Literāri radošais žurnāls

Literārā Auss

Janvāris

2026.

Ievadraksts

Mīļie lasītāji!

Man ir patiess prieks ieiet (vai šogad pareizāk būtu sacīt, iejāt Jaunajā gadā, jo

Ugunīgais Zirga gads ir ieauļojis mūsu pagalmā) kopā ar jums. Lai šis gads atnes enerģiju, iedvesmu un radošumu, bet kā prioritātes vienmēr paturēsim prātā veselību, finansiālu izaugsmi un mīlestību visapkārt. Lai patiesi ugunīgs (bet ne dedzinošs), enerģisks un veiksmju un laimīgu mirkļu piepildīts šis gads! Palieciet kopā ar “Literāro Ausi” arī šajā gadā! Vienmēr jūsu Litausis un Imalda

Deivida stāsts

1.nodaļa

Vasaras peonija

3.turpinājums

Imalda Vuda

Deivids solījās sev, ka darīs visu, lai šo lomu dabūtu, iespēju notēlot to kopā ar Elenu, un savu doto solījumu viņš turēja. Turpmāk Deivida atveseļošanās norisinājās apbrīnojami ātri un liktenis bija viņa pusē- Vinsents Veigners vēlreiz apstiprināja viņu Cēzara lomai kopā ar Elenu Kleopatras lomā un viņi to izdarīja ne tikai lieliski, bet ar grandioziem starptautiskiem panākumiem. Deivids jutās pateicīgs par doto iespēju Liktenim un Vinsentam Veigneram, bet visvairāk pateicības parādā viņš bija Elenai, kurai bija izdevies izglābt viņu no smaga plaušu karsoņa, kad viņš bija atteicies no ārstu palīdzības un slimnīcas, lai nenokavētu filmēšanu. Viņa vienīgā bija viņu apciemojusi regulāri, rūpēdamās par viņu kā māte un labākais draugs, un tas Deividā modināja vēl nebijušas jūtas.

Kā pateicību Deivids uzaicināja Elenu pusdienās kafejnīcā, Viņš bija izlēmis beidzot atklāt savas īstās jūtas pret viņas, lai ko tas arī viņam maksātu.

.“Tas tev, mana daiļā glābēja!”

Deivids pastiepa roku un tajā kā uz burvju mājiena atradās tumši sarkana roze garā kātā.

“Man? Ak, Deivid, tā ir tik skaista!”

Elena satvēra pasniegto rozi un iegremdēja tajā seju, ieelpojot zieda saldeno aromātu.

“Tu esi skaista! Tā man atgādināja tevi, tiklīdz to ieraudzīju, tūdaļ sapratu, ka tikai tu esi šīs rozes vērta!”

Deivids saņēma plaukstās Elenas seju un pacēlis to pret sevi, ieskatījās viņas tumšajās acīs:

“Tu esi skaistākā sieviete, kādu esmu redzējis. Varbūt tas ir šis sasodītais karstums, kas jauc manu galvu un naktīs neļauj gulēt, bet es reibstu tavā tuvumā, Elen. Kopš esam uzsākuši filmēties kopā, esmu pazaudējis galvu tevis dēļ, bez tam- tu patiešām izglābi mani! Paldies tev par to!”

“Ak, ko nu niekus!”

Elena vēlreiz paslēpa seju rozes ziedā, šoreiz, lai paslēptu apmulsumu.

“Patiesībā, arī es jūtos gluži tāpat- apmulsusi un dīvaini saviļņota!” viņa atzinās,

paskatījusies viņā tik mulsi un reizē koķeti, kā Deivids vēl nekad nebija redzējis, un tas lika viņam piesarkt pašam pret savu gribu.

“Jā, Deivid, jā!” viņam likās, ka Elena nočukst.

Deivids paņēma savu glāzi un svinīgi to pacēla:

“Par mums!”

Deivids un Elena saskandināja glāzes, kurās dzirkstīja labākais “Shartraze” vīns kā pašlaik dzirkstīja viņu prieks.

“Par veiksmīgi padarītu darbu un turpmākajiem panākumiem!” Elena piebalsoja, pieliekot vīna glāzi pie lūpām un ļaujot, lai sīkie burbulīši iesitās viņai degunā.

Viņi atgriezās kinostudijas viesnīcā apreibuši vairāk no panākuma skurbuma un viens otra klātbūtnes, nekā no izdzertā šampanieša.

“Mums izdevās, Elen, mums izdevās! Mēs to paveicam! Šodien ir mūsu svētku diena, jau tagad reportieri neliekas mierā ar jautājumiem par mūsu turpmākajiem plāniem un tas nozīmē, ka drīz prese būs pārpludināta ar jaunākajām ziņām par Vinsenta Veignera filmu un par mums uzzinās visā Amerikā! Vai tas nav lieliski!”

Deivids lielā priekā satvēra Elenu un apgrieza apkārt, tad atkal nolika uz kājām.

“ Brīnešķīgi! Pats Vinsents Veigners paspieda tev roku un izteica atzinības vārdus, un no Vinsenta tas tikpat kā nav sagaidāms!”

“Jā, patiesi! Bet nedomāsim tagad par Vinsentu! Viss ir beidzies veiksmīgi un tikai tam ir nozīme. Tu un es- tikai mēs zinām, ko nozīmē strādāt līdz pagurumam un tad vēl pāris stundas svīst sporta zālē, lai uzturētu sevi formā, un pēc četru stundu naktsmiega sākt visu no gala. Tu palīdzēji man to izturēt ar savu enerģiskumu un apņēmību, un par to es tevi mīlu, mīlu, mīlu!”

Viņi sāka griezties no jauna, tikai šoreiz neapstājās, lai ievilktu elpu, bet griezās tik ilgi, kamēr pasaule sāka griezties ap viņiem.

“Deivid, man gluži noreiba galva!” Elena smiedamies aplika rokas Deividam ap kaklu.

Kādā brīdī viņi pārstāja smieties un pārstāja griezties, un, tad viņu skatieni sastapās, Deivids saskatīja Elenas acīs to pašu, ko pašlaik pats izjuta. Šo mēnešu laikā, kamēr diendienā bija notikuši bezgalīgi mēģinājumi un filmēšanās process, kurā viņi strādāja ar maksimālu atdevi un nejuta zemi sev zem kājām, neapzinājās apkārt notiekošo, neapzinājās paši sevi, tagad tas nāca ar jaunu spēku.

Elenas temperamentīgā skatiena iekvēlināts, Deivids saprata, ka ilgāk kavēties nav iespējams- tev šī cīņa jāuzvar, Cēzar! Viņš sāka Elenu skūpstīt, iekūstot Itālijas vasarā ar saulainajiem vīnogu laukiem un olīvkokiem, kuru paēnā patverties pēcpusdienas svelmes nogurdinātam. Viņi piezemējās dīvānā telpas tālākajā kaktā, Deivida lūpas noslīdēja līdz Elenas kaklam, turpinot ceļu pār skaisti veidotajiem pleciem un krūtīm. Viņa aizelsās un galvu atmetusi izliecās, ļaujoties izjūtām, kuras to bija pārņēmušas. Elenas āda bija maiga un gluda, un saules sakveldētajā gaisā, Deividam tā šķita samtaina. Brīdi kavējies tumšo matu biezoknī, Deivids noglāstīja viņas maigo sejas apveidu ar karstumā un satraukumā sasarkušajiem vaigiem un pilnīgajām lūpām, kuras bez skaņas sauca viņa vārdu. Deivida pirksti slīdēja pār viņas augumu, taču neaizkavējās nekur ilgāk. Tā vien šķiet, tie steidzās iepazīt katru ādas šūniņu, katru brīdi, kas tiem atvēlēts. Viņa roka aizsniedzās līdz Elenas rokai un viņu pirksti savienojās. Elena ciešāk saspieda viņa roku un, atbīdījis matus no viņa sakarsušās sejas, Deivids izpleta spārnus pāri joprojam karstajai naktij.

Elenas Konselli un Deivida Sendera kopdarbs patiešām izvērtās par īstu sensāciju, kādu kinostudija nebija piedzīvojusi jau labu laiku. Vinsents Veigners gavilēja, sajutis slavas un naudas “garšu”. Telefons viņa kabinetā tikpat kā nenoklusa, reportieriem interesējoties par iespējām saņemt kādu interviju no paša Veignera un viņa aktieriem. It sevišķi tiem interesēja galveno lomu tēlotāji- Deivids Senders un Elena Konselli.

Taču, kad dzeltenajā presē paklīda baumas par Deivida un Elenas romānu, Vinsents

Veigners “uzsprāga” dusmās:

“Vells lai parauj! Kādas muļķības!” viņš auroja tā, ka tas atbalsojās tālākajos koridoros “nu kā tā vispār var muldēt! Vai tiešām visiem liekās, ka katriem filmu partneriem jābūt arī mīļākajiem? Es nepieļaušu, ka tā tenko par maniem aktieriem un grauj manu reputāciju!”

Ar drebošu roku, Veigners aizdedzināja cigāru un, atslīdzis lielajā ādas krēslā, paskatījās uz pretī sēdošo partneri:

“Ja tu zinātu, kā es neieredzu šo dzelteno presi, Greg! Viņi mani burtiski beidz nost!”

“Nesatraucies tik ļoti, Vinsent! Šīs tenkas mums noder kā “augsne” attīstībai. Neliels skandāliņš vairo mūsu popularitāti. Vai tad tu to nesaproti? ”

Vinsents Veigners ievilka vēlvienu dūmu un domīgi klusēja- iespēja, ka šīs baumas varētu būt patiesība, bija viņu satracinājušas.

(turpinājums februāra numurā)

Klusā osta

Ziemassvētku mistērija

Imalda Vuda

Viņa šeit, uz mola, sēdēja jau labu laiku, mitrais vējš pūta jūtami drēgni, tālumā iedegās un nodzisa bākas uguns, un viņai likās, ka ir laiks doties. Domas galvā lidoja viegli un nenozīmīgi, kad viņa nedaudz smagi piecēlās un devās uz priekšu. Vēl soli tālāk sākās ūdens- dziļš, melns un vilinošs, bet tālā bākuguns sauca un brīdināja. Vēl mirkli, kā apdomādamās, meitene apstājās, tad sekoja nākošais, izšķirošais solis. Stingrs tvēriens aiz rokas lika atrauties atpakaļ. Atskatījusies, pārsteigta un neticēdama, viņa sastinga, tad atslābumā turpat saļima uz mitrā ceļa. Šeit, šajā stundā un brīdī, nevienam nebija jābūt un, atvērusi acis, viņa redzēja, ka ir gluži viena, bet sāpošā roka, kas joprojām juta spēcīgo tvērienu, lika attapties. Viņa lēni sāka soļot uz pilsētas pusi, vēlie, retie braucēji šāvās garām kā bezdelīgas vasaras vakaros. Viņa pielika soli, jo aukstais vējš par sevi atgadināja, turklāt, mājās viņu gaidīja pasaules lielākais dārgums- mazā Lulla, viņas abas bija viena otrai vajadzīgas. Roka mēteļa kabatā sataustīja atslēgu un apelsīnu. Maciņš bija izslīdējis un pazudis, bet varbūt arī kādam ievajadzējies to paņemt- ir taču svētku laiks un visiem vajaga. Nebija kam tā prasīt, lai iedod naudiņu, jo katram pašam svētku laikā tā dārga un nebija jau arī tuvumā neviena savējā. Vecāki tālu, bet viņš…šo atbildi zināja tikai jūra. Kaut ko jau sagrabinās un varēs remdēt izsalkumu. Lūk, arī debesīs spīdēja vakara zvaigzne. Viņa salīgi sarāvās un arī otra nosalusī roka ieslīdēja kabatā Kas tas? Kas tur atradās? Krēslā acis sazīmēja pietiekoši lielu naudas zīmi, lai sirds priekā un neziņā salēktos. Jā, tā taču bija tik ilgi neuzvilktā jaka, kuras kabatā reiz tika ielikta nauda, kad steigā un neziņā bija jānokārto mantojuma lietas un drošāka vieta mirklī neatradās. Bet tagad, šovakar… vai tu man to atsūtīji? Vai tā bija zīme, kas nesa labu vēsti Svētvakarā?

Beigas.

Vārds, ko grūti izrunāt

Ļoti reti un neizpētīti cilvēku personvārdi

Imalda Vuda

ERVITA- indiešu sieviešu personvārds, kas nes sevī skaistumu un grāciju. Ļoti rets Indonēzijā un Filipīnās, bet Brazīlijā tas ir ļoti rets arī kā sieviešu personvārds.

ESDESERE- iespējams fonētisks darinājums no vārda Desiree- kārotā, vēlētā, gribēts bērns (franču val.). Galvenokārt tas saistās ar franču dižciltīgo Dsire Clary 1777.) Bijusi Bonparta Napaleona sieva pirms viņš apprecējās ar Džozefīnu, vēlāk apprecējusies ar ģenerāli Žanu Baptistu Bernadoti (vēlāk Zviedrijas karalis Šarls14. Džons) un ar šo laulību atstāja neizdzēšamu iespaidu Eiropas vēsturē.

ESENIJA- tas ir slāvu izcelsmes personvārds (rudens, esence, viņa redz), kura saknes meklējamas Austrumeiropā. Arī ebreju, persiešu (Jasmina). Tā kā tas atvasināts no vāda “esence”, tas saistās ar nezūdošu kvalitāti un piemītošu raksturu. Senāk tas bijis vairāk izplatīts un saistījās ar literatūru un folkloru. Mūsdienās, lai arī nav izplatīts, tas turpina sakņoties un izplatās galvenokārt slāvu tautās. Gruzijā tas ir diezgan rets sieviešu personvārds, bet Bolīvijā rets un Meksikā pat ļoti rets personvārds meitenei.

ESMINS- rets abu dzimumu vārds Filipīnās un Meksikā (ļoti rets), ļoti rets sieviešu personvārds Indonēzijā. Visvairāk izplatīts Filipīnās, Indijā un Savienotajās Valstīs. Turku valodā tas tulkojams kā “iedvesma”.

FAIVESS- no ebreju vīriešu personvārda Faivish, kas savukārt atvasināts no latīņu vārda Vivus un nozīmē “dzīvot”.

GEDELS- rets abu dzimumu personvārds Etiopijā., rets zēnu vārds Izraelā un Kongo. Izraēlā tas tulkojams kā “Dievs ir mans liktenis”, bet varētu būt arī atvasinājums no vārda GEIDEL- lielībnieks (vācu valodā).

(turpinājums februāra numurā)

Izmantotie materiāli: