Tomass Mains Rīds
Zebulona Celma neticamā dēka
Daudz dažādus dīvaiņus man gadījies redzēt savā dzīvē, taču Zebulons Celms, jeb vecais Zebs, šis Daniela Būna dzimtas mednieku pēctecis, laikam ir dīvainākais no tiem, kurus esmu sastapis.Viņa patiesā kaislība bija medības un rastos asa vārdu apmaiņa starp veco Zebu un viņa oponentu, kurš uzdrošinātos apgalvot, ka medībās tas dodas tikai tāpat vien- lai izklaidētos. Zebs it visam, ko tas darīja, piegāja ar nopietnību un pamatīgumu, tādēļ savus amata brāļus, kuri šo lietu veica kā amatieri, tas nicināja, lai gan vārdiskus iebildumus pret tiem necēla. Laikam tas man viņā arī patika.
Sevi, šajā ziņā, es varēju uzskatīt par gluži priviliģētu, jo šis vecais savdabis kļuva par manu gidu un instruktoru daudzās mūsu kopīgās medību reizēs, kā arī laipni iepazīstināja ar daudziem amerikāņu kokapstrādes noslēpumiem.
Tomēr kā viens no lielākajiem noslēpumiem, man bija un palika pats vecais Zebs, un pagāja krietns laiks, pirms es to atšķetināju. Viņš bija iespaidīgs vīrs- savas sešas pēdas (182, 88 centimetri) liels, nēsāja briežādas kreklu un mēteli, kurš, acīmredzami, reiz bijis zaļš, bet nu izbalējis dzeltenīgs, viņa seju aizsedza plata filca cepure, lai to neskartu saules stari, tās retās reizes, kad viņš tajā iznāca, kājās apāvis aligātora ādas zābakus, kurus nosedza varavīkšņainu garo bikšu stari. Es saku- tās retās reizes, kad viņš iznāca saules gaismā, jo, pēc savas būtības, šis vīrs bija diezgan savrups cilvēks. Visu, kas attiecas uz viņu, tas labprat paturēja pie sevis. Arī tas, ko īsti vecais Zebs sauca par savu mājvietu, man ilgu laiku bija noslēpumainības miglā tīts. To, ka tā atrodas milzīga kļavas koka paēnā, dabūju zināt tikai tad, kad mūsu draudzība bija pārbaudīta ar laika zīmogu un biju ieguvis, Zebaprāt, pietiekamu uzticību, lai šādu konfidicionālu informāciju sniegtu. Tā bija mājvieta viņam, viņa Ķiparam, jeb Celma kundzei, kā viņš mēdza saukt savu sievu, visām viņu mantām un tam, uz kuru tas mūždien ņēmās šķendēties, bet kurš arī bija uzticams pavadonis viņa bezgalīgajos klejojumos, proti viņa vecais zirgs.
Kad nu biju redzējis visu,kas, acīmredzot, bija man jāredz viņa “valstībā”, piepeši man radās pats par sevi “dzimis” jautājums- kur gan viņš to visu sev ņem, un reiz es ievaicājos, tīras intereses pēc:
“Saki, Zeb, kā gan tu vari izdzīvot šajā nostūrī tā īsti neko nedarot, kā man šķiet?”
“Skaties, tā ir mana iztikšana!” Zebs norādīja uz telpas tālāko stūri, kur bija samestas dažādu zvēru ādas, kā arī briežu gaļa, piedevām “es to visu pārdodu un saņemu par to “smuku” naudiņu, tā ir “ejoša prece” vienmēr, manu zēn!” vecais Zebs, pieliecies man klāt, noteica.
Patiesībā, es apbrīnoju viņa šaušanas mākslu, jo šis vīrs spēja nogalināt pat vāveri kokā, kura parasti pamanās aizmukt, ar ko arī lepojās.
Tomēr, vairāk par visu, mūsu pazīšanās laikā mani piesaistīja nostāsti, kurus Zebs tik dzīvi un sev vien saprotamā manierē prata atstāstīt. Tieši Zeba savdabīgā dzīves uztvere un attēlojums mani piesaistīja šim vīram visvairāk. Tā nu staigāju tam pakaļ kā mazs bērns, dīkdams, lai tas izstāsta kādu no saviem piedzīvojumiem. Vecais Zebs to darīja nelabprāt un reti kad man izdevās dzirdēt patiesas jūtu izpausmes no viņa piedzīvotā, kuras atainotu šī notikuma dziļāko būtību, bet reiz man palaimējās, kā nekad.
Todien Zebam bijam izdevies veiksmīgi nogalināt kādu buku, kurš ar iešautu bultu bija vēl noskrējis vēl pāris jūdzes un nokritis dažu pēdu attālumā no lielās upes krasta. Sekojot tam, bijam nonākuši klajumā, kurš apaudzis veciem kokiem, bet tam vidū plūda jau minētā upe. Vispirms, mans draugs un medību biedrs pacēla aiz kājām savu, jau nedzīvo, bet vēl satingt nepaspējušo, trofeju un vērīgi appētījis to, norūca:
“Jā, labs ķēriens! Patiesi labs ķēriens!” tad viņš pārlaida triumfējošu skatienu pāri apkārtnei un, brīdi padomājis iesaucās:
“Šī taču ir tā vieta, kur es tiku iesprostots kokā! Jā, sasper jods- tas ir tas pats koks, es to pazītu tumšā nakts laikā!”
Tagad arī es pievērsu skaitienu kokam, uz kuru bija izstiepies vecā Zeba kaulainais pirksts. Tā bija purva ciprese, kuras saknes mirka upū, bet pats koks stiepās vismaz simtu piecdesmit pēdu augstumā.
Piepeši mani pārņēma tāda interese, ka nespēju nociesties neiesaucies:
“Iesprostots kokā! Bet kā tas varēja atgadīties tādam pieredzējušam mežsargam, kā tev!”
To es darīju, lai kaut nedaudz izprovocētu viņu uz stāstījumu, kurš, acīmredzami, šoreiz bija nobriedis, tikai nu tas man bija no viņa vilkšus jāizvelk. Un es spēju to panākt, jo šoreiz viņš nevis novirzīja sarunu citā gultnē, gluži otrādi- Zebs aizveda mani piesēsties un uzsāka savu intriģējošo stāstījumu. Tagad mēģināšu to atstāstīt pēc iespējas precīzāk un spilgtāk, kā tiku to dzirdējis un, kā pēc šiem gadiem to atceros:
“Tā nu tas bija, mans jaunais līdzgaitniek, un pirms sāku šo stāstījumu, gribu piebilst- es ļoti ceru, ka tu nekad nekļūsi tik slikts šāvējs, kāds es biju tolaik un nepieļausi tādas pašas kļūdas” viņš iesāka “ todien biju izgājis medībās, tāpat, kā mēs ar tevi šodien. Biju klejojis pa mežu visu nakti, bez miega, cerībā rītausmā nošaut kādu buku vai tītaru, jo mums mājās nebija nekā, bet gribējās kaut mārciņu, vai pat divas kafiju un cukuru. Tā bija viena ellīgi svelmīga diena, jā nudien! Zeme cieta slāpes, jo jau neatmināmu laiku nebija nolijusi ne lāsīte lietus.
Kā jau teicu- visu nakti nebiju ne aci aizvēris un nu piepeši sajutu milzīgu nogurumu, tādēļ sataisīju sev guļvietu un nolikos turpat, kur arī nogulēju līdz pat rītam kā tāds opusums. Mani pamodināja troksnis, it kā kāds kliegtu, vai skrapētos, visviens, tobrīd man šķita, it kā visa Missisipi atrastos vien kādus divdesmit jardus no manas auss.
Pametis skatienu uz auģšu, ieraudzīju, ka tieši man virs galvas, tas ir, virs manas guļvietas atrodas ligzda ar plikpauraino ērgļu mazuļiem. Un ko tu domā, tobrīd manī pamodās īstas mednieku asinis, jo atcerējos, ko reiz man bija stāstījis kāds paziņa, ka šeit kādā tavernā netālu no Lielā Līča tās īpašnieks dodot labu samaksu pret šādu ērgli. Tad es sāku tajā kokā rāpties. Tas gan nenācās tik viegli, jo tā apkārtmērs varēja būt aptuveni četrdesmit pēdas un miza gluda, tādēļ tas nepadevās tik ātri.
Un tad es ieraudzīju tam blakus vīnogulāju, kura lapotne pletās tieši tā, ka varēju viegli aizsniegt ligzdu. Domājot par to naudu, kam drīz vien vajadzēja skanēt manā kabatā, lēkāju ap vīnogulāju kā vāvere. Ka es tev saku, tas bija mans grūtākais uzdevums mūžā. Plikpaura ērglēni šņāca, klaigāja un visādi citādi baidīja mani, bet es rāpos tik auģšā. Piepeši, kāds norāva man cepuri un saskrāpēju seju tā, ka pa to sāka tecēt asinis. Tas bija viens no pieaugušajiem ērgļiem. Pamanījuši, ka esmu paņēmis vienu no ērglēniem, tie bija nolēmuši doties īstā uzbrukumā. Nekavējoties sāku rāpties lejā. Biju jau nonācis gandrīz līdz pusei, kad, piepeši, izdzirdēju vēl šausminošāku troksni, kā to, kuru sacēla ērgļi. Tai pašā mirklī ciprese, blakus tai, kurā biju uzrāpies, sašūpojās tā, itin kā tajā būtu ieklupusi negantākā vēja brāzma. Drīz vien viss no jauna norimās, bet es kādu laiku paliku tur trīcošs bailēs. Tad steigšus turpināju ceļu lejā no koka un drīz vien sasniedzu vietu, kur ciprese savijas ar vīnogulāju. Taču… tu tikai padomā, tas vairs tur nebija. Tas tīri vienkārši bija izzudis. Un tad, man par lielām šausmām, ieraudzīju, ka koks, ap kuru tas apvijies auga, bija tas pats, kurš pirms brīža bija sacēlis nepanesamo un man nesaprotamo troksni. Tas bija iegāzies ūdenī un, kad es pametu skatienu uz leju vēlreiz, koks jau bija ierauts atvarā un, griezdamies ūdens putu vērpetē, triecas pretī straumei. Es tur neko nevarēju padarīt, vien noskatīties šajā fascinējošaja skatā.
“Tev droši vien liekas, ka esmu to visu sadomājis, vai ne tā?”’brīdi klusējis viņš iejautājās.
“Patiesībā pat nezinu, ko teikt” es atbildēju.
“Tā nu es paliku tur augšā, sēžot zarā, tā īsti nezinot, vai arī es iegāzīšos Missisipi, vai palikšu tur sēžot. Tā, protams, nebija ērtākā sēdēšana, bet man tobrīd nebija cita izeja, kā sēdēt un lūkoties lejā uz upi, kura krākdama gāzās pa straumi” Zebs turpināja savu stāstījumu “es nevarēju gaidīt, kad piepeši kāds mani sadzirdētu un sniegtu palīdzību, jo upe šajā vietā ir pārāk plata un attālums pārāk liels, lai notiktu tāds brīnums, lai arī laivas braukāja pa upi turp un atpakaļ. Varēju vien bezpalīdzīdzīgi noskatīties. Un tomēr es nepadevos un saucu, tiklīdz ieraudzīju kādu laivu slīdam lejā pa upi, saucu līdz gluži zaudēju balsi un man pašam šķita, ka esmu kļuvis gluži vājprātīgs. Visu laiku es kalu plānu, kā tikt no turienes zemē, taču tā arī īsti gudrs netiku. Par to laiku bija jau pienākusi nakts un es noskatīju sev guļvietu kādā žuburā, kur varētu pārlaist nakti un nosnausties, taču ievainojumi, kurus pirms pāris dienām biju ieguvis no ērglēnu knābieniem, tagad bija iekaisuši un sāpēja tik neganti, ka nevarēju aizvērt ne acu. Pamodies, jutos tik izsalcis, ka būtu spējis apēst jebko, jo nebiju ne ēdis, ne dzēris jau vairāk kā trīsdesmit stundas. Protams, man bija iespēja uzbrukt ērgļu mazuļiem, tad kāds no tiem kļūtu par manām brokastīm, bet pēc nejaukā uzbrukuma, es nebiju tam gatavs. Tad es ieraudzīju pāri upei laižamies upes vanagu, viņus sauc arī par osprejiem, kurš lidoja virs pašas ūdens virsmas ar nomedītu zivi knābī. Tas nebija uzlidojis ne divdesmit pēdas, kad piepeši viens no vecajiem plikpauru ērgļiem metās virsū tam upes ērglim, ka es tev saku. Cīņas karstumā, upes vanags izmeta no knābja savu medījumu un es pie sevis nodomāju:
“Labi, būs man jēlas brokastis!”
Biju gan domājis drīzāk zivi, nekā putnu. Visa mana uzmanība tagad bija sasprindzināta, lai to dabūtu. Uzmanīgi izvilku loku un turēju gatavībā izšaut. Savā izsalkumā biju kļuvis līdzīgs tiem plēsīgajiem putniem, ka es tev saku. Un tad… tieši tajā brīdī, divi plikpauru ērgļi no vecākās paaudzes laikam bija noturējuši mani par to upes vanagu. Tie metās man virsū, apstrādādami no jauna jau tā manus sāpošos ievainojumus. Vēl lielāka kņada izcēlās, kad tie noprata manu patieso nodomu un man vajadzēja vēl lielāku drosmi, lai izmantotu savu ieroci pret tiem. Man tobrīd neiedomājami palaimējās, manu zēn, ar to medījumu, kuru upes vanags izmeta. Tad nu es to paņēmu un, savā izsalkumā,notiesāju.
“Tādu pašu jēlu, vai? ” iedrošinājos viņu pārtraukt.
“Tieši tā, manu zēn, kā no upes” vecais Zebs pamāja ar galvu un viegli uzsmaidīja man, tīri vai sazvērnieciski “tagad mani sāka mocīt slāpes, tādas, kādas savā mūžā neatceros. Es jau būtu varējis nolēkt no tā koka lejā,taču nebiju īsti pārliecināts, vai tikšu līdz krastam. Par to laiku slāpes turpināja mani mocīt, tādēļ norāvu vīnogu lapu un izdzēru rasu, kas uz tās bija sakrājies, taču labāk nekļuva. Kā jau tu pats saproti, ūdeni aizsniegt nevarēju un nebija pat nekā pa rokai, lai to aizsniegtu, nekā vairāk, vien mans briežādas krekls, ar ko varēju to pasmelt. Bet kā gan es to varēju izdarīt? Tad es atcerējos, ka man ir gabals auklas. Novilku kreklu, piestiprināju virvē un nolaidu lejā. Biju domājis tādā veidā izbeigt šausmīgo cīnu ar slāpēm, taču no šī nodoma man nekas nesanāca, vienmēr, kad mēģināju vilkt, tas aizķērās aiz cipreses zariem, bet es mēģināju atkal un atkal. Tev, droši vien, šķiet, ka tagad man vajadzēja justies satriektam par savu neveiksmi, bet man bija radusies jauna ideja, kā glābt sevi. Tā nu piesēju auklu pie sava koka un to nolaidis, sāku rāpties lejā. Nu jau atrados vien kādus divdesmit jardus virs upes. Un tad es dzēru, jo nu Mississipi atradās vien dažas pēdas no manis un jutos kā no jauna piedzimis, biju izglābies no drošas nāves. Biju nodzīvojis tur piecas dienas! Redzēju, kā ērgļu mazuļi kļūst ar katru dienu arvien lielāki. Abi pieaugušie ērgļi gan izturējās mierīgi, redzot, ka negrasos apdraudēt viņu mazuļus, tomēr nebiju pārliecināts, vai kuru katru mirkli, tie nenometīs mani lejā. Tā nu es paņēmu savu auklu, apmetu cilpu sev apkārt, tad izņēmu visus plikpaura ērgļu mazuļus, kuri tur bija četri pēc skaita, un paņēmis ieroci, noduru tos, bet, tiklīdz biju to izdarījis, tā, sasodīts, vai man par laimi, jutu ka sāku slīdēt lejā no zara un iegāzos Missisipi. Kaut kur tālāk dzirdēju sievietes balsi, kura sarunājā ar upē peldošaiem gulbjiem, taču pat necerēju, ka nokļūšu turp, pirms viņa nav jau aizgājusi, tādēļ necentos ko darīt lietas labā. Tā nu es peldēju pa straumi, atkal paļaudamies uz likteni, taču arī šoreiz tas bija labvēligs pret mani- ceļā man pagadījās krūms, kuram steigšus varēju pieķerties un tādejādi izrāpties krastā, bet mana veiksme bija dubulta, jo turpat arī peldēja manis nomedītie putni.
“Vai patiešām tie bija tie paši putni, kurus nopirku no tavas kundzes?” es neslēpu pārsteigumu.
“Tie paši gan!” Zebeons lepni pamāja ar galvu.
“Ja gadījumā kāds vēl grasītos to atkārtot, es ceru, ka viņam palaimētos tāpat, kā man ” viņš pabeidza savu stāstījumu.
Tagad, lūkodamies augstajos cipreses koka zaros, gara acīm es izdzīvoju to dienu notikumus, par kuriem nu jums stāstu, mani dārgie lasītāji.
Beigas.
/Tulkojums no angļu valodas, “Our Young Folks” , No. 2, February 1865./