Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Novembris
2025.
Atrasts
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
Ass vējš dzenāja lapas un uz ielas nomestos papīrus šajā drēgnajā rudens vakarā. Cilvēki tikai ierāva dziļāk galvu mēteļa apkaklē un steidzās katrs savās gaitās. Sala visiem, bet šeit bija kāds, kuram sala vairāk par visiem – ielas tālākajā malā uz ietves sēdēja kāds radījums. Jā, radījums, nevis cilvēks! Kā gan lai jums to izskaidro? Nu, viņš bija kaut kas starp cilvēku- puisi savos labākajos gados- un lapsas hibrīdu. Reiz viņam bija mājvieta, cilvēki, kuri rūpējās par viņu un bija mājas sajūta, bet tas viss viņam tika atņemts, kad kādu dienu (vai varbūt nakti) laboratorija, kurā viņš bija piedzimis (vai, pareizāk sakot, radīts, vai klonēts) nodega un Orins palika bez mājvietas. Viņi bija nosaukuši viņu par Orinu, paši nezinot kādēļ, bet lapsas puisim tas patika, tas skanēja maigi un viņam piederīgi. Tagad viņš sēdēja uz šīs ietves, galvu plecos ierāvis un asti aptinis ap sevi, jo tā bija siltāk, rokā viņš turēja plakātu ar paša uzskribelētu uzrakstu “Meklēju mājvietu un labu saimnieku”. Viņš bija iemācījies nedaudz lasīt un pavisam nedaudz rakstīt, tāpat viņš runāja un saprata cilvēku valodā un Orins lepojās ar to. Daudzas dienas un daudzas naktis viņš bija pavadījis parkos, stacijas uzgaidāmajās telpās un kur vien varēja patverties no vēja un lietus. Pārāk daudzas, lai vairs atliktu kāda cerība, tomēr vienu vakaru, vienu aukstu rudens vakaru, tieši par šo ielu gadījās iet kādam jaunam vīrietim, kura vārds bija Lizanders. Lizanders bija parasts cilvēks, tāds pats, kā tie pārējie, kuri jau tūkstoš reizes bija pagājuši garām Orinam, pat nepamanot viņu, bet Lizanders nebija tik parasts kā visi šie. Viņš gāja savās domās nogrimis, sarāvies aukstumā kā visi pārējie, bet piepeši… viņa skatienu piesaistīja kas neparasts- tur uz ietves kāds sēdēja, un tas nebija tāds ubagotājs, kādus viņš bija redzējis pirms tam, tāds, kurš prasīja naudu, lai nopirktu sev ko stiprāku, nekā krūzīti kafijas ar smalkmaizīti kafejnīca vai naudu maizei- tas bija kas neparasts, tas NEBIJA CILVĒKS! Lizanders apstājās un brīdi skatījās. Neparastais sēdētājs bija ar spilgti orandžu kažoku, bet tā krūtis, vēders un pats astes galiņš bija balti. Jā, viņam bija aste! Lizanders neticēja savām acīm- tas bija kaut kas kā lapsas veidīgs cilvēks…. Bez tam, tas izskatījās tik skumjš un likteņa nolemts, ka Lizanders beidzot tomēr nolēma runāt, lai pārliecinātos, ka viņš nesapņo, ejot par ielu.
“Sveiks, skumjais!” viņš vienkārši uzsauca.
Lapsas puisis pacēla acis, tās bija spilgti zaļas, tas skatījās uz runātāju ar pārsteigumu un bezcerību vienlaicīgi, jau ļoti sen kā neviens nebija ar viņu runājis, nebija pievērsis ne mazāko uzmanību tā, it kā viņš vienkārši būtu tukšs gaiss.
“Tev patiešām vajadzīga mājvieta?” Lizanders turpināja, kad Orins ne vārda nesakot kādu brīdi bija uz viņu skatījies.
Orins pamāja, viņš bija šeit izsalies, neēdis un bez cerībām uz ko labāku jau mēnešiem ilgi.
“Vai tu vari runāt? Kā tevi sauc? Vai tev ir vārds ar`?”
“Orins” lapsas puisis ierunājās cilvēku valodā.
“Orins? Neparasts vārds, bet man patīk! Es esmu Lizanders! Nāc man līdzi!” Orins neticēja savām ausīm, vai viņš nesapņoja?
“Uz kurieni mēs tagad iesim?” visbeidzot viņš iedrošinājās ievaicāties.
“ Uz manām mājām! Tu vari sarunāties cilvēku valodā! Ļoti labi, tad man būs netikai istabas biedrs, bet arī sarunu biedrs!”
“Tas ir kā?”
“Nu tā! Nāksi vai paliksi šeit vēlvienu nakti?”
Tas bija uzaicinājums nevis šaubas vai izsmiekls.
Joprojām gandrīz neticot savam liktenim, Orins piecēlās un sekoja jaunajam… saimniekam, nē- draugam.
“Vai tas ir tālu no šejienes?” Orins pajautāja, lai iesāktu sarunu, kad viņi bija sākuši iet par salijušo, vakara gaismu apspīdēto ielu.
“Nē! Tikai daži kvartāli, drīz būsim mājās!”
Mājas. Vārds, kuru viņš nebija dzirdējis jau tik sen.
Orins nekad agrāk nebija braucis ar liftu un tagad viņš tur stāvēja asti iemiedzis, galvu plecos ierāvis, aizvērtām acīm un trīcēja, kad draudīgā kaste grabēdama sāka kustēties, lai aizvilktu viņus uz vajadzīgo stāvu.
“Esam klāt! Nāc! Esam mājās! Nebija jau nemaz tik slikti, vai ne, draudziņ?” Lizanders iesmējās, redzot kā viņa jaunais draugs, vēl aizvien nobjies no tāda neparasta ceļojuma, seko viņam, arvien asti turot iespiestu starp kājām. Orins nespēja noticēt, ka tā ir patiesa, ka viņš vairs nebija uz ielas lietū un vējā, kā bija pavadījis nu jau mēnešus kopš tās nakts, kad viņš pazaudēja savu mājvietu, bet kaut kur citur, kaut kur, ko šis laipnais cilvēks sauc par MĀJĀM.
Lizanders sameklēja atslēgas un atslēdza durvis. Tagad Orinu apņēma siltums un mājas smaržas, kādas viņš nebija jutis. Telpas, kurās viņi iegāja nebija lielas, bet siltas un mājīgas. Viena aile uz kaut kādu telpu, vēlviena, vēlviena…
Orins grozīja apkārt galvu, cenzdamies aptvert, kur atrodas.
“Ienāc! Droši vien būsi izsalcis, iešu ko pagatavot!” Lizanders atskatījās uz vēl aizvien durvīs stāvošo Orinu. Vakariņas- arī tāds vārds viņam jau sen kā bija nepazīstams. Orins pamāja un sekoja Lizanderam uz virtuvi, vienam palikt viņam bija bail, viņš nekad vairs negribēja palikt viens. Arī Lizanders jutās labāk, ja zināja, ka nu būs kāds vēl- kāds dzīvokļa biedrs, vismaz pagaidam, kamēr viņš parūpēsies par vietu, ko Orins varētu saukt par īstu mājvietu, viņš zināja, ka viņi nevar palikt šeit dzīvot abi uz visiem laikiem, viņš pat tā īsti nemaz nepazina savu atradeni, vai, pareizāk sakot, nepavisam nepazina, bet tomēr- viņš nebija varējis atstāt to gluži uz ielas. Lizanders uzmeta skatienu pulkstenim-tas rādīja 18:48. Nu, ko, viņiem bija priekšā viss vakars, lai iepazītu viens otru un pakavētu laiku lietainā rudens vakarā. To, ka tas gluži viss nebija cilvēks, to Lizanders saprata, tikai.. kā tas varēja būt? Viņš staigāja, runāja un izturējās gluži kā cilvēks, bet viņam bija orandža lapsas aste un lapsas ausis….
“Kas tu īsti esi?” Lizanders ievaicājās, kad viņi ēda Lizandera sagatavotas vienkāršas, bet no Orina skatījuma karaliskas vakariņas. Viņš pat netacerējās, kad pēdējo reizi bija ēdis ko siltu un nu- ceptās saknes bija kā sapņa piepildījums.
Kas viņš bija? Orins pats tā īsti nezināja un līdz galam nesaprata, kas viņš ir.
“Es esmu Orins!” viņš vienkārši teica
“Un tomēr- kas tu esi? Kādēļ tu tā vienkārši sēdēji tur uz ielas lietainā rudens vakarā, un vēl pie tam, ar plakātu, ka meklē mājas. Kas notika? Kur ir tavas mājas?”
Orins klusēja, cenšoties norīt gabalus ar saknēm, kurus tas ēda, piepeši vakariņas, kuras vēl tiko viņam tā bija garšojušas, likās slikti pagatavotas un rūgtas. Viņš skatījās savā šķīvī, cenšoties nospiest asaras, kuras bija sakāpušas acīs.
“Man nav mājas!” Orins klusi atbildēja, vēl joprojām skatoties šķīvī.
“Tevi padzina? Atvaino, ka esmu tik ziņkārīgs, bet es gribu uzzināt pat tevi vairāk!”
Tagad Orins pacēla acis:
“Man nekad tā īsti nav bijusi māja, nu tāda kā tev!”
Orins paskatījās apkārt-tējkanna vārīja ūdeni tējai un pulkstens tikšķēdams skaitīja stundas, lai arī viekāršs, viss šeit bija akurāts un tīrs.
“Kā tā, nebija māja, bet tu taču kaut kur dzīvoji, pirms nonāci uz ielas? Varbūt tu esi nedaudz… neparastāks, bet tomēr kaut kur dzīvoji…”
Atkal klusums, šoreiz ilgāks, tad:
“Tu arī pamanīji manas lapsas ausis un asti. Jā, es neesmu cilvēks, es esmu… lapsas hibrīds, tā mani varētu saukt. Es esmu radīts laboratorijā, kura nodega un es paliku bez mājvietas “
Tagad klusēja Lizanders. Lapsas hibrīds. Kaut ko tādu viņš jau domāja.
“Man ir ļoti žēl, draugs! Patiesībā…. es arī esmu gluži viens šajā pasaulē, tikai…ar to atšķirību, man ir kur dzīvot. “
“Tiešām?” tagad Orina zaļajās acīs iemirdzējās cerība “tad jau … varbūt es varētu palikt… varbūt mēs varētu būt draugi…”
“Jā! Kādēļ ne! Garajos rudens un ziemas vakaros mums būs vienam otra kompānija, kas īsina laiku!” Lizanders atsaucās.
“Patiešām? Paldies tev, Lizander! Tu pat iedomāties nevari, ko man tas nozīmē- man tagad ir MĀJAS!”
Lizanders smaidīja, arī viņam viss apkārt šķita gaišāks. Tagad krūzēs kūpēja karsta tēja un jaunie draugi līksmi sarunājās. Tā sākās ilga un patiesa draudzība starp lapsas puisi, kurš bija pazaudējis mājvietu un cilvēku, kuram nebija draugi.
Beigas
Deivida stāsts
1.nodaļa
Vasaras peonija
Londona, Hītrova
Tiko bija beigusies preses konference sakarā ar nesen iznākušo jaunāko dzejoļu krājumu, par kuru “galva tika mazgāta” pašam tā autoram, un nu Deivids Senders izmetās pa pelēkā nama sētas puses durvīm. Viņš nevēlējās vairs satikt nevienu, kuram būtu kas jāpaskaidro. Beidzot šīs gandrīz divu stundu ilgās mocības bija galā un viņš atkal varēja doties savās gaitās. Konferences vadītāja nu gan bija viņu ķidājusi! Puritāne! Aizspriedumainā! Un kas gan tur bija tik slikts, ka viņš bija atļāvies izteikties nedaudz brīvdomīgāk? Deivids jutās pietiekami nobriedis, lai varētu to atļauties. Visbeidzot, arī pārējie kolēģi nevairījās izteikt to, ko domāja patiesībā un, dažu labu reizi, bija pat grūti izprast, kas ar to īsti domāts. Dzirdot tik klaji izteiktus, viņaprāt, bezkaunīgus jautājumus, Deivids bija jutis, kā viņam sejā iesitās karstums un uzvirmo dusmas, vai, pareizāk sakot, sašutums par tādu iejaukšanos viņa personīgajās domās un izjūtās:
“Kādēļ jūs man to vaicājat? Tas, manuprāt, ir pārāk personīgs jautājums, kas skar tikai manu privāto dzīvi un neattiecās uz lietas būtību!” Deivids bija stingri noprasījis, uz ko “vainīgā” saraustīja brilles un mulsi pasmaidījusi, apklusa.
Bez tam, šis dzejoļu krājums bija viņa pirmā izdotā grāmata, jo ar dzejošanu Deivids tā īsti nopietni neaizrāvās, tas viņam vairāk bija tāds kā hobijs brīvajā laikā. Savu ikdienu viņš vadīja joprojām rakstot īsus kinosižetus, kā laikā, kad viņš tika strādājis Losandželosas kinostudijā par scenāristu pēc aktīvās aktiera karjeras beigšanas. Un tad vēl tā mazā, briļļainā žurnāliste…
Mārdža Hārlova- šķiet, tā viņu sauca. Kur gan viņa bija ķērusi tādus jautājumus un bez mitas fotogrāfējusi viņu? Deividam pat šķita, ka brilles bija uzliktas vien maskēšanās nolūkā virs glītā deguntiņa.
Deivids nogriezās pa naksnīgo, rudens lapu piedzīto šķērsielu. Viņu joprojām kremta tas, ka preses konferencē bija spējis vien sēdēt, sarkstot kā vasaras peonija Mērijas tantes dārzā, kurā viņš joprojām mēdza klusumā un mierā atpūsties no pilsētas kņadas jau kopš agras jaunības, uzmetot arī pa rindiņai no saviem vārsmojumiem.
“Vasaras peonija”- šādu iesauku viņš bija izpelnījies no slavenā kinorežisora Vinsenta Veignera, tajos agrīnajos jaunības gados, kad strādāja ar viņu plecu pie pleca kinostudijā. Dažu labu reizi Deivids gluži kā lakmusa papīrs uzsūca sevī emocijas, piesarkstot kā dusmās, tā arī apmulsumā. Viņā no jauna uzplaiksnīja dusmas uz šo uzbāzīgo žurnālisti. Ellīgā! Ko gan tai vajadzēja no viņa? Tikai tagad viņš saprata, ka tās bijušas dusmas, kuras likušas viņam tā justies.
Tā domājot, viņš pašam nemanot bija nonācis uz tilta. Šonakt Deividu kaut kas neparasti dīdija- tā vien šķita, ka kāds visu laiku seko. Viņš pielika soli, saraustīdams pelēko, nevērīgi mugurā uzmesto mēteli, kuru nu aukstais vakara vējš nežēlīgi plucināja. Tuvojās negaiss un laiks strauji pamainījās. Glābdamies no piepeši uznākušā vēja sagriezto lapu virpuļa, Deivids nolēma patverties labi zināmajā privātajā kafejnīcā pie Pēra, lai pārlaistu brāzmu. Tā vienīgā vēl būs atvērta šajā vēlīnajā stundā. Ikdienā šeit viņš mēdza iegriezties, lai iedzertu kafiju un pārdomātu prātā ienākušās idejas. Šeit nāca gan garmataini mūziķi, gan sapņaini, sevī noslēgušies domātāji. Kafejnīcā virmoja mākslinieciska noskaņa, ne velti šī vieta tika dēvēta par mākslinieku kafejnīcu, kurā ieeja bija iespējama ar īpašām kartēm. Nejaušiem garāmgājējiem šeit ienākt bija aizliegts. Tas iedvesmoja arī Deivida prātu un lika lika justies savā vidē.
Šovakar no apmeklētājiem tukšā kafejnīca, Deividam šķita spokaini svešāda. Viss labi pazīstamais pēkšņi it kā bija zaudējis savu nozīmi, taču fantāzija šeit joprojām darbojas labāk, kā jebkur citur- atnestā melnā kafija un kruasāns tā arī palika tikpat kā neskarti, kad domas no jauna aizklejoja laikā, kad filmējoties vēsturiskā drāmā viņš bija saticis Elenu Melodiju Konsellī. Talantīgā itāļu izcelsmes skaistule ar savu dienvidniecisko skaistumu un talantu, bija spējusi savaldzināt ne vienu vien, tai skaitā arī Deividu. Viņu aizraujošajās attiecībās, Elena drīz vien laida pasaulē abu dēlu Dominiku. Savu karjeru Deivids bija sācis tieši tur kā scenārists, vēlāk jau sācis darboties patstāvīgi, notēlojot arī pa kādai lomai. Starptautiska atzinība, honorāri ar daudzām nullēm, talantīgi aktieri un brīnišķīgi kolēģi- tā bija viņa zvaigžņu stunda. Nē, tā nebija mīlestība klasiskajā nozīmē, par kādu Deivids sapņoja, taču šī sieviete bija viņu saistījusi vairāk par citām, ar kurām tolaik bija saticies, bez tam, nu viņam bija dēls, ar kuru Deivids lepojās.
————————————————————–
Kalifornija, Losandželosa
Tajā karstajā Losandželosas vasarā, kad jaunais aktieris Deivids Senders iepazinās ar Elenu Melodiju Konselli, pilnā sparā ritēja mēģinājumi pie vēsturiskās drāmas par Jūliju Cēzaru, ar viņu un Elenu galvenajās Cēzara un Kleopatras lomās, viena no tā brīža ietekmīgākā un bagātākā Holivudas kinorežisora- vācu izcelsmes amerikāņa Vinsenta Veignera režijā, kurš veidoja visas lielākās, krāšņākās un ienesīgākās filmas kinostudijā. Vinsents Veigners tika uzskatīts par gluži vai korifeju savā nozarē, un kā gan ne, ja viņa kontā jau bija jau pārdesmit šādu projektu, vairāki apbalvojumi un pasaules slava. Šis alllaž baltajā uzvalkā tērptais džentelmenis ar dendijisko dzīves uztveri bija “iekarojis” Holivudu un, tā vien šķiet, iekārtojies uz palikšanu. Tieši viņš bija devis Deividam, kā jaunajam scenāristam, iespēju pirmo reizi izpausties ar savām idejām, veidojot viņa turpmāko izaugsmi, par ko Deivids bija Vinsentam pateicīgs. un Deividam liktenis bija dāvājis iespēju būt šīs radošās atmosfēras epicentrā, lai augtu un attīstītos tajā.
Tā patiesi bija karsta vasara ne tikai laikapstākļu ziņā, kad dzīvsudraba stabiņš termometrā bija pakāpies līdz + 35ºC atzīmei, bet arī radošas un fiziskas piepūles laiks. Filmēšanas laukumā valdīja nokaitēta atmosfēra- gaiss burtiski virmoja karstuma, smaržu un kaislību ietekmē. Ģērbēji, grimētāji un frizieri strādāja pilnā darba režīmā un vēl nedaudz vairāk. Aktieri svīda un tos nācās pārgrimēt vairākas reizes dienā, ģērbēji tik tiko spēja uztvert izmirkušos tērpus, lai dažu minūšu laikā filmēšanas grupa būtu gatava no jauna atgriezties filmēšanas laukumā. Ļaudis kā prātu zaudējuši skraidīja, izpildot galvenā režisora rīkojumus, un Vinsents Veigners nu vienreiz bija tas režisors, kurš zināja, ko prasīt no saviem aktieriem, lai filma, kuru viņš uzņēma, gūtu starptautisku atzinību. Kaut mazākā atkāpšanās no iecerētā viņam nozīmēja neveiksmi un to nu Veigners necieta vairāk par visu.
Kādā no filmēšanās epizodēm, Deivids nopietni saaukstējās, radās aizdomas par plaušu karsoni, taču Deivids no ārsta palīdzības un došanos uz slimnīcu atteicās, apgalvojot, ka viņam jāturpina filmēšanos.Taču filmēšanās nevedās- gadījās biežas aizķeršanās, dažbrīd Vinsents bija gatavs “uzsprāgt” dusmās, kas noveda Elenu līdz asarām gandrīz katras filmēšanās beigās.
Kādā reizē, nespēdama savaldīties, Elena raudādama noskrēja no skatuves.
Violeta, kāda no jaunajām aktrisēm, atrada viņu ģērbtuvē pie grimēšanās galdiņa vienās asarās.
“Kas tev notika, Elen? Kāpēc tu piepeši aizskrēji kā piesvilusi?”
“Ak, Viola, es to nevaru izturēt! Viņš neko vairs nedara, kā paredzēts scenārijā, Veigners brēc uz mani…”
“Nedusmojies uz Deividu, viņš pašlaik pats nezina, ko dara”
“Tu tikai tāpat kā visas esi neglābjami viņā ieskatījusies un tādēļ aizstāvi!”
Elenas balsī Viola saklausīja aizkaitinājumu
“Un tu ne? Es redzu kā tu uz viņu skaties, kā izmainies viņa klātbūtnē.. Arī Deivids nav vienaldzīgs pret tevi! Tici man!”
Par spīti Elenas jautājošajam skatienam, viņa turpināja:
Tev vienkārši jāatpūšas, mīļā, par to laiku es varētu patēlot tavā vietā, nu vismaz mēģinājumos, tad tu varētu paņemt brīvdienas!”
“Nē!”
Elena iebrēcās tik nelabi, ka Violetai uz brīdi aizkrita ausis.
“Es jau…” Violeta iesāka, taču nepaguva pabeigt sakāmo kad ģērbtuvē kā viesulis iebrāzās Ambera. Viņas izvalbītās acis un tas, kā viņa bija skrējusi un tagad tvēra pēc elpas, neliecināja ne par ko labu. Parasti viņa bija lēnprātīga un apdomīga, bet tagad kaut kas neiedomājami bija satraucis viņas prātu:
“Meitenes, nāciet, nāciet ātri… Deivids….”
Tagad Elena pielēca kājās kā dzelta:
“Kas ir ar Deividu? Kas viņam ir?” viņa iesaucās.
“Viņš… Viņš tiko zaudēja samaņu…”
Viņa joprojām elsa.
“Ambera, lūdzu, nomierinies un pastāsti, kas īsti notika!”
Elena stingri satvēra Amberu aiz rokas.
“Nezinu, viņš vienkārši nogāzās…. Zaudēja samaņu”
“Vai kāds izsauca ārstu?” Elena turpināja Amberu izjautāt
“Jā, es no sava telefona, viņiem kuru katru brīdi jābūt klāt!”
“Labi!” Elenas tvēriens nedaudz atslāba “es gribu viņu redzēt!”
“Elen, būs labāk, ja mēs tur nemaisīsimies” Violeta iebilda, bet Elena neuzmeta viņai ne skatienu:
“Kur viņš ir? Ambera, kur viņš ir?” viņa satraukti pagriezās pret Amberu.
“Lielajā gaitenī!”
Ne vārda nesacījusi, Elena izskrēja no ģērbtuves.
Ieraudzījusi Deividu guļam zemē viņa nekavējoties noslīga ceļos tam blakus un saņēmusi rokās viņa galvu, maigi noglāstīja viņu:
“Deivid, vai tu mani dzirdi? Tā esmu es- Elena. Deivid, mīļo Deivid!”
Elenai par prieku un izbrīnu, Deivids uz viņas vārdiem reaģēja un atvēra acis:
“Elen…” viņš nočukstēja un no jauna ieslīga nesamaņā.
“Ak kungs, tu dedz kā ugunīs, tev ir temperatūra! Kur gan viņi tik ilgi kavējas…”
Viņa sāka bažīgi skatīties sev apkārt, bet tūlīt arī piesteidzās izsauktie ārsti, viņiem sekoja Ambera un Violeta.:
“Lūdzu, nespiedieties tik cieši apkārt, jūs traucējat novērtēt situāciju!” kāds no ārstiem uzsauca.
Abas pārējās atkāpās, tikai Elena palika kur bijusi.
“Vai jūs viņu atradat? ” ārsts viņai pievērsās.
“Jā!”
Elena nolēma labāk tēlot, nekā teikt patiesību, ka viņu atrada Ambera.
“Cik sen atpakaļ tas notika?”
“Es… Es nezinu, neilgi…”
“Kā viņu sauc?”
“Deivids Senders”
(nodaļas turpinājums decembra numurā)
Edīte Vartona
Vasara
Novele
16.turpinājums
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Lietus bija rimies un kad Haritija, stundu vēlāk, uzsāka ceļu uz Kalnu, pāri laukiem lējās spoži saules stari.
Pēc Hārnijas aizbraukšanas viņa bija atgriezusi velosipēdu tā īpašniekam Krestonā, un nu viņa nebija pārliecināta, ka viņas stāvoklī varēs noiet visu ceļu uz Kalnu kājām. Pamestā māja bija pa ceļam uz Kalnu- vieta, kur viņi ar Hārniju bija pavadījuši tik daudzas laimīgas stundas, vieta, kuru viņa pazina un kura reiz bijusi viņas patvērums, bet nu ideja pavadīt tur nakti šķita neizturama un viņa domāja mēģināt virzīties uz Hamblinu, kur varētu pārnakšņot mežā, ja nu gadījumā nepietiktu spēka turpināt ceļu līdz tumsai. Viss bija rūpīgi izplānots un sagatavots nevienam nezinot. Nevienam nebija jāzina par viņas ceļojumu, tādēl nu viņa gribēja sasniegt savu galamērķi, nepiesaisto nevajadzīgu uzmanību. Glāze piena un maizes gabals brokastīs, un dažas šokolādes līdzi auduma somiņā, kā Hārnijs mēdza vadāt līdzi savā velosipēda somā, tas bija visi viņas krājumi ceļā. Jāatzīst, tas nebija pietiekami sievietei, kurai nu bija nepieciešams ēst par diviem un tagad spēki pamazam sāka viņu pamest. Jūdzi par jūdzei viņa no jauna mēroja to pašu ceļu, par kuru vēl pavisam nesen bija gluži vai lidojusi, lai satiktos ar savu mīļāko. Viss šeit bija tik pazīstams un tuvs- katrs koks, katrs akmens zem viņas kājām, viss runāja pats par sevi par to laimīgo vasaru, kuru viņi bija pavadījuši kopā, un, kad viņa sasniedza pagriezienu, kur kokiem apaugušais ceļš atzarojās no Krestonas šosejas, viņa atcerējās Evaņģēlijas telti un piepeši viņas laimīgās atmiņas nomāca atmiņas par evanģelistu, kurš pilnīgi noteikti bija varējis saskatīt visus viņas grēkus, kad tas bija viņai teicis:
“Tavs Glābējs zina visu! Nāc un atzīsti savu vainu!”
Un Haritija atcerējās, kā bija bēgusi no viņa, cenšoties izbēgt no liekas uzmanības un uzmācības, bet, vēl vairāk, pati no savas sirdsapziņas.
Tagad viņu vairs nemocīja vainas apziņas, bet tikai izmisīga vēlēšanās aizstāvēt savu noslēpumu no nežēlīgām acīm un atkal sākt dzīvi starp cilvēkiem, kuriem ciema skarbais ….nebija zināms, viņa tikai zināja, ka viņai jāglābj savu bērnu, un jāpaslēpjas kaut kur, kur neviens nekad vairs nespētu viņu uziet un atkal ko nodarīt.
Jo tuvāk viņa nonāca pie pamestās meža būdas, jo smagāk viņai kļuva iet- doma par atgriešanos tur šķita gluži vai nežēlīga un, kad viņa ieraudzīja labi pazīstamo augļu dārzu un cauri koku zariem pavīdam sudrabaini pelēko būdas jumtu, viņa beidzot padevās, un Haritija ilgi sēdēja ceļa malā, cenšoties no jauna savākt spēkus, lai spētu ieiet par salauztajiem vārtiem un, par mežonīgiem savvaļas rožu krūmiem aizaugušo celiņu, nokļūtu būdā.
Sīks lietiņš lika viņai atcerēties tos siltos vasaras vakarus, kad viņi ar Hārniju bija sēdējuši tur tumšajā telpā apskāvušies, klausoties lietus sišanos par jumtu cauri viņu skūpstiem. Liteus pieņēmās spēkā un Haritija piecēlās, lai dotos tālāk, jo viņa saprata, ka ja viņa paliks šeit vēl ilgāk, viņa pilnīgi noteikti būs spiesta meklēt patvērumu pamestajā būdā, bet to viņa nekādā gadījumā nevēlējās.
Stundas šķita velkamies bezgalīgi un iet kļuva arvien grūtāk un grūtāk un Haritija nodomāja, kā gan viņa varēs panest šo bērnu vēlāk, ja jau tagad viņai tas likās tik smags. Viņa apstājās, lai apēstu līdzi paņemto ābolu un maizes šķēli, pirms turpināja ceļu. Mākoņi bija sabiezējuši un, viņai ejot, vējš dzina sejā sīkas, baltas šutriņas- pirmo sniegu pār Hamblinu. Cenšoties ignorēt nogurumu un sniegu, kurš apgrūtināja iešanu vēl vairāk, Haritija turpnāja iet- viņai bija jāsasniedz galamērķis, pirms vēl bija iestājusies tumsa. Pašlaik viņai nebija konkrēta plāna par to, ko viņa darīs, kad būs nonākusi galā un kā tas būs. Viņa tikai gribēja satikt Lifu Haijatu un prasīt, lai tas viņu pie mātes.
Tobrīd pār viņu vēlreiz nāca nāvīgs noguruma vilnis un Haritija apsēdās uz soliņa, atspiedusi galvu pret koku, uz brīdi aizvēra acis un dziļi ieelpoja un izelpoja. Ceļš, par kuru viņa bija nākusi un mākoņainās debesis, no kurām joprojām krita slapja sniega pārslas, uz brīdi izzuda viņas acu priekšā, un Haritijai šķita, ka viņa riņķo kaut kādā briesmīgā tumsā.
Kad Haritija beidzot atvēra acis, viņa ieraudzīja cilvēkus, kuri bija sapulcējušies viņai apkārt un vienā no tiem, caur joprojām aizmiglotu apziņu, viņa atpazina Lifu Haijatu, kurš bija pietupies un skatījās uz viņu ar satraukumu un neizpratni viņa sejā. .
Viņa arī saprata, ka tas viņai ko vaicā un tagad, saņēmusi spēkus, viņa čukstēja:
“Es eju uz Kalnu!”
“Uz Kalnu?”
Vīrietis pārvaicāja un, kad viņš piecēlās kājās, tagad Haritija ieraudzīja vēlvienu tēlu, kurš stāvēja aiz viņa ar pazīstamu sārtu seju un zeltītām brillēm uz viņa grieķu tipa deguna.
“Haritij! Ko tu te dari?”
Misters Mailss iesaucās, atlaižot grožus un izrāpjoties no ratiem, kuros, bija atbraucis.
Haritija pacēla savas smagās acis uz viņu:
”Es gatavojos redzēt savu māti! ”
Abi vīrieši paskatījās viens uz otru, un uz brīdi neviens no viņiem nerunāja.
Tad misters Mailss teica:
“Tu izskaties slima, mana mīļā, un tas ir tāls ceļš! Domā, ka tas ir gudri iet tik tālu? ”
Haritija piecēlās:
“Man jātiek pie viņas! ”
Mistera Mailsa sejā parādījās neskaidra smīnīga izteiksme, akad viņš no jauna saskatījās ar Lifu Haijatu un tad turpināja:
“Tad zini- tevi brīdināja! ”
“Es nezinu, ko tu ar to domā, es gribu iet pie viņas!”
Mailsa kungs mierinoši uzlika savu roku uz viņas rokas:
“Mans bērns, tava māte mirst! Lifs Haijats uzmeklēja mani, lai atvestu šurp. Brauc kopā ar mums! ”
Viņš palīdzēja Haritijai iesēsties sēdeklī blakus viņam un viņi uzsāka ceļu uz Hamblinu. Lifs Haijats nāca aiz ratiem kājām. Tagad Haritija juta atvieglojumu par to, ka atradies kāds, kurš bija piekritis aizvest viņu uz turieni. Nebija jau daudzi, kuri turp dotos ikdienā, izņemot pašu ministru, kad kāds no kalniešiem bija miris un tagad tā bija viņas māte, kas tur nomira- vietā, kur viņa bijusi tikpat vientuļa, kā jebkurš šajā pasaulē, kurš novelk savu nožēlojamo dzīvi klusā, dieva pamestā nostūrī un turpat arī to nobeidz, nevienam par to tā īsi nemaz nezinot. Brīdi Haritija varēja skaidri izjust šo viņas izolētību, tad viņu pārņēma izbrīns par mistera Mailsa dīvaino lēmumu, būt tam, kurš ļauj viņai to aptvert un piekrita aizvest viņu pie mātes viņas pēdējā stundā. Viņš nebūt nebija viens no tiem cilvēkiem, kurš labprātīgi mērotu visu šo ceļu uz Kalnu, bet te nu viņš bija, vadot zirrgu ar ratiem, kurā viņa sēdēja, lai dotos satikt savu mirstošo māti, tā, it kā tas viņam nebūtu nekas neparasts. Kādu ceļa gabalu viņi brauca klusēdami un šis klusums Haritijai nozīmēja vairāk kā vārdi, tik daudz, ka asaras pašas no sevis sāka plūst pāri viņas vaigiem. Mailsa kungs bija to ieraudzījis un tagad, vēlreiz uzlicis savu roku uz viņas rokas, viņš maigi vērsās pie viņas vaicājot:
“Vai tu visbeidzot man nepateiksi, kas tevi nomāc, mans bērns?”
Haritija par atbildi tikai papurināja galvu un viņš neuzstāja izprašņāt vairāk. Kādu brīdi atkal iestājās klusums, pirms Mailsa kungs ierunājās no jauna:
“Pasaki, ko tu zini par savu bērnību, Haritij? Par to laiku, pirms tu nonāci Ziemeļdormerā.”
“Neko daudz vairāk, to man tika teicis Rojala kungs, ka es esot šurp atvesta, kad mans tēvs nonācis cietumā”
“Un kopš tā laika tu nekad vairs neesi bijusi tur augšā?”
“Nekad!”
Mailsa kungs atkal klusēja, tad viņš teica:
“Es priecājos, ka mēs to tagad daram kopā! Varbūt mēs varam atrast tavu māti vēl dzīvu, un, varbūt, viņa pat zinās, ka tu esi atnākusi ”
(turpinājums sekos)
Vārds, ko grūti izrunāt
Ļoti reti un neizpētīti cilvēku personvārdi
Imalda Vuda
- EDIGNA- tas ir kādas svētās mūķenes vārds, kura dzīvoja vientulībā liepas koka dobumā Pučā pie Firstenfeldbrukas, Bavārijā, aizbēgusi no piespiedus laulības, šeit viņa gūst ievērību kā brīnumdare un svētā patrone. Leģendas vēsta, ka tā bijusi Francijas karaļa Henrija 1.meita
- EGA- indonēziešu sieviešu personvārds ar nozīmi “varavīksne”vai “skaistas krāsas”. Tas zināms arī kā uzvārds “ Ega” vai “Esene” Nīderlandē un kā “Ege” Turcijā un Norvēģijā. Arī no vīriešu personvārda Edgars, kas anglosakšu valodā “ēad”skaidrojams kā “īpašums”
- EGISA- Karachay-Balkaria kalniešu, kuru sarunvaloda ir turku, valodā tas nozīmē “dvīņi”
- EIFRITA- ebreju valodā tas nozīmē “auglīga zeme”, Vecajā Derībā tā arī sauca vienu no Kaleba sievām un tā ir vieta Bībelē, kur tika apglabāta Reičela
- EIJA- cēlies no somu tautas izsauciena “eijaa!”, bet tāpat, iespējams, tas varētu būt radies no tādiem personvārdiem kā Eila un Helga, kas nozīmē “svētība, svēts “, vai vecajā Normāņu valodā – laba laime. To izrunā kā “AY-yah” un šis vārds ir populārs Somijā, Zviedrijā un tāpat- Malaizijā
- EILA- tas nav viennozīmīgs vārds, tā nozīme atkarīga no tā kutūras konteksta, kurš iemieso šī vārda spēka, gaismas un arī dabas skaistuma īpašības. Piemēram, ivritā šis vārds nozīmē “ozolkoks”, savukārt, somu un skotu (gēlu) valodā tas apzīmē gaismu. Šī vārda izcelsmes saknes nākušas no ziemeļu un vesiešu tradīcijām ar tiem raksturīgajām izrunām, bet iespējams tā ir saīsināta forma no vārda Eilwen
- EINE- somu sieviešu dzimtas personvārds ar nozīmi “viena”, arī sieviedzimtas atvasinājums no vīriešu personvārda Einars- seno ziemeļu Einarr-viens, arī- herr-karotājs, armija
- ELHENIA- tā varētu būt modernizēta forma no sieviešu personvārda Elena vai arī Helena, kas nozīmē “spilgta gaisma”, “gaišā”
- ELLEAH- sieviešu dzimtas personvārds, kas iespējams ir atvasinājums no franču pesonvārda ELLA, vai arī ir ebreju izcelsmes vārda Eliah atvasinājums un tas nozīmē “gaisma”, “skaists”
- ELOFS- ziedru izcelsmes personvārds, kurš darināts no agrākās Normāņu valodas vīriešu personvārda EILEIFRS ar nozīmi- vienīgais mantjums, dzīve
(turpinājums decembra numurā)