Literāri radošais žurnāls
LITERĀRĀ AUSS
IEVADRAKSTS
Jūlijs brauca pērkonratus
Pašā vasar`s vidiņā,
Lai ražena rudzu raža,
Lai bagāta ābelīte.
(Imalda Vuda)
Sveicināti pašā vasaras vidus noskaņā!
Dienas ir karstas un arī naktī negribas iet iekšā, tādēļ ar sēdēšanu pie datora ir problemātiski, bet Litausis nenogurst arī vasaras karstumā- viņš idejas un iedvesmu smeļas vasarā, dabā un iztēlē, un tad jau arī “dzimst” jaunas pasaules, tēli un notikumi.
Silvers šomēnes atvadās, bet romāna “Nakts taksometrs”, Edītes Vartones noveles “Vasara” un Johannesa Karla Augusta Musaus leģendas “Trīs māsas” tulkojuma notikumi iet savu gaitu. Kā katru mēnesi dodamies pasaku pasaulē ar Imaldas Vudas mūsdienu pasakām un, protams, vēl vairāk jaunumus varēsiet atrast mājas lapas labās puses slejā.
Domāsim vasarīgi, literāri un brīvi!
Lai ziedoša, radoša un reibinoša vasaras noskaņa! Lai katra diena kā svētdiena!
Tiksimies arī augustā!
Attā! Imalda.
KVĒLAIS MĪLĒTĀJS
JŪLIJS
Skaistais Jūlijs, bieziem kviešu krāsas matiem, zilām acīm kā dzidrākās vasaras debesis, kvēls un savās vēlmēs neremdināms, traucās pāri pilnbriedā ziedošajām pļavām un labības laukiem. Rokrokā ar ugunīgo Saules Meitu, griezdamies dejā, tie laidās arvien tālāk un tālāk. Kur tie bija gājuši, viss sāka augt, nobrieda un kļuva gatavs. Vārpas liecās tā priekšā domās par maizi, kuru gādīgas saimnieces rokas cels savā galdā. Ik sīkākā pļavas puķe sacentās par Jūlija uzmanību. Vienu brīdi tas baudīja Saules Meitas kvēlos apskāvienus liepziedu reibumā, bet jau nākamajā- solījās Jūrai, kura bija iemīlējusies Krastā. To redzot, Pērkoņtēvs sadusmojās ne pa jokam un sita savu zizli pret zemi. Zili uguņi pāršķēla pasauli un mākoņi, kuriem no sirds bija žēl Jūliju, noraudāja auglīgas un spirdzinošas lietus asaras. Jūlijs nebēdādams par vasaras negaisiem un vētras lauztiem kokiem, nākamajā brīdī jau svelmaini kā brāļa Jūnija Līgo svētku ugunskuri, kuri kupliem dūmu mutuļiem pacēlās līdz pašām debesīm, traucās pāri zemei, visu briedinādams un sildīdams. Tā kvēlo acu skatiena uzlūkotas, izcirtumā jau sārtojās pirmās spīdīgi sarkanās brūklenes, bet vakaros ceļa malas zālē vēlu, bez steigas jau čirkstināja sienāži. Jūlijam patika šī brīnumainā un noslēpumainā dziesma, tāpēc labsajūtā viņa acis satumsa samtainā miegā, lai agri no rīta tas mostos skaidrā un dzidrā jūlija rītā, kuru ar dzīvību piepildīja skanīgas putnu dziesmas koku lapotnēs. Jūlijs vēroja skudru ceļu brūnajās, nobirušajās skujās un ieelpoja malkas smaržu izcirtumos. Viss kārtībā, lai sagaidītu darbīgo brāli Augustu. Gan viņš, būdams prātīgs vīrs, visu pabeigs un sagatavos ceļā uz briedumu.
/ No cikla “Gadalaiku Miniatūras” /
Edīte Vartone
Vasara
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
2.
Kā katru dienu, viņa nosēdēja pie sava rakstāmgalda šeit, Hatčardas Memoriālajā bibliotēkā, gandrīz līdz pusčetriem, prātodama, kāds gan labums no tā, ka bibliotēku slēdz stundu agrāk par darba dienas beigām, tas ir, pirms šīs bibliotēkas pieņemtā darba laika, bet drīz pēc Lūcija Hārnija aiziešanas, Haritija pieņēma lēmumu- viņa nolika savas mežģīnes, kuras bija iesākusi darināt, nostiprināja slēģus un aizslēdza bibliotēkas durvis.
Iela, joprojām bija tukša un, paskatījusies visapkārt, pa labi un pa kreisi, viņa sāka iet uz savu māju. Bet tā vietā, lai dotos tālāk, Haritija piepeši mainīja virzienu un iegriezusies pa lauka taku, devās uz ganībām, kas atradās kalna nogāzē. Viņa atvēra vārtu aizdares un gāja pa taku gar ganībām, līdz sasniedza pauguru, kas bija ar visām saknēm vēja izrauts paegļu puduris. Tur viņa nogūlās uz nogāzes, nometa cepuri un paslēpa seju zālē.
Varbūt viņa bija akla un nejūtīga pret daudzām citām ikdienišķām lietām, un viņas zināšanas dažreiz bija zemākas, kā citiem mūsdienu cilvēkiem, bet visam, kas bija saistīts ar gaismu un gaisu, smaržām un krāsām, katra asins lāse viņā atbildēja. Viņa mīlēja sausās kalnu zāles raupjumu plaukstās, timiāna smaržu, kuru viņa ieelpoja, iespiedusi tajā seju, vēja pirkstus matos un cauri kokvilnas blūzei, un lapegļu čīkstēšanu, kad viņa tajās šūpojās.
Haritija bieži kāpa kalnā un gulēja tur viena pati tikai tādēļ vien, lai sajustu vēju un varētu paberzēt vaigu zālē. Parasti tādās reizēs viņa ne par ko nedomāja, bet gulēja iegrimusi bezrūpīgā labsajūtā, baudīdama dabu un vientulību. Šodien viņas labsajūtu pastiprināja prieks par bēgšanu no bibliotēkas. Tiesa, Haritija labprāt parunājās ar tiem dažiem retajiem bibliotēkas apmeklētājiem, kuri vēl pa kādam mēdza to
apmeklēt, ar prieku palīdzēja tiem sameklēt grāmatu un parunājās par dzīvi
Ziemeļdormerā, bet necieta, ja viņai aizrādīja par kārtību bibliotēkā un grāmatu
stāvokli, kā tas bija noticis šodien ar Lūciju Hārniju. Viņai bija palikuši prātā tikai daži no Ziemeļdornas iedzīvotājiem, kuri apmeklēja bibliotēku- Orma Freja laiku pa laikam paņēma kādu romānu, un viņas brālis Bens mīlēja to, ko viņš sauca par “jogrāfiju”, jeb ģeogrāfiju un grāmatas, kas saistītas ar tirdzniecību un grāmatvedību, bet neviens cits neko neprasīja, izņemot ik pa laikam “Tēvoča Toma būdu” vai “Kastaņu buras atvēršanu”. Tās prasīja tik bieži, ka viņa tās bez grūtībām varētu atrast pat tumsā, bet negaidītas prasības nāca tik reti, ka tās viņu saniknoja kā netaisnība.
Viņai bija paticis jaunā vīrieša izskats, viņa tuvredzīgās acis un dīvainais runas veids, kas bija pēkšņs, tomēr mīksts, tāpat kā viņa rokas bija saules apdedzinātas un skaistas ar gludiem nagiem kā sievietei. Arī viņa mati bija saulē apdeguši, pareizāk sakot, pēc sala sastinguši, viņa acis bija pelēkas, ar tuvredzīgu pievilcīgu izskatu, viņa smaids
kautrīgs, tomēr pārliecināts, it kā viņš zinātu daudzas lietas, par kurām viņa nekad
nebūtu sapņojusi, un tomēr pasaulei nebūtu likusi viņai sajust viņa pārākumu. Bet viņa to juta, un viņai patika šī sajūta, jo tas viņai bija jaunums. Nabaga un nezinoša, kāda viņa bija, un zināja, ka tāda viņa ir, — pazemīgākā no pazemīgajiem pat Ziemeļdormerā. Tas, ka viņa nāca no Kalna, bija vislielākais apkaunojums — tomēr savā šaurajā pasaulē viņa vienmēr bija valdījusi. Daļēji tas, protams, bija saistīts ar faktu, ka advokāts Rojals bija “lielākais cilvēks Ziemeļdormerā”, patiesībā, tik daudz par lielu, ka pat tā īsti nepiederējās šejienei.Un tomēr- par spīti visam, un par spīti pat Hatčardas jaunkundzei, advokāts Rojals valdīja Ziemeļdormerā un arī Haritija apzinājās savu zināmu varu un spēku šeit, taču viņa tos ienīda. To viņa bija sapratusi, kad reiz kāda apjukusi jauniete bibliotēkā pirmo reizi bija likusi viņai sajust, kas varētu būt atkarības saldums- tas vilinājums, kas viņai lika apzināties savu varu.
Haritija apsēdās, iztīrīja zāles gabaliņus no matiem un paskatījās uz māju.Tā kā viņa bija uzkāpusi pakalnā, pašlaik tā atradās tieši zem viņas- drūma un nestabila.
Izbalējušo sarkanās mājas priekšpusi, no kuras taka tālāk aizveda uz pagalmu, nošķīra
ērkšķogu krūms un akmens, kas, tāpat kā krūms, labi pasargāja no garāmgājēju
ziņkārīgajiem skatieniem, tur bija arī spilgti sarkanais vējrādis, kuru Rojala kungs reiz bija atvedis no Hepburnas. Aiz mājas ar mazliet nelīdzeno zemi, virs kuras bija izvilkta aukla veļai, atradās izkaltusi siena, tālāk stiepās kukurūzas lauks un dažas kartupeļu rindas, kuras aizsedza akmeņi un paparžu puduri.
Pirmās atmiņas par šo māju viņai bija palikušas neskaidras-.viņai bija teikts, ka todien esot bijusi slima ar drudzi, kad viņu atveda no Kalna un viņa to varēja tikai atcerēties, kā kādu dienu, kad bija pamodusies gultā, pareizāk sakot, mis Rojalas gultas kājgalī un pārlaidusi skatienu salti askētiski iekārtotajai istabai, kura vēlāk bija kļuvusi par viņas istabu.
Rojala kundze nomira kādus septiņus vai astoņus gadus pēc Haritijas ierašanās un pa šo laiku, Haritija paspēja uzzināt par viņu šo un to svarīgāko, piemēram to, ka Rojalas kundze ir skumja, kautrīga un vāja, viņa uzzzināja arī to, ka advokāts Rojals bija skarbs un vardarbīgs, un vēl vājāks par Rojalas kundzi.Viņa zināja, ka ir kristīta baltajā baznīcā ciema otrā galā, tāpēc vien, lai uzsvērtu Rojala kunga neieinteresētību uzņemties kādas īpaši rūpes un, lai saglabātu viņā dzīvu viņas atkarības sajūtu, Haritija zināja, ka Rojala kungs ir viņas aizbildnis, bet ka viņš nav viņu likumīgi adoptējis, lai gan visi runāja par viņu kā par Haritiju Rojalu, un viņa zināja, kāpēc viņš ir atgriezies, lai dzīvotu Ziemeļdormerā, tā vietā, lai praktizētu Nātrtonā, kur viņš bija uzsācis savu juridisko karjeru.
Drīz pēc Rojalas kundzes nāves, tika runāts par viņas nosūtīšanu uz internātskolu. Tas bija mis Hatčardas ierosinājums un viņa ilgi apspriedās par to ar Rojala kungu, kurš, izpildot savu pienākumu, kādu dienu aizbrauca uz Starkfīldu, lai apmeklētu viņas ieteikto iestādi. Nākamajā naktī viņš atgriezās apmācies kā negaisa mākonis un uz Haritijas jautājumu, cik drīz viņai jāsāk, viņš tikai bija īsi noteicis:
“Tu tur nebrauksi!” un nozuda telpā kuru viņš sauca par savu biroju.
Nākamajā dienā dāma, kas vadīja skolu Starkfīldā, rakstīja, ka “šajos apstākļos” viņa
nevar dot vietu vēlvienam skolēnam. Tātad viņas liktenis bija izlemts.
Haritija jutās vīlusies, ka viņai netika dota iespēja mācīties internātskolā Starkfīldā,
taču, tai pašā laikā, viņa saprata, ka “šie apstākļi”- tā ir Rojala kunga vientulība, kas nelaida viņai aizbraukt no viņa mājas. Bailes zaudēt viņu. Viņa to saprata, jo pati bija vientuļa. Viņi bija palikuši divi vien šajā vientuļajā namā, un, lai gan viņa nejuta nekādu īpašu pieķeršanos pret savu aizbildni, un pat ne mazāko pateicību, kuru gan viņai būtu vajadzējis izjust, Haritija viņu žēloja, jo apzinājās, ka viņš ir pārāks par šejienes apkārtējiem cilvēkiem un, ka arī viņa tam ir vienīgā būtne šajā vientulībā. Tādēļ viņa nolēma Ziemeļdornu nepamest un dažas dienas vēlāk to bija paziņojusi arī mis Hatčardai, tā arī pamatojot savu lēmumu, kura centās vērst visu par labu, sakot, ka parūpēsies, lai Haritija iekļūst tajā internātskolā.
Tiesa, mis Hatčarda jutās manāmi apmulsusi, izdzirdot šādu Haritijas atbildi, Neapšaubāmi, viņa bija gaidījusi, kad Haritija priecīga kritīs viņai ap kaklu, pateicībā par doto iespēju, bet nekas tāds nenotika. Haritija redzēja, kā viņa samulsusi mirkšķināja acis aiz brillēm, kā viņas garā, trauslā seja savilkās grumbās. Visbeidzot mis Hatčarda noliecās krēslā uz Haritijas pusi, balstot rokas uz sarkankoka atzveltnes krēsla, un teica:
“Tas, protams ir slavējami, mana dārgā!”
Tad viņas skatiens bija aizslīdējis līdz telpas izbalējušajam sienām. Tas bija tāds skatiens, it kā viņa meklētu palīdzību pie kādiem neredzamiem spēkiem, kuriem pašlaik būtu viņai jāpalīdz, bet atbildi tā arī nesaņēma. Visbeidzot mis Hatčarda ierunājās, vārdi, kurus viņa izteica nāca ar mokām:
“Jāsaka… Fakts ir tāds, ka tas nav tikai.. tikai priekšrocību dēļ. Ir arī citi iemesli, bet tu esi pārāk jauna, lai to saprastu!”
“Neesmu viss!” Haritija visai skarbi bija atbildējusi, tā, ka mis Hatčarda nosarka līdz pat savas cepures malām, droši vien juzdama atvieglojumu par to, ka viņai nenācās vairs neko paskaidrot neko sīkumos par šo visai mulsinošo jautājumu.
“Protams, es vienmēr darīšu, ko vien varēšu tavā labā un gadījumā, ja… nu gadījumā,
ja… tu zini, ka vienmēr vari nākt pie manis…” viņa ar jau lielāku atvieglojumu nobeidza.
Advokāts Rojals sagaidīja Haritiju verandā, kad viņa atgriezās. Viņš bija noskuvies un savā melnajā mētelī izskatījās pat pievilcīgs. Tādos brīžos Haritija viņu patiešām apbrīnoja.
“Nu! Vai tas ir nokārtots?”
“Jā, tas ir nokārtots! Es neiešu!”
“ Neiesi uz Nātrtonas skolu, tu domāji?”
“Nē, es neiešu nekur!”
Haritija pamanīja viņa skatienā un uzvedībā ko ļoti līdzīgu ar mis Hatčardu, tikai atšķirībā no viņas, advokāts Rojals to slēpa aiz stingrības un lietišķuma “maskas”.
Vispirms, viņš izvilka kabatslakatiņu un noslaucīja ar to kaklu, tad stingri nojautāja:
“Kāpēc?”
“Tādēļ, ka es to nevēlos!” Haritija atbildēja, jau iedama uz savu istabu.
Nākamajā nedēļā viņš bija atvedis viņai ventilatoru no Hepburnas, lai gan nekad iepriekš nebija neko dāvinājis Haritijai.
Nākamais ievērības cienīgais atgadījums viņas dzīvē bija noticis divus gadus vēlāk, kad viņai bija septiņpadsmit- advokāts Rojals, kurš ienīda doties uz Nātronu, bija izsaukts uz turieni saistībā ar kādu lietu. Tolaik viņš joprojām strādāja savā profesijā, lai gan tiesvedība Ziemeļdormerā un tās nomaļajos ciematos nīkuļoja, un šoreiz viņam bija iespēja, no kuras viņš nevarēja atļauties atteikties. Viņš bija pavadījis Nātrtonā trīs dienas, uzvarējis savā lietā un atgriezās vēlīgāks, kā citās reizēs pēc šādiem braucieniem.
Lai vai kā, bet šis retais noskaņojums izpaudās ar viņa iespaidīgo runu pie vakariņu galda. Visbeidzot viņš pazemināja savu toni, kādā visu šo vakariņu laiku bija runājis un jau neintrālākā balsī noteica:
“Tagad es saprotu, ka biju sasodīts muļķis, ka kādreiz pametu Nātrtonu. Tā bija Rojalas kundze lika man to darīt, es tur neko nevarēju padarīt!”’
Tās bija rūgtas atmiņas, kuras viņu bija pārņēmušas, to Haritija saprata, pēc tā, kā viņš to bija izteicis. Kaut kas plosīja viņa dvēseli, bet viņa šajā brīdī nevarēja neko palīdzēt, tādēļ Haritija piecēlās, atstājot misteru Rojalu sēžam savās domā, elkoņus atbalstījušu uz vakariņu galda nodilušās, eļļainās drānas, pa ceļam, pamanoties izvilkt no viņa mēteļa kabatas atslēgu no skapja, kurā glabājās viskija pudeli.
Haritiju pamodināja grabināšanās pie viņas durvīm. Viņa izlēca no gultas un piegāja, lai tās atvērtu, jo izdzirdējusi Rojala kunga balsi, kas aiz durvīm skanēja zema un pavēloša, baidījās, vai tikai mājā kas nav atgadījies. Tā bija pirmā doma, kas viņai bija ienākusi prātā, bet ieraudzījusi viņu stāvam tur durvīs, mēness gaismā, kas krita uz viņa pārvērstās sejas, Haritija saprata nāciena patieso iemeslu.
Kādu brīdi viņi klusēdami skatījās viens uz otru, bet kad, visbeidzot, Rojala kungs pārlika kāju pāri slieksnim, lai ienāktu pie viņas istabā, ar acīm nomērot attālumu no durvīm, līdz viņas gultai, Haritija izstiepa roku, lai viņu apstādinātu.
“Ejiet projām no šejienes, jūs nedrīkstiet šeit nākt! Ir jau vēls, es gribu gulēt!” viņa sacīja.
“Haritija, ielaid mani iekšā! Es esmu vientuļš cilvēks! Ja es šeit iekļūšu, ļoti iespējams mana vientulība būs lauzta!” viņš iesāka, tajā savā dziļajā balsī, kas dažreiz spēja viņu aizkustināt, taču tikai ne šovakar.
Patiesībā, Haritija jutās nedaudz pārsteigta par viņa rīcību un arī par to, ko pati darīja pašlaik. Būdamai, savā samērā vēl ne tik ilgajā mūžā, daudz ko izcietušai un piedzīvojušai, Haritijai nebija sveša līdzcietība, tomēr viņa saņēmās un turpināja runāt tajā pašā noteiktajā, nicinošajā tonī:
” Nu, es domāju, ka jūs tomēr kļūdāties. Šī vairs nav jūsu sievas istaba!”
Viņa nebija nobijusies, viņa vienkārši izjuta dziļu riebumu pret šo cilvēku un varbūt tādēļ, ka viņš loloja kaut kādas, kaut vismazākās, jūtas pret Haritiju, vai arī vienkārši izlasīja riebumu viņas sejā, Rojala kungs vēl kādu mirkli palika stāvot un skatoties, tad atkāpās un jau caur aizvērtām durvīm, pielikusi ausi pie atslēgas cauruma, Haritija dzirdēja, kā viņš nokāpa pa kāpnēm un kā atslēdza āra durvis. Tad iestājās
klusums. Kad viņa piegāja pie loga un ieraudzīja viņa saliekto figūru, kas mēness gaismā stiepās augšup pa ceļu, tagad līdz ar uzvaras apziņu nāca novēlota baiļu sajūta, un viņa ieslīdēja gultā, ar apziņu, ja kas atgadīsies ar Rojala kungu, tagad tā noteikti būs viņas vaina.
Dienu vai divas vēlāk Eudora Skeffa, kas divdesmit gadus bija stādājusi Hatčardas bibliotēkā, pēkšņi nomira no pneimonijas un nākamajā dienā pēc bērēm, Haritija devās pie mis Hatčardas, lai lūgtu viņu iecelt par bibliotekāri.
“Kādēļ tieši tevi? Vai tev nešķiet, ka esi tam par jaunu?”
Miss Hatčarda domīgi paraudzījās uz Haritiju, izdzirdējusi viņas negaidīto lūgumu, kurš, patiesībā, bija viņu pārsteidzis.
“Es gribu nopelnīt naudu!” Haritija atbildēja.
“Vai tad Rojala kungs nedod tev visu nepieciešamo, lai tu varētu dzīvot? Ievēro, Ziemeļdormerā neviens nav bagāts!”
“Es gribu nopelnīt pietiekmami daudz naudas, lai tiktu projām no šejienes!”
“Lai tiktu prom?” mis Hatčardas neizpratnes pilnās grumbas, kuras tagad padziļinājās viņas sarauktajā sejā, bija slikta zīme “tu vēlies pamest Rojala kungu vienu, lai gan labi zini, cik viņš pašlaik ir vientuļš?”
“Jā, vai arī es gribu, lai šeit būtu vēl kāda cita sieviete, kura man palīdzētu!” Haritija apņēmīgi atbildēja.
Tagad mis Hatčarda ar rokām ieķērās krēsla paroceņos un viņas acis no jauna bezpalīdzīgi pievērsās izbalējušajai sienai, kā meklējot atbildi. Brīdi viņas klusēja, tad mis Hatčarda ieklepojās un, visbeidzot, ierunājās no jauna:
“Cik varu noprast, mājas darbi tev ir pārāk grūti, vai ne tā?”
Pēc viņas balss toņa un izteiksmes, kādā viņa to pateica, Haritija saprata, ka no mis Hatčardas viņa palīdzību nesagaidīs un viņai būs jācīnās vienatnē, lai izkļūtu no grūtībām. Piepeši Haritiju pārņēma dziļa izolācijas sajūta un viņa sajutās neiedomājami veca.
“Ar viņu ir jārunā kā ar bērnu!” viņa nodomāja, izjūtot līdzjūtību pret mis Hatčardu.
“Jā, tieši tā!” viņa skaļi teica. “mājas darbi man ir pārāk smagi, šoruden esmu jau krietni nopūlējusies!”
Kad viņa pavadīja Haritiju līdz durvīm, jau pie sliekšņa, mis Hatčarda izvairīgi ierunājās no jauna:
“Es zinu, ka Rojala kungs ir… ka viņš reizēm mēģina…, bet viņš vēl joprojām nevar aizmirst savu sievu, lai kas arī nebūtu, tas tev vienmēr jāatceras, Un vēl, Haritija, tev jāatceras, ka tas bija Rojala kungs, kurš tevi atveda no Kalna!”
Pārnākusi mājās, Haritija atrada Rojala kungu sēžam pie plīts un lasot Daniela Vebsteres runas. Bija pagājušas piecas dienas kopš tās nakts, kad viņš bija mēģinājis ienākt viņas istabā un pēctam viņa bijusi līdzi Eudoras bērēs, kopš tās reizes viņi nebija pārmijuši ne vārda. Šo piecu dienu laikā, viņi bija satikušies tikai ēdienreizēs un tā arī klusēdami izšķīrušies. Arī tagad viņš klusējot, pārsteigts pacēla acis no grāmatas, kad viņa ienāca un Haritija pamanīja, ka viņš paliek nesatricināms, tā, it kā nekas nebūtu bijis, un vēl viņa pamanīja, ka šo dienu laikā, viņš izskatās neparasti vecs. Haritija vienmēr bija domājusi par Rojala kungu, kā par vecāku vīru un citādi viņa to neuztvēra, tādēļ arī tagad šīs tiko pamanītās izmaiņas viņa sejā viņu nekādi nepārsteidza un neietekmēja.
Viņa izstāstīja par tikšanos un sarunu ar mis Hatčardu. Brīdi iestājās klusums. Rojala kungs neteica ne vārda, tikai viņa kuplās, melnās uzacis savilkās kopā saraukumā, viņš sēdēja bungodams ar tintes iekrāsotajiem pirkstiem pa galda malu.
“Es viņai teicu, ka mājas darbi man ir pārāk smagi, un es gribu nopelnīt naudu, lai varētu algot meiteni, kura man palīdzētu, bet es gribu, lai man būtu sava nauda, par kuru viņu noalgot!” Haritija ierunājās.
“Tu vēlies nopelnīt naudu?” viņš pārvaicāja.
“Jā, lai tiktu prom, kad es gribu!”
“Un kādēļ tu gribi tikt projām no šejienes?”
Tagad viņas nicinājums, kurš pa šo laiku bija jau nedaudz norimies, uzliesmoja no jauna.
“Vai jūs domājat, ka kāds paliktu Ziemeļdormerā, ja varētu tam palīdzēt? Jūs nu to noteikti nedarītu!”
Pēc tāda uzbrukuma viņš padevās. Šai meitenei bija pilnīga taisnība.
“Uz kurieni tu gatavojies iet?” nolaistu galvu viņš jautāja.
“Jebkur, kur es varu nopelnīt savu iztiku. Vispirms mēģināšu šeit, un, ja nevarēšu, došos kaut kur citur. Ja vajadzēs, es uzkāpšu Kalnā!”
Ar šiem draudiem viņa apklusa un redzēja, ka tie ir atstājuši iespaidu uz Rojala kungu.
“Un vēl- es gribu, lai jūs panākat, ka Hatčardas jaunkundze pieņem mani bibliotēkā, un es gribu, lai mājās būtu sieviete, kura var parūpēties par saimniecību!” viņa atkārtoja.
Misters Rojals bija kļuvis ārkārtīgi bāls. Kad viņa beidza, viņš apdomīgi piecēlās, atspiedies pret rakstāmgaldu un sekundi vai divas viņi skatījās viens uz otru.
“Uzklausi mani, Haritija!” viņš iesāka, bet tas izskanēja tā, it k tas, ko viņš vēlētos viņai teikt, būtu tam neiespējami grūti ” ir kaut kas, ko es gribēju tev pateikt. Patiesībā, man vajadzēja to pateikt jau tajā vakarā- es gribu, lai tu ar mani precies!”
Meitene joprojām skatījās uz viņu, nekustoties.
“Es gribu, lai tu mani appreci!” viņš atkārtoja, noklepojies ” mācītājs šeit būs jau nākamsvētdien, un tad mēs varam to nokārtot. Vai arī aizvedīšu tevi uz Hepbernu, lai mūs salaulā tur. Es darīšu visu, ko tu teiksi!”
Juzdams joprojām pievērsu viņas salto, nežēlīgo skatienu, Rojals nolaida acis viņš acīmredzami nervozēja un nemierīgi pārvietoja savu svaru no vienas kājas uz otru. Tagad viņš stāvēja viņas priekšā, smagnējs, nobružāts, nesakārtots, purpursarkanās vēnu izkropļotās rokas, ko viņš piespieda pret rakstāmgaldu, un viņa garais oratora žoklis trīcēja no piepūles, nu Haritijai vēl asāk viņš iezīmējās kā šausmīga parodija par tēvišķo, veco vīru, kādu viņa to vienmēr bija zinājusi.
“Apprecēt jūs? Es?” viņa izplūda nievājošos smieklos “vai to jūs tovakar atnāciet man pajautāt, kad mēģinājat iekļūt manā istabā? Nez kas ar jums ir noticis? Vai esat
dzēris, ka tik dīvaini izturieties?” Viņa nekaunīgi izmeta, apzinoties savu jaunību un spēku, tad atbildi negaidījusi turpināja “ak, jā! Protams, jums būtu lētāk mani apprecēt, nekā algot meiteni, kas šeit strādatu par naudu, vai ne? Visi tāpat zina, ka jūs esat ietekmīgākais cilvēks Ērglas apgabalā, domāju, ka divreiz tas nav nepieciešams apstiprināt!”
Rojals nekustējās, kamēr viņa runāja, tagad viņa seja bija pelnu krāsā, un melnās uzacis trīcēja, likās, it kā viņas nicinājuma liesmas būtu padarījušas viņu aklu. Kad Haritija apklusa, viņš pacēla roku un beidzot ierunājās:
“Tev laikam ir gluži taisnība!” viņš teica. Viņš pagriezās pret durvīm, noņēma cepuri no tai paredzētā knaģa un atvēra durvis. Uz sliekšņa viņš apstājās un atskatījās uz Haritiju:
“Cilvēki nekad nav bijuši godīgi pret mani, jau no paša sākuma viņi nebija godīgi pret mani!” viņš noteica. Tad viņš izgāja ārā.
Dažas dienas vēlāk, visa Ziemeļdormera ar pārsteigumu uzzināja, ka Haritija ir iecelta par bibliotekāri Hatčardas Memoriālajā bibliotēkā ar algu astoņi dolāri mēnesī un, ka vecā Verēna Mārša no Krestonas Almshausas ieradīsies dzīvot pie advokāta Rojala un gatavot ēst.
(turpinājums augusta numurā)
Lūgums Zevam- lietussaucējs
Imalda Vuda
Mūsdienu pasaka
“Vectētiņ, vai tu tici mītiem? Nu, piemēram, Zevam, par kuru tu man tiko izlasīji?”
Roberts iejautājās, kad vectēvs bija izlasījis vienu no Grieķu mītiem un varoņteikām, kuras viņš vakaros pēc Roberta lūguma viņam lasīja. Šoreiz tas bija mīts par Zevu, diženo debesu valdnieku, zibeņmeti, visu dievību karali Olimpā.
“Nu, vispār man patīk pasakas un visādas tādas lietas, bet ticēt gan neticu!”
Vectēvs aizšķīra grāmatu ar nosaukumu “Grieķu mīti un teikas” un nolika to uz naktsgaldiņa, blakus Roberta gultai.
“Zevs nebūt nav pasaka, viņš ir pavisam īsts un palīdzēs mums, atsūtot lietu, ja es labi palūgšu, tad tavs dārzs un viss apkārt vairs necietīs sausumu un mums izaugs gan gurķi, gan tomāti, arī tava iemīļotā puķu dobe būs glābta!”
“Nu tad palūdz to savam Zevam, tas mums būtu dikti vajadzīgs! Jau mēnesi nav bijusi ne pilīte lietus un viss ir tikpat kā pagalam!”
“Tu man netici, vai ne, vecotēv?”
Vectēvs nodzēsa naktslampu.
“Ir jau vēls, tagad guli, parunāsim par to rīt! Arlabunakti!”
“Arlabunakti, vectētiņ!”
Turpmākās dienas karstums vēl aizvien nemazinājās, drīzāk tas kļuva vēl lielāks un kā cilvēkiem, tā arī putniem, augiem un dzīvniekiem kļuva arvien grūtāk.
Katru rītu, pamostoties, Roberts vēlējās, kaut būtu apmācies un tūlīt, tūlīt sāktu līt lietus, bet joprojām spīdēja spoža saule un līdz vakaram viss bija nokaltis un sačokurojies. Roberts vienu pēc otras nesa lejkannas un laistīja dārzu, cik spēja, bet tas neko nelīdzēja- karstā pēcpusdienas saule tūdaļ ūdeni izžāvēja un visu izdedzināja.
“Nē, es nevaru to pieļaut, ka mana vectētiņa dārzs aiziet bojā- neizaug neviena zemene, neviens gurķis un puķes mirst mokās! Man kaut kas jāizdomā!”
Roberts skrēja uz garāžu un ilgi starp dzelžiem un grabažām meklēja ko noderīgu, taču nekas tā arī neatradās.
“ Ko lai es daru? Kā lai palīdzu vectēvam glābt dārzu?”
Zēns staigāja pa dārzu, spārdīdams sausās smiltis. Pēkšņi viņam kur aizķērās kāja un Roberts tik tiko noturējās, lai nenokristu. Dārza laistamā šļūtene! Tieši tas, kas viņam bija vajadzīgs! Tagad bija jāizdomā, kā lai īsteno savu plānu par dārza aplaistīšanu. Ar to vecaistēvs laistīja dārzu, bet tas nebija tik vienkārši- šļūtene bija smaga un slidena, un pilnu ar ūdeni, to tikpat kā nebija iespējams noturēt, Roberts vairāk aplaistīja savas bikses un kurpes, nekā dārzu. Tā bija kaut kur jāiestiprina, bet kā? Un tad zēna skatiens apstājās pie vectēva paša būvētā vējrāža dārza vidū.
“Tur es iestiprināšu šļūteni un kad tas grozīsies, viss tiks aplaistīts!” viņš nodomāja.
Tā viņš arī izdarīja, tikai… laistāmā šļūtene izrādījās par smagu un vējrādis par trauslu šādam uzdevumam- tas salūza, šļūtene nokrita no vējrāža, kas to turēja un, Robertam par lielām šausmām, viss ūdens, lielā strūklā nu trāpīja kaimiņam, kas tobrīd bija iznācis savā pagalmā. Kaimiņš dusmās un pārsteigumā ierēcās un Roberts pie sevis nodomāja, ka tā droši vien izklausās, kad Zevs laiž vaļā savas lielās dusmas un šķeļ zibeņus. Tas tik būtu vareni ko tādu redzēt! Ilgi viņam nebija laika domāt, jo
saniknotais kaimiņš jau nāca uz dārza vārtiem un tas nozīmēja, ka nu “jāņem kājas pār pleciem”.
Noslēpies drošībā- šķūnītī, viņš dzirdēja kaimiņu sakām vectēvam:
“Jums ir palaidnīgs zēns, paskatieties vien, ko viņš nupat izdarīja…”
Par durvju šķirbu Roberts redzēja, ka tie ilgi sarunājas, bet nākt ārā neiedrošinājās.
“… es pats ar viņu parunāšu!” viņš dzirdēja vectēvu sakām.
Kaimiņš izgāja pa vārtiem un smagi aizlāčoja uz mājām, no viņa straumēm tecēja ūdens, bet vectēvs jau nāca pāri pagalmam.
” Robert? Kur tu esi?”
Tur jau tuvojās vectēva soļi un Robertam nebija kur sprukt.
“Redz` kur tu man esi! Nāc ārā, mums jāparunā kā vīram ar vīru!”
“Vectētiņ, es tā negribēju, goda vārds! Es negribēju apliet kaimiņu onkuli, tas bija nejauši! Es tikai…”
“Tu taisi man nepatikšanas! Kaimiņš ir ļoti dusmīgs ne tikai uz tevi, bet arī uz mani!”
“Un tu dusmojies uz mani, vai ne? Es jau teicu, ka tā negribēju, es tikai gribēju palīdzēt aplaistīt dārzu, bet tā šļūtene…”
“Labi, labi, izstāsti, kas notika!”
Un Roberts izstāstīja visu, kā bija.
“Tu man esi labs zēns un es tev ticu! Man šķiet, tev tagad vajadzētu aiziet pie kaimiņa un izstāstīt viņam visu, kā tu stāstīji man, varbūt arī viņš noticēs!”
“Bet es nebiju vainīgs!”
“Tieši tādēļ! Tev tas viņam jāizstāsta un pārējais būs atkarīgs no kaimiņa. Tavs pārkāpums nemaz nav tik liels, gan jau viņš vairs nedusmosies!”
Roberts aizgāja uz kaimiņu māju un izstāstīja kaimiņam, ka nav aplējis viņu tīšuprāt, bet vēlējies palīdzēt vectēvam un lūdza kaimiņam piedošanu.
“Labi, jau labi! Es nemaz tik briesmīgi nedusmojos, bet pirmajā brīdī, jāsaka biju nepatīkami pārsteigts un saniknots” kaimiņš atbildēja “kā tevi īsti sauc, puis?”
“Roberts!”
“Un es esmu Ēriks!”
Kaimiņš sniedza zēnam roku.
“Nu redzi, tā jau ir labāk! Tagad mēs uzvedamies kā pieaugušie! Tu taču esi jau paliels puisis!”
Roberts pamāja ar galvu:
“Jā, septembrī man būs divpadsmit!”
“Klausies, Robert, ja tu gribi, parādīšu tev, kā pareizi rīkojās ar dārza šļūteni!”
“Gribu!”
Kaimiņš ne vien iemācīja zēnam laisīt dārzu, bet viņi interesanti pavadīja laiku kopā.
“Kur tu biji palicis tik ilgi?” vectēvs prasīja, kad Roberts pārradās mājās “es jau domāju, ka viņš tevi kaut kur iesprostojis par sodu!”
“Ērikonkulis man iemācīja, kā laistīt dārzu ar šļūteni!” Roberts lepni atbildēja.
Tomēr ar to nekas labāk nepalika- karstums joprojām nepiekāpās un lietus kā nebija, tā nebija. Dienām ilgi zēns mēģināja glābt vectēva dārzu, bet vakaros un pat naktī, lasīja gan Sengrieķu mītus par zibeņmeti Zevu, gan seno indiāņu parašas un kultūru, kā tie izpilda dejas lietus izsaukšanai un mēģināja to atkārtot, riņķojot pa dārzu un skaitīdams, cerībā, ka beidzot piesauks lietu;
“Lietus nāc, nāc, nāc! Lietus nāc, nāc, nāc!”
To viņš pats bija izdomājis kā buramvārdus, bet lietus nenāca.
“Man nekas neizdodas! Acīmredzot es neesmu dzimis burvis!” Roberts pie sevis skumji noteica.
“Ei, ko tu tur dari?”
Atskanēja tā paša kaimiņa balss aiz žoga, kuru viņš todien bija aplējis un ar kuru pēcāk viņam bija izdevies sadraudzēties.
“Es… neko… tāpat vien!”
“Tu gribi teikt, ka tā ir tāda spēle?”
“Nu ne īsti spēle… Patiesībā, es cenšos sasaukt lietu, tikai man nekas neizdodas!”
“Un tu domā, ka tā skaitot un dancojot tu sasauksi lietu?” kaimiņu Ēriks sāka skaļi un
sirsnīgi smieties.
“ Jā, Lielais debesu valdnieks un zibeņmetis Zevs man palīdzēs! Ak, kaut es spētu valdīt pār debesīm un noteikt, kad vajadzīga saule un, kad jālīst, kā pats Zevs to spēj! Kaut es varētu viņam to palūgt! Zev, nu kur tu esi? Palīdzi taču man!”
Piepeši spožā saule nodzisa, viss apkārt satumsa un uznāca spēcīgs vējš.
Roberts attapās esam pavisam nepazīstamā vietā. Viņš stāvēja tāda kā kalna pakājē, bet kalnā slējās diženas akmens kolonnas.
“Kur es esmu? Kur es atrodos? Kur ir mans vectētiņš?”
Zēns tagad izbijies iesaucās.
Divi sveši tumšmataini vīri, tērpušies halātveida tērpos, satvēru viņu aiz abām rokām un kur veda.
“Vecotēv, Ērikonkuli, palīgā! Es gribu mājās, es gribu atpakaļ! Kur jūs mani vediet!”
Robertu ieveda antīkā troņa zālē ar tādām pašam kolonnām, kādas viņš bija redzējis ārā. Šeit viss bija liels un majestātisks, bet zēnu tas baidēja. Kaut ko tādu viņš redzēja pirmo reizi mūža.
“Vai tu mani sauci, Robert?”
Atskanēja pērkondārdoša balss.
Tagad viņš ieraudzīja milzīgu zelta troni, kurā sēdēja liels un spēcīgs vīrs, kura pelēkie, viļņainie mati kā negaisa mākoņi krita tam pāri pleciem, bet seju klāja tādas pašas krāsa bārda. Labajā rokā tas turēja kaut ko līdzīgu scepterim, taču tas nebija vienkāršs scepteris, bet kaut kas līdzīgs elektrības vadiem, no kuriem ik pa brīdim atlēca dzirksteles, kuras neko neaizdedzināja. Viņam bija bargs izskats un tādēļ Robertam bija bail no šī nepazīstamā vīra, taču viņš nebija dusmīgs.
Zevs! Tas taču ir pats Zevs, pie kura viņš ir nonācis! Tikai kā tas ir noticis? Tagad beidzot viņš varēs izteikt savu vēlēšanos!
“Jūs esat pats Lielais Zevs, vai ne tā?” Roberts nedroši iejautājās.
Dižais vīrs noliecās un paskatījās lejā uz viņu ar savām gaiši zilajām acīm, kuras atgādināja debesis.
“Jā, es esmu Zevs! Bet tu taču esi cilvēkbērns! Kā tu šeit nokļuvi? ”
“Mani šurp atveda divi vīri, es nezinu, kā esmu šeit nonācis, bet man ir kāds liels lūgums!”
“Man!”…
“Jā, tikai jūs varat man palīdzēt! Tikai jūs vēl varat glābt, kas vēl glābjams! Lūdzu!”
“Un tādēļ tu esi ceļojis visu šo garo ceļu šurp? Tu esi drosmīgs zēns! Es klausos!”
“Manam vectētiņam ir dārzs, ne pārāk liels, bet viņš to mīl un rūpējās par to. Kad nomira vecmāmiņa Millija, vectētiņš palika viens, tētis, viņa dēls, strādā pilsētā un nevar viņam palīdzēt, arī mamma strādā un nevar tur aizbraukt, vasarās mani sūta pie vectētiņa atpūsties no skolas un tad es viņam varu palīdzēt. Šovasar vēl nemaz nav lijis, viss cieš sausumu un mirst. Ir vajadzīgs lietus, nē, vēl labāk, kārtīgs pērkoņa negaiss, lai viss atkal atdzīvotos! Lūdzu, mana vectētiņa un viņa dārza vārdā, manas mirušās vecmāmiņas un visu cilvēku, tur- uz zemes- vārdā, mums vajaga lietu!”
“Tik vien? Tāds sīkums?”
Zeva smiekli izskanēja pa zāli tā, ka Robertam uz brīdi aizkrita ausis.
“Vai tad tas ir sīkums?”
“Mums, dieviem, kuri pārzina visu par zemi un debesīm, ūdeni un pazemi, nav ierobežotu iespēju, kā, jums cilvēkiem!”
“Tad jūs man palīdzēsiet?”
“Tu pats to vari!”
“Bet kā? Es esmu mēginājis, ko varu, bet, diemžēl, man nekas neizdodas! ”
“Tu vari, Robert! Tu esi izredzētais, lietussaucējs!”
“Tad tas nozīmē, ka es protu…”
Zevs pamāja ar galvu:
“Pamēģini vēlreiz! Pacel rokas pret debesīm! Pagaidi!”
Zevs sasita plaukstas, tūdaļ atvērās lielās troņa zāles durvis un pa tām ienāca tie divi vīri, kuri bija atveduši Robertu šurp.
Zevs ko teica svešā valodā, vīri nozuda un atgriezās ar lielu metāla kausu raga izskatā un pasniedza to valdniekam. Zevs noliecās un izstiepa roku ar ragu pretī Robertam.
“Izdzer! Tas tev dos spēku!”
Zevs pasniedza zēnam kausu ar pēc medus smaržojošu dziru. Roberts to saņēma un, pielicis kausu pie mutes, iedzēra neparasto dziru. Tas bija kaut kas līdzīgs kā medus ar pienu, vai izkausēta īrisa.
“Garšīgs!”
“Nu, tagad pamēģini!”
Tajā mirklī, kad Roberts pacēla rokas pret debesīm, nodārda pērkons…
“Robi? Robert! Attopies!Ar tevi viss kārtībā, dēliņ?” kaut kur blakus atskanēja tāda kā vectēva balss.
Kad Roberts ar pūlm atvēra acis, pār viņu pārliecies stāvēja vecaistēvs. Viņa seja bija norūpējusies un zēns ieraudzīja, cik viņš šovasar savecojis.
“Tu mūs nobaidīji, puis!”
Turpat līdzās stāvēja arī kaimiņš.
“Vecotēv! Ērikonkuli! Es esmu atpakaļ!”
“Jā, tā varētu teikt! Tu uz kādu brīdi biji zaudējis samaņu, laikam no tā karstuma un nemitīgās dancošanas! Tāpat nekāda jēga no tās!” kaimiņš, īsi, nervozi iesmējās.
“Es tiko biju pie Zeva un viņš man parādīja, ka es varu!” Roberts aizvainots paskatījās uz Ērikonkuli. Kaimiņš ar vectēvu pārmija skatienus.
“Tūlīt sāksies pērkoņa negaiss! Mums jātiek iekšā! Izskatās, ka tas nebūs pa jokam!” vectēvs bažīgi ierunājās, skatoties debesīs, kuras bija satumsušas kā naktī, lai arī bija dienas vidus un nogranda pērkons.
“Tātad man izdevās!” Roberts strauji piecēlās sēdus “es izraisīju negaisu! Pats saviem spēkiem! Kā Zevs!”
“Lēnam, lēnam, jaunais Zev!” kaimiņš izstiepa roku, lai viņu apturētu piecelties “kā nekā, tu taču tiko biji paģībis!” tad paskatījās uz vectēvu “nesam viņu iekšā, pirms lietus mūs nav izmērcējis! Es nevēlos vēlreiz būt tik slapjš!”
Pa abiem viņa saņēma zēnu un ienesuši mājā, apguldīja uz dīvāna, taču zēnam nebija miera- viņš pielēca kājās un skrēja uz durvīm. Laukā bija jau sācies negaiss, bet
Robertu tas nespēja apturēt.
“Robert, uz kurieni tu tagad iesi, ārā taču negaiss! Vai neredzi!” vectēvs mēģināja viņu apturēt.
“Man jāpasaka kādam paldies!”
Vectēvs bezpalīdzīgi noplātīja rokas un paskatījās uz kaimiņu:
“Iešu uzlikt ūdeni tējai, kad mūsu mazais varonis atgriezīsies, viņam pilnīgi noteikti tā būs nepieciešama!”
Beigas.
Zevs ir debesu un pērkona dievs sengrieķu reliģijā un mitoloģijā, kurš valda kā dievu karalis Olimpa kalnā.
Litausis haiko
Imalda Vuda
- Ūdens no debesīm
Pasaules putekļi noskaloti
Luksafors apgaismo debesu ceļu.
- Kaķis tumsā
Acis spīd kā lukturi
Bailes!
- Ceriņu kupenas
Pārkrīt mājām un žogiem
Vasaras sniegs.
Johannes Karls Augusts Musaus
Grāfa trīs meitas
Augstu virs ielejas
(no vācu valodas tulkojot atvasinājusi Imalda Vuda)
“Hei, vai šeit kāds ir?” Rainalds uzsauca.
Viņa sauciens atbalsojās alas sienās, bet atbilde nebija.
Rainalds piesardzīgi virzījās pa eju alā, pa ceļam aplūkodams klints biezās, šķautņainās sienas. Tur viņš atrada sievieti, kura pēc vecāku nostāstiem patiesi varēja būt viņa vidējā māsa Adelhaida. Sievietei, tāpat kā vecākajai māsai, bija brūni, gari mati, tikai sejā viņas atšķīrās cita no citas- vecākajai māsai Vufildai seja bija šaurāka, ar asākiem sejas vaibstiem, kas viņas darīja mazliet līdzīgu meža elfai, un tā vairāk līdzinājās tēvam- grāfam Henrikam, bet šī sieviete varēja būt līdzīga grāfienei Gudrunai- maigāka, skaisti veidotu seju dižciltīgiem sejas vaibstiem.
Jaunā sieviete dikti izbijās, ieraugot, šeit, klinšu alā, augstu kalnos, kur vēl neviens savu kāju nebija spēris, svešinieku un tā vaicāja:
“Kas tu esi svešiniek? Kā šeit nokļuvi un uz kurieni iedams? Ja esi nomaldījies ceļinieks, labprāt tev ceļu atpakaļ parādīšu, ja nāc ar ļaunu nodomu, zini- drīz atgriezīsies mans vīrs- ērglis, kurš tev acis izknābs, šeit atradis!”
“Nebaidies, māsiņ! Nebaidies, Adelhaid!” Rainalds viņai atbildēja “es nācu meklēt tevi un nu esmu atradis! Tevi taču sauc par Adelhaidu, vai ne tā?”
“Jā, es esmu Adelhaida, bet kas tu esi, kad zini manu vārdu un sauc par māsiņu?”
“Es esmu tavs jaunākais brālis Rainalds!”
“ Cik man zināms, mēs bijām trīs māsas- vecākā māsa Vufilda, es- Adelhaida un mūsu jaunākā māsa Berta. Vufildu izprecināja lācim dziļi mežā, bet par Bertas likteni, diemžēl, es neko nezinu. Es pati esmu precējusies ar ērgli, kurš ik pēc septiņām nedēļām atkal top par cilvēku, tikai brāļa mums nebija!”
“Ir gan!” Rainalds atsaucās “es esmu jūsu brālis- grāfa Henrika un grāfienes Gudrunas vienīgais dēls!”
“Arī mūsu vecāku vārdus tu zini! Brālīt!”
Adelhaida nu apmetās tam ap kaklu un laipni aicināja savā miteklī- plašā klints alā.
Rainalds devās līdzi māsai dziļāk alā, kura nu bija viņas mājvieta. Viņi gāja pa garu eju. kurai gar abām pusēm stiepās plaukti ar grāmatām.
“Mans vīrs patiesībā ir augstu izglītots paladīns, kurš nolādēts ar burvestību septiņas nedēļas kā ērglim lidot augstu debesīs virs šīm klintīm un laukiem, bet turpmākās septiņas nedēļas viņš pārvēršas par cilvēku un lasa visas šīs grāmatas, apgūstot zināšanas par pasauli!” Adelhaida teica, iedama pa plašo klints koridoru ar lāpu rokā, kura apgaismoja viņiem ceļu. Tad viņi nogriezās pa kādu eju un nonāca telpā ar gultu.
“Un šī ir mūsu guļamistaba!”
Adelhaida pagatavoja gardas pusdienas un cienāja viņu ar zivju un jūras velšu sacepumu. Pusdienojot viņa izjautāja par vecākiem un vecāko māsu. Tad Adelhaida bažīgi palūkojās uz eju, kas veda ārā no alas un redzēja, ka saule jau laižas aiz
kalniem.
“Es patiesi priecājos par tavu apciemojumu, brālīt, bet nu mums ir jāšķirās, jo kuru katru mirkli var atgriezties mans vīrs- ērglis un viņš vis nebūs priecīgs tevi še
redzot!” viņa teica.
“Ak nesūti mani vēl projām, māsiņ! Kad mēs izšķirsimies, es tevi vairs neredzēšu, bet es tiko kā iepazinu savu vidējo māsu! Noslēp mani kaut kur un atļauj palikt vēl kādu laiku!”
“Arī man žēl no tevis šķirties, tagad, kad zinu, ka man ir arī brālis, bet manam vīram
ir tik modrs skatiens, ka tas spēj redzēt vairāku kilometru attālumā. Lai kur es arī tevi noslēptu, viņš tik un tā tevi atradīs!”
“Neatradīs! Es apsolos nerādīties viņam acīs, bet palikšu šeit, lai ko tas man arī
nemaksātu!”
“Labi slēpies šajā pieliekamajā kambarī, šeit mēs glabājam savus krājumus, pēc kuriem parasti dodos es, te viņš tevi neatradīs! Vari ņem, ko vēlies! ” Adelhaida teica brālim, uzklājot viņam guļvietu “apraudzīšu tevi, kad vien varēšu, apsolos! Es par tevi neazmirsīšu!”
Arī ērglis, tāpat kā vecākās māsas Vufildes vīrs- lācis, pārrodoties mājās, visupirms aizdomu pilns paraudzījās visapkārt ar savām melnajām, asajām acīm un Adelhaida, tikai ar laipnu valodu, un pierunāšanu, spēja vīru atrunāt, ka mājā nav vēl kāds svešinieks. Tā Rainalds nodzīvoja Adelaidas un viņas vīra-ērgļa miteklī veselas septiņas nedēļas, jeb citiem vārdiem sakot, pagāja vesels mēnesis, pirms milzīgais klinšu ērglis kādu dienu nometa savas ērgļa spalvas un kļuva par staltu, izskatīgu jaunu vīrieti. Viņam bija šaura, tumsnēja seja, melni mati un šauras, asas acis. Tad māsa izlaida Rainaldu no viņa slēptuves un viņi abi izstāstīja ērgļvīram patiesību par Rainalda izcelsmi un ierašanās iemeslu. Tas tūdaļ atzina viņu par savu cilvēku un laipni aicināja būt par viesi viņu mājā.
“Priecājos iepazīties ar tevi, Rainald, bet nu tev laiks doties projām!” Adelhaidas vīrs kādu dienu teica, kad Rainalds bija ciemojies jau krietnu laiku “man drīz atkal jātop par ērgli un jādodas savos lidojumos, bet tev jāapciemo jaunākā māsa, tādēļ nu mums jāatvadās!”
“Man tik žēl tevi atstāt, māsiņ!” Rainalds teica māsai “un arī tevi!” viņš paskatījās uz Adehaidas vīru, kurš vēl joprojām bija tas pats izskatīgais, staltais vīrietis, bet drīz vien atkal kļūs par plēsīgu ērgli “esmu paspējis iemīļot jūs abus!”
“Nebēdā, Rainald! Tu mums arī esi mīļš!” ērgļvīrs viņam atbildēja “ņem šīs trīs ērgļa spalvas un ja vajadzīga palīdzība, tikai paberzē tās!”
Viņš pasniedza Rainaldam trīs krāšņas spalvas no sava ērgļa kažoka.
“Paldies tev, es jūs abus nekad vairs neaizmirsīšu!”
Rainalds atvadījās no savas vidējās māsas, kura sūtīja mīļus sveicienus vecākiem un jaunākajai māsai un tad ērgļvīrs viņam sacīja:
“Tagad tev patiesi jāiet, man laiks pārvērsties! Paliec sveiks un lai tev labi klājās!”
Viņi atvadoties apskāvās un tajā mirklī, ērgļvīrs, kurš nu atkal bija tapīs par ērgli, paķēra viņu un, uzsēdinājis mugurā, nonesa no klintīm klajumā. Rainalds vēl ilgi noskatījās, kā milzīgais ērglis nozūd augstu debesīs starp klintīm un tad pagriezās pa taku, cerot kādu dienu satikt arī savu jaunāko māsu Bertu, kura nu bija ūdens
karaliene. (Turpinājums augusta numurā)
autores piezīmes: paladins– augstdzimis bruņinieks, Šis apzīmējums pazīstams jau kopš karaļa Artūra laikiem.
Francis Hindes Groome
Princese un mežsarga dēls
Romu tautas nostāsti
(1899.)
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Dzīvoja kāds mežsargs, kurš bija ļoti slikts vīrs un tēvs, jo lielāko tiesu visi redzēja viņu tikai piedzērušu. Kad mežsargs bija piedzēries, viņš iekaustīja sievu un abus dēlus.
Reiz māte teica saviem abiem dēliem:
“Mani bērni, tēvs mūs vienmēr sit, tāpēc mēs sakārtosim savas lietas un atstāsim viņu! Mēs dosimies pasaulē, gan mūsu acis mūs vadīs!”
Tā nu viņi paņēma savas lietas un devās ceļā cauri lielam mežam. Viņi ceļoja divas dienas un divas naktis, taču nesasniedza nevienu vietu, kur varētu piestāties, tāpēc vecākais dēls teica mātei:
“Mīļā, māte, drīz jau nakts klāt, pārlaidīsim to šeit pat!”
Māte bija ar mieru.
“Saplūciet sūnas un uztaisiet no tām guļvietas, jo šonakt mēs te gulēsim!” viņa teica
Vecākais dēls aizsūtīja jaunāko brāli pēc malkas, viņi uztaisīja uguni un apsēdās pie tā.
Tad vecākais dēls atkal sacīja savam jaunākajam brālim:
” Mums jāuzmanās, jo apkārt klejo savvaļas zvēri, kuri var mūs apēst, tādēļ labāk šonakt sēdēsim sardzē uz maiņām, lai vienmēr kāds novēro apkārtni, kamēr pārējie atpūšas. Vispirms sargāšu es, bet tu ej pagulēt, tad sargāsi tu!”
Tā nu jaunākais brālis un māte aizgāja gulēt, bet vecākais- palika sardzē ar savu pistoli.
Palicis viens, viņš, protams, jutās nobijies, būdams viens pats mežā par sargu mātei un jaunākajam brālim.
“Ak Dievs! Ko mēs iesāksim šajos lielajos mežos? Protams, mums drīz jāiet bojā!”
Viņš pie sevis teica.
Viņš uzkāpa augstā kokā un skatījās visapkārt, līdz pamanīja tālumā mirgojam gaismu. Ieraudzījis gaismu, mežsarga dēls noņēma cepuri no galvas un meta, ļaujot tai nokrist, taču viņš nemeta cepuri, viss kur pagadās, bet gaismas virzienā, lai tad, kad viņš būs nokāpis no koka un vairs nevarēs saskatīt gaismu, pēc cepures varētu zināt, kurā virzienā iet. Nokāpis no koka, viņš pārliecinājās, ka ar viņa māti un brāli viss ir kārtībā un tie guļ ciešā miegā, tad zēns sāka iet uz priekšu uz labu laimi, no vietas, kur gulēja cepure, Nogājis pusstundu, viņš ieraudzīja tuvumā ugunskuru- tur sēdēja divdesmit četri laupītāji, ēzdami un dzerdami.Viņš paslēpās aiz kokiem, turēdamies ārpus viņu redzesloka, un pielādēja savu pistoli, tad notēmēja un no tālienes sašāva krūzi vienam no laupītājiem, kurš tieši pašlaik dzēra no tās vīnu, tā, ka tam palika rokā vien krūzes rokturis. Tā kā pistole izšāva gluži bez skaņas, radot vien nelielu paukšķi, laupītājs izbrīnā salēcās un sāka klepot, tad laupītājs uzsauca otram laupītājam, kurš bija viņam tuvumā:
” Kāpēc tu tā izdarīji? Kāpēc tu neliec mani mierā, bet izsiti krūzi man no mutes? Tu muļķis, es tev pat nepieskāros!”
Viņš paņēma citu krūzi, no jauna piepildīja to ar vīnu un sāka dzert, bet zēns iesēdās kokā, no kurienes viņš nebija redzams, atkal pielādēja savu ieroci un izšāva uz krūzi, tā ka laupītājam atkal tās rokturis vien palika rokā.
Tad laupītājs atkal teica:
“Ja tu neliksi mani mierā, par to es tev samaksāšu ar šo nazi!”
Un laupītājs izvilka lielu nazi.
Bet laupītājs, kuru apvainoja krūzes sašaušanā, protams, nezināja, par ko ir runa un kādēļ viņu tajā visā vaino, jo viņš patiesi nebija vainīgs, tādēļ viņš teica:
“Mans dārgais biedri, es tevi nemaz neaiztieku! Varbūt tas ir kāds mežā, paņem savu pistoli un iesim un paskatāmies, vai tur kāds nav!”
Viņi devās iekšā mežā un pārmeklēja katru koku, līdz atrada mežsarga dēlu, sēžot uz koka pašā augšā. Tie viņam sacīja:
“Ei, tu, zemes velns, nāc lejā! Ja tu to nedarīsi, mēs uz tevi šausim, līdz tu nokritīsi no koka!”
Bet viņš nenāca viss. Tad laupītāji sauca viņu vēlreiz lejā un piedraudēja, ka nu patiesi nošaus viņu, ja tas nenāks. Ko viņš nabadziņš varēja darīt? Viņam bija jānāk!
Kad mežsarga dēls bija nokāpis no koka, laupītāji sagrāba viņu aiz rokām un puisis jau pie sevis nodomāja:
“Ar mani izskatās būs slikti, es nekad vairs neredzēšu savu māti un brāli! Viņi mani vai nu nogalinās, vai piesies pie koka!”
Taču laupītāji nedz nogalināja, nedz piesēja viņu, tā vietā, viņi to pieveda pie ugunskura un jautāja:
“Kas tu tāds esi? Vai tu esi amatnieks?”
“Es esmu viens no jūsu aroda brāļiem!” mežsarga dēls drosmīgi atbildēja.
“Ja tā, tad ēd, dzer un smēķē tik daudz, cik sirds vēlas!”
Laupītāji nu runāja jau pavisam citu valodu.
Kad viņš bija paēdis un padzēries, viens no laupītājiem norādīja tālumā, sakot:
” Tur ir pils ar princesi, pēc kuras mēs gājām, bet nevarējām tikt, jo tur ir liels suns, kas lika mums bēgt. Tā kā tu esi tik gudrs un tik labs šāvējs, un tavs ierocis šauj bez mazākā trokšņa, tu nogalināsi šo suni, un tad mēs tevi padarīsim par mūsu vadoni!”
Labi, mežsarga dēls bija ar mieru.
Viņi izjauca apmetni, paņēma līdzi ko ēst un dzert, un devās uz pili. Tuvojoties pilij, suns, kurš to sargāja un sargāja arī princesi, pēc kuras viņi visi nāca, sāka skaļi riet. Mežsarga dēls nomērķēja uz viņu ar savu pistoli un izšāva. Suns pagāja vēl desmit soļus un tad nokrita zemē beigts. Nu zēns sacīja laupītājiem:
“Biedri, suns ir miris!”
“Drosmīgs puisis!” laupītāji viņu uzteica “tagad tu būsi mūsu vadonis par to ka nogalināji suni, bet ir vēl viena lieta, pirms kļūsti par mūšu vadoni, kas tev jāizdara. Mēs iztaisīsim caurumu sienā un, kad mēs to būsim izdarījuši, tad tu kā tievākais no mums visiem, ierāpsies pa caurumu pilī!”
Laupītāji izsita caurumu pils sienā un mežsarga dēls caur to iekāpa pilī. Tad laupītāji viņam sacīja:
“Tagad tev jāiet augšā pa šīm kāpnēm, kur tu nonāksi pie trīs durvīm, pa tām visām tev jāieiet!”
Mežsarga dēls darīja, kā viņam likts, un kad viņš iegāja pa trešajām durvīm, tajā telpā bija daudz zobenu.Tie bija ļoti smalki zobeni, un puisis paņēma vienu no tiem. Tad viņš devās uz ceturto istabu. Caur atslēgas caurumu viņš ieraudzīja gultu. Mežsarga dēls atvēra durvis un iegāja istabā. Tur viņš redzēja princesi guļam, pārklātu vien ar zelta drānu. Blakus gultai atradās galds, uz kura gulēja zelta šķēres, kuras atradās makā ar zelta aizdarēm un divus gredzenus, no kura vienā bija iegravēts viņas vārds. Viņš nodomāja:
“Ak, lielais Dievs, kā būtu, ja es tagad apgultos viņai blakus! Dari, mans Dievs, kā Tu esi lēmis!”
Mežsarga dēls paņēma šķēres un nogrieza pusi no zelta drānas, tad apgūlās viņai blakus, taču princese pat nepamodās. Tad viņš piecēlās un paņēma sev pusi no segas, vienu no gredzeniem un vienu no viņas čībām, un izgāja ārā, paņēmis līdzi zobenu un aizvēris durvis.
“Man tās ir uzmanīgi jāatver, lai nepamodinātu karalieni un karali!” izejot pa durvīm, mežsarga dēls pie sevis teica.
Atgriezies pie laupītājiem, viņš tiem sacīja:
“Mani dārgie vīri, es zinu, kur viņa atrodas. Nāciet, mums drīz būs princese, bet lai pie viņas tiktu, jums jārāpjas pa caurumu vienam pēc otra!”
Tad viņš izvilka savu zobenu, un, kad laupītāji viens pēc otra līda pa caurumu, lai nokļūtu pie princeses, viņš sagrāba viņus aiz galvas, nogrieza tās, pa vienai vien un aizmeta tās malā. Kad viņš to bija izdarījis divdesmit ceturtajam, viņš nometa zobenu un atgriezās pie savas mātes un brāļa, kur viņi visi nesen bija gulējuši.
Ieraudzījusi savu vecāko dēlu, kuru viņa bija domājusi guļam, tāpat kā viņa ar jaunāko dēlu, māte viņam jautāja:
“Mans dārgais dēls, tu esi jau pamodies?”
Tad ierunājās arī jaunākais brālis:
“Kāpēc tu nepamodināji mani?”
“Tu gulēji tik cieši, ka nevēlējos tevi modināt!” vecākais viņam atbildēja.
Tā tas arī palika- viņi sakūra uguni, ēda un dzēra, un atkal klīda pa mežu. Gāja un gāja, līdz visi pārtikas krājumi bija galā. Tad viņi devās uz pilsētu, cerībā atrast kādu darbu un viņiem ar` palaimējās- māte ieguva vietu lielā mājā kā pavāre, un abi zēni devās kā kalpi pie krodzinieka.
Viņiem gāja tik labi, ka māte teica vecākajam dēlam:
“Mans dēls, mēs šeit paliksim vismaz gadu!”
Tā viņi palika savās vietās un viņiem klājās labi, bet māte kļuva arvien vecāka un pavāres darbs viņai kļuva par grūtu, bet dēli, savukārt, krogā rāvās darbos, ko varēja. Kad gads bija pagājis, māte atkal teica saviem abiem dēliem:
“Redziet paši, cik labi mums tomēr bija mājās, jo tur mums nebija nekas jādara, bet šeit mums ir jāstrādā, lai pelnītu sev iztiku un es esmu jau pārāk veca, lai strādātu.
Lai arī tēvs pret mums tik slikti izturējās, tomēr labāk atgriezīsimies mājās, ja vien Dievs Tas Kungs mums dos veselību un spēku to izdarīt!”
Tā mežsarga sieva ar dēliem beidza savus savus darbus, darba devēji izmaksāja tiem algu un viņi taisījās mājupceļam. Atpakaļceļā viņi atkal nonāca pie pils, kur mežsarga vecākais dēls bija nogalinājis divdesmit četrus laupītājus.
Pa šo laiku, princese, kura tur dzīvoja, bija dzemdējusi bērnu, bet viņa nezināja, kurš ir tā tēvs. Viņai nu bija krodziņš netālu no pils, kuru viņa vadīja. Kādu dienu nelaimīgā princese teica mātei:
“Mīļā māte, redzi, kāds liktenis mani ir piemeklējis, tagad man ir bērns, tikai nezinu, kas ir bērna tēvs, tādēļ turpmāk, neatkarīgi no tā, kurš šeit ieradīsies, es to izklaidēšu un, pirms tas dodas projām, uzdošu jautājumu, ko viņš ir iemācījies pasaulē, vai viņam ir kāds stāsts, ko man pastāstīt, vai arī viņam ir bijusi kāda dīvaina pieredze. Varbūt tā es atradīšu sava bērna tēvu”
Tajā laikā, abi brāļi, mežsarga dēli, ar māti nāca caur ciemam, kur atradās krogs. Tur bija liela izkārtne, uz kuras rakstīts “Katrs cilvēks drīkst ēst un dzert un smēķēt pēc savas sirds vēlēšanās, tikai viņam ir jāstāsta sava pieredze, kurai viņš ir gājis cauri pasaulē”
Vecākais dēls izlikās nesaprotam, kas tas ir par krogu un vaicāja jaunākajam brālim: “Dārgais brāli, kur mēs esam? Es šādu vietu nudien nepazīstu, redzu to pirmo reizi!” lai arī viņš labi zināja, kam krodziņš pieder. Jaunākais brālis šeit patiešām bija pirmoreiz. Tad vecākais mežsarga dēls sacīja savai mātei:
“Redzi, mīļā māte, tur ir rakstīts, ka šeit var paēst un padzert cik vien vēlas! Tas mums der!”
“Iesim tik iekšā, mans dēls!” māte viņam atbildēja “mēs esam ļoti izsalkuši, tādēļ palūgsim viņai, lai dod mums ēst un dzert!”
Viņi iegāja krodziņā un tūlīt saimniece viņus sveicināja, vaicādama :
“Labdien, no kurienes nākuši?”
“Mēs nākam no pilsētas, kur strādājam, bet tagad mēs gribam atgriezties mājās, kur dzīvo mans vīrs” mežsarga sieva atbildēja.
“Labi, ko varu piedāvāt? Šeit var dabūt, ko vien sirds vēlas! “
“Ak, laipnā sieviete, ja vien tu būtu tik laba un mums ko dotu, jo esam tik izsalkuši!”
Princese, šķietamā saimniece teica savām kalpotājām:
“Atnesiet vīnu, un alu, un atnesiet ēdienu, un abiem vīriešiem atnesiet kaut ko smēķējamu!”
Kalpotājas tūdaļ izpildīja prasīto un nu viņi ēda un dzēra, cik vēderā lien.
“Tagad, vecā sieva, pastāsti, ko tu savā dzīvē esi redzējusi un piedzīvojusi!” saimniece-princese vaicāja mežsarga sievai, kad viņu izsalkums bija remdēts.
“Ak, esmu daudz savā dzīvē redzējusi un vēl vairāk piedzīvojusi- mājās mans vīrs daudz dzēra un notrieca manu naudu. Kad viņš nāca mājās piedzēries, viņš lamājās un sita mūs ar bērniem, visvairāk jau bērnus, un vēl meta kur pagadās visu, kas vien gadījās pa rokai, Es nevarēju vairs tā dzīvot, tādēļ teicu saviem dēliem, ka mums jādodas projām no mājām- pasaulē.
Saimniece klausījās, tad atnesa vecajai sievai alus krūzi un iedeva to. Kad viņa bija piedzērusies, saimniece teica:
“Runā tālāk!”
“Nu, mēs devāmies ceļā, ejot pa lielajiem mežiem veselas divas dienas, un tā arī nesasniedzam kādu pilsētu vai ciemu, kur varētu piestāties ” mežsarga sieva stāstīja tālāk ” mēs gājam un gājam, līdz es biju kļuvusi tik vāja, ka nevarēju vairs paspert ne soli. Tā nu es sapratu, ka man būs jāmirst turpat, guļot lielajā mežā zem koka. Ceļa uznāca lietus, tādēļ patvēramies zem koka, lai nesamirktu. Dēli savāca malku, uztaisīja lielu ugunskuru, saplūca sūnas un uztaisīju mums atpūtas vietu.
Kad visbeidzot satumsa, mans vecākais dēls teica:
“Šeit ir savvaļas zvēri, kuri var mūs apēst, tādēļ man jāizdomā, kā mūs aizsargāt. Mums jābūt modriem un jāsargā citam citu. Tādēļ es iešu sardzē pirmāk, bet tu guli un, kad tu būsi izgulējies, tad tu atkal vaktēsi!”
“Un kad māte un brālis bija aizmiguši, es pie sevis nodomāju: “Es aplikšu savu pistoli ap kaklu un kāpšu kokā!” mežsarga vecākais dēls turpināja “tā nu es uzkāpu kokā, līdz pat tā tā virsotnei, jo nodomāju, ka no šejienes varbūt varēšu ieraudzēt kaut ko – ciematu vai pilsētu, vai gaismu. Tad es ieraudzīju gaismu. Noņēmu cepuri un metu to gaismas virzienā”
“Ak, saimniece, neticiet viņam! Tā nav taisnība!” viņa māte iesaucās.
Bet saimniece-princese aizgāja un atnesa viņiem vēl alu, sacīdama:
“Pastāsti tālāk!”
Un mežsarga dēls turpināja:
“Es kāpu lejā no koka, lai paskatītos, kur ir mana cepure”
“Ak, neticiet viņam, saimniece, neticiet viņam! Tā nav taisnība!”
“Nē, ļaujiet viņam turpināt savu stāstu!” saimniece tai teica, tad pievērsās puisim: “Kas notika tālāk?»
“Tie bija divdesmit četri laupītāji, kuri ar spilgto gaismu apžilbināja man acis. Netālu no viņiem bija koks” (šajā brīdī vecākais dēls aizmirsa, ka stasta pats par sevi, tāpēc sāka savu stāstījumu trešajā personā, atkārtojot savus iepriekšējos vārdus gandrīz burtiski, līdz viņš nonāca pie ejas, kur laupītāji sūta viņu pilī)
Tad vecā māte sacīja saimniecei:
“Neticiet viņam, neticiet viņam, jo tas nav taisnība!”
“Lai viņš turpina! Ko tad tu izdarīji?” saimniece viņam jautāja.
“Es neko nedarīju!”
“Bet tev vajadzēja tomēr kaut ko izdarīt!” saimniece-princese iebilda.
“Nu tad kad es biju gulējis pie tevis, es paņēmu gredzenu, pusi no zelta drānas, čības, ko es tev novilku no kājām, vēl es paņēmu sev zobenu, izgāju ārā un aizvēru aiz sevis durvis. Tad es devos uz vietu, kur bija laupītāji, aicināju viņus iziet cauri caurumam vienam pēc otra. Kad viņi līda pa caurumu, es nogriezu katram galvu un aizmetu tās malā”
Tagad saimniece saprata, ka tā ir taisnība, ko mežsarga dēls tai stāsta un teica viņam: “Tad tu būsi mana bērna tēvs!”
Nu viņš izvilka visas lietas, par kurām bija stāstījis un parādīja tās viņai. Un viņi tūdaļ apskāvās un noskūpstīja viens otru. Un viņa iegāja mazajā istabā, atnesa zēnu. “Redzi, tas ir tavs bērns! Es esmu tava sieva!”
Tūdaļ viņa lika iejūgt divus zirgus ratos un viņi brauca uz pili. Kad viņi to sasniedza, viņa teica savam tēvam:
“Dārgais tēvs, redzi, es esmu atradusi savu vīru!”
Karalis tūlīt viņiem uztaisīja mielastu un saaicināja visus pils iemītniekus, kā arī mežsarga sievu un meitas līgavaiņa jaunāko brāli. Tajā pašā dienā notika svinības un viņi tika salaulāti.
Beigas.
Nedaudz par autoru
Francis Hindes Groome bija viena no nedaudzajiem 19. gadsimta folkloristiem, kas iedziļinājās romu (čigānu) dzīvē. Tas bija folkloras izpētes periodā, kad zinātnieki sāka šo izpēti no nulles. Tomēr pat tad bija acīmredzams, ka pastāv universāli stāstu motīvi, kas aptvēra kontinentus un kultūras. Groome izvirzīja hipotēzi, ka nomadu romi ir bijuši galvenais kanāls kopīga stāstu kopuma nodošanai plašā Eirāzijas reģionā.
Šodien mēs zinām, ka daudzas no šīm tēmām aptver ne tikai Eirāziju, bet ir sastopamas Āfrikas, Polinēzijas, Austrālijas un Jaunās pasaules cilvēku folklorā, kurus no Eiropas atdala tūkstošiem gadu un okeāni. Pasaku stāstījums par pazemīgu galveno varoni, kurš dodas maģiskos transformācijas ceļojumos, kam palīdz dzīvnieku gidi, pasakas par viltniekiem un ļaunām attiecībām, ir atrodams visā pasaulē. Tātad difūzija ir mazāk pievilcīga kā hipotēze. Šie stāsti, šķiet, ir iestrādāti mūsu apziņas dziļajā struktūrā.
Šī grāmata ir klasiskās “čigānoloģijas” dārgumu krātuve, un tā padara aizraujošu lasīšanu ikvienam, kas interesējas par romu tautu un folkloru kopumā. Tās nav “pasakas”, bet gan izsmalcināti un bieži vien zemiski stāsti ar “Pieaugušo situācijām”. Groome rediģēja šo materiālu ar ļoti vieglu roku un nemēģināja labot sižeta nepilnības vai neatbilstības, kā tas bija dažās no vairākām 19. gadsimta folkloras grāmatām. Viņš vienkārši ļauj stāstu stāstītājam aust to burvestību.
NAKTS TAKSOMETRS
7.nodaļa
Ziemassvētku burvība
“Tā, viss ir gatavs, tagad tikai jāgaida mūsu ciemiņš!”
Elvīra izceļ no krāsns pēdējo paplāti ar vēl čurkstošiem, brūniem un smaržīgiem speķa pīrādziņiem.
“Man šķiet, tev tomēr ir palaimējies ar Rimantu, Intiņ!” Elvīra smaidot atskatās uz māsas meitu, kura patlaban kārto karstos gardumus lielā māla bļodā “ man viņš liekas tāds patīkams cilvēks ar pienākuma un atbildības sajūtu, nav nekāds vēja grābslis. No tāda var arī ko prātīgu sagaidīt! Par tavām šaubām… tad jau redzēsim, ko pats Rimants par to teiks. Un kā tev pašai šķiet? Vai tev arī viņš patīk?”
Inta nepaspēj atbildēt, kad pie durvīm atskan zvans.
“Viņš ir klāt!” Inta iesaucas un, rokas dvielī slaucīdama, steidzas pie durvīm.
“Patīk! Patīk! Mana mazā Intiņa ir “ieķērusies līdz ausīm”, to tūdaļ var redzēt, kā saka, ar “neapbruņotu aci” Elvīra smaidot pie sevis nosaka, noskatoties Intas steidzīgajā solī un dzirdot jautras, laimīgas balsis koridorī.
Rimants ienāk kopā ar Intu virtuvē, ienesot āra spirgto gaisu un labu smaržu aromātu.
Viņa pieklājīgais, siltas smaids ”atbruņo’” arī Elvīras sirdi, kura kopš vīra Ēvalda bojāejas jūrā, visu savu laiku un mīlestību veltījusi savam vienīgajam dēlam Dzintaram un pēctam- arī Intai, un, neapšaubāmi, arī saviem kaķiem.
Rimants, joprojām smaidot, sniedz roku un galanti noskūpsta roku Elvīrai.
“Priecīgus Ziemassvētkus, Elvīras kundze! Patīkami jūs atkal satikt!”
“Ak, ko jūs Rimant!” Elvīra nedaudz samulst par tādu uzmanību no jauna vīrieša “man prieks, ka brauciens bija izdevies un esiet atgriezies!”
“Elvīras tant!”
“Ak, piedodiet, izrunājos, bet Intiņa man stāstīja, ka viņas paziņa kur izbraucis…”
“Jā, patiesi, mums ar Elvīru tikpat kā nav noslēpumu!”
Arī Inta steidzas iebilst.
“Ticiet man, tas, ka aizbraucu tik negaidīti, neliecina par necieņu pret Intu. Ziemassvētki ir tāds laiks, kad viss jānokārto…”
“ Labi, labi, jums taču nekādā ziņā nav man jātaisnojas, katram pieaugušam cilvēkam ir savas darīšanas!” Elvīra vēlīgi smaida, viņai acīmredzami Rimants simpatizē, tad paskatās uz Intu “ un arī Intai nav vairs man jāatskaitās. Man tikai jāzina, ka ar viņu viss būs kārtībā, tas arī viss. Nu gan aizrunājamies! Nāciet, nāciet, kamēr viss vēl karsts!” Elvīra mudina.
Viņi sasēžas pie galda un Elvīra smaidot mudina sākt ēst. Drīz sāk raisīties arī sarunas un atmosfēra pie galda izvēršas sirsnīga un brīva.
————————————————————-
“Piedod, ka izstāstīju par tavu braucienu, varbūt vēlējies to paturēt slepenībā!” Inta ierunājas, kad viņi palikuši divatā viesistabā pie kamīna. Elvīra vēlreiz novēlējusi priecīgus svētkus abiem, bija uzgājusi savā istabā, “ atstājot jaunos svinam”, kā viņa pati bija teikusi ”patiesībā, jau nemaz īsti nezināju, ko teikt, uz kurieni tu esi aizbraucis…”
Rimants viņu pārtrauc ar maigiem skūpstiem un siltu acu skatienu:
“Viss kārtībā! Tas esmu es, kurš ir paskaidrojumus parādā, tu to esi pelnījusi, Inta!
Atceries, apsolīju tev ko izstāstīt, kad atgriezīšos!” Rimants saņem Intas rokas savās plaukstās un dziļi ievelk elpu, it kā gatavotos lēcienam ūdenī.
Inta pamāj ar galvu- protams, viņa atceras, bet gaida, kad Rimants pats par to ierunāsies.
Viņš saņemas un turpina:
“Varbūt šis nav piemērots brīdis, ir Ziemassvētku nakts…”
“Ja vien tu pats esi tam gatavs, Rimant, es labprāt uzklausīšu!”
“Man ir grūti par to runāt, bet es centīšos, cik labi vien mācēšu. Tad nu tā- visu šo laiku es biju projām Spānijā. Patiesībā, ir kāds pie kura es tur braucu…”
“Kāds?” Inta jautājoši paceļ uzaci.
“Jā, kāds! Kāds, pret kuru man ir zināms pienākums”
“Tev ir bērns?”
Pie šī jautājuma Intas sirds iedrebas- varbūt viņam tur ir ģimene, kurā aug bērns? Vai ārlaulības bērns, pie kura viņš brauc?
“Viņš ir gluži pieaudzis cilvēks, tas ir manas sievas brālis, mans svainis!”
“Nē, nē, Intiņ! Lūdzu paklausies!” Rimants steidzas mierināt Intu, kurai piepeši nezin kādēļ uznācis raudiens “pareizāk sakot, tas ir manas mirušās sievas brālis. Tas varbūt skan mazliet neticami, bet es esmu atraitnis, mana sieva ir gājusi bojā autoavārijā pirms gada”
“Ai, Rimant, man ir patiešām žēl!”
“Tas vēl nav viss, ko es vēlos tev izstāstīt. Arī es cietu šajā avārijā!”
“Ai!” Inta iesaucas tik skaļi, ka pašai kļūst bail, vai tikai Elvīra nav izdzirdējusi.
“ Man palaimējās palikt dzīvam, lai gan dažbrīd liekas, ka labāk arī es būtu nomiris
kopā ar viņu!”
Rimanta skatiens uz brīdi pievēršas kamīna ugunij un, kad viņš no jauna pagriež galvu, Inta samana asaru pēdas uz viņa vaigiem.
“Tā nerunā, mīļo Rimant, lūdzu! Tu esi jauns, tev jādzīvo, lai kā arī nebūtu. Tu esi
vajadzīgs pasaulei, tu esi vajadzīgs man! Es mīlu tevi!”
Inta glāsta Rimanta biezos matus un nu raud pa īstam.
“Es arī mīlu tevi, Inta! Tu biji mans brīnums dzīvē, kad man tā bija sabrukusi acu priekšā. Tu man atdevi ticību labajam un skaistajam, ticību mīlestībai. Patiesībā,
iemīlēju tevi, tiklīdz ieraudzīju”
Brīdi viņi skatās viens uz otru, tad Rimants ierunājas:
“Gribi, lai es turpinu?”
Inta piekrītoši pamet ar galvu, asaras laupījušas viņai spēju izteikt vārdos to, ko viņa pašlaik jūt.
“Dimas, tā sauc manu svaini, palika ratiņkrēslā, bet es nonācu slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu un mana sieva Anselma, kā tu pati saprati, gāja bojā uz vietas”
“Cik šausmīgi!”
“Kopš tā laika, mani vajā viens un tas pat murgs ik pāris naktis. Tas mani gluži nomocījis, tādēļ man vairs nepatīk naktis”
“Izstāstīsi? Varbūt tad pāries!” Inta mudina.
“Ak, ko nu es apgrūtināšu tevi!”
Rimants atkal skatās ugunī, viņa skatiens ir noslēgts un saspringts.
“Lūdzu, mīļais, tu vari man uzticēties!”
“Labi, ja nebaidies no spoku stāstiem!”
“Nē, es tos klausos labprāt!”
(Turpinājums augusta mumurā)
Silvers
Imalda Vuda
Romantisks piedzīvojumu stāsts
(nobeigums)
“Pert, viss kārtībā? Tu šorīt esi vēl klusāks, nekā parasti” Marva bažīgi paskatījās pāri galdam, kad viņi nākamajā rītā brokastoja.
“Protams, piedod, man nepatīk daudz runāt, neesmu radis. Iešu iedot ēst Silveram!”
Perts piecēlās no galda.
“Tā nebija laba ideja pašiem tevi ārstēt, kad atgriezīsies Udo, aizvedīsim tevi uz pilsētu pie ārsta”
Perts durvīs atskatījās, pirmo reizi pa visu rītu, viņa sejā parādījās smaids:
”Man patiešām viss ir labi, tici!”
“Labi! ”
“Starpcitu, varam turpināt meklēšanu dienas gaismā, ja tu tā vēlies!”
“Jā, paldies! Tas man nozīmētu ļoti daudz! Tu esi tik saprotošs, Pert, paldies tev!”
“Es tikai cenšos palīdzēt!”
Viņi devās pretējā virzienā, kā bija gājuši vakarnakt un mēģināja saukt, bet arī šoreiz viņiem nekas neizdevās. Diena bija rāma un skaidra, tā ka varēja saskatīt tuvāko apkārtni, taču nekas neliecināja, ka kāds būtu apmaldījies, vai cietis negadījumā.
“Viņa šeit nav, mēs…Marva? Marva, kur tu esi! Marva!”
Piepeši Perts attapās, ka jau kādu laiku ir šeit viens.
“Marva? Marva!”
Perts gāja un sauca. Kādā brīdī viņi bija pašķīrušies un pazaudējuši viens otru, tikai Perts nesaprata, kad tieši. Viņi bija norunājuši neiet pārāk dziļi, jo tam tīri vienkārši nebija nozīmes. Udo pilnīgi noteikti neies nekur aplami nu jau Perts vairs nezināja, kas bija noticis ar Marvi. Pēkšņi viņš tikpat negaidīti izdzirdēja viņas balsi:
“Pert! Es esmu šeit, palīdzi!”
Tagad Perts sāka skriet uz to pusi, no kurienes atskanēja Marvas balss.
“Marva?”
“Es esmu šeit, palīdzi man tikt augšā!”
Tā bija kāda grava, pa kuru viņa bija noslīdējusi un netika atpakaļ. Tā nebija pārāk dziļa, tādēļ Perts pabrīnījās, kādēļ Marva nav tikusi uz ceļa saviem spēkiem.
“Padod roku, uzvilkšu tevi augšā!”
Marva pastiepa roku un Perts ar vienu rāvienu dabūja viņas atkal uz kājām.
Tagad viņi stāvēja tikai dažu soļu attālumā viens no otra.
“Pie vella, kādēļ es to visu daru!” Marva piepeši iesaucās, cenšoties nolikt pie zemes kāju, ar kuru bija paslīdējusi, bet sāpēs tūdaļ to atkal atrāva “Visbeidzot, viņš nav to pelnījis, viņš nav to vērts, lai kā arī es viņu mīlu!”
“Marv, dieva dēļ, ko tu tagad runā! Jums taču ir brīnešķīgas attiecības, tu taču viņu patiesi tā mīli!”
Kad Marva pacēla acis, Perts nezināja, ko domāt- vai tās ir dusmu, nožēlas par tiko pateikto, vai salauztas sirds asaras, kuras viņš saskatīja viņas acīs.
“Es mīlu Udo, ļoti mīlu, bet… viss nav tik pareizi, kā varētu izlikties no malas. Pēdējā laikā Udo mani nesaprot, mums iznāk pa šādai un tādai domstarpībai, arvien biežāk. Dažreiz man liekas, ka viņš nemīl mani tik stipri, kā saka. Reizēm viņš aizkavējas un saka, ka bijusi negaidīta vizīte, vai sēdējis sastrēgumā uz šosejas. Var jau būt, bet tas notiek arvien biežāk. Tā jau ir atgadījies, ka viņš neatgriežas un liek man nervozēt.
Man tas vienreiz ir apnicis. Reiz atradu viņa krekla, kuru biju paņēmusi izmazgāt, kabatā kādu telefona numuru bez adresāta. Ziņkārības dzīta to sastādīju un atsaucās sievietes balss. Es, protams, tūlīt atvienojos. Un tagad… Pert, esmu gandrīz pārliecināta, ka viņam kāda ir… nu kāda cita… Ka viņš vēlas atbrīvoties no manis“
“Bet kā… jūs izskatījaties tik laimīgi kopā. Tu domā, ka viņa aizbraukšana bija tikai iemesls, lai atkal tiktu projām…”
Marva pamāja ar galvu.
“Nāc, mums jātiek atpakaļ. Varēsi paiet pati?”
Marva atkal pamāja:
“Domāju, ka jā!”
Tomēr ar iešanu neveicās tik veikli, kā būtu gribējies, brīdi pa brīdim viņi apstājās un visbeidzot Marva atteicās iet vispār.
“Es nevaru, man sāp!”
“Nāc, tā būs ātrāk!”
Perts paņēma Marvu un aiznesa līdz būdai.
“Potīte ir diezgan stipri sastiepta, acīmredzot paslīdot” Perts noteica, kad bija aptaustījis Marvas kāju.
Viņš paņēma saiti un ar to cieši kāju nosaitēja. Marva, klusēdama noskatījās Perta darbošanos.
“Paldies, tas ir patiešām mīļi, ka tu par mani tā rūpējies!” viņa beidzot ieteicās.
“Tu arī rūpējies par mani, kad man tas bija nepieciešams!”
Perts paskatījās uz Marvi, joprojām notupies pie viņas sāpošās kājas.
“Mēs iepazināmies, kad viņš bija atnācis noteikt kāda dzīvnieka analīzes” Marva tagad turpināja stāstījumu bez uzaicinājuma “ viņš bija kluss, kārtīgs, sākam attiecības. Mēs bijām laimīgi un tad viņš pārvērtās- kļuva noslēgtāks, noslēpumaināks. Nezinu- atklāju, ka Udo var būt pavisam savādāks- tā it kā ko nepateiktu līdz galam”
“Tātad tā nav pirmā reize, kad viņš tā pēkšņi…”
“Nē! Man šķiet, ka viņš ir kaut ko sapratis un … nezinu, varbūt viņš izdarīja tā, kā
labāk mums abiem…mums visiem”
“Marv…”
“ Tu man patīc, Pert! Esmu centusies sevī apspiest šīs jūtas, kopš esam iepazinušies, bet sirdi nekur neliksi. Piepeši kaut kas izmainījās un… es jūtu, ka arī tu meklē iemeslus, lai ko izmainītu, bet neatrodi, tad es pateikšu- es jūtos gluži tāpat”
Brīdi viņš skatījās, kā neticot pats savām ausīm.
“Patiešām?”
“Patiešām! Tu esi pavisam savādāks, nekā viņš- pacietīgs, iejūtīgs, saprotošs. Man šķiet, tas notika jau tad, kad tu atvēri acis un vaicāji, kur atrodies, Nē, varbūt jau tad, kad gulēji tur kā liels, bezpalīdzīgs lācis. Piedod, lācis pašlaik nav tavs iemīļotākais tēls, es zinu” Marva nervozi iesmējās.
“Marv!” Perts atsēdās uz gultas blakus Marvai, nenovēršot no viņas acis tā, it kā viņa būtu parādība, kuru viņš pašlaik ieraudzījis “es nebiju cerējis, ka izdzirdēšu kaut ko tādu no tevis, mīļā Marva! Kad es atvēru acis un tevi ieraudzīju, nodomāju, ka man tikai sapņojas, bet, kad sapratu, ka esi īsta, domāju, ka tik skaistu, jauku un mīlošu sievieti vēl neesmu saticis”
“Tu taču esi pazinis arī kādu jauku, gudru un mīlamu sievieti”
“Viņa pašlaik ir šeit, manā acu priekšā”
“Pert, es vaicāju tev nopietni, nezobo mani! Tev pilnīgi noteikti ir bijusi kāda sieviete”
Kādu brīdi Perts klusēja, tad paskatījās uz Marvu:
“Tas bija ļoti sen… Viņa bija vienīgā meitene Mežniecības skolā, kurā mācījos, Talvi (ziema, igauņu val.) , ja nemaldos…”
“Un kas notika ar Talvi, ja tā viņu sauca?”
“Mums bija īslaicīgas attiecības, viņa mācības nepabeidza…”
“Man ir ļoti žēl, Pert, varu iedomāties, ka tava sirds bija salauzta, ja tu viņu mīlēji. Nezināju, ka esi mācījies mežniecību”
“Kādu laiku strādāju mežsaimniecībā, kad notika negadījums, kurā viegli cietu arī es,
pēc izveseļošanās nolēmu uzsākt citu dzīvi”
“Man ļoti, ļoti žēl, mīļo Pert!” Marva pārlaida roku viņa bārdainajam vaigam.
“Marva, mana mīļā Marva!”
Tā bija karsta un rāma vasara bez apmākušām un lietus dienām, tādēļ viņi katru dienu, gandrīz līdz vēlam vakaram, bija vai nu mežā, vai arī gāja cauri mežam, uz vietu, kur sākās ezers. Perts vasarās tur devās zvejā. Tas bija krietni tālu, bet viņiem šis pārgājiens sagādāja prieku. Dažreiz viņi ņēma līdzi arī Silveru, kurš nu bija saradis ar cilvēkiem kā suns un ļoti labprāt kopā ar Pertu un Marvi laivā cēlās pāri uz otru krastu, kur viņi peldējās un skraidīja pa krastu kā divi laimīgi pieauguši bērni ar suni. Dabas bērni. Lai kā arī nebūtu, Udo tā arī vairs neatgriezās un, ņemot vērā Marvas stāstīto, viņi saprata, ka lomu nospēlējis pats Liktenis, kurš devis viņiem iespēju.
Marvai, šķiet, bija izdevies aizmirst savu pagātni. Tā vismaz Pertam likās. Viņa smējās, jokojās un ļāvās izcelt sevi no laivas krastā. Viņi smējās, kad Silvers aiz prieka rēja un dziedāja.
“Marv, padod… mēģināsim… ” Perts sauca iebridis dzidrajā, saules sasildītajā ūdenī taču vējš atnesa līdz krastam tikai savu balsi.
“Ko? Es nedzirdu, vējš aiznes tavus vārdus” Marva savukārt kliedza no krasta, cerībā, ka vismaz viņš dzirdēs viņas sacīto.
“Es saku- padod makšķeri no laivas, šovakar mums vakariņās būs zivis”
“Lieliski, es jau diezgan sen neesmu ēdusi zivis!” Marva smaidot pasniedza Pertam makšķeri, kuru saņēma kopā ar viņas rokām:
“Tad šovakar tev tās nāksies notīrīt un pagatavot, mīļā!”
“Es mīlu tevi, Pert!”
“Paliec ar mani, paliec pavisam! ”
“Ar lielāko prieku!”
Prologs
Nākmamajā vasarā viņi sagaidīja savu pirmdzimto- meitiņu, kuru nosauca par Silvu.
Atvadījušies no sava uzticamā drauga Silvera, Perts un Marva ļāva tam doties savās
gaitās mežā, bet paši pārcēlās uz dzīvi pilsētā. Tā kā Perts nu iekārtojās kādā celtniecības firmā, Marva varēja rūpēties par saimniecību un mazo Silvu. Pelēks plīšu vilks, ko viņi uzdāvināja meitiņai piecu gadu jubilejā kļuva par mīļu rotaļlietu mazajai un mīļu atgādinājumu Pertam un Marvai par kopā pavadīto laiku ar savu meža draugu.
Beigas.