rimantu viņa jūtas drošībā, kā, piemēram, šobrīd.
Pāri Rimanta plecam, Inta redz kā vējš nu nes vāliem lietu pāri pagalmam, tālumā baras pērkons. Acu priekšā ataust aina no bērnības, kad tēvs reiz bija atnesis viņu mājās, tāpat kā šodien, kad lietus bija pārsteidzis viņu ar vecākiem pastaigā. Pāri šim pašam pagalmam.
“Tu viņas gluži izlutināsi, viņa ir jau liela meitene!” māte bija teikusi, bet tēvs smejoties uz to atbildēja:
“Tā jau vajaga!”
Intai tolaik varēja būt kādi gadi seši.
Viņi ieiet mājā un Rimants, joprojām turot viņas rokās, norauj Intai no kājām izmirkušās kurpes, nomet tās uz paklāja, tad nolaiž viņas atkal uz kājām.
“Tev tagad vajadzīga karsta duša, par visu pārējo es parūpēšos!” viņš tagad norīko.
“Nu ja priekšniecība tā saka…” Inta smiedamās atsaka “esmu pieradusi paklausīt priekšniecei, manējā tāda prasīga un principiāla sieviete, ka nevar neklausīt, laikām stāstīju jau!”
Intai pieminot savu priekšnieci, Rimanta sejas izteiksme negaidot izmainās un viņa skatiens no Intas pievēršas negaisam, kurš plosās aiz loga.
“Rimant? Vai tu mani vēl joprojām dzirdi? Ar tevi viss kārtībā?”
“Jā, protams! Tagad ej, tu vari saaukstēties! ” Rimanta sejā atplaukst smaids, kura dēļ Inta viņu tā mīlē.
Neraugoties uz to, ka vasara tagad jau pašā plaukumā, Rimants iekur kamīnu. Kādu brīdi viņš vēro kamīnā dejojošās liesmas, tad pieiet pie durvīm un atvēris tās, sāk skatīties laukā, pret durvju stenderi atspiedies. Lietus vēl joprojām nav rimies, apvienojumā ar pērkona rībieniem un zibens šaudīšanos, tie veido savdabīgu trio. Rimants izņem no kabatas paciņu ar cigaretēm un uzšķiļ uguni. Viņš šķiet, par ko sanervozējies…
“Vēl aizvien līst, ko?”
Rimants pagriežas, Inta stāv viņam aiz muguras. Viņas mati vēl joprojām mitri, pati smaržo pēc šampūna, ko tiko lietojusi. Rimants izjūt nepārvaramu pievilcību, vēlēšanos apskaut viņas, bet viņu nomāc kāda cita doma, kura neliek mieru.
“Inta, ir kas tāds, kas tev jāzina…”
“Kas? Kas tas ir? ”
“Tas saistīts savā starpā ar mums abiem… Patiesībā, tas mūs vieno, neatkarīgi no mums abiem, bet es nezinu, kā tu reaģēsi, kad uzzināsi, kas tas ir…”
Tagad cauri lietus šalkoņai aiz loga un intervālajiem pērkona grāvieniem, kuri laiku par laikam satracina gaisu, Inta dzird vēl arī savus sirdspukstus.
“Runa ir par tavu priekšnieci…”
“Valdu? Kas ir ar viņas? Tev… ir bijušas attiecības ar viņu?”
Tas ir pirmais, kas Intai iešaujas prātā. Protams, tas ir gandrīz muļķīgi, bet ne neiespējami.
Ŗimants papurina galvu:
“Viņa ir… mana māsa!”
Intu pārņem apmulsums.
“Valda, mana priekšniece, ir tava māsa?”
“Jā, vienīgā no manas ģimenes, ar kuru man tevi vajadzētu iepazīstināt. Tā nu ir sanācis!”
Brīdi iestājas neveikls klusums, tikai pērkons vēl tālumā burkšķ.
“Bet kādēļ tu man nekad nepastāstīji?” Inta beidzot ierunājas.
Viņa pienāk pie Rimanta un ieskatās viņam acīs, meklēdama patiesību, vai varbūt viņa jūtu patiesīgumu.
“Tu par to uz mani tagad esi dusmīga, vai ne?”
Rimants atglauž viņas vēl arvien mitro matu cirtu, viņa acīs maigums mijas ar bažām, kuras viņš izjūt.
Inta papurina galvu:
“Nē, protams! Tikai…”
“Tikai…”
“Man tas bija patiesi negaidīts pārsteigums. Labi vai slikti, es tā īsti pati nezinu. Jūs abi esiet tik atšķirīgi! Tas ir nedaudz neparasti, kā viss sagadījies!” viņa nervozi iesmejas
“Esam gan!” Rimants brīdi novēršas, skatoties sāņus, tad no jauna viņa skatiens pievēršas Intai:
“Es tik ļoti mīlu tevi, Inta! Esam pazīstami vien pus gadu, bet manas jūtas pret tevi aug augumā ar katru dienu!”
Rimants pašlaik jūt prieku un neiedomājamu atvieglojumu, ka Inta to uzņēmusi tik šķietami viegli.
“Es tevi arī mīlu, Rimant!”
Rimats noliecas un viņi satiekas maigā, jūtīgā skūpstā.
“Kopš Anselma… “
Rimanta balss aizraujas.
Inta glāsta viņa matus, maigi un iejūtīgi
“Zinu, ko nozīmē salauzta sirds- kopš pašķiršanās ar Sandi, arī man vairs neviens nav bijis”
“Man ir ļoti žēl, mīļā!”
“Bet tagad mēs esam viens otram!”
“Taisnība! Intiņ.. bet ir vēl kas, ko gribu teikt šajā sakarā… Uzņēmums, kurā es strādāju, ir saistīts ar māsas firmu, tā ka esmu tev tāds kā netiešs priekšnieks…”
Lietus plīkšķēdams dejo verandā, pērkons vēl joprojām ņemas tam piebalsot. Intai uz brīdi aizraujas elpa, bet Rimanta acīs tā saskata bažas un cerības…
(turpinājums janvāra numurā)