Literāri radošais žurnāls

Literārā Auss

Aprīlis

2026.

Atmiņu dzēriens

Fantāzijas noskaņu tēlojums

Imalda Vuda

Bārmene man iedevusi nepareizo dzērienu, jau pēc pirmā malka sapratu, ka tā nemaz nav manis pasūtītā kafija. Jā, bet kas tad īsti tas ir? Šķidrums, kuru es iedzeru, garšo pēc sen aizmirstām bērnības vasarām un krūze, kurā tas ieliets…. uz tās ir uzraksts rokrakstā, kuru neesmu redzējusi jau 20 gadus, rakstības stilā, kādu lietoja tikai mana vecmāmiņa, kura mirusi nu jau septiņpadsmit gadus. Keramika manās rokās šķietas neparasti silta, kura vibrē kā vāji sirdspuksti starp manām plaukstām.

No krūzes izpil dažas šķidruma piles un, kur tās nopilējušas, tās pārvēršas par pienenēm. Ikdienišķās kafejnīcas skaņas izplūst- smiekli pārvēršas par kaiju kliedzieniem, espresso automāta malšana- velosipēda ķēžu čīkstoņā. Šķidrums krūzē atspoguļo nevis manu seju, bet veco mājas slieksni, kad es tajā ieskatos. Maza roka cieši satver manējo, bārmenes, kura atspiedusies pret leti, priekšauts tagad pārvērties par saulē izbalējušu meitenes lina kleitiņu.

“Tu nāc?” es atkal dzirdu savas desmit gadīgās māsas balsi.

Mani pirksti apvijas ciešāk apkārt krūzei, kura tagad smaržo kā svaigi nopļauta zāle, pienenes iesakņojušās kafejnīcas grīdā, un baltās pūkas no tām lido kā sniegputenis.

Bārmene-māsa noslauka smilšainās rokas kleitā, atstājot tajā nospiedumus.

“Vecāmāte teica, lai tu pasteidzoties! ” meitenes balss tagad skan uzstājīgi.

Tā bija vasara pirms tās autoavārijas…

Blakusēdētājs uzgrūžas man ar savu elkoni, un tajā mirklī, pasaule atkal nostājas vietā. Keramikas krūze rokā, pienenes iegrimušas kaut kur kafejnīcas grīdā un bārmene- pusmūža sieviete, uzliek savu roku manai joprojām drebošajai rokai:

“Jums viss kārtībā, ser? ”

Bet rokā man vēl aizvien ieslēpts gabaliņš no gliemežvāka, kuru es tiku pacēlis toreiz- tur pludmalē- joprojām aplipis ar mitrām smiltīm…

Beigas.

Cilvēks kafejnīcā- frekviences

Noskaņu tēlojums

Imalda Vuda

Pirmais ko viņš sajuta, ienākot kafejnīcā, bija klusums. Tas nebija mierīgs klusums, tas bija klusums, it kā gaiss būtu aizturējis elpu, gaidot kaut ko. Vāja neona gaisma no kafejnīcas nosaukuma plātnes krita pār ieplaisājušo linoleja grīdu šaurā strēmelē, veidojot savdabīgu gaismas ceļu, tas bija vienīgais apgaismojums šeit, viss pārējais slīga pustumsā, kā iegrimis nakts snaudā. Tā bija stunda starp pusnakti un rītausmu kad tumsa cīnās ar gaismu, kad kas pagājis un novalkāts vēl nav mierā atdot vietu jaunam sākumam, bet jau zina, ka tik un tā nepaliks vinnētājos. Sieviete pusnakts melniem matiem, kuri brīvos viļņos krita pār viņas pleciem un muguru, savā nodabā tīrija espresso automātu. Cits nekas viņai nebija ko darīt, jo kafejnīca bija tukša no apmeklētājiem šajā stundā. Viņas pirkstu kauliņi bija kļuvuši balti no piepūles beržot.

Lietus ārpusē uzstājīgi bungāja pret kafejnīcas logu. Cilvēks ienāca šajā naksnīgajā, siltajā patvērumā, purinādams lietu no savas ādas jakas. Viņš bija gara auguma, labi noaudzis, plecīgs, ar seju, asu visos leņķos, un bālu rētu, kura sniedzās no deniņiem līdz pat mutei. Viņa smagie ielas zābaki atstāja dubļainus nospiedumus uz grīdas, kad viņš ieslīdēja naksnīgajā kafejnīcā. Neraugoties uz savu lielo augumu, vīrietis pārvietojās viegli un graciozi kā pantera džungļos un, kad viņš sāka runāt, viņa balss bija kā samtā iesaiņota grants:

“Vai man atradīsies kāds kūkas gabals, vai arī žurkas visu aizvilkušas… Lēna?”

Viņa skatiens noslīdēja pie identitātes kartiņas ar vārdu pie viņas darba kleitas.

Lēna nesmējās, tikai nolika malā lupatu un izvilka nazi, kuru glabāja zem letes. Vīrieša acis sekoja viņas rokai, kad iegriežoties ķiršu pīrāgā, sarkanais pildījums izplūda uz paplātes kā svaigas asinis. Kaut kur tālumā iegaudojās policijas sirēnas, bet neviens no viņiem pat nesarāvās, policijas reidi šeit naktīs bija ierasta lieta. Vīrietis pacēla dakšu un, izvilcis no pīrāga gabala ķiršogu, vispirms izpētīja to, tad iekodās. Sirēnas izplēnēja tālumā, atstājot tikai ledusskapja zumēšanu un Lēnas sarkani krāsoto, garo nagu klabināšanu pret leti. Neviens no viņiem nerunāja, viņa nejautāja, kādēļ viņš ir šeit, jo abi viņi zināja, ka jautājumi šajā pilsētā ir valūta un nevēlējas to tērēt.

”Vētra tuvojās!’” viņš ierunājās, kad klusums ieilga.

Atbilde nesekoja. Aiz logiem jau pamazām sārtojas rītausma. Vīrietis pabāza divdesmit dolāru zīmi zem paplātes, Lēna paņēma to neskatoties un ieslidināja kabatā, zvans pie durvīm noskanēja atkal, kad vīrietis atvēra durvis un izgāja naktī. Lēna nenoskatīja viņu aizejot, tā vietā, paņēma lupatu un sāka tīrīt leti, dungojot kādu sen aizmirstu melodiju.

Kaut kur uz maģestrāles ierūcās mašīnas dzinējs, bet skaņu aprija vējš.

Beigas

Aculieciniece

Drāma

Imalda Vuda

Mona pārtrauca skrullēt telefonu un paskatījās laiku- gandrīz divpadsmit. Vēls jau! Viņa iemeta telefonu gultā, un izrāpusies, devās uz vannas istabu, māte jau savā istabā droši vien gulēja. Šajā divistabu dzīvoklī viņas dzīvoja tikai ar māti, savu tēvu Mona nekad nebija pazinusi. Māte bija viņu izaudzinājusi un bija vienīgais tuvākais cilvēks.

Māte strādājavairākus darbus, lai spētu viņas nodrošināt un vēl ikmēneša rēķini. Sasodītie rēķini, kuri katru mēnesi “spieda viņu kabatu”, jo māte bija vienīgā pelnītāja, kamēr Mona studēja Universitātē. Viņa jau, protams, būtu varējusi iet un arī kaut ko darīt, bet māte pastāvēja uz to, ka viņai visa uzmanība jāpievērš mācībām un “bērnam pēc skolas jāatpūšas”. Viņa vairs nebija bērns! Mona nopūtās un novilka ūdeni. Viņa ieskatījās spogulī- mīksti, uz vienu pusi brīvi krītoši, zēngalviņā apgriezti mati, vidēji izskatīga seja un brūnas acis. Mona atglauda matus, kuri tūlīt pat sakrita atpakaļ frizūrā, tad paņēma zobu birsti un sāka tīrīt zobus.

Māja bija rāma, ieslīgusi nakts mierā, kad Mona atgriezās savā istabā. Pēdējā laikā viņa bija pasākusi dienu pabeigt ar vienu cigareti- kad viss bija norimies un māte aizgājusi gulēt. Mona atvēra lodžijas durvis, viņu apņēma pavasara vakara vēsums, ja pat neteiktu aukstums. Dienas sāka jau nedaudz iesilt, bet naktis vēl joprojām bija aukstas. Nodrebinājusies, viņa uzmeta galvā jakas kapuci, un izņēmusi cigareti, aizdedzināja. No netālu piebraukušās mašīnas dārdēja mūzika, salaužot klusumu visapkārt. Kādu laiku nekas nenotikās, tikai mūzika turpināja dārdināt pāri pagalmam, tad no tās izrāpās garš stāvs. Tumšajā pagalmā, kurā vienīgais apgaismojums bija tikai viena ielas lampa, saskatīt neko nevarēja, tikai apveidus. Stāvs nozuda tumsā un brīdi neatgriezās, tad izrāpās vēlviens… nē, divi! Otrā varēja būt sieviete. Cigarete Monas pirkstos trīcēja, kad viņa, ierāvusies tumsā, vēroja notiekošo. Sieviete izrāvās no īsākā vīrieša, ar kuru bija izkāpusi no mašīnas, tvēriena, mēģinot stabilāk nostāties uz savām kājām.

“Neesi stulba, Lina!” vīrietis nošņācās.

Mēnesgaisma atstaroja zelta ķēdi ap viņa kaklu.

Tālākais viss norisinājās kā paātrinātā kinofilmā- sievietes, kura tika nosaukta par Linu, asā ieelpa, kaut kas tērauda mirdzošs pazibēja gaisā, viņas baltā blūze iekrāsojās sarkana lampas atspīdumā.

Monas mātes antīkais pelnutrauks sašķīda lauskās, kad Monas kājas tīri vienkārši atsacījās vairs klausīt. Trešais tagad pacēla acis uz augšu un paskatījās tieši uz viņas, kur starp lauskām, vēl joprojām dega Monas iesāktā cigarete. Kaut kur tālāk pagalmā sāka gaudot suns. Tas atdzīvināja uz brīdi sastingušās Monas plaušas un viņa ievilka elpu tieši tajā brīdī, kad vīrietis ar zelta ķēdi ap kaklu, noslaucīja asmeni pret Linas džinsiem. Mona pieķērās balkona malai, lai pieceltos kājās.

“Hei, tu tur- spoks augšā!” trešā persona, puisis, kurš nebija vecāks par viņu pašu, ar zirnēkļa tīkla tetovējumu uz kakla, uzsauca “gribi nākt lejā un spēlēt līdzi?”

Riepas iegaudojās, kad garākais no vīriešiem ielocīja Linas slābano augumu kā tādu žaketi mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Telefons, kurš ievibrējās Monas džinsu kabatā, uz brīdi novērsa viņas uzmanību- atgādinājums par mātes asinssspiediena zālēm. Automašīna par to laiku burtiski vai pacēlās no zemes un nozuda, atstājot vien kaut ko tumšu peļķē, kā pierādījumu par notikušo. Līdz rītausmai visas liecības bija izzudušas un Mona palika vienīgā lieciniece par tās nakts traģēdiju. Vēlāk katru reizi, kad viņa aizvēra acis, Mona rekonstruēja acu priekšā vienu un to pašu ainu-Linas pirksti, kuri raustās agonijā pret viņas nodevēju, it kā cenšoties saturēt savu aizslīdošo dzīvi.

Beigas.