Nodaļas fragments no stāsta “Septiņas svētdienas”
Vienā rokā turēdams glāzi ar piparmētru absintu, otrā- aizdegtu cigareti, Martins vēroja Elīzabeti, kura iegremdējusies vannas putās gandrīz līdz kaklam, baudīja svētlaimīgu peldi. Šādā stāvoklī- mierīga, sapņaina un atslābinājusies, viņa izskatījās skaista un iekārojama, un iekāroja Martins Elīzabeti bez mitas, jebkurā vietā un laikā.
“Nāc!”
It kā izlasījusi viņa domas, Elīzabete pastiepa pretī roku un no putām parādījās gara, slaida, balta kāja. Martins bez vārdiem pasniedza viņai glāzi ar ugunīgo dzeramo un cigareti, kuru iededza ar savu- jau aizdegto cigareti, tad izģērbās un iekāpa vannā. Elīzabete no jauna izstiepa kāju un pārlaida pār Martina kailajām krūtīm. Tas nu vienreiz bija par daudz- Martinam cauri visam augumam izšalca tāds karstums, kā no tiko iedzertā absinta. Viņš satvēra Elīzabetes kāju un iekoda viņas lielajā pirkstā, tad sāka skūpstīt viņas pēdu.
“Laid, man kut!” Elīzabete smiedamās izrāvās, bet Martin bija jau pārāk uzbudināts, lai liktos mierā.
Viņš ātri iedzēra no savas glāzes, bet atlikumu izlēja vannā. Elīzabete vēlreiz iesmējās un izdarīja tāpat. Cigaretes viņi nospieda pelnu traukā, tagad viņi jau bija manāmi noreibuši. Martins piepeldēja Lemzijai klāt un sāka skūpstīt kaklu, brīžam ielaizdams tajā zobus. Elīzabete par atbildi aptvēra viņu ar kājam, tā, ka nu Martins varēja viņai uzgulties un ieiet viņā.
Viņi sāka šūpoties, grimstot baudas un reibuma viļņos.
“Mmm… mmm… Main… Main…” Elīzabete iestenējās.
Viņa laida roku pāri viņa mugurai un pēcpusei, pastiprinot un paildzinot baudu.
Martins ierēcās, sasniedzis baudas virsotni un Elīzabete viņam sekoja.
Pēctam viņi atkal atslīga katrs savā vannas pusē un palika tur sēžot, apreibuši no
tuvības un stiprā dzeramā.
“ Main, paskaties… tur… augšā…”
Elīzabete iesmējās. Viņa gribēja pacelt roku, lai ko parādītu, bet nespēja.
“Viņi… tur.. lido…”
Uzrunātais Martins atvēra acis un paskatījās griestos. Viņš gan tā īsti nespēja aptvert, ko tas nozīmē, taču arī viņam likās, ka tvaiki no vannas veido tādus kā tēlus.
Kad Martins vēlreiz paskatījās uz pretī sēdošo Elīzabeti, viņa sēdēja galvu atgāzusi pret vannas malu, cietējām acīm. Arī viņu piepeši pārņēma pilnīgs nespēks un drīz viņš ieslīga dziļā bezsapņu miegā.
Kad Martins pēc pāris stundām pamodās, Elīzabete vēl joprojām tāpat gulēja, galvu pret vannas malu atspiedusi, kā bija gulējusi, pirms Martins aizmiga. Viņam neciešami sāpēja galva un acis miglojās. Vanna bija jau gluži atdzisusi un putas noplakušas. Pagāja kāds laiks, pirms viņš attapās, kur vispār atrodas. Varbūt bija pagājusi stunda, varbūt vairākas, bet varbūt bija jau cita diena- to Martins nespēja aptvert. Viņam pat nebija spēka piecelties, lai pamodinātu draudzeni. Visi locekļi. likās kā ar svinu pielijuši. Martins vēlreiz pameta skatienu uz Elīzabeti. Viņa nebija pakustējusies. Martins saņēma spēku un izstiepis roku, paraustīja viņu aiz kājas:
“Lemzij!”
Elīzabete nepakustējās.
“Lemzij, mosties!”
Brīdi nogaidījis, Martins no jauna saņēma spēkus un lēnām pieslējies augšā, saņēma viņas galvu, kura smagi atkrita uz atpakaļ.
“Tu mani dzirdi?” Martins viņa sakratīja “Elīzabet? Elīzabete!”
Elīzabete joprojām nereaģēja.
“Lemzij, tu dzīva?”
Tagad Martins jau kliedza.
“Ak, kungs, ko es esmu izdarījis! Elīzabet, lūdzu, mosties! Paskaties uz mani! Lemzij, mīļā, lūdzu!”
Martina gandrīz melnās acis bija teju izspiedušās no pieres aiz bailēm un izmisuma,
Martins viņu kratīja un šūpoja, bet nekā.
Cik vien ātri varēdams, viņš izkāpa no vannas, paķēra dvieli, un noslaucījies, uzvilka rītamēteli, tad apmeta dvieli nemaņā guļošajai Elīzabetei, izcēla viņu no vannas un aiznesa uz gultu.
“Lemzij. Lūdzu, atver acis un paskaties uz mani! Vai patiešām es nekad vairs neredzēšu tavas skaistās, brūnās acis? Lemzij!”
Uzlicis galvu viņai uz krūtīm, Martins sāka klusi raudāt, Vēl joprojām reibuma bezspēcība, kuru viņš pašlaik juta, un pieķeršanās draudzenei, lika Martinam justies nožēlojamam.
“Nu kādēļ, kādēļ tu gatavojies mani pamest!”
Tajā brīdī viņš aptvēra, ka sirds pie pašas viņa auss vēl joprojām pukst. Tātad, viņa bija dzīva!
Nē, viņš neļaus Elīzabetei nomirt! Šis siltais, vēl joprojām pēc vannas putām smaržojošais augums piederēja viņam un viņš to neatdos nevienam, arī tam, kurš pašlaik to iekārojis vairāk, kā viņš pats. Martins pielēca kājās un aizskrēja līdz virtuvei. Paķēris pudeli, viņš atgriezās pie guļošās draudzenes.
Piecēlis Elīzabeti pussēdus, Martins atgāza viņas galvu un ielēja mutē nedaudz dzeramā. Elīzabete sakustējās un sāka klepot.
“Tu esi dzīva! ”
Martins izteica savu prieku, pārklādams ar skūpstiem viņas seju, kaklu un visbeidzot pieplakdams viņas lūpām, bet Elīzabete vēl joprojām turpināja klepot un rīstīties. Martins turēja viņu sēdus un šūpoja tik ilgi, līdz Elīzabete turpat viņam pār plecu izvēmās. Tad viņš sameklēja kabatlakatu un noslaucīja viņai muti.
Vēl neko nesaprazdama, Elīzabete skatījās uz savu glābēju raibām, piedzēruša
cilvēka acīm.
“ Nāc šurp!”
Martins no jauna apskāva draudzeni un iespieda lūpas viņas slapjajos matos:
“Piedod!”
“Man ir auksti!”
Elīzabete viņam piespiedās, kā glābiņu meklēdama.
“Nāc!”
Martins iecēla viņu klēpī un Elīzabete kā mazs bērns viņam piekļāvās, galvu pret viņa krūtīm atspiedusi.
“Piedod, piedod, es tevi gandrīz nobendēju!”
Martins turpināja viņu “apbērt” ar prieka un vainas apziņas pieradījumiem.
Viņa sēdēja, vēl joprojām ne vārda neteikdama un ļāvās.
Kaut kur iedārdējās Martina telefons un viņš iztrūcies attapās. Tas varēja būt kaut kur uz grīdas, tikai- sasodīts!- kā tas tur bija nonācis?
Martins pastiepa roku un sataustījis telefonu, ieskatījās displejā.
Tas bija Aleksa nummurs. Iesauku “Deksters” draugu vidū viņš bija izpelnījies dēļ savas tieksmes visu “aizkrāsot” un nogludināt, dažreiz iemaisoties kur vajaga un kur nevajaga. Martinam tas likās kaitinoši, tādēļ bija reizes, kad viņš vēlējās “Dekstreru” “izslēgt no šīs spēles”, taču vēl līdz šim, viņam tas nebija izdevies.
“Hi, Main!” klausules otrā pusē atskanēja vienmēr možā Aleksa balss “kā tev sviežas? Mēs ar Krispiju šovakar “šaujam” pie Čipa un Dela uz klubu. Negribat ar Lemzjiu mums pievienoties? Dels teica- būšot baigie grāvēji”
Pašlaik Martinam ne pavisam negribējās ne ar vienu runāt, nevienu redzēt un nekur iet. Vismazāk jau nu Deksters bija tas, kuru viņš gribēja dzirdēt un redzēt. Martins pameta skatienu uz Lemziju sev klēpī, kura saritinājusies sāka snaust. Izskatījās, ka viņa nu vēl mazāk grib un spēj ar kādu runāt.
“Kas tur ir?”
Acīmredzot izdzirdējusi viņu sarunu un kaut ko nojautusi, Elīzabete pacēla galvu.
“Deksters…” Martins caur zobiem norūca “viņš grib lai mēs šovakar aizlaižam pie Dela un Čipa”
“Iedod!”
Lemzija pastiepa roku, cenzdamās to atņemt Martinam. Cīkstoties Martins atmuguriski iekrita dīvānā un Lemzija izķēra telefonu viņam no rokas, ar otru roku pieturot viņu, lai tas nevarētu piecelties.
“Halo, Main, tu tur vēl esi? Tu mani vispār dzirdēji?”
Telefonā no jauna atskanēja Aleksa, jeb Dekstera balss.
Tagad Elīzabete bija dabūjusi telefonu savās rokās un pārņēma sarunu:
“Sveiks, Dek!” Elīzabete nošļupstēja
“Ā, sveika, Lemzij! Tā esi tu… Nāksi šovakar uz klubu? Būs stāros! Es jau teicu Mainem, bet laikam nesavienoja”
“Forši, cikos man jābūt?”
Elīzabete iesmējās un Martins sapratis viņas jautrā toņa iemeslu, atņēma telefonu.
“Atdod telefonu…”
Lemzija centās aizsniegt Martina roku ar telefonu, bet nejutās vēl tik stipra, lai cīnītos.
“Ko tu īsti gribi?” Martins nikni nošņācās kā aizkaitināta cauna ( “Martin” tulkojumā no angļu valodas nozīmē cauna).
“Nu, kā tad būs- atnāksiet?”
“Nekur mēs neiesim, ej ellē!”
Martins atvienoja sakarus un aizmetis telefonu par gaisu, atgūlās uz muguras turpat zemē uz paklāja.
——————————————————————————————————-
Stāstā darbojošās personas=
Martins- Maine
Elīzabete- Lemzija
Alekss- Deksters
Kristjena- Krispija
Ārčijs- Čips
Daniels- Dels
Elvis- Eils
Vanesa- Vanila
Absints- spēcīgs alkoholiskais dzēriens, kura sastāvā ir ap 70% etanola (t.i. spirta), bet var būt arī 55% un pat 85%. Svarīgākā absinta sastāvdaļa ir vērmeļu ekstrakts, kura sastāvā ir liels daudzums tujona. Pateicoties tieši tujonam, absints ievērojams ar savu iedarbību, ļaujot cilvēkam, to iedzerot, ātri apreibt