Kanoe laivas būvniecība
Kas tad ir praktisks cilvēks? Tāds, kurš prot sakurt ugunskuru mežā, lai sasildītos un brīdinātu mājoklī palikušos tuviniekus, ka tam draud briesmas, ja gadījies nomaldīties (indiāņi sakur divus ugunskurus netālu vienu no otra, lai ar divām dūmu strūklām ziņotu, ka nokļuvis nelaimē)
“… Tad viņam pēkšņi ienāca prātā Kuoneba nostāsts, kā tas reiz, mazs būdams, nomaldījies un nodzīvojis trīs dienas mežā. Viņam toreiz bijis tikai desmit gadu. Viņš tad sakūris lielu uguni, lai no tās paceļas liels dūmu stabs, un ar to devis piederīgajiem iespēju sevi atrast. Jā, indiāņiem divi dūmu stabi apzīmē: ”Esmu apmaldījies, ”atrodos grūtos apstākļos”
/Ernests Setons- Tompsons “Rolfs mūžamežos”/
Tāds kurš prot uzsliet būdu jebkurā sevis izraudzītajā vietā un kurš spēs uzbūvēt laivu, ar kuru doties zvejā un tālos pārbraucienos pāri bīstamām krācēm, un indiāņi to prot.
Kanoe laivas ir visizplatītākais tradicionālo indiāņu laivu veids, ko izmanto lielā daļā Ziemeļamerikas, Centrālamerikas, Karību jūras reģiona un daudzās Dienvidamerikas daļās. Faktiski vārds kanoe cēlies no Karibu indiāņu vārda kanoe, kenu.
Kanoe laivas tika izgatavotas no mizas, dzīvnieku ādām vai koka. Līdz šim visizturīgākā konstrukcija un laikietilpīgākā, ja ne pati grūtākā, Amerikas indiāņiem bija izgrebtās kanoe. Izgrebtās kanoe laivas izgatavošana bija milzīgs uzdevums, kas prasīja ievērojamu organizēšanu un plānošanu.
Trūkstot dzelzs instrumentiem, indiāņi izmantoja uguni un asas čaulas, lai būvētu savas kanoe laivas. Tas bija laikietilpīgs un smalks darbs.
Powhatan Canoe- tā sauc 17.gadsimta indiāņu kanoe laivu
Līdzenumu indiāņi izgatavoja vairāku veidu kanoe laivas, tostarp: bērza mizas kanoe; bifeļu ādas laivas, kas pazīstamas kā “buļļu laivas”; un izrakstītās, jeb izgrebtās kanoe.
Buļļu laiva ir noderīga maza laiva, ko parasti izgatavo indiāņi, pārklājot skeleta koka rāmi ar bifeļu ādu. To izmantoja ceļošanai un makšķerēšanai.
Par visaugstvērtīgāko tika uzskatītas kanoe laivas, kuras darinātas no bērzkoka, to mākslinieciskās un kokgrebuma konstrukcijas sarežģītības un smalkuma dēļ. Šajā ziņā, par kanoe tipa laivu būvniecības meistariem tika uzskatīti:
Maleciti, jeb Maliseeti, kuri ir Wabanaki piederoša cilts. Tulkojumā no šīs cilts valodas, Maliseeti nozīmē “Gaišās upes cilvēki”.
Svētā Laurenca upes Malicite, jeb Maliseet cilts indiāņu darināta laiva
Penobscot cilts indiāņi, kuri nāk no ziemeļaustrumu puses un, tāpat kā Malecite indiāņu cilts, ir daļa no Wabenaki. Savas kanoe laivas tie izgatavoja no baltā bērzkoka.
Passamaquoddy cilts indiāņi, kuri dzīvoja Ziemeļamerikā, Kanādas pilsētā Ņūbrunsvickā.
Laivas forma laika gaitā mainīja savu vizuālo apveidu, no korpusa ar smailu priekšgalu, pārtopot konsrtukcijā, kurā izteiktāks sānu korpuss. Šī tendence, kura varbūt bija tā laika mode, bet iespējams indiāniem bija savi praktiskie apsvērumi, kļuva zināma ap 1800.gada vidus Kvebekas (Kanāda) Sv. Lavrenca upes apvidū, galvenokārt, ziemeļu un rietumu virzienā. Kanoe izgatavošanā vieglāk izmantojams bija materiāls no ciedra, bet tika izmantots arī egles koks.
/Materiāls sagatavots pēc Google un Wikipedia datiem/