Iespēju ceturtdiena
Nodaļas fragments no stāsta “Septiņas svētdienas”
Dažas dienas pēc Maines Dzimšanas dienas un viņu izkļūšanas no izolātora, pēc tā starpgadījuma “Skrūvē” un pēctam uz šosejas, Lemzija nolēma apciemot Deku pati.
Sagaidīšana gan neizvērtās diezin ko sirsnīga un pompoza, bet to jau viņa pati varēja iedomāties.
“Elīzabet!”
Ieraudzījis Lemziju stāvam pie viņa durvīm, Deks uz pāris sekundēm sastindzis
skatījās uz viņas, kā pirmoreiz ieraudzījis, viņš jau gribēja aizvērt durvis viņas
deguna priekšā, bet Lemzija satvēra rokturi un neļāva.
“Acīmredzot viņš joprojām jūtas aizvainots par to pliķi tovakar, bet Deks jau pats bija vainīgs… ” Lemzija nodomāja. Parasti viņš nekad nesauca Elīzabeti pilnajā vārdā, bet tikai par Lemziju, tāpat kā Elīzabete Aleksu par Deku.
Alekss pagriezās un iegāja atpakaļ dzīvoklī, neaizverot aiz sevis durvis- viņa varēja ienākt un varēja iet projām.
“Kāpēc tu atbrauci?” viņš noprasīja pat nepagriezies pret viņu.
“Un kā tev pašam liekas, kādēļ es atbraucu? Tu joprojām dusmojies uz mani, vai ne?”
Elīzabete ienāca istabā un apstājusies aiz muguras, pārlaida rokas Aleksa pleciem un mugurai.
Tagad Alekss atgriezās.
“Varbūt tu gribi teikt, ka tomēr esi pārdomājusi?”
Viņa skatiens vēstīja par aizvainojumu, izbrīnu un klusām cerībām reizē.
“Klausies- es atvainojos par to vakaru Maines Dzimšanas dienā! Es laikam nobijos no tāda pēkšņa ierosinājuma, vai kaut kas tāds… es nezinu… ja nebūtu bijis tas “fušeris” ar mentiem… Visādā gadījumā- varbūt pamēģināsim vēlreiz?”
Lemzija turpināja glāstīt viņu, tad rotaļīgi noskūpstīja.
Dekss satvēra Lemziju un cieši piespieda viņas tur, kur rodama atbilde
neatbildētajam jautājumam, viņi saplūda kaislīgā skūpstā. Viņu lūpas, viņu mēles, viņu augumi- viss izteica to, ko viņi grasījās darīt. Aleksa lūpas noslīdēja līdz viņas kaklam, bet pirksti jau nepacietīgi plēsa vaļā blūzes pogas.
Elīzabete aizlaida roku aiz viņa jostasvietas.
Alekss viņu piepacēla, tagad Elīzabetes mugura balstījās pret sienu un kājas apvijās Aleksa augumam.Viņa lūpas slīdēja pāri viņas kaklam, pleciem, līdz ieslīdēja krūštura iedobē.
“Dek, es mirstu!” Lemzija ievaidējās.
“Tas tev par to, ka liki man tik ilgi gaidīt!”
Deks atāķēja viņas krūšturi un aizmeta to par gaisu.
“Tas mums nebūs vajadzīgs!” viņš murmināja, joprojām neatraudamies no viņas.
Tad pacēlis Elīzabeti, viņš aiznesa viņu uz gultu un pārmetās pāri.
Alekss bija lielākas uzbūves, nekā Martins, tādēļ smagāks. Viņa uzkasīto blondo matu vilnis kutināja Lemziju, kad viņš no jauna pieplaka viņas kaklam.
“Dek…”
Bet kad viņš novirzījās līdz viņas vēderam, lēnām slīdot lejā, Elīzabetei aizsitās elpa.
Viņi iedegās kā ugunskurs un izdega kā jaunā gada salūts.
“Dek?”
Lemzija ierunājās, kad viņi gulēja viens otram līdzās. Viss bija izdevies lieliski un nu viņi baudīja viens otra sabiedrību jau kā mīļākie un joprojām draugi.
“Mmm…”
“Kā tu domā, vai Maine nogalinās mūs abus, ja uzzinās, vai vienu tomēr apžēlos?”
Alekss, pieslējies uz elkoni un paskatījies uz Elīzabeti, iesmējās:
“Tu no viņa baidies vai? Ja vien tu neizpļāpāsies… Nu, manuprāt, tevi viņš varētu apžēlot, bet mani…”
Viņš pastiepa roku un izvilcis cigareti, pasniedza paciņu arī Elīzabetei.
Abi aizsmēķēja un no jauna atlaidās viens otram līdzās. Elīzabete iekārtojās, galvu viņam pret krūtīm atbalstījusi un izpūta dūmu mākoni.
“Es nekādā ziņā neizpļāpāšos, par to nu tu vari būt pārliecināts!”
Lemzija noskūpstīja Deka plato krūšukurvi, kuru rotāja teovējums, arī viņa rokas bija tetovējumos. Strādādams par tetovēšanas meistaru, viņš nebija atstājis bez “rotājuma” arī sevi. Par atbildi, viņš noliecās un atglaudis viņas matus, noskūpstīja Lemzijas kaklu:
“Es zinu, tu man esi laba meitene! Nedomāsim tagad par Maini! Tu vismaz neiekodi un neielauzi man degunu, tas ko nozīmē! Tu man daudz nozīmē, Lemzij!”
“Es taču jau atvainojos par to vakaru!”
Viņi saskūpstījās, apliecinot savu tuvību.
” Vai es tev ko nozīmēju? Ko, pasaki, Lemzij? Vai tu mīli mani? Tu pārgulēji ar mani tikai aiz žēlastības, kā atvainošanos! Vai ne tā?”
“Dek, ir jau vēls! Man jāiet! Ja nebūšu mājā vēl ilgāk, Maine patiešām noraus man galvu!”
Elīzabete apdzēsa cigareti pelnutraukā un izkāpa no gultas.
Alekss sekoja viņas paraugam.
“Ai, ai, uzticamā “sieva”! Nu redzi, redzi, man ir taisnība!” viņš mēdījās.
Elīzabete pabeidza aizpogāt blūzi, tad pagriezās pret Aleksu un pasmaidīja:
“Dek, tu man patīc, ļoti! Tu esi lielisks vīrietis, labākais draugs un tagad arī
brīnešķīgs mīļākais. Ko gan vēl vairāk var vēlēties no viena cilvēka?”
Elīzabete maigi viņu noskūpstīja. Alekss no jauna cieši pievilka viņu sev klāt:
“Esi mana pavisam! Pamet Maini un nāc dzīvot ar mani! Vai nav vienalga ar ko tu… tu tāpat viņu nemīli!”
“Bet kā tad ar Krispiju?”
“Es viņu nemīlu! Pēdējā laikā pat neguļam kopā. Es gribu tikai tevi! Un tu? Vai tu mīli Maini?”
“Dek! Man patiešām jāiet!”
Elīzabete izlaida pirkstus viņa blondajam matu cekulam.
“Dod ziņu, ja esi vēl dzīva!” Alekss nosauca viņai pakaļ.
“Jā, kā tad! Čau!”
“ Padomā par piedāvājumu! Čau!”
Elīzabete atslēdza durvis un dziļi ieelpojusi iegāja tumšajā gaitenī.Viņa iededza
gaismu un pārlaida skatienu visapkārt.
“Main, es tā esmu! Tu esi mājā?”
Neviens neatsaucās.
“Main?”
Viņa atviegloti uzelpoja. Vismaz viņš nebija meties viņai pretī ar pārmetumiem vai uzbrukumu.
Elīzabete iegāja istabā un nometusi somiņu uz gultas gala, uzdedza naktslampu.
Martins gulēja uz muguras, galvu atmetis un viegli krāca, no viņa elpas plūda
alkohola dvinga.
Elīzabete vēlreiz nopūtās. Pillā! Tātad, šovakar viņa bija glābta.
Viņa izģērbās un iegāja dušā, ko steigā pie Deka nebija paspējusi.
Ak, sasodīts! Viņa bija atstājusi tur savu zaļo mežģīņu krūšturi, kuru valkāja zem zaļās blūzes! Būs jāprasa Dekam atpakaļ.
Siltais ūdens, kurš plūda pāri viņas sakarsušajam, ķermenim, lika tam viegli sarauties, Elīzabete noregulēja ūdeni uz vēsāku režīmu, tā jau bija labāk. Krūtis, kuras vēl aizvien glabāja viņa mutes siltumu un pirkstu pieskārienu elektrisko lādiņu, zem ūdens strūklas viegli smeldza. Lemzija pārlaida tām roku, tad virzījās zemāk pāri vēderam. Nonākusi līdz apmatojumam apaugušo vēdera lejas daļu, viņa brīdi apstājās.
Tā bija vilinoša doma….
Piepeši kaut kur iezvanījās viņas telefons. Ai, f…, viņa to bija atstājusi somiņā, kura atradās uz gultas un tur gulēja Maine. Kaut viņš nepamostos!
Elīzabete izkāpa no dušas kabīnes un tāpat- kaila un slapja, skrēja uz istabu,
atstādama aiz sevis pa kādai ūdens peļķītei. Maine, par laimi, zvanu nebija dzirdējis un krāca tālāk. Lemzija uzelpoja. Jau trešo reizi šovakar. Viņa paķēra somiņu un skrēja uz otru istabu. Mēģinot ātri izvilkt joprojām zvanošo telefonu, viņa izrāva šķiltavas, kuras taisnā ceļā paslīdēja zem plaukta. Vēlreiz nolamājusies, Lemzija izvilka meklēto. Beidzot! Tas bija Deks.
“Dek, tu neesi normāls, kāpēc tu zvani nakts laikā! Tu varēji pamodinat Maini!” viņa joprojām runāja pusčukstus.
“Bet tu taču negulēji, domājot par mani! Vai ne, mīļā?”
“Biju dušā un, tavai zināšanai, runāju ar tevi kaila!”
Elīzabete dzirdēja viņu nostenamies un sapratusi, ka ir uzbudinājusi viņu no jauna, pasmaidīja.
“Tātad tu esi dzīva un vesela! Starp citu, tu ko atstāji…”
“Khm, tā jau sapratu!”
“Atbrauksi pakaļ, vai izmest?”
“Dek, ne šovakar, es nevaru!” Elīzabete atskatījās uz istabu, kur ciešā dzēruma miegā gulēja otrs viņas mīļākais.
“Šonakt! Es jau atkal gribu tevi, necenties apģērbties, tik un tā tas uz tevi nebūs ilgāk par minūti…”
Saruna pārtrūka.
Alekss sagaidīja viņu līdz vidum kails, viņš ievilka viņu dzīvoklī un kaislīgi
noskūpstīja.
“Es zināju, ka tu atbrauksi!” viņš sacīja, vienā rokā šūpodams Lemzijas krūšturi, bet neļāva paņemt, kad viņa sniedzās pēc tā:
“Vispirms nopelni!”
Viņi mīlējās vēlreiz un tas bija tikpat lieliski, kā pirmajā reizē, varbūt pat vēl labāk.
“Tu dari mani laimīgu, Lemzij! Ne tikai apmierini mani, bet dari mani laimīgu. Mēs esam radīti viens otram. Es tevi tā gribu, ka varētu vienkārši apēst!”
“Mans mīļais goblins ar mīļu resnu punci!” Lemzija noglaudīja Deka apaļīgo vēderu “ja tu dzersi tik daudz aliņus, ar laiku kļūsi vecs un resns un tad es tevi vairs nemīlēšu!”
“Es neesmu vecs- man ir tikai divdemit deviņi, tāpat kā tev!”
“Es zinu, mīļais, es tikai kaitinos!”
Viņš iespieda Lemziju gultā un sāka skūpstīt:
“Tātad tu mani mīli, vai ne?”
“Dek…”
Lemzija tagad iespiedzās un smiedamās mēģināja izrauties, bet Deks viņu nelaida.
“Tu mīli mani?”
“Jā, jā! Es tev iesitu, jo baidījos no savām jūtām! Jā, es mīlu tevi!”
“Mana mīļā, mana…mana…”
Deks sāka viņas skūpstīt, kur pagadās.
“Labi, labi! Dekij, nu jau pietiek! Pietiek, mīļais, es vairs nevaru! Alekss!”
Viņa visbeidzot uzsauca, kad tas vēl nerimās.
Tagad kādu laiku viņi paguruši un laimīgi gulēja līdzās, tad Lemzija kaila izkāpa no gultas.
“Kur tu iesi?”
“Man ir ideja! Tūlīt atgriezīšos!”
Paņēmusi no somiņas telefonu, viņa atgriezās gultā. Deks smaidot noskatījās:
“Ja tu dzīvotu ar mani, es gribētu redzēt tevi tikai tādu!” joprojām smaidot, viņš no aizmugures apskāva Lemziju, kura nu bija apsēdusies gultā un darbojās ap telefonu, un uzspieda skūpstu uz viņas pleca:
“Kam tu tagad grasies zvanīt?”
“Nevienam! Mums taču neviens nav vajadzīgs, vai ne?” Lemzija pagriezās un
noskūpstīja Deku “gribu iemūžināt šo brīdi!”
Viņi fotogrāfēja viens otru un nofotogrāfējās kopā gultā, Lemzija aizsmēķēja cigareti un Deks viņu nofotogrāfēja. Tad Deks izkāpa no gultas un piegājis pie ledusskapja, izņēma divas alus bundžas.
“Tomēr riskēsi būt resns un manis nemīlēts?” Elīzabete smejoties paņēma bundžu un ar paukšķi atkorķēja.
“Es arī tevi mīlu!”
Autora piezīmes: Fuss (angļu val.)- lielāka satraukuma vai dusmu izrādīšana, kāda tajā situācija būtu vajadzīga.