Visapkārt plešas bezgalīgs klajums mūžam zaļojoša meža ielokā.
Saules atspīdums rotājas koku galotnēs, kuras tiecas pretī šim
dzīvinošajam spēkam. Koki stiepj savus zarus debesīs, izlūdzoties
Tsohanoai- Saules Dievības labvēlību meža ēnainajā biezoknī.
Burbuļodams skrien meža strautiņš pāri ūdens nogludinātajiem akmeņiem.
Daba “izelpo” dzīvības spēku, uzlādē to un izstaro Saulē, Vējā, Ūdens
spēkā. Augstu virs klinšu smailēm, kurām pāri plūst balta, vienmērīga
migla, pārlido klinšu ērglis. Ar savu aso skatienu, tas uztver tūkstošiem
kilometru radiusā. Ērglis planē debesīs bez skaņas, pat nepakustinot savus
milzīgos spārnus. Uz kāda paliela akmens netālu no strautiņa sēž cilvēks
rakstainā apmetnī, kura melno, spīdīgo matu “ūdenskritums” atmirdz
pēcpusdienas saulē, tā flautas skaņas izskan pāri klajumam, pāri mežam,
tās ir viņa dvēseles mūzikas stīgas, kuras skan šajā mūzikā. Tās ievibrē
spēku un enerģiju un daba tam atsaucas. Tā ir pilnīga harmonija.
Visas indiāņu cilšu tradīcijas, kultūra, kā arī sadzīve lielā mērā ir pakārtota
Dabas spēkam un likumiem, ko tie ievēro jau gadu simtiem no paaudzes
paaudzē.
Šī nezūdošā saite- indiānis- daba- mūzika, pavada to mūža garumā no
piedzimšanas brīža, kad, pēc cilts tradīcijām, notiek bērna sagaidīšana,
vārda došanas rituāls un tā audzināšana, līdz pat brīdim, kad tas “dodas
pāri laukiem”’, kur no jauna nonāk Mātes Dabas rokās, kad Tās dotais laiks
uz zemes ir “iztecējis”. Kā svinīgos notikumos, tā arī ikdienā, katrā cilšu
kopienā izveidojušās savas tradīcijas un rituāli ar dziesmām, dejām,
buramvārdiem, noteiktu darbību kopumu, kas apvij šo ciltij svēto un
nozīmīgo notikumu ar auru, jeb noskaņu, kādā tas tiek izpildīts un indiāņi
tic, ka tādēļ piepildījusies šī rituāla dziļākā būtība, kādēļ tas izpildīts.
Neviena pasaules kultūra nav tik pietuvināta dabas un mūzikas noskaņas
piesaistei savā dzīvē, kā indiāņu cilšu kultūra.