Literāri radošais žurnāls
Literārā Auss
Oktobris
2025
Ievadraksts
Rudenīgs sveiciens šī gada rudens nu jau otrajā mēnesī!
Līdz ar rudeni “Literārā Auss” nāk ar nelielām izmaiņām- arī turpmāk elektroniskais žurnāls iznāks KATRU mēnesi, bet sākot ar oktobra mēnesi, iespējama žurnāla satura sadalīšanās divās daļās- mēneša sākumā un mēneša beigās. Satura papildinājums būs pieejams katru dienu vai ar ik pāris dienu intervālu, uzlabojot arī satura kvalitāti un veicot tā modernizāciju. Piemēram, šajā mēnesī, 5.oktobrī atzīmējot Pasaules Skolotāju dienu, “Literārās Auss” redakcija piedāvā iepazīties ar pirmo reizi Al sistēmas ģenerētu 1. Al klasi, kurā visi skolēnu tēli ir Al ģenerēti un to personvārdi un uzvārdi ir Al ģenerēti un redakcijas izvēlēti un pielāgoti katrai personai. Tāpat sveiciens žurnāla lasītājiem Hallovīnas svētkos (30. oktobrī). Labākam efektam, ieteicams noklausīties mūzikas un audio ierakstu vienlaicīgi. Tagad “Literārās Auss” Augusta mēneša numurā izlasāms arī “parāds” par “Nakts taksometra” nodaļu.
Lasītāju ievērībai!
Mīļie lasītāji!
Paldies visiem par aktivitāti, skatoties “Naktsmītni”! “Literārās Auss” redakcija šajā mēnesī sagatavojusi saviem lasītājiem īsus piemērus no mūsdienu pasakas “Naktsmītne” video ieraksta arī citās pasaules valodās. Ja tas palīdz jums labāk izprast video saturu un ir ieinteresējusi kāda no valodām, kurā piedāvājam to noklausīties, lūdzu, rakstiet komentārus. Iespējamas arī korejiešu, ķīniešu, somu, igauņu bulgāru un citas valodas. Taču vislielākais jaunums ir tas, ka sākot ar šo mēnesi, varat būt mūsu sekotāji arī Youtubā (saites ar video pieejamas www.imavuda.lv mājas lapas augšpusē.
Paldies par izpratni, pacietību un interesi.
Tiksimies arī nākamajā mēnesī, jūsu Imalda Vuda
Smaragda gaiss
Mūsdienu pasaka
Imalda Vuda
“Es tev došu melnu vilku, viņš tevi aizvedīs pie Kraukļu Karalienes!” Gorms teica Kaelenam atvadoties. Viņš uzsvilpa (uzsauca) un vilks bija klāt.
“Paldies, Gorm! Paliec sveiks!”
“Atceries manas mācības!”
“Atcerēšos!”
Un tā, Kaelens uzsēdās melnajam vilkam mugurā un viņi uzsāka ceļu. Vilks skrēja neapstājoties, viņi gāja dienu un nakti, viņi turpināja ceļu par kailiem klajumiem un purviem, un pakalniem vairākas dienas un naktis pēc kārtas- naktī Kaelens gulēja sēdēdams vilka mugurā, kamēr tas turpināja ceļu, bet dienā viņi … un gandrīz pēc nedēļas, viņi nonāca vietā, kur beidzās purvainā, neauglīgā zeme un tur
Sarkans pilnmēness kā Gorms bija teicis, uzlēca tajā naktī
Jo tuvāk viņi nonāca vietai, kur vajadzēja atrasties Kraukļu Karalienes pilij, jo apkārt kļuva arvien aukstāks un aukstāks, mitro, purvaino zemi tagad nomainīja sasalums, viņiem pretīm sitās ass sniegs.
“Kraukļu Karaliene ir Ziemas, Nāves un Likteņa dievība!”
Kaelens atcerējās Gorma sacīto.
Vilks uz brīdi apstājās un skatījās apkārt, it kā pārdomājot, kas tam darāms tālāk.
“Jūsu Majestāte! Es jums ko atvedu! Viņš mēģināja ielauzties pilī!”
“Nu, nu! Mums ir ciemiņi šonakt!” Kraukļu Karaliene piecēlās no sava troņa “tas ir patiess retums šeit! Un vēl Sarkanā Pilnmēness naktī! Kā tu šeit vispār nonāci un kādēļ esi šeit? Iekļūt Kraukļu Karalienes pilī CILVĒKAM ir tikpat kā neiespējami! Vai ir vēl kāds, kurš tevi šurp atveda? Kurš zināja ceļu kā iekļūt?” tagad viņas tonis bija kļuvis ass un strikts, kad viņa pavērsa savu zizli pret Kaelenu.
Sargs vēl joprojām cieši turēja Kaelenu aiz apkakles, tā ka viņš varēja tikai pacelt acis uz karalieni……
“Jūsu Majestāte! Esmu mērojis ceļu, kurš cilvēku laika apmērā varētu būt mēnesis, esmu bridis cauri purviem un gājis pa nekurieni… Esmu izsalcis un novārdzis” Kaelens nolieca galvu Kraukļu Karalienes priekšā, viņš nedrīkstēja teikt, ka nokļuvis šeit dažu dienu laikā, pateicoties melnajam vilkam, kuru Gorms tam bija devis un baidījās, ka Karaliene to agri vai vēlu sapratīs.
“Es nejautāju cik ilgi, es jautāju, kā tu šeit iekļuvi!” Kraukļu Karaliene atsēdās savā tronī un noskatīja Kaelenu no galvas līdz kājām “patiesībā tu neizskaties izgājis cauri visām tām grūtībām, kuras tu man tagad stāsti… Tas varētu nozīmēt tikai to, ka tev ir kāds labvēlis UN TU PATEIKSI, KURŠ TAS IR! TŪLĪT!”
“Es..”
“Uz … kameru!”
“Lūdzu nevajaga! Lūdzu apžēlojieties, Jūsu Majestāte!”
Bet Kraukļu Karaliene viņā neklausījās.
Galds bija nokrauts ar visādiem labumie- tur bija … To visu ieraugot, Kaelenu pārmāca izsalkums un viņš aizmirsa par Gorma brīdinājumiem. Viņš piegāja pie galda un grāba no tā ko varēja, bet kad viņš paskatījās tuvāk, par ēdienu bļodām ložņāja tārpi. Tikai tagad viņš atcerējās, ka Gorms tika tam teicis neko neēst un nedzert, bet bija jau par vēlu- viņš bija ….
Kaelens vēl dzirdēja Kraukļu Karalienes smieklus un tad viņa acu priekšā viss aptumšojās.
Kaelens dziļi ieelpoja un viņa acis atvērās. Pagāja laiks, kamēr viņš saprata, kur atrodas, bet tas, ko viņš saprata, izbrīnīja viņu vairāk nekā viss iepriekšējais, ko viņš līdz šim bija piedzīvojis- sev par lielu izbrīnu, Kraukļu Karalienes pilis bija izzudusi kā nebijusi, nebija arī ne melnais vilks, ne džungļu trollis…viņš atkal atradās senajā templī, zaļā gaisma un indīgie tvaiki bija izzuduši. Cauri šaurajiem logiem tumšajā telpā izlauzās saules stari, tie izgaismoja akmens grīdu un sienas- tagad Kaelenens redzēja, ka ….
Vai patiešām viņam tas viss bija izlicies? Vai viņš to bija tikai sapņojis? Cik ilgi viņš šeit tā bija gulējis? Smaragda izgarojumi bija viņu apreibinājuši un aizveduši pavisam citā pasaulē. Vai tā bija mirušo pasaulē, kurā viņš bija nokļuvis? Tad jau iznāk, ka viņš uz brīdi ir bijis pamiris! Vai varbūt sapņojis? Kaelens lēnām piecēlās, vēl aizvien skatīdamies visapkārt.
(turpinājums sekos)
“Sveicināti Hallovīnas pilsētā, kur jūs varat izbaudīt stindzinošākās un aizraujošākās fantāzijas! Tu esi atbildīgs (atbildīga) par savu dzīvi, šeit valdu es un tikai es nosaku vai Tu šeit paliksi vai ne! Priecīgu Hallovīnu! “
Amēlija B. Edvardsa
Spoku kariete
Hallovīnu stāsts
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Kopš tās šausminošās nakts, kad norisinājās notikumi, par kuriem jums pastāstīšu, pagājuši nu jau divdesmit gadi, bet manās atmiņās šie notikumi iespiedušies kā zīmogs, kurš visu manu turpmāko dzīvi tika apzīmogojis ar kaut kādu dīvainu smagumu, kuru nesu sev līdzi kā slogu. Šajos gados- šajos garajos divdemit gados- par notikušo esmu pastāstījis tikai vienam cilvēkam un ar to ir gana, pat savai sievai ne. It īpaši jau viņai, zinot kā tas satrauktu viņas prātu un samaitātu viņas dzīvi, bet to es nepavisam nevēlējos, tādēļ turēju mēli aiz zobiem un klusēdams dzīvoju tās nakts notikumos. Bez tam, jutos pārāk nomocīts no tā visa, tādēļ nevēlējos nekādus papildus jautājumus, nekādus spriedumus vai apsūdzības un arī vēl tagad tos nevēlos, tādēļ, lūdzu, pieņemiet par labu esam to, ko jums stāstīšu un, dieva dēļ, neapšaubiet manis stāstīto, jo tā ir patiesība, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos.
Un tā… . .
Tas bija decembra mēnesis un vējš pūta no austrumiem, visu dienu biju gājis cauri vientuļam, plašam tīrelim kaut kur tālu Anglijas ziemeļos, kad piepeši pazaudēju ceļu. Tikpat negaidīti uznāca sniega vētra un sāka sabiezēt vakara krēsla. Tas bija patieši drūms tīrelis un, jāsaka, tā nudien nebija patīkamākā vieta, kur var pazaudēt ceļu. Aizsedzu acis ar roku, lai aizsargātu tās no aso sniega graudu trāpījuma sejā, un aplaidu skatienu satumsušajam purpurainajam tīrelim, kur zemākie pakalni varēja sniegties aptuveni desmit vai pat divdesmit jūdžu atttālumā, cerībā saskatīt kaut kādu pazīmi, kura varētu liecināt par kādu ciematu, vai citu dzīvības pazīmi tuvākajā apkārtnē, bet nekā- nespēju saskatīt nevienu, kaut vismazāko dūmu strūklu, kas varētu liecināt par kādu māju tuvumā, nevienu cilvēku iemītu taku, vai nožogojumu, tikai bezgalīgs tīrelis, kuru tagad kapāja sniega graudi. Man neatlika nekas cits, kā doties uz priekšu, cerot atrast kādu patvērumu. Sniega vētra apgrūtināja iešanu, bez tam, biju kājās jau kopš rītausmas un nebiju ēdis kopš brokastīm, aukstums kļuva arvien nežēlīgāks un strauji tuvojās nakts. Līdz ar tumsas iestāšanos, mana sirds kļuva arvien smagāka, domājot, ka mana jaunā sieva jau droši vien ar nepacietību gaida mani mājās, bijām precējušies četrus mēnešus un, protams, ļoti laimīgi, viņa bija lūgusi mani atgriezties pirms krēslas un es biju viņai to apsolījis, bet nu manas cerības izkļūt no šejienes kļuva arvien vājākas. Tagad būtu atdevis jebko, lai tikai savu doto solījumu turētu. Zināju, ka ar labām vakariņām, stundas atpūtu, un zinošu gidu, es joprojām varētu nokļūt atpakaļ pie viņas vēl pirms pusnakts, ja tikai varētu atrast kādu patvērumu, kur nedaudz ieturēties un atpūsties, bet, kā rādījās, man nebija itin nekādu cerību uz to. Vēl joprojām sniga un nakts sabiezēja arvien vairāk. Man bija kas jādara, pat ja tas būtu gluži veltīgi, nevarēju taču pieļaut, ka aizeju bojā šajā sasodītajā sniegputenī un neviena dzīva dvēsele par to pat neuzzinātu, jo tādas te tuvākajā apkārtnē tīri vienkārši nebija. Es apstājos un kliedzu, cerībā, ka varbūt kāds mani tomēr sadzirdēs, bet visapkārt bija tikai klusums, nekādas atbildes. Sāku justies pavisam neomulīgi, atceroties nostāstus par visiem tiem ceļiniekiem, kuri bija nokrituši sniegā un nosaluši. Es nodrebēju par to domājot- bija grūti mirt tagad, kad viss vēl bija ceļa sākumā, kad mājās gaidīja sieviete, kura tikai nesen bija kļuvusi mana sieva un, kuru tik ļoti mīlēju, un es kliedzu no jauna, cenšoties šīs domas aizraidīt. Es kliedzu un klausījos. Vai manam kliedzienam kāds atbildēja, vai arī es tikai to iztēlojos? Brīdi patiešām nekas nenotika un tad, pēkšņi, tumsā parādījās gaismas plankums, tas izmainījās un izzuda, bet tad tas kļuva arvien gaišāks un strauji tuvojās, un, man par lielu prieku, drīz vien manā priekšā stāvēja vecs vīrs ar laternu.
“Ak, paldies Dievam!” man izlauzās negaidīts prieka sauciens. Pēc stundām ilgas vientulības un bezcerības ieraudzīt otru dzīvu cilvēku bija patiess prieks, satikt kādu, pat ja tas bija tikai vecs, īdzīga paskata vecis ar laternu rokā, kāds bija šis.
Vecais vīrs saīdzis uz mani paskatījās, pacēlis savu laternu augstāk, lai redzētu manu seju:
“Kāpēc tā?”
Viņš īsi noprasīja, acīmredzami ne uz pusi nebūdams tik iepriecināts par mūsu satikšanos, kāds biju es.
“Nu par jums taču! Sāku jau baiļoties, ka, galu galā, vairs nesatikšu šeit nevienu dzīvu dvēseli un man tā arī nāksies te palikt, un domāju, ka tas, ka dzirdu kādu atsaucamies uz manu saucienu ir tikai manas iedomas! ”
“Eh, ļaudis jau laiku pa laiku tiek atmesti kaut kur malā, ja Kungs to tā tika domājis!”
“Ja Kungs ir tā domājis, ka jūs un es abi pazudīsim kopā, draugs, mums viņam ir jāpakļaujas” es atbildēju, “bet es nekādā ziņā nedomāju būt pazaudis šeit viens, bez jums!” brīdi skatījos uz svešo,vējs ar sniegu kapāja mums sejā un pluinīja mūsu drēbes, tad es turpināju:
“ Cik tālu īsti no šejienes ir līdz Dvoldingai?”
“Nu būs kādas divdesmit jūdzes, vairāk vai mazāk!” vecis noburkšķēja, vēl joprojām neizrādot ne mazāko laipnību.
“Un tuvākais ciems?”
“Tuvākais ciems ir Vuke, divpadsmit jūdzes otrpus šejienes”
Tātad man bijusi taisnība, domājot, ka tuvumā nav nevienas apdzīvotas vietas.
“Bet kur tādā gadījumā tad jūs dzīvojat ?”
Mans jautājums šķita gluži loģisks.
“Es nedzīvoju nevienā no tām!” viņš teica, negaidīti parāvis ar laternu vēl augstāk pret mani.
“Jūs dodaties mājās, es pieņemu?” turpināju svešo iztaujāt, cerībā uzzināt, kur, iespējams, varētu nomitināties, lai pārlaistu šo nakti ar jumtu virs galvas
“Varbūt….”
“Tad es iešu līdzi!”
Vecais vīrs papurināja galvu un domīgi noberzēja degunu gar laternas rokturi.
“Tā tas neiet!” viņš norūca “viņš neļaus jums palikt! Tikai ne viņš!.”
Sapratis, ka tā ir mana iespēja, es neatlaidos:
“Nu to mēs redzēsim!” es atbildēju “kas viņš ir?”
“Kungs!”.
“Un kas ir tavs kungs?”
“Tā nav tava darīšana!” vecis īsi atbildēja.
“Nu, labi, tu tikai parādi ceļu un es parūpēšos, ka tavs kungs dod man patvērumu un vakariņas šonaktnakt! Sarunāts?” arī es garākās sarunās neielaidos, bet arī atstāties negrasījos.
“Eh, vari jau izmēģināt savu laimi, ja domā, ka tā tik viegli nāks tev pretī!” mans nelaipnais ceļabiedrs tikai nomurmināja un, vēl aizvien kratot galvu, kā tāds rūķis sāka klemberēt pret vēl joprojām krītošo sniegu. Mēs gājam labu gabalu pa nekurieni klusēdami, tikai cīnoties ar puteni, kurš dzinās mums pretīm, kad piepeši kaut kur tumsā pavīdēja liels stāvs un milzīgs suns saniknoti riedams, sajutis svešu smaku, izskrēja mums pretīm.
“Vai šī ir tava māja?” es jautāju.
“Tieši tā, šī ir māja!” svešais atbildēja, tad pacēla roku pret vēl joprojām trakojošo suni “ sēdēt, Bey!”
Suns, acīmredzami, pieradis pie saimnieka komandām apsēdās un vecis ieslidināja roku svērku kabatā, taustoties pēc atslēgas.
Turējos viņam labi tuvu, lai kuru katru brīdi varētu iekļūt mājā pirmāk. Laternas mestās gaismas aplī pamanīju, ka smagās ieejas durvis apkaltas ar dzelzs naglām, kā to dara ar cietuma durvīm. Vecis pagrieza atslēgu un tās atnāca vaļā. Izmantoju savu izdevību un, paspraucies viņam garām, iegāju mājā pirmais.
Tā bija milzīga telpa, kuras viens gals bija nokrauts ar kukurūzu līdz pat jumtam, otrā tika uzglabāti miltu maisi, lauksaimniecības darbarīkim mucas un visu veidu zāģmateriāli, pie griestu sijām karājās šķiņķis, kokmateriālu plātnes un buntes ar žāvētiem garšaugiem ziemai.
Uz grīdas telpas vidū stāvēja daži milzīgi objekti, pārklāti ar netīrām lupatām, augstumā tie sniedzās līdz pat pusei jumta spāres. Mani pārņēma nepārvarama ziņkāre, kas gan zem šīs lupatas varētu būt un, pacēlis šī auduma stūri, man par pārsteigumu, ieraudzīju liela izmēra teleskopu, kas uzstādīts uz pārvietojamas platformas ar četriem maziem riteņiem. Caurule bija izgatavota no krāsota koka, kas sasaistīta ar apaļām no metāla izgatavotām joslām, tā bija rupji modificēta un patiesi liela- cik varēju novērtēt nespodrajā gaismā, kura šeit krita, tā varēja būt mērama vismaz piecpadsmit collas diametrā. Un kamēr es vēl apbrīnoju neparasto instrumentu, apsverot, vai tas nav kāda pašmācīta optiķa darbs, atskanēja zvans..
“Tas ir jums!” mans pavadonis teica, ar gandrīz ļaunprātīgu smīnu sejā “Jonders ir savā istabā!”
Viņš norādīja uz zemām, melnām durvīm telpas pretējā pusē. Es šķērsoja istabu, nonācis pie melnajām durvīm, pāris reizes skaļi pieklauvēju, un atbildi tā arī nesagaidījis, devos iekšā. Redzot mani ienākam, liela auguma sirms vīrs piecēlās no sava rakstāmgalda, kurš bija apkrauts ar grāmatām un dokumentiem, un pārpalaida man stingru skatienu:
“Kas tu esi?” visbeidzot viņš ierunājās “kā tu šeit nokļuvi un ko tu gribi?”
“Džeims Murrajs, advokāts” es pieklājīgi stādījos priekšā “ redziet, es tiku mērojis ceļu pāri tīrelim kājām vairākas stundas, bet uznāca negaiss un es nomaldījos. Jūtos noguris un vienīgais, ko pašlaik vēlos ir vakariņas un naktsmītne”
Viņš sarauca savas biezās, izspūrušās uzacis:
“Mana māja nav nekāda viesnīca!” mājas saimnieks man skarbi uzsauca, tad pagriezās pret veci, ar kuru biju šurp atnācis “Jakob, kā tu uzdrošinājies atvest šurp šo svešinieku?”
“Es viņu neatvedu!” vecais tikpat neapmierināti noburkšķēja “viņš sekoja man pāri tīrelim un ielauzās šeit pirms manis, tiklīdz biju atslēdzis durvis, neuzspēju viņu aizturēt!”
“Pasakiet, kungs, ar kādām tiesībām jūs ielauzieties manā mājā?” mājas saimnieks tagad uzrunaja atkal mani.
“Nu teiksim, tas ir tāpat kā es būtu pieķēries jūsu laivai, ja grasītos slīkt! Tas ir izdzīvošanas nolūkos!”
“Izdzīvošanas?”
“Sniegs jau tagad sniedzas vismaz collu augstumā” es mierīgi atbildēju “un tas būtu pietiekami dziļi, lai apraktu mani vēl pirms rītausmas, ja paliktu tur pārnakšņot”
Viņš piecēlās un sperdams lielus soļus, piegāja pie loga, atvēris smagu, melnu aizkaru, vecis paskatījās ārā, viņa seja nedaudz apskaidrojās, kad viņš atskatījās uz mani:.
“Tā ir taisnība!” viņš teica, tagad jau pielaidīgāk “labi, ja vēlaties, variet palikt līdz rītam!” tad atkal uzrunāja manu ceļabiedru: “Džeikob, pasniedz mums vakariņas!”
Uzrunātais paklanījās un aizgāja, bet mājas saimnieks piegāja pie sava rakstāmgalda, un piesēdies pie tā, atsāka savus pētījumus, no kuriem biju viņu iztraucējis.
Es novietoju savu ieroci istabas stūrī, pieliku krēslu tuvāk kamīnam un, pārbaudījis pulksteni aprēķināju, ka man pieder ceturtdaļa stundas brīva laika.
Šī māja bija patiesi dīvaina, bet kaut kas tajā piesaistīja manu uzmanību- grīdas šeit bija kailas bez paklājiem, viena daļa baltās sienas bija apgravētas ar kaut kādām dīvainām diagrammām, bet otru sienas daļu aizsedza grāmatu plaukti, kuri bija piepildīti ar filozofijas instrumentiem, no kuriem, jāatzīst, daļu es nezināju.
Vienā kamīna pusē stāvēja grāmatu skapis ar seniem, laika zoba skartiem folio, otrā pusē- nelielas ērģeles, kuras bija rotātas kokgriezumiem, kuri attēloja no vienas puses svēto, no otras puses- velnu. Istabas tālākajā galā bija bufete, par tās pusatvērtajām durvīm, no vietas, kurā sēdēju, varēju saskatīt tajā rūpīgi sarindotus ģeoloģiskos paraugus, ķirurģijas preperātus, tīģeļus, retortes un burkas ar dažādām ķīmiskām vielām, savukārt kamīna plauktā, kurš atradās man gluži pretīm, bija izvietoti tādi mazi objekti kā Saules Sistēmas modelis, sīka, galvaniska batereja un mikroskops. Katrs krēsls te bija apkrauts un katrs kakts piepildīts ar vienu uz otras saliktām grāmatām, kuras veidoja paaugstu torni. Pa grīdu mētājās kartes, veidnes, papīri pierakstiem un visu veidu zāģmateriāliem. Kur vien es pievērsu acis, atklājās kas jauns. Nē, tik dīvainu telpu man, nudien, mūžam nebija gadījies ieraudzīt!
Atkal un atkal mans skatiens izsekoja telpu no tā viena gala līdz otram, laiku par laikam pievērzdamies no istabas dīvainā iekārtojuma uz tās saimnieku un atpakaļ, jautājot sev, kas gan īsti viņš varētu būt.
Ievēroju, ka viņam ir neparasti pareizi veidota galva- galva, kura bija arī smadzenes, bet tā drīzāk atgādināja dzejnieka nevis filozofa galvu. Lai vai kā, viņā jautās kaut kas māksliniecisks. Deniņos tā paplašinājās, izvirzoties abpus acīm un to apņēma raupja, bagātīga sirmu matu rota un viņa profilā es saskatīju Ludviga van Bēthovena tēlu. Varbūt tādēļ, ka viņam bija tādas pašas dziļas līnijas ap muti, tādas pašas izvagotas uzacis un koncentrētā izteiksme, ar kādu tas skatījās caur biezajām uzacīm.
Jakobs par šo laiku bija parūpējies par vakariņām un, kamēr es tā vēroja mājas saimnieku, durvis atvērās un viņš ienāca nesdams paplāti ar dažādiem labumiem.
Saimnieks tagad aizvēra grāmatu, kuru bija studējis, piecēlās un jau ar lielāku pieklājību, nekā viņš vēl bija parādījis pirms brīža, aicināja mani pie galda. Tā vien šķiet, doma par vakariņām bija mīkstinājusi viņa dvēseli un uzlabojusi omu.
Man priekšā tika novietots šķiņķis un olas, klaips brūnas maizes un pudele apbrīnojama šerija.
Jutos patiesi izsalcis, tādēļ ar prieku ķēros pie piedāvātā ēdiena.
“Ticu, jūsu apetīte noteikti kompensēs mūsu pieliekamā trūkumu!” mans ceļabiedris ieteicās, brīdi vērojis mani ēdam. Biju pārņemts savā patīkamajā nodarbē un nu iztraucēts, proestēju, ka ko tik garšīgu savu mūžu neesmu ēdis.
Viņš stīvi palocījās un arī piesēdās pie vakariņu galda, tikai viņam salīdzinoši ar vakariņām, kuras tika pasniegtas man, bija pavisam vienkāršas- tās sastāvēja no piena krūzes un bļodas ar putru. Mēs ēdām klusumā, un, kad mēs bijām pabeiguši vakariņot, Jakobs atkal aiznesa paplāti. Pievilku krēslu atpakaļ, tuvāk kamīna ugunij, un, man par pārsteigumu, mājas saimnieks darīja to pašu. Piepeši viņš pagriezās pret mani un teica:
“Ser, esmu dzīvojis šeit jau divdesmit trīs gadus un šajā laikā es neesmu redzējis šeit nevienu svešinieku un lasījis nevienu laikrakstu. Jūs esat pirmais svešinieks, kurš ir šķērsojis manu slieksni vairāk nekā četru gadu laikā. Varbūt jūs varētu man dažos vārdos pastāstīt par to ārpasauli, no kuras esmu tik ilgi bijis šķirts? “
“Lūdzu, jautājiet visu, kas jūs interesē! Esmu pilnībā jūsu rīcībā!”
Mājas saimnieks pamāja ar galvu. Viņš sēdēja saliecies uz priekšu un raudzījās ugunī, viņa elkoņi bija atspiesti pret ceļgaliem, tā ka viņa zods nu perfekti iegūla viņa plaukstās, kā cilvēks, kurš pārdomā ko svarīgu.
Viņa pētījumi, kuri galvenokārt attiecās uz zinātniskiem jautājumiem un, kuru vēlākais progress, kas attiecās uz praktiskajiem dzīves mērķiem, bija man gandrīz pilnīgi neizprotams, bija tik sarežģīti manam prātam, ka, jāatzīstās, jutos patiesi atvieglots, kad bez jekādas liekas izjautāšanas un dikusījām, kas attiektos uz viņa darba analīzi, viņš sāka izklāstīt pats savus secinājumus par faktiem, par kuriem biju viņam vaicājis pirms tam. Viņš runāja gandrīz pilnībā aizmirsis par manu klātbūtni un es klausījos viņā kā apburts. Vēl nekad savā mūžā nebiju dzirdējis neko tamlīdzīgu-viņš runāja līdzībās ar visām filzofijas sistēmām, tur bija smalka analīze un drosmīgi vispārinājumi. Viņš runāja ar nepārtrauktu intensitāti un spēcīgu pārliecību, vēl joprojām saliecies krēslā uz priekšu, viņa acis vēl aizvien kā piekaltas sekoja uguns dejai kamīnā. Viņš piepeši mainīja stāstījuma tēmas no praktiskās zinātnes līdz garīgajai filozofijai, no elektrībai vados līdz elektrībai nervos, no vatiem līdz Mesmēram, no Mesmera līdz Reihenbaham, no Reihenbaha līdz Svedenborgam, Spinozai, Kondiljakam, Deskartam, Bērklijam, Aristotelim, Platonam, Austrumu magiem un mistiķiem, un, lai gan man jāsaka, šīs nepārtrauktās tematu maiņas bija mulsinoši savā daudzveidībā un vērienā, tās šķita vieglas un harmoniskas uz viņa lūpām kā sekvences mūzikā.Tās pārsniedza visas tās robežas, kuras mēs zinām par iespējamo fiziku un dziļi iesniedzās cilvēkam neredzamā pasaulē. Viņš runāja par dvēseli un tās tieksmēm, par garu un tā spējām, par otro redzi, par pravietojumiem, par parādībām, spokiem, spektru un pārdabiskiem vārdiem, kurus nolieguši visu vecumu skeptiķi un apliecinājuši lētticīgie.
“Pasaule,” viņš teica, “ar katru stundu top arvien skeptiskāka pati savā šaurajā rādiusā un stundas vairāk un vairāk skeptiski par visu, kas atrodas ārpus tās šaurā rādiusā, un mūsu zinātnes vīri veicina letālu tendenci. Viņi nosoda kā izdomājumu visus, kas pretojas viņu eksperimentiem, saucot par nepatiesu visu, ko tie nevar nodot laboratorijas pārbaudei. Pret kādu māņticību viņi tik ilgi ir izturējuši karu, kā pret ticību parādībām? Bet kāda māņticība tik ilgi un tik stingri turas cilvēku prātā? Parādiet man jebkuru faktu fizikā, vēsturē, archæoloģijā, ko atbalsta tik plašas un tik dažādas liecības.
Viņš runāja ar rūgtumu un tad uz dažām minūtēm apklusa, tad pacēla galvu un gad viņa balsī kaut kas bija izmainījies, kad viņš ierunājās no jauna:
“Es, kungs, apstājoties, izpētot un ticot, nekļuvu par apkaunojumu savai valstij, izklāstot savu pārliecību. Viņi mani cienīja kā vizionāru un izrāva no manu vienaudžu nosodījumiem par visām tām zinātnes jomām, kurā visu savas dzīves labāko gadus biju strādājis ar godu. Tas viss notika tikai pirms divdesmit gadiem. Kopš tā laika es dzīvoju tā, kā jūs redzat mani tagad, un pasaule mani ir aizmirsusi, jo es aizmirsu pasauli. Tā tagad nu jūs zinat manu vēsturi!”
Tas ir ļoti skumji!” es iebildu, nezinot, ko citu atbildēt.
“Tur nav nekā neparasta!” viņš atbildēja. “es tikai esmu izcietis par to patiesību, ko daudzi labāki un gudrāki cilvēki ir cietuši pirms manis!”
Viņš piecēlās, it kā vēloties izbeigt šo sarunu, pārgāja pāri istabai un piegāja pie loga.
Viņš atvilka aizkaru un brīdi skatījās tumsā, pirms ierunājās:
“Snigšana ir beigusies!”
Tad viņš atkal nolaida aizkaru un atgriezās pie uguns.
“Pārstājis!” es iesaucos, dedzīgi pielēcis kājās”ak, ja tas būtu tikai iespējams… bet nē- tas ir bezcerīgi! Pat ja es varētu atrast ceļu pāri tīrelim, es nevarētu noiet divdesmit jūdzes naktī. “
“Iet divdesmit jūdzes naktī!” saimnieks atkārtoja “ko gan tu vispār iedomājies!”
“Es domāju par savu sievu” es atbildēju nepacietīgi “par savu jauno sievu, kura nezina, ka esmu pazaudējis savu ceļu, un kuras sirds pašlaik ir salauzta!”
“Kur viņa ir?”
“Dvoldingā, tas ir divdesmit kilometru attālumā no šejienes”
“Dvoldingā..” saimnieks atkārtoja, tā vien šķita, viņš kaut ko pārdomāja “jā, divdesmit jīudzes ir ievērojams attālums, bet vai partiesi jūs vēlaties nākamās sešas vai astoņas stundas, lai tur atgrieztos, ejot kājām nakti?”
“Es atdotu desmit jūrasvelnus, lai pretīm saņemtu ratus ar zirgiem, ar kuriem tur nokļūt!”
“Nu, jūsu vēlēšanās var tikt apmierināta arī par daudz mazāku cenu! ” viņš teica, smaidot. “nakts pasts no ziemeļiem, kas maina zirgus pie Dvoldingas, iet piecu jūdžu attālumā no šīs vietas un tas pienāks noteiktās krustcelēs apmēram stundas ceturtdaļas. Ja Jakobs ietu ar tevi pāri tīrelim un aizvestu uz vecās karietes ceļu, , tu varētu atrast savu ceļu, es domāju, kur tas pievienojas jaunajam?”
“Es piekrītu šiem nosacījumiem ar vislielāko prieku!”
(nodaļas turpinājums sekos …)
Priecīgu Pasaules Skolotāju Dienu!
1.Al klase
Kristjans Smuģis
Odetta Bokka
Horens Vollis
Sendija Buile
Edīte Vartona
Vasara
Novele
15.turpinājums (2.daļa)
(no angļu valodas tulkojusi Imalda Vuda)
Tagad Haritija raudzījās viņā ar šausmās ieplestām acīm- tas bija kaut kas neticams- šī sieviete ar viltus matiem, viltus zobiem, un tagad arī viltotu smaidu, kuru tā, Haritijai neizprotamu iemeslu dēļ, viņai pašlaik tik dāsni veltīja, varēja piedāvāt ko tādu, itin kā šāds piedāvājums būtu kas pavisam ikdienišķs, tik ikdienišķi kā, piemēram, pusdienot, doties ikdienas pastaigā vai kas tamlīdzīgs, nevis atņem dzīvību kādam, kura dzīve vēl nebija pat sākusies, kuram pat netika dota iespēja izvēlēties, dota iespēja dzīvot savu dzīvi, kā viņa pati to šobrīd dzīvoja. Bet vairāk par visu, viņu pārsteidza negaidītība, ar kādu nāca šis piedāvājums, lai gan Haritija viņas palīdzību nemaz nebija prasījusi. Viņa bija atbraukusi uz šo briesmīgo vietu vienīgi tādēļ, ka nezināja citu veidu, kā pārliecināties, ka viņa nav kļūdaini par savu pašreizējo stāvokli, un nu šī sieviete gribēja padarīt viņu par tādu pašu nožēlojamu radījumu, par kādu jau bija padarīta Džūlija. Šī doma bija tik briesmīgs, ka viņa trīcēdama un bāla no dusmām pielēca kājās, vēlēdamies pēc iespējas ātrāk tikt projām no šejienes. Piecēlās arī daktere Merkle, viņa vēl joprojām smaidīja:
“Nezinu, kāds iemesls ir tam, kādēļ tu gribi tik negaidīti aiziet, bet, manuprāt, nav nekādas steigas, tu vari mierīgi pagulēt uz mana dīvāna vēl kādu laiku… ” Viņa uz brīdi apklusa, tikai smaids dakteres Merkles sejā bija kļuvis vēl mātišķāks “ redzi…” viņa pēc brīža atsāka “man Bostonā ir draudzene, kas meklē kompanjonu un man šķiet, ka tu būtu viņai īsti piemērota, dārgā…… ”
“Paldies, bet es negribu palikt un negribu atgriezties šeit!” Haritija mēģināja iebilst, bet viņas balss tobrīd neskanēja pārliecinoši. Haritija jau bija pie durvīm un nospieda rokturi, lai atstātu šo klīniku uz visiem laikiem, kad daktere Merkle ar pārsteidzošu veiklību bija klāt un aizšķērsoja viņai ceļu:
“Ļoti labi, bet vispirms pieci dolāri no tevis, lūdzu!”
Izteiksme viņas sejā piepeši bija izmainījusies- viņas lūpas tagad bija cieši sakniebtas un smaidu nomainījusi nepiekāpīga, gandrīz valdonīga, izteiksme.
Haritija sastinga- savus pēdējos ietaupījumus viņa bija izdevusi, lai samaksātu Allijai par Balčas jaukundzes saplēsto blūzi un viņai jau tā bija nācies aizņemties piecus dolārus no kāda drauga, lai iegādātos dzelzceļa biļeti un nosegtu ārsta iemaksu, tā ka naudas viņai vairāk nebija. Visādā ziņā, viņa nebija gaidījusi, ka tas izmaksās vairāk kā divus dolārus, bet tagad, kad daktere Merkle kā samaksu par konsultāciju pieprasīja veselus piecus dolārus, Haritija piepeši izplūda asarās:
“Man nav tāda nauda, ko maksāt, bet es atgriezīšos un samaksāšu, apsolu!” viņa no jauna mēģināja iebilst.
“Uzskati manus pakalpojumus kā atrakciju vai kā?” daktere Merkle īsi iesmējās, taču šoreiz tie bija ciniski smiekli “ nu, šādus apgalvojumus esmu dzirdējusi jau pietiekami bieži, bet ne vienmēr tie tiek izpildīti, kā tas pienāktos, tādēļ, atstāj man savu adresi, lai varu ar tevi sazināties un, ja nesaņemšu nepieciešamo summu noteiktajā laikā, nosūtīšu rēķinu taviem tuvākajiem, kuriem to nāksies atmaksāt!”
“Daktere Merkle, lūdzu, nevajaga!” Haritija mēģināja iebilst jau kuro reizi pēc kārtas.
“Ko? Arī tas tev nav par prātam? Nu, ko tu man esi īpaša meitene, kura pat netiek galā ar saviem rēķiniem!” viņas acis ar gandrīz bezkaunīgu interesi pievērsās piespraudei ar zilo akmeni pie Haritijas blūzes “un vispār, kā tev nav kauna ko tādu runāt ar dāmu, kurai jāpelna sava iztika pašas spēkiem, kamēr tev pieder tāda rotaslieta kā šī! Tavai zināšanai, es šo palīdzību sniedzu kā pakalpojumu par zināmu summu, nevis kā labdarību. Nu… bet,varbūt, ja tu būtu ar mieru atstāt man šo skaistumu kā ķīlu, mēs būtu sarunājušas. Neapšaubāmi, tu to varēsi dabūt atpakaļ, kad atnesīsi naudu!”
Ar smagu sirdi Haritija atraisīja piespraudi un nolika to uz galda.
Mājupceļā Haritija iegrima dziļās pārdomās par notikušo klīnikā- tas tomēr bija briesmīgi, ka viņai nācās atstāt Hārnija dāvanu šīs sievietes rokās, tas bija vienīgais, kas viņai no Hārnija bija palicis un nu viņai no tās bija jāšķirās. Brīdi Haritiju no jauna pārņēma dusmas, un tomēr, ja tā padomāja, par jaunumiem, kurus viņa šodien bija dabūjusi zināt, tā nemaz nebija tik liela cena.
Piepeši Haritija saprata, ka viņa nekad vairs nezinās, ko nozīmē justies vienai un viss šķita skaidrs un vienkāršs. Tagad, kad viņa bija Hārnija bērna māte, viņai vairs nebija tik grūti arī iedomāties kā ir būt viņa sievai, un salīdzinot ar tām tiesībām, kuras tagad piederēja viņai, Anabellas Balčas prasības piepeši šķita vien sentimentālas meitenes iedomas.
Kad Haritija atgriezās mājās, Alliju sēdēja krēslā pie mājas vārtiem un gaidīja viņu:
”Es šodien biju lejā pasta birojā, tas bija slēgts, tādēļ Vills Targets lika nodot tev šo vēstuli!”Allija pasniedza vēstuli un viņas acīs Haritija lasīja tādu līdzjūtību, itin kā viņai jau viss būtu zināms par Haritiju.
Kopš tā atgadījuma ar blūzi, viņu attiecības bija uzlabojušās un Allija bija pasākusi skatīties uz viņas ar citām acīm, tomēr šovakar Haritija steidzās atvadīties ātrāk kā ierasts, jo viņa zināja, ka ja viņa uzkavētos vēl brīdi ilgāk, Allija būtu varējusi sākt nojaust viņas patieso noskaņojumu un to viņa ne pavisam nevēlējās, tādēļ Haritija smaidot paņēma pasniegto vēstuli no Allijas rokas un pagriezās lai ietu iekšā:
”Ak, paldies un ar labunakti!” viņa vēl nosauca pāri plecam.
Viņas istaba bija tumša un Haritijai drebēja rokas, kad viņa taustījās pēc sērkociņiem, lai iededzinātu sveci. Šodienas notikumi un Allijas apciemojums, bija atstājis iespaidu uz viņas prātu un viņas jūtām. Kad tas beidzot bija izdarīts, viņa paņēma papīra nazi un atvēra vēstuli.
”Dārgā Haritija!
Saņēmu Tavu vēstuli un tā iespaidoja mani vairāk, kā tu varētu iedomāties. Ir lietas, kuras ir grūti izskaidrot un kuras vēl grūtāk attaisnot, bet tavs dāsnums attaisno visu un tagad es varu tikai pateikties no visas savas dvēseles par sapratni. Tu teici, ka gribi, lai es rīkotos pareizi, un tas man ir palīdzējis ne tikai izteikties, bet arī rīkoties. Ja kādreiz ir cerība realizēt to, ko mēs sapņojām un redzēt rezultātu jau tūlīt, tad es vēl neesmu zaudējis šo cerību- pateicoties tev!”
Pirmo reizi viņa izlasīja vēstuli ar steigu, ar nepacietību, bet ar katru reizi, kad viņa to pārlasīja atkal un atkal, katru reizi viņa to darīja lēnāk un rūpīgāk un lai arī vārdi, kuri šeit bija sarindoti bija izteikts skaisti, bet viņai neizprotami, lasot vēstuli atkal un atkal no jauna, viņas prātā arvien vairāk iespiedās pēdējā frāze, kuru viņš bija rakstījis- “Ja kādreiz ir cerība realizēt to, par ko mēs sapņojām…”
Tā tad viņš par to nebija pārliecināts? Tagad viņa saprata, ka katrs vārds un katra atturība, kuru viņš ir ieturējis starp viņiem, patiesībā ir nākusi no Annabela Balčas iepriekšējās prasības. Tā bija taisnība, ka viņš bija saderinājies ar viņu, un ka viņš vēl nebija atradis veidu, kā pārtraukt savu saderināšanos un tikai tagad to lasot viņa sāka par īstam saprast, ko tas bija varējis viņam maksāt, uzrakstīt šos vārdus, šo vēstuli.
Viņš pat necentās izvairīties no tām apgrūtinošajām prasībām, kuras tam tika uzliktas, tikai godīgi un nožēlojami cīnījās starp diviem pretējiem pienākumiem- pienākumu pret viņu- Haritiju- un pret Annabellu Balču, un Haritija to novērtēja.
Viņa pat nepārmeta viņam savās domās par to, ka viņš ir slēpis no viņas faktu, ka viņš nav brīvs: Nē! Vēl vairāk- viņa tajā nesaskatīja neko vairāk nosodāmu, kā pati savā rīcībā. Varbūt tas viss bija tādēļ, ka viņai viņš bija nepieciešams vairāk, nekā viņš gribēja viņu un vienīgais, kas pašlaik stāvēja starp viņiem, bija Annabellas Balčas tēls. To iedomājoties, Haritijai pāri visam augumam pārskrēja auksti drebuļi, tā bija kā tumša ēna, kura aizsedz viņas gaišumu, viņas jūtas pret Hārniju. Kādu laiku viņa tur sēdēja, cīnoties ar sevi. Acu priekšā viena pēc otras atausa aina no viņu tikšānās reizēm- viņu pirmais skūpsts uguņošanas laikā krastmalā, to, kā viņi kopā bija izvēlējušies zilo saktu juvelierveikalā, veidu, kādā viņš bija kaitinājies ar viņas par tām pazaudētajām vēstulēm, kad viņa bija bēgusi, cenšoties izvairīties no ēvanģēlista. Šīs un vēl neskaitāmas citas domas un atmiņas dažādā sajaukumā jaucās par viņas galvu. Un ar katru šo atmiņu, viņa atkal juta Hārnija tuvumu tik reālu, ka viņa no jauna varēja sajust viņa pirkstus viņas matos un viņa silto elpu uz sava vaiga. Šīs atmiņas nebija tikai atmiņas, tagad tās bija ieguvušas reālus apveidus, kuras nu ritēja viņas asinīs un bija veidojušas bērnu viņas klēpī, ko viņa nēsāja. Viņa atkal bija atguvusi savu pašapziņu un gribēja to uzrakstīt Hārnijam pēc iespējas ātrāk. Haritija drudžaini sāka rakņāties atvilknēs, lai sameklētu rakstāmpapīru, bet tur nekā vairs nebija un viņai nācās doties lejā, lai to aizņemtos no Rojala kunga. Sajūta, ka šī vēstule jāuzraksta nekavējoties, viņu nepameta, tādēļ paņēmusi sveci, viņa devās uz Rojala kunga kabinetu. Gaisma, kura krita no sveces, apgaismoja tumšo istabu un tur viņš sēdēja krēslā, rokas uz krēsla balstiem atspiedis, nedaudz atliektu galvu. Haritijai ienākot, viņš nedaudz pacēla galvu un viņa atrāvās, cenšoties palikt tumsā. Viņa nevēlējās, lai Rojala kungs pamana nogurumu viņas sejā un acis, kuras bija apsārtušas no raudāšanas, bet bija jau par vēlu- viņš piecēlās no sava krēsla un panācies Haritijai pretīm, pastiepa roku. Šis piepešais viņa žests bija tik negaidīts, ka Haritija nepretojās, kad Rojala kungs saņēma viņas rokas savās. Brīdi viņi stāvēja klusējot, tad Rojala kungs ievaicājās:
“Vai tu meklēji mani, Haritij?”
“Es? Nē… es tikai nācu pēc rakstāmpapīra!”
Haritija atrāvās un mazliet atkāpās.
Rojala kunga seja sakritās, gaišums, kuru viņa tik reti redzēja viņa sejā, nodzisa un uzacis savilkās, viņš piecēlās un, piegājis pie atvilknes, izņēma no tā papīru un aploksni, un sniedza tos Haritijai “vai gribēsi arī zīmogu?” viņš beidzot ievaicājās, pēc klusuma brīža, kurš atkal bija iestājies starp viņiem.
Haritija pamāja un Rojala kungs izņēma arī zīmogu un pasniedza to viņai, bet viņa ciešais skatiens izteica vairāk nekā vārdi- viņa acīs Haritija redzēja, ka viņš zina, ka vēstule, kuru viņa grasījās rakstīt, būs adresēta viņas mīļākajam, kurš viņu pametis, kā viņš tika brīdinājis. Acu priekšā atausa tas vakars, kad viņš tika ar viņas par to runājis, kad tika izteicis bildinājumu, un atcerējās, ar kādu nicinājumu viņa tovakar bija novērsusies. Nespēdama vairāk izturēt šo spiedienu, Haritija pagriezās un skrēja uz savu istabu augštāvā, lai paliktu viena ar savām domām, ar savām vētrām sevī un, lai beidzot uzrakstītu Hārnijam, kā viņa to bija gribējusi, bet, kad viņa bija nonākusi savā istabā, visi vārdi, kurus viņa bija gribējusi sacīt, bija izgaisuši un te nu viņa kādu laiku sēdēja, raugoties tukšajā papīra lapā un neatrodot pareizos vārdus. Ja vien viņa tagad atkal varētu satikt Hārniju, varbūt tad vārdi atgrieztos, bet viņai nebija nauda, par kuru aizbraukt pie viņa un nebija neviena no kura to aizņemties. Hārnijs rakstīja, ka viņa tam devusi jaunu iespēju un Haritija bija priecīga, ka viņa ir tā, kura nestājās viņam ceļā. Tagad viņai jāuzraksta patiesība par jaunumiem, kurus viņa uzzināja, bet…. kaut kas atturēja viņu, kaut kas viņā piepeši bija citādāks. Šī neilgā satikšanās ar Rojala kungu, bija atņēmusi viņai pēdējās ilūzijas un atgriezusi atpakaļ uz domām par Ziemeļdormeru. Viņa stādījās priekšā tās meitenes tēlu, kura bija apprecējusies tikai tādēļ, lai “vērstu lietas par labu”. Kas gan labs bija no nabaga Rosas Koles un Halstona Skefa laulības? Viņi bija ienīduši viens otru kopš dienas, kad tika salaulāti un, lai šo laulību padarītu vēl neiespējamāku un kaut kādā veidā pazemotu savu vedeklu, vecā miss Skiffa, skatoties uz viņu mazuli bija izteikusi tādu indīgu piezīmi kā:
“Ak, nu kas gan varēja padomāt, ka no jums diviem iznāks tāds mazulis un nav jau brīnums, ka viņš tāds ir tādā izmērā, ņemot vērā, ka viņš ir septiņus mēnešus vecs!”
Jā, Ziemeļdormera bija šādu pazemojumu un netīru lietu īsta krātuve, tādēļ Haritija ne vismazākajā mērā nebrīnījās par Džūlijas Havesas centieniem izrauties.
Viņas sirds sarāvās, iedomājoties bālo sievietes tēlu plīša sofā ar zeltītajiem rotājumiem un Haritija skaidri saprata, ka viņa nebūs šo pieredžu sekotāja.
Haritija sēdēja krēslā, domās nogrimusi tik ilgi, kamēr cauri aizvērtajiem slēģiem izlauzās pirmā dienasgaisma. Tad Haritija piecēlās un atvēra slēģus, ielaižot telpā ne tikai jaunu dienu, bet ar to nāca arī jauna apziņa un tā bija apziņa, ka ir jārīkojas.
Haritija piegāja pie spoguļa un ieskatījās savā atspulgā- blāvajā rudens rītausmā, viņa ieraudzīja savu bālo seju ar tumšajiem lokiem zem acīm. Tas bija patiess apstiprinājums dakteres Merkles diagnozei un Haritija zināja, ka ilgi viņai neizdosies noslēpt šo patiesību arī no ciema vērīgajām acīm. Haritija izliecās par logu, kur rīta blāvumā stāvēja oša koka mājas ar aizvērtiem slēģiem, kur tik labi pazīstamais ceļš aizvijās tālumā un beidzās suņuburkšķu biezokņos pie kapsētas un pretīm tumšajām debesīm izauga melnas kalnu grēdas, austrumos virs meža jau ausa gaisma, kuru aizklāja mākoņi. Haritija laida skatienu pāri laukiem un nelīdzenajiem kalniem, un tobrīd viņas prātā dzima atbilde, kuru viņa tobrīd uzskatīja par vienīgo pareizo, un jo ilgāk viņa skatījās uz kalnu tumšo siluetu, jo skaidrāk viņa saprata, ka tas ir viņas ceļš.
(turpinājums novembra numurā)
Vārds, ko grūti izrunāt
Reti un neizpētīti cilvēku personvārdi
(sastādījusi Imalda Vuda)
- DOAT– atvasinājums no poļu personvārda Donats, kas darināts no vēlā latīņu vārda Donato, ar nozīmi- dots. Ar šo vārdu zināmi divi Renesances perioda mākslinieki- skulptors Donato di Niccollo di Beta Bardi unarhitekts Donato Bramante.
- DONG- vjetnamiešu valodā tas nozīmē “austrumi”, arī “ziema”, bet Korejā izplatīts kā uzvārds ar nozīmi “uzraudzīt, izprast”
- Ievērojamas personas
- DORDES- ārkārtīgi reti pasaulē (Brazīlijā, Filipīnās) sastopams vīriešu dzimtes personvārds.
- DORNO- tas ir rets abu dzimumu personvārds, kurš Kongo sastopams kā rets vīriešu personvārds, bet Amerikas Savienotajās valstīs, tas ir pat ļoti rets vārds. Bet interesantākais, ka Austrālijā tas ir ļoti rets sieviešu personvārds. Kopumā, visbiežāk tas sastopams Kongo, Amerikas Savienotajās valstīs un Indijā.
- DOSSE- rets vārds Marokā un ļoti reti sastopams Indijā. Anglijā vārds Dossie ir atvasinājums no tādiem personvārdiem kā Doroteja, Teodora un Evdohija. Dosse tāpat ir upe Vācijas Brandenburgas ziemeļrietumu daļā, Ostprinnicas-Ruppinas apriņķī. Tā ir Havelas labā krasta pieteka Saksijā-Anhaltē.
- DOTE- Itālijā un Spānijā vārds dote nozīmē “līgavas pūrs”, arī no personvārda Dota. Martinikā tas pārsvara ir meiteņu vārds, Japānā rets zēnu vārds, savukārt, Luksemburgā tas ir rets abiem dzimumiem.
- DABET- ļoti rets abiem dzimumiem atbilstošs personvārds Subsahāras Āfrikā. Tas arī uzvārds ar poļu izcelsmi, kas nozīmē “jauns ozols” , bet kā ebreju uzvārds, tas tiek uzskatīts kā mākslīgi darināts.
- DŽERALDIN (Jeraldin)-tas ir unikāls vcu valodas sieviešu personvārds no vīriešu personvārda GERALD-šķēpa valdnieks, vai viens, kas valda ar šķēpu.
- DŽERALINO (Jeralino)- ārkārtīgi rets vīriešu vārds Indijā. Filipīnās ļoti rets vārds, bet Brazīlijā ekstremāli rets vīriešu personvārds.
- DŽERLIJS (Jerly)- pārsvara sastopams Filipīnās, Kongo un Indijā. Bez tam, ja Filipīnās tas ir visai rets personvārds, tad Kongo un Nikaragvā, tas ir rets dzimumu neintrāls vārds.
- DŽEOVANINO (Jeovanino)- ārkārtīgi reti sastopams Brazīlijā. Giovannino- Itālijā pamazināmā forma no Giovanni (Džovanni), kas ir itāļu forma no personvārda Johanness, jeb John.
Materiāla sagatavošanā izmantotās saites:
www.behindthename.com
www.google.com
Nakts taksometrs
16.turpinājums
Lūzums
Imalda Vuda
“Tēt? Vai tu mani dzirdi? Mēs esam atpakaļ!”
Arvīds attopas no Intas balss. Ak dievs! Domas bija viņu aiznesušas kādus pārdesmit gadus atpakaļ un pavisam nogremdējušas. Viņš no jauna bija izdzīvojis tās dienas, kad cilvēkam būtu jājūtas absolūti laimīgam, jo viņš ir jauns, spēcīgs un viņam dzīvē viss vēl priekšā, bet viņš, lūk, nezin kādēļ, nebija tā juties. Jā, viņš bija precējies ar sievieti, kuru viņš it kā pazina kā sevi pašu- viņi bija kopā izauguši, kopā izzinājuši pasauli un tomēr, laikam nepazina. Varbūt tur arī bija tā vaina- Olga vienmēr bija redzējusi viņu tikai kā brāli, bet viņš tika mīlējis viņu jau kopš laika, kad viņi bija pārvērtušies no bērniem ziņkārīgos pusaudžos. Saka, ka pirmā mīlestība neesot tā riktīgā, ka pirmos kaķēnus jāslīcina un visādi, bet tomēr… Viņam tā bija īstā un vienīgā, vairāk nevienu Arvīds tā iemīļot nevar.
“Tēt? Viss kārtībā? Tu joprojām esi kaut kur aizdomājies un neklausies mani!”
Intas skatiens nokrīt uz grāmatu, kuru tēvs lasījis un viņas sirds salecās- tā nav grāmata, tā ir mātes vecā dienasgrāmata, kuru viņa tīri nejauši atstājusi uz plaukta un tēvs to atradis. Ak, nē! Viņa tā nepavisam nav gribējusi!
“Interesanta grāmata?”
“Tā arī varētu sacīt!” Arvīds nervozi iesmejās “ar mani viss kārtībā, meitiņ, kā vienmēr! Ej vien mierīgi, Rimants droši vien gaida!”
Inta vēlreiz atskatās, pirms iziet no istabas. Viņas sirds ir sarāvusies, viņa nebija gribējusi atklāt mātes VISUS noslēpumus, par kuriem, iespējams, viņa nebūtu nemaz gribējusi runāt un kurus, varbūt, tēvs nemaz nezināja. Tēvs. Jā, joprojām tēvs Intai. Lai arī tagad viņa zina, kurš ir viņas patiesais tēvs, Arvīds vienmēr būs un paliks viņas ĪSTAIS tēvs. Tā bija kļūda, ka viņa to dienasgrāmatu tur tika atstājusi, bet nu vairs neko.
“Viss kārtībā, mīļā? Tu izskaties, kā no ūdens izvilkts kaķēns, nudien! Kur palicis tavs labais garastāvoklis? ”
Rimants ir pārsteigts redzot, cik krasi piepeši ir izmainījusies Intas oma.
“Viss nav kārtībā! Nē, patiesībā, viss joprojām ir kārtībā, tikai..”
“Vai kas atgadījies?”
“Tēvs atrada dienasgrāmatu!”
“Kādu dienasgrāmatu?”
“Mātes dienasgrāmatu, to kuru es atradu bēniņos…”
“Arvīds atrada tavas mātes dienasgrāmatu?”
“Jā!”
“Kādēļ tu tā darīji?”
“Darīju ko? Es nesaprotu, par ko tu tagad runā, Rimant!”
“Kādēļ tu noliki savas mātes dienasgrāmatu atklātībā? ”
Inta dziļi ievelk elpu- tagad arī viņš!
“Bet… tu taču to arī lasīji!”
“Tas ir savādāk, es neesmu tur tieši iesaistīts! Tu taču zini, kā tavs tēvs pārdzīvo mātes pazušanu un, ka viņam vāja veselība! ”
“Es zinu! Acīmredzot, esmu to tīri vienkārši kur aizmirsusi un tēvs to atrada! Tas jau patiesībā nemaz nav tik briesmīgi, varbūt viņš jau pats visu zināja..”
Brīdi iestājas klusums.
“Mēs varam tikai iedomāties, kā viss bija!” Inta turpina.
“Jā…”
“Rim! Tu dusmojies?”
“Nē jau! Nekas jau nav noticis patiesībā!”
Piepeši Inta atceras vēl ko un viņai noreibst galva tā, ka jāapsēžas- viņa taču tajā dienasgrāmatā bija atstājusi arī ielocītu vēstuli mātei no Inta-cilvēka, kurš bija viņas patiesais tēvs. Tagad Arvīds, droši vien, jau visu zina un …. ak, tam, protams, vairs nebija nekādas nozīmes, bet….
“Intiņ? Tev nelabi?”
Rimants tagad ir noliecies pie viņas un viņa seja ir noraizējusies, brūnās acis vērīgi meklē jebkādu pazīmi, kura varētu izskaidrot tādu piepešu Intas reakciju.
“Nē, nē! Man viss labi, patiešām!”
Inta ir vēl joprojām bāla, bet viņa tīri vienkārši nedrīkst atklāt īsto patiesību- viņa baidās no Rimanta nesapratnes un, iespējams, pat dusmām.
“Esi par to pārliecināta?”
Intas sirds dauzās, elpa aizķeras un acīs sakāpj asaras, bet domas… domas ir neskaidras un tai pašā laikā tās auļo kā traki kumeļi.
“Es… es izdarīju vēl ko!” visbeidzot viņa runā.
“Ko tad?”
“Apsoli, ka nepārmetīsi man pārāk, bet… tajā… dienasgrāmatā…es atstāju tur ko ļoti svarīgu, intīmu…”
Rimanta acis ir iepletušās, bet viņš nesaka ne vārda, tikai klausās.
“Rim, tā bija mana tēva vēstule mātei, intīma zīmīte, ja tā varētu teikt!”
“Par ko tu tagad runā mīļā? Arvīda zīmīte tavai mātei? Tu baidies, ka viņš varētu uzzināt, kas tajā bija rakstīts?”
“Nē, nē!” Inta purina galvu “mana patiesā tēva- viņas mākslas koledžas docenta Inta Landmaņa zīmīte mātei. Tur jau ir tā lieta!”
“Int!”
“Jā, es zinu, zinu!”
“Mīļā, es tev neko nepārmetu, bet kādēļ tu tā darīji?”
“Es taču teicu, ka tas notika nejauši, es to tīri vienkārši aizmirsu! Es tikai ceru, ka tēvs to pārāk neņems pie sirds!”
“Es arī tā ceru! Bet par to dienasgrāmatu… Intiņ, saproti- es jau neko, bet tomēr… ”
“Tu man tagad to pārmet?”
Asaras tagad ir dzirdamas ne tikai Intas balsī, bet nu viņa patiešām nav tālu no raudāšanas- viņa tā nav gribējusi un jau tā jūtas slikti un tagad Rimants vēl tā kā izsaka nosodījumus . Protams, nekad jau nav patīkami dzirdēt patiesību- nevienam tā nepatīk, bet…..
“Nē! Protams, nē jau, bet man tomēr nepatīk, ka tāda personīga lieta nonāk svešās rokās, pat ja tas bija viņas vīrs! Varbūt viņa pati to nebūtu vēlējusies!”
Tagad pār Intas vaigiem ripo asaras, viņa ir pilna ar vainas apziņu, bailēm, ka mātei netieši nodarīts pāri un bailēm, kādu iespaidu tas atstās uz tēvu un, kā tas ietekmēs viņu attiecības. Lai arī maigi izteikti, tie tomēr ir pārmetumi.
“Ei, nu neņem to tik ļoti pie sirds pati arī!”
Rimants pienāk un apskauj Intu. Tagad atkal viss ir labi. Viņa vismaz tā cer.
“Sveiki! Tas atkal es! Gribi dzirdēt vairāk no Hellovīnas pilsētas dzīves? Ko? Nu-pēdējā laikā dīvainas ēnas redzamas laiku pa laikam arkādē un briesmoņa tēls bez sejas, ar nagiem redzēts virs arkādes. Nu īsti šermuļi? Man patīk kāds (kāda) tu tagad izskaties! Hahahaha! “